Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Nibiru atgriešanās jeb 9.planēta no Saules

Ideja par nezināmu, attālu, ar gaismas teleskopiem nesaskatāmu Saules sistēmas objektu, planētu vai dubultzvaigzni, kas vienu melnu dienu parādīsies pie debesīm un tiešā (ietriecoties) vai pastarpinātā (ar iznīcinošu meteorītu lietu) veidā atnesīs Zemei iznīcību, nekādi nenoiet no dzeltenās preses lappusēm, jūtūbes kanāliem un feisbuka lapām... Dažnedažādi psihiski nestabili un/vai ezotērisku murgu varā esoši personāži, jokdari, krāpnieki, pseidozinātnisku sacerējumu autori ik pa laikam pasludina kārtējo Nibiru (var. – Nemesīdas, Planētas X, utt.) ierašanos ("nāves zvaigznes" atlidošana tika solīta arī šajās dienās, 2016.g. augustā), saceļ lielāku vai mazāku vētru tējas glāzē un tad, izgāzušies kā vecas sētas, klusu, nemanāmi pazūd savos tumsonības caurumos, lai pārgrupētos un pēc brīža nāktu klajā ar nākamo "Pastardienas vēstneša" numuru (2017.gadā planēta X gan beidzot būšot klāt kā likta)...

Tomēr, aplūkojot populāru leģendu ģenēzi, kā zināms, nereti redzams, ka nav dūmu bez uguns. Tas vērojams arī gadījumā ar Nibiru un tā atvasinājumiem – ja leģendas pamatā nebūtu zinātniskas hipotēzes, tā jau sen būtu izčākstējusi, ja vispār radusies... Vairāki astronomi, balstoties uz jaunāko atklājumu un novērojumu rezultātiem, uzskata, ka kopš XIX gs. beigām meklētā, bet pagaidām neatrastā aiz-Neptūna planēta patiešām pastāv.

Par salīdzinoši lielas, pagaidām nezināmas 9.planētas atrašanos kosmiskajā telpā aiz Neptūna netieši liecina vairāki šobrīd zināmo pundurplanētām jeb planetoīdiem pielīdzināmo aiz-Neptūna objektu orbitālās kustības raksturlielumi, kuri nav skaidrojami ar citu, Plūtona izmēra ķermeņu gravitacionālo ietekmi (iespējamība, ka kopējās minēto objektu iezīmes ir nejaušas tiek lēsta uz 0,007%). Vienīgi, atšķirībā no panikas cēlājiem, pastardienas prognozētājiem, astronomi kategoriski noraida iespējamību, ka 9.planētas orbīta varētu pārklāties ar Zemes vai citu septiņu zināmo planētu orbītām, pieļaujot to sadursmi vai tuvu paiešanu garām. Kā matemātiski pierādījis aiz-Neptūna pundurplanētas, Sednas, atklājējs (2003.g.) Maikls Brauns no Kalifornijas tehnoloģiju institūta, ja ķermenis ar šādu orbītu patiešām kādreiz būtu pastāvējis (pieņemsim – ienācis Saules sistēmā no ārpuses), tad jau pēc apmēram miljons gadiem Jupiters to uz neatgriešanos izmestu laukā no Saules sistēmas. Tāpat, ja objekts ar tik tuvu orbītu (ejošu cauri pirmo astoņu planētu orbītām), riņķojot ap Sauli, tuvotos savam perihēlijam, tas, līdzīgi kā Jupiters un Saturns, novērotājam no Zemes būtu redzams ar neapbruņotu aci, nemaz nerunājot par simtiem tūkstošu pasaulē esošiem amatierteleskopiem, kuru lēcas to varētu ieraudzīt pavisam skaidri... Apgalvojumi, ka bīstamā planēta neesot redzama, jo slēpjoties aiz Saules, neiztur kritiku – šāda kombinācija, ja vien objekts nav vadāms kosmiskais kuģis, ir ģeometriski un astrofiziski neiespējama.

Ar dažādu aiz-Neptūna objektu meklēšanu un izpēti pēdējo gadu laikā citu astronomu vidū visai veiksmīgi nodarbojas Kārnegī Institūta pētnieki no Ziemeļarizonas universitātes Skots Šepards (Scott S.Sheppard) un Čadviks Truhijo (Chad Trujillo) kā arī Kalifornijas Tehnoloģiju institūta Planetāro zinātņu nodaļas pētnieki Konstantīns Batigins (Konstantin Batygin) un Maikls Brauns (Michael E.Brown).

