Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Senēģiptiešu mūmijas

Hērodots vēstī par trim seno ēģiptiešu mumificēšanas veidiem: pirmais visdārgākais, otrais trijas rezes lētāks par pirmo, trešais vislētākais, tādējādi pieejams arī zemākajiem ierēdņiem. Vienkāršā tauta nevarējusi atļauties arī lētāko, tādēļ savu ķermeni tie varēja uzticēt tikai karstajām smiltīm. Jau Sakāras izpētītājs Ogists Mariets ievēroja, ka Memfisas mūmijas, kuras ir visvecākās, bija gandrīz melnas un ļoti trauslas. Turpretī jaunākās Tēbu mūmijas ir dzeltenas ar matētu spīdumu, bieži vien elastīgas. Šāda atšķirība nebūtu skaidrojama tikai ar vecumu, bet gan ar atšķirīgām mumificēšanas tehnikām.

Saskaņā ar senēģiptiešu mītiem Anubiss bija mirušo mumifikācijas paražas ieviesējs Ēģiptē. Hermētiskās literatūras traktātā "Pasaules jaunava" sacīts, ka tieši Izīda un Oziriss, kas tika ieradušies uz Zemes civilizēt cilvēkus, iemācīja ēģiptiešiem balzamēt mirušos.
Lai gan mirušo balzamēšana tiek uzskatīta par īsteni ēģiptisku tradīciju, šī tradīcija izplatīta daudzviet pasaulē (Dienvidamerika, Ķīna, Jaunzēlande, Etiopija u.c.).

Pirmsdinastiju periodā augstmaņus glabāja kapu bedrēs virs kurām veidoja smilšu un šķembu uzbērumus. Kapiem bija taisnstūra vai ovāla forma. Tie atradās krietnā attālumā no lauksaimniecības zemēm. Mirušos guldīja zemē embrija pozā un uz kreisā sāna. Tika uzskatīts, ka kaps ir Lielās Mātes olvads, un tā iznēsā apglabātā ķermeni kā bērnu, gaidot tā reinkarnāciju.
Bija atšķirības starp apbedīšanas tradīcijām Augšējā un Lejas Ēģiptē. Lejasēģiptē glabāja tikai mirušā ķermeni, bet Augšēģiptē vēl pirms 4500.g.pmē. laikos bija jau paradums kopā ar mirušo glabāt arī dažādas noderīgas lietas. Šis paradums vēlāk izplatījās pa visu Ēģipti un kļūst būtisks apbedīšanas rituāla elements.

Vēlīnā Pirmsdinastiskajā periodā mirušā ķermeni guldīja uz niedru tepiķīša vai kazas ādas un glabāja ar seju uz rietumiem, jo tieši no turienes gaidīja atnākam augšāmcelšanos un jaunu dzīvi. Līdzi dotās lietas liecināja par cilvēka stāvokli sabiedrībā. Visbiežāk apbedījumos no lietām bija sastopami krama naži, skrāpji, kapļi, greznumlietas un nopulēti akmeņi. Šī laikmeta beigās ēģiptieši sāka pievērst vairāk uzmanības paša kapa apdarei. Zemē izraktās kompaktās kapenes tikas dalītas kamerās un apglabāšanas telpās. Tās izklāja ar neapdedzinātiem ķieģeļiem, kurus vēl nozieda ar māliem. Ķermeņus vēl nebalzamēja, taču karstā smilts visai bieži pati pasargāja tos no trūdēšanas.

