Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Laimes nesējs: Iļjas Galperina alias Ulža Kurzemnieka neticamais stāsts

Es atceros dzirdējis šādu brīdinājumu:

Vecas lietas necel gaismā,
Var tev rasties dusa baisa,

bet es tomēr riskēšu. Es pazīstu vienu otru no minētajiem cilvēkiem, kuri spēlējuši tiešu vai netiešu lomu šajā neparastajā stāstā. Un ja nu es šad un tad novirzos no temata, tad neņemiet man to ļaunā. Mans aizbildinājums ir vecums! Un vecums nav ne brālis, nedz arī cits kāds rads. Gatavi klausīties? Nu tad, avanti! Kā mēs, itāļu valodas pratēji, sakām.

Šķirstot lielo materiālu gubu, acis apstājas pie “Austrālijas Latvieša” raksta “LIELU DARBU KALNA CĒLĒJS. Lāčplēsim J.Dzenim Melburnā piepildās 80 mūža gadi.” Manai avīzes kopijai trūkst iznākšanas datums, bet es zinu, ka Jēkabs Dzenis ir dzimis 1893.gadā, tātad runa ir par 1973.gadu. Man ar Dzeni ir kas kopējs – mēs abi esam carnikavieši. Es lasu tālāk: “Viņš savā mūžā nav griezis ceļu nevienam darbam, un, pateicoties šādai īpašībai, milzīgs ir veikums arī latviešu sabiedrisko pasākumu ierindā Melburnā.”

Ko es zinu par dižo carnikavieti? Diezgan daudz. 1914.gadā viņu iesauc kara dienestā, kur viņš beidz Petrogradas praporščiku skolu. Nosūtīts uz Rīgas 2.Strēlnieku bataljonu, kur dienē kā jātnieku izlūku komandas priekšnieks. 1916.gadā viņš jau ir štaba kapteinis.

Saņemtās goda zīmes ir vesels lērums:
III šķ. Sv.Staņislava ordenis, IV šķ. Sv.Annas ordenis ar šķēpiem un lentu, II šķ. Sv.Annas ordenis, II šķ. Sv.Staņislava ordenis.

Pēc cariskās Krievijas sabrukuma seko dienests padomju armijā. Pēc pārbēgšanas balto pusē viņš nonāk Latvijas karaspēka rindās. Saņēmis par nopelniem III šķ. Lāčpēša kara ordeni, Latvijas Atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu, Latvijas Atbrīvošanas kara piemiņas zīmi un TzO V šķ.

1926.gadā viņš vēlreiz nobeidz virsnieku kursus (I šķ.).

1935.g. viņu pēkšņi no armijas atvaļina. Kā iemesls tiek minēts, ka, Sarkanai armijai iesoļojot Rīgā, tās priekšgalā jājis Dzenis ar sarkanu karogu rokās.

Vācu laikā viņš ir saldumrūpnīcas “Laima” direktors.

Dažas privātas izziņas: bijis divas reizes precējies, trīs meitas, no kurām viena izdara Austrālijā pašnāvību. 1944.g. izbraucis ar ģimeni uz Vāciju, 1949.g. uz Austrāliju un apmeties Melburnā, kur viņš ir pirmais latviešu skolas pārzinis. Turpat nodibina mazu nēģu konservēšanas uzņēmumu. Miris 1979.gadā un pārglabāts Carnikavas kapos.

Carnikavā J.Dzenis bija labi pazīstams, un svarīgos sarīkojumos vienmēr redzams armijas uniformā ar Lāčplēša ordeni pie krūts.

Dzeņu ģimenei Carnikavas centrā bija māja vārdā “Saulgoži” (tagad “Atpūtas”), kurā mājoja arī Vecais Dzenis, Jēkaba tēvs. Viņš bija vārdotājs – speciālists kārpu nodzīšanā, pie tam pa telefonu. Manam klases biedram Kalnbērziņa Uldim, ko neviens cits no skolniekiem citādi nesauca kā par Āpsi-Terjeru, vienas plaukstas augšpuse bija pilna kārpām. Vienu ziemu skatāmies – kas tad tas? Āpsim-Terjeram uz rokas vairs nav nevienas kārpas! Bože moi! Kas noticis? Un šis sāk stāstīt: lai tiktu no kārpām reiz vaļā, mamma piezvanījusi Vecajam Dzenim. Tas teicis, lai puika saskaita kārpas un viņam piezvana. Runāts, darīts. Pagājis laiks, bet kārpas stāv kā stāvējušas. Mamma zvana atkal Vecajam Dzenim. Nu lai puika atnākot pats. Āpsis-Terjers aizgājis, Vecais Dzenis paspaidījis roku un teicis, lai ejot mājās. Pēc laiciņa uz katras kārpas uzmeties melns punkts un beigās tās pazudušas, atstājot tādas kā rētas. Nu labi, jūs varat neticēt un smiet, cik gribat! Fakts ir, ka kārpas bija pazudušas.

