Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

 

Vai E.Munka slavenākais darbs radies 'kliedzošās' mūmijas iespaidā?

Kliedzošais cilvēks - norvēģu mākslinieka Edvarda Munka (1863.-1944.g.) pazīstamākās gleznas centrālā figūra, iespējams, tapusi, autoram iedvesmojoties no kādas deformētas mūmijas biedējošā izskata. Šādu versiju izteikuši vairāki mākslas vēsturnieki. Par to, kura tieši mūmija varētu būt bijusi Munka iedvesmas avots, domas dalās.

Dabu caurstrāvojošs kliedziens

"Kliedziens" patiesībā nav viens, bet vairāki līdzīgi darbi - eļļas gleznas un pasteļkrītiņu zīmējumi, kurus Munks radījis laikā no 1893. līdz 1910.gadam. Kompozīcijas centrālā figūra ir agonizējošā kliedzienā sastingusi, nenoteikta dzimuma persona, kurai fonā redzams ūdens un sarkani oranžas saulrieta debesis. Amerikāņu rakstnieks Arturs Lubovs savā E.Munkam veltītajā, žurnālā Smithsonian publicētajā rakstā šo darbu raksturo kā modernisma laikmeta gara izpausmi, kas pielīdzināms Leonarda no Vinčas radītajai "Monai Lizai," kas izsaka renesanses arhetipisko mieru un rāmumu.

"Munks parādīja, kā mēs saredzam savu laiku - nemiera un nenoteiktības pārņemtu," - spriež Lubovs un viņam piebalso arī daudzi citi autori, kas raksta par modernās mākslas vēsturi. Taču, kā bija īstenībā, to nezina neviens. Pats mākslinieks savu iedvesmas brīdi, datējot dienasgrāmatas ierakstu ar 1892.gada 22.janvāri, atstāsta šādi:

"Kādu vakaru es gāju pa taku, pilsēta no manis palika vienā pusē, bet lejā pletās fjords. Es jutos noguris un slims. Es apstājos un skatījos pāri fjordam - Saule rietēja un mākoņi kļuva asinssārti. Un tad es sajutu visai dabai cauri skanošu kliedzienu; man šķita, ka es to dzirdu. Es uzgleznoju šo gleznu, attēloju mākoņus kā īstas asinis. Un tad krāsas sāka kliegt. Tas kļuva par Kliedzienu."

Vēlāk, 1895.gadā, šis stāsts, iekļauts vienai no "Kliedziena" sērijas gleznām uz rāmja uzrakstītā poēmā, jau bija pilnveidojies:

"Es gāju pa ceļu kopā ar diviem draugiem - Saule rietēja - un pēkšņi debesis kļuva asinssarkanas - sajuties iztukšots, es piestāju un salīku uz žoga - virs zili melnā fjorda un pilsētas bija nogūlušās asinis un liesmu mēles - mani draugi turpināja iet uz priekšu, bet es, nemierā trīcot, stāvēju un tad sajutu kā cauri visai dabai skan mūžīgs kliedziens."

Visu mūžu gleznoja pašportretus

Par to, kādā stāvoklī, kādu sajūtu un domu iepaidā Munks uzgleznoja "Kliedzienu," izteiktas dažādas versijas. Skaidrojot asiņu tēmu, norādīts gan uz lopkautuvi, kas tolaik atradās netālu no vietas Oslas pievārtē, kur Munks, kā noskaidrots, bija pastaigājies, kad sadzirdēja vai, pareizāk sakot, sajuta visu dabu caurstrāvojošo kliedzienu, gan arī, pārnestākā nozīmē, uz turpat tuvumā esošo psihiski slimo cilvēku ārstniecības iestādi, kurā nesen bija ievietota mākslinieka māsa.

