Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Virakoča

Jeb Virakoča Kon-tiki - „jūras putas.”

Kontiki Virakoča, Uirakoča, pilnā vārdā Ilja-Kontiksi-Virakoča, kečvu mitoloģijā ir demiurgs. Pēc inku leģendām, Virakoča bija civilizācijas radītājs.

Etimoloģija. Tiqsi Huiracochair dažādas nozīmes. Kečvu valodā tiqsi nozīmē „dibināšana” [pamatu likšana] vai „pamats,” huira (vai wira) nozīmē „tauki” un cocha (vai qucha) nozīmē „ezers,” „jūra.” Virakočas daudzie epiteti ietver "lielais," "visu zinošais," "varenais" utt. Vira-koča nozīmē „jūras [putas] tauki” vai arī „visu lietu radītājs.”
Ivars Vīks piedāvā šādu Virakočas vārda tulkojumu: "no jūras nākušais" (Vi), Saules dievības (Ra) centrālā (Koča) izpausme. Savukārt vārdu Kontiki Vīks tulko sekojoši. Vārda pirmā daļa kon norāda uz seno valdnieku vārdu Baltijā - ķēniņi, konungi un kungi. Vārda otrās daļas skaidrojums atrodams lietuviešu valodā: tikejimas - "ticība," "ticēšana," tikes - "derīgs," "izdevies" un to visu salīdzinām ar latviešu vārdu "tikums." Vai cik sarežģīti! 

Sinonīmi un analogi. Viņam nebija sava pastāvīga vārda, jo tas bija visa Radītājs un Visuresošs. Reizēm viņu raksturoja kā dievu – Kondoru, kas nesa Sauli pa debesu jumu, reizēm dievu – Jaguāru vai dievu – Tīģeri.
Iļja-Tiksi-Virakoča-Pakaijavacik – „Senais pamats, Pavēlnieks, Pasaules Skolotājs” – tāds bija visbiežākais lietotais nosaukums.

Raksturojums. Augstākā inku dievība, reizēm arī dievcilvēks – radītājs, lielais debesu Dievs. Viņu attēlo ar trejžuburi (tas varētu būt Dzīvības koka simbols) un burvju zelta zizli rokās, baltā garā apmetnī un sandalēm kājās. Daudz viņa attēlu ir Tiavanakā: dažos viņš atrodams sēžot uz zīloņa vai zirga. Esot kāda statuja, kas attēlo viņu kā nāru vai ūdensvīru.
Viņa kreisajai rokai bijuši tikai trīs pirksti, bet labajai – tikai četri. Šo pazīmi saista ar diviem zīmējumiem Naskas plato, kur uzzīmētajiem mērkaķim labajai rokai trūkst viena pirksta un ģeoglifam ar nosaukumu Putnēns trūkst labajai rokai arī trūkst viena pirksta.
Virakočas simbols ir Trejdeksnis, kas simbolizējis Dzīvības koku.
Virakoča ir dievs-radītājs pirmsinku un inku mitoloģijā, kas dominēja Dienvidamerikas Andu reģionā. Pilnais vārds ir Wiracocha, Apu Qun Tiqsi Wiraqutra un Con-Tici Viracocha. Virakoča bija viena no nozīmīgākajām dievībām inku panteonā un tika uzskatīts par visu lietu radītāju, vai par substanci, no kura visas lietas tika radītas un tika cieši saistīts ar jūru. Virakoča radīja Visumu, Sauli, Mēnesi un zvaigznes, laiku un pašu civilizāciju. Virakoča tika pielūgts kā saules un vētras dievs. Viņu attēloja ar sauli kā kroni galvā, ar zibensbultām rokās un asaru straumītēm no viņa acīm.

Biogrāfija. Daļā mītu Virakoča darbojas kā Dievs-Radītājs. Veicis daudz tālu ceļojumu gan pa sauszemi, gan pa jūru un atnesis civilizāciju reģiona tautām.
Virakoča nolaidies uz Zemes dziļā senatnē no Venēras, un izvēlējies Andus kā savu darbības vietu. Iesākumā viņš radījis pasauli un piepildījis to ar milžiem. Taču tie izrādīja nepaklausību un tika iznīcināti.
Tad Virakoča no māla (paralēle ar Bībeles VD!) radīja jaunu rasi – cilvēkus. Tie iznāca no alām un aizņēma pasuli. Taču pasaule iegrima tumsā un Virakoča no Titikakas ezera ūdeņiem izcēla Sauli, Mēnesi un zvaigznes. Tādējādi viņš tika godāts kā dabas radītājs un zināšanu devējs.
It kā izniris no ezera dzīlēm jau pēc tam, kad atkāpušies Plūdu ūdeņi. Inki apgalvo, ka tas dzīvojis Tiavanakā, savā galvenajā rezidencē, ko pats arī uzcēlis. Pēc tam viņš devās uz Kusku.
Ceļā uz Kusku Virakoča apstājās Pukarē. Kuskā viņš uzraudzīja atlikušos cilvēkus un tie sāka vairoties.
Sazvērinieki piespieduši viņu doties prom. Savā pēdējā ceļojumā viņš nonācis Kaba Klosā, kur sadusmojis priesterus un tie viņam uzsūtījuši karotājus. Vietējie viņu apvainojuši un gribējuši nomētāt akmeņiem. Virakoča izsaucis no debesīm uguni, kas viņu apņēmusi blīvā aplī un aizsargājusi. Uz viņu izšautās bultas atlekušas un nogalinājušas sirdīs pašus šāvējus. Tas pats noticis arī Konas novadā, Kočas ciemā, kur arī viņam uzbruka karotāji. Virakoča no debesīm izsauca uguns sienu, kas nostājās starp viņu un uzbrucējiem un zaigoja brīnišķām daudzkrāsainām liesmām. Uzbrucēji metās bēgt, taču sev par šausmām atradās ieslēgti citā ugunīgā lokā, kas pēc žilbinoša uzliesmojuma viņus pārvērta pelnos. Šodien šī vieta tiekot saukta par Gaismošanās laukumu.
Pēc tam devās prom pa jūru un neviens viņu vairs nav redzējis.
Visas leģendas apliecina, ka Tiavanaka bija senākās civilizācijas centrs Dienvidamerikā. Mīti vēsta par Virakoču kā Tiavanakas radītāju. Pēc Lielajiem plūdiem, kad ūdens līmenis nokrities, Virakoča Tiavanakā no akmens radīja sauli, mēnesi, zvaigznes un cilvēkus. Pēc tam Virakoča nosūtījis divus savus dēlus Jamjanu Virakoču ( ”tas, kam dota vara pār visām lietām” ) un Topako Virakočo ( „lietu radītājs” ) mācīt cilvēkus.

Citas leģendas vēsta, ka Virakoča no Tiavanakas devies uz Tambotoko kalnu, kur radījis četrus cilvēku pārus. Virakoča šos cilvēkus, kurus dēvēja par Aijaru brāļiem, sūtīja pasaulē, līdzi dodams zelta zizli. Vietā, kur zelta zizlis iegrima zemē, tika dibināta Kusko pilsēta, kas ap 1020.gadu kļuva par inku metropoli. Protams, Kusko tika dibināta ilgi pirms inkiem. Pirmais Kusko valdnieks bija Manko Kapaks, kas arī bija Saules dēls.

Avoti. Eksistē visai daudz (?) inku gan pirmsinku leģendu par Virakoču.

Atradumi.
Parakasas scepteris.
Virakočas simboli Naskas plato.
Skulptūra. XVI gs. spāņi ziemeļos no Tititakas ezera atrada bārdainu Kontiki Virakočas skulptūru. Spāņi to nezināja un domāja, ka tā ir svētā Bartolameja statuja. Svētajam Bartolomejam par godu spāņi nodibināja ordeni, taču pārpratums drīz vien tika noskaidrots. Fanātiskie spāņi Kontiki Virakočas skulpturālo portretu ar 20 cm garo bārdu sadauzīja gabalos.
Tiavanakas Saules vārti. Uz tiem kopā ar kalendāru attēlots Virakoča.

