Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Tungusas meteorīts

Neparasta un noslēpumaina katastrofa Sibīrijā 1908.gada 30.jūnijā, kas ieguvusi "Tungusas meteorīta"nosaukumu, un ir lielākā katastrofa uz mūsu planētas mūsdienu vēsturē. Drīzāk gan pareizi to būtu saukt par "Tungusas notikumu" vai kā citādi, jo nekādas meteorīta krišanas pazīmes  tā arī nav tikušas atrastas.

Notikumu vieta. Sibīrijā, tagad Krievijas Krasnojarskas apgabalā (centrālās Sibīrijas dienvidos) evenku apdzīvotajā teritorijā Podkamennajas Tungusas (Подкаменная Тунгуска) upītes – Jeņisejas labā krasta pietekas, rajonā. Viss šis rajons atrodas uz ZR no Baikāla ezera.

Notikuma apraksts. 1908.gada 30.jūnijā (17.jūnijā pēc vecā stila) debesīs virs Sibīrijas parādījās spīdošs objekts ar garu ugunīgu asti („asti” gan sakās redzējuši tikai 14% aptaujāto) un 7:17 (Irkutskas laiks) atskanēja ārkārtīgi skaļš sprādziens, bet drīzāk pat sprādzienu sērija. Objekta lielums bijis ap 30 m, tas lidoja virzienā D-Z ar ātrumu lielāku par 500 km/st. Sprādziena jauda varēja sasniegt 10–15 (citos avotos 12,5–40 megatonnas) megatonnu, kas ir 1000 (citur teikts, ka 2000 reižu) reižu vairāk nekā Hirosimas atombumbai.
Tas uzsprāga Zemes atmosfērā 6-8 km augstumā. Sitiena vilnis un karstums izdedzināja un nogāza 80 miljonus koku Sibīrijas taigā vairāk kā 2100 (citur – 1885) km2 platībā. Gāja bojā daudz dzīvnieku.
Meteorīts nokrita Tungusas upes apkaimē mūsdienu Krasnojarskas novadā Krievijā, tālu no apdzīvotām vietām. Katastrofa burtiski satricināja visu Eirāziju, trieciena vilnis vismaz divreiz apskrēja zemeslodi. Cilvēki to juta ārkārtīgi lielā attālumā. Piemēram, 800 km attālumā kāds konduktors apturēja vilcienu, jo nosprieda, ka viens no vagoniem uzsprādzis.
Pēc 5 minūtēm sākās magnētiskā vētra, kas tika reģistrēta Irkutskā, un tā turpinājās vairāk kā 3 stundas.
Notikušais spēcīgi ietekmēja sibīriešus un arī citu skarto teritoriju iedzīvotājus. Izplatījās dažnedažādākās baumas par drīzu pasaules galu un Pievolgas baznīcas bijušas pilnas ar cilvēkiem.

-------------------------------------------

Notikuma vieta. Sibīrijā, tagad Krievijas Krasnojarskas apgabalā (centrālās Sibīrijas dienvidos) evenku apdzīvotajā teritorijā Podkamennajas Tungusas (Подкаменная Тунгуска) upītes – Jeņisejas labā krasta pietekas, rajonā.

Situācija pirms notikuma. 1908.gads bija bagāts ar neparastām dabas parādībām: maija beigās Šveicē sasniga ārkārtīgi daudz sniega, virs Atlantijas okeāna bija biezi putekļu mākoņi un Eiropas upēs bija stipri pali. Vasaras sākumā naktīs bija plaši novērojamas ziemeļblāzmas. 17.-19.jūnijā tās tika redzamas Pievolgā, bet no 21.jūnija daudzās Rietumsibīrijas un Eiropas vietās bija spilgtas un neparasti krāsainas rītausmas. Sibīrijā nakts spīdēšana kļuva pavisam intensīva, šur tur to pavadīja zemestrīces.

Notikuma apraksts. 1908.gada 30.jūnijā (17.jūnijā pēc vecā stila) debesīs virs Sibīrijas parādījās spīdošs objekts ar garu ugunīgu asti („asti” gan sakās redzējuši tikai 14% aptaujāto). 7.17 (Irkutskas laiks) atskanēja ārkārtīgi skaļš sprādziens, bet drīzāk pat sprādzienu sērija. Objekta lielums bijis ap 30 m, tas lidoja virzienā D-Z ar ātrumu lielāku par 500 km/st.
Sprādziens. Sprādziena jauda varēja sasniegt 10–15 (citos avotos 12,5–40 megatonnas) megatonnu. Ilustrācijai - 40 megatonnas ir ekvivalentas sprādzienam no 16,5 km garam vilciena sastāvam, kas piekrauts ar trotilu, jeb 2000 uz Hirosimu nomestām atombumbām. 200 km attālumā no epicentra sprādziens izbirdināja māju logu stiklus. Blīkšķis bija sadzirdams līdz pat 800 km tālā apkārtnē. Piemēram, 800 km attālumā kāds konduktors apturēja vilcienu, jo nosprieda, ka viens no vagoniem uzsprādzis.
Tas uzsprāga Zemes atmosfērā 6-8 km augstumā. 
Postījumi. Sprādziena sekas izpaudās Tungusas upes apkaimē mūsdienu Krasnojarskas novadā Krievijā, tālu no apdzīvotām vietām. Sitiena vilnis un karstums izdedzināja un nogāza 80 miljonus koku Sibīrijas taigā vairāk kā 2100 (citur – 1885) km2 platībā. Gāja bojā daudz dzīvnieku. Jau minējām, ka 200 km attālumā no epicentra sprādziens izbirdināja māju logu stiklus. 
Katastrofa burtiski satricināja visu Eirāziju, trieciena vilnis vismaz divreiz apskrēja zemeslodi. Cilvēki to juta ārkārtīgi lielā attālumā. Triecienvilnis ticis fiksēts pat Londonā.
Sprādziens esot izraisījis arī 5 ballu stipru zemestrīci.
Sprādziena sekas. Pēc 5 minūtēm sākās magnētiskā vētra, kas tika reģistrēta Irkutskā, un tā turpinājās vairāk kā 3 stundas.
Notikušais spēcīgi ietekmēja sibīriešus un arī citu skarto teritoriju iedzīvotājus. Izplatījās dažnedažādākās baumas par drīzu pasaules galu un Pievolgas baznīcas bijušas pilnas ar cilvēkiem.
Globālās parādības mazliet mazinājās – pēc diennakts Eiropas debesis nomācās, atmosfērā parādījās slāpekļa oksīdi un atkal gaismas anomālijas. Tomēr daudzās vietās naktis bija tik gaišas, ka varēja lasīt bez mākslīgā apgaismojuma. Pilnīgi debesis nomierinājās tikai 4.jūlijā, lai gan Ziemeļu puslodē tai gadā bija pastiprināti nokrišņi.
Jau pirmie pētnieki (L.Kuļiks) konstatēja, ka nekur nav atrodams krāteris. 100 000 – 1 miljonam t smagajam meteorītam vajadzēja rasties krāterim vismaz 100 m dziļumā un 1 km diametrā.

