Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Zālamana svētnīca

Tempļa celšanas ideja. Gribēja celt jau ķēniņš Dāvids, taču dievi nedeva šim pasākumam savu svētību: tie ar sapņu palīdzību lika noprast, ka šis viņa plāns netiks realizēts. Par šiem plāniem ķēniņš pastāstīja pravietim Nātanam, pie kura sapnī nāca dievs. Tas pauda, ka Dāvids ir daudz karojis un izlējis daudz asiņu, tādēļ svētnīcu varēs uzbūvēt tikai viņa dēls. Taču pie Dāvida kādā veidā bija nokļuvuši svētnīcas rasējumi kopā ar rakstveida instrukcijām (Pirmā paralipomenonas grāmata), kurus viņš pirms nāves nodeva savam dēlam Zālamanam. Vēl Dāvida dzīves laikā tika veikti priekšdarbi un zemes nolīdzināšana, kā šodien pieņemts uzskatīt – agrākās jebusiešu svētvietas vietā.
Uzcēla tikai viņa dēls ķēniņš Zālamans, lai tajā glabātu Derības šķirstu, tagad pazīstams kā Pirmais templis. Zālamanam esot Havaonē, Tas Kungs nāca pie viņa sapnī. Tad arī sākās Bībelē aprakstītā tempļa būvniecība. Situācija celtniecībai bija labvēlīga, jo cīņas ar kaimiņu ciltīm bija pabeigtas, zeme atradās mierā ar kaimiņiem. Attīstījās tirdzniecība, īpaši ar feniķiešiem ziemeļos, kur Tīrā valdīja ķēniņš Hīrāms I. Pie viņa ar vēstuli vērsās Zālamans (Pirmā Ķēniņu, 5), jo žīdi bija nomadi un zemkopji, un lielas celtnes uzbūvēt neprata.
Tā bija ieplānota kā sava laika visiespaidīgākā un greznākā celtne, Nipūras Ekura cienīga mantiniece. Tai nebija nepieciešams zikurāts, mākslīgi veidots kalns, jo templis atradās uz dabiska paaugstinājuma. Šim nolūkam ar kvadrātveida platformu tika paplašināts Morija kalns. Šai pašā vietā Ābrams reiz bija gandrīz upurējis savu otro dēlu Īzaku un tādēļ Zālamans apzināti šo klinti izvēlējās par sava tempļa platformas centru.

Arhitekts Hīrāms Abi. Iepriecināts par lielo pasūtījumu, Tīras ķēniņš sūtīja uz Jeruzālemi būvmateriālus un speciālistus. Žīdi maksāja ar milzīgu daudzumu labības, miltu un olīveļļas. Tempļa arhitekts bija kāds Hīrāms Abi no Tīras, Tīras valdnieka Hīrāma I padomnieks, astrologs, brīvmūrnieku tradīcijā saukts par Flagetāni - Hermeja Trismegista pēcnācējs. Tēvs feniķietis varkalis no Tīras, bet māte žīdiete no Naftaļu cilts (Pirmā Ķēniņu, 7). Viņš pratis pagatavot dažādas lietas no vara. Pēc kāda masonu nostāsta, kuriem šī persona bija visai svarīga, Hīrāms gāja bojā pirms tempļa celtniecības pabeigšanas. Viņu nogalināja trīs vīri (it kā viņa palīgi) drīz pēc viņa vara darbu pabeigšanas, jo atteicās atklāt slepeno „meistarvārdu.” Iespējams, ka īstais slepkavības iemesls bija tas, ka Hīrāms bija pārāk daudz uzzinājis par templī glabājamo Derības šķirstu un kļuva bīstams žīdu priesteriem.
Viens no Hīrāma vara veidojumiem bija milzīgs vara baseins tempļa pagalmā ar 4,5 m diametrā un 2,3 m augstumā ar apmēram 45 000 l ietilpību. Tukšs tāds svēra ap 30 tonnām. Baseina nozīme nav zināma. Rituālām apmazgāšanām viņš pagatavoja 10 daudz mazāku vanniņu uz riteņiem. Iespējams, ka improvizētā „jūra” tika izmantota, lai Šķirstu iznestu pie ūdeņiem.
Visu zeltu plāksnēs un pat durvis uz dviru nolaupīja babiloņi pirmā iebrukuma laikā 598.g.pmē. Gan „jūru” gan divas dobās vara kolonnas un citus vara izstrādājumus nolaupīja templim babiloņi savā otrajā iebrukumā 589.g.pmē.
Volframs fon Ešenbahs, liekas, savā darbā „Parsifals” runājis par Hīrāmu Abi kā Grāla noslēpuma glabātāju. Iespējams, ka Abi ir uzrakstījis kādu ziņojumu savam pavēlniekam Tīrā, bet vēlāk šo ziņojumu itkā ir uzgājis pie Toledo Spānijā kāds Kio.

