Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Ceļojumi

Agnese Reķe. Kā klājas Marokā: ceļojuma piezīmes

Ziniet tos plānus, kas ilgi sēž galvā un tomēr pēdējā brīdī vienmēr kaut kas nojūk? Tā man bija ar Maroku. Plāns par šo ceļojumu galvā perinājās jau ilgi, bet vienmēr kaut kas stājās ceļā - te citas valstis, te citi plāni. Ja būtu nojautusi, cik ļoti šo valsti iemīlēšu, nekad nekavētos tik ilgi.

Lai vai kā, pēc aptuveni četru gadu gaidīšanas tas notika. Līdzīgi domājoši ceļabiedri atrasti. Maršruts ieskicēts. Biļetes kabatā.

Lasīt tālāk ...

Agnese Reķe. Mistikas un dabas varenības zeme no fantāziju grāmatas: Islande

Tas, ar ko Islandei izdodas savaldzināt ceļotājus, ir nevaldāmā un skarbā daba. Šī ir zeme, kurai līdzīgas nav.

Turklāt krāšņās dabas ainavas nav vienīgais, ar ko Islande atšķiras no vairuma citu valstu. Kas vēl? Nu, piemēram, islandiešiem nav uzvārdu.

Arī ģeogrāfiskais novietojums šai valstij ir neparasts. Politiski Islande pieder pie Eiropas, bet ģeoloģiski – ne pie viena kontinenta. Starp citu, Islande par iespaidīgo dabu var pateikties tieši savam īpašajam novietojumam – tā atrodas uz Vidusatlantijas grēdas, robežas starp Ziemeļamerikas un Eirāzijas tektoniskajām plātnēm (lūzuma vietu, starp citu, ir iespējams apskatīt paša acīm), kā rezultātā salā ir ļoti izteikta vulkāniskā aktivitāte.

Islandi mēdz dēvēt par Uguns un ledus zemi, un ne velti – uz salīdzinoši mazās salas ir ap 30 darbīgiem vulkāniem un ledāji, kuru apjoms pārsniedz visus Alpu ledājus kopā ņemtus.

Lasīt tālāk ...

Vilnis Strods. Bez lietus pa Austrumprūsiju

Kaļiņingrad – eto gorod dožģei, bļaģei i voinskij častei.
(Netulkojama padomju armijas folklora. Vispār jau tulkojama, taču kaut kā negribas.)

***

Laikam jau gan Godājamajam Lasītājam tas nebūs nekāds jaunums, bet pasaule ir pilna ar dīvainiem ļaudīm. Ko tik tie nepasāk – kāp kalnos, nirst dziļvagās, lec ar gumijām tā, ka pašiem bikses pilnas, un ņemiet vērā – es te uzskaitīju tikai dažus no pašiem nekaitīgākajiem.

Tad, lūk, pie šīs pašas šlakas pieder cilvēki, kas bojā dārgas automašīnas. Nekas sevišķs? Nu nesakiet vis – tie nav cilvēki, kas ar sarūsējušu naglu tumsiņā ievelk trīsburtu kombinācijas ne īpaši labi ieraudzītā kaimiņa limuzīna sānos, bet tās ir viņu pašu mašīnas! Kādēļ viņi to dara? Nu to es Jums tā īsti nevaru atbildēt, taču nu varu diezgan labi pastāstīt tieši kā viņi to dara.

Šie cilvēki daudz un grūši strādā, visādi kombinē, dažs pat kaut ko nospekulē (atcerieties, padomju filmā „Garāža” viens pat apgalvoja, ka tās, tiesa gan – garāžas, dēļ „dzimteni pārdevis!”), lai rezultātā iegādātos traktoru. Varbūt slēptais baura gēns kopumā mierīgā latvieša ģenētiskajā ķēdē aktivizējas vai kā, taču tie nopērk jaudīgu un lielu mašīnu, kas pēc savas vilktspējas patiesi samērojama ar nelielu traktoru. Un viņi to sauc par džīpu...

Un lūk, šādu cilvēku pulciņš nolēmis vilkt uz Kaļiņingradas apgabalu un ar tiem mani kopā savedis Liktenis. Kādā no šiem traktoriem-džīpiem ir atradusies vieta arī man, jo iepriekšējie kandidāti pārdomājuši. Mani ekipāžas biedri Kristīne un Artūrs ir gadījušies tik taktiski, ka manu acīmredzamo „uzastnieka” statusu mīkstina, piešķirot godpilno „otrā stūrmaņa” posteni. Nu tas ir apmēram tāpat kā „Latvijas aizsardzības ministram,” jo armijas jau nemaz nav un pienākumu nekādu, taču gods liels un ārzemju komandējumi!

Lasīt tālāk ...

Māris Olte. Zives auss

Tas, iespējams, ir sugspecifiski, bet manī vislielāko iekāri pavilkt uz zoba rada lašvaidīgās zivis. Sevišķi Lasis un Taimiņš. Mūsu zemē lielo lašveidīgo legāla ķeršana atļauta vien gadus sešus, tāpēc ir lieliska iespēja vērot un dokumentēt to, kā mainās makšķernieku pieredze un attieksme pret šīm izcilajām zivīm.

Lasīt tālāk ...