Betpiedodiet manu novirzīšanos no temata, tas bija domāts kā ievads stāstam par kara zēnu Uldi Kurzemnieku, taču vispirms jārunā par komisko 2.PK varoni Vilibaldu Drosmiņu un viņa “garīgo” tēvu. Tas bija viens no bijušajiem leģionāriem, Sidnejas latviešu grāmatu tirgotājs un žurnālists Alberts Priedītis. Viņa vēstules no frontes par jocīgiem notikumiem un kādu pieklīdušu, krieviski runājošu puiku izlietoja feļetonists K.Krūmājs-Štrauchs, un tā no Alberta stāstiem un feļetonista spalvas dzima leģendārais dižkareivis Vilibalds Drosmiņš ar audžu dēlu, mazu krievu puiku, vārdā Ivanu Ņezabutku.

Ivans nebija nekāds izdomājums, bet tiešām mazs pieklīdis puika, ko leģionāri bija adoptējuši. Vai nu pieklīdenis savu īsto vārdu nebija gribējis teikt, vai arī pulka maskotam tas nebija licies piemērots, viņam izdota dzimšanas apliecība ar jaunu vārdu – Uldis Kurzemnieks, dzimis 18.novembrī. Gads droši vien bija no gaisa grābts. Uldim uzšuva arī SS uniformu ar dižkareivja zīmotnēm.

Mājas frontē, kā toreiz mēdza sacīt, palīgā Krūmājam nāca karikatūrists Ernests Rirdāns, kas deva abiem varoņiem ārējo izskatu. Drosmiņa un viņa audžu dēļa Ivana Ņezabutkas, kas tagad saucās Žanis Neaizmirstulīte, piedzīvojumi tika publicēti periodikā un bija 2.PK beigās ļoti populāra lasāmviela.

No sākuma Vilibalda Drosmiņa gaitas bija aprakstītas itin asprātīgi, bet, karam ieilgstot, Krūmājs “izrakstījās,” un Vilibalds reizēm šķita baltiem diegiem sadiegts.

Kas nu mazam puikam frontē par dzīvi! Viss, ko viņš var mācīties, ir tikai lamu vārdi. Neklausoties uz Ulda protestiem, viņu nosūta uz aizmuguri, kur viņš nonāk Carnikavā, J.Dzeņa ģimenē. Kāpēc Dzeņa ģimenē?

Kā jau minēts, Dzenis vācu laikā bija konfekšu fabrikas “Laima” direktors. Tieši Laima bija tā, kuras aprūpē bija nonācis 18.policijas bataljons un vēlāk – viss Latviešu leģiona 43.pulks, jo pastāvēja tradicija, ka lielākie uzņēmumi ņem savā gādībā kādu latviešu karavīru vienību, gatavojot tiem paciņas un rūpējoties par karavīru piederīgajiem. Un tā arī Kurzemnieks nonāk J.Dzeņa ģimenē un vēlāk kļūst par tās pilntiesīgu locekli.

Tas būs bijis 1943.gadā, kad es Kurzemnieku pirmo reiz satiku Carnikavas centrā uz ielas. Vai mēs daudz ko runājām, vai cik laba viņam bija latviešu valoda, nudien neatceros.

J.Dzeņa meita Ausma atceras, ka 1944.gada vasarā viņa Uldi dažas reizes redzējusi sava tēva dzīvoklī Rīgā un Saulgožos. Būdama 14 gadus veca, viņa par Uldi nav daudz interesējusies, taču atceras, ka viņš bijis diezgan bravūrīgs un vienmēr teicis: “Es esmu latvietis.”

Desmit gadus vecais Jānis Kasparsons atceras, ka abi zēni kopā spēlējušies un strādājuši visādus nedarbus, kā arī to, ka Uldis lepni staigājis pa Carnikavas dzelceļa staciju, tērpies leģionāru uniformā.

