Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Tauta. Identitāte. Nacionālisms

Ketcalkoatls

Ketcalkoatls - „spalvainā čūska,” „spārnotā čūska," "zaļajām spalvām klātā čūska" vai "dārgais dvīnis."

Sinonīmi un analogi. ĒģiptiešiemTots, Jukatānas maijiemKukulkans, kiče maijiem Gvatemalā – Kukumacs. Pie toltekiem viņam bija arī laicīgais vārds – Topilcins. Klusā okeāna piekrastes indiāņi sauca viņu par Ksiutekutčtli.

Raksturojums. Centrālamerikas indiāņu tautām viena no trim galvenajām pasaules dievībām - dievs - pasaules, cilvēku, kultūras radītājs, stihiju pavēlnieks, dvīņu dievs. Kecalkoatla būtiskākās izpausmes Ejekatls (vēja dievs), Tlauiskappantekutli (Venēras dievs), Šolotls (dvīņu un briesmoņu dievībs), Seakatls. Ketcalkoatls ir Miškoatla un Čimalmatas (pēc mīta alternatīvas versijas - Tonakatekutla un Tonakasiutlas) dēls.
Acteku versija. Acteku aizstāvis. Mīti par Kecalkoatlu ir tik daudzskaitlīgi un dažādi, ka, domājams, runa iet par vairākām personām. Acteki par Kecalkoatliem sauca visus priesterus, vēlāk arī ķēniņus. Pirmais Kecalkoatls bijis kāds „debesu briesmonis,” kas laiku pa laikam parādījies uz Zemes.
Tikai acteki viņu attēlojuši kā reālu personu un ķēniņu ar miesu un asinīm, kas valdījis pār indiāņiem 8.-10.gs. "Viņš savāca visus actekus kopā un uzcēla tiem lielu pilsētu. Viņš tiem pakļāva apkārtējās ciltis un iemācīja daudzus amatus. Viņš iemācīja tiem kopt laukus, apstrādāt koku un akmeni, un celt namus."
Pēc tam ļauni dievi to izdzina no valsts, bet tas apsolīja atgriezties.
Uz Ketcalkoatla vairoga attēlots simbols – krusts. Amatniecības, rakstības, matemātikas un astronomijas dievs. Baltā krāsa. Stihija uguns. Tas bijis liels augumā, tā ķermenis spēcīgs. Sejas iezīme – liela plata piere, plati novietotas acis. Bārda, dīvaina cepure – varbūt bruņucepure, līdzīga ākstam, lielu jūras gliemežvāku kaklarota, ķēdītes uz kājām un gumijas sandales tajās. It kā arī garš balts ietērps. Dikti skaļa balss, kur dzirdama 15 km attālumā.
Viņu attēlo kā „spalvaino čūsku” un viņa attēli sastopami it visu laiku Centrālamerikas indiāņu celtnēs.
Maiju versija. Viņu attēlo kā „spalvaino čūsku” un viņa attēli sastopami it visu laiku Centrālamerikas indiāņu celtnēs. Pēc cita mīta pasaules radītāja bija dieviete Tepeva un dievi Kukumacs un Hurakans.  

Radniecība. Tēvs – Goukumaca, māte – jaunava Koatlike. Vēl trīs brāļi – Tlatlauki, Teckatlipoka, Uitcilipočtls.
„Meksikāņu vēsture pēc viņu zīmējumiem” (nezināma XVI gs. spāņu autora hronika) vēstī, ka augstākais tolteku dievs Tonatekutls un viņa sieva Tonatasikutla radīja 4 dēlus: sarkano Teskatlipoku, melno Teskatlipoku, Ketcalkoatlu un Uitcilipočtlu, kas asociējas ar 4 debespusēm.