Šamirs. Tāds vārds Bībelē parādās tikai 4 reizes: 3 reizes kā vietvārds un vienu reizi kā personas vārds. Par īsto Šamiru runā tikai Talmudu un Midrašu avotos. Pēc kādas žīdu leģendas Hīrams esot atdevis Zālamanam maģisko akmeni Šamiru, kas „pats no sevis” griezis akmeņus templim. Tas strādājis pavisam bez skaņas un grieza visu cieto, pat dimantu. To nevarēja turēt metāla traukos, jo tie sasprāga gabalos. To vajadzēja ievīstīt vilnas drānās un ievietot svina spainī ar graudu pelavām. Līdz ar tempļa sagraušanu tas pazudis.

Pirmā tempļa celtniecība. Pamatakmeni ielika ap 970.g.pmē. (ap 966.g.pmē. – pēc Henkoka), jo tas notika „480.gadā pēc Izraēla bērnu iziešanas no Ēģiptes zemes” (Pirmā Ķēniņu, 6:1). To veica 70 000 nesēju un 80 000 akmeņkaļu. VD (Pirmā Ķēniņu, 6:7) saka, ka „nedz āmuri, nedz kalti, nedz kādi citi dzelzs darbarīki nebija dzirdami namā, kad to cēla.” Tīras valdnieks Hīrams sūtīja ķēniņam Zālamanam celtniecībai ciedru koksni un meistarus. Kad tika nogalināts arhitekts Hīrāms, Zālamans ar Šamira akmens palīdzību izsauca dēmonu Asmodiju, kas pabeidzis tempļa būvēšanu. Būvniecība kopumā ilga 7 gadus. Tā sākās ķēniņa ceturtajā valdīšanas gadā un turpinājās līdz 11., kad 8.mēnesī (Bule) darbs tika pabeigts.

Pirmā tempļa ārējais izskats. Celtne sastāvēja no trim telpām. Templī varēja iekļūt pa 12 pakāpieniem, jo tas atradās uz apmēram 3 m augsta cokola. Ieejai nebija aizveramu vārtu. Tā bija vērsta pret austrumiem, tāpēc katru rītu uzlecošā saule varēja iespīdēt iekštelpā.
Abās ieejas pusēs slējās divas nedaudz augstākas par 10 m kolonnas no vara, sauktas par Boasu (pa labi no ieejas) un Jahinu (pa kreisi no ieejas). Terminu nozīme neskaidra: „stiprums,” „spēks,” „Dievs dara stipru,” „Dievs dod spēku” u.c. To diametrs bija vai nu 1,90 m vai arī 0,95 m. Saskaņā ar brīvmūrnieku tradīciju, tās bijušas Hermeja Trismegista kolonnu kopijas, bet pagatavoja Hīrāms. Iekšā tās bija tukšas un glabāja senus un vērtīgus žīdu rakstus, arī pierakstus par maģisko Šamiru un tā īpašībām.
Pirmā telpa bija ārējā priekšhalle. Tā bija 9 m gara un 4,5 m plata. To sauca par Ulamu vai Elamu (domājams, akadiešu ellam – „celtnes priekšpuse”). Pretējā pusē atradās 5 m platas dubultdurvis, pārklātas ar lapu zeltu un izrotātas ar palmu, ķērubu un ziedu kokgriezumiem.
Aiz šiem dubultvārtiem atradās tempļa galvenā telpa, svētā vieta – hekals (no akadiešu ekallu vai šumeru e-gal, tātad „Dieva māja” vai Lielā māja”). Šī zāle bija 20 m gara, 10 m plata un 15 m augsta. Pa vairākiem logiem, kas bija izvietoti rindā zem griestiem, gaisma krita ar ciedras koku apšūtā un ar lapu zeltu izklātā zālē ar cipreses koka grīdu. Arī šeit sienas bija bagātīgi izrotātas ar kokgriezumiem, kuros bija attēlotas spārnotas būtnes, ziedi un palmas. Tas norāda uz feniķiešu celtnieku ietekmi, jo līdzīgi motīvi izrakumos atrasti uz feniķiešu zīloņkaula plāksnēm Nimrudā, Samārijā un Megido.