U.Kurzemnieka tālākās gaitas Latvijā aprakstītas arī Stokholmā izdotajā grāmatā “Pulkvedis Kārlis Lobe.” Tur minēts, ka Dzeņa kundzei ar šo Kurzemes kaprāli no sākuma gājis grūti. Viņš nav ieredzējis sievietes, jo tādas viņa pulkā nav bijušas. Mātes vietā viņam bijis virsserežants. Ielās viņš acīgi vēro karavīrus un priecīgs skrien tiem klāt, cerībā satikt kādu no sava pulka.

Uldis uzsāk mācības Rīgas pilsētas 49.pamatskolā, bet brīvo laiku pavada gan J.Dzeņa dzīvoklī Rīgā, gan Saulgožos, gan fabrikas “Laima” bērnu nometnē Dzintaros. Par to liecina arī kinožurnāla “Ausland Woche” 1944.g. 2.oktobra numurs, kurā redzami latviešu leģionāru bērni kādā atpūtas namā Rīgas jūrmalā. Kopā ar viņiem rotaļājas U.Kurzemnieks, tērpies stilizētā ieroču-SS formas tērpā ar sarkan-balt-sarkano karodziņu un dižkareivja dienesta pakāpi. Ziņas par U.Kurzemnieka gaitām Dzeņa ģimenē Latvijā ir atrodamas arī kara laika presē.

1944.oktobrī, kad Sarkanā armija tuvojas Rīgai, Dzeņa ģimene kopā ar Uldi dodas bēgļu gaitās uz Vāciju. Geštahtas DP nometnē viņš beidz pamatskolu un kopā ar latviešu bērniem tiek iesvētīts vietējā baznīcā.

Austrālijā Dzeņi apmetas uz dzīvi Melburnā. Bija dzirdams, ka vecie Dzeņi reizēm priecājoties par Ulda tirdzniecisko talantu. Viņš apmeklē latviešu sestdienas skolu, kādu laiku strādā uz dzelzceļa, tad par ziloņu kopēju kādā ceļojošā cirkā un vēlāk par elektriķi un TV iekārtu labotāju.

1956.gadā viņš maina vārdu uz Alex Kurzem un apprecas ar austrālieti Patrišu. Ģimenē aug trīs dēli.

Tikai 1996.gadā Kurzems atklāj savai ģimenei, ka viņš ir ebrejs, kura vecāki kara laikā gājuši bojā, kā viņš nonācis pie Dzeņiem, un kā viņu audžudēls atbraucis uz Vāciju un tālāk uz Austrāliju.

Man tiešām nebija ne jausmas, ka Uldis ir ebrejs un es nebiju vienīgais. Es pat šaubos vai visa Dzeņa ģimene bija lietas kursā. Ebrejs – SS bataljona maskots!!!

Alex Kurzema stāstam, kā viņš nonācis pie latviešiem ir vairākas versijas.

1996.gadā viņš dēlam Markam (vēlākajam filmas “Talismans” jeb “Laimes nesējs” scenārija autoram) pirmo reizi izstāsta, par savu bērnību.

Kad viņam bijuši aptuveni 5 gadi, pilsētā iebrukuši karavīri. Visi iedzīvotāji ievietoti nožogotā laukumā. Vakarā māte teikusi, ka viņiem visiem nākamā dienā būs jāmirst, tāpēc viņam jābūt drošsirdīgam. Puika naktī apģērbies, noskūpstījis guļošo māti, un izlīdis no pagalma pa caurumu žogā. Saullēktā pamodies un redzējis, ka nonošauj viņa māti, jaunāko māsu un brāli. Viņš ieskrējis mežā un ilgi blandījies. Reiz atradis kāda karavīra līķi, novilcis tam mēteli un zābakus. Pārticis no meža ogām un visa pārējā, ko varējis atrast, kādreiz pat sūkājis sava mēteļa aproces, iedomādamies, ka tā ir maize. Visbriesmīgākie bijuši vilki, tāpēc viņš bijis laimīgs, ka, būdams maziņš, iemācījies kāpt kokos. Pirms iemigšanas viņš sevi piesējis pie koka zariem. Laiku pa laikam laimējies sarunāt naktsmājas kādās zemnieku mājās.

