Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Sakāras nekropolē Anubisa katakombās atrasti 8 miljoni suņu mūmiju

Anubisu, nāves un pazemes dievu ar šakāļa vai suņa galvu senie ēģiptieši pielūdza tik lielā mērā, ka Sakārā blakus viņa svētnīcai tika ierīkotas apakšzemes suņu kapenes - katakombas, kurās pētnieki, pēc vairāku gadu izrakumiem, uzgājuši apmēram 8 miljonus kucēnu un pieaugušu suņu mūmijas, teikts šī gada jūnijā britu arheoloģijas žurnālā "Antiquity" publicētājā pētījumā.

Ēģiptiešu tieksme mumificēt dzīvniekus bija labi zināma gan seno grieķu, gan romiešu autoriem. Par ēģiptiešu svētajiem dzīvniekiem un to mumificēšanu rakstīja jau sengrieķu vēsturnieks Hērodots, kurš ap 450.g.pmē. apceļoja Ēģipti.

Romiešu dzejnieks Juvenāls ap mūsu ēras 130.gadu rakstīja: „Kurš nav dzirdējis par vienu no kroplīgajām dievībām Volusiu, kuru pielūdza ārprātīgie ēģiptieši? …Vieni pielūdz krokodilus, citi pielūdz čūskas rijošos ibisus… Jūs atrodat veselas pilsētas, kas veltītas kaķiem, upēs dzīvojošām zivīm vai suņiem.”

Anubiss

Anubiss, kā mēs šo dievību pazīstam ar tā sengrieķu vārdu vai senēģiptiešu inpw (Inpu?), ir ļoti sens Nīlas ielejā pielūgts dievs. Sākotnēji Anubiss bija pazemes dievs, bet vēlāk viņš tika saistīts ar mirušā ķermeņa mumifikāciju un bēru rituāliem.

Senās Ēģiptes agrīno dinastiju (3100.-2686.g.pmē.) periodā Anubisu attēloja kā šakāli vai suni. Šakāļu dievs, domājams, Anubiss, ir attēlots akmenī cirstos uzrakstos, kas datēti ar Hor-Aha (Meness?), Džers un citu I dinastijas faraonu valdīšanas laiku.

Senākie zināmie teksti, kuri piemin Anubisu, ir Senās valsts (2686.-2181.g.pmē.) piramīdu teksti. Tajos viņš ir pieminēts saistībā ar faraona apbedīšanu. Piektās dinastijas faraona Unasa piramīdu tekstos Anubiss tiek asociēts ar „Hora aci,” kas pavada mirušos, palīdzot viņiem atrast Ozīrisu.

Senās valsts laikā Anubiss bija mirušo pasaules valdnieks. Vidējās valsts (2000.-1700.g.pmē.) periodā pazemes valdnieka godu Anubisam atņēma Ozīriss.

Romiešu laikmetā, kas Ēģiptē sākas 30.g.pmē., kapeņu gleznojumi attēlo viņu aiz rokas vedam mirušo pie Ozīrisa.

Senēģiptiešu mitoloģijā Anubisam bija piešķirtas trīs nozīmīgas funkcijas:

  • viņš bija atbildīgs par mirušā iebalzamēšanu un sagatavošanu pēcnāves dzīvei. Seno ēģiptiešu mīti vēsta, ka Anubiss iebalzamējis Seta nogalināto auglības dievu Ozīrisu, lai Izīda vēlāk spētu viņu atdzīvināt;
  • Anubiss uzņēma kapenēs mūmiju un veica mutes atvēršanas rituālu, un pēc tam pavadīja dvēseli uz aizkapa tiesas zāli Maat;
  • galvenais un svarīgākais Anubisa pienākums bija uzraudzīt „Patiesības svarus” un sekot tam, lai aizkapa tiesas process noritētu pareizi.

