Islāms, mistiskais
- Detaļas
- Skatīts: 262
Viduslaikos muslmaņu zemēs izplatījās dažādas mistiskas mācības. Neizglītotās un apspiestās tautas mass bija laba augsne šādām idejām. Mistisko mācību paudēji un izplatītāji bija musulmaņu mūki (derviši), kas aicināja vienoties ar Dievu, izmantojot gavēni, lūgšanas un askētiskus vingrinājumus. Viņi izplatīja ticību, ka nākšot mahdi, t.i. Dieva sūtnis, kam būšot jānodibina vispārīga vienlīdzība un labklājība, izdaudzinātā "Dieva valstība" virs zemes.
Derviši sekmīgi konkurēja ar ortodoksālo oficiālo garīdzniecību, samazināja tās ienākumus, ko tā saņēma no ticīgajiem kā nodevas par reliģiskā kulta un ceremoniju pildīšanu. Tāpēc ortodoksālā garīdzniecību, un vispirms jau tās virsslānis, kas sastāvēja no ulemiem - teologiem un fakihiem - likumu zinātājiem, izturējās pret misticisma izpausmēm naidīgi. Toties vienkāršā tauta pret tiem izturējās ar godbijību un simpātijām, jo tie nosodīja bagātnieku mantkārību, tiesnešu pērkamību un valdītāju cietsirdību, slavināja nabadzību un aicināja būta tturīgiem. Sevišķi populāri kļuva klejojošie derviši, kas pārtika no dāvanām. Klejojošie derviši, protams, ne bez sava pašlabuma, zīlēja, pareģoja un dziedināja, uzdodamies par Dievam tuvu st'vošiem cilvēkiem.
Uz vietas dzīvojošie derviši apvienojās īpašās organizācijās - brālībās jeb ordeņos. Katra ordeņa priekšgalā atradās audzinātājs - šeihs, kuru visiem ordeņa locekļiem vajadzēja bez ierunām klausīt. Ietekmīgu šeihu parasti ielenca liels pūlis miridu, kas bija viņa novici un mācekļi. Noteiktās dienās viena vai otra klostera derviši sapulcējās uz reliģiskajām ceremonijām (zikrs). Zikra laikā derviši korī skaitīja lūgšanas vai dziedāja svētās himnas, to pavadīdami ar dažādām ķermeņa kustībām. Dažreiz viņi dejoja vai vienkārši griezās riņķī mūzikas pavadījumā. Tā viņi noveda sevi līdz afekta stāvoklim, līdz ģībonim. Šais ceremonijās tika pieļauti arī nepiederīgi skatītāji ordeņa vai klostera reklāmas nolūkā.
Tomēr izrādījās, ka mācība par atteikšanos no zemes labumiem, mācība par nabadzības, atturības un pacietības priekšrocībām pilnīgi atbilda valdošās šķiras un ortodoksālās garīdzniecības interesēm un politikai. Tāpēc XI gadsimtā slavenais teologs Gazali (miris 1111.g.), viens no musulmaņu ortodoksālās ticības pīlāriem, uzņēma misticismu (musulmaņi to pazīst ar nosaukumu "sūfisms") islāma ticības mācības un rituālu sistēmā. Ap šo laiku sūfisms jau vairs nebija opozicionāls virziens, bet bija kļuvis par svarīgu ortodoksālā islāma elementu.
Saites.
Islāms un musulmaņi.