Agrīnajā dinastiskajā periodā, lai gan politiski valsts bija apvienota, joprojām pastāvēja divi patstāvīgi kultūras centri – Augšējā un Lejas Ēģiptes. Rezultātā arī apglabāšana notika divos centros: ziemeļos – Sakārā netālu no tagadējās Kairas, bet dienvdos – Abīdā, tas ir kādas 90 jūdzes uz ziemeļiem no Luksoras. Zinātnieki ilgi diskutēja, kur tika apglabāti pirmie Ēģiptes faraoni, līdz šodien tiek uzskatīts, ka tas noticis Abīdā.
Abīdas dinastijas faraonu kapenes bija tās pašas kapu bedres, kas Pirmsdinastiskajā periodā, tikai nedaudz vairāk mākslinieciski apdarinātas. Tās tika izklātas ar saulē dedzinātiem ķieģeļiem. Pēc tam virs bedres pacēlās balsta stabi ar šķērskokiem, uz kuriem balstījās dēlīšu jumts, no kura, savukārt, tieši debesīs vērās brusiņas. Līdzīgas virszemes būves līdz mūsdienām nav saglabājušās. Šīs dinastijas laikā kapā lika ne vien priekšmetus, bet deva līdzi arī kalpus. Piemēram, ap 2900.g.pmē. mirušais faraons Džers ticis apglabāts kopā ar simtiem viņa dēļ nokautiem kalpiem. Šī tradīcija Ēģiptē bijusi pārņemta no Divupes. Taču 1.dinastijas beigās šī tradīcija izzuda un Vecajā valstī tā arī neparādījās. Kapenes kļuva arvien lielākas, sarežģītākas un krāšņākas. Vietu atzīmēja ar obeliskiem vai stēlām. Tām blakus cēla ķēniņu piļu imitācijas, kurās turpmāk mitīs mirušo valdnieku gari. Agrīnajā dinastiskajā periodā par raksturīgu kļuva tendence uzvarēt nāvi – attīstījās mumificēšana. Daži avoti apgalvo, ka jau 1.dinastijas laikā bijušas mastabas.
2.dinastijas laikā 1.dinastijas kapenes nomainīja klintīs cirsti tuneļi. Netika vairs ierīkotas kameras - noliktavas.
1.un 2.dinastijas laikā apbedīšanā tika praktizēta cilvēku upurēšana. Valdnieka sievas un kalpus apglabāja kopā ar viņu ( līdzīgi kā šumeru Ūrā, Indijā un ķīniešu Aņjanā ). Taču sādu tradīciju visai aši izbeidza.
3.dinastijas laikā, tas ir Agrīnā dinastiskā perioda beigās, šīs, vēl nesen vienkāršās būves, pārvērtās monumentālās celtnēs. Tieši tad tika uzceltas pirmās pakāpienu piramīdas – mastabas ( „soliņš no neapdedzinātiem māla ķieģeļiem” - arābu val. ). Mastaba sastāv no trim daļām: pamatiem ar zemē izraktu kapu bedri, ķieģeļu būves, kas pacēlās virs pamatiem un papildbūvēm. Bieži ārējs dekoratīvs elements bija māla vēršu galvas ar īstiem ragiem. Līdzīgi atradumi bijuši Čatalhujukā, Mazāzijā. 3.dinastijā parādījās pirmā cilvēku celtā piramīda uz mastabas bāzese - Džosera piramīda Sakārā, kas ir vairākas mastabas, sakrāmētas viena uz otras.
4.dinastijas valdnieki pārvērta piramīdu būvi par centrālo valsts dzīves notikumu - Snofru uzcēla piramīdas Meidumā un Dašūrā. Faraons Hufu vairs nevēlējās celt savu piramīdu iepriekšējās vietās – Sakārā, Dašūrā un Meidumā, un sāka būvēt savas kapenes Gīzā ( šeit gan jautāums ir visai stridīgs, jo trīs lielās Gīzas piramīdas nevar tikt uzskatītas par klasiskām nekropolēm ).

Jaunās valsts laikā. Šai laikā faraonu kapus ierīkoja Tēbu Ķēniņu ielejā. Faraons Amenhoteps I no XVIII dinastijas lauza 17 gadsimtu tradīciju un pirmais ierīkoja savu kapu, iekaļot ielejas kraujajā malā, tādējādi atdalot to no sava Piemiņas tempļa, kas atrodas 1,5 km attālumā. Tā kā kapi ārkārtīgi cieta no laupītājiem, tad ar laiku nākmie ķēniņi kala tos klintī visai tuvu vienu otram: tā bija vienkāršāk organizēt to apsardzi. XVIII dinastijas sākumā nez vai vispār vēl bija kāds kaps, kas nebūtu izlaupīts. Vai nu tas bija noticis juku laikos, vai nu arī laupītājiem bija ietekmīgi atbalstītāji valsts aparātā. Kapu aplaupīšana sasniedza kulmināciju 20.dinastijas laikā. Ir saglbājušies Ramzesa IX laika tiesu dokumenti, no kuriem izriet, ka pats Rietumu Tēbu priekšnieks Pevero sadarbojies ar laupītājiem. Taču nekādas tiesas izlaupīšanas apturēt nespēja: tikuši izlaupīti arī Amenhotepa III, Seti I, Ramzesa II kapi.
Kapu apsargātāji izņēma mirušos augstmaņus no to kapiem, pārnesa uz citām drošākām vietām. Ramzess III esot trīsreiz izelts un pārnests. Ramzesu II noglabāja Seti I kapā, taču arī tur nebija droši un to atkal pārnesa uz ķēniņienes Inhapi kapu. Beidzt Amenhotepa II kapā gulēja vismaz 13 faraonu mūmijas. Citas, tiklīdz radās izdevība, tika izceltas no viņu pašu kapiem, un pa nomaļu aizaugušu taku aiznestas prom no Ķēniņu ieljas un apglabātas Deirelbahari klinšu ieplakā izcirstā kapā netālu no milzīga tempļa, ko bija sākusi celt Hatšepsuta. Šo faraonu masu kapu uzgāja kāds amerikāņu kolekcionārs 1875.gadā.