Aculiecinieku liecības. Jāsaka, ka šim notikumam bija daudzi tūkstoši liecinieku, bet jocīgi, ka gandrīz vai nebija cilvēki, kas notikušo būtu uztvēruši vienādi.
2.jūlijā sekoja pirmais oficiālais ziņojums no vietējā pārvaldnieka Savelija Soloņina Jeņisejas gubernatoram, kurā tas atzīmēja „milzīgu izmēru aerolīta lidojumu no dienvidiem uz ziemeļiem, ko pavadīja dižgabalu šāvieniem līdzīga skaņa.” Ziņojuma beigās atzīmēts, ka viņam „uzticētajā iecirknī dumpji un nemieri ar pastāvošo kārtību nav novēroti.”
Atguvušies no šoka, vairāku Sibīrijas pilsētu mācītie vīri veica aptuveni 700 tiešo liecinieku aptauju. Kā jau teikts, vienādu liecību gandrīz nebija. Nevarēja vienoties pat par objekta formu: vieni dievojās, ka tas bijis ar striktām robežām, bet citi – ka „izstiepts līdzīgi desai.” Vai lūk: lidoja „ne bumba, bet tomēr kaut kas apaļš.”
Liecinieki, kas tai brīdī atradās 200-300 km attālumā no iespējamā epicentra, stāstīja, ka bijis savāds kapa klusums, kas sācies drīzumā pēc 7 no rīta tai pašā 30.jūnijā. Nebijis dzirdams putnu balsu, lapu čaboņu un citu pavisam parastu taigas skaņu. Bez tam dzidrais rīts palicis blāvs un visi priekšmeti, arī lapas un zāle, ieguvuši dzeltenīgu nokrāsu. Tad tie kļuvuši oranži, sarkani, līdz beidzot – bordo krāsā. Dienas vidū viss nomelnojis, bet Tungusas virzienā bijusi redzama gandrīz vai tāda kā sudrabaina siena. Visas šīs neparastās parādības turpinājās apmēram 8 stundas.
Suslova ekspedīcijai stāstīja Čučana Šanjagirs: „Es ieraudzīju šausminošu brīnumu: no kalna lejā gāzās koki, skujas bija liesmās, dega arī sūnas. Visapkārt bija dūmi, sāpēja acis. Bija tik karsts, ka varētu sadegt. Pēkšņi virs kalna kļuva ļoti gaišs un izskatījās, ka parādījusies otra saule. Rīts bija saulains, bez mākoņiem, saule spīdēja spoži, bet tad parādījās otra!”
Ņižņijkarelīnas zemnieki (tas ir vairāk kā 100 km no Vanavāras faktorijas epicentrā) skaidrās debesīs diezgan augstu ieraudzījuši gaiši spīdošu cilindrisku ķermeni, kas kādas 10 minūtes laidies lejup. Nolaišanās laikā izveidojies milzīgs melnu dūmu mākulis, no kura šāvās liesmu mēles. Vienlaikus atskanēja ārkārtīgi stipri klaudzieni, kā lielgabalu kanonāde. Ēkas esot drebējušas. Bijušas vairākas tādas kanonādes, katra pa vairākām minūtēm.
Vanavāras faktorijas strādājošie 7.15 (Irkutskas laiks) ziemeļu virzienā ieraudzījuši debesīs žilbinošu bumbu, kas pēc tam pārvērtusies uguns stabā. Zeme nodrebēja, ēkas šūpojās vai pat palēcās, upē sacēlās viļņu vāli, ūdens sāka šļākties arī no zemes. Atskanēja dunoņa, sākās spēcīgi sprādzieni. Kādu vīru notrieca no kājām, bet citam karstais gaiss apdedzināja ausis.
Apkārtnes evenku ciemos parādība izsaukusi lielu satraukumu. Vispirms ieraudājās bērni un sāka riet suņi, pēc tam nodrebēja zeme. Čumas (evenku būdas) apgāzās, augstu virs galvām dažādās vietās zibeņoja. Katra tāda zibšņa (tādu bija vismaz trīs ar dažu sekunžu intervālu) rezultātā radās spēcīgs gaisa trieciens, kas gāza no kājām cilvēkus un kokus. Iedzīvotāji panikā skraidījuši pa ielu, sievietes raudājušas, visi domāja, ka pienācis pasaules gals.
Vēl evenki tikai pēc daudziem gadiem pastāstīja, kā vējš uzrāvis gaisā cilvēkus un briežus. Citi mēģinājuši paslēpties upē, taču laikam gājuši bojā.
Aculiecinieku liecības ir visai pretrunīgas – kas redzējis bolīdu lidojam no rīta, kas dienā, bet kas vispār – vakarā.
Šīs sibīriešu liecības kļuva zināmas tikai daudzus gadus pēc notikuma, kad uz rajonu tika nosūtītas pētnieciskās ekspedīcijas.

