Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Kanāriju salas

Islas Canarias.
Spānijai piederošs salu arhipelāgs Atlantijas okeānānetālu no Marokas piekrastes, šodien ļoti populāra kūrortu vieta.

Nosaukums. Nosaukums radies no latīņu valodas vārda canis ("suns") - Insula canaria ("suņu sala"), kurus audzēja salu pirmiedzīvotāji guanči. Sākotnēji šāds nosaukums dots tikai Grankanārijas salai. Saskaņā ar vēsturnieku Plīniju Vecāko, Mauritānijas karalis Džuba II nosauca salas par Canaria, jo tās saturēja daudz "lielu izmēru suņveidīgu ļaužu."

Spānijai piederošs vulkāniskas izcelsmes arhipelāgs Atlantijas okeānā, apmēram 100 km uz rietumiem no Āfrikas krasta.

Raksturlielumi. Ģērbonis - divi suņi tur ģērboņa vairogu.
Platība - 7300 km2.
Iedzīvotāji - 1 200 000 (1970.g.).
Administratīvi - Spānijas province Laspalmasa un Santakrusa de Tenerife.

Ģeogrāfija. Arhipelāgā ir 7 salas (sarindotas no lielākās uz mazāko) - Tenerife, Fuerteventura, Grandkanārija, Palma, Lansarote, Gomēra, Hiera.

Lauru koki, opuncijas, palmas un katusi, trešais lielākais vulkāns pasaulē - Teide, apakšzemes lavas labirinti, guanču 1000 mūmiju ala un viss kas cits. 

Vēsture. Kanāriju salas ir vulkāniskas izcelsmes, to vecums avotos uzrādīts dažāds: 5, 12 vai pat 20 miljoni gadu.
Antīkās ziņas. Pirmo reizi salas tiek minētas Platona dialogos „Tīmajs” un „Krītijs.”
79.g.pmē. Plīnijs Vecākais apraksta mauru ķēniņa Džubas ceļojumu uz Kanāriju salām. No šā ceļojuma tas atvedis divus lielus suņus, ko bija izaudzinājuši vietējie iedzīvotāji - guanči. Visdrīzāk tā arī ir cēlies Kanāriju salu nosaukums, jo vārds canis latīņu valodā nozīmē suns. Vēsturnieki vienīgi nevar īsti vienoties, kas tie ir par suņiem. Pēc romiešu vēsturnieka Plīnija Vecākā ziņām salu par Canaria mūsu ēras sākumā nosaucis mauru ķēniņš Džuba II, jo tur dzīvoja milzīgi suņi. No Kanāriju salu suņiem cēlusies mastifu šķirne Perro de Presa Canario.
Otra versija vēsta, ka salu piekrastē lielā skaitā uzturējušies mūku roņi (latīniski roni sauca par canis marinus, kas burtiski tulkojot nozīmē „jūras suns”). Šobrīd mūku roņi sastopami ļoti reti un Kanāriju salās vairs nedzīvo.
Un, beidzot, trešā versija apgalvo, ka salu pamatiedzīvotāji guanči uzskatīja suņus par svētiem dzīvniekiem un pat mumificēja tos. Seno grieķu laikā klīda nostāsti par „suņgalvjiem,” kas dzīvo tālu rietumos.
Tā vai citādi, suņi ir devuši salām nosaukumu, tāpēc iemūžināti Kanāriju salu ģerbonī.
Salas kā guanču dzīves vieta. Tenerifes un citu salu pamatiedzīvotāji bija guanči. Šīs tautas izcelsme ir vēl joprojām miglā tīta. Pastāv vairākas versijas, no kurām interesantākā - guanči ir tiešie atlantu pēcnācēji, un Kanāriju salu kalnu virsotnes ir paliekas no nogrimušās Atlantīdas. Interesanti, taču mūsdienu zinātnieki drīzāk sveras domāt, ka guanči ir atceļojuši no Ziemeļāfrikas, jo pēc mirstīgajām guanču atliekām var secināt, ka viņu DNS sakrīt ar Ziemeļāfrikā dzīvojošo tautu DNS analīzēm.
Guančiem bija augsi attīstīta akmens laikmeta kultūra, taču satiksmei ar eiropiešiem tie nebija gatavi. 
Salu kolonizācija. Jaunākā Tenerifes vēsture sākās ar spāņu konkistadoru iebrukumu Kanāriju salās XV gs. Bet eiropiešu klātbūtne, kas nospēlēja tik lielu lomu Tenerifes vēsturē, iesākās daudz agrāk.
1344. gadā Romas Pāvests uzdāvināja Kanāriju salas princim Luī de la Sedam kopā ar karalisko titulu, bet viņš tā arī ne vienu reizi nav apmeklējis savus īpašumus. Par nākamo karali kļuva Normandijas Roberts de Brakamonts, un, tāpat kā viņa priekšgājējs, ne reizi nav parādījies Kanāriju salās.
Grūti laiki Tenerifes vēsturē sākās 1402. gadā, kad karaļa tituls pārgāja pie Žana Betankura, kas kopā ar kastīlieti Gadiferu de la Salle atņēma Lanzerotes salu Kastīlijai un panāca, lai Henrijs III Kastīlietis atzītu viņu par vienīgo Kanāriju salu pavēlnieku.

