Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Ceļojums uz Butānu un Rietumbengāliju

Meteori, meteorīti

Definīcijas. Meteors ir kosmiskais atkritums, kas dodas cauri Zemes atmosfērai ar ātrumu 8-50 km/s un sadeg tajā.
Meteorīts ir neliels debesu ķermenis, kas ienācis no kosmiskās telpas atmosfērā, nav pilnīgi sadedzis un nokritis uz Zemes. Meteori veidojušies planētu sadursmēs un ir vai nu akmens, vai metāla šķemba.
Bolīds ir meteors, kas lidojumā uzsprādzis.
Ugunīgās bumbas ir meteori, kas spožāki par jebkuru zvaigzni vai planētu. Tos var ieraudzīt no liela attāluma, bet liekas, ka tie atrodas pavisam tuvu. To dēļ lidotāji reizēm strauji maina kursu, lai izvairītos no sadursmes.

Vēsture. Iespējams, ka 6-12 km rādiusa meteorīts pirms 251 miljona gadu sašķēla pirmkontinentu Pangeju un izsauca nepieredzētu izmēru kataklizmu. Tas izraisīja lielāko mūsdienu zinātnei pazīstamo dzīvo būtņu bojā eju.
Tāpat arī daudz zinātnieku piekrīt hipotēzei, ka liela izmēra meteorīts (asteroīds) pirms 65 miljoniem gadu ietriecies Zemē Meksikas līča rajonā un izraisīja globālu katastrofu - tādēļ izmira dinozauri.
Daudz ticējumu par krītošajām zvaigznēm.
Senie cilvēki debesu akmeņiem piedēvēja dievišķu izcelsmi, bieži tie kļuva par kulta objektiem. Piemēram, domājams, tāds ir arī Kāba akmens musulmaņu Mekā.
Senākie dzelzs izstrādājumi ir no meteorītu dzelzs, tikai vēlāk cilvēki iemācījās izmantot dzelzs rūdu.
Aristotelis IV gs. tos sauca par Zemes iztvaikojumiem.
Japāņi atzīmējuši zvaigžņu lietus 867., 1002. un 1035.gados. Šī krītošo akmeņu regularitāte esot sabiedējusi imperatorus, kas steidzās pasludināt amnestijas ieslodzītajiem, uzskatīdami to par Dieva zīmi.
902.gada arābu hronikās minēts zvaigžņu lietus no Lauvas zvaigznāja (tas nākot pār Zemi reizi 33 gados).
1772.gadā slavenais „ķīmijas tēvs” Antuans Lorāns Lauvuazjē tika Parīzes akadēmijas nosūtīts uz lauku, kur, ka ziņoja vietējie zemnieki, no debesīm nokritis akmens. Tur viņš zemniekiem augstprātīgi pavēstīja: „Debesīs nav akmeņu, tādējadi nekāds akmens no debesīm novelties nevar.”
Arī nākamie tādi ziņojumi tika vīzdegunīgi norakstīti uz „tumsonīgajiem zemniekiem.” Neņēma vērā pat kāda ciema kolektīvo ziņojumu, kuru 1790.gadā burtiski apbēra ar akmeņiem no debesīm!
Tikai 1798.gadā divi vācu studenti nolēma noteikt attālumu līdz meteoriem. Sarežģītu aprēķinu rezultātā noskaidrojās, ka meteora ceļš virs Zemes iet aptuveni 100 km augstumā. Viņi saprata, ka meteoriem ir ārpuszemes izcelsme, veicot ātruma aprēķinus. To ceļš Zemes atmosfērā bija 30-40 km garš, un to viņi paveica sekundes laikā, bet dažreiz pat ātrāk.
Zinātniski zvaigžņu lietus pirmo reizi aprakstīts 1799.gadā.
1833.gada 12.novembra zvaigžņu lietus bija tik liels, ka aptvēra visu planētu. Sekundes laikā varēja novērot pat 20 meteoru krišanu. Esot bijis vismaz 70 000 meteoru.
1883.gada zvaigžņu lietus laikā tika konstatēts, ka gandrīz visi meteori nāk no viena – Lauvas zvaigznāja. Gan vakarā, gan rītā, gan dienā tie nāca no vienas puses. Tas nozīmēja, ka tā debesu daļa, no kuras nāk meteorīti, griežas kopā ar Zemi. ASV plantācijās strādājošie nēģeri šo parādību uztvēra kā drīza pasaules gala vēstnesi.
1908.gadā Tungusas apkaimē Sibīrijā nokrita meteors, kas kļuvis par visu laiku noslēpumaināko meteorītu. Iespējams arī, ka tas bijis kas cits.
1933.gada 9.oktobrī fiksēts pēdējais zvaigžņu lietus. Katru minūti krita vairāk par 350 meteoriem, tie visi nāca no Pūķa zvaigznāja. Tie nebija sevišķi spoži un bija redzami tikai Eiropas debesīs. 1933.gadā Eiropā tiek novērots iespaidīgs, neparedzēts meteoru lietus, kas pārsteidz pat pieredzējušus astronomus. Krievijā, Pulkova observatorijā netālu no Ļeņingradas minūtes laikā tika fiksēti aptuveni 100 krītoši meteori. Vēlāk Hārvardas astronoms V.J. Fišers atklāj, ka negaidīto parādību izraisījusi Džakobini—Cinnera (Giacobini-Zinner) komēta.
Pastiprināta meteoru krišana, kas tomēr nav zvaigžņu lietus, ir noteiktās gada dienās. 9.-14.augustā meteori nāk no Perseja zvaigznāja, 19.-22.aprīlī tie nāk no Liras zvaigznāja, 9.-12.decembrī – no Dvīņu zvaigznāja.