Plašāku pazīstamību Šepards un Truhijo ieguva 2014.gadā, kad žurnāls "Nature" publicēja viņu rakstu par pundurplanētas 2012 VP113 atklāšanu. 2012 VP113 ir vistālākais (>80 astronomisko vienību; 1AV = attālums no Saules līdz Zemei) perihēlijs starp šobrīd zināmajiem Saules sistēmas debess ķermeņiem, nākamais tālākais perihēlijs ir Sednai (>76 AV). Abi Kārnegī institūta pētnieki atklājuši arī citas pundurplanētas – 2013 FT28, 2014 SR349 un 2014 FE72. Ja dati par 2014 FE72 tiks apstiprināti, tad tas būs Saules sistēmas objekts ar tālāko zināmo afēliju, kas ietiecas Orta mākoņa ārējā daļā.

Nesen Šepards un Truhijo savu atklājumu rezultātus iesnieguši apstiprināšanai Starptautiskās astronomu apvienības Mazo planētu centrā. Sagatavots un drīzumā tiks publicēts arī izdevumam "The Astronomical Journal" iesniegts raksts.

Jo vairāk attālo Saules sistēmas objektu tiek atklāti un izpētīti, jo lielāka ir iespējamība precīzāk noteikt 9.planētas izmēru un attālumu no Saules. "Reģionā aiz Neptūna šādu objektu visdrīzāk ir tūkstošiem," - stāsta Šepards. "Taču tā kā tie atrodas tik tālu, mēs esam atraduši tikai dažus."

Šepards, Truhijo un Deivids Tolens no Havaju universitātes, īstenojot līdz šim plašāko un dziļāko aiz-Neptūna objektu un Koipera joslas izpēti (asteroīdu josla aiz Neptūna orbītas, 30–55 AV attālumā no Saules) pagaidām izpētījuši tikai apmēram 10% debesu klaja. Izmantojot pasaulē jaudīgākos, modernākos teleskopus un to fotokameras – ar Tumšās enerģijas kameru aprīkoto NOAO 4 metru Blanko teleskopu Čīlē un Subaru teleskopu Havajās ar Hyper Suprime kameru, zinātnieki iegūst jaunus datus, kurus pēc tam apstrādā un aprobē lielākās teorijās par Saules sistēmas veidošanos. "Pagaidām mums ir ļoti ierobežoti statistiskie dati un mēs īsti nesaprotam, kas ārējā Saules sistēmā notiek," - Šepards klāsta. "Mūsu šībrīža stāvokli varētu pielīdzināt situācijai XIX gs. vidū, kad Alekss Buvā (Alexis Bouvard) pamanīja dīvainības Urāna orbitālajā kustībā, kas vēlāk rezultējās ar Neptūna atklāšanu."

Lai gan Šepards un Truhijo paši izvirzīja savu teoriju par 9.planētas pastāvēšanu, tomēr viņiem neizdevās noformulēt matemātisku modeli, kas apmierinoši skaidrotu novērotās aiz-Neptūna objektu kustības īpatnības, tās savietojot ar planētas eksistenci.

Labākus rezultātus, pārskatot un modificējot Šeparda & Truhijo datus, izdevās iegūt Batiginam un Braunam. Viņi pamanīja, ka dažu tuvāko, aprēķinos iepriekš izmantoto aiz-Neptūna objektu orbītu kustību ietekmē Neptūns, tā gravitacionālā rezonanse. Izslēdzot šo, Neptūna ietekmēto debesu ķermeņu orbitālās kustības datus no aprēķiniem, aina izmainījās un novērotās aiz-Neptūna planetoīdu īpatnības (orbītu slīpumu, ass orientāciju telpā (pretēji 9.planētas orbītas ass orientācijai), pašu objektu rašanos/izraušanu no Koipera joslas) kļuva iespējams matemātiski skaidrot ar hipotētiskas, apmēram 10 Zemes masu lielas, izteikti ekscentriskā, nedaudz slīpā orbītas plaknē riņķojošas planētas esamību. Veicot vairākas datorsimulācijas, Batigins un Brauns noskaidroja, ka esošajiem aiz-Neptūna planetoīdu orbītu novērojumiem/datiem vislabāk atbilst šādi 9.planētas parametri:

  -  afēlijs ≈ 1,200 AV, perihēlijs ≈ 200 AU;
  -  ekscentritāte e ≈ 0.6, orbitālais (apriņķojuma) periods 10 000 līz 20 000 gadi.

