Manihejisms
- Detaļas
- Skatīts: 3325
Vēsture. Šī gnostiskā kustība radās III gs. pirmās puses beigās pašā Persijas sirdī. Dibinātājs Mani (Manihejs) – Divupē dzimis ar valdošo Sasanīdu dinastiju saradojies persietis. Viņa dzimtā pilsēta bija Ktēsifona purvainā apvidū.
Manihejisma mistiskā izcelsme. Pats Mani apgalvoja, ka saņēmis savu reliģiju no eņģeļa. Šī būtne pirmo reizi apmeklējusi Mani tad, kad tam bijis vēl tikai 12 gadu, un pastāstīja puisēnam, ka viņa misija būs sniegt augstākās gudrības mācību cilvēkiem. Šī mistiskā inspirācija iedvesmoja Mani visu viņa mūžu un nereti parādījās viņam „apžilbinoša zibens” veidolā (Andrew Wellburn, „Mani, the Angel and the Column of Glory: An Anthology of Manichean Texts,” Floris Books, Edinburga, 11.-13.lpp.).
Jāpiezīmē, ka šāds atklāsmes veids ir tipiski šamanisks, un tā atklāsmes un svētos tekstus saņēmuši arī Hamuraps, Mozus, Džozefs Smits, Muhameds u.c.
Mani nāve. Sākotnēji pret šo ticību varas attieksme bija visai toleranta, taču 275.gadā Mani ar māgu un jaunā suverēna Bahrama I pavēli ieslodzīja cietumā, bet 277.gadā sodīja ar nāvi. Nostāsts vēsta, ka nāve bijusi drausmīga: viņam dzīvam nodīrāja ādu, piebāza to ar salmiem un pakāra pie pilsētas vārtiem. Viņa piekritēji tika nomocīti vai izraidīti.
Manihejisma tālākā gaita. Taču rezultātā manihejieši pastiprināja savu misionāru darbību visos virzienos – no Ēģiptes un Ziemeļāfrikas līdz pat Mongolijai un Ķīnai, kur tie noturējās līdz pat XII gs. Viņu draudzes bija organizētas pēc kristiešu parauga – ar bīskapiem, priesteriem, apustuļiem un augstāko galvu, kas tika uzskatīts par Mani pēcteci. Viņu galvenie svētki gandrīz sakrita ar Lieldienām un tika svinēti, atzīmējot kustības dibinātāja mocekļa nāvi.
Romieši pret šo ticību izturējās tikpat aizspriedumaini kā pret kristietību. Nav izslēgts, ka manihejiskā nesavtīguma un pacifisma propaganda mazināja romiešu armijas kaujas spējas, īpaši uz austrumu robežām. Tādējādi 296.gadā Diokletiāns pasludināja proskripcijas ediktu pret manihejiešiem. Viņu svētie teksti tika sadedzināti, sludinātāji nodoti tiesai un sodīti ar nāvi.
Bija izplatīts visā Priekšāzijā un Austrumeiropā kristiešu vidū, saistīts ar senajām Austrumu reliģijām – zoroastrismu un budismu.
Doktrīna. Šī III gs. radusies ticība sākumā bija kristiešu gnostiķu sekta un atradās saskarē ar citiem tā laika gnostiķu strāvojumiem.
Manihejisma pamatā gaismas un tumsas, gara (dvēseles) un matērijas (miesas) simbolu, labā un ļaunā duālisms. To cīņa beigsies ar pasaules katastrofu, matērijas bojā eju ugunī un gara atbrīvošanos. Manihejisms mazdeistiskajam duālismam pievienoja rigoristisku un antisociāu morāles skatījumu. Manihejisms sludināja askētismu, atteikšanos no īpašuma, laulības, daudziem ēdieniem un tamlīdzīgi. Tam bija zināma līdzība ar tiem uzskatiem, pie kādiem pieturējās vairākas nelielas gnostiskas sektas un mandeji Eifratas krastos. Tas atspoguļoja apspiesto masu protestu, brīvo kopienas locekļu cīņu pret verdzināšanu.
Šodien. Vēl tagad Māni sekotāji dzīvo Irākā kā magi un darina burvju kausus ar uzrakstiem žīdu, aramiešu un mandeju valodās.
Manihejisms un halucinogēni. Etnomikologs R.Gordons Vasons atklāja, ka manihejismā bijis kults, kas lietojis halucinogēnās sēnes. Par to norādīja Svētlaimīgā Augustīna niknie uzbrukumi manihejiešiem (pats Augustīns arī kādreiz tajā bija). Citu starpā manihejieši tika apsūdzēti arī sēņu ēšanā.
Dažus gadsimtus vēlāk līdzīgi apvainojumi tika izvirzīti pret manihejiešiem arī Ķīnā. (R.Gordon Wasson, „Soma, Divine Mushroom of Immortality,” Harcourt Brace Jovanovich, Ņujorka, 1968.g., 71.-74.lpp.)
Ietekme uz islāmu. Ismailīti tiek apsūdzēti „duālismā,” t.i. mācībā, ka ļaunais un labais eksistē neatkarīgi viens no otra. Šāda nostādne tiek noliegta no Korāna puses, taču sastopama kā neatņemama persiešu zoroastrisma un arī manihejisma sastāvdaļa.
Avoti.
Andrew Wellburn, „Mani, the Angel and the Column of Glory: An Anthology of Manichean Texts,” Floris Books, Edinburga,
Saites.
Mani (216.-277.g.).
Kristīgās konfesijas.
Kristietība.