Svētās vietas izskats. Tajā varēja nokļūt no hekala halles aizmugurējā sienā pentagramas formā izgrieztām durvīm uzkāpjot piecus pakāpienus. Pēc formas tā līdzinājās kubam ar 9,5 m izmēru, un sauca to par debir. Grīda, sienas un griesti bija izklāti ar zelta plāksnēm 600 talentu daudzumā, kas ir 20,4 t kopējā svarā, piestiprinātām ar zelta naglām. Telpai nebija logu, gaisma iekļuva tikai pa atvērtajām durvīm. Telpas funkcija – Derības šķirsta un tā satura glabāšanas vieta.

Derības šķirsta ienešana templī ap 955.g.pmē. Tikai 11 mēnešus vēlāk (Afanīms – 7.mēnesis) visu 12 cilšu vecajie savācās Jeruzālemē. Viņus pavadīja simtiem tūkstošu svētceļnieku, kas vicināja palmu zarus, sveicot svinīgo gājienu. Baltos tērpos pa priekšu soļoja levīti, tad soļoja augstais priesteris ar dārgakmeņiem rotāto pareģu vesti uz krūtīm un baltu mitru ar zeltītu apmali galvā, tad četri izredzētie, kuriem bija kritis gods pēdējo reizi nest šķirstu. Līdzās viņiem gāja vēl četri priesteri, pa labi un pa kreisi šūpodami vīraka kvēpināmo trauku cimbalu un rokas bungu radīto skaņu ritmā. Aiz viņiem soļoja pats Zālamans miesassargu un svītas pavadībā. Procesija lēnām virzijās augšā Morija kalnā un izzuda skatieniem tempļa iekšējā pagalmā. Tika upurētas daudzas aitas un liellopi. Dedzināmo upuru dūmu stabs pieņēmās spēkā. un Derības šķirsts tika ienests templī. Šķirstā bija Mozus bauslības akmens plāksnes un viss. Pēcāk migla esot piepildījusi to un tajā mājojis Tas Kungs.

Pirmā tempļa sagraušana. Pirmo Templi sagrāva Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars 587.gada 25.jūlijā pmē. un nodedzināja to. Jāzeps Flāvijs atstāsta Berosu: "Saņēmis vēsti par to, ka tiek gatavots dumpis, viņš [Nabopolasars] sūtīja savu dēlu Nebukadnēcaru lielas armijas priekšgalā pret Ēģipti un Jūdeju. Un viņš tās uzvarēja, un nodedzināja templi Jaruzālemē, un izveda jūsu tautu no viņu valsts, pārcēla to uz Babilonu. Un pilsēta mūsu palika tukša septiņdesmit gadu, līdz pat persiešu ķēniņa Kīra dienām."

