Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

 

Andrejs Lucāns. Eseja par govi

Man kauns –
Es nemāku slaukt govi,
Bet Brīvības bulvāra galā,
Kur kādreiz stāvēja Ļeņins,
Es uzcelšu pieminekli
Govij
Un sievai,
Kas, piespiedusi pieri viņas sānam,
Cauri kariem, mēriem un mūžiem Slauc siltu pienu saviem bērniem.

/Ieva Dāboliņa/

Kā daļai sabiedrības vēl ir zināms, govs ir mājdzīvnieks, kas dod dzīvībai nepieciešamo pienu, simbolizē pārpilnību un drošību. Vislielāko cieņu govij ir apliecinājuši Indijas hinduisti, ieceļot to svēto kārtā. Šajā sakarībā mēģināšu savus laikabiedrus rosināt aizdomāties par sekām, ko esam radījuši govi noceļot no šī pjedestāla.

Cik vien tālu atskatos pagājušos laikos, šīs atmiņas neiztrūstoši iezīmē vietu govij. Ja bija govs un gabaliņš zemes, tad nebija vārdu – bezdarbs un bads. Uz ģimenes galda bija viss, kas nodrošināja normālu iztiku. Mani vecvecāki, kuriem bija dārzniecība Daugavpils priekšpilsētā un kur es pavadīju bērnības vasaras, turēja govi. Tur es ar to iepazinos klātienē. Kad 1940.gadā sasniedzu desmit gadu vecumu, manī pamodās patstāvības tieksme un vēlme nopelnīt kaut ko vairāk par vecāku nodrošināto un piedāvāto.

Un tā es, balstoties vectēva dārzniecībā gūtajā govkopības pieredzē, uzreiz, pārlecot patstāvīgas dzīves zemāko atbildības pakāpi – zosu un cūkgana statusu, kļuvu par govju ganu Dignājas pagasta „Rudzsētās.” Var teikt – biju tam jau sagatavots.

Saimniecība atradās vēsturiskā vietā – pie abpus Daugavai esošajiem Dignājas un Jersikas pilskalniem. Manā pārraudzībā bija desmit govis un bullis Varis. Atmiņā iesēdusies kāda tveicīga vasaras pēcpusdiena. Mans ganāmpulks bija dislocējies krūmainā un akmeņainā ganībā. Gaiss kļuva arvien spiedīgāks un dunduri nežēlīgāki. Daba sastinga un putni apklusa. Visi vērojumi liecināja par negaisa tuvošanos. Un tad viņš nāca. Diena pārvērtās naktī. Ar vēja brāzmu, zibeni un apdullinošu sprādzienu atvērās debesu slūžas un lietus sāka gāzt kā no spaiņa. Ieņēmu pašaizsardzības pozīciju – ar divkārši savērto zupura maisu uz galvas pieplaku zemei, bet ganāmpulku atstāju Dieva uzraudzībā. Kad negaiss norima, liels bija mans pārsteigums – neviens no maniem uzraugāmajiem nebija izkustējies no vietas. Ganos gāju basām kājām. Rasainajos rītos tās sala. Šo problēmu atrisināju iekāpjot siltā govs pļeckā. Šo pļecku vietās saauga kupla zāle, ko govis neēda. To apčurājot, arī šī problēma tika atrisināta. Kādā jūnija vakarā saimnieks savu saimi, ieskaitot mani, aicināja pie sava VEF radioaparāta klausīties prezidenta Kārļa Ulmaņa runu, kas manī gan nekādas apziņas maiņas neradīja. Ko lielie domāja, ar mani neapsprieda. Neko nezināju arī par Edvarta Virzas pareģojumu, ka laiks vairs neies vecās sliedēs, ka: „Vējš miglu sarkanu pār laukiem dzīs, bez laika kokiem lapas nokritīs, par nastu būs, kas ir, un tas kā nava.” Mana ikdiena un rūpes tālāk par govīm un Vari nesniedzās. Tomēr īpaši gaidīta un kārdinoša bija katra ceturtā brīvā svētdiena, ko varēju pavadīt ar makšķeri pie Daugavas vai apciemojot tuvējos radus. Jūlijā sākās manas ganu vasaras jaukākā daļa. Pēc pie Eglonas upes nopļauto pļavu atāla ataugšanas, uz veselu mēnesi turp pārdzinām govis. Arī paši dzīvojām uz vietas un gulējām siena šķūnī. Divas meitas sakopa un slauca govis, mani labi baroja un bija laipnas pret mani. Jutos kā septītajās debesīs. Pļavā uz nelieliem pauguriņiem pa vienam vai vairākiem auga lieli ozoli, zem tiem ievācu visā dzīvē nepieredzētu baraviku ražu un mielošanos ar tām. Par ganu vasaru saimnieks tā arī neko nesamaksāja, acīmredzot rēķinoties ar manu vecāku turīgumu. Par to gan ne mirkli neesmu bijis sarūgtināts un turējis ļaunu prātu.