Epicentrs. Izrādās, ka tas ir sena vulkāna krāteris, kas darbojies tikai pirms miljoniem gadu. Tāda interesanta sakritība, bet varbūt ne? 1908.gadā tuvākā cilvēku apmeklētā vieta bija Vanavaras faktorija 65-70 km attālumā uz dienvidiem no epicentra, kurā esošais evenks liecināja, ka tai rītā ieradies „ugunīgs briesmonis.”
Epicentrs atrodas Austrumsibīrijas magnētiskās anomālijas joslā.
To mūsdienās visvieglāk sasniegt ar helikopteri – krievu Mi-8.

Objekta raksturlielumi.
Lidojuma virziens. No daudzo liecinieku novērotā visai strikti izrietēja, ka objekts lidojis tieši uz ZA (bet saka arī, ka lidojis no dienvidiem, austrumiem un pat rietumiem). Kritiena leņķi gan novērotāji novērtē daudz plašākā amplitūdā – no 40-28 un pat 15 grādiem, neraugoties uz to, ka novērotāju vidū bija arī diplomēti inženieri. Parādība bija tik visaptveroša, ka objekta lidojums tika novērots veselu miljonu km2 teritorijā. Nu šodien nez kādēļ uzskata, ka tomēr lidošanas virziens bijis A-R. Sabrukšanas laikā tas nolidojis vēl 18 km.
Lidojuma ātrums. Desmitiem km/s. Tā kā daži novērotāji to redzējuši pat 10 minūtes, tad tā ātrums ir netipiski mazs meteorītam vai komētai. Nesen itāļu pētnieki no Boloņas universitātes to noteikuši kā 11 km/s.
Masa. 100 000 – 1 miljonam t.
Sprādziena jauda. Sprādziena troksnis ticis dzirdēts pat 1200 km attālumā. Sprādzienu pavadīja jaudīgs uzliesmojums, kas izsauca ugunsgrēku zonā ar vairāku desmitu km rādiusu. Trieciena vilni fiksēja Irkutskā (bultiņas atdūrās mēraparātu labajā pusē), Taškentā, Tbilisi un pat Jēnā (Vācijā). Pēcāk kļuva skaidrs, ka trieciena vilnis divas reizes apskrējis Zemi.
Jaudu varētu lēst uz 10-20 megatonnu trotila ekvivalentu. Lēš arī uz 40 megatonnām.
Izgāzto koku platība minēta visdažādākā – 30 km rādiusā, t.i. 800 km2, bet vēlāk nosprieda, ka pat 2150 km2.
Sprādziena augstums. 5-7 km.

