Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Vai paranormālos novērojumus var skaidrot ar bērnības nakts murgiem?

Mazi bērni nereti pārdzīvo nakts bailes un sliktus, biedējošus sapņus, kas, iespējams, var atstāt ietekmi arī uz viņu vēlāko dzīvi. Vai šādiem sapņiem varētu būt saistība ar ticību pārdabiskajam un bērnu novērotajām paranormālajām parādībām? Cenšoties rast atbildes uz šiem jautājumiem, Izraēlas zinātnieki veica pētījumu, kura rezultāti rakstā “Nighttime Fears and Fantasy–Reality Differentiation in Preschool Children” publicēti izdevuma "Child Psychiatry & Human Development journal" 2013.gada februāra numurā.

Pastāv uzskats, ka bērni ir daudz atvērtāki paranormālai pieredzei nekā pieaugušie. Šīs hipotēzes aizstāvji ir pārliecināti, ka tieši bērnu atvērtā apziņa, kas nekritiski uzlūko pasauli ļauj ieraudzīt, saskatīt un sajust daudz vairāk nekā loģikas un skepticisma noslēgtie pieaugušo prāti.

Kā piemērus šo uzskatu iedzīvināšanai literāros tēlos varam nosaukt gan Astrīdas Lindgrēnas stāstus par bērnu slepenajiem, brīnumainajiem draugiem, gan Selmas Lāgerlēvas Nilsu Holgersonu, kura ceļojums ar meža zosīm pāri visai Zviedrijai sākas tad, kad, ieraudzījis istabā tomti (rūķīti), nerātnais zēns to noķer un sadomā pasmieties par it kā nevarīgo būtni, taču attopas noburts par sprīdi garu vīriņu. Lai kļūtu atpakaļ par īstu zēnu, Nilsam ir jāiemācās būt iejūtīgam, uzticīgam un drošsirdīgam. Tomēr, ne vienmēr bērnu saskarsme ar citpasauli ir tik pozitīvi virzīta, kā minēto rakstnieču darbos. Daudzi no aliens.lv lasītajiem droši vien būs kādreiz skatījušies vai vismaz lasījuši par kādu no Holivudas ekranizētajiem šausmu stāstiem - jau par ikoniskām kļuvušajām pagājušā gadsimta 70.-80.gadu filmām "Eksorcists" (dēmons apsēž jaunu meiteni) un "Poltergeists" (ļaunie gari ar mazas meitenes starpniecību ienāk mājā caur "tukšu" televīzijas kanālu) vai arī redzējuši afišu šobrīd izrādītajai "Mammai," šausmenei, kuras sižetā ir vēstījums par divām mazām meitenēm, kas sazinās ar pieaugušajiem neredzamu ļauno garu.

Nereti dažnedažādus bērnu stāstus vecāki skaidro ar nevēlēšanos pildīt uzdotos darbus, centieniem izvairīties no soda par nedarbu vai tamlīdzīgiem apstākļiem. Tajā pat laikā zināmi gadījumi, kad naktī izbiedētās atvases stāsts par mošķi istabā vai tumšu tēlu aiz loga ir tik pārliecinošs, ka māte vai tēvs nevar nenoticēt bērna redzētā realitātei. "Kāpēc bērnam kas tāds būtu jāizdomā," - viņi jautā, un Telavivas universitātes pētnieki tiem piekrīt - viņu jaunais pētījums liecina, ka daļa pirmsskolas vecuma bērnu savu nakts murgu tēlus uzskata par īstām, reālajā pasaulē dzīvojošām radībām.

Pētījumā piedalījās 112 bērni, vecumā no 4 līdz 6 gadiem. No tiem 80 bija diagnosticētas stipras nakts bailes, bet 32, kuriem šādi traucējumi nebija, sastādīja kontrolgrupu.

Bērnu spēju nodalīt faktus no iedomām noteica, balstoties uz vecāku ziņojumiem un standartizētam intervijām. Pētnieki, piemēram, parādīja bērnam attēlu ar feju, īsi pastāstīja, kas tā tāda ir un tad uzdeva virkni jautājumu, kā piemēram, vai tai var piezvanīt pa telefonu un vai feja var ierasties pie bērna mājās. Izrādījās, ka jo intensīvākas nakts bailes bērns pārdzīvo, jo mazāk tas spēj atšķirt realitāti no fantāzijām. Kontrolgrupas rezultāti bija ievērojami labāki. Atšķiršanas spējai bija vērojama arī izteikta saistība ar vecumu - jo jaunāki bērni, jo vairāk tika jauktas realitātes un fantāzijas robežas. Tas gan, pētnieki atzīmē, ir vienkārši skaidrojams ar atbilstošā vecuma attīstības līmeni.

