Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

E.Šēnbergs. Noklusēšana - efektīvs melu tramplīns

"... noklusēšana nav nekas cits kā viena no melīguma izpausmēm." /R.Reigans, ASV prezidents/

"Noklusēšana – efektīvs melu tramplīns." /Grāmatas " Ķeltu triumfs" 3.nodaļa./

"... nākotni pasaulei ir iespējams būvēt vienīgi uz meliem." /Armands Hamers - ASV miljardieris, Ļeņina un N.Hruščova biznesa biedrs./

Noklusēšana jau gadu tūkstošus ir izmantota kā cīņas ierocis ļaudīm viņu ekonomiskos un politiskos dueļos.

Lai panāktu kādas greizas, melīgas informācijas izplatīšanu (dezinformāciju), kas atvieglina kāda noziedzīga, melīga darījuma nostiprināšanu, parocīgi ir atbrīvot vēsturiskā laikā „brīvu vietu” savas produkcijas izvietošanas farsam (manipulācijai).

Viens no cilvēku izcilākiem garīgās attīstības panākumiem ir bijis rakstu mākslas izkopšanas fenomens. Ar to ļaudis iemācījās glabāt (konservēt) savas domas, fiksēt notikumus, vest uzskaites datus un pat nerunājot sazināties!

Pirms rakstu mākslas ieviešanās cilvēki bija spiesti savu atmiņu „lāpīt” ar mītiem, teikām, leģendām un pasakām – kurās fakti apauga ar fantāzijā pievienotiem faktu pārspīlējumiem.

Jau tālā senatnē – pašā rakstu mākslas attīstības sākotnējā periodā radās arī vilinājums rakstītos tekstus samainīt ar viltojumiem, māla tāfelītes sadauzīt vai papirusa–pergamīna depozītus sadedzināt. Tā nodega bibliotēkas Aleksandrijā, Pergāmā, Romā, Bagdādē un citviet – izdzēšot cilvēcei no viņas atmiņas aizgājušā laikmeta atstātās vēstis.

Radās nenovērtējami liels zaudējums garīgo krātuvju pūrā.

Ne jau visas šīs uguns-nelaimes bija nejaušību rezultāts. Visai bieži tā bija ļaunprātīga rīcība, lai izdzēstu no prātiem kādam nepatīkamu informāciju – pie reizes šo vēsturiskā laika „tukšumu” aizpildītu ar „koriģēto patiesību” (visbiežāk melīgu). Piemēram, kāda kulta fanātiķu viltīgi izdomātiem sacerējumiem – patiesības dezinformāciju.

Kaut arī šī spekulatīvi veiktā noklusēšana ir nožēlojama garīgās netīrības pazīme, amorālos darboņus tas vēl nekad nav biedējis un nebiedēs nākotnē. Šo mērķtiecīgi veikto noklusēšanas aktu rezultāti vēl šodien ir satriecoši atsevišķās zinību nozarēs, kurās vēl 21.g.s. valda „vistas aklums” – dzīvojot, joprojām, pilnīgā neziņā par korņu, kimru, ģēļu, bretaņu un hellēniskās grieķu valodas vadošo lomu pie visiem mums, šobrīd, noskaidrotiem pasaules civilizāciju formēšanās epicentriem.

Ir pilnīgi iespējams arī paradokss, ka šīs zinātņu nozares vēl ilgi nezinās, ka jau vairāk kā 10 000 gadu šajās senvalodās kādreiz sarunājās dažādu ādas krāsu ļaudis.

Šī totālā neziņa bija absolūti nepieciešamas tiem, kuri sevi uzskatīja par „izredzētiem” pasaules labumu nosmelšanā (nokrejošanā) no lētticīgajiem un labticīgajiem.

Aiz gadu tūkstošiem neizmērojami garas noklusēšanas virtenes, mūsu zināšanas ir „kuplinājušas” vēl garākas savā viltībā nepārspējamas melu virtenes, ar kuru palīdzību mēs esam ievilināti noziedzīgu ideoloģiju būvētā sirreālā vēstures telpā.

Jūre Lins, igauņu publicists, Stokholmā.

