Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Zombiju apbedījumi senajā Grieķijā?

Vai racionāli un loģiski domājošie sengrieķi dzīvoja bailēs no mirušajiem? Meklējot atbildi uz šo jautājumu, Pitsburgas universitātes arheoloģe Dr.Kerija Vīvere (Carrie Sulosky Weaver) savā 11.jūnijā tīmekļa žurnālā "Popular Archeology" publicētājā rakstā "Walking Dead and Vengeful Spirits" apskata un analizē arheoloģiskas un vēsturiskas liecības par sengrieķu ticību tā sauktajiem "atriebīgajiem miroņiem," kuri, atrazdamies uz robežas starp dzīvību un nāvi, naktīs mēdza augšāmcelties no saviem kapiem, lai biedētu un nodarītu ļaunu dzīvajiem.

Sengrieķi savā iztēlē uzbūra šausmu ainas, kurās mirušie naktīs pamet savus kapus, lai kā spoki vai vampīri klīstu pa ielām, klusi, nemanāmi uzglūnot saviem upuriem, nereti, lai tiem atriebtos par pāri darījumiem dzīves laikā.

Visai plaši sengrieķu kultūrā bija izplatīts uzskats, ka mirušais varēja atstāt savu kapu un atgriezties virszemē pēc savas zemes dzīvē iekrātās iedzīves. Tāpēc sengrieķi mirušajam zārkā līdzi deva vērtslietas, ieročus, traukus un dzīvnieku figūras, jo ticēja, ka, ja daļa no uzkrātās bagātības būs ielikta kapā, aizgājējs, visticamāk, netraucēs tuviniekus.

Senākajā grieķu reliģijā valdīja priekšstats, ka par „atriebīgajiem miroņiem” pēc nāves parasti kļuva kopienai (polisai) nepiederošie, ārlaulībā dzimuši bērni, ar iedzimtām kroplībām dzimuši bērni, nelaimīgā dienā dzimušie. Šāds liktenis pēc nāves gaidīja arī pašnāvniekus, slepkavību upurus, noslīkušos un no lāsta mirušos, kā arī nepienācīgi apbedītos, arheoloģe stāstīja.

Sengrieķi uzskatīja, ka, lai nepieļautu to, ka tā sauktie „atriebīgie miroņi” iznāk no saviem kapiem, tos vajadzēja galīgi nogalināt, vai nu sadedzinot, vai sadalot gabalos. Citi veidi, kā dzīvos pasargāt no mirušo dēmoniskā spēka, bija potenciālos „atriebīgos miroņus” kapā sasaistīt, caurdurt ar mietu, pagriezt uz vēdera, dziļi aprakt, uzlikt tiem virsū akmeņus vai citus smagus objektus, tādējādi ieslogot tos savos kapos, tā, lai tie no turienes nekad nevarētu izkļūt.

Pasomarināras nekropole

Sicīlijas dienvidaustrumu piekrastē, netālu no sengrieķu kolonistu 598.g.pmē. dibinātās Kamarīnas (Camarino) pilsētas, atrodas klasiskā perioda Pasomarināras (Passo Marinaro) nekropole, kas izmantota no V-III gs.pmē. XX gadsimta 80.gados, izdarot arheoloģiskus izrakumus milzīgajā grieķu pilsētas nekropolē, arheologi atraka apmēram 2905 apbedījumus, no kuriem 85% saturēja pilnīgi veselus skeletus vai nu guļam uz muguras, vai arī uz sāniem ar saliektiem ceļiem, 15% kremētas mirstīgās atliekas un vairāk nekā puse saturēja mirušajiem kapā līdzi dotas lietas, terakota vāzes, figūriņas un metāla naudu.

"Zombiju" apbedījumi

Savā rakstā par sengrieķu ticību „staigājošiem un atriebīgiem miroņiem” Dr.Vīvere īpaši sīki apraksta divus Pasomarināras nekropolē atrastus apbedījumus, kuros guldītie nelaiķi bija apglabāti neparastā veidā.

Abi īpatnējie apbedījumi arheologiem bija zināmi jau kopš 1980.gadiem, kad tos kopā ar pārējiem apbedījumiem atraka pasomarinārā. Taču tikai jaunākas analīzes atklāja, ka tajos apbedītie indivīdi bija piederīgi tā sauktajiem „atriebīgajiem miroņiem” - sava veidā senākajai zombiju versijai -, kuri pēc laikabiedru priekšstatiem varēja augšāmcelties un atstāt savus kapus nolūkā darīt ļaunu dzīvajiem.