Nākamo, 1941.gada vasaru turpināju savas kvalifikācijas paaugstināšanu Asares pagasta „Vanagos.” Arī te bija kādas desmit govis, gan bez buļļa. Līdz šodienai atminos govi Zīmaļu. Tā bija govs personība un sagādāja man nopietnas nepatikšanas. Viņa bija zaglīga un viltīga, līdzīga dažai mūsdienu partijai un tās deputātiem. Kādā reizē, kad ganīšana iekrita patālāko pļavu atālā, mežmalā ar kārdinošiem lazdu krūmiem, izmantojot manu ļoti īslaicīgu ziņkāri pārbaudīt riekstu gatavības pakāpi, Zīmaļa iekrita kā akā. Citas mierīgi ganījās, tām uzticējos un devos cauri mežam, kur bija viena jaunsaimnieka lauki. Jā, mana Zīmaļa bija tur, tikai jau piesieta pie mājas tuvumā esoša koka, apķīlāta. Jaunsaimnieks lika man par to ziņot savam saimniekam un tikai tā atgūšot savas nolaidības augli. Tā kā mana saimniece bija radiniece, starpgadījums pagāja bez sekām, sak – kam negadās! Taču manī tas izraisīja atriebības jūtas - vēlmi iemācīties novīt cietu pātagu, ko arī turpmāk realizēju un izmantoju ieķēries Zīmaļas astē.

Daudzus gadus vēlāk, runājot par govju raksturiem, mana dzīvesbiedre atcerējās savu pieredzi. Viņas tēva nomātās saimniecības „Ozoliņu” ganāmpulkā bija liela auguma govs Liepa, barvede. Viņa precīzi nojauta mājās saukšanas laiku – pagriezās un gar meža stūri skatījās uz māju pusi, gaidīja saimnieces signālu. Arī pārējās pārtrauca ēšanu un pulcējās aiz barvedes. Kad atskanēja saimnieces ū-ū-ū..., Liepa nesteidzīgi sāka soļot, uz katru soli līdzi šūpodama galvu. Viss bars pieklājīgi sekoja. Kad Līgo svētkos Liepai ap ragiem apvija bērza meijas zaru, viņa cienīgi, ar redzamu labpatiku to atļāva. „Vanagos”ganot ne reizi vien iedomājos: kaut man būtu gudrs suns! „Ozoliņos”tāds bija. Reizēs, kad uz brīvsoli orientētā govs Doma ieklīdusi krūmos, pietika ar gana saucienu: „Lāci, meklē Domu!,” govs žigli atgriezās pie ganāmpulka. „Vanagos” pēc Jāņiem, kurus neatceros svinam, ganīju Aknīstes – Daugavpils ceļmalā un biju liecinieks sarkanarmijas kādu diennakti ilgajai atkāpšanās kustībai. Tā kā vācieši Daugavpili ieņēma 26. jūnijā, tad var domāt, ka šīs daļas taisnā ceļā iebrauca vācu gūstā. Ar šo vasaru manas ganu gaitas noslēdzās.