Ēģiptiešu priekšstati par dvēseli. Ēģiptieši uzskatīja, ka cilvēkam ir vismaz trejas dvēseles. Viena no tām ir ba – cilvēkam nomirstot tā dodas uz debesīm. Cita – ka, paliek mirušā ķermenī līdz pilnīgai tā sairšanai. Atdzimšana iespējama tikai saplūstot ba un ka, tādēļ svarīgi bija iespējami labāk saglabāt mirušā ķermeni, proti, mumificēt. Dieviem un faraoniem varēja būt vairākas ka un ba. Piemēram dievam Ra bija veselas 14 ka. Vēl bija arī kāda dvēseles substance ah – to varētu tulkot kā „svētlaimīgais” vai „apgaismotais”, un šī dvēsele atbilda aizkapa inkarnācijai. Dieviem un faraoniem bija vairākas ah, parasti septiņas.
Iesākumā tika uzskatīts, ka nemirstīga dvēsele ar visiem tās komponentiem ka, ba un ah piemita tikai dieviem un faraoniem, bet pēcāk – ka visiem cilvēkiem.
Tādējadi ēģiptiešiem bija pieņemts aizgājējam kapā dot līdzi visu, ko tas bija lietojis arī dzīves laikā: stabilu mājokli, uzturu, kalpus, vergus, visus pirmās nepieciesamības priekšmetus. Zināmu laika periodu senie ēģiptieši, tāpat kā dogoni Āfrikā, uzskatīja, ka mirušo dvēseles pirmajā laikā apmetas uz Oriona un Sīriusa.
Lai dvēsele varētu pārcelties aizkapa valstībā, kā mācību līdzeklis radīti "Piramīdu teksti", "Sarkofāgu teksti" un "Mirušo grāmata." Dvēselei būtu jānonāk Aizkapa valstībā/Paradīzē - "Niedru laukos" ( Sehet-Aaru ), kas tikai nedaudz atšķiras no Zemes. Te nonākt cilvēks var tikai tad, ja pārvēršas par "mirdzošo dvēseli" ( Aks ) un pievienojas "Mūžīgajām Zvaigznēm" jeb "Nesagraujamajām Zvaigznēm," ar kurām tika saprastas piepolārās zvaigznes ziemeļo, jo tās nekad nenorietēja aiz horizonta, t.i. "nemira." Šis priekšstats izskaidro kādēļ mastabas un piramīdas senajiem ēģiptiešiem tika orientētas uz ziemeļiem.
Mirušā dvēseli iztēloja kā putnu ar cilvēka galvu, kas lido uz ziemeļiem kā gājputns.

Augstdzimušo dvēseļu pārceļošana Dievu valstībā. Blakus augstmaņu/faraonu kapenēm Gīzā un Abīdā ( valsts dienvidos ) tranšejās aprakti daudz koka kuģu gan veselui, gan izjauktā veidā.Senie ēģiptieši patiesi ticēja, ka šo "Saules barku" analogi ļaus faraoniem veikt "debesu ceļojumu."
Taču pirms tam mirušā dvēselei bija jānokāpj pazemes valstībā Duatā ( kristiešu elles analogs ), kas tika iztēlota kā alu labirints. Te mirušajam bija jāpārvar liels daudzums pārdabisku pārbaudījumu un cīnīties ar tās mistiskajiem iemītniekiem. Ja ar tiem ir tikts galā, tad pēc 12 stundām dvēsele gūst iespēju dzimt no jauna. Citiem vārdiem, tad faraona dvēsele var pārsēsties "dienas laivā" un doties uz senēģiptiešu paradīzi - Sehet-Āru ( "Niedru Laukiem" ).
Duatas pārvarēšana ir apstāstīta daudzos tekstos ( "Vārtu grāmata," "Pazemes grāmata," "Mirušo grāmata," "Amudats" ).

