Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Ceļojums uz Butānu un Rietumbengāliju

Antoņina Balode stāsta par auļojošiem zirgiem, spoku bērēm un mirušā tēva soļiem bēniņos

Aliens.lv turpina publicēt savādus un mistiskus atgadījumus, kurus piedzīvojuši mūsu cilvēki tepat mums līdzās un dažādos laikos. Šoreiz stāsta Antoņina Balode, meitas uzvārdā Nešpore, Grāmatrūpniecības arodbiedrības darbiniece.

Kā pirmie - divi gadījumi par Kalupes kapiem, sauktiem arī par Baltaču kapiem.

Auļojošie zirgi Līgovakarā pie Kalupes kapsētas. Notika tas XX gs. 50.gadu vidū [stāstītāja Antoņina beidza vidusskolu 1957.gadā, tātad tas bijis 1953. vai 1954.gadā], līgovakarā.
„Mēs, četras meitenes gājām gar kapsētu. Bija jau tas pēc deviņiem vakarā, bet bija jau vēl gaišs. Es – visjaunākā, man toreiz kādi 14 vai 15 gadi, mana māsa Olga Nešpore (dz.1932.g.), tad divas kaimiņu māsas, mūsu māsīcas, Monika un Anna [vecākā, dz.1929.g.] Lazdānes. Mani kā jaunāko, negribēja ņemt, bet es biju pietiekami neatlaidīga.
Mēs sarunājām iet svinēt līgovakaru pie Ludviķa un viņa māsas Domicellas. Tie abi dzīvoja tādā mājiņā netālu no Kalupes kapiem. Viņiem bija tikai tēvs, mammīte bija mirusi.
Tā nu mēs vakarā, kad viss jau bija padarīts un lopi sadzīti mājās, devāmies svinēt Līgo vakaru. Kalupes kapi no manas mājas –„Ciemamājas” kādus pusotra kilometra, bet viņi aiz tiem kapiem dzīvoja.
Tā nu mēs gājām pa lielceļu, kas veda uz Daugavpili. Tas bija ceļš ar grants segumu, bet Kalupes centrā, kur toreiz dzīvojām, bija asfalts. Mēs nu gājām taisni, kapi palikās pa labi. Gājām zviegdamas un dauzīdamās, kā vienmēr. Un tad piepeši dzirdam – troksnis, baigais troksnis. Tāda sajūta, ka no muguras skrien zirgi, tā – tok, tok, tok... Mēs visas pārstājām zviegt un apstājāmies. Paskatījāmies atpakaļ – nekā nav! Bet visas četras taču tikām dzirdējušas. Un visas palikām jocīgas...
Zirgu tā kā skrēja vesels bars, auļoja. Ne ar ratiem, jo ratu graboņas nebij.’ Mēs jau meitenes, laukos augušas, zinām kā zirgi auļos skan. Gan jāt, gan visu ko mācējām. Notikās tas tieši pret kapiem, kapu vārtiem, kādi 50 metri līdz vārtiem bija.
Aizgājām uz Līgovakaru un tur nemaz nestāstījām, jo teiks, ka dumas ir palikušas! Pavadījām svētkus kā pienākas, un ap diviem vai trijiem gājām visi atpakaļ – vesels bars. Un tikai vēlāk pastāstījām, bet smīnēja.”

Šoferīts naktī Kalupes kapos novēro bēru procesiju. "Tas, kas mums šito stāstīja, bija šoferīt’s Roberts Užāns. Ap 1957.gadu tas bija, vasarā. Viņš mīlēja ļoti iedzert, dzīvoja pāri upītei – patālu no kapiem.
Kalupes centrā mēs nu visi apkārtnes bērni tur čupojāmies, uz sola, vai kādā verandā salīdām. Pļāpājām. Viņš [R.Užāns] vienmēr anekdotes mums stāstīja. Reiz saka, tagad pastāstīšu, kas man gadījās, brīnumu pastāstīšu.
Divpadsmit vai pusdivpadsmit, viņš brauc uz māju ar smago mašīnu. Bijis jābrauc gar pašu kapu malu. Viņš saka – pagriežos un skatos! Noslāpst mašīna. Skatos, pa ceļu pagriežas karavāna, zirgs ar zārku ratos iet. Aiz tā bars ar cilvēkiem. Zirgs un cilvēki skriešus dodas iekšā kapos. Gribēju iedarbināt mašīnu, bet neizdevās. Paliku nosvīdis slapjš, jo kas gan var glabāties naktī.
Atvērās vārti, un visi tie salaidās kapos iekšā. Bijis nobijies, jo notikušais licies neriktīgs. Bet reāli cilvēki bijuši, kā īstās bērēs. Kad vārti aizvērās, es iedarbināju mašīnu un prom uz mājām!
Gadījās arī, ka Roberts dzērumā brauca. Mēs viņam teicām – Robert, tu pašu vellu redzēsi, ja šitā dzersi. Bet viņš dievojās – meitenes, dieva vārds, un krustījās. Tas bija noticis iepriekšējā dienā, nākamā mums stāstīja. Bet jāsaka, arī toreiz viņš bija iedzēris. Tādēļ neticējām, visādi zirgojāmies un izrunājāmies.
Pie pašiem kapiem tādi Vanagi dzīvoja. Tie, meita un dēls, teica, ka šad tad kapos tādas kā ugunis naktī iedegoties. Bet viņi pēc divpadsmitiem nekad neejot kapos.”

