Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Afganistāna

Valsts Centrālāzijā.

Iedzīvotāji. Rietumu daļā - puštuni (10 miljoni, 1970.g.).
Beludži - valsts dienvidos.
Brahuji - nedaudz valsts dienvidos.
Kalaši - iespējams, Maķedonijas Aleksandra nometināto grieķu pēcnācēji.

Vēsture. Tieši tagadējās Afganistānas teritorijā Maķedonijas Aleksandrs iemīlējās un apprecējās.
Pirms vairāk kā 2000 gadiem Afganistānā no kaņepēm rafinēts hašišs, to veikušais tiek godāts kā svētais.
Cauri Afganistānas teritorijai viduslaikos vijās Lielais zīda ceļš. Kājām pa Afganistānu izceļojis Marko Polo
Afganistānas teritorija ietilpa Timurīdu valsts sastāvā un 1416.gadā Timura dēls un troņmantnieks pārnesa valsts galvaspilsētu uz Herātu.
Afganistānas pilsētām 1791.-1792.gados sekmīgi uzbruka Buhāras emīrs Šahmurads.
I Angļu-afgāņu karš (1838.-1842.g.). Pirmajā angļu-afgāņu kara laikā 1838.-1842.gadam briti tomēr atjaunoja tronī Šudžu Ulmuluku.
Pirmo reizi vēsturē Afganistānas nozīmīgāko kalnu grēdu Hidukušu 1924.gadā pārlidoja latviešu lidotāju komanda Pētera Mežaraupa vadībā.
1977.gadā galma apvērsuma rezultātā tika gāzta karaļu vara Afganistānā ar pēdējo karali M.Zahīršahu, un viens no tā organizētājiem Muhameds Hans Daūds kļuva par Afganistānas prezidentu no 1977.gada februāra - 1978.gadam.
Marksistu apvērsums. 1978.gada aprīlī PSRS apmācītu virsnieku-marksistu grupa no ATDP („Afganistānas Tautas demokrātiskā partija”) veica komunistisku apvērsumu ar partijas vadoni Nuru Muhammadu Taraki priekšgalā. Prezidents Muhameds Dauds un viņa ģimenes locekļi tika sodīti ar nāvi. Režīma politika bija vērsta uz zemes reformu, obligātu apmācību sociālistiskā garā un nežēlīgām un bruņotām oponentu represijām. Pusotru gadu tā izmisīgi mēģināja reformēt valsti, bet panākumi bija vāji. Viņu iedibinātajam režīmam bija maz kopīga ar afgāņu cilšu tradīcijām – kuru bija liels daudzums un dažādība. Tamdēļ visa šā gada laikā ATDP zaudēja atbalstu un popularitāti afgāņu vidū. Ik pa brīdim kādā no provincēm sākās sacelšanās. Pati MTDP sašķēlās divās frakcijās: „Tauta” (Haļk) un „Karogs” (Parčam).

Padomju invāzija (1979.-1989.g.).

Kara nobriešana. 1979.gada aprīlī Afganistānā notika plaša sacelšanās pret ATDP režīmu, un tai izdevās kontroli saglabāt tikai Kabulā, Kandagārā un dažās citas lielajās pilsētās.
Bija skaidri redzams, ka padomju plāns Afganistānas padarīšanai par draudzīgu sociālistisku satelītvalsti pagalam nedevās, un 1979.gada decembrī Kremlis deva pavēli karaspēka ievešanai.
1979.gadā uzbrukumā Kabulā tika nogalināts ASV vēstnieks.