Senākajā ēģiptiešu mitoloģijā Anubiss bija saules dieva Ra dēls. Sarkofāgu tekstos, kas tapuši pirmajā starplaikā (2181.-2055.g.pmē.), Anubiss ir govju dievietes Hesates vai kaķu dievietes Bastetas dēls. Vēl citas tradīcijās viņš minēts kā Ra un Neftīdas dēls. Grieķu autors Plūtarhs (40.-120.g.) rakstīja, ka Anubiss bija Ozīrisa un Neftīdas ārlaulības dēls, kuru kā savu adoptēja Ozīrisa māsa un sieva Izīda.

Anubisa sieva Anputa (Anubisa sievišķais aspekts) ir minēta tiešā saistībā ar septiņpadsmito nomu Augšēģiptē. Viņu meita bija šķīstīšanās dieviete Kebete (Kebechet).

Ptolemaju periodā (323.-30.g.pmē.), kad Ēģipte kļuva par helēnisku valsti, kurā valdīja maķedoniešu grieķu izcelsmes faraoni, Anubiss saplūda ar grieķu dievu Hermeju, rezultātā izveidojot jaunu sinkrētisku dievību Hermanubiss. Sengrieķu mitoloģijā Hermejs bija dievu vēstnesis, bet Anubiss bija mirušo dvēseļu pavadonis.

Kapeņu sargs. Kopš pirmsdinastiju laika, kad mirušie tika apbedīti tos ierokot seklos bedreskapos, šakāļi tika cieši saistīti ar kapsētām, jo viņi atraka no smiltīm cilvēku ķermeņus un tos ēda. Acīmredzot mirušo pasargāšana no šakāļiem un savvaļas suņiem bija viens no iemesliem, kāpēc turīgie senēģiptieši sāka būvēt akmens kapenes - mastabas.

Pretstatā reālajiem šakāļiem, mītiskais Anubiss bija kapsētu un kapeņu sargs. Dažādie Anubisam piešķirtie epiteti, kas parādās seno ēģiptiešu tekstos un uzrakstos, norāda tieši uz šo lomu. Epitets Khenty-imentiu, kas nozīmē „pirmais rietumnieks” un vēlāk kļuva par atsevišķa šakāļu dieva vārdu, netieši norāda uz viņa sarga funkciju, jo mirušos senēģiptieši apglabāja Nīlas rietumu krastā.

Kapenes Valdnieku ielejā bieži tika aizzīmogotas ar attēliem, kuros Anubiss redzams kā šakāļu dievs cīnāmies pret „deviņiem lokiem” (Ēģiptes ienaidniekiem”). Ticēja, ka tādējādi Anubiss kapenes aizsargā kā fiziski, tā garīgi. Uz Anubisu kā kapeņu un mirušo sargu norādīja vēl viens viņa epitets tpy-djuf (tas, kurš stāv uz kalna).

Anubiss senēģiptiešu ikonogrāfijā. Seno ēģiptiešu mākslā Anubiss bija viens no biežāk attēlotājiem dieviem. Agrīno dinastiju periodā viņu attēloja dzīvnieka veidolā kā melnu šakāli. Anubisa īpatnējai melnajai krāsai (patiesībā šakāļu kažoks ir brūnā krāsā) bija dažādas simboliskas nozīmes. Pirmkārt, tā simbolizēja līķa krāsas maiņu pēc apstrādes ar natronu un ietīšanas ar sveķainu substanci piesūcinātā audumā. Otrkārt, melnā krāsa bija Nīlas upes auglīgo sanesu krāsa un līdz ar to tā simbolizēja auglību un iespējams atdzimšanu pēcnāves dzīvē.

Vēlāk (kad?) Anubisu sāka attēlot kā vīrieti ar šakāļa vai suņa galvu. Vienīgais Anubisa attēlojums cilvēka veidolā bez jebkādiem dzīvnieku atribūtiem atrasts Ramzesa II kapenēs, Abīdā.

