Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Francijas dienvidos, dziļi pazemē uzieti noslēpumaini, agrīno neandertāliešu veidoti akmens apļi

Starptautiska zinātnieku komanda, izpētot kādu Dienvidfrancijas alu, atklājusi jaunas, pārsteidzošas liecības par neandertāliešu sabiedrības organizāciju un kultūru, kas kārtējo reizi liks pārskatīt priekšstatus par mūsu evolucionāro brālēnu prāta spējām. Dziļi alā, apmēram 355 m attālumā no ieejas, atklātās apļveida akmens struktūras, datētas ar 175 000 gadu lielu senatni, šobrīd ir senākais zināmais šāda mēroga un sarežģītības cilvēka roku darinājums. Raksts par atklājumu publicēts žurnālā "Nature."

Brunikas ala - atklāšana

Brunikas alu (Bruniquel - senvietai tuvākā lielākā apdzīvotā vieta), senu, karsta procesā radušos un jau paleolītā, zemei noslīdot, noslēgušos pazemes tukšumu, 1990.gada februārī nejauši atklāja kāds vietējais iedzīvotājs Kovaļščevskis. Viņš, staigājot pa ainaviskās Aveironas upes ielejas nogāzēm Dienvidfrancijā, pievērsa uzmanību šņākoņai, ko radīja no zemes apakšas augšup plūstoša gaisa strūkla. Ieinteresējies par klintīs paslēptajiem tukšumiem - gaiss varēja plūst tikai no plašām pazemes telpām, Kovaļščevska 15 gadus vecais dēls, Bruno, sāka paplašināt spraugu. Pēc 3 (!) gadu ilga darba pusaudzim bija izdevies izveidot šauru, ap 30 metrus garu eju, kura beidzot, atalgojot uzcītīgo darbu, kādu dienu atvērās plašākā telpā. Kopā ar vēl dažiem augumā mazākiem vietējā speleologu kluba biedriem Bruno caur šauro eju iespraucās alā. Atklājēju acīm pavērās kādreizējā alas mute, zemē vīdēja dzīvnieku kauli un uz sienām bija redzami lāču nagu skrāpējumi, bet, ciešāk ieskatoties, varēja pamanīt vietas, kur lielie dzīvnieki aizvēsturiskos laikos bija gulējuši ziemas miegu. Grīda bija slapja, vietumis ūdens bija sakrājies peļķēs, no griestiem lejup sniedzās stalaktīti, kuriem pretī auga stalagmīti...

Tomēr galvenais pārsteigums vēl tikai bija priekšā - dodoties dziļāk kalnā, pēc apmēram 336 metriem pētnieki iegāja lielā telpā, kur uzdūrās savādam, acīmredzami mākslīgam veidojumam: no nolauztu stalagmītu gabaliem bija saliktas divas apļveida struktūras un četras kaudzes. Lielākā apļa (A) caurmērs bija 4-7 metri, mazākā (B) ap 2 metri. Kaudžu (C,D,E,F) izmēri variēja no 0,55 līdz 2,6 m diametrā. Uz stalagmītu veidojumiem bija redzamas uguns pēdas un tajos atradās arī daudz apdegušu kaulu.

Izpēte

I posms: Ruzo

Saprotot, ka, iespējams, atraduši kaut ko ļoti nozīmīgu, kas nevarētu būt dabas rotaļa, brīvā laika speleologi par atklājumu ziņoja arheologam Fransuā Ruzo (Francois Rouzaud), kurš nekavējoties ķērās pie alas izpētes. Izmantojot 14C datēšanas metodi, Ruzo noteica, ka apļos uzietie lāču kauli apdedzināti pirms apmēram 47 600 gadiem. Tas nozīmēja, ka stalagmītu veidojumi ir vecāki gan par visiem zināmajiem klinšu zīmējumiem, gan par modernā tipa cilvēka, kromaņjonieša, iespējami agrāko (maksimums - pirms ~40 000 gadiem) klātbūtni Francijā. Konstrukciju, līdz ar to, varēja būt uzbūvējuši tikai vienīgie šajā laika posmā Rietumeiropā mītošie cilvēki - neandertālieši!

