Arābu kalifi (~570.-1924.g.)
Strauji augošās arābu cilvilizācijas priekšgalā - Arābu kalifātā, nostājās reliģiskie un arī laicīgie līderi, saukti par kalīf.
Kalīfi bija augstākie valdnieki Arābu kalifātā, to uzskatīja par musulmaņu draudzes, t.i., visu musulmaņu kopuma galvu un vadoni. Tam bija neierobežota laicīgā monarha vara un garīgā vadoņa, augstākā musulmaņu imāma autoritāte.
Kā pirmais šai garajā sarakstā neapšaubāmi jāmin pravietis Muhameds, aiz viņa sekoja daudzi Omeijādu dinastijas un vēl daudzāki Abasīdu dinastijas kalifi. Punktu sarakstam pielika mongoļu Hulaghans, kas 1258.gadā ieņēma un izlaupīja Bagdādi. Pēc tam gan abasīdu kalifus pie sevis paņēma Kairas mameluki, bet tiem jau bija pilnīgi butafora nozīme, un šo kalifu laiku musulmaņu vēsturnieki dēvē par "Ēnu kalifātu." Cik noprotams, galīgi arābu kalifu virtene beidzās līdz ar 1517.gadu, kad osmaņu turku sultāns Selims I ieņēma Ēģiptes mameluku valsti, lai gan tie kalifa amatu ieņēma vēl osmaņu turku sultānu galmā līdz pat 1924.gadam.
Muhameds (~570.-632.g.). Vēsturiski gan viņu kalifiem nepieskaita, tomēr ir neapšaubāmi, ka tieši viņš licis arābu pamatus kalifātam.
Taisnajo kalifu laiks (632.-661.g. vai 10.-40.g.pēc hidžras) jeb rašidun. Pirmos 4 kalifus musulmaņu vairākums līdz pat šim laikam godina par "taisnīgajiem," un viņu valdīšanas laiku un personības apvij svētuma oreols. Tādi kalifi ir veseli 4, jeb varbūt tomēr 5, kuriem ir bijusi tieša saistība (organizatoriska, bet ne radnieciska!) ar pravieti Muhamedu.
Abu Bakrs (632.-634.g.).
Omārs ibn al Hatabs (634.-644.g.).
Osmans ibn Afāns (644.-656.g.).
Ali ibn Abu Talibs (656.-661.g.).
Hasans (661.g.).
Omeijādu dinastija (661.-750.g. vai 40.-132.g. pēc hidžras). Pirmā musulmaņu kalifu dinastija, kas nāca pie varas pēc pravieša Muhameda nāves un četru Taisnajo kalifu valdīšanas beigām un valdīja līdz 750.gadam, kad tos nomainīja Abasīdu dinastija. Cēlušies no attāla Muhameda radinieka – brālēna vecvectēva pa tēva līniju – Muhameda Abd Šamsa. Pirmos trīs Omeijādu kalifus pieņemts saukt par sufianīdiem, nākamos – par marvanīdiem.
3 sufianīdu kalifi:
Muavijs ibn Abu Sufiāns (661.-680.g.).
Jazīds I (680.-683.g.).
Muavijs II (683.g.).
Marvanīdu kalifi:
Marvans I (683.-685.g.).
Abdelmaliks (685.–705.g.).
Al Valīds I (705.-715.g.).
Suleimans (715.-717.g.).
Omārs II (717.-720.g.).
Jazīds II (720.-724.g.).
Hišams (724.-743.g.).
Al Valīds II (743.-744.g.).
Jazīds III (744.g.).
Ibrahims (744.g.).
Marvans II (744.-750.g.).
Abasīdu dinastija (750.-1258.g. vai 1342.-1655.g. pēc hidžras). Otrā musulmaņu kalifu dinastija, kas nāca pie varas pēc Omeijādu dinastijas un valdīja līdz pat mongoļu iebrukumam. Cēlusies no Muhameda tēva vecākā brāļa Abāsa.
Kopumā Abasīdi bjja vāja kalifu dinastija, kuras laikā tas arī sabruka. Savā valdīšanā distancējās no arābu pasaules, iespējams, lai neiestigtu bezperspektīvās klanu cīņās. Kalifāta pārvaldē pakļāvās uz persiešu birokrātiju. Savus karavīrus vervēja Persijas Horasanā, vēlāk Transoksā.
Galvaspilsētu 762.gadā pārnesa uz Bagdādi.