Tempļa atjaunošana – Otrais templis. Kad persiešu ķēniņš Kīrs sagrāva Bābeli, tad viņš atļāva gūstā aizdzītajiem jūdiem atgriezties Jeruzālemē un atjaunot templi. Kīra pavēles kopija ir tikusi atrasta uz māla cilindra.
Atgriezušies no gūsta 538.g.pmē., žīdi templi atjaunoja ķēniņa Sarubabela laikā, iesvētot nesot tam 12 upurus – par visām Izraēļa ciltīm. Celtniecību pabeidza 515.g.pmē. (pēc Jarusalem Bible) vai laikā no 520.–517.g.pmē. (pēc ”Judaisma enciklopēdijas”) Iesvētīšana notika 520.g.pmē. Jaunā Tempļa vīzija tiek parādīta pravietim Ecekiēlam kāda augsta kalna galā. Atjaunošana sākās ar altāri tai pašā vietā, septītajā mēneša sākumā t.i. jaunajā gadā. Precīzs datums minēts Bībeles Ezdras grāmatā. Pravietis Zaharija savā stāstā par tempļa atjaunošanu stāsta, ka bijis kāds dieva sūtīts cilvēks, kas iezīmējis tempļa pamatu vietu. Jaunais templis tika celts visai spiedīgos apstākļos, pa daļām, un tikai nedaudz atgādīnāja Pirmo savā godībā. Ievērotas tika visas detaļas, kādas izklāstītas Mozus 5.grāmatā. Taču templim trūka paša galvenā – Derības šķirsta, kā arī Urims, Tumims un zelta ķērubi. Nu vairs Šķirsta pazušanu no tautas nevarēja noslēpt.
5 gadusimteņus vēlāk jūdu ķēniņš Hērods I Lielais nolēma templi pārbūvēt krāšņāku un iespaidīgāku, pat pārspēt Pirmo Templi. Tas tika uzbūvēts uz plaša zemes uzbēruma, tagad pazīstama kā Tempļa kalns. Apkārt tika apjozta masīva siena, kuras rietumu daļu jeb Raudu mūri mūsdienu žīdi uzskata par svētu kā vienīgo saglabāto Hēroda tempļa daļu. Taču iedalījums trejās daļās un astronomiskais novietojums pilnībā tika saglabāts. Svētnīcas izmēri pilnībā atbilda Pirmā tempļa svētnīcas izmēriem un atradās tai pat vietā. Taču tā vairs netika saukta par dvir, jo Derības šķirsts bija zudis. Tempļa būvdarbi turpinājās vēl pēc Hēroda I nāves 1.gs.

Apraksts. Orientēts pēc austrumu-rietumu ass. Būvēts līdzīgi kā telts Sinaja tuksnesī. Pie tā ieejas bija divas atsevišķas kolonnas un iekšā vairākas telpas: priekšnams – ulam, ceremoniju zāle – hekal, svētnīca – dvir („tur, kur notiek saruna” - žīdu val.). Bija tanī arī bibliotēka. Pie ieejas bija divi obeliski, līdzīgi šumeru un ēģiptiešu tempļiem, katrai no abām bija vārds: Iahina un Voaza. To nozīme mūsdienās nav skaidra, bet tās abas tiek sīki aprakstītas Bībelē (Trešajā Ķēniņu grāmatā, 7.nodaļā). Abas kolonas bija lietas bronzā, to augstums bija 18 olektis (ap 27 pēdām). To galos atradās sarežģīti vainagi zobainu kroņu veidā ar septiņiem izvirzījumiem. Bībelē kolonu funkcija nav norādīta.
Templim bija zemas un šauras durvis, pa kurām cilvēks ar grūtībām varēja iespraukties, iesauktas par „adatas aci.”

Otrā tempļa sagraušana. To veica Romas imperators Tits žīdu sacelšanās laikā 70.gadā. Pēc otrās žīdu sacelšanās 132. un 135.g., Zālamana tempļa vietā tika iekārtots Jupitera templis. Kad 637.gadā Jeruzālemi ieņēma kalifs Omārs, viņš lika kalnu atbrīvot no gruvešiem, jo tā bija arī musulmaņu svētā vieta. Visbeidzot Abd el Maliks laikā no 688.–691.gadam uzcēla Klinšu Kupola mošeju (Kubbat al Sakra), kas stāv vēl šobaltdien.

Pētījumi. Mūsdienās šo vietu nevar pētīt un atrakt politisku iemeslu dēļ, jo tā atrodas līdzās Klinšu kupola un Alaksas mošejām – musulmaņu svētajai vietai. Vienīgais fragments, kas mūsdienās ir apskatāms no tempļa ir tā saucamais Raudu mūris jeb Hēroda I tempļa Rietumu siena.

Atradumi.
Granātābols – it kā vienīgais saglabājies dekoratīvais elements. Nejauši uziets vienā no Jaruzālemes veikaliem 1979.gadā. Tas atradies kāda staba galā un uz tā ir uzraksts: „Piederīgs Jahves templim.” Tā īstums apstiprināts 1984.gadā, bet 1988.gadā to savā īpašumā ieguva Izraēlas muzejs. 

Saites.
Derības šķirsts.
Zālamans.