Tēvs pēc nāves staigā pa mājas otro stāvu. „Dzīvojām Kalupes centrā, mūsu māju sauca par „Ciemamāju.” Māja celta 1935.gadā – manā dzimšanas gadā, pats tēvs arī uzcēla. Nebija liela – trīs istabas un virtuve. Kad krievs ienāca, tad Kalupi ielās sadalīja.
Tēvs Kazimirs Nešpors (1905.-1975.g.) nomira, kad man bija 40 gadu, tātad – 1975.gadā. Nomira savās mājās, turpat arī gulēja un izvadīšana bija. Ļoti skaisti... Tā kā viņš orķestrī spēlēja otro altu, tad viņu ar mūziku pavadīja. Viņš skaitījās Kalupes kolhoza priekšsēdētājam vietnieks.
Nomira, palika māsa ar mammīti, kas arī drīzi ar insultiem aizgāja 1978.gadā. Tad māsa Olga [piedalījās arī pirmajā epizodē ar auļojošajiem zirgiem pie Kalupes kapiem, Aliens.lv] palika mājā viena pati. Bet Olgai palicis bail gulēt mājā. Viņa man stāstīja, ka, apguļoties ap divpadsmitiem, viņa dzirdot soļus mājā. Soļi tādi lieli, smagi iet pa augšu – otro stāvu.
Es aizbrauca atvaļinājumā uz dzimto pusi kādus vairākus mēnešus pēc tam. Neticēju, jo kas tad tur var staigāt, viss taču noslēgts!
Tēvs jau savām rokām to māju būvēja, mīlēja ļoti. Viņš bija gandrīz divi metri augumā, tādi smagi soļi viņam bija raksturīgi. Ja tur uzgāja mamma, tieva maza sieviņa, tad nekas, bet tēvs tur gāja paremontēt, uz jumta kāpa. Mamma mēdza teikt, nobrauksi reiz mums uz galvas. Bet viņš pretī – es tak nevaru sapītām kājām staigāt.
Aizgāju es tur gulēt tēva istabā, tur bija ļoti liela palma pa visu stūri. Un tad es dzirdu, tiešām – pilnīgi tā kā tēva soļi. Tad nu man jocīgi paliek, es tad nu pieceļos, bija jau kādi divi naktī, un eju pie Olgas. Saku, paklausies, trīs suņi – varbūt kāds no tiem var uzkāpt. Tomēr nē, visi suņi bija savās vietās.
Tad nu mēs abas sarunājām, kā jau katoles, ka izslacīsim svētīto ūdeni no baznīcas. Tāds mājās vienmēr bija, jo Pūpolu svētdienā katru gadu tādu uz māju atnesām. Mana vecāmamma teica, ka baznīcā svētītais ūdens palīdzot gadījumā, ja miroņi neliek mieru. Tā arī izdarījām - apmazgājāmies, iedzērām to un tas izšļakstījām pa otro stāvu. Un viss, cauri – nekādi soļi vairs neskanēja. 
Mēs ar māsu bijām visdrošākās. Vidējā māsa Tekla tāda bailīga, viņai gan arī visos sīkumos izstāstījām.”

Pierakstījis Vilnis Strods 2018.gada 16.janvārī.
Aliens.lv sisrsnīgi pateicas Antoņinai par sapratni un palīdzību šī materiāla tapšanā.