-------------------------------------------------------------------

Vēsturiska izziņa. Virakočas kā kultūras varoņa attēlojumi redzami jau tālā pagātnē, piemēram, pirmās Dienvidamerikas Nortečiko (3000.g.pmē.) civilizācijas pilsētā Karalā, Peru krastos. Par piemēru varam minēt „Zižļa dieva” piktogrammu, kura no jauna parādās pie inkiem un senākajās Tiavanakas drupās uz Saules vārtiem. Močiku kultūrā ir daudz no koka izgrieztu figūriņu, kur attēloti bārdaini, gudri vīri.
Virakoča radies, saplūstot vairākām senākām dievībām. Tā sevī apvieno Ilju - solāru dievību, Kontiksi - uguns, vulkānu dievību un Virakoču - zemes, ūdens dievību. 15.gadsimta beigās Virakočas kults kļuva par galvenās dievības kultu saules un pērkona kulta vietā.

Dievu atgriešanās? Spāņu parādīšanās sākotnēji iepriecināja inkus, kuri domāja, ka ir atgriezušies dievi-pētnieki, kuru gaišā ādas krāsa, garās bārdas un mati atgādināja Virakoču. Vārds Virakoča, burtiski tulkojot, nozīmē „jūras putas,” vai „pazust līdzīgi jūras putām.” Spāņu ierašanās pāri jūrai inkiem lika domāt, ka virakočas-dievi bija burtiski atgriezušies no jūras. 
Indiāņi teikuši Pizaro, ka cilvēki ar balto ādas krāsu, sarkanajiem matiem un bārdu bijuši dievi - virakoči. Inki spāņus dēvēja par virakočiem, jo viņi līdzinājās senajiem dieviem. Nav brīnums, ka Francisko Pizaro ar nelielo spāņu karavīru pulku izdevās iekļūt inku galvaspilsētā un saņemt gūstā Saules ķēniņu, iekarojot milzīgo valsti. Drosmīgie inku karavīri neuzdrošinājās stāties pretī spāņu nelielajām karapulkam, jo domāja, ka virakoči atgriezušies. Viena no inku teiksmām vēsta, ka Kontiki Virakoča, pirms pametis Peru, apsolījis indiāņiem, ka viņš kādu dienu atgriezīšoties.
Līdzīgi daudziem citiem senajiem radīšanas mītiem, stāsts par Virakoču ir pārsteidzoši līdzīgs plūdu mītiem visā pasaulē, kur gigantiski plūdi iznīcināja iepriekšējo cilvēci un atnesa jaunu civilizācijas laikmetu, atkāpjoties iznīcinošo plūdu ūdeņiem.

Avoti. Indiāņu mītus par Virakoču jau 16.gadsimtā pierakstīja spāņu hronisti. Hronisti, piemēram, Huans de Betanzo, aprakstījuši Virakoču kā „balto dievu,” ar bārdu. Vikipēdija gan skeptiski piemetina, ka autentiskajās inku leģendās nav minētas Virakočas no vietējiem indiāņiem tik ļoti atšķirīgās, eiropeiskās iezīmes (balta ādas krāsa, bārda u.c). Ja tā, tad jautājums vikipēdijai: sakiet, lūdzu, kur mēs varētu iepazīties ar autentiskajām inku leģendām, ja jau neuzticaties 16.gadsimta spāņu hronistu pierakstītajām inku, aimaru leģendām par balto dievu Viarakoču? Mūsuprāt, tas izskatās pēc neveiklas atrunas, nevis nopietna argumenta. Kā nekā vikipēdija atspoguļo oficiālās vēstures pozīciju. Varētu jau vēl uzdot dažus jautājumus, piemēram, saistībā ar bārdainu vīru attēlojumiem močiku keramikā, bet diezin vai sagaidīsim izsmeļošu skaidrojumu, izņemot jau ierasto vēstures dogmu atgremojumu.
Tālāk:
· Pedro Sarmiento De Gamboa History of the Incas;
· The Llama-Herder and the Virgin of the Sun;
· inku leģendas par baltajiem un bārdainajiem dieviem (Virakoču) apkopotas arī norvēģu zinātnieka Tūra Heijerdāla grāmatā American Indians in the Pacific (224.-268.lpp.);
· himna Virakočam, ko pierakstījis inku provinces aristokrātijas pēctecis, kristītais indiānis Pačakuti Jamki Salkamajua.

Vispārējais sižets. Viscaur dienvidamerikāņu un mezoamerikāņu kultūrās, civilizētāja Virakočas attēlojumi parādās mākslā un tautu mītos. Pedro Samiento de Gamboa (1532.-1592.g.) aprakstīja dievību kā liela auguma, baltu vīrieti, bārdainu, kurš nēsāja somu pilnu ar grāmatām, kuras dāvinājis senajiem cilvēkiem visā pasaulē. Šajās grāmatās bija zināšanas, kā kultivēt labību un saprast dabu. Pedro de Gamboa pats bija zinātnieks, pētnieks, rakstnieks, vēsturnieks un astronoms, kurš atšķirībā no pārējiem konkistadoriem, kuri bija ieradušies, lai iznīcinātu un paverdzinātu vietējos iedzīvotājus, ieradās Spānijas karaļa galma uzdevumā uzrakstīt hroniku par inku vēsturi un kultūru.
Pedro de Gamboa uzrakstīto darbu, kad tas bija pabeigts, sapulcē pārbaudīja vairāk nekā 42 vietējās autoritātes, komentējot un labojot. Par dokumentu autentiskumu nav zināms, bet minētā pārbaude sniedz rakstītajam zināmu ticamību, iespējams, izslēdzot postkoloniālo rasistu skatījuma ietekmi.

Sakari ar Meksiku. Virakoča ir līdzīgs dievam Ketcalkoatlam acteku kultūrā un dievam Kukulkanam maiju kultūrā, kuri nereti attēloti, kā balti vīri ar bārdu. Stāstos, kas iekļauti acteku kodeksos un citos mākslas darbos viņu pilsētās, acteki attēlo Kecakoatlu kā kultūrvaroni, radītāju, kas ieradās pāri jūrai un atnesa civilizāciju, zemkopību un zināšanas cilvēkiem.
Acteki, tāpat kā inki, uzskatīja spāņus par dievu iemiesojumiem, kuri atgriezušies un pats acteku imperators Montesuma uzņēma Kortesu savā lielajā galvaspilsētā Tenočtitlanā, kad tas 1521.gadā piestāja pie acteku zemes krastiem. Acteki dāsni apdāvināja Kortesu un spāņus ar zeltu un juvelierizstrādājumiem.

Himna Virakočam. Šo himnu, kas sacerēta par godu Virakočam, pierakstījis inku provinces aristokrātijas pēctecis, kristītais indiānis Pačakuti Jamki Salkamajua.
Te būs pati himna:
„Ak, Virakoča! Tu, kam līdzīgs tālu jo tālu nav it neviens,
kas pasaulmalās šajās jebkad pastāvējis!
Tu tas, kas vīriem devis dzīvi, esmi, jēgu.
Tu tas, kas teicis: lai top vīrs!
Tu tas, kas teicis: lai top sieva!
Tu tas, kas viņus radījis, kas viņus veidinājis.
Un dzīvību, kas viņiem devis esi.
Ak, sargi jel, ko radījis tu esi!
Lai dzīvo veseli un droši, un bez vainas,
Un mierā dzīvo!
Kur esi tu? Vai padebešos augstu?
Vai lejā esi? Vētras mākoņos?
Tad varbūt pērkondārdos esi?
Jel mani uzklausi! Jel atbildi!
Jel dzirdi, ko es lūdzu! Dod ilgu mūžu!
Un savu roku turi, sargājot!
Un pieņem ziedu, mūsu upurus,
kur vien tev tīk.
Ak, Virakoča!”
(citēts no M. Stingla „Zvaigžņu pielūdzēji”)

Radniecība. Viena leģenda vēsta, ka viņam bija viens dēls Inti un divas meitas Mamakvila (Mama Quilla) un Pačamama (Pachamama). Šajā leģendā stāstīts par plūdiem, kuros viens no izdzīvojušajiem bija Inti dēls Manko Kapaks, kas dažreiz uzskatīts par paša Virakoča dēlu. Kāda leģendā minēta Virakočas sieva, vārdā Mama Koča.
Vēl kādā leģendā minēti divi Virakočas dēli - Jamjmana Virakoča (Imahmana Viracocha) un Topako Virakoča (Tocapo Virachocha).