1944.gada vasaras sākumā, kad tuvojās „atbrīvotāji”, māte, mēs trīs bērni un govs no Daugavpils pārcēlāmies pie radiem uz Asares pagasta „Aizporiem.” „Aizporu” saimniekam bija kalps Mitrofans, krievs pēc tautības, bet integrējies latviskajā vidē. Ne tā kā turpmākajos okupācijas gados starptautiski pretlikumīgi Latvijā sabraukušais boļševistiski mankurtizētais kontigents, kuram bezatbildīgi altruistiski sadāvājām pilsonību un, kurš to daudz negudrojot izmantoja pamattautas – latviešu iznīcināšanai, pieprasot okupantu – krievu valodu par otru valsts valodu. Jūlija vidū „atbrīvotāji” sasniedza Asari. Tika organizēta „tautas nodevēju” izķemmēšana no mežiem. Mitrofanu ieceļ par viena istrebiķeļu vada zvodniju, bet pēc laiciņa, kad tiek izziņots iesaukums armijā, Mitrofans un vēl kādi četri vīri izšķiras par mežu. Tuvojas ziema, mums skolniekiem – skolas laiks. Kamēr mēs pa skolu, „Aizporu” kūtij piebūvētajā šķūnī izrok bunkuru un to sāk apdzīvot Mitrofans ar saviem bēdubrāļiem. Ik mācību dienu uz četrus kilometrus attālo skolu slēpoju. Jaunākos saimnieks ved ar zirgu. Vakaros mans uzdevums sapumpēt ūdeni visiem lopiem, pakaisīt ar salmiem un padot sienu no šķūņa, kas slēpa bunkuru. Ka tur ir bunkurs, uzzināju tikai pēc 60 gadiem. Lūk, konspirācijas piemērs! Kad 1945.gadā karš tuvojās noslēgumam un tiek izsludināta amnestija, bunkura iemītnieki pa nakti dodas uz Ilūksti pieteikties. Asarē to bīstami darīt, savējie var nesaprast. Tā viņi no bunkura nonāk Sarkanajā armijā. Viņi ir dzimuši laimes krekliņā. Pirms viņi nonāk frontē, beidzas karš. Viņus apbalvo ar medaļām un atlaiž mājās. Nu viņi ir bijušie karotāji sarkanarmieši. Ja nebūtu zemnieka ģimenes saimniecības, gotiņu un citu lopiņu, tad tāda slēpšanās būtu neiespējama. To perfekti saprata 1949.gada 25.marta operācijas organizētāji. Kamēr tēvs „studēja” Staļina „universitātē” Urālos, māte „studentu” un savus trīs bērnus paēdināja un palaida skolās ar neapšaubāmu govs palīdzību.

Govs mūsu ģimeni turpmāk pavadīja Biržos, Liepupē, Cempos kolhozā „Vārpa.” Te no kādas Rencēnu saimnieces nopirkām skaistu Latvijas brūno pirmpienīti, vārdā Melitu. Taču nelaimējās – bija mazpienīga un strauji barojās. Tas gotiņas likteni izšķīra. Vēl stingrāk piebarojām un aizvedu uz Valmieras gaļas kombinātu, kur nosvēra un ielaida aplokā pirms konveijera. Gadījās aploka baram iet garām. Atskanēja māviens, no bara atdalījās Melita un tuvojās man pie sētas. Šis skumjais brīdis palicis atmiņā uz mūžu, ko cenšos labāk neatcerēties.

Kad pārcēlāmies uz Valmiermuižas Ābeļu ielu Nr.1, arī te mūs pavadīja govs Guce. Ieplakā, starp Ābeļu ielu un Rūjienas šoseju, bija kādu hektāru liela purvaina un grīšļaina pļaviņa, ko neviens neizmantoja. Sarunāju purva arklu, uzarām, apsēju ar timotiņu. Nākamajā gadā tur Gucei tika saražota ziemas pārtika, kādi 10 zārdi siena. Par to tiku nosūdzēts rajonā, gan bez tālākām sekām.