Liekas, ka precīzāk mūsu šī brīža reālās situācijas raksturojumu neviens vairs nespētu definēt.

Protams – definēt ir viens, bet vest cīņu ar šiem „kuplinātājiem” ir kas cits, un to es gribu darīt arī šajā publikācijā, vedot nesaudzīgu karu – pie kauna staba sienot arī tos, kuri mūsu vajadzībām ir melīgi piespēlējuši glorificētu „Amerikas atklāšanas” parodiju, kurā asinskārie, savu upuru asinīm aptašķītie vilki, spēlē paslēpes – izmantojot balti-pūkainu jērādiņu maskējumus.

Arī mūsdienās ir skaidrs, ka bez meliem pasaule nākotni nespēs uzbūvēt ne ASV miljardieris Hamers, ne viņa ģenētiskais radinieks Ļeņins, kurus vienoja gan slepenais masonisms, gan ideoloģijas izcelsmes avots. Nekas tik cieši (pat laulība) cilvēkus nevieno kā bizness.

Lētticīgo pūlim bija jāiemāca dzīvot tieši viņiem iekārtotā melīgajā pasaules vēsturiskās attīstības (iluzorajā) telpā.

Tas bija gluži nesen, kad Eiropā un Amerikā nobrieda un sāka nostiprināties zinātniskais pasaules vēstures attīstības uzskats. Veidojās nenovēršama traģēdija, jo zinātniskā versija absolūti nesaskanēja ar esošo – gadu tūkstošiem jau Eiropā invazētiem jūdu sacerētiem „svētajiem rakstiem,” kuri noliedza gan Zemes lodveidīgo formu un Saules sistēmu ar nekustīgo spīdekli tās centrā.

Ar izsmieklu un protestiem bībelisti vērsās pret ģeologiem, kuri atklāja, ka Ziemeļeiropu, pirms desmit tūkstoš gadiem, sedzis apledojums, bet Alpu kalnu pakājē – jau pirms 75 000 gadiem, dzīvojuši neandertāliešu rasei piederīgi cilvēki.

Kas vēl varēja talmūdiešiem būt nepatīkamāks, kā tas, ka arheologi un valodnieki kopīgiem spēkiem gan atklāja, gan sāka atšifrēt ēģiptiešu bilžu rakstu noslēpumus un mezopotāmiešu ķīlu rakstu depozītus, kuru aizsākums tiek datēts jau pirms 5000 gadiem, kas pēc jūdu izdomātās laiku skaitīšanas sistēmas bija viņu pasaku varoņa, Ādama mūža (960 gadi!) nogalē...

Šo zinātniski nostiprināto pasaules un cilvēku ģenētiskās attīstības uzticamo versiju priekšā, jūdaisma spekulatīvi – egoistiski izdomātas talmūda blēdībiņas strauji zaudēja vienu kaujas lauku pēc otra.

Tikai nedomājiet, ka šo dogmu aizstāvji un patroni vai viņu slīpētie (melos) advokāti nesameklēs „savu taisnību.”

Piemēram – atvairošu frāzi, ka reliģija neesot zinātnes izpētes objekts, bet gan cilvēkiem domāts aklas ticības avots.

Šis „aklais avots” gadu tūkstošus turpina „veldzēt” kā jūdaismu tā kristiānismu, kuru ārējais (diplomātiski nošķirotais) antagonisms nav nekas cits kā ērta poza (publikai) starp pašas viltīgās ideoloģijas māti un viņas radīto meitu.

Gadu simtiem ritot abas viņas paguvušas tik cieši kopā saaugt, kā savulaik tas bija atgadījies ar dvīņu māsām Siamā, kurām nācās dzīvot vienotā ķermeņa kompleksā.

Abas šīs māsas skaudri apzinājās, ka vienas gals, neizbēgami, nozīmētu galu arī otrai.

Varam nešaubīties, ka Eiropas sabiedrībā, malā pabīdītais jūdaisms, tomēr paliks kā mūžīgs parādnieks kristietībai, kā savai skaļākai trompetei jahvistu dogmu iedzīvināšanā un uztiepšanā pasaulē.