Pēc trim gadiem viņš pakļāva Fuerteventuras un Hieras (El Hierro) salas. Palmas un Grankanārijas salas viņam neizdevās pakļaut. Gomeras sala tika pakļauta 1445.gadā, bet Tenerifi, kas bija arhipelāga lielākā sala neizdevās pakļaut vēl 50 gadus. Galvenais guanču zaudējums Tenerifes vēsturē notika 1496.gadā, kad pēc ilgstošām un nogurdinošām kaujām guanči atkāpās un padevās lielā pārspēka priekšā. Tad arī gandrīz 1500 guanču nonāvējās, lecot iekšā aizās, lai tikai nenokļūtu verdzībā pie spāņiem.

No šī momenta Tenerifes vēsture ir saistīta ar spāņiem. Pēc Romas Pāvesta pavēles atcelt verdzību daudzi no guančiem kopā ar viņu vadoņiem pieņēma kristietību, un sākās viņu strauja asimilācija. Ātri vien no viņu valodas un kultūras nekas daudz nepalika pāri.

Dzīve Kanāriju salās spāņu valdīšanā. XVI un XVII gadsimti Tenerifes vēsturē - ir salas apdzīvošana. Ilgus gadsimtus salas kalpoja par bāzi kuģojumiem pāri Atlantijas okeānam.
Salā ieradās baski, galīcieši un andalūzieši. Kopā ar viņiem salā ienāk vīnkopība. Sākas Kanāriešu vīna ražošana.
XVII gadsimta pašā sākumā Kanāriju salās nonāca kartupeļi, kad tos no Amerikas atveda spāņu konkistadori. Vietējie iedzīvotāji pārņēma Amerikas iezemiešu lietoto kartupeļu nosaukumu papas, savukārt pārējās Spānijas daļās tupeņi ieguva jaunu nosaukumu – patatas.
Salu ģeogrāfiskais izvietojums ir vienmēr vilinājis citas tautas piesavināt šo arhipelāgu sev. Tā 1797.gadā, slavenais angļu admirālis Nelsons mēģināja iekarot Kanāriju salas, bet kaujā par Tenerifes Santakrūzu (Santakruz de Tenerife) cieta sakāvi. Tieši šajā kaujā viņam trāpīja ar lielgabala šāviņu, viņam tika norauta roka.
Gadījās arī pa kādam pirātu uzbrukumam piekrastē. 

