Vasarsvētki
Arī Trīsvienības svētki.
Kristīgi svētki, kurus ticīgie svin 50.dienā pēc Lieldienām.
Šos svētkus pirmo reizi sāka svinēt senie žīdi Palestīnā, līdz ar pievēršanos zemkopībai. Sākumā to vienkārši sauca par pļauju, jo šie svētki bija saistīti ar kviešu pļaujas beigšanu un kvieši tur nogatavojās kā pēdējā no labībām. Pļauja Palestīnā sākās līdz ar miežu pļaušanu. Pļaijas sākums bija tā dēvētie "macu svētki," kas vēlāk saplūda ar Lieldienām. Lieldienas ilga vairākas nedēļas un beidzās ar kviešu nopļaušanu, ar pļaujas svētkiem, "septiņu nedēļu" svētkiem jeb Vasarsvētkiem. Vecajā derībā par to ir tiešs norādījums: "Septiņas nedēļas būs tevim sev skaitīt; kad ar sirpi nāk druvā, tad tev būs tās septiņas nedēļas iesākto skaitīt. Tad būs tev tos nedēļas svētkus turēt." (5.Mozus grāmata, XVI, 9.-10.)
Sākumā, daudzdievības laikā, šiem pļaujas beigu svētkiem bija sava rituāla nozīme - tajos notika jaunās labības ziedošana vietējiem lauku gariem un dievībām kā ražas devējiem un zemes saimniekiem. Pirmie kristīgie aizguva šos svētkus, bet pacentās dot tiem savu specifisku kristietības pamatojumu un saturu.
Baznīca apgalvo, ka vasarsvētkus un šo svētku 2.dienā svināmo Sv.Gara svētkus svinot tādēļ, ka it kā pirms vairāk kā 1900 gadiem Jeruzālemē pār Kristus mācekļiem - apustuļiem nācis Svētais gars, turklāt šai notikumā esot piedalījusies visa Svētā trīsvienība - Dievs tēvs, Dievs dēls un Svētais gars.
Izskaidrojuši, ka Kristus cēlies no jūdu dievības Jāves, kristīgā baznīca aizguva arī daudzus senžīdu svētkus, tai skaitā Vasarsvētkus.
Vasarsvētki Krievijā. Krievijā Vasarsvētku nozīme vēlreiz mainījās. Kad kristietība sāka ieviesties Krievzemē, Trīsvienības svētki jeb vasarsvētki saplūda ar senslāvu vietējiem semiku svētkiem un aizguva tā saturu. Senslāvu semikam bija daudzpusīgs raksturs. Tas bija pavasara darbu nobeigums un tika svinēts sakarā ar rūpēm par labību tās ziedēšanas un vārpošanas svarīgajā laikā. Ar īpašu rituālu palidzību slāvi centās, no vienas puses, ietekmēt labības un zāles augšanu, no otras puses - pasargāt to no ļauniem gariem, izdzīt šos garus no sevis, mājokļiem utt.
Otra slāvu semika rituālu grupa bija tieši saistīta ar mirušo kultu. Pastāvēja uzskats, ka ģimenes senču un vispār mirušo gari var nodrošināt virs zemes dzīvojošo cilvēku saiimniecisko un personīgo labklājību: labības ražu, lopu pieaugumu, cilvēku veselību un pat dzīvību. Slāvi ticēja, ka pavasarī, atdzīvojoties dabai un sākoties svarīgiem saimnieciskajiem darbiem, zemes virsū iznākot mirušo gari, labie gari, kas var palīdzēt dzīvajiem, vai otrādi, ļaunie gari, kas spējīgi kaitēt. Tāpēc slāvi savas saimnieciskās dzīves izšķirošos brīžos pievērsās "vecākiem,""vectēviem" un centās ar ziedojumiem uz kapiem viņus apmierināt, pielabināt, labvēlīgi noskaņot. Šis paradums saglabājies līdz pat mūsu dienām. Ticīgie atceras mirušos un godina viņus tā dēvētajā Mirušo piemiņas dienā, apmeklē savu mirušo vecāku, bērnu, radinieku kapus, izpušķo tos ar bērzu zariem un ziedeim, uzliek tur uzkožamos, piemin un apraud mirušos, mielojas paši, aicina nelaiķus piedalīties mielastā un cer, ka par to gari viņiem palīdzēs saimnieciskajos darbos.
Vasarsvētki vēl joprojām ieņem nozīmīgu vietu ticīgo dzīvē.
Vasarsvētku un Svētā gara dienas (tāpat kā Lieldienu) svinēšanas kalendāro datumu aprēķina iepriekš, jo šiem svētkiem kalendārā nav ierādīts noteikts mēnesis un datums, visbiežāk tie iekrīt maijā un jūnijā.