Mīti par Kontiki Virakoču. Aimaru mīti vēsta, ka pasaules pirmsākumos, kad pasaule slīga tumsā, no Titikakas ezera ūdeņiem iznācis dievs Virakoča un apmeties Tiavanakā. Šeit viņš radījis Sauli (cita versija - tas noticis Saules salā) un ierādījis tai ceļu debess velvē pa kuru kustēties. Viņš radījis arī Mēnesi un zvaigznes. Pēc tam Virakoča no akmens radījis cilvēkus - vīriešus un sievietes - un pa pāriem sūtījis uz visām debess pusēm un katram pārim norādījis, no kuras alas, upes tērces vai klints nākt pasaulē. Virakočas radītos cilvēku senčus indiāņi saukuši par virakočām. Šie no akmens radītie cilvēki bija milži.
No sākuma viss esot bijis labi, bet tad milži sākuši savā starpā karot un bija arī palaidušies slinkumā. Tāpēc radītājs Virakoča sūtījis plūdus, kuros milži noslīkuši. Daļa milžu pārakmeņojušies. Pēc šī mīta Tiavanakas milzu statujas ir plūdu laikā pārakmeņojušies giganti. Šie milži bija radīta ēra pirms parasto cilvēku radīšanas. Milžu ēras noslēdzas ar plūdiem.
Pēc Lielajiem plūdiem, kad ūdens bija noplacis, Virakoča atkal apmeties Tiavanakā un sadalījis pasauli četros apgabalos, radījis cilvēkus un sūtījis savus dēlus Jamjmanu Virakoču ("tas, kam dota vara par visām lietām") un Topako Virakoču ("lietu radītājs") mācīt cilvēkus. Saskaņā ar šo leģendu, Titikakas ezera dienvidu apgabals, Tiavanaka, bija pasaules naba.
Cita leģenda (inku) vēsta, ka pēc Tiavanakas dibināšanas Virakoča devies uz Tambotoko kalnu, radījis četrus cilvēku pārus. Virakočas radītie cilvēki, kurus sauca par Aharu brāļiem, devās tālāk, lai noteiktā vietā dibinātu pilsētu. Radītājs bija viņiem iedevis zelta zizli, kuram īstajā vietā vajadzēja iegrimta zemē. Šis zizlis iegrima mūsdienu Kusko rajonā. Te arī Manko Kapaks nodibināja Kusko.
Kādā mītā stāstīts, ka Virakoča ieradies no austrumiem: „Viņš dzīvoja starp cilvēkiem un apmācīja viņus daudzās mākslās. Viņš tas bija, kā viņu priesteris, kurš šeit bija pirms inkiem, kas parādīja cilvēkiem kā piegādāt ūdens straumes viņu tīrumiem, un apmācīja viņus kā ierīkot terases kalnos, kur varētu audzēt kultūraugus. Viņš uzstādīja lielu krustu Karavajas kalnā. Un, kad putns, kas dzied četras reizes rīta blāzmā, bija dziedājis un gaisma nākusi par krustu, kuru viņš bija uzstādījis, Virakoča pameta cilvēkus. Viņš nonāca pie jūras un devās tai pāri rietumu virzienā. Bet viņš solīja tiem, kurus bija atstājis, ka viņš sūtīšot vēstnešus, kas viņus aizsargāšot un sniegs tiem atjaunotas zināšanas par visu, ko viņš bija viņiem mācījis.”
Kad spāņi ieradās nolūkā iekarot Peru, vietējie iedzīvotāji domāja, ka viņi ir Virakočas pēcnācēji.
Atkal un atkal Andu reģiona mitoloģijā saskaramies ar stāstu par Lielajiem plūdiem. Tajās dienās drausmīgi plūdi applūdināja visu Zemi un iznīcināja gandrīz visu cilvēci. Virakoča parādījās īsi pēc plūdiem. „Viņš runāja ar cilvēkiem mīlestībā un lēnprātībā, saucot viņus par saviem dēliem, mācīja mīlēt vienam otru un būt žēlsirdīgiem. Viņa vārds bija Kon Tiki Virakoča. Bet viņš tika arī dēvēts par Huaracocha, Thunupa, Taapac, Tupaca vai Illa. Lai kur dievs gāja, slimie tika izdziedināti, aklajiem tika atdota acu gaisma.
Viņš devās daudzos virzienos, nosakot daudzus darbus un pienākumus. Pirms viņa ierašanās, cilvēki dzīvoja anarhijā; daudzi no viņiem bija kaili kā mežoņi; viņiem nebija mājokļu un dzīvoja alās, kuras laiku pa laikam pameta, lai medītu dzīvniekus un savāktu to, ko viņiem deva daba.”
Virakoča bija arī zibens pavēlnieks. Divas bultas, ko viņš tur savās rokās, simbolizē divus zibens uzsliemojumus, komandējot vētras.
Virakoča un viņa pavadoņi deva vietējiem iedzīvotājiem „progresīvas tehnikas zināšanas inženierzinātnēs un arhitektūrā.” Viņš darbojās līdzīgi Jēzum Kristum vai jebkuram citam labdarīgam pravietim. „Viņš sludināja universālu mīlestību un vēlējās darīt galu cilvēku upurēšanai. Viņš mācīja zinātnes un tehniku medniekiem- vācējiem, kuri, protams, mīlēja viņu. Kāds jauks puisis! Un viņš dziedināja slimos.” Svēts vīrs! Mēs saprotam tās skumjas un bēdas, kuras izraisīja Virakočas aiziešana.