Vilnis Strods. Sābas ķēniņienes zemē jeb politnekorekts stāstiņš kaut kur iz Āfrikas

Vidusmēra latvietis par Etiopiju nezina neko. Kāds gan ir dzirdējis, ka tur nav ko ēst, vēl kāds dzirdējis par karu ar Eritreju vai atceras asiņaino komunistu diktatoru Mengistu Haili Mariamu. Nu aktuāli ir amerikāņu inspirētais Etiopijas iebrukums Somālijā. Kas gan mums tur kāda Etiopija, ja pašiem jādomā, kā krievam pret ēzeļa ausīm Abreni iemainīt vai tā labi jestri uzriet topošajam prezidentam, kas zoodārzā izraudzīts. Tā sacīt, arī bez abesīņiem šeptes gana.

Lasīt tālāk ...

Dzintars Medenis. Ar stopiem uz Ziemeļu Ledus okeānu. III daļa

Saistībā ar ceļošanu var saskatīt zināmu likumsakarību: jo „spicāks” ceļotājs, jo biežāk viņš ceļo vienatnē. To var saprast – rūdītam dēkainim nāk vēmiens no visādiem čibrikiem, kas taisa drāmu par lietām, kas pieredzējušam ceļiniekam šķiet vienkāršas un pašsaprotamas. Es gan šajā kategorijā īsti neietilpstu. Tikai uz Ziemeļu Ledus okeānu bīdos viens. Iepriekš Sibīrijā ceļojām divatā, tad četratā, vispēdīgi trijatā. Starp leģendāriem ceļotājiem ir arī pavisam īpatni tipiņi. Lielu slavu padomju ēras nogalē Jakutijā iemantoja lietuvietis Bens Samakaitis. Viņa „rozīnīte” bijusi tā, ka baidījies pilnīgi no visa – lidmašīnām, ūdens, vilcieniem un daudz kā cita. Tad nu staigājis kājām maršrutā Lietuva–Sibīrija turpu šurpu. Reiz, kad Bens pusceļā starp Jakutsku un Habarovsku sasparojies un pārvarējis riebumu, bailes no ūdens un upītē skalinājis savas netīrās parpaliņas, no taigas uz ceļinieku palūkoties iznācis lācis. Lietuvietis, protama lieta, baidījies arī no lāčiem. Tikai apkakšbiksēs tērpies viņš meties projām. Pilnīgā frustrācijā skrējis, skrējis, līdz meža noriņā ieklupis ogotāju bariņā. Tie, redzot puskailu, apaugušu (Benam bijusi kupla bārda), aurojošu radījumu, pametuši spaiņus un, pārņemot stafeti, laiduši ļekas vaļā. Domājuši, ka tas ir čučuna. Tā jakuti sauc sniega, taigas cilvēku.

Lasīt tālāk ...

Dzintars Medenis. Ar stopiem uz Ziemeļu Ledus okeānu. II daļa

Šo un to jaunu var uzzināt pat tad, ja stopē, bet stopējamā materiāla nav. Pāris kilometru no Susumanas ir neliels lidlauks. Kopos uz turieni uzzināt, vai gadījumā nav kāds helikopters, kas postos ziemeļu virzienā. Nē, nav. Tā kā čāpojot biju izslāpis, devos lidostā lūkot ūdeni. Pēc desmit minūtēm ar Šri Matadži Nirmelas Devi vietējo atveidu jeb medmāsu jau dzērām kafiju. Un ziniet, tagad esmu informēts, ka tieši 1970.gada 5.maijā Šri Matadži Nirmela Devi Indijā esot spontāni atklājusi unikālu garīgās atjaunošanas metodi, kas nosaukta par Sahadža jogu.

Lasīt tālāk ...

Dzintars Medenis. Ar stopiem uz Ziemeļu Ledus okeānu. I daļa

Neapvainojoties tie daudzie autori, kas presē ar lepnumu apraksta, kā aizstopējušies līdz, teiksim, Barselonai vai Simferopolei. Bet jums jāzina, ka ir viens čalītis, kas par jūsu dižošanos, maigi izsakoties, smīn. Pamēģiniet pastopēties dažus tūkstošus kilometrus pa Sibīrijas ziemas ceļiem. Ja atgriezīsieties sveiki un veseli, paspiedīšu roku. Ieskatam un ierosai neliela atskaite par dēku bez akmeņa, toties ar ziemu Jakutijā.

Lasīt tālāk ...

Līva Zaksa. Džibutija

Džibutija ir gluži cita pasaule! Tajā it visur ir jūtama armijas klātbūtne. Tā ir musulmaņu zeme. Tā ir franču valodā runājoša zeme. Tai ir savas paražas. Tur ir tāds seju sajaukums, tāds ticību sajaukums un tas viss padara Džibutiju ārkārtīgi interesantu un neatkārtojamu!

Veltīts Omaram Housseinam pateicībā par 3 skaistām dienām Tadžuras balto smilšu pludmalē.

Lasīt tālāk ...

Vilnis Strods. Sokotra - smaržīgā vīraka zeme

Vēlmi kārtējo reizi kaut mazdrusciņ apmānīt ziemu praktiskos, par Sokotru sauktos apveidos šoreiz ietērpa Andžejs. Neviens tādu salu nezin, pat ģeogrāfiem no „Jāņa sētas” karšu veikala mazliet jāpadomā, pirms atmiņā ataust šis, tik mazlietotais nosaukums. Nemaz i nezinu arī, kur Andžejs to ideju ķēris, bet galu galā Sokotra, pēc Galapagu salām un Dies’viņ’zin’kādasvēlotrasvietas, tiekot saukta par trešo, tūristu mazāk nozīžļāto dzīvās dabas stūrīti uz mūsu māmuļas Zemes miesām!

Lasīt tālāk ...