1936. gada martā ar republikāņu valdības rīkojumu uz Tenerifes salu tika nosūtīts Fransisko Franko. Valdība baidījās no viņa nacionālistiskajām tendencēm un ietekmi Spānijas politiskajā dzīvē. Bet neskatoties uz šādu valdības soli, šis lēmums tomēr bija nesekmīgs, jo Franko tāpat saņēma informāciju un nolēma piedalīties valsts apvērsumā, kura rezultātā sākās Spānijas pilsoņu karš. Nacionālists Franko piedalījās apvērsumā kā nacionālistu līderis pret tautas frontes valdību. 1939. gadā pie varas nāca ģenerālis Franko un ieviesa valstī diktatūru. 1950. gadā no Tenerifes izbrauca liels daudzums vietējo iedzīvotāju. Tas saistīts ar lielo bezdarbu un grūtajiem sadzīves apstākļiem. Lielākā daļa aizbraucēju izvēlējās Latīņamerikas valstis un Kubu.

Tūrisma ienākšana salās. XX gs. otrā puse ir diezgan nozīmīga Tenerifes attīstībā, jo sākās tūrisma industrijas attīstība. Kā pirmā tūrisma pilsēta, attīstījās Puertodelakrūza (Puerto de la Cruz), kas atrodas salas ziemeļu daļā, un viena no skaistākajām salas ielejām - Orotavā (Valle de la Orotava). Bet jau 70.gados ir tapis skaidrs, ka tomēr kūrorta zona ir jāpārceļ uz salas dienvidu pusi, kur klimats ir daudz siltāks, un praktiski cauru gadu spīd saule. Tā sākās Amerikas pludmales (Playa de las Americas) būvniecība, netālu no maza zvejnieku ciematiņa Kristiānas (Los Cristianos). 1978.gadā netālu no kūrorta zonas tiek atklāta dienvidu lidosta, kuras atklāšanā piedalījās karaļa Huana sieva - Sofija. Viņas vārdā arī tika nosaukta salas dienvidu lidosta. Nosaukums Amerikas pludmalei tika dots, lai atgādinātu cilvēkiem, no kurienes sākās slavenā jūrasbraucēja Kolumba ceļojums, un ar kādu atklājumu tas beidzās.

Līdz ar kreisās Tautas frontes uzvaru 1936.gadā, Franko tika nozīmēts komandēt garnizonu Kanāriju salās. Tur arī organizēja militāro apvērsumu, kas aizsāka Spānijas pilsoņu karu (1936.-1939.g.).

Ģeoloģija. Salas veido galvenokārt bazalti.
Daudz aprimušu un darbīgu vulkānu. Augstākā virsotne - Teide (3718 m) Tenerifes salā.

Klimats. Mēreni karsts, sauss tropu klimats.
Nokrišņi 300-500 mm gadā.

Daba. Mūžzaļie krūmi un meži. Daudz endēisku augu - pūķkoks, Kanāriju priede, Kanāriju dateļpalma u.c. Audzē banānus, citrusus, vīnkokus, pākšaugus, tomātus, kartupeļus, tabaku, graudaugus.
Kazu, aitu, liellopu audzēšana. Zvejniecība.

Tenerifes sala. Lielākā no Kanāriju salām. Slavena ar savu krāšņo un kontrastaino dabu. Burvigais un siltais klimats ir iemesls, kādēļ tieši Tenerifes dienvidu daļā atrodas lielākie un populārākie kūrorti. Visapkārt salai plešas kalnu grēdas, bet salas centrālajā daļā ir arhipelāga lielākais vulkāns - Teide.

Fuerteventuras sala. Otra lielākā no Kanāriju salām. Kopā ar Lansarotes salu iekļauta UNESCO biosfēras rezervātu sarakstā. Salai ir tuksneša un oāzes apvienojums, raksturīga pustuksneša veģetācija, smilšu kāpas mājas augstumā un kilometriem garas smilšu pludmales.

Grankanārija. Trešā lielākā Kanāriju sala, apaļas formas. Neierasta iezīme tik mazai teritorijai - spēja dabas zonu maiņa no augstiem kalniem, apaugušiem ar mežu, sniegotām virsotnēm līdz smilšu tuksnešu ainavām. Salu divās daļās sadala Kumbres (El Cumbre) kalnu grēda, kas aiztur Sahāras vējus un lietus mākoņus. Tādēļ dienvidu daļā klimats ir sauss un sitāks, bet ziemeļos - krāšņa augu valsts, bet aukstāks un mitrāks.