Notikuma izpēte. Katastrofu fiksēja zinātnieki jau tālajā 1908.gadā. Tā laika jaunmodīgie barometri Kembridžā un Petersfīldā reģistrēja atmosfēras spiediena lēcienu, radās Zemes magnētiskā lauka svārstības. Visā Sibīrijas teritorijā un līdz pat Eiropas rietumu robežām no 30.jūnija līdz 2.jūlijam tika novērotas apbrīnojamas baltās naktis. Balto nakšu apgabals sniedzās austrumos līdz Jeņisejai, dienvidos līdz līnijai Taškenta-Stavropole-Sevastopole-Bordo (Itālijas ziemeļos), rietumos – līdz Atlantijas okeāna austrumu krasta līnijai. Šīs neparastās gaismas parādības nosauca par „1908.gada gaišajām naktīm.” Faktiski, šai milzīgajā teritorijā 30.jūnija vakarā neiestājās nakts: viss debesjums bija izgaismots, galvenais gaismas avots bija ļoti spīdīgu mākoņu sakopojumi, kas atradās apmēram 80 km augstumā.
Tika novērotas arī vēl citas optiskās parādības – „raibās” rītausmas un Saules „vainagi.”
Daži pētnieki uzskata, ka notikums ietekmējis arī Dienvidu puslodi, jo par neparasta stipruma un formas ziemeļblāzmu šai dienā ziņoja Šekltona Antarktīdas ekspedīcijas dalībnieki.
Berlīnes un Hamburgas zinātnieku uzmanību saistīja sudrabainie mākoņi, kas parasti gan veidojās no tā, ka desmitiem km augstumā virs Zemes vulkāna izvirduma rezultātā tikušas uzmestas ledus daļiņas, taču šai gadījumā tāda iemesla nebija.
Cara ekspedīcijas. Cara valdība ekspedīciju nosūtīja jau 1909.gadā, par kuru gan mums nekas vairāk nav zināms.
1911.gadā tur devās jauna ekspedīcija inženiera Vjačeslava Šiškova vadībā. Ieradušies no Omskas, tie ieraudzīja milzīgos mežu postījumus. Skats esot bijis tik šaušalīgs, ka ekspedīcija neuzdrošinājās doties uz katastrofas epicentru lai „izvairītos no Dieva soda.”
Kuļika ekspedīcijas. Vieta bija ļoti nomaļa un vietas sistemātiska izpēte sākās tikai XX gs. 20.gados, jo pirms tam Krievijai bija jārisina tādas katastrofas I Pasaules karš, lielinieku Oktobra apvērsums un tam sekojošais Pilsoņu karš. Tādēļ tikai 1921.gadā akadēmiķis Vladimirs Vernadskis no PSRS Zinātņu akadēmijas meteorītu izpētes entuziastam Leonīdam Kuļikam uzdeva doties ekspedīcijā uz šīs katastrofas vietu. Kopumā Kuļikam šādu ekspedīciju bija četras.
Pirmā Kuļika ekspedīcija (1921.g. rudens). Tā norisinājās 1921.gada rudenī. Neko daudz tā nenoskaidroja, iztaujāja aculieciniekus, veica mērījumus, fiksēja dīvainos postījumus. Tika nolemts vienīgi, ka meteorīts ir bijis milzīgs un tas nokritis Podkamennajas Tungusas (Подкаменная Тунгуска) upītes rajonā, kur zinātniekam nokļūt neizdevās.
Otrā Kuļika ekspedīcija (1927.g. aprīlis-maijs). Izpēti tas pats Kuļiks turpināja pēc sešiem gadiem, kad evenks Pāvels Aksenovs 1927.gada 13.aprīlī izveda ekspedīciju uz Šahroma kalnu. No tā pavērās šausminošs postījumu skats. Milzīgas teritorijas bija piegāztas ar apdegušiem koku stumbriem. Tikai pēc pusotra mēneša, t.i. 30.maijā, zinātnieki nokļuva līdz epicentram. Šeit, tiem par lielu izbrīnu, tā arī netika uziets sprādziena jaudai atbilstošs krāteris. Tā vietā tika uziets salīdzinoši neliels pārpurvots ezeriņš un daudz mazu apaļu padziļinājumu, arī pilniem ar ūdeni. Starp tiem slējās apdegušu koku stumbri, no kuriem daudzi izskatījās kā zibeņu sašķelti. Tādējādi, taigas koki izrādījās vēdekļveidīgi nogāzti no epicentra, bet pašā epicentrā daļa koku bija palikuši stāvus, bet bez zariem. Nogāztie koki kā sērkociņi bija nolauzti 2-3 m augstumā virs zemes. Koksne lūzuma vietās izskatās kā gigantiskas preses saspiesta.
No visa tā Kuļiks izveda secinājumus, ka meteorīts sašķēlies vairākās/daudzās daļās vēl nesasniedzis Zemes virsmu. Turpmākos 12 gadus zinātnieks veltīja meteorīta atlūzu meklējumiem, taču nesekmīgi.
Trešā Kuļika ekspedīcija (1930.g. pavasaris). 1930.gada pavasara ekspedīcijas laikā mednieks Konstantīns Jankovskis pavēstīja pētniekiem, ka netālu uzgājis neparastu akmeni (izmēri – 2 m garumā, 1 m platumā un 80-90 cm augstumā). Tas esot bijis neparasti porains un it kā pārklāts ar gaiši dzeltenu glazūru. Mednieks savu atradumu pat nofotografējis, taču nespēja atcerēties atpakaļceļu. Tā arī „Jankovska akmens” līdz pat šai dienai nav uziets vēlreiz.
Pamazām Kuļiks sāka uzskatīt, ka meteorīts tomēr bijis no niķeļa. Tādējādi nozīmi sāka iegūt ekonomiskais faktors – niķeļa daudzumam te vajadzēja būt milzīgam, un lielinieku režīmam tas bija visai nepieciešams. Iespējams, ka tieši tādēļ pētniecībai izdevās iegūt kādus līdzekļus. Akadēmiķis Fersmans ierosināja nolaist centrālā ezeriņa (saukts par Dienvidu purvu) ūdeni, bet Ceturtā Kuļika ekspedīcija (???g.). 
Tomēr visi Kuļika pūliņi palika veltīgi. Pēc ārkārtīgi grūtā nosusināšanas pasākuma no ūdens izdevās atbrīvot kādu apaļo bedri blakus Dienvidu purvam. Tās dibenā tika uzieti koku zari un pavisam parasts celms ar saknēm, kas stiepās dziļumā. Tad tika pielietota urbšanas tehnika, kura gan tik tikko tika galā ar taigas mūžīgo sasalumu. Arī tādā veidā netika uzieta neviena meteorīta atlūza – ne metāla, ne arī akmens. Tomēr ļoti daudz tika uzieta kāda „sacepusies” viela bumbiņu formā – apmēram 1 mm diametrā.
Visus pētījumus apturēja II Pasaules karš. Kuļiks devās uz Rietumu fronti kā brīvprātīgais un mira gūstā no tīfa 1942.gadā.
1942.gadā pat tika plānots līdz epicentram izbūvēt šaursliežu dzelzsceļu vērtīgās izejvielas izvešanai.
Nākamie pētījumi. Kuļika pētījumus Tungusas rajonā turpināja Viktors Sitins, kas bija Kuļika komandas dalībnieks pirms kara. Mums nav zināms vai viņš organizēja kādas ekspedīcijas.
Florenska ekspedīcija (1958.g.). Nākamais nopietnais pētījumu periods iesākās 1958.gadā, kad uz Tungusu devās PSRS Zinātņu akadēmijas Meteorītu komitejas organizēta ekspedīcija ar ģeoķīmiķi K.Florenski priekšgalā, kas arī secināja, ka „krišanas vietā nav krātera.”
Vienlaicīgi Tomskā veidojās pašdarbības ekspedīcija, kas tika pārveidota 1962.gadā par ZA Meteorītu un kosmisko putekļu komisiju. Tolaik viņi jau bija organizējuši vairākas ikgadējas ekspedīcijas uz rajonu.
Ekspedīciju rīkojis arī kāds Suslovs, tuvāk gan mums nekas nav zināms.
1959.gadā fiksēja Tungusas meteorīta iespaidu uz Zemes magnētisko lauku, ko bija fiksējusi Irkutskas observatorija. Izmaiņas bija sākušās 2 minūtes pēc sprādziena.
Koroļova ekspedīcija (1960.g.). Krievu raķešbūves ģēnijs Sergejs Koroļovs (laikam jau Kazanceva hipotēzes ietekmēts) 1960.gadā (60.gadu sākumā-?) organizēja uz Tungusu 2 mēnešus ilgu ekspedīciju, cerībā atrast citplanētiešu kuģu atlūzas. Vairāki helikopteri ar aparatūru aplidoja taigu. Ekspedīcijas sastāvā bija arī nākamais kosmonauts Georgs Grečko. Jāsaka, ka ekspedīcija neuzgāja ne nieka no citplanētiešu kuģa.
Kompleksās pašdarbības ekspedīcijas (kopš 1959.g.). Visa cita starpā Tomskas zinātniskā jaunatne noorganizēja savas – Kompleksās pašdarbības ekspedīcijas (KPE). Šīs ekspedīcijas noris jau kopš 1959.gada un ir uzgājušas apkārtnē ne mazums interesanta. Viens no tādiem atklājumiem ir „Džona akmens” (pēc atklājēja Džona Anfinojenova). Lai gan tas ir akmens tepat no Zemes, tam ir apkususi apakšpuse, tātad sprādziena atmests uz šo vietu Stoikoviča paugura virsotnē. Liels darbs ieguldīts arī koku izgāzuma matemātiskās shēmas radīšanā, kas tapusi, apsekojot 60 000 nogāzto koku.
Pamazām runā, ka šīs ekspedīcijas pārvērtušās par fanātiskiem citplanētu kuģu meklētājām. Maskavietis Vladimirs Kovaļs un krasnojarskietis Jurijs Lavbins jau ilgus gadus pēta taigu pa iespējamā meteorīta trajektorijas maršrutu. Kovaļs nesen uzgājis interesantu dzelzs gabalu, kas izskatās kā ar cirvi izcirsta lielgabala lode. Kosmiskajos uzņēmumos esot fiksēti savādi staru veida veidojami zemes virspusē, kas, pēc koku vecuma, attiecināmi uz XX gs.sākumu. Tais vietās atrodami koku un akmeņu sablīvējumi, it kā taigā būtu strādājis kāds milzīgs buldozers.
Viens no Jurija Lavbija atradumiem satriec – Krasnojarskas alumīnija kombināta jaudīgais spektrometrs uzrāda kādam viņa uzietam akmenim vecumu lielāku nekā Zemei – virs 5 miljardiem gadu!
Lai gan īsta skaidrība neradās, tomēr 1964.gadā bija izkristalizējušās divas galvenās versijas: akadēmiķa V.Fesenkova komētas teorija un A.Zolotova kodolsprādziena teorija.
Desmitiem ekspedīciju uz šo rajonu vadījis akadēmiķis Nikolajs Vasiļjevs.
Viena no rezultatīvākajām ekspedīcijām notikusi 1996.gada vasarā.
Boloņas universitātes zinātnieki nesen izvirzījuši pieņēmumu, ka krāteris varētu atrasties zem netālā Čeko ezera, bet versija netek uzskatīta par īpaši ticamu.
Lielākā daļa pētnieku uzskata, ka meteorīts vai komēta uzsprāga jau virs zemes 5–10 km augstumā.
Nesenie itāļu pētījumi. Izanalizējuši visus patlaban pieejamos datus, itāļu pētnieki no Boloņas Universitātes (Džuzepe Longo) nonākuši pie secinājuma, ka tas bijis asteroīds ar ļoti mazu blīvumu. Raksts publicēts vienā no Astronomy and Astrophysics numuriem.
Tas pat neesot bijis vienots objekts, bet gan mazu šķembu sakopojums, tā vidējais blīvums līdzinājies parasta ūdens blīvumam. Tādam objektam, ieejot atmosfērā, vajadzēja iztvaikot vai uzsprāgt atmosfērā, kas arī esot noticis.
Itāļi sakās noteikuši, ka asteroīds lidojis ZR virzienā ar ātrumu apm. 11 km/s. bez tam viņi izskaitļojuši arī tā trajektorijas kosmosā, kas izrādījās veselas 886 – 80% asteroīdiem, bet pārējais – komētām.
Paši itāļi atzīst, ka pētījuma ticamība esot ap 80%, tātad sēras ufologu nometnē tomēr vēl pāragras.
Itāļi sakarā ar Tungusu kaļ lielus plānus – gatavojas šurp nogādāt ap 30 t zinātniskās aparatūras.
Jāpiebilst, ka visi pētījumi ir tikai krievu veikti, jo šiem apgabaliem bija militārs liegums un ārzemniekus te neielaida. Tikai pēdējā laikā šis aizliegums ir noņemts un pirmie ārzemju pētnieki bija itāļi.

