Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Maiju rakstība

Rašanās. Ir pamats uzskatīt, ka maiju rakstība cēlusies no olmeku rakstības, kas varētu būt senākā Jaunajā pasaulē. Izrakumu laikā Montealbānā (sapoteku senpilsēta Oahakas ielejā) arheologi uzgājuši rakstu zīmes, kas vienlaicīgi līdzinās olmeku un  maiju rakstiem. Tos gan neizdevās tieši datēt, taču domā, ka tie parādījušies ne vēlāk kā VI-V gs.pmē.
Kādā Gvatemalas piramīdā arheologi uzgājuši 10 hieroglifus, kas datēti ar 250.g.pmē. Šie patreiz ir agrīnākie atrastie maiju rakstu pieminekļi un patlaban tā arī tiek uzskatīts – maiju rakstība radusies III gs.

Rakstu pieminekļi. Patlaban atrasti vairāk kā 1000 hieroglifisko tekstu 110 maiju pilsētās un kultūras centros. Tempļi burtiski izraibināti rakstiem un piktogrammu zīmējumiem. Uzrakstus iekala arī akmens stēlās, ar otiņām zīmēja hieroglifus uz papīra.
Slavenākais maiju rakstības piemineklis ir Hieroglifu kāpnes no Kopanas pilsētas. Tajās 2500 hieroglifu stāsta par pilsētas mītiem un ķēniņiem. Tas ir visgarākais vienotais uzraksts pirmskolumba Amerikā.
Cits interesants rakstu piemineklis ir Uzrakstu templis Palenkē.

Tehniskie aspekti. Šodien zināma ir tikai 800 maiju hieroglifu nozīme. Tātad nekādi nevar uzskatīt, ka maiju rakstība būtu atšifrēta. Uzskata, ka tas ir 5–30% no tiem, kas saglabājušies. 5% no šī skaita var tikt uzskatīti par cipariem.