Kara gaita. PSRS ieveda karaspēku Afganistānā 1979.gada 24.decembrī pēc Leonīda Brežņeva pavēles, lai izstāvētu Maskavai draudzīgo ATDP valdību. Komandēja ģenerālis Boriss Gromovs. Par marionešu valdības galvu kļuva Babraks Karmals.
Afganistāna kļuva par galveno aukstā kara fronti, jo afgāņu modžahedus atbalstīja ASV, kas bija spiesta radikāli izmainīt savu politiku Centrālāzijā.
Robežupe Amudarja bija pārāk strauja, lai tajā montētu pontontiltus, tādēļ karavīrus ieveda ar helikopteriem. Modžahedi jau tam bija gatavi un PSRS virzienā devās pirmie līķi.
Krievu karaspēks ātri pārņēma kontroli lielākajās pilsētās, karabāzēs un stratēģiskajās vietās. Padomju lidmašīnas nolaidās tieši Kabulas lidlaukā.
Prezidents un ģenerālis Hafizuls Amins patvērās Tadžbega pilī, ko drīzumā krievi ieņēma labi izplānotā desanta operācijā. Kabulas radio ziņoja par Afganistānas „atbrīvošanu” (mēs, latvieši, šito dziesmiņu jau esam dzirdējuši!). Amins tika nogalināts. Tā vietā nolikts Babraks Karmals.
Nedēļas laikā Afganistānā tika ievests ap 1800 tanku, ap 80 000 kareivju, 2000 militārā transporta vienību un nolaidās ap 4000 lidmašīnu.
Okupācijas sākumā VDK solīja PSRS vadībai, ka pilnīgai Afganistānas pārņemšanai savā kontrolē būs nepieciešami 3 mēneši, jo čekistiem bija radies iespaids, ka modžahedi ir vāji, tiem nav atbalsta afgāņu iedzīvotāju vidū un tie turas tikai pateicoties ārvalstu palīdzībai. Pēc 3 mēnešiem, tomēr saduroties ar spēcīgu pretestību, laiks tika paildzināts par 1-3 gadiem. Kā vēlāk izrādījās, arī 10 gadi bija par maz...
1981.gada maijā Saūda Arābija, Kuveita, Omāna, Katara un AAE nodibināja „Persijas līča valstu sadarbības padomi,” kuras uzdevums bija nodrošināt pret Irānas uzbrukumiem. Tāpat arī padome pieņēma lēmumu par savu atbalstu džihādam pret PSRS iebrucējiem Afganistānā.
Tiek lēsts, ka valstī darbojās ap 4000 bruņotu nemiernieku. Viņu ierastā stratēģija bija bojāt, elektrības līnijas, naftas cauruļvadus un radio centrāles, spridzināja valdības ēkas, lidostas, viesnīcas un kinoteātrus. Laikā no 1985.-1987.gadam bija uzskaitītas 600 šādas akcijas. Tika veikti 23 500 uzbrukumi dažādiem objektiem.
80.gadu vidū 7 afgāņu partizāņu organizācijas apvienojās Septiņu modžahedu partiju aliansē, kas koordinēja visas operācijas pret PSRS. Afgāņu nemierniekus atbalstīja ASV, Saūda Arābija, Pakistāna, Lielbritānija un pat Ķīna. Kopumā caur Pakistānas teritoriju modžahediem tika sniegta palīdzība 10 miljardu ASV dolāru apmērā. Pusi no šīs summas deva ASV, otru – Saūda Arābija. Lielu atspaidu afgāņiem sniedza amerikāņu piegādātās raķetes Stinger, ar kurām varēja notriekt krievu lidmašīnas un helikopterus.
Afganistānas karš nebija tipisks nacionālās atbrīvošanās karš, gan pieņēma reliģiskā džīhāda raksturu. Modžahedu rindās cīnījās daudzu valstu musulmaņi – arābi, afrikāņi, indonēzieši, filipīnieši, Ķīnas musulmaņi un pat padomju kareivji-pārbēdzēji, īpaši no islāmiskajām republikām.
Krievu okupantiem šis karš izvērtās par murgu. Afgāņu partizāņi apdraudēja viņus it visur.
Kara beigas. 1985.gada martā par PSRS ģenerālsekretāru kļuva Mihails Gorbačovs, kas pieprasīja izbeigt šo karu. Karavīru skaits tika palielināts līdz 108 000 kareivju un kaujas pārņēma visu valsti. Tās bija sīvākās kaujas visa kara laikā.
1987.gada novembrī ar PSRS atbalstu marionešu režīma Drošības un izlūkošanas departamenta vadītājs Muhameds Nadžibulla tika iecelts par režīma vadītāju Kabulā, lai kaut kā pretotos pieaugošajam modžahedu spiedienam.
1988.gadā avarēja Pakistānas līdera Zija ul Haka lidmašīna. Domājams, ka tajā bija ielikta bumba. Lidmašīnā atradās arī ASV sūtnis un ģenerālis Ahtars – džihāda kara piekritējs pret PSRS interventiem Afganistānā.
1988.gadā Pakistāna, Afganistāna, ASV un SPRS parakstīja Ženēvas vienošanos, saskaņā ar kuru krievu armijai Afganistāna bija jāpamet.
1989.gada janvārī PSRS KP CK ģenerālseketāra Mihaila Gorbačova pasludinātās perestroikas un glastnostj ietvaros sākas padomju karaspeka izvešana no Afganistānas. Maskava paziņoja, ka pēdējie padomju karavīri atstās kara izmocīto zemi 15.februārī.
Islāma pasaule līksmoja.
Pēc padomju karaspēka izvesanas 1989.gadā vara Kabulā palika marionetei Muhamadam Nadžibullam, kurš pamazām, parliecinoši kapitulēja modžahedu spiediena priekšā.