***

Nekas – vismaz pagaidām nekas – neliecina, ka kaut kas īpaši būtu kvalitatīvi uzlabojusies cilvēku domāšanā. Turpinās trokšņaini un skaļi (ar bazūnēm un ērģelēm) glorificēt to pašu, kādas nepievilcīgas Palestīnas laiskas klejotājtautas viltus vēsture, kurā iespējami nepatiesi tiek nomelnotas, savā civilizācijas attīstības maratonā tālu pašiem jūdiem priekšā izvirzījušās kaimiņzemes – Ēģipte („vergu nams”) un Mezopotāmija („Bābele”).

Aiz šodien mums labi saprotamiem iemesliem – ar talmūda starpniecību turpina izplatīties (pausts un sēts) zvērīgs naids pret cilvēces garīgo domu attīstības agrīno flagmani – hellēnismu.

Joprojām, lētticīgo cilvēku pievilināšanai un apstulbināšanai darbā tiek laistas tādas „vēsturisko notikumu” pērles, kā stāstiņi par ķēniņa Zālamana prieka māju ar 1000 prostitūtām. Kā Noāsa vectēva Metuzāla supergarais (969 gadi) mūžs; vai pēc sava satura nožēlojamais vēstījums par 600 000 lielo Mozus ticības karotāju baru, kurš 40 gadus, pilnīgā bezdarbībā blandījies ap Sīnajas tuksnesi, lai savai pārtikai (ik rītus) uzlasītu no mākoņiem birstošu pulveri.

Vientiesīšiem jauki ir arī (joprojām) uzzināt, ka jūdu ģenētiskais pirmtēvs Noāss, uzbūvējis barku, kurā sabāzis visu pasaules dzīvo radību un pēc 40 diennakšu dreifēšanas viņš savu šķirstu nosēdinājis 5200 m augstā Ararata kalngalā.

Vēl šodien šo vērienīgo melu lasītājiem tiek traucēta iespēja atgriezties pasaules reālajā vēsturisko notikumu telpā. Par to rūpējas nepārskatāma garīdzniecības armāda, kurai nav cita iztikas avota, kā vien savu avju cirpšana...

Šie „ticības mācītāji,” savā sirreālajā vēsturisko notikumu reklamētā telpā, jau ievilināto cilvēku izklaidei nesmādē neskaitāmus sapņu vīziju seriālus (Zauls, Jāzeps, Daniels) kā arī trivalas, seksuālas pikantērijas, kaut vai tādas, no kurām ticīgais lasītājs var uzzināt viņam tik nepieciešamo, nozīmīgo informāciju, ka (savulaik) Jēkaba vienīgā dēla Īzaka sievai dzemdību brīdī viens no viņas dzimstošiem dvīņiem pamanījies savu brālīti sagrābt aiz papēža un ieraut to atpakaļ mātes dzemdē.

Kuram no ticīgiem gan varētu neinteresēt vēstis par jūdu vareno ķēniņu Dāvidu, kuru nokauninājusi viņa sieva Betseba un par sodu viņš tai nav pieskāries līdz mūža galam. Sieviešu (viņa vajadzībai) bijis pietiekami. Starp tām kāda kara vadoņa sieva, kuru viņš izvarojis. Arī vecums tam nav traucējis (sildīšanai) sev uz krūtīm ik nakti guldināt kādu jauniņu suanieti. Varētu rezumēt – svētums bordelī.

Viss nesamērīgi biezais „svēto rakstu” apkopojums ar bezjēdzīgām ciparu zīmēm (standarta – 3, 5, 7, 12, 40) tā ir piešpeilēts, ka savulaik, zābaku zoles ar koka tapiņām. Jau šī neapvaldītā ciparu mānija liek saprātīgam cilvēkam liek padomāt vai no šī fiziski nepārskatāmā skaitļu jucekļa kaut viens – vienīgs no tiem ir arī patiess. Vai tie nav sacerēti kā talmūda lielās melu masas balsti un stutes?