Vēsturiskie atšifrēšanas mēģinājumi.
Bīskapa Landas atstātās ziņas ļāvušas samērā viegli atšifrēt maiju gadu skaitīšanas sistēmu ar skaitli 20 pamatā. Tādējādi kalendāra zīmes kā rokrakstos, tā arī akmenī šodien ir uzreiz saprotamas, jo to pamatā ir datumi un skaitļi, nevis senā valoda. Landa savā darbā „Ziņojums par lietām Jukatanā,” kura kopiju 1863.gadā uzgāja Brasērs de Burbūrs, bija sniedzis arī diezgan sīku, bet juceklīgu, maiju rakstības izklāstu un pierakstījis arī alfabētu.
Landas „alfabēts.” Tajā Landa bija uzrakstījis 27 zīmes un virs katras no tām atbilstošu spāņu burtu. Piemēram, var minēt, ka nebija D, F, G, un R burtu, jo tādu skaņu maiju valodā nebija. Toties bija dubultais PP, kas izteica īpašu maiju valodas skaņu, kuras , savukārt, nebija spāņu valodā. Šodien mēs zinām, ka te sniegtas tikai mazāk kā 1/10 zīmju. Tāpat viņa ziņojumā bija trīs ar maiju zīmēm uzrakstīti piemēri kā var uzrakstīt vārdus, taču divi no tiem bija pilnīgi nesaprotami. Tas viss gan devis cerības, gan sagrāvis tās. Pārrakstītāji maiju zīmes bija tik stipri izkropļojuši, ka tās nekādi nevarēja atrast starp maiju rokrakstu zīmēm. Radās pat jautājums – vai Landas alfabēts nav viltots?
Amerikāņu zinātnieks Valentini 1880.gadā uzrakstīja veselu grāmatu „Landas alfabēts – spāniešu fabricējums.” Tajā viņš centās pierādīt, ka Landas rokrakstā sniegtas nevis maiju rakstības zīmes, bet gan dažādu priekšmetu zīmējumi. Lai gan ne visi zinātnieki atzina viņu viedokli, tomēr tas kopumā mazināja interesi par „Landas alfabētu.”
Liekas, ka pats pirmais Rietumu pētnieks, kas mēģināja atšifrēt maiju hieroglifus, bija grāfs Frederiks Valdeks – pirmais Palenkes zīmētājs. Nesekmīgi.
Visai agri pie maiju rakstības atšifrēšanas ķērās arī Brasērs de Burbūrs. Viņam izdevās atšifrēt ap trešo daļu „Landas alfabēta” zīmju. Taču sanāca viņam visai fantastiski teksti. Rekordists fantastikas jomā izrādījās kāds francūzis Le PlonžonsAtlantīdas bojāeja, grieķu alfabēts utt.
1881.gadā seno austrumu rakstības speciālists Leons de Ronī veica pirmo mēģinājumu nopietni studēt maiju rakstību. Pieņemdams, ka maiju rakstība ir hieroglifiska (analoģiska Ķīnas un Ēģiptes rakstībai), sāka meklēt triju veidu zīmes, uz kurām balstās ikviena hieroglifiskā rakstība: ideogrāfiskās – vārdu sakņu apzīmēšanai, fonētiskās – zilbju vai atsevišķu skaņu apzīmēšanai un determinatīvās jeb atslēgu zīmes – vārda jēga izskaidrošanai, kuras pašas nelasa.
Viņam izdevās atklāt ideogrammas ziedu nosaukumiem, atrast hieroglifus četru debespušu apzīmēšanai. Tāpat viņš pierādīja, ka maiju rakstībā bijušas fonētiskas zīmes, kā piemēru minot vārdu kuc – „tītars,” kas rakstīts tādām zīmēm.
Alfrēda Modslija devums. Viņa pētījumi, izrakumi un visu tolaik zināmo maiju uzrakstu pieraksti sniedza pārējai izglītotajai pasaulei iespēju sākt maiju hierogifu atšifrēšanu. Viņš kļuva par Džona Loida Stīvensa garīgo sekotāju. Viņa ņemtie maiju uzrakstu ģipša nospiedumi ilgi nogulēja aizmirstībā, kamēr tos nu izvietoja Britu muzejā tā sauktajā Modslija zālē. 
1928.gadā franču izdevējs Žans Ženē pirmais izteica domu, ka maijiem bijušas divas – vecā un jaunā, rakstības. Lai gan viņš komiski maiju rakstību bija saistījis ar franču burtiem, galu galā tieši viņš bija nonācis vistuvāk Landas „alfabēta” atminēšanai. Taču viņa secinājumi bija kļūdaini un tas vēl vairāk sarežģīja šī jautājuma izpratni. Tādējādi tas zinātnieku aprindās radīja vispārēju neuzticību, to vairs neuztvēra nopietni.
Bez tam Leons de Ronī un vēlākais amerikāņu pētnieks Sairuss Tomass kļūdaini iztulkoja virkni hieroglifu, un tas iedzina strupceļā turpmākos pētījumus uz ilgu laiku. Tam par iemeslu bija Landas manuskripta neprecīzie pārraksti, kuros maiju zīmju veidoli bija izmainīti. Tā tika pielaistas itin nopietnas paleogrāfiskas kļūdas. Šis apstāklis noderēja kā arguments tiem zinātniekiem, kuri apgalvoja, ka maiju raksts nav lasāms pēc analoģiskiem principiem kā ķīniešu vai ēģiptiešu. Viņi apgalvoja, ka maiju rakstība it ikonogrāfiska, proti, katra zīme vai zīmju grupa ir „bilde.”
Par šī viedokļa redzamāko zinātnisko pārstāvi kļuva Ēriks Tompsons, kas daudzus gadus, līdz pat mūsdienām tika uzskatīts par autoratīvu maiju valodas un rakstības speciālistu. Viņš uzbruka ikvienam, kas mēģināja pierādīt, ka maiju rakstība ir hieroglifiska. Tomēr viņa nopelni jāatzīmē apstāklī, ka viņš sastādījis vispilnīgāko un sīkāko maiju zīmju katalogu.
Turpmāki pētījumi saistāmi ar E.V.Ferstmana (ģermānists, pirmais Drēzdenes kodeksa komentators), Eduarda Zēlera (skolotājs, vēlāk Berlīnes Etnogrāfijas muzeja vadītājs, kas savos „Apcerējumos” (Gesammelte Abhandlungen zur amerikanischen Sprach - und Altertumskunde)), Gudmena, Boasa, Preisa, Riketsona, Valtera, Lēmana, Boudiča un Morlija vārdiem.
Jurija Knorozova pētījumi. Krievu padomju režīma laika pētnieks Jurijs Knorozovs XX gs. 50. un 60.gados ilgos pētījumos konstatēja, ka maiju rakstībā ir ap 300 zīmēm. Vēl uzgāja, ka bilžu rakstā no katrām 100 zīmēm 75 ir jaunas, agrāk nebijušas. Ar matemātiskās analīzes palīdzību pierādīts, ka maiju rakstu zīmes nav fonētiska rakstura. Skaņu daudzums jebkurā pasaules valodā nepārsniedz 80, bet vidēji svārstās ap 30–40, tas ir 5–10 reižu mazāk nekā maiju tekstos, ja ikviena no 300 zīmēm izteiktu skaņu. Pārāk lielais zīmju skaits neliecināja arī par rakstību, kur katra zīme izsaka kādu zilbi. Parasti zilbju sistēmas rakstības iztiek ar 40–50 zīmēm. Ja maiji būtu lietojuši morfēmo rakstību (katra zīme atbilst vārda saknei vai gramatiskai vienībai), tad būtu nepieciešamas 1000–1500 morfēmas. Knorozovs no tā visa izdara secinājumus, ka maiju rakstības sistēma ir jaukta. Daļai zīmju jāizsaka morfēmas, daļai zilbes, bet daļai skaņas. Tādu rakstības sistēmu pieņemts saukt par hieroglifisku, un tādu lietoja senie ēģiptieši un divupieši, vēl šodien to lieto Tālajos Austrumos. Tādējādi 1881.gadā Leona de Ronī izteikto hipotēzi par maiju hieroglifisko rakstību, Jurijs Knorozovs pierādīja zinātniski.
Pēc tam, kad zinātnieks bija noteicis rakstības sistēmu, viņš vērsās pie Čilam Balam grāmatām, kur atrada samērā bagātīgu maiju vārdu krājumu. Tādējādi bija jāķeras pie paša pēdējā un grūtākā uzdevuma – 300 maiju zīmes bija jāsadala trijās minētajās zīmju grupās: vārdu sakņu, fonētiskajās un determinatīvajās zīmēs. Knorozovs iztulkoja Landas ziņojumu krievu valodā un pamatīgi iepazinās ar tā „alfabētu.” Par spīti agrāko pētnieku pūliņiem, viņam tomēr izdevās visas „alfabēta” zīmes atrast rakstos! Tāpat arī krievam izdevās izprast divus šķietami bezjēdzīgos Landas sniegtos vārdu pierakstu piemērus.
Pētījumu beigu daļā viņš šifrēšanai izmantoja jau skaitļošanas tehniku un pozicionālās statistikas metodi.
Knorozova darbi.
• „Maiju rakstība,” 1963.g.
Pētījumus šai jomā veikusi arī krievu padomju laika zinātnece T.Proskurjakova. Viņa nonākusi pie secinājuma, ka Pjedrasnegras stēlas tikušas uzstādītas pie varas nākot jauniem valdniekiem, kā arī atzīmējot svarīgus notikumus viņu valdīšanas laikā. Autore darbā Historical implications of a pattern of dates at Piedras Negras, Guatemala min vairākas hieroglifu zīmes „kāpšana tronī,” „iekarošana” u.c. Teksasas koledžas profesors D.H.Kelijs nodalījis hieroglifu grupas, kas, pēc viņa domām, apzīmē Palenkes, Kirigvas un Kopanas senos nosaukumus, dažādus titulus u.c.
Maiju hieroglifisko rakstību tomēr nevar uzskatīt par atšifrētu vēl līdz šai dienai un darbs pie tās turpinās.