Hipotēzes. Kopumā esot izvirzītas dažādas teorijas skaitā ap 120 (mēdz pat minēt ka vairāk par 200!): zinātniskas, nezinātniskas un pavisam... Labākās: Agdas dieva nolaišanās (tā ir vietējo tungusu versija – no debesīm nonākuši Agdas sūtītie dzelzs putni ar degošām acīm un sodīja cilvēkus), Ugunīgā Pūķa lidojums, Sodomas un Gomoras traģēdijas atkārtošanās, lāzera stars no kosmosa un vēl. Viena vai vairāku lodveida zibeņu sprādzieni, vulkāna izvirdums un kāda īpaša neparasta zemestrīce. Vēl esot bijusi iespējama Zemes saduršanās ar kosmisko putekļu mākoni, ar komētas asti, ar meteoru no ledus. Tāpat arī gāzes sprādziens.

Meteorīta teorija. Lielākā daļa zinātnieku uzskata, ka postījumus radījis milzīgs meteorīts. Šī bija pati pirmā radusies izskaidrojuma hipotēze, kas radās jau Kuļika pirmo ekspedīciju laikā.
Iesākumā Kuļiks uzskatīja to par akmens meteorītu, vēlāk domas mainīja un nolēma, ka tas varētu būt bijis no metāla – pārsvarā niķeļa. Bet galvenā pierādījuma – krātera ar atlūzām, nav.
Kādu laiku astronomi bija pārliecināti, ka Tungusas objekts ir vecās un blāvās Enkes komētas atlūza. Šai komētai ir visīsākā orbīta no visām komētām, kas riņķo ap Sauli.
Kā apakšteoriju var uzskatīt sadursmi ar antivielas meteorītu un tam sekojošu milzīgas enerģijas izdalīšanos.
Lai gan krātera neesamība padsarījusi šo hipotēzi par ārkārtīgi mazticamu, tomēr gluži izslēgta no zinātnieku redzesloka arī tā nav. Pēc katastrofas vietas izpētes Boloņas universitātes zinātnieki 2007.gadā izvirzīja domu, ka krāteris atrodas tuvējā Čako ezerā. Pēc viņu solītā, tiks veikti izrakumi. Nu ko, - gaidīsim!