Kontiki Virakoča - balto dievu vadonis. Kad 16.gadsimtā pēc Amerikas atklāšanas spāņi sasniedza Titikakas ezeram pieguļošo Altiplano augstieni, viņi dabūja dzirdēt leģendas no vietējiem indiāņiem par svešzemniekiem, kuri uzcēluši Tiavanaku. Pēc tam svešiniekus padzinušas šejienes naidīgas ciltis un viņi devušies uz piekrasti, lai ar saviem kuģiem burātu prom pa Kluso okeānu. Šo atnācēju vadonis bijis kāds dievišķs priesteris un valdnieks vienā personā Kon-Tiki, kam kečvu indiāni devuši pievārdu Virakoča, kas nozīmē „jūras putas.”
Kon-Tiki Virakoča sevi saucis par saules pēcteci. Viņš pavēlējis indiāņiem savus senčus attēlot uz keramikas traukiem un akmens ciļņos cilvēku izskatā ar putnu galvām un spārniem. Pats Virakoča un viņa pavadoņi bijuši cilvēki - gara auguma, gaišu ādu un ar bārdām - līdzīgi spāņiem, bet citādāk ģērbušies. Kon-Tiki Virakoča un viņa ļaudis tērpušies garās, platās, ap vidu ar jostu apsietās, drānās, kas sniegušās līdz potītēm, bet kājas bijušas sandales.
Spāņi šīm leģendām ticēja, jo paši savām acīm skatīja senos akmens tēlus un zelta statuetes, kur Kon-Tiki Virakoča un viņa pavadoņi bija attēloti tieši tāda izskatā, kā bija savās leģendās aprakstījuši indiāņi. Spāņiem radās aizdomas, ka pirms viņiem Atlantijas okeānu ir šķērsojis kāds apustulis no Svētās zemes. Līdzīgus stāstus par baltajiem dieviem spāņi bija dzirdējuši Meksikā no actekiem.
Norvēģu zinātnieks un dēkainis Tūrs Heijerdāls, kurš savās grāmatās („Aku-aku,” „Ra” un „Tigris ekspedīcija”) visai bieži atsaucās uz šiem leģendām, piefiksējis, ka indiāņi viņu uzrunājot, reizēm saukuši par „virakoču.”
Vietējie indiāņi spāņiem teikuši, ka Virakoča ieradies pie viņiem no okeāna. Gan Centrālamerikā, gan Dienvidamerikā vietējie indiāņi stāstījuši, ka sensenos laikos par viņiem valdījis kāds, kuru acteki sauca par Kecalkoatlu, maiji par Kukulkanu, inki par Manko Kapaku, bet aimari par Virakoču, bet Kolumbijas indiāņu cilts čibči - par Bočiku. Visās šajās leģendās viņš aprakstīts līdzīgi: liela auguma vīrietis ar baltu ādas krāsu, zilām acīm, ar gariem blondiem, sarkanīgiem matiem un bārdu. Protams, zinātnieki nepiekrīt tam, ka Virakoča varētu būt Kecalkoatls, bet leģendās vēsta to pašu stāstu.
1930.gadā Meksikas ziemeļu daļā tika uzieti ap 800 skeletu. Visi eiropeīdi, augumā ap 2,44 m. Iekarotāji (Kortesa ekspedīcija) valdnieka Montesumas galmā atrada baltu sievieti no cilts, kura actekiem vienmēr uzbruka no ziemeļiem.
1542.gada jūnijā Orlejanas karavīri, kuri bija devušies Eldorado meklējumos, atklāja skaisto un vareno Amazones upi un kaut kur tās krastos atklāja balto sieviešu cilti. Tā kā šīs sievietes bija īpaši labas karotājas, spāņu kareivji centās izvairīties no viņām. Upē tāpēc tika nosaukta par Amazoni.
Tiavanaka atrodas netālu no Titikakas ezera, aptuveni 3825 m augstumā vjl., kur atmosfēras spiediens ir divreiz zemāks nekā pie jūras līmeņa. Šeit atrodas „Saules vārti.” Sienu garums ir simtiem metru; tās ir būvētas no monolītiem, kas katrs sver ap 60 tonnām; arī daudzas milzīgās statujas, cietoksnis un 7,5 m augstā statuja attēlo vīrieti ar gariem matiem, bārdu un eiropeiskiem vaibstiem. Tur ir caurules, veidotas no kaut kāda balta ieža, kas nekad nav bijis atrodams šajā reģionā. Tās ir 2 m garas, 0,5 m platas un to iekšējais diametrs ir 0,5 metri. Statujās redzamas eiropiskas sejas vai afrikāņu sejas, atgādinot olmeku mākslu.
Sjeragalāna (Cerra Gallan) tika atklāta 1956.gadā. Tā atrodas 6000 m augstumā. Cietoksnis uzbūvēts uz ļoti augstas klints virsotnes. Būvēts no akmens bluķiem, kas katrs sver no 1-10 tonnām. Arējā siena ir 6-8 m augsta un 3-4 m plata; tai nav nekādu vārtu un tā apņem cilindriskus torņus ~12 m augstumā. Tie ir tik savādi - tajos nav ne logu, ne durvju, tikai caurumi griestos. Ne skeleti vai galvaskausi vai jebkādas cilvēku pēdas netika atrastas. Cietoksnis celts dažus tūsktošus gadu pirms mūsu ēras. Aimaru tauta to nosauca par ”lidojošo cilvēku cietoksni” un saistīja ar Virakoču.
Antropoloģiskie pierādījumi neapstājās tikai šeit. Tie atrodami arī Lieldienu salā, kur 1722.gadā holandietis Rogavēns sastapa divas iedzīvotāju grupas: pirmā piederēja rasei, kuru mēs parasti sastopam Okeānijā, bet otra piederēja baltajai rasei - gara auguma cilvēki ar sarkaniem vai blondiem matiem un bārdu un garām ausīm, kuras kļuva līdzīgas tiem smagajiem 15 cm garajiem ausu riņķiem, kurus viņi valkāja.
Garāmejot pieminēsim vēl dažus interesantus atklājumus, kas netieši varētu apstiprināt teoriju, ka Virakoča tiešām bija balto cilvēku vadonis, kurš Dienvidamerikas indiāņu dievu panteonā ieņēma vietu kā saules un vētru dievs:
- močiku kultūras apbedījumos uziets apbrīnojams daudzums keramikas figūru un daudzas no tām attēlo bārdainus vīrus;
- Tiavanakas drupās arheologs profesors Vendels Benets 20.gs. 30.gados uzgāja bārdaina vīrieša statuju;
Peru ziemeļos pie Truhiljas uzietas divas vāzes ar kaujas ainām, kur bārdaini vīri cīnas ar indiāņiem, kuri attēloti bez bārdām;
- 16.gadsimta vēsturnieks Garsija de la Vega rakstījis, ka kāda Dienvidamerikas templī redzējis augstākās dievības tēlu, kura seju greznojusi bārda;
- Peru/Dienvidamerikā - Amerikas radioraidījumu sabiedrības (ABC) ziņu ierakstos no 2006.gada pieminēti Peru čačapoijas (Chacapoyas), kuri aprakstīti kā baltādaino cilts. Šie cilvēki apdzīvoja Peru ziemeļus no 800.-1475.gadam, kad viņus pakļāva inki;
- Peru/Dienvidamerika - 1952.gadā nāca klajā Tūra Heijerdāla pētījums „Amerikas indiāņi Klusajā okeānā.” Tajā ir dokumentēti arī Peru mūmiju atradumi - tās pārsvarā ir baltādainu cilvēku;
- Peru/Dienvidamerika - jau minētajā Tūra Heijerdāla grāmatā aprakstītas Parakasas mūmijas. 1940.gados veiktajos pētījumos atzīmēts, ka šīs 2000 gadus vecās mūmijas ir gara auguma, tām ir sašaurināta seja un mati, kas nav raksturīgi mongoloīdiem (sarkani, vai pat kastaņbrūni, mīksti un cirtaini kā eiropiešiem);

Virakoča un garauši. Inku leģendas stāsta, ka Kontiki Virakoča vedis līdzi garaušus, dodamies braucienā uz rietumiem pa Kluso okeānu. Pirms pametis Peru, Virkoča apstājies pie Kusko salas (vai pareizi?), kur viņš kādu vīru, vārdā Alkavisa paaugstinājis par virsaiti un devis norādījumus, ka visiem pēcnācējiem jāpagarina ausis, kad pats būs aizbraucis.
Spāņi no indiāņiem, kas dzīvoja ap Titikakas ezeru, dzirdējuši nostāstus, ka Kon-Tiki Virakoča bijis garaušu valdnieks un, ka šie garauši meldru laivās braukuši pa Titikakas ezeru. Viņi izdūruši ausī caurumus, iebāzuši tajos lielus totori meldru gredzenus; viņi saukušies par ringrim, kas nozīmē „auss.” Gaurauši palīdzējuši Kon-Tiki Virakočam nogādāt paredzētajā vietā un uzcelt vairāk nekā 100 t smagos milzu akmeņus, kas atrodas Tiavankas salā.

Virakoča Tiavanakā. Pēc leģendām Tiavanakas pilsētu dibinājuši Dievi un uzbūvējuši vienā naktī. Precīzāk - būvētājs bijis dievs Virakoča jeb Kon-Tiki.