Kara, stresa un bada apstākļos viņš bijis aizmirsis pat savu vārdu un nav atcerējies no kurienes nāk. Bet viņa atmiņā dziļi iespiedušies bijuši divi vietu nosaukumi – Koidanova un Panoks, un ka viņu no nāves izglābuši 18. (Kurzemes) bataljona karavīri, kas mežā, meklējot partizānus, viņu atraduši.
Dažādus aprakstus par U.Kurzemnieka tālākām gaitām sniedz kara laika preses izdevumi, taču tie drīzāk jāpieskaita par aptuveniem notikušo attēlojumiem.

1998.gadā Uldis kopā ar vecāko dēlu Marku dodas uz Baltkrieviju meklēt savas saknes. Koidanova izrādās ir mazs ciematiņš pirmskara Baltkrievijā, ko tagad sauc par Džeržinsku.Viņi atrod arī vietu, kur 1941.g. 21.oktobrī iznīcināti ciema iedzīvotāji, noliek ziedus un satiek cilvēku, vārdā Ēriku Galpernu, kas vēlāk izrādās Ulda pusbrālis. Viņu tēvam tomēr bijis izdevies pārdzīvot koncentrācijas nometņu režīmu un pēc kara atgriezties Koidanovā. Viņi atrod arī tēva māju, kas izskatās tieši tāda, kāda tā zēnam palikusi prātā. Pēc šī ceļojuma Uldis ir pārliecināts, ka vina īstais vārds ir bijis Iļja, Solomona un Hannas Galperinu dēls.

“Bet pastāv arī cita versija,” raksta U.Neiburgs, “daļa Koidanovas ebreju jau 1941.gada vasaras beigās ievietoti Minskas geto, tāpēc pilnībā nav izslēdzama iespēja, ka 1942.g. pavasarī zēns varētu būt izmucis no Minskas geto, jo varbūtība, ka viņš būtu spējis izdzīvot mežā bargajos ziemas apstākļos, liekas apšāubāma.” Par tēva pieredzēto Marks Kurzems ir sarakstījis grāmatu “Laimes nesējs. Starp mītiem un patiesību” (Kurzem Mark. The Mascot. The extraordinary story of a young Jewish boy and an SS extermination squad. London: Rider, 2007), kas uzņemta arī filmā “Talismans,” turklāt Marka sarakstītajā grāmatā šis laiks atēlots diezgan neskaidri.

Aiziesim tagad uz 2003.gadu, kad TV rāda Ulda Neiburga dokumentālo filmu “Mascot.” Publikācijās lasāms, ka tas ir sensacionāls stāsts par kādu zēnu un viņa ilgi glabāto noslēpumu, kas nācis atklātībā tikai tagad. Galvenais varonis ir Austrālijā dzīvojošais Uldis, jeb Alex Kurzem, un viņa stāsts ir visciešākā veidā saistīts ar latviešiem. Saskaņā ar attainoto versiju Alex Kurzem tikai 1997.gadā ir atklājis audžu tēva ģimenei savu pagātni.

Paradoksāli, ka tieši 18.bataljona karavīrus, Ulda glābējus, Latvijas PSR Augstākā tiesa notiesā par ebreju nogalināšanu Baltkrievijas pilsētā Slonimā. Pēc tiesas sprieduma pieci karavīri nošauti, 4 notiesāti uz 15 gadiem ielodzījumā. Vēsturnieks A.Ezergailis gan uzsver, ka prāva bijusi čekas safabricēta, kā argumentus minot, ka apsūdzības balstītas uz pretrunīgām liecībām, to skaitā pašapsūdzībām.

Tiesa pat nav centusies noskaidrot masu slepkavības laiku, Inkriminēto noziegumu apraksts atšķīries no vispār pieņemtās prakses, kādā vācieši organizējuši ebreju iznīcināšanu. Turpretī dažos Rietumu masu mēdijos pēc dokumentālās filmas un grāmatas “Laimes nesējs” publicēšanas tiek atzīmēts, ka tās varoni izglābuši tie, kuri nogalinājuši viņa ģimeni un kurā katrā brīdī varējuši nogalināt viņu pašu.

Trimdas latviešu sabiedrībā U.Kurzemnieka stāsts bijis zināms jau ilgu laiku, bet tikai tagad atklājies, ka galvenās detaļas ir bijušas pavsam citādas.