Kapenes 653

Pirmajā apbedījumā, ko arheologi apzīmē kā kapenes 653, atrastais skelets piederēja pagaidām nenoteikta dzimuma indivīdam, kurš savas dzīves laikā cietis no nepietiekama uztura un slimībām. Neparasta šī apbedījuma iezīme bija tā, ka virsū mirušā galvai un kājām tika uzlikti milzīgi un smagi amforas fragmenti. To funkcija bija kapenēs 653 apbedīto indivīdu uz visiem laikiem piesaistīt savām kapam, neļaujot tam to atstāt, stāstīja Vīvere.

Kapenes 693

Otrajā apbedījumā, kas apzīmētas kā kapenes 693, savukārt atrasts 8-12 gadus veca bērna skelets. Arī tā dzimums nav zināms. Bērna skelets bija noklāts ar piecām smagām akmens plātnēm, kuru funkcija, tāpat kā kapenēs 653 atrastajiem amforas gabaliem, bija nepieļaut, ka mirušais atstāj kapu, paskaidroja arheoloģe.

Vēl senāki „zombiju” apbedījumi

Senākie, ar 4500.-3800.g.pmē. datētie tā saukto „atriebīgo miroņu” apbedījumi uzieti Kiprā, kur mirušajiem galvas un krūtis bija nosegtas ar dzirnakmeņiem.

Vēl citā apbedījumā, kas atrasts Peloponēsas pussalā starp 1900.-1600.g.pmē. celtās akmens kapenēs, mirušajām virsu bija uzkrauts liels akmens, raksta Vīvere.

Maģija

Citu zinātnieku veikti pētījumi liecina, ka sengrieķu pilsētas Kamarīnas iedzīvotāji praktizēja ar mirušajiem saistītu maģiju, rakstot uz plāksnēm, kuras sauca par katadesmoi, maģiskas formulas un lāstu, kas „tādējādi padara iespējamu apbedījumu pārdabisko izskaidrojumu,”  - sacīja Dr.Vīvere.

Katadesmoi bija svina plāksnes, uz kurām rakstīti pazemes dievībām adresēti lūgumi vai pieprasījumi, livescience.com skaidroja arheoloģe. Parasti lūdzēji vēlējās gūt panākumus vai nu mīlestībā, vai darījumos un viņi saprata, ka pie pazemes dievībām jāsūta mirušo gari ar lūgumu izpildīt dzīvo vēlmes. Lai nodrošinātu to, ka plāksnes ar tajā izteiktajiem lūgumiem sasniedz savu adresātu pazemes jeb mirušo pasaulē, tās naktī veiktas slepenas ceremonijas laikā novietoja iekšā vai blakus nesen mirušu cilvēku kapiem.

Pētnieki, Vīvere stāstīja, ir atraduši vairāk nekā 600 grieķu kultūrai piederīgas katadesmoi plāksnes, no kurām 11 uzietas Pasomarināras nekropolē. Vairums no tām, ir stipri bojātas un grūti iztulkojamas, taču dažas satur nolādēto cilvēku vārdu sarakstus, viņa piebilda.

Interesanti, ka laikā starp II gs.pmē. un m.ē. V gs. tapušie grieķu-romiešu teksti stāsta, ka, lai radītu tā saukto katadesmoi, lūgumi ar tinti tika rakstīti arī uz jūras gliemežu čaulām. Trīs šādus gliemežvākus pētnieki uzgājuši arī Pasomarināras nekropolē, taču nav skaidrs, vai tie kalpoja kā katadesmoi.

Līdz šīm atrastās un izpētītās liecības par māņticību pierāda, ka sengrieķi nedzīvoja, trīcot bailēs un šausmās no mirušajiem, bet dzīvoja ar pārliecību, ka dažreiz mirušie var būt noderīgi dzīvajiem vai gluži pretēji, bīstami.

Daļa sengieķu cerēja izmantot mirušo spēku savu mērķu sasniegšanā, kamēr pārējie, nolūkā pasargāt dzīvos, vēlējās potenciāli bīstamos miroņus ieslodzīt kapos kā cietumā, sacīja Vīvere. Šīs maģiskās darbības ne vien izgaismo dažas mazāk zināmās seno grieķu bēru rituāla šķautnes, bet arī norāda uz Eiropā līdz pat jaunajiem laikiem sastopamo "vampīru" apbedījumu (Sk.: Glivices "vampīru" kapsēta: liecība viduslaiku māņticībai vai sena soda vieta?, aliens.lv, 18.07.2013.) saistību ar jau pirmskristīgajā laikmetā izplatītiem ticējumiem.

Augšējais attēls: Pasomarināras nekropoles skats. Avots: tumblr.com.

Avoti:
popular-archaeology.com
dailymail.co.uk
livescience.com
Parandovskis, J. Mitoloģija. Rīga: Zinātne. 

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.