Virakočas svētieleja – tā atgādina trijstūrainu peldbaseinu. Tā dziļums ir 2 m, garums – 12 m un platums – 9 m. Dibens izlikts ar oļiem. Sienas veido tēsti klinšu bluķi un grezno akmens tēli. Ieeja svētvietā pa kāpnēm no dienvidu puses. Ielejā saglabājušies trīs akmens tēli, no kuriem pats galvenais ir Virakočas statuja. Tā ir 2 m augsta, ar skatu uz D. Aiz tās atrodas vēl divas statujas, iespējams, viņa pavadoņi. Uz šiem tēliem no sienām noraugas daudzas telpiski veidotas akmens sejas.

Beneta monolīts. Lielākā statuja Tiavanakā, Bolīvijā, netālu no Titikakas ezera krastiem, ir 24 pēdas augsta (sver ap 20 t). Pazīstama kā Beneta monolīts vai "Pačamamas monolīts," tā daudzus gadus stāvēja Lapasas stadiona priekšā kopš 1932.gada, kad to pārvietoja no atraduma vietas Tiavanakā. 2002.gada martā monolīts svinīgi tika nogādāts atpakaļ. Tās apakšējā ķermeņa daļa, kura ir noklāta ar zivju galvām, atgādina vienu no Mezopotāmijas dieviem, Oanesu, cilvēku-zivi, amfībijas tipa būtni, kura nodeva īpašas zināšanas senajai cilvēcei. Oanesu nereti identificē ar Andu dievu-radītāju Virakoču.

Kontiki Virakočas attēlojumi. Daudzās inku vai pirmsinku svētajās vietās, tādās kā, piemēram, Tiavanakā un Pumapunkā, jūs varat atrast vīru attēlojumus, kas pilnīgi atšķiras no citiem. Tuvāk apskatot šos attēlojumus, mēs atklājam divas lietas, kas nav atrodamas nekur citur: bārdu un eiropeiskus degunus. Tas pirmajā mirklī varētu izskatīties pēc laimīgas sagadīšanās, bet vairāk pārbaudot gliptolītus un akmens tēlus, kļūst skaidrs, ka šie sejas vaibsti tika ar nolūku piešķirti centrālajai figūrai senās Dienvidamerikas tautu vēsturē un mitoloģijā.
Ja būtu atrastas tikai viena vai divas bārdainas figūras, tad to varētu uzskatīt par nejaušu vai mākslinieciskas jaunrades rezultātu. Taču šos attēlojumus nevar tā vienkārši noraidīt, jo tie ir visur. Virakoča ir visprominentākā personībā visās šajās svētvietās.
Ne tikai leģendās, bet arī skulptūrās, ciļņos Virakoča attēlots kā vīrietis ar baltu ādas krāsu, bārdu un lielu degunu. Dažos ziņojumos atzīmēts, ka Virakoča staigājis sandalēs, valkājis baltu, labi krītošu ietērpu, kas sniedzās līdz zemei.
Visai bieži Virakočas attēlojumos redzams, ka viņa apakšējo ķermeņa daļu klāj zivju zvīņas. Tas ļāvis dažiem izteikt pieņēmumu, ka viņš bija no kādas attīstītas un inteliģentas ūdenī dzīvojušas sugas, par piemēru minot vaļveidīgo smadzeņu kapacitāti un sazināšanās metodi (vaļi, delfīni). Citi savukārt uzskata, ka zvīņas tikai norāda, ka Virakoča bija viesis no citas zemes, kas laivā vai kuģī ieradies un pēc tam aizbraucis no Dienvidamerikas.
Tiek uzskatīts, ka raudošā vīrieša figūra Saules vārtu reljefa centrā, kas rotā tās priekšpuses augšdaļu, ir pats dievs Kontiki Virakoča ar scepteri vienā rokā un zibeni otrā rokā.
Kaut kāds bārdaina vīra sejai līdzīgs veidojums klintī, ko uzskata par Virakočas portretējumu, atrodas pie Olantaitambas.
16.gadsimtā spāņi Kānā, ziemeļos no Tititakas ezera, atrada bārdainu Kontiki Virakočas skulptūru. Spāņi to nezināja. Viņi domāja, ka tā ir svētā Bartolameja statuja. Svētajam Bartolomejam par godu spāņi nodibināja ordeni, taču pārpratums drīz vien tika noskaidrots. Fanātiskie spāņi Kontiki Virakočas skulpturālo portretu ar 20 cm garo bārdu sadauzīja gabalos.

Virakočas krekls - vai senajā Peru eksistēja rakstība? Kontiki Virakoča izraisījis arī diskusiju par to vai tomēr senajā Peru pastāvējusi rakstība vai ne. Runa ir par Virakočas kreklu.
Saskaņā ar vispārpieņemtajiem uzskatiem Peru senās civilizācijas rakstību nepazina. Kaut gan bijuši pētnieki, kuri mēģināja atrast pierādījumus tam, ka senajā Peru pastāvējusi savdabīga rakstība. Viens no šiem pētniekiem bija Rafaels Larko Oile, kurš ticēja, ka ir atklājis pupiņu rakstu, kuru lietojuši močiki. Viktorija de la Harra uzskatīja, ka Parakasas tekstiliju ornamenti ir kāda pirmsinku raksta zīmes.
1968.gadā Štugartē notika 38.Vispasaules kongress, kas bija veltīts Amerikas indiāņu problemātikai. Tajā Tībingenas Universitātes profesors Dr.Tomass Bartels nolasīja referātu, kurā paziņoja, ka „...senie peruāņi pratuši rakstīt!” Viņš atkārtoja, tikai modernākā un pārdomātākā izklāstā, Viktorijas de la Harras hipotēzi, ka Dienvidamerikas pirmskolumba indiāņu rakstība ir viņu ornamenti.
Īpaši Bartelu ieinteresēja kvadrātveida ornamenti, kas ir bieži sastopami uz peruāņu krekliem - uncu. Šos rotājumus Peru indiāņi sauc par tocapu.
Analogus tocapiem profesors Bartels uzgājis māla traukus - kero. Tikai visi kero ar šīm zīmēm gan attiecās uz pēcspāņu laikiem. Tas mums ir jāielāgo, diskutējot par rakstību pirmskolumba Peru.
Bartels uz tekstilijām un keramikas pavisam saskaitījis 400 dažādu zīmju. Viņš uzskatīja, ka ikvienai zīmei bija sava nozīme un, ka Peru indiāņi no tām veidojuši arī plašākus uzrakstus. Aprakstīto tekstiliju vidū profesors pamanījis lieliski saglabājušos, mākslinieciski skaistu Peru dienvidu piekrastes pončokreklu, ko dēvēja par „Virakočas apmetni.” Tas glabājās Roberta Vudsa-Blisa kolekcijā Dambertonoksā pie Vašingtonas.
Profesoram izdevies atšifrēta ap piecdesmit grafēmu. Uz Dambertonoksas pončokrekla Bartels spējis atminēt zīmes „uguns” (kečvu valodā con), „terasu piramīda” (ticci vai tisci), „tauki” (vira, huira) un „viļņi” (kocha). Pēc profesora atšifrējuma uz [sen]peruāņu krekla bija rakstīts sekojošais: „Con Ticci Vira Cocha.”
Kopumā uz Virakočas krekla ir 24 grafēmas, no kurām dažas atkārtojās. Zīmju secība nav nejauša un atkarīga no audēja estētiskās gaumes. Gluži otrādi, pēc Bartela domām, zīmju izkārtojums pauž virkni kalendāra datu - zvaigžņu un lunāros mēnešus un gadus, dažu planētu apriņķojuma periodu ap Sauli. Skeptiķi gan apšauba, vai profesoram no Tibingenas izdevies atrast pierādījumus rakstības eksistencei senajā Peru.