Vai 9.planētu tagad var uzskatīt par atklātu? Vispārliecinātākais par to, šķiet, ir Brauns. Viņaprāt planētas eksistence ir pierādīta par 90%. Braunam piebalso NASA Planetārās zinātnes nodaļas direktors Džims Grīns, kurš teicis, ka "liecības ir stiprākas nekā jebkad iepriekš." Skeptiskāks gan ir Batigins. Pētnieks saka: "Kamēr nav iegūts 9.planētas attēls, par to nevar runāt kā par reālu debesu ķermeni. Viss, kas mums šobrīd ir, nav nekas vairāk kā atbalss."

Ja 9.planēta, pieņemot, ka tā pastāv, Zemei šobrīd un turpmāk patiešām nerada nekādu apdraudējumu, tad ļoti tālā nākotnē, Saulei pārejot uz tās zvaigznes mūža noslēdzošo fāzi, tā tomēr var attaisnot savu mūsdienu popkultūrā ieviesušos bēdīgo slavu un izrādīties postoša – gan ne Zemei (kurai izdzīvošanas iespējas jebkurā gadījumā ir tuvas nullei), bet kādai no lielajām planētām. Ar šādu secinājumu jaunā pētījumā raksts par kuru drīzumā tiks publicēts izdevumā "Monthly Notices of the Royal Astronomical Society" klajā nācis Varvikas universitātes Fizikas nodaļas pētnieks Dr.Dimitrijs Veras (Dimitri Veras).

Kad, pēc apmēram pieciem miljardiem gadu, Saule kodolreakcijās būs sadedzinājusi savus ūdeņraža krājumus tā, atbilstoši kosmosā novērotajam un astrofiziķu teorētiski pamatotajam stellārās evolūcijas modelim, pārstās būt galvenās secības zvaigzne un pārvērtīsies par sarkano milzi. Zvaigznes apvalks, aprijot tuvākās planētas – Merkuru, Venēru, Zemi un Marsu, izpletīsies līdz pat 10 sauļu izmēram. Tālākās planētas – Jupiters, Saturns, Urāns un Neptūns – Saulei izmetot kolosālu matērijas un enerģijas apjomu, ļoti iespējams tiks aizgrūstas drošā attālumā un netiks iznīcinātas. Pēc tam Saule izmērā sarausies līdz Zemes diametram un, palēnām atdziestot, kā baltais punduris turpinās spīdēt vēl miljardiem gadu. Taču šāds scenārijs ar nosacīti laimīgām beigām ir spēkā tikai tik ilgi, kamēr vienādojumā netiek iekļauta 9. (10., 11. utt.) planēta. Dr.Veras, veicot datorsimulāciju, noskaidroja, ka sarkanā milža izmestā masa vienādi nepārvietos arī sistēmā tālāk novietoto 9.planētu – visdrīzāk tā varētu tikt nevis izgrūsta uz āru, bet ievilkta uz iekšu, kur saķersies "nāvīgā dejā" ar kādu no lielajām planētām, iespējams, Urānu vai Neptūnu. Kā rāda aprēķini, – jo tālāk no Saules atrodas 9.planēta un jo masīvāka tā ir, jo lielāka iespējamība, ka tā, kopā ar kādu citu planētu, tiks sarauta gabalos un izmesta sistēmas ārējā daļā.

Šis atklājums, teikts preses relīzē, metīs jaunu gaismu uz citu sauļu sistēmu arhitektūru kā arī uz mūsu pasaules nākotni. Gandrīz puse no Piena ceļā novērotajām balto punduru sistēmām satur lielu daudzumu akmens objektu – līdzīgu sadursmju atliekas.

Avoti:
carnegiescience.edu
warwick.ac.uk
en.wikipedia.org
ieskaties.lv

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.