Dažādus aprakstus pr U.Kurzemnieka tālākām gaitām sniedz kara laika preses izdevumi, taču tie drīzāk jāpieskaita par aptuveniem notikušo atēlojumiem.

Marks Kurzems raksta, ka pretēji tēva ilgus gadus dzirdētiem stāstiem, ka viņu atraduši karavīri, kuri mežā meklējuši partizānus, īstenība bijusi pavisam citāda, Kāds baltkrievu zemnieks, ieraudzījis zēnu mežā, noturējis viņu par ebreju, mežonīgi piekāvis un pēc tam aizvilcis uz kādu ciematu, kur nodevis karavīriem, kuri iznīcinājuši ebrejus un partizānus.

Viens no karavīriem ir bijis kaprālis Jēkabs Kūlis (grāmatā saukts par seržantu, taču šī dienesta pakāpe viņam piesķirta tikai 1944.gada 1.janvārī. – U.N.), kurš mazo zēnu aizvedis uz netālo skolas ēku un piekodinājis, lai nesaka nevienam, ka ir ebrejs, tā izglābdams viņa dzīvību.

18.policijas bataljona pavēļu grāmatā J.Kūlis pirmo reiz minēts 1942.gada 7.jūlijā, kas apstiprina pieņēmumu, ka šajā laikā U.Kurzemnieks varēja nonākt pie latviešu karavīriem.

Grāmatas galvenais varonis Uldis Kurzemnieks jeb Alex Kurzem pirms dažiem gadiem apgalvojis, ka tad, kad viņu atraduši latviešu karavīri, viņš vēl nav pratis latviešu valodu un nav zinājis, ka vispār tāda zeme ir kā Latvija. Parasti novietojumā atradušies vairāki bataljoni, ne tikai latvieši, bet arī vācieši, ungāri, ukraiņi, baltkrievi, lietuvieši un citi.

“Kuri šāva cilvēkus, es precīzi nevaru pateikt. Tā bija, ka to darīja arī latvieši, taču es domāju, ka tur šāva partizānus, ne ebrejus,” - saka Alex Kurzems.

Pilnīgi nepamatots ir grāmatas autora M.Kurzema apgalvojums, ka U.Kurzemnieku uzņēmuši savās rindās cilvēki, kas, ļoti iespējams, pirms tam bija iznīcinājuši viņa piederīgos.

Mūsdienās pieejamie 18.bataljona kara laika dokumenti skaidri pierāda, ka bataljons saformēts 1942.g. 5.janvārī, Rīgā, sava komandiera kapteiņa F.Rubeņa (1902.–1945.g.) vadībā, 429 vīru sastāvā un aizbraucis uz Minsku tikai 1942.g. 4.maijā – vairākus mēnešus pēc tam, kad bija notikusi ebreju iznīcināšana Koidanovā.

Te jāpaskaidro, ka pēc Vācijas–PSRS kara sākuma 1941.g. 22.jūnijā ar ebreju, komunistu un citu kaitīgo elementu iznīcināšanu Baltkrievijā nodarbojās vācu drošības policijas un SD opertīvā grupa (Einsatzgruppe B).

Koidanovas ebreju kopienu iznīcināta 1941.gada 21.oktobrī, kad dažu stundu laikā nogalināti 1000 (pēc citām ziņām 1920. – U.N.). Tur darbojies 11.vācu rezerves policijas bataljons, kam pakļauts bija arī 2. (vēlākais 12.) lietuviešu palīgpolicijas batajons. Nošaušanas Koidanovā veikusi šī bataljona 1.rota.

4.jūnijā 18.bataljons devies uz Stolbciem, kur piedalījies cīņās pret padomju partizāniem Naļiboki un Derevno sādžu apkārtnē. 15.augustā bataljons atgriežas Stolbokos, bet 19.augustā ierodas Slonimā, kur uzturas līdz 22.augustam. Atsevišķas bataljona apakšvienības tiek iesaistītas Slonimas geto ārējā apsardzē 20.augustā, kad tiek nogalināti 400 no Slonimas geto vēl dzīvi palikušiem ebrejiem; taču drīzāk apšaubāma nekā ticama liekas iespēja, ka šī bataljona piederīgie būtu veikuši arī ebreju nošaušanu. Pie tam bataljons kopā ar baltkrievu pašaizsardzības vienībām Slonimas apkārtnē cīnījies arī pret padomju partizāniem, no kuriem daļa bijuši ebreju formējumi. Pēc A.Ezergaiļa domām, ja arī kādi latvieši piedalījušies Slonimas slepkavībās, tās, visticamāk, varēja būt latviešu SD vienības, kas tajā laikā darbojās Minskas rajonā.