***

Te, pilnībā, varam arī piekrist tam, ka šo nekaunīgo melu izpētei zinātnieku piepalīdzība nav nepieciešama. Šis izpētes darbs būtu jānodod juristu izvērtēšanai – lai tie, beidzot, konstatētu, cik liela morālā atbildība par šo šovinistisko melu izplatīšanu, gulstas uz rabīniem, bīskapiem, popiem, sinagogām, katedrālēm un hramiem.

***

Un tā soli pa solim Bībeles lasītājiem, pat nepamanot – viņi tiek ievilināti melīgi izdomātas vēsturiskās telpas un laika purva muklājā. Tur viņi zaudē orientāciju un kļūst par labticīgo, kura prātu neredzamā saitē tālāk vada garīdzniecība. Kā darbojas princips – „noklusēt un kuplināt” vēsturi „redzams” šādos piemēros.

Jau talmūda grāmatas galvgalī (Genesis) it kā no „kaut kurienes” uzrodas vārdi „Ūra,” „Elama,” „Susana,” „ķēniņš Amrafēls” un citi, par kuru atrašanās vietām vai valodniecisko piederību gadu tūkstošus ir valdījusi neziņa vai tiem vispār ir kāda jēga, vai tie meklējami Āfrikā, Ķīnā vai uz Mēness.

Ar pārcilvēcīgām pūlēm, arheologi kopā ar valodniekiem, šos Bībelē lasāmos mistiskos rēbusus, tomēr – mūsu ēras 19.g.s. beigās, veiksmīgi atrisināja.

Izrādās, ka jūdu pravieša Ābrahama dzimtais novads atrodams Mezopotāmijas dienvidos un senatnē bija slavenās Šumeras civilizācijas galvaspilsēta.

Ar zinātnieku pūlēm veikti pārsteidzoši atklājumi – ka Ūra var lepoties kā ķīļu zīmju rakstības aizsācēja – ka viena no vissenākiem civilizācijas avotiem.

Iespējams, ka Ūras ietekmē, netālajā Elamā, nobrieda pašu elamiešu izkoptā civilizācija, ar neticami veiksmīgu metalurģijas, celtniecības, skulpturālās un savdabīgās ķīļu rakstu mākslas nozarēm.

Kā redzam – talmūda lasītājs nedrīkstēja nekad uzzināt, ka vēl Ābrahama dzīves laikā, Elamas valsts galvaspilsētas Sūzu tuvumā, darbojās varenā kulta celtne – Čogas–Sambile – biezs grandiozais zikurāts, kurš pēc savas formas un apjoma izskatījās kā Džosera piramīdas dvīnis Ēģiptē.

Rēķinot pēc primitīvi konstruētā jūdu kalendāra, šī unikālā celtne darināta laikā, kad Noāss vēl nebija miris ...

Paradoksāli, ka Noāsam vēl „dzīvam” esot, šumeru ķīļu rakstos, jau vairākās variācijās, lasāms teiksmains stāsts par „grēku plūdiem,” ar kuru, talmūdisti, pēc 1000 gadiem veiksmīgi „kuplināja” „Genesis.” Kas varēja būt izdevīgāk, kā nenogurdināmos darba darītājus iespējami noklusēt un viņu radītos sasniegumus piesavināties un pierakstīt sev – tā Kunga „izredzētajiem.”

Lai iespaids būtu efektīgāks, bez liekas kautrēšanās, savu melu enciklopēdijai vēl piekarināt cinisku birku „dieva vārds.”

Šajos „dieva vārdos” lieliski iederējās arī talmūda lasāmais senvārdu apzinīgs izkropļojums – kā frāze: „Bābeles ķēniņš Amrafels” (Genesis, 14.nodaļa).

Šodien, pēc vairāk kā 2000 gadiem, mēs esam noskaidrojuši, ka ar šo mīklaino frāzi bija domāts – „Babilonas imperators Hamuraps.”

Šī informācija paver iespēju izdibināt – ja vispār Mezopotāmijā tāds dievticīgs bagātnieks Ābrahams kādreiz ir dzīvojis, tad viņam vajadzēja būt arī Hamurapa laika biedram.