Biogrāfija. 
Dzimšana. Pēc kādas acteku leģendas viņš bijis dzimis pēc mākslīgas apaugļošanas. Kad dieve Koatlike („čūskas ādu nēsājošā”) slaucīja Zemi, tā pamanīja mazu pūku kamoliņu, ko noslēpa ādas krokās. Kad vēlāk to meklēja – tas bija pazudis, bet vēlāk atklājās, ka dieve ir grūta. Saskaņā ar citām leģendām dieve tapa grūta no dūnas vai no dārgakmeņa. Dieve dzemdēja Ketcalkoatlu.
Vietējie no Tepostlānas pilsētas, kas ir otra lielākā NLO apmeklētā zona Meksikā, uzskata, ka Ketcalkoatls dzimis tieši šeit. Šai vietā ārkārtīgi bieži tiek novērotas milzīgas plazmas bumbas, kuras vietējie saista ar savu dievību. Ketcalkoatla pielūgšanai šeit uzcelta neliela 10x10 m piramīdiņa.

Sākums. Viņa parādīšanās laiku Meksikā daudzi pētnieki vērtē laikā no 32 000.g.pmē.– 967.gadam.  Tomēr vēsturnieku uzskatītais reālais termiņš ir ap X un XI gs. mijas laiku.
Acteku hronists Alva de Ikstlilksočitls raksta, ka Ketcalkoatls nācis uzvarēto milžu vietā undzīvojis Trešās Saules laikā. Pēc vēl kādas leģendas viņš nācis no „uzlecošās Saules zemes.”

Ketcalkoatls kā cilvēku radītājs. Ceturtās „saules” beigās dievi savācās Teotivakānā ar jautājumu – kas turpmāk apdzīvos Zemi? Ketcalkoatls devās uz Miktlanu ("mirušo zemi") un teica dievišķajam pārim, kas valdīja šai zemē: "Es atnācu meklēt vērtīgos kaulus, kurus tu glabā, Es atnācu tiem pakaļ." Pārvarējis daudz grūtību un izvairoties no lamatām, Ketcalkoatls ieguva „vērtīgos kaulus”: "..viņš... piecēlās un paņēma vērtīgos kaulus: vienā pusē gulēja vīrieša kauli, otrā – sievietes kauli. Ketcalkoatls paņēma tos un pagatavoja saini. Viņš aiznesa tos uz Tamoančanu ("mūsu izcelšanās vieta"). Tad atdeva tos dievietei Siuakoatlai ("sieviete–čūska"), kura bija maģijas dieviete. Viņa: samala tos un ielika īpašā vannītē. Virs tās Ketcalkoatls izlaida asini no savas pipeles. Citu dievu klātbūtnē Siuakoatla samaisīja samaltos kaulus ar Ketcalkoatla asinīm, un no šā mālam līdzīgā maisījuma radās maseguali. Cilvēce bija radīta no jauna.

Ketcalkoatls - civilizators. Iemācīja tautai visādas zinības, krietnus tikumus. Deva likumus, izveidoja valsti. Iemācīja audzēt kukurūzu, kam vālītes bija cilvēka lielumā un kokvilnu, kas auga jau krāsaina. Iemācījis toltekiem zelta ieguvi un apstrādi. 
Pārvērties par skudru, viņš iekļuva skudru pūznī, kur bija paslēptas kukurūzas sēklas, izzaga tās un nodeva cilvēkiem. Ketcalkoatls iemācījis cilvēkiem celtniecības darbus, atrast un apstrādāt dārgakmeņus, izgatavot mozaīkas no putnu spalvām, izprast zvaigžņu kustību un rīkoties ar kalendāru.
Dzīvoja starp cilvēkiem 52 gadus.

Turpmākās viņa gaitas. Uitcilipočtli priesteri piedzirdīja viņu ar raudzētu agaves sulu (pulke) tiktāl, ka viņš stājās dzimumattiecībās pats ar savu māsu, un tādējādi pārkāpa pats savus sludinātos principus.
Cīnījās ar kara dievu Teckatlipoku (ar tā kulta piekritējiem?), kas piespieda viņu pamest acteku zemi. Paņēmis savus likumus, rakstus un dziesmas, kopā ar nelielu pavadoņu grupu viņš devās uz Čolulu, kur vēlreiz sludināja savas gudrības.