Seismiskā teorija. Katastrofu izraisījušas pazemes svārstības, kuru dēļ atmosfērā izplūda 10 miljonu tonnu metāna gāzes, kas uzsprāga.

Komētas kodola eksplozija. Komētas kodols ieejot atmosfērā stipri sakarsis un tajā esošās organiskās vielas sāka pastiprināti sadalīties izdalot oglekli. Katastrofas vietā konsnstatēta palielināta C13 koncentrācija, kas nav ne uz Zemes ne parastos meteorītos, taču ir raksturīgs komētu putekļiem. Bez tam turienes kūdras slāņos ir palielināts irīdija un citu platinoīdu daudzums, kas arī norāda uz Tungusas objekta līdzību ar komētu.
Pētnieki no TRINITI izpētījuši daļiņas, kas izšķaidītas objekta kritiena rezultātā 1908.gadā. Koksnes un augsnes paraugu ķīmiskā analīze parādīja, ka to sastāvs ir tuvs Haleja komētas sastāvam, ko noteica zondes Goto un Vega. Gan šeit, gan arī Haleja komētā uziets nātrijs, magnijs, alumīnijs, ogleklis, fosfors, hlors, kālijs, kalcijs, titāns un dzelzs. Līdzīgās domās, ka tās bijis komētas kodola sprādziens, ir arī pētnieki no Lomonosova Maskavas VU un Dānijas Ģeoloģisko zinātņu valsts muzeja Kopenhāgenā.
Izanalizējot plazmas spīdēšanu ar grafīta daļiņām, tika secināts, ka meteorīts saturējis arī organiskās vielas.
Bez tam šie paši zinātnieki salīdzināja ūdeņraža un oglekļa izotopu daudzumu kūdras slāņos katastrofas vietā, kur bija vērojamas izotopu novirzes, atšķirībā no kūdras paraugiem citviet.
Tātad kopumā šī laikam ir tā hipotēze, uz kuru visvairāk sliecas akadēmiskā zinātne - Tunguskā 5 km augstumā virs Zemes uzsprāgusi neliela (~30 m diametrā) komēta. Tā radījusi spēcīgu triecienvilni, putekļus un tas arī viss.

„Tungusas plazmoīda” teorija. Saskaņā ar to nokrišanas rajons ir īpaša vieta uz Zemes, tāds kā „kanāls” vai „antena” pa kuru enerģija no kosmosa ienāk un iznāk no Zemes. Šis enerģētiskais kanāls tad arī esot pievilcis no Saules atrāvušos plazmas gabalu. Virs taigas plazma izlādējusies, tādēļ arī vielas nekādas nav.
Varbūt šai hipotēzei par labu runā fakts, ka netālu no epicentra atrodas „velna kapsēta,” t.i. vieta, kur melnā un irdenā vietā nekas neaug. Toties tajā guļ dzīvnieku kauli un ķermeņi, pat miruši putni. Cilvēki šī klajuma malās izjūt asas sāpes un griežas atpakaļ. Tā tas esot bijis pēc vietējo nostāstiem, bet vēlāk šo pļaviņu nav izdevies atrast.
Šīs diskutablās hipotēzes atbalstītāji visu noraksta uz ģeopatogēno Hartmanna tīklu, un ka raksturīgas gaismas parādības ir zemestrīču priekšvēstneši. Par piemēru tiek minēti gadījumi, kad plazmoīdu bumbas nākušas ārā no zemes un gaismojušās debesis pirms zemestrīcēm.

Kodolsprādziena teorija. Pirmais izvirzījis A.Zolotovs. Īpaši tā kļuva aktuāla pēc japāņu pilsētu atombombardēšanas 1945.gadā. saprotamu iemeslu dēļ tādu neizvirzīja agrāk. Būtībā tā tīri labi sasaucas ar Kazanceva teoriju par citplanētiešu kuģi.
Kuļika ekspedīcijās ļoti daudz tika uzieta kāda „sacepusies” viela bumbiņu formā – apmēram 1 mm diametrā. Tādas lodītes tika uzietas arī Hirosimā un Nagasaki pēc amerikāņu atombombardēšanas.
Tāpat arī to koku stumbru šķērsgriezumi, kas palikuši veseli pa sprādziena malām, liecina, ka tie ir attīstījušies pilnīgi normāli līdz 1908.gadam. tad 30 gadus tie stipri „mocījušies,” bet no 1938.gada to augšana bijusi paātrināta par 20-30%. Koku (priežu) jaunaudzēs sprādziena centrā mutāciju biežums bija 11 reižu lielāks.
Dzīvnieku populācijās līdz pat šai dienai vērojama izdzimšana daudzskaitlīgu mutāciju dēļ, kas raksturīgi atomsprādzienam. Kāds no pētniekiem to visu nosaucis par „mutantu dārzu.” Īpaši izmainījušies mazie vēzīši un skudras. Tiem iamainītas bruņas un ķepiņas.
Mutācijas uzietas arī tuvienē dzīvojošajiem cilvēkiem: Strelkas-Čuņas (Стрелка-Чуня) evenku ciema iedzīvotājiem Mazās Tungusas upītes krastā atklāta ģenētiskā anomālija – asins olbaltuma mutācija. Kādas evenku ģimenes pēcteči 1912.gadā ieguvuši unikālu rēzus faktora kombināciju, kādas nav ziemeļu tautām. Šī mutācija radusies no mednieka, kas sprādziena brīdī atradās netālu no epicentra.

Kādu lidojošu objektu sadursme. Bez tam, aculiecinieku liecību (kādu liecību kāda analīze?) analīze liek domāt, ka debesīs virs Tungusas upītes sadūrušies divi vai vairāki objekti. No šīs teorijas var izrietēt Kazanceva teorija par NLO avāriju.