Mūmijas. Mumiya vai mumiyai ir arābu vārds. Pēc arābu ceļotāja Abdelatifa nozīmē vai nu asfaltu, vai piķi, vai kādu dabisku izsvīdumu no klintīm, līdzīgu tam, kādu iegūst Mūmijkalnā Derabgerdā Irānā – „piķa un mirru maisījums.” Šeit jāatzīmē, ka klinšu izsvīdums mumijo un mūmijas galīgi nav viens un tas pats, lai gan zināmu apstākļu dēļ agrīnajos viduslaikos un arī vēlāk tie kļuva gandrīz vai par sinonīmiem.
VII gs., kad Ēģipti iekaroja arābi, parasta lieta kļuva kapeņu izlaupīšana. Tika noskaidrots, ka augstmaņu ķermeņu balzamēšanai ticis izmantots arī mumijo, tādēļ mūmijām sāka piedēvēt dziednieciskas īpašības. Tās masveidā sāka izņemt no kapiem, berzt pulverī un pārdot.
XVI un XVII gs. Eiropā ar to rosīgi tirgojās, tas tika uzskatīts kā labs līdzeklis ievainojumu un lūzumu ārstēšanā. Par „mūmiju” sauca arī dzīvam cilvēkam nodzītus matus un nogrieztus nagus. Īstu mūmiju, protams, bija maz, tādēļ plaši darbojās cilvēki, kas šo pieprasīto preci viltoja. Bieži to gatavoja no mirušo vergu vai dzīvnieku ķermeņiem, un, kas bija pavisam briesmīgi, izmantoja īpaši tam nolaupītus cilvēkus. Līķus apstrādāja ar bitumu, izžāvēja karstā saulē
Šodien ar šo vārdu saprot iebalzamētus ķermeņus. Tāpat var izšķrt arī mākslīgu un dabisku mumificēšanos. Par dabiskām mūmijām uzskatīja tādas, kas noteiktos labvēlīgos apstākļos saglabājas bez noteiktas apstrādes, pemēram, mirušo ķermeņi kapucīnu klosterī Palermo tuvumā, Gransenbernāra klosterī, Brēmenes doma Svina pagrabā vai Kvēdlinburgas pilī.
Jaunajos laikos kapenes tika masveidīgi izlaupītas. Eiropā mūmiju organiskās daļas pievienoja zālēm. Tās bija visai pieprasītas, jo tām piedēvēja brīnumainas spējas. Mūmijas labi maksāja melnajā tirgū.

Mumifikācija. Ēģiptes apstākļos bieži visai labi saglabājušies cilvēku ķermeņi, kas bez īpašas apstrādes guldīti smiltīs.
Ar īpašu rūpību tika mumificēti faraonu ķermeņi, jo tie tika uzskatīti par visu Ēģiptes iedzīvotāju pirmdzimtības iemiesojumiem.
Mūmiju balzamēja 70 dienas. Tieši tik dienas Sotis (Sīriuss) atradās Duatā - Aizkapa valstībā, respektīvi, Sīriuss 70 dienas neparādījās pie debesjuma.
Faraona radinieču sieviešu, īpaši, ja tās bija mirušas jaunas, mumifikācijai bija īpaši noteikumi. To līķi bija jānotur dažas dienas, lai tie sāktu trūdēt. Tas tika darīts, lai pasargātu to godu no viņpasaules garu un arī mumifikatoru dzimumtieksmes. Ja jau reiz eksistēja šādi priekšraksti, tad varētu uzskatīt, ka nekrofīlija nebija nekāds retums.

