Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Ceļojums uz Butānu un Rietumbengāliju

Toro. Voldena. Golema trešais un ceturtais ekstrakts

Tulkojis Valdis Ābols.
Vārdus no teksta izrāvis Golems.

Golema piezīme: Henrijs Deivids Toro dzīvoja Latvijas pēdējām divām desmitgadēm līdzīgā laikmetā, kura nerakstītā devīze bija: „Sagrāb, cik vari, turi un neatdod!”

Toro laiks joprojām ir klāt.

Man bieži liekas, ka nevis cilvēki gana lopus, bet lopi gana cilvēkus...

Par fermera labklājību joprojām spriež pēc tā, cik viņa šķūnis ir lielāks par dzīvojamo māju. Runā, ka mūsu grāfistē esot pašas lielākās ēkas vēršiem. Bet cik mazas ir telpas brīvām lūgšanām vai runām.

Tautām vajadzētu sevi iemūžināt nevis arhitektūras, bet domas pieminekļos. Cik daudzkārt apbrīnojamāka ir Bhagavadgīta par visām austrumzemju drupām.

Tautas pārņēmusi godkārīga vēlme iemūžināt sevi akmeņu kalnos. Labāk jau nu būtu pietaupījuši pūles savu tikumu slīpēšanai.

Viena saprātīga rīcība vairāk iespiestos atmiņā, kā akmeņu kalns līdz debesīm.

Nelielam akmens valnim, kas apjož godīga cilvēka māju, ir vairāk jēgas, kā simtvārtu Tēbām. Man patīk skatīties uz akmeņiem, kas atrodas savās īstajās vietās.

Lielāko daļu akmeņu, ko kāda tauta apskalda, tā skalda savām kapenēm. Tā aprok sevi dzīvu.

Piramīdas var apbrīnot viena iemesla dēļ – kā tik daudz cilvēku varēja tā pazemoties viena godkārīga stulbuma dēļ.

Daudzi interesējas par Rietumu un Austrumu pieminekļiem – kas tos cēlis. Man gribētos uzzināt to gudro vārdus, kas tajos laikos necēla, kuri stāvēja pāri šīm blēņām.

Fermera kritiens līdz melnstrādniekam ir tikpat varens, kā cilvēka kritiens līdz fermerim.

Sakiet, kāpēc mēs vispār pārceļamies uz jaunu vietu, ja ne tāpēc, lai atbrīvotos no liekajām mēbelēm. Bizamžurka, lai atbrīvotos, nograuž sev kāju.

Ja jums ir vērīga acs, tad, sastopot cilvēku, jūs pamanīsiet aiz viņa velkamies visu, kas tam pieder, un pat daudz no tā, ko viņš liedzas atzīt par savu.

Liela soma, maza soma, pendele un pauna. Šajos laikos „ņemt savu gultu un staigāt” būtu pāri pat vesela cilvēka spēkiem.

Ja jau man jāvelk savas lamatas, tad es vismaz parūpēšos, lai tās būtu vieglas.

Nesen man gadījās būt klāt pie kāda diakona mantas izpārdošanas - viņš bija nodzīvojis „bagātu mūžu”.

Es baidījos iestigt tajā muklājā, ko sauc par ienesīgu veikalu.

Daži cilvēki mīl darbu paša darba dēļ, vai, iespējams, tādēļ, ka tas pasargā viņus no citām, lielākām nelaimēm. Šiem cilvēkiem man pašreiz nekas nav sakāms.

Var gadīties, ka mēs ilgi nesasniedzam ostu, bet būtu svarīgi turēties pie pareizā kursa.

Nav sliktākas smakas, kā no iepuvuša labuma.

Jezuīti neko nespēja iesākt ar tiem indiāņiem, kuri, degot uz sārta, teica priekšā jaunus mocīšanas paņēmienus.

Planēta ir viens zaļš ābols, un pastāv briesmas, ka cilvēku bērni var to apskrubināt, pirms tas nogatavojies.

Ik vietā, kur es apstājos piesēst, es būtu varējis palikt uz dzīvi. Un visur es atrados ainavas centrā.

Cilvēka bagātību varētu mērot ar lietu skaitu, no kurām viņš viegli spēj atteikties.

Ik brīdi nodzīvoju kā bagātnieks, ne nieka nenodarot pāri savai nabadzībai – es novācu augļus no ainavas, pat neizmantojot ķerru.