Nereti Anubiss attēlots valkājām lenti un rokā turot spriguli nekhakha. Dažreiz viņu attēlots ar imiut fetišu.

Anubisa kulta centri. Jau Senās valsts laikā Anubisa kults bija izplatīts visā Ēģiptē. Tā galvenie kulta centri bija:

  • Kinopole (sengrieķu val.: „Suņu pilsēta”), 17.noms, Augšēģiptē;
  • Abt, 18.noms, Augšēģiptē;
  • Saut, 13.noms, Augšēģiptē;
  • Sakāras nekropolē, uz ziemeļaustrumiem no Džosera piramīdas atrodas Anubisa svētnīca un blakus tai katakombas ar mumificētiem suņiem un šakāļiem.

Sakāra. Senās valsts galvaspilsētas Memfisas nekropole Sakāra, kas atrodas 30 kilometrus uz dienvidiem no mūsdienu Ēģiptes galvaspilsētas Kairas, aizņem 7x1,5 km lielu teritoriju. Tur atrodas arī pēc III dinastijas faraona Džosera vezīra un arhitekta Imhotepa projekta celtā pirmā pakāpienu piramīda Ēģiptē, kas ir arī senākā šāda veida būve pasaulē.

"Šodien apmeklējot Sakāru, mēs redzam pievilcīgu, brīnišķīgu tuksneša ainavu ar piramīdām un vienu vai diviem iespaidīgiem monumentiem," - sacīja pētījuma vadītājs, Kārdifas universitātes arheoloģijas profesors Pols Nikolsons.

"Taču, ja ceļotājs Sakārā spētu ierasties senās Ēģiptes vēstures vēlā perioda laikā (747.-332.g.pmē.), viņš šeit redzētu tempļus, tirgotājus, kuri pārdeva no bronzas izlietas dievību statujas, priesterus vadām ceremonijas, sapņu tulkus un gidus," - turpināja Nikolsons. "Ne pārāk tālu dzīvnieku audzētāji piedāvāja nopirkt suņus un citus dzīvniekus, kurus vēlāk par godu dieviem mumificēja."

Apakšzemes kapenēs Sakāras nekropolē atklāj 8 miljonus suņu un kucēnu mūmijas

2011.gadā Sakāras nekropolē, izdarot izrakumus apakšzemes suņu kapenēs, ēģiptiešu profesores Salimas Ikramas komanda kopā ar starptautisko pētnieku komandu, kuru vadīja Kārdifas universitātes profesors Pols Nikolsons, atklāja 8 miljonus suņu mūmiju.

1897.gadā franču arheologs Žaks Demorgans (Jacques de Morgan) publicēja Sakāras nekropoles karti, kurā bija iekļauts arī suņu katakombu plāns. Diemžēl tajā Demorgana darba daļā, kas saglabājusies līdz mūsdienām, nav atrodama sīkāka informācija ne par apakšzemes kapeņu atklāšanas laiku, ne arī par apstākļiem, kādos tika veikts atklājums. Arī citi pētnieki par suņu katakombām neizrādīja tikpat nekādu interesi, līdz ar to jaunais pētījums ir pirmā padziļinātā apakšzemes kapeņu analīze, sacīja projektā iesaistītie pētnieki.

Demorgana zīmētājā kartē redzamas divas katakombas, no kurām mazākās, kas pēc 1992.gada zemestrīces ir plūstošo smilšu aizbērtas, tagad arheologiem nav pieejamas. Nikolsons, kopā ar saviem kolēģiem, lielākajās katakombās pavadīja daudzas jo daudzas stundas, izpētot tās akmens sienas un tajās apbedīto dzīvnieku mūmijas.

Katakombas, Nikolsons stāsta, ir ļoti garu un tumšu tuneļu sistēma.