Pret abasīdu feodālo kundzību notika tautu sacelšanās: Mukannas sacelšanās Vidusāzijā VIII gs. beigās, Babeka sacelšanās Azerbaidžānā IX gs. sākumā, sacelšanās Armēnijā IX gs. Sākot ar VIII gs. beigām no Abasīdu kalifāta atdalījās valstiņas, kurās valdīja vietējās dinastijas. Vergu zindžu sacelšanās 869.-883.gadam veicināja Abasīdu kalifāta sagrāvi. Persijas šahinšahi buīdi, 945.gadā sagrābjot Bagdādi, atņēma abasīdiem politisko varu. Dažas reliģiskās tiesības abasīdiem saglabājās līdz 1258.gadam.
Latvijā uzieta abasīdu kalta nauda.
Abu al Abāss al Safahs (750.-754.g.).
Abu Džafars al Mansurs (754.-775.g.).
Al Mahdi (775.-785.g.).
Al Hadi (785.-786.g.).
Haruns al Rašīds (786.-809.g.).
Al Amins (809.-813.g.).
Mamūns (813.-832.g.).
Mutasims (833.-842.g.).
Vasiks (842.-847.g.).
Mutavakils (847.-861.g.).
Al Muntasirs (861.-862.g.).
Al Mustaīns (862.-866.g.).
Al Mutazs (866.-869.g.).
Al Muhtadi (869.-870.g.).
Al Mutamīds (870.-892.g.).
Al Mutadīds (892.-902.g.).
Al Muktafi (902.-908.g.).
Al Muktadīrs (908.-932.g.).
Al Kahīrs (932.-934.g.).
Al Radi (934.-940.g.).
Al Muttaki (940.-944.g.).
Al Mustakfi (944.-946.g.).
Al Mutija (946.-974.g.).
Al Taijs (974.-991.g.).
Al Kadīrs (991.-1031.g.).
Al Kaīms (1031.-1075.g.).
Al Muktadi (1075.-1080.g.(1094.?)).
Al Nasīrs (1080.-1125.g.).
Pēc Al Nasīra nāves kalifātā izvērtās iekšdinastiskā krīze un kalifa institūtu neviens tā īsti par pilnu vairs neņēma.
Al Mustazhīrs (1094.-?).
Al Muktafi (~1152.g.).
Al Mustadi (~1171.-1180.g.).
Al Nasīrs (1180.-?).
Nezināms pēdējais kalifs (?-1258.g.).
Arābu "Ēnu kalifi" Ēģiptes mameluku laikā (1261.-1517.g.).
Mongoļu iebrukuma rezultātā beidza pastāvēt Arābu kalifāts Bagdādē. Kādu laiku abasīdu kalifāts vēl pastāvēja Ēģiptē, kur 1261.gadā mameluku valdnieks Beibarss uzaicināja uz Kairu bēgli no Abasīdu dzimtas un pasludināja to par kalifu. Kalifu dinastija mameluku Ēģiptē pastāvēja līdz pat 1517.gada 25.janvārim, kad to iekaroja osmaņu turku sultāns Selims I, tomēr reālas varas tiem nebija un musulmaņu vēsturē šis periods iegājis ar nosaukumu "Ēnu kalifāts."
Al Mutavakkils (?-1517.g.).
Kalifi osmaņu sultānu galmā (1517.-1924.g.). Ēģipti iekarojušie osmaņu-turku sultāni arābu "ēnu kalifus," aizveda sev līdzi uz Konstantinopoli, lai tādējādi demonstrētu, ka kalifa tituli un godpilnais amats tagad ir jauno osmaņu sultānu varā. Kalifāts beidza pastāvēt tikai 1924.gadā, kad "jaunturku" pārstāvis Mustafa Kemals nodibināja Turcijas Republiku un likvidēja pēdēja kalifa Abdalmažīda II kalifa amatu. Interesanti, ka kalifs noturējas vēl divus gadus ilgāk par pēdējo osmaņu sultānu Mehmedu VI, kurš no troņa atteicās jau 1922.gadā.
Abdalmadžīds II (?-1924.g.). Pats pēdējais kalifs.
Interesanti, ka domu atjaunot Kalifātu nav atmetuši arī mūsdienu arābu islāma fundamentālisti, kas to mēģina šad un tad. Tā piemēram, 2014.gada 29.aprīlī par kalifātu pasludināja ISIS, un par grupējuma vaoni - kalifu, iecēla El Bagdadi. Pasaules musulmaņi aicināti zvērēt tam uzticību.
Saites.
Arābu kalifāts.