Mikroskopisks melnais caurums. Pazīstama ar Džeksona-Raijena hipotēzes nosaukumu. Šāda teorija izvirzīta 1973.gadā. Mazītiņš "mellais caurumiņš" iegājis Zemē Tungusas rajonā, caururbis to un iznācis Atlantijas okeānā. Tomēr hipotēzes vājā vieta ir tā, ka iznākšanas vietā Atlantijas okeānā nekādas anomālas parādības nav tikušas pamanītas.

Citplanētiešu kuģa teorija. Šādu hipotēzi pirmo reizi izvirzīja fantastikas rakstnieks Aleksandrs Kazancevs 1946.gadā savā stāstā „Sprādziens,” publicētu žurnālā "Vokrug sveta," kad „zaļo cilvēciņu” kults („Nu, nu, bez apvainojumiem!” – iejaucas Mazais Zaļais) Rietumu pasaulē vēl nebija sācies. Saskaņā ar šo hipotēzi Zemes atmosfērā nonācis avarējošs citplanētiešu kuģis ar kodoldzinēju, kas avārijai ar nodomu izvēlējies mazapdzīvotu Zemes rajonu, un pirms sadursmes ar planētas virsmu varonīgi pašlikvidējās. Ja precīzāk - tad Kazanceva stāstā avarēja citplanētiešu nosēšanās modulis, kas atdalījās no māteskuģa. Pats mātes kuģis tikām palika orbītā ap Zemi automātiskā režīmā un bez uzraudzības. Pamazām planētas pievilkšanas spēka rezultātā tas sāka tuvoties Zemes virsmai un opašiznīcinājās, kad nokļuva tai bīstami tuvu.
Hipotēzi gan izteicis Kazancevs, taču šai sakarā viņš konsultējies ar tādiem krievu/padomju zinātnes spīdekļiem kā I.Tammu, L.Landausu un arī Kuļika pētījumu turpinātāju – Viktoru Sitinu.
Teoriju atbalstījis arī pazīstamais(?) F.Zīgels, kas 1983.gadā nonācis pie secinājuma, ka avarējusi citplanētiešu zonde – anhilācijas sprādzienā.
Pēc līdzīgas versijas kuģis Baikāla ezerā gribējis papildināt ūdens krājumus.
Par to liecina aculiecinieku atmiņas par nāves klusumu pirms sprādziena un apkārtējās pasaules krāsu izmaiņām. Šādas lietas mūsdienās mēģina skaidrot teorētiskā fizika – stindzinošais klusums liecina par izmaiņām normālā laika tecējumā. Tas, savukārt var iestāties antigravitācijas rezultātā. Krāsu maiņa līdz pat nomelnēšanai skaidras dienas laikā bieži tiek stāstīta kā NLO pavadoša parādība.
1908.gada kūdras slāņos uziets lielāks irīdija daudzums, kas arī runā par labu NLO avārijas teorijai.
Šī fantasta ideja gan tika zinātnieku noraidīta, un kā arguments tika minēts, ka šādu augstāku civilizāciju radīti aparāti nevar sabojāties (Mazais Zaļais gan saka, ka brāķis pie Šiem arīdzan nav nekāds retums!). Tomēr hipotēzi atbalstīja profesors Aleksejs Zolotovs, bet krievu raķešbūves ģēnijs Sergejs Koroļovs ar šo versiju aizrāvies tā, ka 1960.gadā organizēja uz Tungusu ekspedīciju, cerībā atrast citplanētiešu kuģu atlūzas. Koroļova meklētāji palika gan tukšā.
Būtiskāks iebildums gan ir tas, ka atomsprādziens ir viens ne vairāki, bet tieši vairākus (3-5 patiesi spēcīgus) sprādzienus dzirdējuši liecinieki.
Tāpat arī nav apkārtnes radioaktīvā piesārņojuma.
Hipotēze tikusi atbalstīta arī Rietumos, piemēram, Frenks Edvards rakstīja, ka šai katastrofā mēs esam zaudējuši Atnācēju no Visuma. Bet īpaši populāra šī versija palika tad, kad 1955.gada 18.decembrī debesīs tika pamanīts ārkārtīgi lielas jaudas uzliesmojums.
Padomju zinātnieks, tehnisko zinātņu kandidāts Božičs (С.П.Божич) arī pieļāva, ka sprādzienu izraisījis citplanētiešu kosmiskais kuģis.
Mūsdienu traktējumā hipotēze izskatās tā: 1908.gada 30.jūnijā Zemes atmosfērā ienācis citplanētiešu māteskuģis, kas 5 km augstumā mainījis savu novietojumu telpā par 90 grādiem un laikā par 180 grādiem, t.i. pagriza laika ritējumu atpakaļ. rezultātā, izejot cauri laika barjerai, kuģa dzinēji emitēja spēcīgu enerģijas impulsu, kas arī radīja sprādziena efektu, nogāza kokus, pārmagnetizēja iežus, izraisīja mutācijas, veidoja radioaktīvos eementus augsnē u.tjpr.

Komētas-asteroīda hipotēze. Teoriju pirmais izteicis akadēmiķis Vasīlijs Fesenkovs 1961.gadā, lai gan vēl pirms viņa jau pats Kuļiks 1925.gadā pieļāva, ka bijusi Zemes sadursme ar komētu. Arī V.Vernadskis 1932.gadā nodēvējis Tungusas meteorītu par „kosmisko putekļu konglomerātu.”
Zinātnes pasaulē pašlaik šī hipotēze tiek uzskatīta par reālāko un iespējamāko – 80%.
Taču jautājums paliek vienalga – kur ir krāteris un kur ir atlūzas?
Amerikāņu zinātnieks F.Vipls pieļauj, ka taigā nogāzās ledus gabals – komētas kodols, kas iztvaikojis. Tieši liels ledus daudzums komētas kodolā ļautu izskaidrot „gaišās naktis” visā Eiropā.
1986.gadā šī teorija (komētas kodols tieši no ledus) autoratīvi apstiprināta jau starptautiskā līmenī.
Krievu mūsdienu ģeologs Vladimirs Poļevānovs uzskata, ka komētas ietriekšanās Zemē nebija vienkārša – aerodinamiskā bremzēšana, „lēcieni,” trajektorijas maiņas – rezultātā komētas atliekas nokritušas tur, kur tās neviens vēl nav meklējis.

