Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Tjurki

Tjurku izcelsme. Tjurki - tā nosaukta pusnomadu, jauktas izcelsmes lopkopju cilšu grupa, ko Hirkānijas erji dēvēja par tūriem un apvainoja sindu Suvalka kopienas cilšu iznīcināšanā un karu rīkošanā.

Tjurku kaganāts. Tjurki nodibināja Āzijā 522.g. pusfeodālu, despotisku monarhiju, ko krievi sauca par Tjurku kaganātu. Tjurki runāja dažādās nostrātiskajās valodās, tika pakļauti hazāru kaganam vardarbīgi. Tās bija tautas, kas pēc Āzijas impēriju sabrukuma klīda apkārt pa plašo pasauli, paliekamu dzīvesvietu meklēdamas, taču palika neviena brīvprātīgi nepieņemtas, nepārtraukti sajaukdamās ar aborigēniem, bet aborigeni nebija nekas cits, kā balti, arieši, mongoloīdi, usuni. Starp viņiem bija arī šumēru cilšu grupas, arābi, etiopi.
Tjurku kaganātu 740.g. sagrāva.

Arābu iekarojumi. 663.gadā austreņos arābi regulāri sāka šķērsot Oksas (Amudarjas) upi un sirot Transoksānijā, kas pamazām tika iekarota. Arābi šai apgabalā izveidoja pilsētu tīklu, kas gādā par Lielā zīda ceļa tirdzniecības ceļiem.
670.gadā arābi dibināja garnizonu Mervā (Turkmēnijā), kur apmetās arābi ar visām ģimenēm no Basras, Kufas u.c. vietām.
757.gadā Transoksānijā notika sacelšanās pret arābiem Ishāka al Turki vadībā.

Tjurku cilšu izklīšana. 218 pastāvēšanas gados ap tjurkiem bija konsolidējušās pārtjurkotās ciltis, kas nu bija spiestas meklēt jaunas mājvietas. Daļa pusnomadu cilšu klīda pa Sibīriju un nonāca Urālu kalnu pakājēs, kur nodibināja nelielas cilšu apvienības, ordas jeb kaganātus Obas upes piekrastē, Kaspijas jūras ziemeļa piekrastes stepēs. Tam piemēri bija hazāri, ungāri, polovcieši, pečeņegi.

Tjurki iegūst ietekmi arābu kalifātā. Lielvezīrs Ibn al Furats nekādi vairs nespēja tikt galā ar karamītiem, un tāpēc 925.gadā vērsās pēc palīdzības pie viena no tjurku karavadoņiem – Munisa. Tas devās visai veiksmīgā karagājienā pret karamītiem, taču jūnijā sagūstīja, spīdzināja un nonāvēja lielvezīru un viņa dēlu. Par sirdsēstiem kalifam Al Muktadīram Muniss kļuva īstais noteicējs kalifātā.
No šī brīža tjurku cilmes militāristi faktiski sāka regulēt kalifāta lietas, ieskaitot kalifus, kurus noņēma (parasti laupot tiem redzi) un uzlika tronī pēc savas gribas. Tā piemēram, 944.gadā tjurku karavadonis Tazuns laupīja redzi kalifam Al Mutakijam, bet 946.gadā persiešu-tjurku buīds Ahmeds ibn Buvajs – kalifam Al Mustakfijam.
927.gadā karamītu armija jau draudēja Bagdādei, bet tjurki ar Munisu priekšgalā uzbrukumu atvairīja.
945.gadā persiešu-tjurku buīdu dinastijas dibinātājs Ahmeds ibn Buvajs bez pretestības ieņēma Bagdādi un sāka valdīt kalifātā.