Kad pārgāju darbā par dārznieku uz Valmieras Centrālo slimnīcu, bija jāierīko zālienu. Pus kilometru garo un 60 m plato joslu, kuru garenvirzienā sadalīja slimnīcai piebraucamais ceļš, apstādījām ar ozolu birztalām, apsēju ar timotiņu un kamolzāli. Lai palīgos zālāja sakopšanai pieviļinātu piepilsētas govju turētājus, pirmajai zālei pavasaros ļāvu izaugt līdz ainavu krāšņojošai ziedēšanai, tad ar traktoru nopļāvu, govinieki palīdzēja sienu sakraut glītos zārdos un aizveda savām govīm. Pēkšņi mani izsauc uz slimnīcas partijas organizācijas sanāksmi. Kādā jautājumā? Esot ienākušas ziņas, ka dārznieks tirgojoties ar slimnīcas sienu. Apsūdzību noliedzu, norādot, ka nevaru to pierādīt, tā pat kā viņi nevar pierādīt pretējo, jo tāda fakta nav. Ieteicu šo lietu nodot tiesībsargājošām iestādēm, netērēt velti mediķu dārgo laiku. Ar piebildi, ka jā, man tiek maksāts ar sienu saņēmušo darbu nopļautās zaļās zāles savākšanā vēlākajos pļāvumos un es viņiem pat ar savu mašīnu aizvedu. Nav jālūdz palīgā mediķus.

Kad pārcēlamies uz savu saimniecību „Bušām,” pie Burtniekiem, plāni bija lieli. Uzprojektējām kūti 25 slaucamām govīm, atsevišķas nodaļas teļiem, kādām 200 nobarojamām cūkām un vietu putniem – klasisko zemnieksaimniecības ražotni. Zem paredzētās kūts uzbetonējām pagrabu 200 t sakņu. Atjaunojām bijušo saimnieku Pommeru kūti, ierīkojām stāvvietas 7 govīm, kā saka – „padēklim.” Paspējām sagādāt Caksi, Lolu, kurai piedzima Lulla, kad mūsu prāti, vērtējot valstisko attieksmi, sāka šķobīties. Sekas – kūts vietā tapa kartupeļu pagrabs 1000 tonnām, govis likvidējām. Turpinājām taustīties mežonīgā kapitālisma džungļos. Ātri vien kartupeļu lielražošana aizgāja pa govkopības ceļu un nu pagrabs pārvērties par ideālu gurķu iepakošanas un uzglabāšanas vietu. Kopš ģimenes pavadones pēdējā māviena aizritējuši vairāk kā 20 gadi.

Bet, kā kopumā izskatās mūsu valstī Latvijā? Ko deputāti, ministri, valsts un pašvaldību vadītāji domā par govi un sievu, kas to slauc? Papētīsim. Bez tā eseja būs mazāk pilnīga.

Starpkaru Latvija 20 gados izvirzījās Eiropas veiksmīgāko valstu pirmajā četriniekā un Somiju apsteidza par 15%. To nodrošināja 99,61% līdz 100 ha, vidēji 15,8 ha, lielās saimniecības. Atjaunotā Latvija 26 gados nav tikusi tālāk par ierindošanos 27 Eiropas Savienības dalībvalstu neveiksmīgajā pēdējā četriniekā un no Somijas atpaliek 3,2 reizes. Augstāk pakāpties nav spējušas nodrošināt pat 2000 (2,8% no kopskaita) par 100 ha lielākās saimniecības, kurām pieder 67,4% lauksaimniecībā izmantotās zemes (LIZ), vidēji 650 ha un, kas 2016.gadā ražoja produkciju par 586 eiro/ha. 67 900 jeb 97,2% mazās saimniecības, līdz 100 ha, kurām pieder 32,6% LIZ, vidēji 9,3 ha, ražoja produkciju par 746 eiro/ha vai par 127% vairāk kā lielās. Industrializācijas ekonomiskā efektivitāte te neparādās. Graudu rekordražas 2015.gadā ražojām 82% no 1938.gadā ražotās lauksaimniecības produkcijas. Vai te vietā nav Raiņa pamācība: „Tas spēks, ko neredz pilienā, top liels un spēcīgs kopumā?" Kārlis Ulmanis to saprata un veiksmīgi izmantoja, mūsdienās tā ir tukša skaņa.

Starpkaru Latvijā 20 gados dabīgais pieaugums 47 365 cilvēki, mūsdienās - laikā no 1995. līdz 2014.gadam dabīgais samazinājums 262 577. Latviju pametuši ap 250 000, t.sk. laukus 150 000 darba spējīgo. Slēgtas vairāk kā 300 skolas. Uz 2016.gadu ārzemniekiem esam pārdevuši 1 048 509 ha (28,5%) mežu un lauksaimnieciskās zemes. Aizmirsām Ēvalda Valtera uzstādījumu: „Vienīgā prasība – būt saimniekiem par savu zemi!”

