Aliens

Laika Ceļotājs. G.Henkoks par senajiem skolotājiem no citām pasaulēm

Pastāv dažādas alternatīvās vēstures versijas. Piemēram, saskaņā ar hipotēzi par senajiem astronautiem senās civilizācijas Zemes dažādos reģionos radās pēc dievu-astronautu apmeklējuma, kas noticis pirms daudziem tūkstošiem gadu. Savukārt britu žurnālists un vairāku alternatīvās vēstures grāmatu (no kurām slavenākā ir “Dievu pirkstu nospiedumi”) autors G.Henkoks uzskata, ka mūsu materiālā pasaule ir Citpasaules (Garu pasaules) radīta.

Šo teoriju Henkoks attīsta savā grāmatā “Pārdabiskais.” Tātad, raksta Henkoks, cilvēces evolūcija ir 5 miljonus gadus gara, taču visā šajā laikā cilvēkiem nebija ne mākslas, ne reliģijas, ne arī sarežģītas simboliskas domāšanas un, iespējams, nebija pat valodas. Apmēram pirms 50 000 gadiem (pēc Henkoka domām), vai, kā mūsdienu zinātnieki biežāk norāda, pirms 70 000 gadiem, Homo sapiens smadzenes būtiski nemainījās bioloģiski, bet notika kas daudz grūtāk izskaidrojams – pēkšņi parādījās simboliskā domāšana, māksla, sarežģīta mitoloģija un, iespējams, garīgā pieredze. Šo izmaiņu pēdas ir atrodamas alu gleznojumos, piemēram, Laskas un Šovē alās Francijā, kā arī citviet Eiropā un pasaulē. Un Henkoks jautā:

- kāpēc šajos desmitiem gadu tūkstošu vecajos gleznojumos attēlotas būtnes, kas nekad nav sastopamas dabā – dīvaini un baismīgi hibrīdi ar dzīvnieku galvām uz cilvēku ķermeņiem?

Tālāk Henkoks raksta:

- Amazones mūža mežu dziļumos mītošo cilšu šamaņi dzer spēcīgu, halucinācijas izraisošu aijavaskas dzērienu nolūkā izraisīt vīzijas. Atgriezušies normālā apziņas stāvoklī pēc, kā viņi paši uzskata, pēc ārpusķermeņa ceļojuma Garu pasaulē, šie šamaņi glezno tur satiktās “inteliģentās būtnes.” Daudzas no šīm būtnēm šamaņu gleznojumos tiek attēlotas kā hibrīdi ar dzīvnieku vai čūsku galvām un cilvēku ķermeņiem. Šamaņi apgalvo, ka šīs vīzijās sastaptās būtnes viņiem ir iemācījušas visu, kas jāzina par dzīvi ekvatoriālā lietus mežā un augu dziednieciskajām īpašībām;

- Rietumu laboratorijās eksperimentos ar halucināciju izraisošām vielām, piemēram, DMT, psilocibīnu, meskalīnu un LSD, brīvprātīgie vīzijās piedzīvojuši sastapšanos ar dzīvniekcilvēkiem, kas ir identiskas tām, kuras savos ceļojumos garu pasaulē sastapuši Amazones šamaņi vai senči, kuri tās gleznojuši uz aizvēsturisko alu sienām;

- mūsdienu kultūras stāstos par citplanētiešiem, piemēram, Pelēčiem, sastopamas būtnes, kas stipri līdzinās labi zināmām viduslaiku folkloras būtnēm – fejām, elfiem, mājas gariem, kā arī būtnēm, kas cilšu kultūru šamaņiem zināmas kā rēgi, dievi un gari. Kāpēc tādas būtnes ir attēlotas aizvēsturiskajā mākslā Āfrikā, Eiropā, Amerikā un Austrālijā?;

- daži ievērojami zinātnieki, pētot halucinogēnu vielu smadzenēs radītus apziņas stāvokļus, sākuši apšaubīt tradicionālās teorijas par realitātes dabu. Viņi gatavi aplūkot iespējamību, kuru jau sen ietver šamaniskais pasaules uzskats, proti, ka halucinācijās piedzīvotajās vīzijās cilvēks saskaras ar citas realitātes dimensiju, kuru apdzīvo inteliģentas būtnes;

- Nobeļa prēmijas ieguvējs Frānsiss Kriks līdz pat savai nāvei turēja noslēpumā apstākļus, kādos viņš “redzēja” DNS dubultspirāles struktūru. Henkoks jautā, kāpēc Kriks bija pārliecināts, ka DNS molekula nav dabiski attīstījusies uz Zemes, bet tika citplanētiešu nosūtīta ar baktēriju starpniecību?;

- kāpēc 97% DNS, kas zinātniekiem nav saprotams – tā sauktais “nekodējošais DNS” (junk DNA) – satur ķīmiskā sekvencē organizētas sistēmas un frekvences, kas citādi ir atrodamas tikai dziļākajās visu cilvēku valodu pamatstruktūrās?

Tātad šīs dīvainās būtnes, kas attēlotas aizvēsturiskajā alu un klinšu glezniecībā un kuras savos ceļojumos garu pasaulē mainītās apziņas stāvoklī sastop šamaņi, kā arī tie, kas eksperimentē ar halucinācijas izraisošām vielām, ir cilvēces senie skolotāji – dievi, kas dzīvo citpasaulē, citā realitātē, kas apņem mūsu realitāti?