Buīdu valdīšana. Tādējādi tai laikā kalifs sāka palikt jau par tīri dekoratīvu figūru. Turpmāk gāja vēl sliktāk, jo Bagdādi un Irākas, Irānas zemi sagrāba Buīdi – persiešu-tjurku militarizētā klana pārstāvji.
Viņiem patika sevi saukt vecum vecā persiešu titulā – par šahinšahiem („ķēniņu ķēniņiem”). 945.gadā tie sagrāba Bagdādi un paturēja tronī vājprātīgo kalifu Al Mustakfiju. Lai gan viņi pārstāvēja Divpadsmita šiītus, palikdami nominālā abasīdu dinastijas pakļautībā, tie pārliecināja sunnītus par savu darbību likumību.
Neskatoties uz savu visai apdomīgo darbību, buīdi noturējās pie varas mazāk par gadsimtu – drīz tie kontrolēja tikai nelielu teritoriju ārpus Irākas. Buīdu varas zaudējumu noteica nespēja iegrožot atkritušo emirātu patstāvība, starpdinastiskās cīņas, kuras noteica tjurku paradums, kad varu manto nevis vecākais, bet gan stiprākais dinastijas loceklis.
Buīdus izspieda seldžuku turki XI gs. vidū.
Buīdu perioda nozīme ir tāda, ka tjurki, kas līdz šim atradās islāma pasaules perifērijā, sāka spēlēt noteicošu lomu tajā.

Karahanīdi - austrumu tjurku dinastija, kas nāca pie varas Transoksānijā 999.gadā, nostumjot no varas persiešu Samanīdus.

Turku-seldžuku valdīšana. Izstūmuši buīdus, seldžuku turki arī atrada par derīgu saglabāt kalifa amatu, tādējādi šā perioda kalifi pārsvarā nodzīvoja līdz sirmam vecumam. Paši seldžuki (atšķirībā no buīdiem) bija sunnīti. Valsts pārvaldē tiem nācās paļauties uz persiešu cilmes administrāciju, kuru skaitā bija arī spīdošais reformators Nizama al Mulka.
Taču seldžuki bija gatavi realizēt visai niknu politiku, kas noveda tos pie konflikta ar Ēģiptes ismailītiem. Seldžuku uzticība sunnismam visai labi imponēja ulemiem, kas gadsimtiem ilgi bija vēlējušies iedibināt tieši tādu islāmu.
Pēc Bagdādes ieņemšanas jaunākais seldžuku atzars ieguva „Mazo seldžuku” nosaukumu. Šis atzars stājās uz kara ceļa ar Bizantiju, un pakļāva sev lielāko daļu Sīrijas un Anatolijas. Mazie seldžuki izrādījās militāri tik veiksmīgi, ka „Lielie seldžuki” nolēma tos apvaldīt un 1071.gadā nosūtīja uz Anatoliju savu armiju no Bagdādes. Taču Mazie ar lielajiem tā arī neizkarojās, jo ceļā stājās bizantiešu imperatora Romāna IV Diogēna armija, kas tika smagi sakauta pie Mancikertas. Šī sakāve izraisīja šausmas kristīgajā pasaulē.

Timura iekarojumi. Nodibināja savu valsti Transoksānijā un sāka to paplašināt uz visām pusēm. Timura armijas karoja Tuvajos un Vidējos Austrumos, Kaukāzā, Indijā un pat Ķīnā. Timura milzīgā valsts sabruka pēc viņa nāves 1405.gadā.

Osmaņu turku impērija.

Lielinieku iekarojumi. 1944.gada padomju bruņotie spēki bija iebrukuši kādreizējā Ķīnas reģionā Tannu-Tuvā un 1944.gada 11.oktobrī inkorporējuši to Krievijas Padomju federatīvās sociālistiskās republikas sastāvā kā Tuvas Autonomo apgabalu. 1961.gadā apgabals ieguva nozīmīgāko Tuvas Autonomās republikas statusu. Tas ietvēra sevi 65 830 kvadrātjūdžu teritorijas ar 231 000 iedzīvotāju, kas lielākoties bija tjurku izcelsmes.