Spilgti par 18.policijas bataljona darbību Baltkrievijā, atrodoties angļu gūstā, 1945.g. 14.augustā ir rakstījis kaprālis Kārlis Zirnis: “No šejienes mēs uzsākām cīņas ar bandītiem, garos pārgājienos no 50-60 km dienā (..). Latvieši ar savu drosmi bija iedzinuši respektu. Apkārtnē bijām iesaukti par zaļo nāvi, tāpēc arī bieži gadījās, ka sādžu iedzīvotāji, redzot mūs nākot, pameta savas mājas un iebēga mežā, no kurienes tie bija ar varu jātagriež mājās (..) Pārcēlāmies uz Slonimu, kur bija jāieņem sardze, jo SD vīri likvidēja geto un bija jābūt aculieciniekam SD vīru nežēlībām.”

Savukārt trimdas izdotajās pēckara publikācijās ir uzsvērts, ka liels atvieglojums bijis tas, ka baltkrievi, tāpat kā ukraiņi pret latviešu karavīriem izturējušies draudzīgi un visādi atbalstījuši, Citādi tas bijis ar vāciešiem.

18.policijas bataljons ir bijis iesaistīts arī turpmākās kaujās ar partizāniem, un tā viena otra nežēība bijusi jāredz arī mazajam Kurzemniekam.

Alex Kurzems atceras, ka kopā ar latviešu karavīriem bijis Baltkrievijā, tad pēc bataljona iekļaušanas leģionā, apmācībās Veļikaje Lukos un frontē Volhovā, bet 1943.gada oktobrī Uldis nosūtīts atpakaļ uz Rīgu, kur viņš dažas reizes kopā ar J.Kūli jau bijis viesojies atvaļinājuma laikā.
Pārspīlēti un ne vienmēr patiesi šķiet M.Kurzema apgalvojumi, ka viņš nekad nesapratīšot, kāpēc karavīri izvēlējušies paturēt zēnu pie dzīvības, varbūt viņiem bijusi tāda mirkļa skaidrība par savu cilvēciskumu, kamēr viņi šeit dzēra un nogalināja.

Īpaša uzmanība grāmatā atvēlēta Latviešu leģiona pulkvedim Kārlim Lobem (1895.–1985.g.), kuram pēc Marka Kurzema domām ir bijusi nozīmīga loma U.Kurzemnieka likteņa noteikšanā. Taču patiesībai neatbilst grāmatā vairākkārtīgi apgalvotais, ka K.Lobe būtu bijis 18.policijas bataljona vai pat kādas latviešu policijas brigades komandieris laikā, kad bataljons atradās Baltkrievijā. (..) Alex Kurzems atcerējies, ka plkv. K.Lobi saticis Volhovā un bijis ar viņu kopā arī Latvijā, kad viņi apciemojuši ievainotos karavīrus slimnīcā, kā arī izteicies: “Neko sliktu es par viņu nevaru teikt. Savkārt parakstīju un nosūtīju uz Stokholmu apliecinājumu, ka Lobe ir bijis labs cilvēks.” Tomēr M.Kurzems raksta, ka tēvu šādi rīkoties esot piespiedis Jēkabs Dzenis.

Savukārt M.Kurzems nav izpratis patieso noskaņojumu latviešu sabiedrībā. Viņa tēva kara gados valkātais formastērps ir acīmredzot bijis par iemeslu, lai kļūdaini rakstītu, ka latvieši ir flirtējuši ar nacismu utt. Ne mazāk absurdi ir arī citi grāmatā lasāmie apzīmējumi, piemēram, 1918.–1920.gada Brīvības cīņu un Latvijas armijas simbols – uzlēcoša saulīte – te tiek nosaukts par latviešu SS emblēmu utt.