Virakočas ceļojums. Oficiālā inku vēsture ir ārkārtēji tumša: lielu daļu tās iznīcināja relatīvi nelielais spāņu karapulks, kuriem bija vienaldzīgs viņu civilizācijas attēlojums. Kaut gan seno ēģiptiešu zelts bieži vien tika aizvests no Ēģiptes, tas vismaz ir lielā mērā pasargāts; inku zelta liktenis bija tāds, ka to pārkausēja, pirms iekrāva spāņu kuģos, kurus pēc tam pārķēra angļu pirāti. Kaut arī inku civilizācija ir tikai dažus simtus gadu veca, mēs saskaramies ar līdzīgu problēmu, kas piemīt seno ēģiptiešu civilizācijai: ka tos nav iespējams tieši iztaujāt vai, ka mūsu rīcībā būtu plaša datu bāze, lai uzzinātu par šo kultūru.
Spāņi inku kultūru uzskatīja par „nežēlīgu” un līdz šim to uzskatīja arī par „primitīvu.” Rietumnieku prāts nespēj saprast, kāpēc inku civilizācija praktizēja cilvēku upurēšanu. Rietumeiropā inku civilizācija bieži vien netika iekļauta mācību programmās. Pagājuši vairāk nekā četrdesmit gadi, kā neziņas plīvurs lēnām izklīdis, sevišķi dēļ milzīgās intereses, kuru izraisījis Ēriks fon Dēnikens.
1960-tajos gados Dēnikens izvirzīja jautājumu: ja inki bija primitīvi vai stulbi, kā viņi spēja radīt savas bieži vien komplicētās būves, tādas kā Saksavamānā vai Olantaitambā? Ja patiešām stulbi, kurš viņiem palīdzēja? Ja neviens nevar identificēt, vai mums jāvērš savas acis uz ārpuszemes būtnēm? Kopš tā laika jautājums ir arvien vēl izvirzīts, bet apstākļi ir ievērojami atšķirīgi no tiem, kādi bija toreiz. Tā tagad ir skaidrs, ka inki nebija stulbi. Turklāt ir skaidrs, ka inki celtniecībā izmantoja zināšanas, kuras bija mantojuši no saviem priekšgājējiem. Viņi bija pēdējā vietējo valdnieku grupa, kura valdīja zemē simtiem paaudžu, ja ne tūkstošiem gadu.
Tomēr, jautājums par to, ko viņu civilizācija pārstāvēja, vēl arvien ir lielā mērā neatbildēts. Pamata atbildes daļu šajā jautājumā sniedz Peru arheologi, kā arī ārzemju zinātnieki. No tās izrietējusi radikāli jauna pieeja un interpretācijā par to, kas bija inku kultūras pamatā.
Divi atslēgas cilvēki šajā jautājumā ir Fernando un Edgar Elorrieta Salazar. Galvenā inku civilizācijas daļa ir „Svētā ieleja,” kas stiepjas no Kusko, inku pasaules „nabas,” līdz Mačupikčai, kuru 1911.gadā uzgāja Hirams Bingems. Faktiski, ieleja turpinās uz dienvidiem no Kusko, Titikakas ezera virzienā. Izvietojies apmēram 4 km augstumā, ezers ir visaugstākais kuģojamais ezers pasaulē. Tā bija sala šajā ezerā, Saules sala, kā vēsta inku leģendas, kur dievs radītājs Virakoča parādījās uz Zemes. No šejienes sākās Virakočas ceļojums. Iespaidīgas ainavas ieskauta, ieleja pazeminās līdz 3400 m augstumam virs jūras līmeņa pie Kusko un 2800 m augstumam virs jūras līmeņa pie Mačupikčas. Kaut arī upes ietek Amazones upē, tiek stāstīts, ka Virakoča turpināja savu ceļu, virzoties jūras virzienā, līdz pazuda Klusajā okeānā.
Leģenda par Virakoču un tas, kā viņš „parādījās” svētajā ielejā noved mūs ar seju pret seju ar inku civilizācijas (es gan teiktu ar Andu civilizāciju) noslēpumiem: Kusko un Saksavamanas, Olantaitambas un Mačupikčas. Dažādas grāmatas ir iznākušas par katru nosaukto vietu, bet tikai nedaudzās grāmatās ir mēģināts interpretēt šīs vietas kā veselumu. Šī jaunā pieeja ir nozīmīga, tā varētu prezentēt globālu skatījumu uz Virakočas varoņdarbiem - skatījums, kas varētu balstīties inku mitoloģijā, ne tikai atsevišķas vietas zinātniskā analizē.
Celtniecības centru nocietinājumi Svētajā ielejā tādā veidā transformējās „Svētā ceļa” akmenī, pa kuru ceļojis Dievs Radītājs. Jaunākā Mačupikča nozīmē ir apgāzusi šā „ceļa” nozīmi. Brāļi Salazari nepārprotami norāda, ka Olantaitamba bija daudz, daudz nozīmīgāka. Kaut arī pie pirmā acu uzmetiena ne tik iespaidīga kā Mačupikča, tās novietojums ainavā tomēr ir komplicētāks un ietver daudz vairāk simbolisku detaļu.
Pētnieki norāda, ka inkiem bija specifiska izvēle centrēties kalnu virsotnē, pierādījums, kuru var atrast Mačupikčā. Pie Olantaitambas līdzīgi pierādījumi varētu būt identificējami, bet detaļas daudz vairāk specifiskas. Abas vietas ir orientētas uz kalnu, bet pie Olantaitambas, cilvēciskas būtnes profils, kas tiek identificēts ar Virakoču, ir nepārprotami saskatāms.
Virakočas akmens seja virs Olantaitambo ir inku leģendas daļa: viņa izskats demonstrē, ka dievs radītājs vēl tagad vēro paša radītos cilvēkus. Tur ir vēl vairāk grupējumu: brāļi Salazari konstatējuši, ka ielejā zem Olantaitambo pirmais saullēkta stars krīt uz tā dēvēto Pacaritanpu, „Rīta blāzmas Māju,” kur dievi kļuva par „Dievu.” Šī struktūra ir grūti identificējama. Pirmajā acu uzmetienā, tur nav redzams nekas cits kā tikai apstrādāts lauks. Bet otrajā acu uzmetienā atklājās, ka viss lauks attēlo gigantisku piramīdu: vieta, kur saules stars sasniedz zemi ir skaidri iezīmēta struktūrā. Tādi grandiozi tēli inku struktūrās nav vienreizēji. Kaut kur citur, inki ir izmantojuši to pašu tehniku, bieži vien pilsētu plānojumos. Brāļi Salazari identificējuši dažādu dzīvnieku apveidus pakalnos un Mačupikčas dizainā, kas ir atkarīgs no skatu punkta, no kura monumenti tiek vēroti. Galvaspilsētas Kusko dizains tāpat ir atjautīgi radīts, veidojot pumas, karaliska dzīvnieka, tēlu.
Priekšstats, ka svētā ģeogrāfija izceļ inku pilsētu plānojumu, nav radies mūsdienu novērojumos. Jezuītu bīskaps Bernabs Koba (Bernabe Cobo) savā grāmatā „Jaunās Pasaules vēsture” (The History of the New World, 1653.g.) rakstīja par Kusko sekēm (ceques). Tās bija līnijas, uz kurām bija novietojušās svētnīcas vakas (wak’as), un kuras godāja vietējie iedzīvotāji. Seke attēlota kā svētā taka.
Koba rakstīja, ka seke sākās un sazarojās no Saules tempļa inku galvaspilsētas centrā. Tās ir neredzamas līnijas, kas ir saskatāmas vienīgi vaku sakārtojumā. Seke izstarojās starp divām līnijām taisnā leņķī, kas sadalīja pilsētu četrās daļās un izplatījās pa visu inku impēriju. Katra seke bija dzimtas pārraudzībā. Vakas visbiežāk ieguva akmeņu, avotu, pakalnu, vai akmeņu uz pakalna apveidu. Upurēšanai tika gatavoti parasti mazi bērni. Šīs ceremonijas sākās Kusko un kulminēja upurēšanā speciāli nozīmētās vietās, kas visbiežāk atradās netālu no svētu kalnu virsotnēm.
„Svētā taka” varētu saturēt dziļāku vēstījumu. Modernā pētniecība izteikusi domu, ka Svētā upju Urubambas un Vilkamaju ieleja simbolizē Piena ceļu. Upju identificēšana ar zvaigznājiem, īpaši Piena ceļu, nav nekas jauns. Citi piemēri ir Nīla, Po Itālijā, Rona Francijā.
Džons Meidžors Džekinss (John Major Jenkins), pētnieks, kas analizējis astronomijas komponentus Centrālamerikas un Dienvidamerikas kultūrās. Džekinss uzskata, ka arheologiem vajadzētu darīt daudz vairāk nekā tikai gatavot augsta līmeņa paziņojumus, tādus kā, piemēram, uzskats, ka inku civilizācija praktizēja saules pielūgšanu. Kāpēc viņi piekopa saules kultu? Kāds reliģiozs vēstījums iekļauts šajā tradīcijā?
Džekinss tic, ka atbildi var atrast ticībā, ka Galaktikas centrs, Piena ceļa centrs ir dvēseļu ceļojuma sākums, vai galamērķis, zvaigžņu vārti uz citu dimensiju - Dievu. Šīs zināšanas iekodētas maiju kalendārā. Tās pašas zināšanas attēlo Peru ainava.
Inku galvaspilsēta Kusko, „pasaules naba,” novietojusies starp divām upēm. Tas atbilst tumšajiem „vārtiem” ziemeļos no Strēlnieka, „vārtiem” uz šo citu dimensiju. Bet visintriģējošākais šajā interpretācijā ir tas, ka Titikakas ezers ir Galaktikas centra vieta. Tādēļ tur ir saskaņa starp to, ko Džekinss bija identificējis kā maiju ticības būtību un ģeogrāfisko inku civilizācijas kartografēšanu.