Rakstības uzbūve. Viens no lielākajiem speciālistiem šajā jomā Tomass Bartels uzskata, ka maiju rakstība pieder „atklāti sajauktajam rakstības tipam” t.i. tādai rakstībai, kurā vienas un tās pašas zīmes var nozīmēt pilnīgi atšķirīgas lietas. Nozīme ir arī zīmju lielumam attiecībā vienai pret otru, kas raksturo aprakstīto terminu savstarpējo lielumu, piemēram, matemātiskos pierakstos. Rakstu zīmes bija domāta tikai izredzētajiem, sava veida slepenais kods. Tāpat maiju piktogrammas nav tīri idiomiskas, respektīvi, Saules attēls nenozīmē Sauli un cilvēka attēls – cilvēku. Maiji domāja citās kategorijās:

Miris alnis – sausums
Liesma – doma, ideja.
Šādu terminu atšifrēšana padodas ar milzīgām grūtībām. Tādēļ maiju rakstības atšifrēšana ir ļoti grūts uzdevums.

Palīgzīmes. Tekstos ir liels skaits palīgzīmju, kuru funkcija ir teksta papildināšana un organizēšana.

Iniciālie hieroglifi. Kā likums hieroglifiskā frāze jeb „bloks” sākas ar ievadošo hieroglifu, kuru pēc analoģijas varētu salīdzināt ar viduslaiku Eiropas grāmatu pirmajiem burtiem. Reizēm teksti lasāmi no kreisās uz labo pusi un arī no augšas uz leju. Bieži rakstu kolonnas veidoja tādu kā pāri, lasāmu reizē. Bet iniciālais hieroglifs signalizēja – lasiet no šejienes! Bieži tie izskatījās pēc ģeometriskām zīmēm ar ārkārtīgi daudzām abstraktām nozīmēm, citreiz – putnu vai zvēru attēli, vēl citreiz – cilvēka galvas vai kāda mītiska briesmoņa attēli.

U-luumilceh – „briežu zeme.” Ogists de Planžons uzskatīja, ka šis hieroglifs satur atmiņas par sen nogrimušajām zemēm.

Saites:
Maiji.
Maiju valoda.