Arī Munka paša psihiskos traucējumus, kuri noteikti rada savu izpaudumu viņa daiļradē, nevar atstāt bez ievērības. "Manas bailes no dzīves man ir tikpat vajadzīgas, kā mana slimība," - viņš kādreiz rakstīja. "Bez nemiera un slimības es esmu kā kuģis bez stūres (...) Manas ciešanas ir daļa no manas esības un manas mākslas. Tās nav atdalāmas no manis un, iznīcinot tās, tiktu iznīcināta arī mana māksla." "Es esmu mantojis divus no visbriesmīgākajiem cilvēces ienaidniekiem - diloni un vājprātu," - Munks rakstīja citā reizē. "Slimība, trakums un nāve bija melnie eņģeļi, kas stāvēja pie mana šūpuļa." Tomēr, neskatoties uz samērā bohēmisko un sevi nesaudzējošo dzīves veidu, kā arī dažādajām slimībām, kuras viņu mocīja, Munks nodzīvīja līdz pat 80 gadu vecumam, aiz sevis atstājot milzīgu darbu klāstu. Tomēr, lai cik tas nebūtu ironiski, plašākai sabiedrībai no tiem visiem ir zināms tikai viens - "Kliedziens."

Gandrīz visas Munka gleznas, uzskata virkne pētnieku, ir tikušas apzināti vai neapzināti gleznotas kā pašportreti un autobiogrāfiskas refleksijas. Pats nekad neaprecējies un neradījis pēcnācējus, Munks par "bērniem" dēvēja savas gleznas, ar kurām bija pārpārēm pārpildīts viņa dzīvoklis - kad pēc viņa nāves 1944.gadā Oslas pašvaldības pārstāvji iegāja mākslinieka mājā, tās otrajā stāvā, aiz slēgtām durvīm atrada 1008 gleznas, 4443 zīmējumus kā arī daudz kokgriezumus, apdrukas, kodinājumus, litogrāfijas, vara grebumus un fotogrāfijas.

Čačapoiju "kliedzošā" mūmija

Hipotēzi par peruāņu mūmiju, kā Munka ikoniskajā darbā redzamās kliedzošās būtnes iespējamo figurālo prototipu, 1978.gadā ASV notikušās izstādes "Simboli un tēli Edvarda Munka mākslā" katalogā pirmais izteica mākslas vēsturnieks, Ņujorkas universitātes profesors Roberts Rozenblūms. Munks, pēc Rozenblūma domām, kādu, no Peru uz Eiropu atvestu čačapoiju indiāņu mūmiju būtu varējis redzēt 1889.gada Pasaules izstādē Parīzē.

Pēc Peru laikraksta El Comercio 2013.gada 7.decembrī publicētajā rakstā paustajām ziņām, kurām gan neizdevās atrast pārliecinošu apstiprinājumu, šajā pašā izstādē mūmiju, kopā ar Munku esot aplūkojis arī viņa draugs Pols Gogēns, kurš tās atveidu izmantojis kā modeli gan savas gleznas "Cilvēciskais posts" ("Vīnogu novākšana Arlē") galvenajam tēlam, gan arī kā prototipu vecajai sievietei, kas redzama citas viņa gleznas - "No kurienes mēs nākam? Kas mēs esam? Kurp mēs ejam?" kreisajā pusē.

Čačapoiju indiāņi, kuru zemes Amazones baseinā, tagadējās Peru ziemeļos inki bija pakļāvuši tikai pusgadsimtu pirms spāņu ierašanās, savus mirušos, līdzīgi vairākām citām Dienvidamerikas tautām, nereti mumificēja, tos saliecot un sasienot embrija pozā, rokas piespiežot pie galvas un kājas pie krūtīm. Daļai no čačapoiju mūmijām, kā tas līķiem nereti notiek, audiem sadaloties, ir noslīdējis žoklis, radot pirmsnāves šausmu kliedziena iespaidu - šādi deformējusies bija arī 1889.gadā Parīzē vispārējai apskatei kā eksotisks retums izstādītā mūmija, kura ir saglabājusies līdz mūsdienām un tagad aplūkojama Cilvēka muzeja (Musee de l'Homme) ekspozīcijā.