Mumifkācijas tehnika. Parasti ar līķi rīkojās tā: vispirms ar metāla āķi caur nāsīm izvilka smadzenes. Ar akmens nazi uzšķērda vēderu un izņēma iekšas ( dažreiz to darīja caur dibena caurumu ) un ievietoja tās krūkas vai vāzēs, kuras sauca par kanopēm. Izņemtās sirds vietā ielika skarabeju ( citur teikts, ka balzamējot sirdi neizņēma, bet skarabeju lika mirušajam uz krūtīm ). Tad līķi ārkārtīgi rūpīgi nomazgāja un vismaz mēnesi „sālīja”. Beigās žāvēja – pēc dažām ziņām veselas 70 dienas.
Līdz šai dienai nav uzieti autentiski un precīzi mumificēšanas līdzekļu un metožu apraksti. Rinda papiruss vēsta, ka tika lietots „Elefantīnes ūdens, Eileitijaspoles soda un Kimes pilsētas piens”. Sveķu, asfalta un balzamēšanas eļļu iedarbības rezultātā ķermenis stipri satrūdēja un pārvērtās par amorfu masu.
Lai ķermenis nesaplaktu, to piepldīja ar māliem, smiltīm, sveķiem, zāģu skaidām, audeklu vīkšķiem, pievienojot aromātiskās vielas un pat sīpolus. Sieviešu krūtis tika izpolsterētas ( pirmie krūšu implanti ! ha-ha ).
Pēc tam sākās mūmijas ievīstīšanas process. To notina ar autiem un audekla saitēm, kas pakāpeniski piesūcās ar mūmijas sveķainajām vielām tā, ka pētiekiem tagad nākas grūti tās izvīstīt. Kapeņu aplaupītāji, kuriem interesēja tikai dārglietas starp mūmiju tinumiem, sagraizīja šos autus bez liekām ceremonijām.
Kad mūmija bija gatava, to ievietoja vairākos koka zārkos, kas pēc formas atkārtoja cilvēku, vai sarkofāgos. Reizēm vairākus citu citā ieliktus koka zārkus ievietoja akmens sarkofāgā. Līķi noguldīja uz muguras, rokas sakrustoja uz krūtīm vai vēdera, reizēm atstāja nostieptas gar sāniem. Matus parasti īsi apgrieza, sievietēm atstāja garus un skaisti ieveidoja. Matus ap kaunumu noskuva.
Hērodots vēstī par trim mumificēšanas veidiem: pirmais visdārgākais, otrais trijas rezes lētāks par pirmo, trešais vislētākais, tādējādi pieejams arī zemākajiem ierēdņiem. Vienkāršā tauta nevarējusi atļauties arī lētāko, tādēļ savu ķermeni tie varēja uzticēt tikai karstajām smiltīm. Jau Sakāras izpētītājs Ogists Mariets ievēroja, ka Memfisas mūmijas, kuras ir visvecākās, bija gandrīz melnas un ļoti trauslas. Turpretī jaunākās Tēbu mūmijas ir dzeltenas ar matētu spīdumu, biež vien elastīgas. Šāda atšķirība nebūtu skaidrojama tikai ar vecumu, bet gan ar atšķirīgām mumificēšanas tehnikām.
Visai izplatīts ir uzskats, ka senie ēģiptieši zināja kādus slepenus ķīmiskus savienojumus, kā arī liela nozīme bijusi kādiem mistiskiem rituāliem, kas veikti līķa gatavošanas laikā.
Vissenākajos laikos izdevās saglabāt tikai ķermeņa ārējo veidolu. Vēlāk tika uzieti līdzekļi kas neļāva sakrunkoties ādai, tādējādi saglabājušās visai daudz mūmijas ar maz izmainītiem sejas vaibstiem.
Apbedīšanas un mumifikācijas rituālos piedalījās daudzu profesiju pārstāvji. Hoahiti – „upurvīna izlaistītāji” (grieķu val.) un „ūdenslējēji” (ēģipt.val.) ziedoja vīnu par godu mirušajiem. Tarišhevi – „iesālītāji” (grieķu val.) apstrādā ķermeni, to sagatavojot mumifikācijai. Parashiti – „iegriezumu veicēji” (grieķu val.) veica iekšējo orgānu izņemšanu caur īpašu iegriezumu vēderā. Heri-hebi priesteri veica papirusu lasījumus mumificēšanas laikā. Hetemu-neteri („kaprači”) un nekrotafi („bēru apkalpotāji”) palīdzēja pārvietot mūmijas uz apbedīšanas kamerām. Tikai hoahīti drīkstēja ievietot mūmijas sarkofāgos, viņi veica vīna ziedojumus mirušo piemiņai. Tie bija veseli ģimeņu klani, kas darbojās šai jomā, pat Tēbās radīja asociāciju labākai darba organizācijai. Unenperi – „kapeņu atvērēji”, arī tiem bija kāds savs pienākums.