Raksturojums. Pēc zinātnieku domām meteorīti ir mazo planētu – asteroīdu šķembas, kas veidojas to sadursmēs. Interesanta ir arī publicista Z.Sitčina versija par to, ka meteorīti ir kosmiskie atkritumi, kas starpplanētu telpā atlikuši pēc pirmplanētas Tiamatas sadursmes ar Nibiru. Hipotēze balstīta uz šumeru radīšanas mītu Enum Eliš.

Izmēri. Uzieto meteorītu izmēri ir no dažiem milimetriem līdz vairākiem metriem, bet masa no dažām grama daļām līdz pat vairākiem desmitiem tonnu. Iespējams, ka pagātnē milzīgu meteoru nokrišana uz Zemes izraisījusi globālas katastrofas: piemēram hipotēze par Čiksulubas krātera 10 km diametra meteorītu, kura dēļ 65 miljoni gadu atpakaļ izmiruši dinozauri.
Pasaulē lielākais meteorīts uziets Hobā, Namībijā 1920.gadā un sver ap 60 t.
Dažāda izmēra meteorīti arī nodara dažāda lieluma postījumus:
65 m diametrā – noposta 20 km2 teritoriju;
1 km - ¼ daļa Francijas;
2 km - visa Pireneju pussala;
4 km - puse Eiropas;
8 km - puse Āzijas;
17 km - pusi mūsu planētas, tātad arī visu mūsu civilizāciju.

Meteoru sadegšana. Nonākot Zemes gravitācijas laukā, tie atmosfēras pretestības dēļ sakarst līdz baltkvēlei un, izstarojot spožu gaismu, sadalās gaisā. Ļoti mazi meteori sadeg bez atlikuma, bet lielākus jau sauc par bolīdiem. Tos akmeņus, kas nav spējuši pilnībā izdegt, un nokrīt uz Zemes – sauc par meteorītiem.
Novērojumi rāda, ka sīkie akmeņi lido baros, bet lielie parasti lido pa vienam.

Meteorītu krišanas risks. Lielākā daļa meteorītu sadeg Zemes atmosfērā, tomēr vidēji gada laikā Zemes virsmu sasniedz ap 500 meteorītu izmēros starp ķirsi un basketbola bumbu. Apmēram tikai 1% no tiem tiek apzināti un nonāk līdz zinātniekiem.
piemēram, ASV pēdējo 200 gadu laikā reģistrēti tikai 145 meteorīti.
NASA orbitālās observatorijas WISE 2011.gadā dati liecina, ka līdz šim izdevies atrast un izsekot jau 911 no 981 jeb 93% no asteroīdiem, kas potenciāli apdraud Zemi un ir garāki par 1 km.
2011.gada oktobrī olas lieluma 88 g smags meteorīts ietriecies ģimenes mājas jumtā Parīzes piepilsētā Draveilā. Speciālisti ta vecumu lēš ap 4,57 miljardiem gadu. Ģimene atsakās pārdot meteorītu.