Kara rezultāti. Šis asiņainais karš ievadīja PSRS sabrukumu un līdz ar to tuvināja Latvijas neatkarības atjaunošanu.
Islāma pasaule atguva pašapzinību, ne stabilitāti. Pāri par 40 000 musulmaņu, kas Afganistāna nemaz nebija karojuši centas izraisīt svetos karus visā islāma pasaulē no Marokas lrieteņos līdz Indonēzijai austreņos.

Zaudējumi. PSRS karaspēka izvešana ilga no 1988.gada 15.maija - 1989.gada 15.februārim. Krievu armija zaudēja gandrīz 14 500 kareivju un virsnieku, 54 000 tika ievainoti, 400 pazuduši bez vēsts. Afganistānas karš paātrināja PSRS sabrukumu.
Afgāņiem gāja bojā vairāk kā miljons (saka pat, ka 1,5 miljoni) cilvēku. 5 miljoni devās bēgļu gaitās. Tiek uzskatīts par vienu no visbezjēdzīgākajiem kariem cilvēces vēsturē.

Saistība ar Latviju. Šai karā piedalījās 3640 karavīri no Latvijas. 54 (64?) gāja bojā un 177 tika ievainoti, viens pazudis bez vēsts. Pašlaik (2009.g.) Latvijā dzīvo 2350 šī kara veterānu.
1986. un 1987.gadā pie modžahedu alianses viesojās mūsu pašu Atis Lejiņš, toreizējais Zviedrijas Ārpolitikas institūta vadītājs.

Afganistānas kara veterāni Latvijā. Gunārs Rusiņš, Jānis Kušķis, Aleksejs Ščerbaks.
Valdis Vecbaštiks 80.gados dezertēja no krievu armijas un pārgāja modžahedu pusē. Viņš mira 2009.gada naktī uz Ziemassvētkiem ugunsgrēkā Nīderlandē, kur kopš tā laika dzīvoja, kad pārcēlās no Lielbritānijas pilsētas Barnetas. Afganistānas karā viņš bija pavadījis pusgadu, tad aizbēdzis ar modžahedu palīdzību.