Talmūds nebūtu sava uzdevuma augstumos, ja viņš neapspļaudītu izcilo Babilonas svētnamu – iespaidīgo zikurāta celtni, kura bija veltīta šīs lielpilsētas galvenajam dievam Mardukam. Babilonas zikurāts savā apveidā atgādināja pirms vairākiem gadu simtiem elamiešu iebrucēju nopostīto Ūras pilsētas zikurātu.

Ar ļaunu prieku aprakstītā „Bābeles torņa būvdarbu apturēšana” ir „vēstures kuplināšanājums” jūdaisma gaumē.

Šodien mēs zinām patiesību vissīkākās tās detaļās. Marduks, sēdošs savā Etimenanki virsotnes cellē, tika godināts no 3700 pmē. līdz 2700 pmē., kad asīriešu valdnieks Sinaheribs šo celtni, kopā ar pašu Babilonas pilsētu, nopostīja, bet dieva tēlu, kā trofeju aizveda uz Ninīvi. Taču par to jūdiem prieki bija gaužām īsi, jo Sinaheriba dēls Asarhaddons – gan Babilonas pilsētu, gan zikurātu atjaunoja vēl krāšņākā izskatā. Par to mums ir pavēstījis izcilais grieķu ģeogrāfs Hērodots, kurš šo neticami grezno lielpilsētu bija vērojis savām acīm.
Kā jau lielpilsētā, Babilonā, vienmēr dzīvoja dažādās valodās runājoši cilvēki. Pēc sava nacionālā sastāva tā līdzinājās Kanānai (Palestīnai), kuras galveno dievu Elu, daudzvalodība vienīgi priecināja.

Kaut arī talmūdā apkopoto rakstu autori, sacerot savu „Ceturto Mozus grāmatu” kā nekaunīgi plaģiatori, aizņēmās ne vienuvien likumu no dižā Hamurapa akmenī iekaltā grandiozā likumu kodeksa – spļāviens tika veltīts arī Babilonas valdniekam. Jeruzālemes skribenti lieliski zināja, ka viņu palama „Amrafels” nozīmēja „kašķīgais.”

Diemžēl Bībeles lasītājs visu tur aprakstīto, vēl līdz mūsu laikam, ir uztvēris kā drošu patiesību, jo civilizētā vidē audzināts un sakņojies cilvēks noraida domu, ka zem vārda „svēts” ir paslēpti tik zemiski un nekaunīgi meli. Viņš uzticas! Viņš šo neliešu priekšā ir bezspēcīgs. Tas ir Eiropas lāsts, ka viņa vieglprātīgi kādreiz, savu reliģiju aizņēmās no kādas primitīvas klejotājtautas, kura pati sevi glorificēja, sacerot līdz smieklīgumam muļķīgu pasaules un savas mīklainās („Izraēla bērni”) ģenētiskās izcelsmes versiju, kuru ar savu satelītu (fanātiķu) kristiānisma draudžu palīdzību invazēja Eiropā.

Kā ikkatrā tautā, tā arī starp jūdiem netrūkst goda vīru, pat prāta izcilnieki. Tā 1600.gadā, jūdu filozofs Bernhards Spinoza, brīdināja pasauli, ka velti talmūdā meklēt ir filozofiju un saprātu...

Kā zināms, dzīvojot garīgā pagrimuma visdziļākā bedrē, Spinozas balss nebija nekas vairāk kā „saucēja balss tuksnesī.” Tanī pat 1600.gada 17.02. ar kāda kristietībā pārgājuša jūdu izcelsmes kardināla Roberto Belarmino (1542.-1621.) pavēli, apvainots ķecerībā, uguns sārtā tika sadedzināts kāds cits šī laika ievērojams filozofs – Džordano Bruno tikai par to, ka viņš aizstāvēja astronoma N.Kopernika izvirzīto versiju par solāro debesu ķermeņu sistēmu.

Kristīgai baznīcai cilvēks jau bija pielīdzināts kaujamam lopam... 

Pirmo reizi publicēts 07.04.2011. Aliens iepriekšējā versijā.