Meteorītu sastāvs. Parasti tajos ir silikātieži, dzelzs un niķelis. Mazākā daudzumā arī citas vielas un elementi.

Krāteri. Būtībā, tā ir bedre, ko nokrītot izsitis meteors. Vislielākais krāteris ir divu miljardu gadu vecais krāteris Friedefortā, DĀR – tā diametrs ir ap 300 km. Ir hipotēze, ka Antarktīdā Vilksa Zemē zem ledus atrodoties vēl lielāks.

Meteorītu raksturlielumi:

1. Ātrums – 8-50 km/s.
2. Neparasts Ni saturs.
3. Hondras. Līdzsvaroti olivīna līmeņi, netastabilas stikla formas, metamorfiska rehomogenizācija. Hondras var rasties tikai meteorītā. Tās rodas, kad akmens kosmosā apmēram 1550 grādos pēc Celsija sakarst līdz daļējai izkušanai. Tad akmens atdziest, pie tam neparasti ātri, un šķidrās kabatiņas sasalst hondrās.
4. Kusuma garoza. Rodas, meteorītam lielā ātrumā krītot cauri planētas atmosfērai. Ejot tai cauri, rodas arī rievotās svītras. Apdegums ir „tīrs”, tas nozīmē, ka elektronu mikroskopā neredz nekādas kurināmā elementu pēdas. Karstumu izraisījusi kinētiskā enerģija un berze. Garozā atrod dabiskus elementus – N, O, H.

1986.gadā bija zināmi 86 debesu ķermeņi, kas varētu bīstami pietuvoties Zemei. Jaunākie pētījumi vēsta, ka tādu ir jau ap 5000, bet vispār varētu būt ap 20 000.

Meteori trāpa cilvēkiem. Meteorīta atlūza apelsīna lielumā esot trāpījusi Annu Elizabeti Hodžesu (31 g.) 1954.gada 30.novembrī ASV, Alabamas pavalstī, kad tā gulējusi diendusu. 4 kg smagais meteorīts iztriecās cauri viņas mājas jumtam un trāpīja sievietei rikošetā. Ievainojumi bija visai viegli. Pirmais tāds oficiāli fiksētais gadījums.
2009.gada 12.jūnijā pupas lieluma meteors trāpījis vācu skolniekam Geritam Blankem (14 g) un atstājis uz rokas 7 cm garu rētu.
Vēl vairāki tādi gadījumi.

Pazīstamāko meteorītu saraksts:
1911.gada Ēģiptes meteorīts. 
Marsa meteorīts, kas nokritīs uz Zemes 1911.gadā Ēģiptē. Tā niecīgajās lauskās uzieta ar ogļūdeņražiem bagāta viela. Meteorīts apstiprina domu, ka dzīvība uz Zemes nonākusi no Marsa.

Aljende. Nokritis 1969.gada 8.februārī Čivavā (Meksika). Lielākais zināmais oglekļa meteorīts. 5 t smags, sašķīda gabalos.

2005 YU 55. Atklāts 2005.gada 28.decembrī.
Diametrs – 400 m.
Pieder pie C tipa asteroīdiem – tie satur oglekļa bāzes vielas. Sastāvā ogleklis un silikāta ieži.
Rotācijas ātrums – 18 stundas.
2011.gada 9.novembrī, trešdienā 1:28 tas vistuvāk ies garām Zemei – 323 469 km attālumā. Nekas tik liels un tik tuvu nav nācis gar zemi pēdējos 35 gadus.

2011 L4 PANSTARRS. Attālums – 163 miljoni km.

2012 DA14. Palidoja garām Zemei 2012.gada 15.februārī tikai 34 500 km attālumā. Tas ir tuvāk nekā riņķo daži MZP.
Diametrā 57 m (puse no futbollaukuma).
Masa – 120 000 t. Tāda asteroīda trieciens būtu pielīdzināms aptuveni 2,4 megatonnām trinitrotoluola (TNT).
Pirmo reizi asteroīdu pamanīja Spānijā 2012.gada 23.februārī, kad tas pagāja garām Zemei 1,6 miljonu km attālumā. Tā orbitālais periods bija 366 dienas.
Nākamreiz tas lidos garām 2046.gada 16.februārī vismaz 60 000 km attālumā.

Alē meteorīts.