Augšminētie skaitļi liecina par latviešu tautas esības prieka traģisku zušanu. Tās ir sekas lauksaimnieciskās ražošanas ekonomiskā modeļa neatbilstībai tautas un valsts interesēm. Lauksaimniecisko ražošanu nedrīkst vienādot ar rūpniecisko, tāpat kā valsti vienādot ar rūpnīcu, kā to savulaik klāstīja lauksaimniecības grāvējs oligarhs Andris Šķēle. Lauksaimniecības uzdevums nodrošināt pamattautas ilgmūžību un to var garantēt vienīgi saimniekošanas – dzīvesveida ekonomikas modelis, kāds bija starpkaru Latvijā. Tas bija attīstības modelis, kam piemīt nacionālo neatkarību, darba iespējas, pozitīvu demogrāfiju un paaudžu pārmantojamību nodrošinošs, strādājošos un to ģimenes locekļus attīstošs, peļņu taisnīgi sadalošs, sociālo nevienlīdzību izlīdzinošs, dabu saudzējošs, kultūrvidi saglabājošs un pilnveidojošs raksturs (kvalitāte). Bez govs tas grūti iedomājams. Tā vietā ieviesām biznesa ekonomikas modeli, kam piemīt ražošanu (kvantitāte), nacionālo neatkarību, paaudžu pārmantojamību, strādājošos, ražošanu, peļņas sadali, sociālo vienlīdzību, darba iespējas, demogrāfiju un nacionālās pašapziņas ieaudzināšanu jaunajā paaudzē, dabu un kultūrvidi degradējošs raksturs. Biznesa modeļa ieviešana lauksaimniecībā, atkārtoju, ir degradējusi nacionālo pašapziņu, dabas un lauku sabiedrisko vidi, veicinājusi zemes apsaimniekotāju skaita samazināšanos, negatīvu demogrāfisko bilanci, emigrāciju. Esam pazaudējuši tautas pastāvēšanu un ilgtspējību nodrošinošo 18. novembra Latvijas izcīnītāju un cēlāju mentalitāti un identitāti – dvēseli jeb nacionālo pašapziņu, pašaizliedzību un patiesu vēlmi strādāt savai valstij.

Var jautāt: kāds sakars visam minētajam ar govīm? Izrādās - vistiešākais. Salīdzināsim.

1938.gadā 274 627 zemnieku ģimeņu saimniecības, 856 000 slaucamās govis un 801 000 lauksaimniecībā nodarbinātie jeb 1,1 govs/1 nodarbināto;

1995.gadā 307 749 (112%) saimniecības, 312 000 (36%) slaucamās govis un 307 000 (38%) lauksaimniecībā nodarbinātie jeb 1,0 govs/1 nodarbināto;

2016.gadā 69 900 (25%) saimniecības, 157 000 (18%) slaucamās govis un 173 900 (22%) lauksaimniecībā nodarbinātie jeb 0,9 govis/1 nodarbināto.

Augšminētās tendences apstiprina valsts ideoloģiskās un agrārās politikas neatbilstību latviešu tautas un valsts ilgtspējīgai eksistencei. Ilgstoši šo politiku ir realizējusi vēlētāju visiecienītākā partija - Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS). Tās klātiene lauku, un ne tikai, sagraušanā jūtama kopš neatkarības atjaunošanas: zemes „aizsardzības” likumu pieņemšanā; Abrenes nelikumīgā atdāvināšanā Krievijai; cukura ražošanas izbeigšanā; Mazpulka pārvēršanā par nemanāmu, pasīvu un neietekmīgu lauku jaunās paaudzes patriotiskas audzināšanas organizāciju; oligarhu „valsts nozagšanas” skandālā; korupcijas apkarošanas un tiesu sistēmas radikālu reformu nepieciešamības bremzēšanā; atklātas Valsts prezidenta ievēlēšanas nepieļaušanā; smagos noziegumos apsūdzētas personas virzīšanā ministru prezidenta postenim; koķetēšanā ar „Vienotās Krievijas” metastāzi „Saskaņu” un iespējamo (kaut arī tas tiek noliegts) kopīgas koalīcijas veidošanu 13.Saeimā u.c. 2018.gada sākuma aptaujā balsot izlēmušo augstākie reitingi ir nelikvidēto okupācijas seku partijai „Saskaņa” (35,6%) un oligarha Aivara Lemberga stūrētai ZZS (26,7%). Šo partiju koalīcijas radīšana būtu visnopietnākais šķērslis Satversmei nodrošināt: „latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem.”