Pēc savas pagātnes atklāšanas un filmas “Laimes nesējs” uzņemšanas A.Kurzemam nācies izjust visdažādākās reakcijas – no viņa ir attālinājušies daļa draugu un viņa stāstu pretrunīgi uztvērusi arī vietējā latviešu sabiedrība. Kad viņš sniedzis liecības Holokausta centrā Melburnā, daudzi to uztvēruši nevis ar līdzjūtību, bet gan ar pārmetumiem. Bijuši pat cilvēki, kuri teikuši, ka, ja šis stāsts ir patiess, tad viņam vajadzētu klusēt un nokaunēties, jo viņš esot pieteicies SS bataljonā piecu gadu vecumā un ir līdzvainīgs 6 miljonu ebreju noslepkavošanā.

Šodien A.Kurzems saka, ka reizēm jūtoties, ka viņā mīt divi cilvēki, kuri vairākus gadus klusējuši, tagad pamodušies un ne sevišķi labi satiek savā starpā.

Atbildot uz teikto, ka viņam vajadzētu ienīst vāciešus, Alex par savi saka: “Naids man nepalīdzēs un es esmu, kas es esmu. Es piedzimu kā ebrejs, mani uzaudzināja nacisti un latvieši, un es apprecējos katoļu baznīcā.”

Runājot par dokumentālo filmu “Laimes nesējs” Aleksis atzīst, ka “tās veidotāji pāris vietās nav notikumus attēlojuši tā, kā patiesībā bijis, jo austrāliešiem nekas daudz nav zināms par 2.PK Eiropā (..). Ir kādas kļūdas, varbūt ne lielas, bet ir. Tās filmas jau tā tiek taisītas, lai tajās būtu vairāk kaut kādas sensācijas.”

A.Kurzems uzsver, ka visas intervijās, kur viņam jautājuši, viņš teicis, ka ir pateicīgs latviešiem par savu izglābšanu. “Man nav nekas pret latviešiem, bet te daudzi saka, ka latvieši ir slikti. Taču tas, ko es varu atbildēt, ir tas, ka pret mani viņi vienmēr izturējās labi Viņi man bija tēva un mātes vietā.”

“Kopumā vērtējot grāmatu “Laimes nesējs” nākas konstatēt, ka tā ir prasmīgi un interesanti uzrakstīts stāsts, par kādu netipisku holokausta pārdzīvotāju, kas neapšaubāmi var izraisīt lielu interesi Rietumu sabiedrībā,” - raksta U.Neiburgs. “Tas, škiet, arī bijis šīs grāmatas mērķis – ne tikai atklāt Kurzemnieka kara laika pieredzi, bet darīt to pēc iespējas dramatiski un sensacionāli. Vienlaikus jāatzīst, ka grāmatas autoram M.Kurzemam bieži vien ne tuvu nav izdevies objektīvi izprast kara laika notikumus Austrumeiropā. Grāmatas autors, vāji pārzinot un par maz izmantojot latviešu izcelsmes vēstures avotus, kas vismaz daļēji būtu varējuši mainīt viņa priekšstatus par notikušo, bieži vien sniedz ļoti subjektīvu un vēsturiskai realitātei tikai daļēji atbilstošu skatījumu par sava tēva kara laikā piedzīvoto. Diemžēl daudzās kļūdas un faktu nepareizības ne tikai samazina grāmatas satura kvalitāti, bet arī nepamatoti met ēnu uz latviešu sabiedrību. Kaut arī latviešiem un Latvijai šai stāstā ir veltīts daudz vietas, ne dokumentālās filmas demonstrēšana Latvjā, nedz grāmatas “Laimes nesējs” izdošana latviešu valodā, nemaz nerunājot par Latvijas vēsturnieku iesaistīšanu diskusijā par grāmatā skārtiem kontraversāliem jautājumiem, tās autoriem vismaz līdz šim nav šķitusi pietiekami pievilcīga.”

Es nobeigšu savu stāstu ar izvilkumu no E.Laķa raksta “Par Uldi Kurzemnieku” (AL, 2007.g. 27.augusts): “Marks ir grāmatas rakstītājs, bet es nevaru atbrīvoties no sajūtas, ka arī Uldis ir mūs pievīlis, atļaudams Markam rakstīt tādas nepatiesības.”

Uldis Siliņš

Avoti:
Rakstam Udis Siliņš galvenokārt izmantojis vēsturnieka Ulda Neiburga publikāciju „Marka Kurzema ‘Laimes nesējs.’ Starp mītiem un patiesību,” Okupācijas muzeja gadagrāmata 2006, Rīga: LOM 2007, 308-317.

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.