Darbība Jukatānā. No Čolulas devās uz Jukatānas pussalu. Tas visai labi saskan ar maiju indiāņu stāstīto, par Kukulkana ierašanos Čičenicā.
Djego de Landas "Ziņojumā par stāvoli Jukatānā," 1566.gadā, stāstīts: "Pēc indiāņu domām, pie ikām, kas apmetās Čičenicā, atnāca lielais Kukulkana kungs. Ka tā ir tiesa, parāda galvenā ēka, kas tiek saukta par Kukulkanu. Runā, ka viņš atnācis no rieteņiem, taču runā viens otram pretim, ka atnācis viņš agrāk vai vēlāk par ikiem, vai kopā ar tiem. Runā, ka viņš bijis labvēlīgs, tam nebijis ne sievas, ne bērnu, un pēc savas aiziešanas viņš Meksikā uzskatīts par vienu no dieviem - Ketcalkoatlu. Arī Jukatānā viņu uzskatīja par dievu..."
Tātad pēc Landas pierakstītā izriet, ka ap X un XI gs. miju Čičenicā no centrālās Meksikas ieradās svešinieku vadonis vārdā Kukulkans. Šo izcilo personu vēlākie maiju indiāņi sāka godāt kā dievu, tam par godu būvēja galvenās celtnes savā pilsētā.
Visai pamatoti, ka šeit runa varētu būt gājusi par Tollanas ķēniņu Topilcīnu, kurš pieņēma arī Ketcalkoatla vārdu un tika padzīts no Tollanas ap 980.gadu.

Aiziešana. Pēcāk pa jūru uz plosta no čūskām devās uz austrumiem uz savu mītisko mītnes zemi Tlapallanu.
Pēc citas versijas sadedzinājis pats sevi un viņa sirds pārvērtusies par Rīta zvaigzni.
Sakarā ar citām leģendām Ketcalkoatls uzbrauca debesīs no kulta ugunskura un apmetās uz Mēness, vai uz Venēras.
Apsolīja atgriezties savā dzimšanas gadā – „Pirmās bultas” gadā, par to vienisprātis ir visas leģendas. Saskaņā ar acteku kalendāru – 1363., 1415.,1467., 1519. gadā, pēdējo datumu ļaunprātīgi sanāca izmantot konkistadoriem ar Kortesu priekšgalā. Acteki gaidīja ierodamies Ketcalkoatlu 1519. - "Vienas Niedres" gadā, bet ieradās Kortess ar konkistadoriem.

Spalvainā pūķa kults. Ketcalkoatlu uzskatīja par priesteru aizbildni - upurēšanas, gavēņu un lūgšanu iedibinātāju. Ketcalkoatls valdīja neparasti skaistajā un bagātajā Tollanas („niedru vieta”) pilsētā - tolteku galvaspilsētā.
"Spalvainā pūķa" kults esot radies apkaimē, kur tagad atrodas mūsdienu Tompiko pilsēta. Pēc tam kults pārceļojis uz Teotivakānu, tālāk pie toltekiem, no tiem uz Jukatānu un actekiem.
Centrālamerikas indiāņi pielūdza Spalvaino pūķi kā civilizācijas dāvātāju, vētru pavēlnieku un arī vēl citās nozīmēs. Tika uzskatīts arī par pasaules radītāju: acteki uzlūkoja to par Otrās pasaules radītāju, kuru iznīcināja briesmīgas vētras.
Pēcāk kults izplatījās uz citām Meksikas daļām.

Objekti. Tikai Ketcalkoatlam bijušas veltītas apaļas celtnes.
Kukulkana piramīda Čičenicā. Maiju "akmens kalendārs," kas nosaukts šī dieva vārdā.
Karakola (Gliemeža) observatorija Čičenicā. Jūras gliemezis ir viens no Ketcalkoatla simboliem, tādēļ uzskata, ka šī celtne veltīta viņam.
Svētnīca Tenočtitlānā. Tāda, vienīgā apaļā, esot bijusi acteku galvaspilsētā. Laikam jau nav saglabājusies.