Daudzi vārdi - viens stāsts. Iespējams, jūs būsiet ievērojuši dažas līdzības starp Virakoču un citām mītiskām figūrām no dažādiem reģioniem un laikmetiem. Daudzās kultūrās, īpaši Dienvidamerikas, bija centrā figūra, kas izdomāja likumus. Maiji viņu saukuši par Kukulkanu, un acteki - par Kecalkoatlu. Vārdi mainās, bet leģendas ir tās pašas.
Pāri plašajiem okeāniem un gadu tūkstošiem var vilkt paralēles starp leģendām par Virakoču un citām labi zināmām leģendām. Ēģiptē Tots darīja tieši to, ko Virakoča paveica Dienvidamerikā. Inku dievībai ir daudzas kopējas rakstura iezīmes ar labi zināmo ēģiptiešu dievību Ozīrisu. Seno šumeru panteona dievs Enki ir Virakočas līdzinieks. Pat Jēzus Kristus demonstrē daudzas iezīmes, kas vienādā mērā piemīt Virakočam: bārda, apģērbs un staigāšana pa ūdens virsmu, civilizācijas nesēja darbība u.c.
Mēs nevaram ceļot laikā, nonākt pagātnē un sastapt pašu Virakoču. Mēs tikai varam, ar atvērtu prātu un veicot pamatīgus pētījumus, sākt savienot šī senā noslēpuma druskas vienotā kopainā. Akmens tēli un leģendas, kas saglabājušās gadu tūkstošiem, atvaira skarbo laiku un vispārpieņemto vēsturi.

Mesijas gaidīšanas motīvs Andu reģiona mitoloģijā. Mēs saprotam, kāpēc Andu tautas gadsimtiem un varbūt gadu tūkstošiem cerēja, ka Virakoča kādu dienu atgriezīsies. Tāpat kā kristieši gaida otro Kristus atnākšanu. Bet dieva vietā, ieradās baltie velni. Pizarro darīja galu mītam asins peļķē.

Virakočas līdzinieks Ketcalkoatls. Vairākus gadsimtus agrāk, inku civilizētājs dievs vairāk atgādināja acteku dievu Kecalkoatlu. Vienīgi viņa vārds atšķiras un tas nozīmē „Apspalvotā čūska.”
Ketcals - putns, kas var lidot. Koatls - čūska, kas var peldēt viļņos. Vai Kecalkoatls bija tas, kas pārvietojās lidmašīnā, kas vajadzības gadījumā spēja iegremdēties ūdenī? Tas, kurš lidoja un peldēja zem ūdens, pateicoties savam maģiskajām kuģim? Citā pasaules malā, indiešu eposs „Mahābhārata” stāsta par Ašviniem, iebrucējiem Rāmas impērijā. Viņiem bija īpašs lidaparāts, kas spēja pārvietoties zem ūdens un debesīs. Interesanti, ka vēdiskais dievs Indra līdzīgu aparātu, kas spēja lidot debesīs un peldēt zem ūdens, uzticēja „Mahābhāratas” varonim Ardžūnam. Ja vārda „Apspalvotā čūska” jēgu var saprast tā, tad kāpēc līdzīgi nevarētu interpretēt „Jūras putas”?