Gomēras sala.

Palmas sala. Atrodas 70 km uz ZR no Tenerifes, trīs reizes par to mazāka. Viens no tās vulkāniem joprojām aktīvs. Banānu audzēšana ņem pārsvaru pār tūrisma industriju. Tikai dažas viesnīcas, melno smilšu pludmales, raupja topogrāfija, dabas parki un 1000 km garas takas.

Lansarotes sala. "Uguns sala." Ģeotermāli aktīva, ar melnām lavas pludmalēm, kūpošiem geizeriem un mazāk izplatītu tūrismu. Vulkāniskas izcelsmes sala, kurā daudzviet vērojamas Mēness ainas. Kopā ar Fuerteventuras salu iekļauta UNESCO biosfēras rezervātu sarakstā. Te darbojies gleznotājs un arhitekts Sesars Manrike (Cesar Manrique).

Hiero sala. Pati mazākā no arhipelāga salām.

Alegranzas sala.
Agujagrandes sala.
Ikodas sala.
Lobas sala.

Kalimas. Kad Āfrikā sākas smilšu vētras, daļa sacelto putekļu nonāk līdz Kanāriju salām. Tenerifē to radītā dūmaka pat ir redzama ar aci, Lanserotē tā var būt tikai neliela niezēšana rīklē.
Kanāriju salās nav odu vai mušu, bet ir nelielas vaboles (kukaračas), uz akmeņiem sildās ķirzakas. Plēsīgu radību nav.
Reizēm ir bīstami makšķerēt uz piekrastes klintīm, jo lielie viļņi var paraut sev līdz.

Nospiedums civilizācijā. Kanārijputniņi ir ieguvuši savu vārdu no salu nosaukuma, jo Kanāriju salu iedzīvotāji bija pirmie, kas sāka turēt šos putnus mājās. Uz Eiropu kanārijputniņus atveda jūrasbraucēji, bet spāņu mūki sāka nodarboties ar to selekciju.

Tradīcijas.
Trīs karaļu diena. Janvāra sākumā.
Jaunais gads. Papildus uguņošanai, ostas kuģi kopā taurē.
Lielais karnevāls. Februāra sākumā.

Kanāriju salu virtuve.
Papas arrugadas. Sālsūdenī vārīti mazi kartupelīši, ko pasniedz ar īpašu mērci - tradicionāls Kanāriju salu ēdiens. Kartupelīšu miziņa ir krunkaina un klāta ar sāls kristāliņiem. Šo ēdienu parasti bauda kā uzkodu pirms maltītes vai pasniedz kā piedevu ar zivs vai gaļas ēdieniem. Gatavojot jāņem vērā, ka kartupeļi nav jāmizo, vien kārtīgi jānoberž ar asu sūklīti, lai noskrubinātu no miziņas smiltis. Kad tas paveikts, tos ber lielā katlā, pārlej ar ūdeni tā, lai tie būtu knapi nosegti, un pievieno 3-4 ēdamkarotes jūras sāls. Kad ūdens sāk burbuļot, vāri kartupeļus aptuveni 15 minūtes. Tad nokāš ūdeni, liek katlu atpakaļ uz plīts, samazinot liesmu līdz minimumam, un aptuveni 2 minūtes apžāvē kartupelīšus, ik pa laikam tos sakratot, līdz redzi, ka to miziņa sāk "nosarmot," pārklājoties ar sāls kristāliņiem. Šādi pagatavotus kartupelīšus pasniedz ar kādu no divām Kanāriju salu virtuvei raksturīgām mērcēm – mojo picon un mojo de cilantro

Pimientos. Mazi zaļi pipari, apcepti kopā ar sāli, olīveļļu un garšvielām.
Daudz ēd astoņkājus un kalmārus.
Kanāriju salu vīni.

Saites.
Guanči.

Spānija.
Atlantijas okeāns.