Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Senēģiptiešu mitoloģija

Senēģiptiešu četri dievi-radītāji: Ptahs, Hnums, Atums un Amons.

Mitoloģijas raksturojums. Izprast senēģiptiešu mitoloģiju nemaz nav viegls pasākums. Dievu sakarā valda pilnīgs haoss - tie var uzstāties visdažādākajās hipostāzēs, kas var būt pat savstarpēji izslēdzošas: pats sev var būt par dēlu vai ienaidnieku. Iespējams, ka šis mitoloģiskais jūklis nāk no daudzo valstiņu-nomu laikiem, kad katrā tajā bija savi stāstāmie gabali.

Pētnieki atzīmē arī apbrīnojamo senēģiptiešu pirmdievu līdzību ar šumeru dieviem. Voless Badžs uzskata, ka abas šīs civilizācijas priekšstatu par saviem dieviem mantojušas no kādas vēl senākas pirmcivilizācijas. 
Šai pirmcivilizācijai varētu būt lemūriskas saknes - tā piemēram arheologs Antonijs Markantante norāda, ka vismaz diviem pašiem senākajiem ēģiptiešu dieviem varētu piedēvēt lemūrisku izcelšanos - Temu (vēlāk pazīstams kā Atmu) un Hnemu.

Aizkapa valsts. Senēģiptiešiem piemita stipri izteikta ticība aizkapa dzīvei. Aizkapa valstībā valdīja Ozīriss, kurš svēra mirušo ļaužu dvēseles un veica taisnīgo pēcnāves tiesu. Grēcinieku dvēseles aprija šausmīgs briesmonis. 
Bez tam senie ēģiptieši arī ticēja, ka dvēsele var atgriezties fiziskajā ķermenī. Tādēļ tos centās saglabāt ar mumifikācijas palīdzību. Vairāk par to esejā Senēģiptiešu apbedīšanas paradumi.

Heliopoles priesteru sacerētais kosmogoniskais mīts vēstī, ka saules dievs Atums pats sevi radīja no pirmatnējā okeāna Nuna un pēc tam lika no tā iznirt pirmajam kalnam Benbenam, uz kura stāvot, masturbējot vai ar spļāvienu radīja pirmo dievu pāri – gaisa dievu Šu un mitruma dievieti Tefnutu. No šā dievu pāra radās zemes dievs Gebs un debesu dieviete Nuta, kuri savukārt pasaulē laida Ozīrisu un Izīdu, Setu un Neftīdu.

Pēc Heliopoles izstrādātās kosmogonijas (sauktas par Eneādi jeb deviņu dievu sistēmu) parauga arī citas seno ēģiptiešu pilsētas radīja savas kosmogoniskās sistēmas, no kuriem pazīstamākie ir Tēbu, Memfisas un Hermopoles pasaules un dievu radīšanas mīti.

Eneāde.
Raksturojums. Eneāde (no sengr. eunēa - "deviņi"), Heliopoles priesteru reliģiski spekulatīvajā mācībā ir galveno dievu devītnieks.
Teogonija. Enneādi aizsāka saules dievs Ra (Ra-Atums), kurš "pats sevi radīja" no pirmatnējā okeāna, "no Nuna, no ne-esamības." Tad Ra masturbācijas ceļā no savas sēklas radīja pirmo dievu pāri - Šu un Tefnutu. Savukārt no Šu un Tefnutas radās zemes dievs Gebs un debesu dieviete Nuta. Un no Geba un Nutas radās Oziriss un Izīda, Sets un Neftīda.
Teoloģija. Enneāde senēģiptiešu mitoloģijā veidoja ģenētiski un funkcionāli vienotu sistēmu, kura iemieso un uztur kārtību un stabilitāti kosmosā un sociumā. Pēc Heliopoles eneādes parauga arī citas Ēģiptes pilsētas veidoja savas eneādes. Pēcāk Lielajai Eneādei tika pievienotas 2 mazās eneādes un kopējais dievu skaits palielinājies līdz 27.

Oktoāde. Ar to saprot astoņus pirmējos Dievus: Amonu, Šie dievi simbolizē svētos haosa spēkus.
Raksturojums. Ogdoāde (no sengr. ogdoas - "astoņi"). Hermopoles reliģiski spekulatīvajā mācībā ir dievu astotnieks.
Teoloģija. Ogdoādi veido četri dievu pāri, kuri simbolizē četrus Visuma pamatelementus:
1. Nuns un Naunete - pirmatnējais okeāns,
2. Huhs un Hauhete - telpas bezgalība, gaiss un gaisma,
3. Kuks un Kaukete - tumsa,
4. Amons un Amaunete - neredzama personifikācija.

