Selims III (1789.-1807.g.)
Biogrāfija. Krietni apdāvinātāks sultāns nekā viņa priekšteči. Bija apņēmības pilns atjaunot valsts militāro varenību pret Krieviju un Austriju, jo bija sācies krievu–turku karš (1787.-1792.g.) ar Austrijas piedalīšanos Krievijas pusē.
1789.gadā sasauca medžlisu (valsts sapulci), lai apspriestu paredzamās reformas. Janičāri kārtējo reizi atteicās no jebkādas modernizācijas – galvenokārt no eiropiešu skaldņainā durkļa ieviešanas armijas bruņojumā. Saniknots no janičāru ietiepības, Selims III pieņēma lēmumu organizēt jaunu armiju, kas saņem nosaukumu „Allāha apmācītie karakalpi.” Armija sastāvēja no turku karavīriem, kurus vadīja krievu, vācu un franču virsnieki. Tās organizāciju turēja slepenībā no janičāriem.
1794.gadā, par lielu neapmierinātību janičāriem, Selims III paziņoja par savas jaunās armijas izvietošanu Konstantinopolē. Tas bija tā saucamais Pils strēlnieku korpuss 1600 vīru daudzumā – bruņots ar durkļiem un eiropiešu virsnieku apmācīts.
Bez tam sultāns pavēlēja arī modernu arsenālu un ieroču rūpnīcu, kas patstāvīgi spētu ražot šaujampulveri.
Jaunais Francijas imperators Napoleons Bonaparts vēlējās izplatīt Francijas ietekmi Sarkanās jūras reģionā vai pat radīt koloniālu impēriju.
1798.gada jūlijā Francijas imperators Napoleons Bonaparts ar 400 kuģiem un 38 000 kareivju ieradās Ēģiptē no Tulonas. 1.jūlijā Napoleons ieņēma Aleksandriju. Ceļā uz Kairu 21.jūlijā viegli sakāva mameluku armiju "kaujā pie piramīdām." 3 nedēļu laika ieņēma Ēģipti - tolaik Osmaņu Turcijas provinci. Tas notika tamdēļ, ka Napoleons tādējādi plānoja vājināt Anglijas varenību un caur Ēģipti un Sarkano jūru tikt uz britu kolonijām. Tomēŗ britu admirālis Horācijs Nelsons, sūtīts palīgā Osmaņu impērijai, 1.augustā sagrāva franču floti pie Abukīras (saukta par "Nīlas kauju") un Napoleona plāniem šai virzienā bija gals, lai gan franči Ēģiptē militāro klātbūtni saglabāja.
1799.gadā Napoleons ieveda militāro kontingentu Palestīnā un Sīrijā, turpināja karu pret Osmaņu impēriju. Tomēr viņu sagrāva janičāri pie Akras. Napoleons atgriezās Kairā un jūlija beigās slepus pameta Ēģipti.
1801.gadā Napoleona franči pameta osmaņu valdījumus pēc britu izsēšanās Abukīras līcī. Mameluki Kairā atteicās atzīt sultāna atsūtīto vietvaldi un sākās asiņaina cīņa par varu. Sultāns Selims III 1803.gadā nosūtīja uz Ēģipti savu armiju, lielā vairumā sastāvošu no afgāņiem, lai atjaunotu savu kontroli pār to. Pēc armijas komandiera nogalināšanas varu pār to pārņēma Muhameds Ali, kas, pilsētas ulemas atbalstīts, sagrāba varu Kairā.
1805.gadā Sultāns piešķīra Muhamedam Ali valdnieka (pašā) titulu. Nostiprinājis savu varu Ēģiptē viņš valdīja kā pilnīgi neatkarīgs valdnieks.
1806.gadā Selima III reformētas armijas skaits bija sasniedzis 22 000. Tomēr netika nodrošināta pietiekama disciplīna un jauno karavīru vidū saka izplatīties korupcija, kas iepriekš bija tik raksturīga janičāru formējumiem.
1807.gada februārī Abdallahs ibn Saūds ar piekritējiem iegāja Mekā, kur rīkojās barbariski. Visa pilsētā tika apgānītas svētvietas un kapenes, marodierisms. No šī brīžā piektdienas lūgšanā mošejā vairs netika minēts osmaņu sultāna vārds, bet gan Abdallaha vārds. Kad ziņas par vardarbību Mekā sasniedza Konstantinopoli, uzticība Selima III valdīšanai sabruka.
Janičāri sāka dumpi, nogalināja daudzus no „apmācītās karadraudzes,” aizdedzināja arsenālu un kazarmas. Selims III mēģināja apspiest sacelšanos un pat paziņoja par jaunformēto vienību atlaišanu, taču tas nelīdzēja. Ulemas līderi izdeva fatvu pret sultānu. Palīgu (jamaku) grupa Kabakdži Mustafas vadībā sturmēja sultāna pili, un prasīja Selima brāļa(?) Mustafas celšanu tronī. Tas bez īpaša entuziasma troni pieņēma, bet Selims III tika ieslodzīts pats savā harēmā.
Tā vahabītu Mekas ieņemšana kļuva par cēloni osmaņu sultāna nomaiņai.
1808.gada jūlijā osmaņu armijas komandieris Bairakdars Mustafa pašā, reformu piekritējs, atgriezās Konstantinopolē no kara ar bulgāriem. Viņā karaspēks arestēja un sodīja ar nāvi visus, kas bija piedalījušies apvērsumā.
Mustafa IV atteicās izpildīt karavadoņa prasību par Selima III atjaunošanu tronī un izrīkoja iepriekšējam sultānam nocirst galvu. Tomēr Mustafam IV neizdevās arestēt un likvidēt pēdējo pretendentu uz troni – 23 gadu veco Mahmudu.
Saites:
Otomaņu turku sultānu saraksts.