Septiņu gadu nestabilitātes periods (1989.-1996.g.). Pēc padomju okupantu aizvākšanas valstī 7 gadus ilga nestabilitātes periods.
Pēc padomju karaspēka izvesanas 1989.gadā vara Kabulā palika marionetei Muhamadam Nadžibullam, kurs pamazam, bet pārliecinoši kapitulēja modžahedu spiediena priekšā. Tomēr modžahedu starpā auga auguma nesaskaņas, to grupējumi savstarpēji naidojās.
1990.gadā daudzi zemnieki pievērsās opija magoņu audzēšanai. Rezultātā Afganistāna, līdzīgi Mjanmai, kļuva par vienu no lielākajiem narkotiku ražotājiem pasaulē.
1991.gada aprīlī nepuštunu tautu modžahedu grupējums ar Ahmadšahu Masudu (tadžiks) un Rašidu Dustumu (uzbeks) priekšgalā ieņēma Kabulu gāžot Muhamada Nadžibullas sociālistisko valdību. Pats Nadžibulla patvērās ANO misijā Kabulā.
Par Afganistānas prezidentu kļuva Burhanudīns Rabani, kas veidoja islāmisku valdību. Tomēr nemieri valstī nerimās – Gulbedīns Hekmatijārs uzstājās pret jauno valdību, savukārt Ismaīlhans nodibināja atsevišķu šiītu kņazisti trijās rieteņu provincēs.
1994.gada janvārī cīņa starp modžahedu grupejumiem pieņēma jaunu rakursu – Rašīds Dustums sarāva savienību ar Ahmadšahu Masudu un pieslējās Gulbedīnam Hekmatijāram.
1994.gada oktobrī parādījas Taleban.