Florences mūmija

Citu ideju par Munka iedvesmas avotu, 2004.gadā izteicis Florences universitātes antropologs Pjērs Manuči. Viņš pieļauj, ka tā varētu būt bijusi Florences Dabas muzejā glabātā dienvidamerikāņu mūmija, kuru 1883.gadā - dekādi pirms Munks uzgleznoja "Kliedziena" pirmo versiju - no Peru uz Itāliju atveda ārsts Oskars Perone.

Florences muzeja mūmija, kā noteikuši eksperti, dzīves laikā bijis 1,61 m garš vīrietis, kas XVI.gs. miris no šāviena mugurā.

"Parīzes mūmijas plaukstas ir savilktas, kamēr mūsu mūmijai tās ir atvērtas un novietotas abās pusēs sejai - tieši kā "Kliedzienā" uzzīmētajai figūrai," - Manuči saka. "Faktiski, "Kliedziena" attēls un mūmija pārklājas."

"Tā ir dokumentāli neapstiprināta hipotēze, kas balstīta tikai uz pieņēmumiem," - teica muzeja antropoloģijas un etnoloģijas nodaļas kuratore Monika Zavatero. "Taču mēs nevaram neievērot lielo līdzību, kas saskatāma starp šo mūmiju un Munka darbu, kā arī laika periodu, kad tā nonāca mūsu muzejā."

Manuči atzīst, ka nav dokumentālu pierādījumu par to, ka Munks šajā laikā būtu ieradies Florencē. Toties ir zināms, ka 1899.gadā viņš apmeklējis Flizoli - ciematu netālu no Florences. Nav izslēgts, Manuči stāsta, ka mākslinieks, pēc toreizējā muzeja direktora, fiziologa un antropologa Paolo Mantegazas ielūguma, kādā privātā vizītē varēja atbraukt uz Florenci arī iepriekšējos gados. Manuči domā, ka Mantegaza un Munks, abi žīdi, varēja būt personīgi pazīstami. Mantegaza, Itālijas Antropoloģijas biedrības dibinātājs, intelektuālās aprindās pazīstams cilvēks, savulaik, antropoloģisko pētījumu ietvaros bija apmeklējis Norvēģiju, kur varēja iepazīties ar Munku.

Jautāts, ko viņš domā par Florences mūmiju, Rozenblūms atbildēja, ka viņš par to neko nezinot, taču sliecoties ticēt, ka Munks nevarētu neņemt vērā peruāņu mūmiju izkropļotās pozas un bezgalīgā izmisuma izteiksmi to sejās. "Šādas mūmijas, domājams, atradās daudzās antropoloģiskās kolekcijās," - Rozenblūms spriež. "Lai kā arī nebūtu, es uzskatu, ka pavisam noteikti kāda no tām ir centrālais iedvesmas avots Munka gleznā," - viņš nobeidz.

Turpretī daudzu citu pētnieku, tostarp arī Amerikas Arheoloģijas institūta viedoklis ir krietni skeptiskāks. Viņi norāda, ka teorijas par mūmijām šajā sakarā ir tikai teorijas, kurām nav rodams apstiprinājums paša Munka pierakstos.

"Kliedzošā" Ziemassvētku egle Vašingtonā

Tikmēr, neiesaistoties diskusijās par gleznas nozīmi un tēlu modeļiem, Norvēģijas vēstniecība Vašingtonā gatavojas Ziemassvētkiem - katru gadu, pateicoties par ASV atbalstu II Pasaules karā, norvēģi, sagaidot Ziemas saulgriežus, pie savas sūtniecības ēkas, par prieku garāmgājējiem, izrotā egli. Šogad, pieminot E.Munka 150 jubilejas gadskārtu, eglē iekārtās mantiņas ir īpašas - tās izgatavotas "Kliedziena" centrālā tēla veidolā. Veseli 700 atstarotāju veidā izgatavoti kliedzēji no norvēģu egles, sākot jau ar pirmo adventi, raida mēmu kliedzienu ASV galvaspilsētu arvien pārņemošākā Ziemassvētku iepirkšanās trakuma virpulī.

Avoti:
web.archive.org
themasterpiececards.com
elcomercio.pe
washingtonpost.com

Pirmo reizi publicēts 16.12.2013.