Ogdoādes dieviem, izņemot Amonu, nav bijis savu kultu un centru: tie ir "sacerēti" un personificē nozīmīgas kosmogoniskās un kosmoloģiskās parādības. Par Ogdoādes dievu "sacerētību" liecina mākslīgi veidotie teonīmi, vīriešu un sieviešu kārtas īpašvārdu līdzība. Ogdoādes dieviem tika piešķirtas zoomorfiskas īpašības. Tas liecina par ogdoādes dievu divējādību (ambivalenci), par viņu piederību pie ūdens un sauszemes, pazemes un virszemes sfēras.
Ikonogrāfija. Mākslā ogdoādes dievus attēloja ar varžu galvām, bet dievietes - ar čūsku galvām.

Senēģiptieši uzceltos Dievu tempļus uzskatīja par Dievu mitekļiem, tajos priesteri runāja ar viņiem, saņēma to rīkojumus un nesa tiem upurus. Tempļos atradās elku statujas, kas attēloja Dievus - bieži ar dzīvnieku galvām. Par galveno dievu tika uzskatīts Saules dievs Ra.
Savukārt faraoni (grieķu cilmes vārds, ar kuru saprotam Ēģiptes ķēniņu) tika uzskatīti poa Dievu ieceltiem valdniekiem, kas bieži tika pielūgti tāpat kā Dievi.

Ba, ēģiptiešu reliģijā un mitoloģijā ir viens no cilvēku (arī dievu) būtību veidojošajiem elementiem. IV gs.mē. ēģiptiešu rakstnieks Horapolons, traktāta par hieroglifiem autors, jēdzienu ba tulko kā „dvēsele.” „Piramīdu tekstos” vārds ba nozīmēja „dievs” un arī „dvēsele.” Senie ēģiptieši uzskatīja, ka ba parādās tikai pēc cilvēka nāves, un iedomājās to kā putnu ar cilvēka galvu.
Senās valsts laikā ticēja, ka ba piemīt tikai mirušajiem faraoniem un dieviem. Vidējā valstī jau sāka uzskatīt, ka ba ir katra cilvēka, arī vēl dzīva cilvēka būtības komponents. Tas atspoguļojās literatūrā, piemēram, daiļdarbā „Izmisuša cilvēka sarunas ar savu dvēseli (ba).”
„Vēstures tēvs” Hērodots (V gs.pmē.) apgalvoja, ka ēģiptieši bija pirmie, kas sāka mācīt par dvēseles nemirstību: „Kad mirst ķermenis, dvēsele pāriet citā būtnē, kas piedzimst tieši tajā brīdī. Pabijusi visu sauszemes un jūras dzīvnieku un putnu ķermeņos, tā (dvēsele) atkal ieiet jaundzimuša bērna ķermenī. Šis riņķojums ilgst trīs tūkstošus gadu.” Iespējams, ka jau Hērodota laikā senēģiptiešu priekšstati par ba ietvēra iedīgļus mācībai par dvēseļu migrāciju. Arhaiskajos tekstos minēts, ka ba var atstāt kapenes, pacelties debesīs, doties, turp, kur tā vēlās. Taču ba noteikti jāatgriežas savā mītnē kapenēs, savā mūmijā, ko ba ar savu klātbūtni atdzīvina.
Senie ēģiptieši uzskatīja, ka savi ba bija arī dieviem. Saules dievam Ra bija pat septiņi ba. Reizēm dievu ba pārstāv svētie dzīvnieki. Piemērs: Ozīrisa ba bija auns. Tāpat arī viens dievs varēja būt otra dieva ba, piemēram, senie ēģiptieši atzina dievu Hnumu par dieva Šu ba.
Lai arī par ba ir plaša informācija, tomēr, tā izpratnē ir daudz neskaidrību. Nav skaidrs jautājums par ba un ka attiecībām, tāpat nav skaidrs jautājums par ba līdzdalību vai nepiedalīšanos aizkapa tiesā.

Iaru, Ialu. Paradīzes dārzi senēģiptiešu aizkapa pasaulē, kas, saskaņā ar "Mirušo grāmatu," atrodas austreņu debesīs tai vietā, kur lēc saules dievs Ra. "mirušo grāmatā" scīts, ka Iaru apjož bronzas siena. Pazemes pasaules viducī, pateicoties bagātīgai kanālu apūdeņošanai, "aug mieži 4 elkoņu (ap 1,3 m) augstumā, полпа 9 elkoņu (ap 3,8 m) augstumā."

Izmainītu apziņas stāvokļu nozīme. Senēģiptiešu mitoloģiskajā mākslā sastopams liels daudzums teriantropisku radījumu - Sehmeta, Tots, Hors utt. Visdrīzāk šādi tēli tikuši novēroti IAS. Priesteri, vēloties saņemt nepastarpinātu un vērtīgu informāciju, ar transa palīdzību pētīja paralēlās realitātes. Bez teriantropiem senēģiptiešu mākslā var novērot arī citas IAS pazīmes - entopiskos ornamentus (zvaigznes, zigzagus, punktus, restes), lidojošos diskus (tie reizēm izstaro starus, kas nolaižas cilvēku plaukstās) un čūskas (gan pa vienai, gan pāros).                    

Saites.
Senā Ēģipte.