Mutes atvēršanas rituāls. Šo darbību veica jau iebalzamētai mūmijai (reizēm arī mirušā statujai), kad tā atradās zārkā vertikālā stāvoklī. Par to liecina daudzie kapenēs uzietie zīmējumi. Rituāls domāts, lai sagatavotu mūmiju ka glabāšanai, lai mūmija atgūtu spēju ēst un runāt. Muti atvēra ar īpašu instrumentu priesteris ar titulu "muti atverošais."
Senēģiptiešu mitoloģijā šo ceremoniju pirmo reizi veica Hors sava tēva Ozīrisa ķermenim, ko bija nogalinājis Sets. Pēc nostāstiem, īpašs ceremoniālais lauznītis mutes atvēršanai, pagatavots no meteorīta dzelzs, ticis glabāts Letopoles svētnīcā.

Ēģiptiešu mirušo apraudāšana. Citāts pēc Hērdota: „Kad nomirst kāda ievērojama persona, mājas sievietes noziež sev galvu, jā, pat seju, ar zemi. Pēc tam viņas pamet mirušo, izskrien no mājas un dodas cauri visai pilsētai, uzspraudījušas svārkus, atsegušas krūtis un pašas sevi dauzīdamas. Visas mirušā radinieces pievienojas gājienam un rīkojas tāpat. Arī vīrieši apjožas, dauza ar dūrēm sev krūtis. Pēc šīm ceremonijām te aiznes mirušā ķermeni iebalzamēšanai”.

Dzīvnieku mumifikācija. Visai neizprotamu iemeslu dēļ ēģiptieši masveidā veikuši dzīvnieku mumfikāciju. Atrastas neskaitāmas dzīvnieku mūmijas: kaķu kapi Būbastijā un Benihasanā, krokodilu kapi Ombosā, ibisu kapi Ašmunenā, aunu kapi Elefantīnā. Profesors Sami Gabra 1000 m garās pazemes galerijās atklājis ibisa kulta vietas un neskaitāmus svēto dzīvneku kapus. 

DNS iegūšana no senēģiptiešu  mūmijām. Ilgu laiku zinātnieki bija gandrīz vai samierinājušies ar domu, ka no senēģiptiešu mūmijām, kas citādi sniedza daudz vērtīgu ziņu par mirušo, nav iespējams iegūt DNS. Šāds uzskats bija veidojies pēc vairākiem neveiksmīgiem DNS izpētes mēģinājumiem. Savas neveiksmes zinātnieki izskaidroja ar to, ka jau senatnē karstais klimats, kā arī mumificēšanas procesā izmantotas ķīmiskās vielas, mumificētajos ķermeņos bija iznīcinājušas jebkādu jēgpilni traktējamu ģenētisko materiālu.
Pirmo reizi mūmiju ģenētisko materiālu zinātnieki pētīja 1985.gadā. Taču iegūtie paraugi saturēja mūsdienu cilvēku ģenētisko piesārņojumu, līdz ar to pētījuma rezultātus nācās atzīt par nederīgiem.
Otrajā, 2010.gadā publicētajā pētījumā zinātnieki bija analizējuši no 16 senēģiptiešu mūmijām, tostarp no slavenās Tutanhamona mūmijas, iegūtus DNS fragmentus. Abos pētījumos tika izmantota tā sauktā polimerāzes ķēdes reakcijas metode, kura gan ļauj mērķtiecīgi un precīzi iegūt DNS fragmentus, taču ar to nav iespējams atšķirt seno DNS no mūsdienu ģenētiskā piesārņojuma.
Tomēr beidzot 2017.gadā zinātniekiem izdevās izdalīt senēģiptiešu DNS no mūmijām, tuvāk - šeit.

Raksti.
Ēģiptē izstāda rekonstruētu faraonu iebalzamēšanas gultu.
Mumificētie dzīvnieki - starpnieki starp cilvēku un Dievu pasauli?
Pirmo reizi pētnieki sekmīgi atšifrējuši senēģiptiešu mūmiju DNS.


Saites.
Mūmijas un mumificēšana.
Senā Ēģipte (~3100.-30.g.pmē.).
Senēģiptiešu mitoloģija.