Gāzu-dubļu vulkāniskā hipotēze. Pirmā to izvirzīja ģeoloģe N.Kudrjavceva 1981.gadā. To apstiprina tas, ka bedres kritiena vietā ir aizpildītas ar vulkāniskas izcelsmes dubļiem.

Dabasgāzes sprādziena hipotēze. To 1984.gadā izteica D.Timofejevs. Viņš uzskatīja, ka nekas nekur nav kritis (pamatīga faktu ignorance!) bet uzsprāgusi ir dabasgāze, kas izdalījusies pa plaisu zemes garozā. Kā sekas tektoniskajiem procesiem tajā. Uzskata, ka uzsprāguši apmēram 2,5 miljardi m3 gāzes.

Teslas hipotēze. Dažādu sazvērestības teoriju un noslēpumaino parādību pētnieki uzskata, ka šis ģeniālais serbu zinātnieks veicis tādus neparastus eksperimentus ar elektrību, ka spējis izraisīt šādu eksploziju. Tad gan Teslas pārvaldīto enerģiju jaudai būtu jāsniedzas teravatos.

Sadursme ar antivielu. 1965.gadā Nobela prēmijas laureāti Klods Koens un Vilards Libijs izteica hipotēzi, ka virs Tungusas sprādzienu izraisījusi kosmiskas izcelsmes antiviela. Tomēr tie ir tikasi tukši spriedelējumi, no nekādi zinātniski apstiprinājumi sādai notikumu gaitai nav iegūti.

Ufologu notikuma versija šodien. 1908.gada 30.jūnijā 7 no rīta Zemes atmosfērā ielauzās liels objekts, kas pēc aprakstiem atgādinājis milzīgu NLO. Spriežot pēc apdullinošā trokšņa, tas cietis avāriju. Pa ceļam tas veicis vairākus zig-zag manevrus (to liecina redzējušie), un tad 5 km augstumā virs Dienvidu purva apstājies, domājams, nospriedis uz zemes nenolaisties. Karājoties gaisā, objekts lēnām pagriezies par 90 grādiem telpā un 180 grādiem laikā („Nu nē, tā Mēs nemaz nemākam!” – kliedz Mazais Zaļais). Manevra vietā izveidojies neredzētas jaudas elektromagnētiskās enerģijas sabiezējums, kas izpaudies kā nepieredzēti spēcīgu zibeņu krusa zemes virsmā un kokos. Tad laika ass nulles punktā un arīdzan skaņas barjeras pārvarēšanas punktā noticis sprādziens. Trieciena vilnis nogāzis kokus, elektriskās izlādes aizdedzinājušas taigu. Notikusiiežu pārmagnetizēšanās, radušies radioaktīvi izotopi, sakusušas vielas lodītes, augu un dzīvnieku mutācijas un viskas cits.

Mazais Zaļais saka, ka izskaidrojums visai labs, taču patiesībā tas atkal rada veselu kaudzi jautājumu. Cerēsim, ka atbildes uz tiem tiks rastas.

Ceļotājam. Ņemiet vērā, ka Krasnojarskas apgabals un Evenkija tikai nesen tika atvērta ārzemniekiem.
Šodien šie apgabali pasludināti par dabas rezervātu. Te ir izlikti brīdinājuma plakāti „Īpaša aizsargājamā zona.” Protams, ka dikti iepaticies to visu saukt vārdā „zona” pēc brāļu Strugacku stāsta „Pikniks ceļa malā” un tam sekojošās Tarkovska filmas „Stalkers.”
Rezervātā izstrādāti trīs tūrisma maršruti: divi pa upēm un viens pa seno Kuļika gājiena maršrutu.

Melnie pētnieki un visādas baumas. Katastrofas vieta izraisa lielu interesi daudzos enerģētiķos un citos parapētniekos.
Meteorītiskā viela esot lietus noskalota no pauguriem, bet šur tur vēl saglabājusies ieplakās. Šī „viela” atrodama pavisam virspusē, lielākās izredzes to atrast esot apvidū starp nelielo Bubļika purvelīti un Ostrojas kalnu. Tas atrodas 4 km uz rietumiem no sprādziena epicentra.
Tikmēr ir arī ziņojumi, ka Bubļika purva kūdrā uzieti dimanta-grafīta sakausējumi (saka, ka kosmiskas izcelsmes!) un metāliskas plāksnītes, kas bagātinātas ar niķeli un platīnu.
Ir bijuši arī NLO novērojumi.
Uz austrumiem no epicentra esot kāds purvs, kuru pāris gadu atpakaļ pētījuši naftinieki. Kompass tajā vietā rādot visu ko, tikai ne ziemeļus. Tur neskraida zvēri un nedzied putni. Dzērvenes tur ir nenormāli lielas. Ģeologiem sākušas sāpēt galvas.
V.Černobrovs savā enciklopēdijā atzīmējis, ka te novērotas hronoanomālijas.

Secinājumi.
Vienota viedokļa par to, kas notika tālajā 1908.gadā nav vēl šodien. Lielākās dīvainības ir šādas:
1) šis ķermenis sabruka un izzuda pavisam ne tā, kā to dara „normāli” meteorīti;
2) nav krātera. Ja būtu nokritis meteorīts ar masu 100 000 t, tad krāterim būtu jābūt 1,5 km diametrā;
3) nav pat meteorīta šķembu. Kur gan varētu likties tik daudz niķeļa? 

Raksti.
Vai Tunguskas meteorīts bijusi daļa no Zemes augšējos slāņos sadalījušās komētas?


Saites.
Meteori, meteorīti.