Latvijas valsts nicinošo attieksmi pret mazajiem ražotājiem, t.i., pret tautu, varam saklausīt Dombrovska valdības laika ZZS zemkopības ministra Jāņa Dūklava nostājā:

„Ir Eiropas maksājumi, kur neko nevaram un nedrīkstam mainīt, jo tie domāti šim lauku „dzīvesveidam." Tādēļ arī šie mazie lauksaimnieki saņems visu, kas viņiem pienākas (kā redzat, ES regulas neļauj atdot tikai lielražotājiem, lai gan ministrs to vēlētos – A.L.). Bet tas nebūs tā, ka no citiem ES fondiem, kādi ir mūsu rīcībā, piedalīsim vēl papildu naudu klāt šim „dzīvesveidam’’ (te gan ministrs varēs realizēt savu ieceri un „dzīvesveidam" nedot – A.L.). Nē, mēs to nedarīsim. Mēs liksim ražošanā. Viennozīmīgi. Tāda ir mana nostāja... Tādēļ atbalstīsim kooperāciju, kurā var piedalīties ar četrām govīm un desmit hektāriem."

Kā to saprast? Pēc teiktā jādomā, ka ārpus pabalstiem tiks atstātas 33 917 (78%) 1–3 govju saimniecības ar 49 312 (27%) govīm. Vai tad no 1 govs iegūtais ģimenes patēriņam, brīvā tirdzniecībā vai pārstrādes uzņēmumam pārdotais piens nav produkcijas ražošana? Vēl radikālāks ir 2007.–2013.gada Lauku attīstības plāns, kas atbalsta maksājumus paredz sākot no 50 govīm. Tādā gadījumā ārpus atbalsta „no citiem ES fondiem’’ paliek 53 445 (98,5%) saimniecības ar 117 244 (68%) govīm.

Ka minētā valsts attieksme atbilst patiesībai, varam saklausīt Līvānu novada z/s „Strautmaļi” saimnieka Pētera Spūles teiktajā: „Mēs ar savām 10 „galviņām” un 50 ha zemes diemžēl neietilpstam atbalsta saņēmēju skaitā. Žēl, protams, jo zemniekam katrs pabalsts ir svarīgs. Izmisumā nekrītam, saimniecība mums vienmēr ir palīdzējusi izdzīvot, bērnus izskolot. Saimniekosim tepat arī turpmāk, ja noteikumi un jaunie līgumi pavisam nepiespiedīs pie zemes.” („LA”, 25.03.10.).

Tātad, ārpus Latvijas valsts uzmanības, kā vienmēr bijis, paliek laukos dzīvojošās latviešu tautas absolūtais vairākums. Valsts naidīgo politiku pret mazo ražotāju apstiprina fakts, ka 2016.gadā govis tura vairs tikai 26,3% no visām vēl eksistējošām saimniecībām. Šie rādītāji nepārprotami norāda uz valsts pamatu noārdīšanas centieniem.

Un tomēr, nekādi pierādījumi vēlētāju pārliecību nav spējuši grozīt. Viņiem pietiek ar ZZS zaļi zemniecisko nosaukumu un melīgo sevis daudzināšanu par Kārļa Ulmaņa partijas pārmantotājiem, karognesējiem. Nedomājošie vēlētāji ZZS politisko ceļu atzīst par pareizu esam. Cieti!

Latvieši, protams ne visi, dzīdamies pēc 1000 eiro/mēn. uz rokas, atsakās no saimnieka statusa, pārdod un pamet savu priekšteču izcīnīto zemi un par govi negrib ne dzirdēt. Atzīst par labu esam 18. gadsimta mācītāju pamācību: labāk būt piesietam un pabarotam sunim, nekā izbadējušam vilkam brīvībā. Viņi nemīl savu tēvzemi, dzimteni, tautu, valsti un nejūt nekādu atbildību pret tām. Tātad – viņi nav patrioti. Patrioti nav arī likumdevēji un valsts vadītāji, kuri šādu situāciju ir pieļāvuši. Valsts zemes politikas būtību argumentē interneta balss „zemes īpašnieks”: „Kāda, smirdīgie pajoliņi, jums daļa gar manu zemi, kam gribēšu, tam to pārdošu, jūs nebūsiet tie kas te kaut ko komandēs!”.

