Hilozoisms
- Detaļas
- Skatīts: 1577
Hyle ("matērija") + - zoe ("dzīve") no grieķu val.
Filozofiska mācība [ar vispārēju matērijas dvēseliskumu.
Terminu ieviesa R.Kedvorts XVII gs.
Hilosoisms raksturīgs agrīnajai sengrieķu filozofijai (joniešu skola, Empedokls), daļēji arī stoicismam un Renesanses perioda dabiskajai filozofijai (B.Telezio, Dž.Bruno, T.Paracelzs), virknei XVIII gs. franču materiālistu (D.Didro), F.Šelinga dabiskās filozofijas skolai u.d.c. Tādā vai citādā formā šo mācību saviem vārdiem pārstāsta arī vairākas tradicionālās reliģijas.
Mūsdienās par matērijas (kosmosa, planētu) dvēseliskumu runā daudzi filozofi un anomālo parādību pētnieki. Tie, piemēram, pret anomālajām ģeoaktīvajām zonām izturas kā pret dzīvām radībām vai kā pret vēl lielākas dzīvās radības - Zemes, izpausmēm, bet pret ģeopatogēnajām zonām - kā pret tās slimību, vai šīs pašas būtnes atbildes reakciju pret slimību.
Tomēr šī hipotēze nav atradusi lielu atbalstu pētniekos un akadēmiskās zinātnes aprindās.
Filozofijas novirziens, kura centrālā ideja ir priekšstats par visu formu matērijas - organiskās un neorganiskās, - dvēseli, spēju domāt un jūtām.
Tas sastopams agrīnajā sengrieķu filozofijā (joniešu skolas, Empedokla), atsevišķi tās elementi raksturīgi stoicismam, Renesanses laika natūrfilozofiskajām skolām (B.Telēzija, Dž.Bruno, T.Paracelza, F.Šellinga), dažu XVIII gs. franču apgaismotāju, piemēram, D.Didro, u.d.c.
Arī mūsdienu pasaulē eksistē līdzīgas mācības, kas apgalvo, ka Zeme ir domājošs un vienots dzīvs organisms. Izejot no šīs teorijas, anomālās zonas ir kā tās orgāni. Ģeopatogēno zonu izpausmes kā zemes vātis, liecina par Zemes sasirgšanu. Ufologu vidū gan šādiem uzskatiem ir maza izplatība.