Talibu valdīšana. Pirmo reizi uz Afganistānas politiskās skatuves grupējums Taleban parādījās 1994.gada oktobrī, kad šis mazpazīstamais puštunu formējums sagrāba 10 000 Kalašņikova automatus un citus ieročus, kas atradās Gulbedina Hekmatijāra rīcībā Spinbuldakā (tuvu Pakistānas robežai). Ar Pakistānas specdienestu, Saūda Arābijas un amerikāņu CIP finanšu palīdzību talebāņi sagrāba Afganistānas otru lielāko pilsētu Kandagāru. Te viņu rokas nokļuva tanki un pat veseli 6 PSRS ražotie iznīcinātaji Mig.
ASV atbalstīja talibāņus, jo tie solīja mieru un Afganistānas apvienošanu. Līdz ar to amerikāņi cerēja realizēt savus imperialistiskos naftas plānus, ka arī izmantot Afganistanu kā platformu no PSRS atkrituso jauno Vidusāzijas valstu „apgūšanai.”
1995.gada 5.septembrī talibu rokās krita Afganistānas lielaka rieteņu pilsēta un šiītisma centrs – Herata. Ismaīlhans bēga uz Irānu, kur valdība to pieņēma. Oktobrī talibi aplenca Kabulu, kuru aizsargaja tadžiki Ahmadšaha Masuda vadībā.
Režīms. Tā 1996.gada Kabulā pie varas nāca mazpazīstamais puštunu grupējums, kas nosauca sevi par „reliģiozajiem studentiem” (talibi). Šī valdība izcēlās ar galēju nežēlību un neiecietību, ko varēja salīdzināt tikai ar Sarkano khmeru režīmu Kampučijā. Tomēr bija vajadzīgi vairāki gadi, līdz pasaules sabiedrība saka izprast šī necilvēcīgā režīma būtību. Arī talibu daudzinatais supratraibālisms bija tikai fikcija, jo organizācijā varēja tikt uzņemti tikai puštuni. Atraidīti tika hazari (šiīti), uzbeki, tadžiki – tie tika vajāti un pilsoņu karš turpinājās.
Vairums talibu vadoņu bija izgājuši apmācību slavenajā Deobandas medresē Pakistānā perioda, kad modžahedi karoja pret krievpadomju invāziju. Tiesi tur nākamie talebāņu vadoņi ar mullu Omāru priekšgalā pieņēma islāma stingri puritānisko paveidu. Nākot pie varas, talibi ieviesa Afganistānā šariata likumus – aizliedza tādas nekaitīgas nodarbošanās kā dejas, mūzika, gaisa pūķu laišana, šahs, fotografēšana un daudzus sporta veidus. Vienīgā iedzīvotāju izklaide bija roku cirsana, publiska pēršana un nošausana no Kalašņikova automāta. Politiskos oponentus kara uz telegrāfa stabiem pilsētu ielās. Visiem vīriesiem bija obligati jānēsā bārda, bet sievietēm – blīva čadra. Sievietēm nebija tiesības strādāt ārpus mājas, viņas nedrīksteja arī iet skolā.
Savu reliģisko īpatnību dēļ talibi nespeja arī noregulēt valsts dzīvi mierīgos apstākļos. Talibu vadoņi bija vienlaikus valsts amatpersonas un lauka komandieri. Viņu prombūtnē valsts nefunkcionēja. Ekonomikā nekādus uzlabojumus panākt nespēja – vienīgi ražoja opiju un veicināja kontrabandu uz bijušājām PSRS Vidusāzijas republikām.
Rezultātā talibi attīstīja pilnīgi bandītisku valsti, kuras visa valsts kase cieta valūtā glabājās alvas kastē zem mullas Omāra gultas.
Turpmāk. 1996.gada 4.aprīlī pasaules sabiedrības atraidītais mulla Omārs kā talibu galvenais līderis uzstajās Kandagārā Pravieša apmetnī un pieņēma uzticības zvērestu.
Tomēr, tā kā tie savās rindās neuzņēma citas tautības, tad tā arī nespēja nodibināt kontroli pār visu Afganistānas teritoriju. Bez tam tie izrādīja viesmīlību izceļotājam no Saūda Arābijas – Osamam Bin Lādenam un viņa vadītajai organizācijai „Bāze” (Al Quada), kas 1996.gadā ASV spiediena rezultātā tika izraidīti no Sudānas. Osama apmetās Afganistānā ka talibu „viesis.” 26.augustā viņš pasludināja džihādu pret „amerikāņu svēto vietu apgānītājiem” – amerikāņu bāzēm Saūda Arābijā. Ilgi gaidīt nenācās – jūnijā islāmistu kaujinieki nogalināja 19 amerikāņu kareivjus ASV GKS bāzē Hobarā.
1996.gada 10.septembrī talibi ieņēma Dželalabādu uz austreņiem no Kabulas. Šis panākums talibiem līdzēja arī pašas Kabulas ieņemšanā 26.septembrī. Galvaspilsētā talibi sagrāba sociālistisko prezidentu Muhamedu Nadžibullu, kas slēpās ANO misijā, kastrēja to, spīdzināja un nogalināja.
Talibu pozīcijas vēl vairak nostiprinaja tas, ka novembrī Pakistāna pie varas atgriezās Navazs Šarifs.
Tikmēr Ahmadšahs Masuds organizēja talibiem pretspēku – ta saucamo „Ziemeļu aliansi.” Ta apvienoja nepustunu izcelsmes lauku komandierus ar modžahediem, zināmākais – Rašids Dustums, kas komandēja uzbekus. Galvenais Alianses nocietinajums bija cietoksnis Mazarišarifas pilsētā. Aliansi atbalstīja Turcija, Krievija, Indija, Uzbekija, Kazahija, Kirgīzija un Tadžikija.
1997.gada 19.maijā talibi ieņēma Mazarišarīfu, taču pēc četrām dienām pilsētā sākās sacelšanās un masu slepkavības. Talibi zaudēja ap 3000 kaujinieku un bija spiesti no pilsētas atkāpties.
1997.gada 28.septembrī talibu policija aizturēja 19 rietumu žurnālistus, kā arī ES pilnvaroto humānās palīdzības jautājumos Emmu Bonīno. Visus gan atlaida, taču šis incidents piesaistīja starptautiskās sabiedrības uzmanību sieviešu stāvoklim talibu valstī. ASV Valsts sekretāre Madlēna Olbraita un prezidenta sieva Hilarija Klintone kopā ar feministu lobijiem Vašingtonā pārliecināja Bilu Klintonu mainīt politiku pret talibu režīmu.
1998.gada februārī Binlādens paziņoja par „Starptautiskās islāma frontes” nodibināšanu, kas cīnīsies pret „žīdiem un krustnešiem.”
ANO 8.februārī vadītā Starptautiskā sieviešu diena tika „veltīta” talibu režīma apspiestajām sievietēm. Talibi par atbildi jūlijā slēdza rietumnieku palīdzības dienestu aģentūras.
1998.gada 8.augustā talibi no jauna ieņēma Mazarīšarifu un Ziemeļu alianse atkāpās. Atriebjoties par iepriekšējo sakāvi, talibi pilsētā nogalināja līdz pat 6000 iedzīvotājiem – daudz no tiem bija hazāri. Ap 400 hazāru sievietēm tika aizvestas uz Kabulu par piegulētājām. Bez tam talibi nogalināja arī 11 irāņu diplomātus, kas, droši vien, bija iesaistīti ieroču piegādei Ziemeļu aliansei.
Šā iemesla dēļ Irāna izskatīja kara sākšanas iespēju, tomēr to atturēja ASV atbalstītās Pakistānas pretuzbrukuma varbūtība.
2001.gada 19.janvārī ANO Drošības padome pieņēma 1333.rezolūciju, kas paredzēja embargo ieroču piegādēm talibu režīmam un noteica ekonomiskās sankcijas, ka arī saturēja prasību izraidīt Osamu Binladenu.
2001.gada 10.maijā par milzīgām šausmām visas pasaules vēsturniekiem, arheologiem un visai pasaules sabiedrībai, talibi ar sprāgstvielām un lielgabaliem iznīcinaja divas lielas Bamjanas Budas statujas, uzskatot tas par pagāniskiem simboliem. Statujas par godājamām uzskatīja hazāru šiīti.
2001.gada 5.augustā tika arestēti 8 ārvalstu strādnieki un apsūdzēti kristietības izplatīšanā.
2001.gada 8.septembrī divi talibu diversanti, uzdodamies par žurnalistiem, iekļuva Pandžšēras aizā Afganistānas pašos ziemeļos un nogalinaja vienu no Ziemeļu alianses līderiem – Ahmadšahu Masudu.