Nav liela starpība, vai jūs esat piesaistīti fermai, vai cietumam.

Mans nolūks nav dziedāt odu grūtsirdībai, bet gan dziedāt kā gailim, lai pamodinātu kaimiņus.

Rīta vējš pūš vienmēr, un radīšanas dziesma neapklust ne mirkli. Ap manu māju brāzās tie paši vēji, kas staigēja pa kalnu korēm. Maz ir ausu, kas spēj to sadzirdēt.

Es dzīvoju putniem kaimiņos. Tas nenozīmē, ka es būtu kādu putnu iesprostojis. Es biju uzcēlis savu būriti blakus viņiem.

Ir labi dzīvot ūdens tuvumā – tas piešķir zemei peldspēju. Zeme nav kontinents, bet sala.

Ko lai domā par ganu, kura ganāmpulks uzkāpis augstāk par gana domām?

Rīts atgriež mūs varoņu laikmetos. Oda vārgā sīkšana bija Homēra rekviēms: gaisā lidinājās pati Iliāda un Odiseja, dziedādama par savām dusmām un klejojumiem.

Maz ko var cerēt no dienas, kad mūs uzceļ no miega nevis mūsu Gars, bet gan fabriku taures.

Nav svarīgi, ko rāda pulkstenis. Rīts ir tad, kad manī aust gaisma.

Nebūtu miegainums mūs pārvarējis, mēs būtu ko paveikuši.

Godīga cilvēka rēķiniem vajadzētu pietikt ar desmit pirkstiem.

Pati valsts ir tik pat neveikli un smagnēji būvēta, kā miljons ģimeņu, kas tajā dzīvo.

Ja dzelzceļi netiks uzcelti, „kā mēs nokļūsim debesīs?”

Nevis mēs braucam pa dzelzceļu, bet dzelzceļs barauc pa mums.

Ja vienam ir izdevies iekārtoties virs riteņiem, citiem jāpiecieš nepieciešamība gulēt zem tiem.

Uz katrām piecām dzelzceļa jūdzēm ir bars vīru, kas uzrauga, lai gulšņi gulētu rāmi. Tas nozīmē, ka kādu dienu tie var piecelties?

Mēs esam gatavi mirt no bada, pirms esam sajutuši izsalkumu?

Mūs pārņēmusi Sv.Vita deja: mēs nevaram noturēt savu galvu mierā.

Reti kurš, nolicies pus stundiņu pasnaust, neuztrūkstas ar jautājumu:”Kas jauns?”

Ja reiz esat iepazinies ar principu, kam jums vēl tūkstošiem atsevišķu piemēru? Visi tā saucmie jaunumi nav nekas cits, kā tenkas.

Cilvēks ar asu prātu būtu varējis „Jaunākās ziņas” aprakstīt divpadsmit mēnešus iepriekš. Cik daudzkārt svarīgāk ir uzzināt to, kas nekad nav novecojis.

Svētdiena ir nejēdzīgi aizvadītas nedēļas pienācīgs noslēgums. Kāpēc izskatāties tik steidzīgi, ja patiesībā valkaties kā miroņi?

Lai ļaudis nāk, lai ļaudis iet, lai zvani zvana. Mēs pavadīsim šo dienu pēc sava mēra.

Galva ir instruments, kas domāts rakšanai. Tāpat kā cūkas šņukurs.

Ļaužu sabiedrība parasti ir gaužām lēta. Mēs tiekamies pārāk bieži, nepaspējuši bagātināt sevi ar jaunām vērtībām.

Runāšana ir vajadzīga tikai tiem, kam vāji ar dzirdi; ir tik daudz brīnišķu lietu, ko nevar pateikt ar kliegšanu.

Daudzas mūsu mājas man šķietas par lielu to iemītniekiem. Tās ir tik plašas un greznas, ka pēdējie izskatās līdzīgi blusām, kas šīs mājas apsēdušas.

Es ravēju nezāles un panācu, ka zeme sacīja nevis „zāle,” bet „pupas.” Kurš gan nosaka cenu tai ražai, ko Daba izaudzē cilvēka roku neskartajos laukos?

