Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Poltergeists, kuram nepatika aktrise...

Nekad nevar zināt, kur un kā gadīsies sastapties ar kaut ko neizskaidrojamu. Publicējam fragmentu no Austrālijas latvieša, aktiera un dramaturga Ulda Siliņa topošās atmiņu grāmatas "Zem dienvidu krusta" 1972.g. veltītās nodaļas. Šajā nodaļā Siliņš stāsta par Sidnejas Latviešu teātra trupas piedzīvojumiem, dodoties turnejā pie Amerikas latviešiem. Tur, Čikāgā, vienai no aktrisēm, Lijai Veikinai, galvenās lomas tēlotājai lugā "Sieviete rītasvārkā", kuru austrālieši izrādīja Amerikā, nācās piedzīvot satikšanos ar poltergeistu.

Siliņš raksta:

Čikāga bija vieta, kur Lija satikās ar spokiem. Te ir viņas stāsts – varat ticēt vai ne. Lija, Valda un Ruta ir apmetinātas pie Riča Spures.

Divstāvu māja. Lija guļ viena pati bēniņu istabā, Valda ar Rutu kopā, stāvu zemāk. Izrādes dienā Valda un Ruta aiziet apskatīt Čikāgu, bet Lija nolemj palikt mājās – jāliek Annijas Prestones matos ruļļi, jāatkārto teksts. (Mēs spēlējam bez sufliera). Lija ieliekas gultā un sāk šķirstīt eksemplāru. Noklaudz āra durvis un kāds nāk pa trepēm uz viņas istabu. Ko, šīs jau atpakaļ? Tik ātri?

Lija: Es izliekos, ka guļu. Atveras durvis un kāds man nosēžas blakus uz gultas. Es ataisu acis – neviena nav! Jā, es biju nobijusies! Noskrienu lejā, ieslēdzu TV, iededzinu visas lampas un trīcēdama gaidu abas mājās. Pārnāk Valda, Ruta un Ričs. “Jūs neticēsit, kas ar mani notika!“ es viņiem saku un sāku stāstīt. Ričs tikai smaida. Saku: tā, kur guļu, laikam bijusi bērnistaba, jo skapī vēl ir rotaļlietas. Ričs saka, ka nē. Viņa bērni esot jau visi lieli. Tā beidzas spoku lugas 1. cēliens.

Pēc izrādes mājās iedzeram pa glāzei un es eju atpakaļ uz savu istabu. Kā ieliekos gultā, ārā sākas neganta vētra. Pēkšņi! Koku zari sitas logā. Kā tas iespējams, ja pie mājas neviena koka nav! Es ierokos ar seju spilvenā. Te viens mani sāk kratīt aiz pleca. Skatos – neviena nav. Ar to pašu man pietika! Ietinos palagā, paķēru spilvenu un lejā pie skuķiem. Šīs ierauga durvīs stāvu baltā palagā un abas aiz pārbīļa gultā stāvus! Saku, ka tā esmu tikai es! Stāstu, kas noticis.Vētra? Kāda vētra?

Pārgulēju to nakti uz maza dīvaniņa skuķu istabā. Gulēju kā Dieva ausī. No rīta Ričs saka: “Vai dieniņ, uz tik maza dīvaniņa“... Es saku: “Rič, mani kāds tur augšā negrib.“

Noklausījušies Lijas stāstu, nezinājām ko domāt. Spoki šajos laikos tā nemaz pa pasauli apkārt nemētājas. Skuķis drošvien būs nosapņojis vai varbūt mājas tēvs aizgājis ciemos? Tā arī palika, līdz nonācām Toronto.

Kad Lija sāk atkal stāstīt savus spoku stāstus, Dzindaliņš Pūpēdis saka: Es to māju zinu. Es tur vairs negulētu ne par kādu naudu, Tad drīzāk renstelē!

Un nu ir gals visām šaubām par Lijas stāstu. Sieviete rīta svārkā ir tikusies ar spoku.

[Kas īsti nepatika Spures Čikāgas mājas poltergeistam - cilvēka atrašanās viņa istabā vai tam bija kādi speciāli iebildumi pret aktrisēm un teātri vai varbūt tikai pret sievietēm, to varam tikai minēt...  aliens.lv redakcijas piebilde.]

Attēls: L.Veikina (vidū, ar cigareti rokā) saviesīgā latviešu trimdinieku tikšanās reizē Sidnejā, 1971.g. Foto no U.Siliņa personīgā arhīva.