Tālāk Henkoka secinājumi, kas, manuprāt, ir ļoti nozīmīgi un svarīgi dažu realitātes aspektu izpratnē:

„Mūsdienu zinātne apgalvo, ka materiālā pasaule ir vienīgā un pamata realitāte. Taču caur aijavaskas prizmu viss rādās pavisam citādi. Tas, ko mēs saucam par „materiālo pasauli,” ir tikai kopējās ainas daļa, pie tam ne jau nu galvenā tās sastāvdaļa. Pateicoties aijavaskai, mēs rodam iespēju ielūkoties citā pasaulē, citā realitātē (bet varbūt pat vairākās pasaulēs). Tā kā visas šīs esības sfēras mijiedarbojas viena ar otru, tad daudzas mūsu pasaules parādības var būt cēlušās no citām pasaulēm. Nav izslēgts, ka materiālā īstenība ir garu radīta. Taču, ja tā, tad viņi radījuši mūsu pasauli kādiem saviem mērķiem (lai attīstītos un eksperimentētu?). Un tādēļ, ja atdalītu materiālo pasauli no garīgās, tā kļūs tukša un bezjēdzīga. Tikām aijavaska, tāpat kā citi psihoaktīvie augi, dod iespēju materiālās sfēras domājošajiem radījumiem stāties kontaktos ar gariem. Šie augi mūs māca ar vīziju palīdzību, ļaujot ar personīgo pieredzi iepazīt citu, pārdabisku realitāti – to, kas parastā stāvoklī liktos pavisam grūti vai pat neiespējami.”

Kritiskas piezīmes

Henkoka teorijas, lai arī izteikti provokatīvas un iedvesmojošas, balstās uz subjektīviem pieredzes stāstiem, psihedēlisku vielu ietekmētiem iespaidiem un spekulatīvām paralēlēm starp kultūrām. Zinātniskā pieeja tomēr pieprasa atkārtojamus eksperimentus, objektīvu datu interpretāciju un skaidru cēloņsakarību. Aijavaska un citas halucinogēnas vielas noteikti ietekmē apziņu, taču tas nenozīmē, ka vīzijas atspoguļo neatkarīgu realitāti.

Līdzīgi, DNS „neaktīvās zonas” interpretācija, to pielīdzinot valodu struktūrai, pašlaik nav pierādīta ar objektīvu lingvistisko vai bioinformātikas metodoloģiju. Tāpat Krika idejas par panspermiju ir fascinējošas, bet šobrīd paliek hipotēzes līmenī.

Attiecībā uz alu un klinšu mākslas pirmsākumiem Greiema Henkoka izvirzītā teorija par kognitīvu lēcienu, ko izraisījis kontakts ar “citu realitāti,” ir iespaidīga un pārliecinoši izklāstīta. Tomēr tā nav brīva no pretrunām. Viens no teorijas vājākajiem punktiem ir tas, ka vairumā gadījumu dzīvnieku attēlojumi alu mākslā parādās agrāk nekā teriantropi jeb dzīvniekcilvēki. Šī secība var liecināt, ka transformētie tēli un “garu pasaules iemītnieki” ir vēlīnākas simboliskās domāšanas stadijas izpausme, nevis sākotnējā impulsa liecība. Eiropas alu glezniecība to apstiprina: dzīvnieki – zirgi, bizoni, brieži – ir dominējoši senākajos gleznojumos, kamēr hibrīdtēli parādās vēlāk. Tas mudina domāt, ka simboliskā domāšana un mitoloģiskie priekšstati attīstījās pakāpeniski, nevis bija pēkšņs, no ārpuses rosināts lēciens.

Tomēr globālā aina nav viennozīmīga. Indonēzijas Sulavesi salā Bulusipongas 4 alā uziets monumentāls sižetisks gleznojums, kurā redzami teriantropi medībās. Tas ir ap 43 900 gadus vecs un ir viens no senākajiem zināmajiem figurālās mākslas piemēriem pasaulē. Šis atradums liecina, ka dzīvniekcilvēki bija sastopami jau cilvēces simboliskās izteiksmes pašos pirmsākumos un līdz ar to daļēji atbalsta Henkoka skatījumu, ka noteiktas vizionāras formas var būt bijušas iedvesmas avots agrīnajai mākslai.

Taču jāņem vērā arī būtisks konteksts: iespējams, liela daļa agrīnās mākslas nav saglabājusies vai vēl nav atklāta. Alu glezniecība ir ārkārtīgi trausls pierādījumu kopums, kurā redzam tikai to, kas laika gaitā saglabājies – un tas var radīt sagrozītu iespaidu par to, kad un kā attīstījās dažādi motīvi. Tādēļ gan pakāpeniskas attīstības, gan iespējamu “lēciens apziņā” hipotēzes var līdzpastāvēt, katra izgaismojot citu šī noslēpumainā procesa aspektu.

Tomēr šāda spekulatīva domāšana veicina diskusijas un izaicina tradicionālo zinātnes robežu, kas pašā būtībā ir nozīmīgi jebkurā intelektuālajā attīstībā.

Attēls. "Burvis," Truafēras ala Francija. Abata Breila pārzīmējums.