Teorijas par to, kas bija Virakoča un viņa pavadoņi. Teoriju bez gala. Viena par otru trakāka. Nav īsti skaidrs no kurienes ieradušies baltie dievi. Viena versijā apgalvots, ka Kontiki Virakoča ieradies kuģi pa jūru, citā - iznācis no Titikakas ezera. Vēl eksistē versija par to, ka sensenos laikos no debesīm atnākuši milzīgi cilvēki ar baltu ādas krāsu, saukti par „Saules dēliem.” Tie iemācījuši cilvēkiem dažādus amatus un pēc tam atkal pazuduši, pirms tam solīdamies atgriezties.
Kas bija ļaudis ar gaišo ādas krāsu? Te tiek izvirzītas vairākas teorijas, sākot ar vikingiem, beidzot ar nordiskajiem citplanētiešiem. Teorija par vikingiem ir noraidāma uzreiz, jo leģendās baltos dievus ar bārdām attēlo kā labsirdīgus skolotājus, kultūrvaroņus, kas cilvēkiem iemācīja dažādas zinības un amatus, bet vikingi, kā zināms, bija brutāli laupītāji. Turklāt Tiavanaka un citi būvlaukumi Dienvidamerikā ir tik veci, ka šī versija pati par sevi atkrīt. Diezgan ticama versija varētu būt, ka Kontiki Virakoča un viņa pavadoņi bija baltie lemūrieši.
Lai nu kā, bet tas nu ir fakts, ka baltie cilvēki Amerikā dzīvojuši jau pirms 12 000-13 000 gadiem vai pat vēl senāk, un pierādījumi liecina, ka Tiavanakas kultūra bojā gāja pirms 11 500 gadiem.
Vēl kāda teorija Virakoču un viņa pavadoņus saista ar bojāgājušo aizvēstures Atlantīdas civilizāciju.
Tāpat versija par citplanētiešiem ir apdomāšanas vērta.
Nu jau tai saulē aizgājušais Ivars Vīks bija izvirzījis teoriju, ka Kontiki Virakoča simbolizē senbaltu civilizācijas nesējus Dienvidamerikā. Par to varat lasīt viņa grāmatā „Mūsu Dižā Senatne.” Ivars Vīks raksta, ka Virakočas īstais vārds iespējams saglabājies Titikakas ezera apkaimes augstākajā virsotnē Illimani. Vārda otrā daļa apzīmējot gan cilvēku, gan akmeni/klinti. Vīks norāda, ka vārds Illi varētu būt saistīts ar Īli Latvijā. Par Virakočas civilizātora darbību jau diezgan daudz rakstīts, tāpēc nav nekādas vajadzības atkārtot Vīka rakstīto par senbaltu kultūras nesēju darbiem Dienvidamerikā.
Tālāk jāpiemin no Latgales nākušais latvju senatnes pētnieks Antons Rupainis. Viņš savā grāmatā „Archeolingvistika” sakarā ar Kontiki Virakoču raksta pavisam interesantas lietas (citēts no Ivara Vīka grāmatas „Mūsu Dižā Senatne”): „...Kocha runā tradīcija uzrāda Vira Cocha, Kon Tiki Viracocha, Kontiki Illoc Viracocha un arī Viracochas laikus (136. lpp.)
...Kocha oriģinālais nosaukums bija „koks,” jo viņi bijuši milzīga auguma vīti (koki) salīdzinājumā ar to laiku cilvēku augumiem. Arī antropologu atrastie milzu zobi Ķīnā liek secināt, ka tie ir Koko Noras senči.
...Titikakas leģenda stāsta, ka no ūdeņiem izkāpa Vira Kocha un radīja Sauli, Mēnesi un zvaigznes.
...Titikakas leģendai ir vairāki varianti. Cita stāsta, ka Vira Kocham nav bijis ne kaulu, nedz miesas, bet kustējies tas ātri. Cita - Vira Kochs bijis Saules dēls, saukts Yntip Churin. Vēl citā - viņš pazemē taisījis statujas un ielicis tajā dzīvību, tad viņš sapulcinājis ļaudis, iecēlis tiem valdnieku Alka Vica, licis ietu uz Kūzko (Kusko), tad atvadījies un nozudis ūdenī. Bet citas jaunākas leģendas tēlo Vira Kochu kā reālu personu, vārdā Manco Kapac, kas mācījis ļaudīm zemkopību un kā celt pilsētas. Bet arī tās pašas tradīcijas stāsta, ka Vira Kochs jau atradis augstu kultūru un pilsētas.
Līdzi Vira Kocham visur tiek minēta mistiska sieviete - gan māsa, gan māte ar variētu vārdu - Ugulo, Oello, Oclo, kas mācījusi aust un darināt drānas un kopā ar Vira Kochu gājusi uz Kūzko, taustot ceļu ar zelta spieķi. Kad nonākuši Kūzko tuvumā, viņi runājuši: „Mūsu tēvs Saule, vēlās, lai mēs paliekam šeit. Mums jāklausa viņam un jāpulcina šīs zemes ļaudis kopā.” Peruāņi Vira Kochu pielūdza, nomezdamies uz ceļiem:
Tēvs, kur tu esi? Kur esi?
Vīrietis vai sieviete -
Auglības dievs!
Kur esi tu, kur esi?
Sausuma periodos tika pielūgta lietus dieviete Kocha, dēvēta par „Tā ir princese.”” (138.-139. lpp.)

Virakočas muzejs. Tāds atrodoties Oslo, Norvēģijā. Tur izstādīts balsa koka plosts ar buru, kuru rotā Tiavanakas dieva Kontiki Virakočas attēls, ko Tūrs Heijerdāls aizvēsturiskas pilsētās drupās nozīmējis no kāda monolītas skulptūras.
Šo muzeju Hejerdāls kopā ar savu draugu, un arī ceļa biedru uz plosta Kon-Tiki Knutu Hauglandu iekārtoja Bigdes salā, netālu no Oslo. Muzeja ienākumi tiek iemaksāti studentu antropologu fondā.
Atgādināsim, ka 1947.gadā Tūrs Heijerdāls, lai pierādītu savu teoriju, ka Polinēzijas iedzīvotāji varēja ieceļot no Dienvidamerikas, organizēja un vadīja ekspedīciju, kuras uzdevums bija ar balsa koka plostu Kon-Tiki šķērsot Kluso okeānu. Norvēģu zinātnieks kopā ar 5 biedriem 100 dienās nobraucis uz plosta no Limas (Peru) līdz Raroias salai Tuamotu arhipelāgā gandrīz 800 km un tā pierādījis, ka Dienvidamerikas senie iedzīvotāji ar plostiem varēja nonākt Polinēzijā. Šī ekspedīcija, ja var tā izteikties, noritēja zem Virakočas zīmes.

Tūrs Heijerdāls. 1937.gadā Turs Heijerdāls devās uz vientuļajām Marķīza salām, veselu gadu, nodzīvoja Fatuhivas salā. Tur viņš no veca Fatutivas iedzīvotāja Tei Tetua, kurš bija izmirušo salas austrumu pamatiedzīvotāju pēdējā atvase, dzirdēja stāstu par dievu Tiki, kura vadībā viņa senči Marķīza salās ieradušies no austrumiem.
Pēc Otra pasaules kara Tūrs Heijerdāls apmeklēja Tiavanaku, jo tur tāla senatnē pielūgtais dievs saukts tāda pašā vārdā Kon-Tiki kā, tas, ko Marķīzu salās pielūdza Tei Tetua senči. Zinātnieks vecās hronikās mēģināja atrast ziņas par Kontiki Virakoču, mēģinot saprast, kāpēc tas kopā ar savu tautu bijis spiests pamest Tiavanakas pilsētu.
Nolūkā pierādīt savu teoriju par to, ka Virakočas sekotāji no senās Peru varēja pārcelties uz Lieldienu salu, Marķīzu arhipelāgu un citiem Okeānijas reģioniem, T.Heijerdāls 1947.gadā noorganizēja ekspedīciju Kon-Tiki. Brauciens ar balsa koka plostu no Peru līdz Tuamotu arhipelāgam izraisīja lielu interesi speciālistu un arī nespeciālistu vidū. Tomēr norvēģu zinātnieka un dēkaiņa teorija nevienu līdz šai dienai nav pārliecinājusi. Šajā ekspedīcijā Hejerdāls tikai pabrauca garām Lieldienu salai.
Lai nu kā, bet Heijerdāls Tiavanaku uzskatīja par baltā dieva Virakočas mantojumu. Tūrs Heijerdāls grāmatā "Aku-Aku" (izd. 1959.gadā) par Tiavanakas celtniekiem raksta, lūk, ko: " Kad spāņi nokļuva pie kalnu ezera Tititakakas, viņi ieraudzīja Dienvidamerikas grandiozākās drupas Tiavanaku: lielisku ar pakāpieniem veidotu klinti, no klasiski veidotiem milzu bluķiem celtu mūri un daudz cilvēkiem līdzīgu lielu statuju. Viņi vaicāja indiāņiem, kas šīs gigantiskās celtnes veidojuši. Pazīstamais hronists Ciesa de Leons dabūja atbildi, ka tās bijušas jau sen, iekams inki ieguvuši varu. Tās cēluši spāņiem līdzīgi vīri ar baltu ādu un apauguši ar bārdu. Bet tad pametuši statujas un celtnes, un kopā ar savu vadoni Kontiki Virakoču devušies vispirms uz Kusko, pēc tam uz Kluso okeānu."
Mums jābūt pateicīgiem drosmīgajam norvēģu zinātniekam par viņa ieguldījumu baltā dieva Kontiki Virakočas darbības un gaitu pētniecībā. Bez viņa pētījumiem šī eseja būtu krietni trūcīgāka.

Post criptum: Nemeklējiet šeit pārpasaulīgu gudrību, vai dziļas domas un atziņas. Šis ir tikai raksts, kura uzdevums pamatā ir iepazīstināt ar pirmsinku un inku mitoloģijā nozīmīgāko dievību Kontiki Virakoču. Ne vairāk, ne mazāk. Autoram nav obligāti jātic Virakočas reliģijai, lai rakstītu par Virakoču. Taču autors uzskata, ka Virakoča bija nozīmīga figūra senās Dienvidamerikas vēsturē un mitoloģijā. Vēl viss nav pateikts par baltajiem dieviem, kas darbojušies pirms tūkstošiem gadu Dienvidamerikā, it īpaši Andu reģionā.  

Saites:
Inki.