Valkīras
Valkīru jaunavas nogādāja Asgardā kritušos karavīrus, kur apmīļoja un ēdināja viņus. Valkīras bija spārnotas un atgādināja nāves eņģeļus no žīdu senajiem teoloģiskajiem darbiem.
Norvēģu mitoloģijā valkīras tiek tēlotas kā gulbji, kas ielenkušii Odinu un tā sievu Fritu Valgallā. Senās leģendas vēsta par meitenēm gulbju spalvu apģērbos un galvasrotās. Valkīras varēja mainīt savu izskatu no gulbja uz meiteni un otrādi.
Teikās bieži vērojama valkīru līdzība ar fejām.
Sava sieviete-gulbis ir arī senajiem vāciešiem. Tā ir vērpēja dieve Berta.
Lingvistika. Īslandiešu un vecnorvēģu valodās vārdi, kas apzīmē feju un gulbi ir visai līdzīgi. Tā piemēram Elbas upes nosaukums Eiropā ceļas no baltā gulbja vārda, bet tāpat tas var nozīmēt elfu vai feju.
Ģēļu valodā gulbis ir eala, eal vai au – tam ir arī cita nozīme – „akmens staba veidā.”
Leģendas. Eiropiešu folklorā (arī Āzijā) ir visai daudz leģendu par meitenēm-gulbjiem, kas grupās pa trim vai septiņām atlido pie ezeriem, kur nomet savu gulbja spalvu tērpu, pametot to zālē. Garāmejošais zemnieks vienu no meiteņu tērpiem paņem un stāda tām noteikumu, lai viena no tām izietu pie viņa par sievu. Septiņus gadus turpinās laulība, tad zemnieks parāda sievai gulbja spalvu tērpu (citā variantā – viņa pati to atrod). Sieva to uzģērbj un aizlido, bet vīrs mirst no bēdām.
Vienā no leģendām kāds zemnieks novēro, ka katru gadu Sv.Jāņa dienā (24.jūnijā) kāds izmīda viņa lauku. Zemnieks divus gadus sūtīja savus divus vecākos dēlus lauku sargāt, bet tie bija sadzirdējuši gaisā dīvainu švīkstēšanu un tūdaļ pat aizmiguši. Trešajā gadā lauku sargāja jaunākais dēls, kas bija aizbāzis ausis. Pēkšņi viņš samanīja, ka no debesīm nolaižas trijas meitenes ar gulbju spārniem, kurus nometušas, sāk dejot pa lauku kā fejas. Jauneklis paslēpa visus spārnus un meitenēm izvirzīja noteikumu, lai viena no tām izietu pie viņa par sievu.
Tālāk sižets mainās: tā vietā lai piekristu izvirzītajam noteikumam, meitenes puisim piedāvā nodzerties no zelta krūkas, kādu parasti lieto fejas. Tā arī notiek, un puisis, apburts no meiteņu skaistuma, atdod tām spārnus un ļauj aizlidot. Citos šīs teikas variantos ir meitenes-baloži, iespējams kristietības ietekmes dēļ.
Interesanti, ka šai teikā parādās valkīru līdzība ar fejām.
Kādā citā norvēģu leģendā stāstīts par to kā kāds aristokrāts medību laikā mežā saticis meiteni-gulbi un paslēpis tās kaklarotu, dēļ kā tā vairs nav spējusi lidot. Meitene kļuvusi par viņa sievu un dzemdējusi tam septiņus dēlus – visus ar zelta ķēdītēm ap kakliem. Līdzīgi mātei. Šīs ķēdītes apveltījušas dēlus ar spēju lidot kā gulbjiem.
Pēc leģendām redzams, ka burvju spēku meitenēm piešķīris tieši gulbju spalvu apģērbs, kura zaudēšanas gadījumā viss spēks zudis. Tādējādi interesanti, ka senie šamaņi lietojuši putnu spalvu mantijas, lai kontaktētos ar citām pasaulēm. Tādi ir seno ķeltu bardu tuigen apmetņi, burjatu šamaņu apmetņi.
Interesanti, ka Vācijā, ja cilvēks sevī atklāja paredzēšanas spējas, teica: „Man aug gulbja spalvas” (Es wachsen mir Schwan-federn).
Atradumi.
Lādīte ar grebumiem. Franku laika (700.-750.g.) vaļa kaula lādīte. Uz tās sāniem redzams, ka Egīla nošautie putni ir gulbji (labajā pusē). Lādīte tiek glabāta Britu muzejā.
Uz lādītes attēlota arī Volanda sieva Alvita, tai blakus rūnu zīme elhaz – putnu kājas veidā.
Gulbja kults.
Gulbja totēms tika uzskatīts par ļoti spēcīgu. Eiropā bruņinieku laikos sastopami priekšstati par „gulbjiem-bruņiniekiem,” kā piemēram Loengrīnu. Pirmais Jeruzālemes karalis Buljonas Gotfrīds (1058.-1100.g.) paziņoja savu izcelsmi no gulbja-bruņinieka Eliāsa. Dažādās valstīs tika dibināti bruņinieku ordeņi, kas veltīti gulbjiem: Brandenburgas kūrfirsta Frīdriha dibinātais Gulbja Ordenis, Gulbja bruņinieku ordenis Klēvā u.c.
Saites:
Skandināvu mitoloģija.