Dokumentālas liecības.
Attēls Serrodelamalinčes klintī. Klints atrodas Tollanā, attēlu atstājuši dieva laikabiedri kopā ar sava vadoņa kalendāra vārdu, ko piešķīra atkarībā no dzimšanas dienas datuma – Se Akatls. Zīmējums saglabājies visumā labi, taču tieši sejas zīmējums bojāts. Iespējams, ka tieši cilvēki to sabojājuši, jo atsaucoties uz leģendu, viņš no pilsētas padzīts.

Avoti.
Djego de Landas "Ziņojums par stāvoli Jukatānā," 1566.g.: "Pēc indiāņu domām, pie ikām, kas apmetās Čičenicā, atnāca lielais Kukulkana kungs. ka tā ir tiesa, parāda galvenā ēka, kas tiek saukta par Kukulkanu. Runā, ka viņš atnācis no rieteņiem, taču runā viens otram pretim, ka atnācis viņš agrāk vai vēlāk par ikiem, vai kopā ar tiem. Runā, ka viņš bijis labvēlīgs, tam nebijis ne sievas, ne bērnu, un pēc savas aiziešanas viņš Meksikā uzskatīts par vienu no dieviem - Ketcalkoatlu. Arī jukatānā viņu uzskatīja par dievu..."

„Meksikāņu vēsture pēc viņu zīmējumiem” (nezināma XVI gs. spāņu autora hronika) vēstī, ka augstākais tolteku dievs Tonatekutls un viņa sieva Tonatasikutla radīja 4 dēlus: sarkano Teskatlipoku, melno Teskatlipoku, Ketcalkoatlu un Uicilipočtlu, kas asociējas ar 4 debespusēm.

Maiju legendas.

Hipotēzes.
Atlantīdas pārstāvis.
Lemūrietis.
Apustulis Toms – VI gs. katoļu misionārs.
Vikings.

Līdzība ar Atlasu. Kaut kādā ziņā Ketcalkoatls ir līdzīgs grieķu titānam Atlantam. Krievu vēsturnieks Merežkovskis raksta: "Salīdziniet divus attēlus: seno meksikāņu dievu Ketcalkoatlu, pēc acteku zīmējuma, un seno grieķu dievu Atlasu, no Neapoles Valsts muzeja. Vajag tikai tos abus uzlūkot, lai pārliecinātos, ka īstenībā te nav vis divi, bet viens pats dievs divos attēlojumos, it kā viena un tā pati seja divos spoguļos skatīta. Atlass ir nometies uz viena ceļa tāpat kā Kecalkoatls; rokas uz augšu pacēlis kā viens, tā otrs. Viens paceltajās rokās tura zvaigžņotās debesis; arī uz otra rokām balstās kaut kas neredzams, zīmējumā vairs neietilpstošs, kas liekās būt debesu izplatījums. Visi acteki ir noskūti vai pilnīgi bez bārdām, bet Ketcalkoatls - tāds pats bārdains kā Atlass.
Grieķi nekā nezināja par Ketcalkoatlu un tāpat meksikāņi - par Atlasu. Vieni otriem bija tikpat sveši kā divu planētu iedzīvotāji. Bet dievs viņiem tik līdzīgs, it kā vienas un tās pašas personas divi portreti. Quetzalco-Atl - Atl-as: abu vārdu kopējā sakne, bet līdz ar to arī Atlantīdas nosaukuma sakne. Tlaô grieķu valodā nozīmē - "ciešu"; par atl senmeksikāņu valodā sauca "ūdeni." Ūdenī un ciešanās ir meklējamas cilvēces atmiņas par Atlantīdu. 

Saites:
Acteki.
Acteku mitoloģija.