Talibu režīma krišana. 11.septembrī musulmaņu kaujinieki uzbruka Ņujorkai, taranējot nozīmīgus objektus ar 4 nolaupītām pasažieru lidmašīnām.
15.septembrī toreizējais ASV prezidents Džordžs Bušs atbildību pilnībā uzvēla uz Osamu Binlādenu un viņa kaujinieku grupējumu Al Qaeda. Tad viņš pasludināja „krusta karu” (visai neveiksmīgs apzīmējums!), vēlāk „karu pret terorismu.” Valdošajam talibu režīmam tika izvirzīts ultimāts: Osamas neizdosanas gadījumā piedraudēts ar talibu režīma iznīcināšanu. Talibi amerikāņiem atteica un sākās iebrukuma gatavošana Afganistānā.
18.septembrī ANO Drošības padome atbalstīja ASV un apstiprinaja atbalstu savai 1333.rezolūcijai. NATO valstis kā arī Kanāda, Austrālija un Jaunzēlande izveidoja „pretterorisma koalīciju.” Visai drīz arī Krievijas diktators Vladimirs Putins apliecinaja atbalstu ASV iebrukumam Afganistānā, jo saprata, ka tas viņam atbrīvos rokas jautājumā ar dumpīgo Kaukāzu, īpaši Čečeniju.
Divas no bijušajām PSRS Centrālāzijas padomju republikām, kas robežojās ar Afganistānu – Uzbekija un Tadžikija atļāva koalīcijas spēkiem izmantot savu gaisa telpu un aviācijas bāzes apmaiņā pret solījumu sniegt palīdzību. Uz tādiem pat noteikumiem atbalstīt koalīciju piekrita arī Pakistāna ar prezidentu Pervezu Mušarafu priekšgalā, lai gan iepriekš viņš bija ticis iekļauts „melnajā sarakstā” kā diktators. Tomēr situācija Pakistāna bija ārkārtīgi sarežģīta, par palīdzību „neticīgajiem” draudēja izraisīties sacelšanās. Nopietni mēģinājumi piesaistīt koalīcijas pusē Irānu netika veikti, jo ASV Valsts departaments spītīgi atteicās izsvītrot Irānu no „teroristisko valstu” saraksta, lai gan Irāna konsekventi pamazām virzījās demokrātijas virzienā.
No 2001.gada septembra beigām Afganistānā jau darbojās nelielas speciālo uzdevumu vienības.

