Vircburgas vampīrs
- Detaļas
- Skatīts: 1516
Doktors Henrihs Špacs neilgi pirms Napoleona kara sākuma pabeidza universitāti Prāgā un iestājās Austrijas armijā par kara ārstu. 1818.gadā viņš kopā ar jauno sievu apmetās Vircburgā, Bavārijā.
Ārsts bija turīgs cilvēks, aktīvi piedalījās sabiedriskajā dzīvē un drīz vien kļuva par vienu no modernākajiem un pieprasītākajiem ārstiem pilsētā. Viņš nodarbojās ar labdarību, strādāja nabadzīgo ļaužu slimnīcā, uzrakstīja vairākus slavenus darbus par karalauka ķirurģiju un atsevišķu infekcijas slimību ārstēšanu.
Tomēr 1831.gadā Špacs negaidīti pārdeva savu īpašumu un saskaņā ar Prāgas universitātes uzaicinājumu devās uz Čehiju. Mēnesi pēc viņa aizbraukšanas Vircburgas policijā vērsās divi jauni mediķi – Špaca bijušie asistenti, kuri apgalvoja, ka Špacu laulātais pāris ir bijuši vampīri. Kā pierādījumu tie norādīja uz kāda Joahima Fābera pazušanu. Atvaļinātais kareivis, invalīds ar vienu roku Fābers bija nabadzīgo ļaužu hospitāļa, kurā strādāja Špacs, vārtu sargs. Un viņš patiešām pazuda gadu pirms aprakstītajiem notikumiem.
Policija pārmeklēja daktera savrupmāju un pagrabā atrada ne mazāk kā 18 cilvēku mirstīgās atliekas. Turpat tika atrasts skelets bez rokas ar ķirurģiskas amputācijas pēdām. Šos kaulus tiesu medicīnas eksperti identificēja kā Fābera atliekas. Pārējos skeletus atpazīt neizdevās. Nu daudzi atminējās, ka doktors Špacs bieži uzņēmās sakārtot savu nabadzīgo pacientu – parasti ubagojošu klaidoņu – likteni. Atcerējās arī citas pāra dīvainības: lai gan savrupmāja bija liela, apkalpojošais personāls dzīvoja citur. Neviens no viņiem mājā nenakšņoja.
Varas iestādes nosūtīja uz Prāgu pieprasījumu par doktoru Špacu un saņēma atbildi, ka Universitāte nekādu uzaicinājumu nav sūtījusi un Špaca tur nav. Izmeklēšana nonāca strupceļā.
Bet pēc pusgada viens no ziņotājiem izdarīja pašnāvību. Neilgi pirms nāves viņš aizgāja no mājām, pametot sievu un dēlu, noīrēja mazu dzīvoklīti nabadzīgā Nirnbergas piepilsētas rajonā un pārrāva visas saites ar radiniekiem un draugiem. Viņš sāka bīties no saules gaismas un augām dienām dzīvoja istabā ar aizvērtiem slēģiem, kļuva bāls, ļoti novājēja un dzēra tikai svaigas cūkas asinis, kuras iegādājās pie miesnieka. Šādas diētas rezultātā viņu sāka mocīt briesmīgas kuņģa sāpes, taču ārstēties un lietot normālu pārtiku viņš atteicās. Pēc kāda neilga laika tika atrasts pakāries pie griestu sijas.
Otrs ziņotājs pirmo pārdzīvoja tikai par pusgadu: viņš nogalināja savu mazo brāļadēlu un centās izdzert viņa asinis. To ieraudzīja mazuļa aukle, kura afekta stāvoklī vairākas reizes iesita asinssūcējam ar kamīna kruķi.
Pētnieki ilgi strīdējās par Špaca personību. Vieni viņu uzskatīja par vampīru, bet citi – par cilvēku upurēšanu praktizējošu sātanistu, trešie – par nelikumīgu pataloganatomu, jo tolaik līķa preparēšana tika uzskatīta par smagu noziegumu. Ziņotāji gan bija pārliecināti, ka viņu šefs bija vampīrs.