Brīvība, sava zeme un govs ir zemnieka ģimenes neatkarība, latviešu tautas ilgmūžības garīgais un ekonomiskais garants, labākais kompetenču izglītības avots, kurš radīja to paaudzi, kas izcīnīja un uzcēla ziedošu valsti. Protams, bija smagi jāstrādā. Mūsdienās esam realizējuši Viktora Igo atziņu: „Darbs ir ieradums, ko viegli atmest, bet ļoti grūti atjaunot.”

Kārlis Ulmanis tautai skaidroja: „Pieķērušies mazajam zemes stūrītim, jūs pieķersaties arī visai mūsu zemei, tēvuzemei; jūs mācīsaties arī to cienīt un mīlēt; jūs centīsaties ar to iepazīties un gribēsat to kopt, glabāt un sargāt kā savu dārgāko mantu... Vislielākās briesmas mums draudēja tad, kad pagrima kāds no mūsu trim tikumiem, kad darba vietā sāka pacelties viegla dzīve, kad mīlestību uz dzimto zemi aizēnoja svešas mācības, kas noliedza tēvzemes svēto vārdu, kad ticība tautas nākotnei bija šaubu nomākta un skati meklēja nevajadzīgus svešus aizsargātājus” (1936.).

Ar darbiem, mīlestību un ticību mūsdienās ir ne visai. Protams, ne uz visiem tas attiecināms, bet uz virzību izšķirošo vairākumu gan. Šiem trim dzīves uzplaukumu noteicošajiem uzstādījumiem – darbam, mīlestībai un ticībai jābūt vienotiem, motivētiem uz vienu mērķi – ģimenes un tautas izaugsmi, attīstību un ilgmūžību. Pašreizējais Latvijas valsts stāvoklis, kā to varam secināt no statistiskajiem rādītājiem, par to neliecina.

Nepareizas valsts ideoloģiskās un agrārās politikas, vai precīzāk – to neesamības rezultātā, lauksaimnieciskie zemes resursi (LZR) – lauksaimniecībā izmantojamā zeme, meži, purvi un ūdeņi ir padarīti par nepievilcīgu eksistences nodrošināšanas avotu. Zemi - savu tēvzemi un dzimteni esam pārvērtuši par starptautiska tirgus preci. Nacionālā neatkarīgā valstī tā nedrīkst būt! LZR drīkst piederēt vienīgi Latvijas valstij, tās pašvaldībām un pilsoņiem.

Romāna „Vējiem līdzi” autore Margareta Mičela norāda uz zemes īpašo statusu: „Zeme ir vienīgā, kas ir mūžīga. Zeme ir vienīgā, kā dēļ vērts strādāt, cīnīties un mirt”. Ka tas tā ir, apliecināja vairāk kā 3000 kritušo Latvijas neatkarības cīņās. To apliecināja leģionāri, nacionālie partizāni, disidenti, 3.Atmodas dalībnieki. Mēs to esam aizmirsuši. Visam, kas atrodas pamattautas apdzīvotajā teritorijā, jāpieder pamattautai. Tad tā ir patriotiska un vienota. Tad latvieši būs gatavi mirt, lai aizstāvētu savu tautu un tēvzemi.

Pārsteidzoši - kad neatkarība bija atgūta, nacionālās neatkarības apziņas uzplaiksnījums izplēnēja. Pasīvā vienaldzībā likumdevējos un vadītājos salaidām šim uzdevumam nepiemērotus cilvēkus, bet uzvaras dotās iespējas atstājām pašplūsmei.