Svētku dienās pilsētiņa rīko lielgabalu salūtu. Manā pupu laukā lielgabalu blīkšķi izklausījās pēc plīstoša pūpēža skaņas; bet, kad notika militārās mācības, mani visu dienu neatstāja neskaidra jutoņa, it kā pie apvāršņa kņudētu kāda sērga – šarlaks vai stomatīts.

Ne jau mani šis plašais lauks uzskata par savu galveno kopēju. To veldzējuši un zaļinājuši daudz varenāki spēki. Un ne jau man vienam baudīt tā ražu. Vai arī murkšķim nepienākas sava daļa?

Kopš esmu atstājis Voldenas krastus, mežcirtēji tos vēl vairāk nopostījuši. Manai Mūzai var piedot, ja viņa kopš tiem laikiem klusē. Kā gan putni lai dzied, kad viņu birzis ir nocirstas?

Viņa lauki nedod ražu, viņa pļavās neaug puķes un koki nenes augļus, bet tikai dolārus; dod Dievs man palikt nabagam.

Vai jūs zināt, kas ir paraugferma? Māja stāv kā suņusēne mēslu kaudzē – liels speķa traips, kas smaržo pēc mēsliem un sūkalām. It kā jums būtu jāaudzē kartupeļi baznīcas pagalmā! Lūk, kas ir paraugferma.

Priecājies par zemi, bet sargies kļūt par tās īpašnieku. Aiz gļēvulības un neticības cilvēki ir kļuvuši tādi, kā tagad: pērk un pārdod, un savu mūžu nodzīvo kā vergi.

Arī mājas lopi dienā neaiziet tālāk par tuvējo lauku. Rītos un vakaros viņu ēnas aizstiepjas tālāk par viņu gaitām. Bet mājās vajdzētu pārnākt no tālienes, no piedzīvojumiem, briesmām un atklājumiem.

Netīrs cilvēks vinmēr ir sliņķis, kurš mīl pasēdēt pie krāsns un atpūsties, pirms vēl piekusis. Ko tas līdz, ka tu esi kristietis, ja esi tik pat netīrs, kā pagāns?

Kā gribētos, lai mūsu fermeri, cērtot mežus, izjustu kaut daļiņu no tās godbijības, kādu izjuta senie romieši, kad viņiem vajadzēja paretināt kādu no svētajām birzīm.

Reiz, kad es ciemā kaplēju dārzu, man uz pleca nosēdās zvirbulis, tiesa, tikai uz īsu brīdi, taču es sajutos daudz augstāk pagodināts nekā tad, ja manus plecus rotātu ģenerāļa epoletes.

Ikviens no mums valda pār plašumiem, kuriem blakus Krievijas cara impērija ir tīrā pundurvalsts. Tomēr atrodas patrioti, kuri upurē lielāko mazākajam. Viņi mīl zemi, kura reiz glabās viņu pīšļus, bet nemīl garu, kas spēj iedvest dzīvības spēku viņu no zemes radītajās miesās.

Cilvēks itin bieži nostājas atklātā opozīcijā tā saucamajam „sabiedrības svētākajam likumam” jau ar to vien, ka viņš klausa vēl svētākam likumam.

Anglija un Amērika izvirza prasību – runāt tā, lai visi varētu saprast. It kā tikai stulbumā būtu rodama drošības sajūta. Es gribu runāt „bez” un „pāri” robežām, kā nomodā esošais citiem nomodā esošajiem. Dažs labs atrastu vainas arī rīta blāzmā, ja vien spētu tik agri piecelties.

Ja kāds neiet kopsolī ar saviem laikabiedriem, varbūt tas ir tāpēc, ka viņš dzird citu mūziku skanam. Rietošā saule atspīd nabagmājas logos tik pat spoži, kā bagātnieku rūtīs. Pazemībā, tāpat kā tumsā, dievišķā gaisma atspīd jo spožāk.

Par lieku naudu var nopirkt tikai liekas mantas – no tā, kas vajadzīgs dvēselei, neko par naudu nepārdod. Taču zoss ir un paliek zoss, lai kādās spalvās tā tērptos.

Es sēdēju pie galda, kas bija bagātīgi klāts ēdieniem un dzērieniem, bet nebija godīguma un patiesības; un es aizgāju izsalcis.

Gaisma, kas apžilbina acis, mums liekas tumsa. Ausīs tikai tas rīts, kuram mēs esam pamodušies.


Pirmo reizi publicēts 11.08.2009 Aliens.lv iepriekšējā versijā.