Alana-Hilza meteorīts (ALH84001). Marsa meteorīts, kuru NASA atklāja 1996.gadā Antarktīdā. It kā uz tā tika atklātas baktēriju dzīvības pazīmes. Situācija bija tik nopietna, ka ASV prezidents B.Klintons nekavējoties nāca klajā ar ārkārtas paziņojumu TV 1996.gada 7.augustā.
Pēcāk vairāki zinātnieki pierādīja, ka dzīvības pazīmes uz akmens ir viela, ko radījis Zemes piesārņojums.

Arizonas meteorīts. Dzelzs meteorīts nokritis piems 49 000 gadu ASV Arizonas pavalstī. 1,2 km krāteris diametrā. Ietriecies tuksnesī ar ātrumu 72 000 km/st., kam būtu jāizraisa 150 atombumbām ekvivalents sprādziens. Milzu akmens atmosfērā esot sadalījies un biezajā atmosfērā kļuvis arvien lēnāks, tādēļ trieciens bijis ievērojami mazāks par aprēķināto. Tādēļ arī krāterī tik maz izkusuša akmens.

Činges meteorīts. Tas pirms 15 000 gadiem nokritis Mongolijas un Sibīrijas robežu rajonā. Činges meteorītu laukā atrasti vismaz 250 tur nokritušā meteorīta fragmenti. Pārsvarā tie ir niecīga lieluma, tomēr divi tur uzietie gabali bija desmit kilogramus smagi. Kaut gan pirmās šī meteorīta paliekas uzgāja tikai 1913.gadā - tās atrada un nosūtīja izpētei uz Pēterpils Zinātņu akadēmiju. Tuvas zeltrači, vācu un austriešu pētnieki ir pārliecināti, ka atsevišķus meteorīta gabalus vietējie iedzīvotāji savākuši jau pirms daudziem gadsimtiem.
Iespējams, tieši no šā meteorīta gabala veidota tā saucamā "Dzelzs vīra" statuete - XX gs. viltojums, ko mēģināja uzdot par 1938.gadā vācu nacistu ekspedīcijas Tibetā uzietu. Ķīmiskās analīzes liecina, ka „Dzelzs Vīrs” izkalts no reti sastopamās ataksītu klases meteorīta. "Tas ir bagāts ar niķeli un kobaltu. Mazāk par 0,1% no visiem uz Zemes atrastajiem meteorītiem un mazāk par 1% no dzelzs meteorītiem ir ataksīti," - teikts ziņojumā.

Džangersola meteorīts.

Friedefortas meteorīts. Tam ir vislielākais krāteris pasaulē – ap 300 km. 2 miljardus gadu vecs.

Hobas meteorīts. Pasaule lielākais meteorīts. Uziets 1920.gadā Hobā, Namībijā. Tas sastāv no dzelzs un niķeļa. Sver ap 60 t. Nokritis pirms 80 000 gadu. 

Igaunijas meteorīti.
Kāli meteorīts Sāmsalā. Igaunijas slavenākais meteorīts nokritis Sāmsalā pirms 2400–2600 gadiem. Krāteri sauc Kālī un tas ir 110 m diametrā. Tā krišana atbalsojusies pat igauņu eposā Kalevala.
Kārdlas meteorīts Hījumā. Vislielākais Igaunijas meteorīts. Kārdlas krāteris ir 455 miljonus gadu vecs, tā diametrs ir 4 km. 

ISON.

Latvijas meteorīti. Latvijā ir uzieti 4 meteorīti: Baldones, Biržu, Līksnas un Neretas. Tie visi nokrituši XIX gs.
Dobeles meteorīts. Latvijas lielākais meteorīts nokritis pirms 255–325 miljoniem gadu 4 km uz dienvidiem no Dobeles. Tas izsitis 4,5 km lielu krāteri, kas mūsdienās gan vairs nav redzams.
Mazsalacas meteorīts. Fufelis, kuru 2009.gada oktobra beigās organizēja Tele 2 kā reklāmas akciju.

Dienvidpola krāteris. To apgalvo Indiānas universitātes zinātnieks Džons Dž.Veihaupts. Viņš pieņem, ka zem Ziemeļantarktīdas ledājiem atrodas 750 m dziļš un 240 km plats krāteris. Krātera laukums ir 4 reizes lielāks par jebkura cita meteorīta krātera laukumu uz Zemes. Meteorīts ar masu 13 miljardu t svarā un 406 km diametrā ietriecies Zemē apmēram pirms 600 – 700 miljoniem gadu. Tā ātrums bijis lielāks par 70 000 km/st.
Iespējams, ka tas ir tas pats, kurš hipotētiski esot konstatēts Vilksa zemē. 