Apakšzemes suņu kapenes, kuras visticamāk izveidotas IV gs.pmē., izcirstas eocēna iežos, kas izveidojušies pirms 56 miljoniem gadu. Tāpēc tas bija īpaši patīkams pārsteigums, kad katakombas griestos pētnieki pamanīja 48 miljonus gadu vecas, sen izmirušu jūras mugurkaulnieku fosīlijas. Izmirušie jūras dzīvnieki visvairāk līdzinājās mūsdienu lamantīniem un jūras govīm, stāstīja Nikolsons.

Vai senie ēģiptieši, būvējot apakšzemes kapenes, kurās apbedīt Anubisa svētos dzīvniekus, mumificētus suņus, ievēroja šīs jūras dzīvnieku fosilijas, nav skaidrs, norādīja arheologs.

Pētnieki rūpīgi izpētīja un izmērīja katru stūri apakšzemes kapenēs, kuras sastāv no 173 metrus gara centrālā tuneļa un sānu koridoriem, kurus izmērot, katakombas maksimālais platums sasniedz 140 metrus. Līdztekus suņu mūmijām (92%) apakšzemes kapenēs arheologi uzgāja arī mumificētus šakāļus, lapsas, vanagus, kaķus un mangustus.

Pagaidām nav skaidrs, kāpēc suņu apakšzemes kapenēs tika apglabāti citu sugu dzīvnieki, sacīja Nikolsons. Iespējams, ka suņi un suņveidīgie dzīvnieki bija aizstājami un mitoloģisku iemeslu dēļ kaķiem, un citiem plēsējiem tika dota priekšroka, izvēloties, kuri dzīvnieki mumificējami, viņš piebilda.

Daudzas dzīvnieku mūmijas 2400 gadu laikā ir izjukušas, laupītāju sabojātas; vēl XIX gadsimtā rūpnieki tās izmantojuši, lai ražotu lauksaimniecībā izmantojamus mākslīgos mēslus. Neskatoties uz to, pētnieki suņu katakombā ir uzgājuši pietiekoši daudz liecību, kas ļauj secināt, ka Anubisa kulta dzīvnieki veidoja ievērojamu daļu Senās Ēģiptes ekonomikas.

Dzīvnieku kults. Svētceļnieki, kuri pirms vairāk nekā 2400 gadiem apmeklēja Sakāru, pirka dzīvnieku mūmijas un veltīja tās dieviem kā pateicības dāvanas. Ēģiptieši arī ticēja, ka mumificētie dzīvnieki kalpoja kā starpnieki starp cilvēku un dievu pasauli. Kā pētnieki atklāja, izpētot mumificētos dzīvniekus, kucēni bieži vien bija tikai dažas stundas vai dienas veci, kad tos iebalzamēja. Vecāki suņi, kuri bija apbedīti sarežģītākos apbedījumos, iespējams, dzīvoja tempļos, turpretī jaunākie kucēni pavairoti, audzēti industriālos apmēros tikai kulta vajadzībām.

Iespējams, jaunie kucēni, kuri tika nošķirti no savām mātēm, nomira no dehidrēšanās vai bada. Viņi netika nogalināti ar fizisku spēku: mēs neatradām liecības par lauztiem kakliem, kādas tika iegūtas, izpētot kaķu mūmijas, sacīja Nikolsons.

Dzīvnieku kults īpaši uzplauka laika periodā no 747.g.pmē. līdz 30.g.pmē. Pēc tam, sākoties romiešu okupācijas laikam, tā popularitāte samazinājās. Šķiet, ka dzīvnieku kults guva tik plašu atbalstu tāpēc, ka tas pašiem ēģiptiešiem bija unikāls un bija nācijas simbols laikā, kad Ēģipti iekaroja svešas varas, piemēram, lībieši vai persieši.

Augšējais attēls: Viena no kapenēs uzietajām suņu mūmijām. Avots: ekrānšāviņš no youtube.com.

Avoti:
livescience.com
en.wikipedia.org/wiki/Anubis
ancientegyptonline.co.uk
en.wikipedia.org/wiki/Saqqara 

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.