Koalīcijas uzbrukums talibiem. Tika pasludināta operācija „Taisnīgums bez gala,” kuru vēlāk pārdēvēja par „Stipras brīvības operācija” musulmaņu protestu dēļ. Tā sākās 7.oktobrī, kad no Indijas okeānā peldošajiem aviācijas bāzes kuģiem pacēlās lidmašīnas un deva triecienus pa „Alkaidas” nometnēm un talibu objektiem Afganistānā - pārsvarā Kabulā un Kandagārā. Koalīcija darbojās saskaņoti ar Ziemeļu aliansi, kas, būdama jau gandrīz vai talibu iznīcināta, saņēma finansējumu un ekipējumu, sturmēja talibu pozīcijas un pilsētas uz sauszemes.
9.oktobrī talibu līderis mulla Omārs, kas atradās Kandagārā un tika godāts kā „Afganistānas Islāma emirāta pareizticīgo komandieris,” atteicās izdot Osamu Binlādenu, tā vietā piesaukdams džihādu pret ASV un tās sabiedrotajiem.
19.oktobrī īpaši pielāgoti helikopteri CH-47 no militārās bāzes Uzbekijā izsēdināja pirmās amerikāņu īpašo uzdevumu vienības komandas netālu no Mazarīšarīfas valsts ziemeļos.
20.oktobrī notika tieši gaisa uzbrukumi Mazarīšarīfai un  reids Kandagārai.
21.oktobrī ASV spēki sāka gaisa triecienus talibu pozīcijām Kabulā.
26.oktobrī Afganistānā ieradās gāztā karaļa Zahīršaha sūtnis – bijušai lauka komandieris un modžaheds Abduls Huks. Talibi viņu sagūstīja, spīdzināja un nogalināja.
9.novembrī (10.novembrī?) Ziemeļu alianse ieņēma Mazarišarifu. 700 talibi, kas bija patvērušies pašā pilsētā, tika nogalināti atriebjoties par talibu slepkavībām iepriekš pilsētā.
11.novembrī Ismaīlhans ieņēma Heratu. Krita arī talibu atbalsta punkts Tālogāna. Ziemeļu alianse ieņēma Kaleinovu.
13.novembrī (14.novembrī?) Ziemeļu alianses spēki ģenerāļa Fahima vadībā iegāja Kabulā. Amerikāņu īpašo uzdevumu vienību spēki sāka virzīties uz Kandagāru.
25.novembrī (23.novembrī?) pēc 11 dienu ilgas bombardēšanas krita talibu cietoksnis Kunduzā.
Novembra beigās vairāk kā 400 sagūstītie talibi sadumpojās Kalai-Džanghi (cietoksnis uz ziemeļiem no Kabulas). Lielākā daļa buntavnieku gāja bojā no Ziemeļu alianses rokas un amerikāņu bumbošanas. Pāri palikušo 84 talibu vidū izrādījās arī kāds amerikānis – Džons Vokers. Viņš tika izvests uz ASV un tiesāts kā nodevējs.
25.novembrī bāzē Bagramā ieradās pirmie ASV konvencionālo spēku kareivji.
6.decembrī (7.decembrī?) padevās pēdējā lielā talibu pilsēta – Kandagāra. Lauku rajonos daudzviet laupīja bandīti.
Kaujas turpinājās Afganistānas ZA, kur koalīcijas spēki mēģināja Osamu Bin Lādenu un viņa „Alkaidu” izsist no Toraboras kalnu nometnes. Turienes talibi tika apspiesti decembra vidū.
Sagūstītos nosūtīja uz Gvantanamas cietumu Kubā – tiem nepiestādīja apsūdzību un arī netiesāja.
2002.gada karadarbībā Rietumu koalīcija turpināja „karu pret terorismu” - vajāja talibus un alkaidiešus pa visu Afganistānu, taču panākumi vairs nebija tik spoži. Osamu Bin Lādenu un mullu Omāru tā arī neizdevās notvert. Iespējams, Bin Lādens tika ievanots uzbrukumos Toraboras kalnu nometnei un tagad slēpās pierobežā vai pat Pakistānā. Rietumos analītiķi arvien vairāk apšaubīja operācijas turpināšanas lietderību, jo arvien vairāk cieta afgāņu mierīgie iedzīvotāji.
2002.gada 23.janvārī musulmaņu kaujinieki Karači (Pakistāna) nolaupīja amerikāņu žurnālistu Daniēlu Pērlu no Vallstreet Journal. Pēc dažām nedēļām amerikāņu diplomātiem tiek piesūtīta videokasete ar žurnālista nāvessoda ierakstu. Aprīlī pakistāņu varas iestādes žurnālista nāvē par vainīgu atzina britu pavalstnieku Ahmadu Omāršeihu un notiesāja to uz nāvi.