Morokgvenga krāteris.
Atrašanās vieta. Dienvidāfrikas Republika, Kalahari tuksnesis.
Apraksts. 145 miljonus gadu apakaļ meteorīts diametrā 5–10 km izsita 160 km platu krāteri. 770 m dziļumā atrada tā fragmentu, kas gadās reti (parasti sakūst kopā ar akmeņiem vai izgaro). Tagad to sedz tuksneša smiltis.

Riokvarto meteorīts. 1992.gadā argentīniešu pilots Ruvens Liansa Argentīnas pampās netālu no Riokvarto atklāja virkni gari izstieptu padziļinājumu, no kuriem lielākais pārsniedza 4 km diametrā un bija izvietoti koridorā virzienā no ZA uz DR. Zinātniskā izpēte, kuru veica ģeologs pēters Šulcs, parādīja, ka šeit zemē ietriecies un sasprādzis samērā liels meteorīts, kas lidojis no ZA, un tā atlūzas izveidojušas tālākos krāterus. Meteorīta izmērus lēš lielākus par 150 m. 

Seimčanas meteorīts. Pagaidām nenoskaidroti ļaundari Seimčanas ciematā uzlauza muzeja durvis, iekļuva ēkā un nozaga meteorīta fragmentu. Meteorīta svars pārsniedza septiņus kilogramus. Meteorīts "Seičman" ir rets dzelzs-akmens meteorīts, tā pirmie fragmenti atrasti 1967.gadā Magadanas apgabalā netālu no Seičmanas ciemata.

Toutatis. Viņa diametrs sasniedz 3 km. 1992.gadā palidoja garām Zemei tikai 3,5 miljoni km attālumā. 

Čeļabinskas meteorīts. Nokrita pie Čeļabinskas 3013.gada 15.februārī.

Meteoru kalendārs.
Kvandratīti 1.-6.janvāris Ātras zilas astes un lodveida zibeņi
X-akvrīdi 19.-24.aprīlis Ātri
Lirīdi 10.-23.jūnijs Necilas zilas josliņas, īsi uzliesmojumi
D-akvirīdi 15.jūn.-15.aug. Ļoti lēni, ar ļoti garām astēm
Perseīdi 25.jūl.-18.aug. Ātri un spoži, līdz 100 meteoriem stundā
Ciknīdi 18.-22.augusts Spoži un balti bolīdi
Orionīdi 16.-26.okt. Ātri, spoža aste
Taurīdi 10.okt.-30.nov. Lēni, spoži, baltas ugunīgas bumbas
Leonīdi 15.-19.nov. Ātri
Džeminīdi 7.-15.dec. Balti un spoži, bez astes, līdz 8 meteoriem st.

Krāteru cikliskums. Mēģinot noteikt Zemes meteoru krāteru vecumu, Kalifornijas universitātes zinātnieki nonākuši pie secinājuma, ka ie veidojas ar 28 miljonu gadu cikliskumu. Tas it kā sasaucas arī ar dzīvnieku ritmisku izmiršanu. Iespējams, ka Zeme atrodas kādas „nāves zvaigznes” ietekmē. 

Meteorus jauc ar NLO. Gada laika Zeme iziet cauri aptuveni 20 meteoru mākoņiem. Bieži vien tos notur par NLO. Lai tā nenotiktu, būtu jāzin kad un kur meteorītus meklēt. Kā likums, meteori ir novērojami 97-120 km augstumā. Visbiežāk meteorus novēro starp 25.jūliju un 18.augustu, kad Zeme iet caur Perseīda meteoru mākonim.

Meteorītu komercvērtība. Kādreiz meteorītus tirgoja par 100 000 dolāru gramā, taču nu cenas vairs nav tik augstas. Izplatītākie akmens meteorīti maksā  dažus dolārus gramā, retākie - līdz 1000 dolāriem gramā.
Saskaņā ar Latvijas civillikumu īpašumtiesības uz nokritušo meteorītu ir zemes īpašniekam.

Raksti.
Zinātniekiem pirmoreiz izdevies pilnībā izsekot "krītošās zvaigznes" trajektoriju.


Saites.
Meteorītu krāteri.
Kosmoss.
Marsa meteorīti.