Latvijas nākotni izšķirs: jaunās paaudzes audzināšana ģimenēs, bērnudārzos un skolās; vēl esošās līdz 100 ha mazās zemnieku ģimeņu saimniecības; ievēlēto likumdevēju, valsts un pašvaldību vadītāju tēvzemes, dzimtenes, tautas, valsts mīlestība un griba tām kalpot jeb citiem vārdiem - nacionālā pašapziņa. Latvijas valsts un latviešu tautas nākotni izšķirs sapratne un griba atjaunot lauku apdzīvotību, spēja jaunajā paaudzē iedegt vēlmi pēc pašu apdzīvotiem, apsaimniekotiem un sakoptiem laukiem - atjaunot sabrukušās un brūkošās viensētas, gribēt veidot normālas ģimenes, radīt, audzināt un piepildīt slēgtās skolas ar bērniem, pašiem celt un kopt savu saimniecību, būt neatkarīgiem un brīviem, bet visiem kopā būt Latvijas cēlājiem, nevis noārdītājiem un peldētājiem pa straumi.

Pirmais solis šai virzienā ir nevis samaksa vismaz 1000 eiro/mēn. uz rokas, bet savs zemes gabaliņš un govs. Un uzstādījums – vispirms sakrāj un tikai tad tērē! Tie nodrošinās neatkarību un attīstības iespējas, ja būs mīlestība, saskaņa, strādātgriba, neatlaidība, pacietība un ticība Latvijas saules mūžam.

Ideoloģisko un filozofisko padomu šo problēmu risināšanai varam saklausīt rakstnieka Jāņa Lejiņa atziņā: „Šodienas ideoloģija ir – jāpelna nauda, nevis jādzīvo. Cilvēki jauc iespējas ar vajadzībām. Atšķirība ir milzīga. Vajadzību ir maz – ģimene, siltums, ēdiens, bērni. Bet, ja cilvēks grib pelnīt naudu, viņam jārēķinas, ka nauda diktēs savus noteikumus. Ja viņš grib dzīvot, tad būs noteicējs par sevi.’’

Turpinot pašreizējo kursu, Latvijas pirmo simtgadi sagaidīsim, bet vai sagaidīsim otro - noteiks latviešu tautas ievēlētie likumdevēji, valsts un pašvaldību vadītāji un, pirmkārt, latviešu sievietes. Tikai viņas var izšķirt – būt vai nebūt saules mūžam Latvijai.

Tam pamatojumu dod „Likteņdārza” veidošanas iniciators Vilis Vītols: „Varbūt pirmajā brīdi izklausīsies dīvaini, bet... mana Latvijas vīzija ir latviešu ģimene ar vismaz četriem bērniem. Tā savā dziļākā nozīmē ir doma par nemirstīgu latviešu tautu. Tauta ir dzīvs organisms, un tai visu dzīvo radību pamatuzdevums - atražot sevi. Lai tas notiktu, stiprai, lielai ģimenei atkal jākļūst par latviešu lepnumu un godu, par apziņu, par pienākumu."

Bez latviešiem, agrāk vai vēlāk, nebūs Latvijas. Ka dzejnieces Ievas Dāboliņas apņemšanās uzcelt pieminekli govij un tās slaucējai ir morāli un atbildīgi pamatota, liecina piedzīvotais. Atgūtās neatkarības 26 gadu darba rezultāti apstiprina secinājumu: latviešu tauta savā attīstību izšķirošajā vairākumā nemīl un netiek audzināta mīlēt savu Tēvzemi.

Divu Latviju salīdzinājums neapšaubāmi izceļ garīguma - dvēseles jeb nacionālās pašapziņas prioritāro lomu latviešu tautas izaugsmē un attīstībā.

Nemeklēsim laimi tur, kur mūsu nav! Darbs un tēvzemes mīlestība ir laimes pils pamatakmeņi!

„Turiet savu zemi ciet. Zeme taisās projām iet.
Projām iet ar svešām kājām, Prom ar šūpuļiem un mājām –
Turiet ciet.
Savu zemi paturēt – Savas mātes valodiņu:
Valodiņa zemi tur, Zeme tur valodiņu.
Nevaram – viens bez otra nevaram. Vienam zūdot, otrs mirst.
Vienam otrā turoties, Itneviens mūs neizšķirs.”

/Andrejs Eglītis/

Andrejs Lucāns, Burtnieku nov., Burtnieku pag., z/s „Bušas”, LV–4206, e-pasts: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt., tālr. 6 42 00205