Tāpat pētnieki atklāja, ka "bērni ar nakts bailēm vairāk cieš arī no vispārējām bailēm un tiem ir vairāk uzvedības problēmu (..) ļaujot secināt, ka nakts bailes var liecināt par noslieci uz vispārēju baiļu, nemiera un internalizācijas traucējumiem." "Mazāk attīstīta spēja atšķirt fantāzijas no realitātes var veicināt bērnu baiļu rašanos un saglabāšanos (...) bērnu neskaidrība par tādu citpasaules būtņu kā raganas, spoki un briesmoņi esamību var radīt un uzturēt bailes no tiem."

Raksta virsrakstā uzdoto jautājumu - vai bērnības nakts šausmas ietekmē no tām cietušo personu saskarmi ar paranormālām parādībām vēlāk mūža laikā - pētnieki, darbojoties ar bērnu grupu, atbildēt, protams, nevarēja un to nemaz nemēģināja. Taču šādas problēmas izpēte būtu ļoti interesanta un pie tās varētu atgriezties, pētījumā iesaistītos bērnus atkal aptaujājot pēc, teiksim, 30 gadiem.

Vienlaikus jānorāda, ka raksta autoru neizteiktais, bet nojaušamais secinājums, ka viss neparastais, paranormālajā kategorijā iekļaujamais, ko bērni pieredzējuši gan naktī, gan arī dienā, saistāms tikai un vienīgi ar smadzeņu radītiem tēliem nav tik viennozīmīgs. Lai gan gadījums, ko vietnē richarddawkins.net komentāros pie aplūkojamā pētījuma apraksta pastāstījis kāds Alakan, nav nakts murgu piemērs, tomēr tas ir gana ilustratīvs, lai norādītu uz problēmas daudzslāņainību:

"Kad es biju bērns un dzīvoju Kanādā, mums ar brāli bija viena guļamistaba. Mēs gulējām divstāvīgajā gultā un mana vieta bija augšā.
Ielas pretējā pusē bija māja, kurā dzīvoja Bella kungs. Viņš tolaik bija jau vecs vīrs, pāri deviņdesmit un parasti staigāja pa māju savā strīpainajā pidžamā. Ārā viņš gāja reti un neredzēja lielu vajadzību vilkt mugurā ielas drēbes.
Es, ar savām māsām un brāli bieži viņu apciemojām, jo Bella kungam nebija ģimenes un bija vajadzīgs šo to palīdzēt īpašumā. Turklāt viņam vēl pirms mums mājās bija melnbaltais televizors un mēs, pieci bērni, devāmies tur skatīties dažādas pārraides. Taču, ne par to ir stāsts...
Vienā agrā rītā es pamodos no cieša miega un ar aizvērtām acīm gulēju uz muguras, cenšoties atkal aizmigt. Vienā brīdī es atvēru acis un istabas vidū ieraudzīju neskaidru, miglainu apveidu. Miegs mani monentāli atstāja un apveids kļuva skaidrāks, sabiezējot par kaut ko, kas atgādināja cilvēka rumpi. Galvu nevarēja redzēt, bet īpaši savādi šķita, ka, man atrodoties gultas otrajā stāvā, aptuveni piecas pēdas virs grīdas, rumpis bija tieši manā acu līnijā. Tad varēja ieraudzīt, ka rumpis ir ģērbts pazīstamajā strīpainajā pidžamā. Es nekavējoties cieši aizvēru acis un sastingu. Pēc dažām satraucošām minūtēm es saņēmos drosmi un palūrēju. Nekā nebija. Šķiet lieki teikt, ka es vairs neaizmigu un no rīta, kad mamma aicināja mūs brokastīs jutos visai nelāgi. Par pieredzēto es nevienam nestāstīju, jo biju pārliecināts, ka brālis un māsas par mani zobosies.
Kad beidzot biju izgājis ārā, lai skraidītu apkārt (un aizmirstu pieredzēto) ar kaimiņu bērniem, pieskrēja klāt kāds puika, kas dzīvoja uz mūsu ielas un jautāja: "Vai dzirdēji, kas noticis?" "Nē, kas?" es atvaicāju. "Vakarnakt nomiris Bella kungs," - viņš attrauca. "Mamma saka, tas varēja notikt ap 2 vai 3 no rīta." Pēc tam es negulēju veselu nedēļu."

Attēls: blogspot.com

Avots:
Tamar Zisenwine, Michal Kaplan, Jonathan Kushnir, Avi Sadeh. Nighttime Fears and Fantasy–Reality Differentiation in Preschool Children. Child Psychiatry & Human Development, 2012; DOI: 10.1007/s10578-012-0318-x

Pirmo reizi publicēts 26.03.2013.