Pēctalibu periods (2002.-šodien).
2002.gada jūnijā Kabulā savācās visas Afganistānas cilšu un līderu Lielā padome – Loija Džirga, ar mērķi izveidot visas valsts jauno valdību. Pēc ilgam debatēm par prezidentu parejas laikā apstiprināja Hamidu Karzaju, kurs ieņēma prezidenta amatu sakot ar decembri. Kabulā no Romas atgriezās bijušais karalis Zahīršahs, kam piešķīra goda nosaukumu „nācijas tēvs.” Neskatoties uz šīs valdības veseliem trijiem mēģinājumiem atjaunot Afganistanas vienotību, daudzi valsts apgabali palika zem vietējo lauku komandieru varas. Afganistānā turpinājās alkaidiešu un talibu organizētas slepkavības un diversijas.
2003.gada janvārī talibi pārgrupējās, un ASV spēki cīnījās pret jaundibinātajiem grupējumiem.
2008.gada novembrī un decembrī talibi uzbruka Afganistānas apgādes līnijām Pakistānā.
2010.gada jūnijā ASV un tās sabiedrotie paziņoja par karaspēka izvešanu. 
2011.gada 2.maijā ASV spēki Pakistānā nogalināja Osamu Bin Lādenu.

Aplūkojamie objekti.
Kabula.
Valsts galvaspilsēta.
Mazarīšarifa. Afganistānas ziemeļu galvaspilsēta, Balhas provinces administratīvais centrs. Pilsēta savu nosaukumu esot dabūjusi no Imāma Ali mauzoleja.
      Zilā mošeja. Mazarīšarīfas simbols. Celta XI gs., atrodas pilsētas centrā. Savu nosaukumu ieguvusi no zilajām marmora flīzēm. Saskaņā ar nostāstu iekšā atrodoties imāma Ali kapene. Neticīgos neielaiž.

Balha.

Horasānas province.
Herāta.      

Helmandas province.
Kajakai. 
Kajakai spēkstacijas dambis. Tā uzbūvēta uz Afganistānas garākās upes – Helmandrudu, no kuras arī provinces nosaukums. Svarīgs stratēģisks objekts, par to ris sīvas cīnas starp NATO un talibiem. 

Saites.
Afganistānas karaļi (?-1973.g.).