Atklājumam, to atbilstoši aprakstot un publicējot, tobrīd varēja būt ļoti plašas zinātniskas konsekvences - jāatceras, ka šajā laikā, 90.gadu vidū, vēl nebija īsti notikusi neandertāliešu reabilitācija, tos no primitīvu, rūcošu alu mežoņu kategorijas pārceļot Homo sapiens attīstībā pielīdzināmām, lai arī evolucionārā konkurencē zaudējušām būtnēm. Bet šādas sarežģītas, pēc patreizējiem pētījumiem spriežot, - ar dzīvesvietu tieši nesaistītas konstrukcijas - iepriekšēja plānošana un sekojoša izbūve dziļi pazemē nozīmēja kultūru, salīdzinoši attīstītu sociālo iekārtu un netieši, bet visai pārliecinoši - valodu... Diemžēl, Ruzo nebija lemts kļūt par šo ideju plašāku paudēju - 1999.gada aprīlī, vadot ekskursijā kādā citā alā, viņu ķēra sirdstrieka. Līdz ar Ruzo nāvi pētījumi apsīka uz vairāk nekā 20 gadiem... Tos neveicināja arī alai, tās saglabāšanas nolūkos noteiktā ierobežotā pieeja un vietas atrašanās privātā zemē.

II posms: Ferheidena&Co

Pētījumi atjaunojās tikai 2000.gadu II desmitgadē, kad ar alas atradumiem, daļa no kuriem tūristu apskatei bija izstādīti tuvējā pilī, brīvdienās apmeklējot ar alām un vēlā paleolīta pieminekļiem bagāto apvidu, iepazinās Beļģijas Dabaszinātņu institūta pētniece, speleoloģe Sofija Ferheidena (Sophie Verheyden).

Stalagmīti ir Ferheidenas zinātnisko pētījumu objekti. Viņa zina teju visu, ko speciālists par tiem mūsdienās var zināt, arī to, ka stalagmītus var lieliski datēt, izmērot tajos esošo urāna un torija radioaktīvo izotopu proporcijas. Kāpēc neviens to līdz šim vēl nav izdarījis, - viņa jautāja.

Ferheidena zināja Ruzo iegūto datējumu - 47 600 gadu pirms mūsdienām - un lieliski saprata, ka, lai arī arheoloģiskā un cilvēka evolūcijas kontekstā ārkārtīgi iespaidīgs, datējums varētu būt pārāk jauns. Kā nekā, 14C precīzas datēšanas hronoloģiskais limits ir 50 000 gadi. Vecākos paraugos 14C tikpat kā vairs nav palicis un rezultāts būs kļūdains, norādot uz apmēram 50 000 gadu. Kāds gan varēja būt patiesais struktūras vecums?

Vienīgais veids kā iegūt atbildes uz šiem urdošajiem jautājumiem bija sākt jaunu pētījumu. 2013.gadā Ferheidenai izdevās iegūt atļauju veikt Brunikas alas akmens struktūru izpēti un, piesaitījusi virkni kolēģu no citām pētnieciskām institūcijām, tai skaitā Bordo universitātes arheologu Žaku Žubēru (Jacques Jaubert), zinātniece varēja sākt darbu.

Vispirms pētnieki, izmantojot 3D tehnoloģijas, atkārtoti uzmērīja un strukturāli izanalizēja visus Brunikas alas stalagmītu veidojumus, konstatējot, ka tie nekādā ziņā nevar būt ne lāču, ne kādu citu dzīvnieku, ne arī erozijas procesu veidojumi. Apļveida struktūras bija sakrautas no apmēram 400,  lielākoties vienāda izmēra nolauztu stalagmītu gabaliem, tos līmeniski liekot vairākos slāņos jeb kārtās. Kur nepieciešams, struktūra bija stiprināta ar mazākiem gabaliem aizpildot spraugas, kā arī vietumis stalagmītus liekot vertikāli.

Alas centrālā zāle ar senajiem veidojumiem tika pārmeklēta, cenšoties uziet vēl kādas citas, tiešas vai netiešas liecības par cilvēku klātbūtni, neskaitot nolauztos stalagmītus un uguns pēdas, kuras bija redzamas un tika arī magnetometriski pierādītas gan uz tiem, gan uz dzīvnieku kauliem. Diemžēl neko vairāk atrast neizdevās.

Visvairāk zinātniekus, protams, interesēja stalagmītu apļu vecums. Precīza datējuma iegūšanai pētnieki izmantoja stalagmītu kalcīta sastāvā nelielā daudzumā esošo radioaktīvā urāna izotopu analīzes. Paraugi, kopā pavisam 18, tika paņemti gan no struktūras izveidei izmantoto nolauzto stalagmītu augšdaļām, kas deva objekta maksimālo vecumu, kā arī no sekundāro, nolauztās vietas no jauna pārklājušo kalcīta uzslāņojumu pamatnēm, kuru datējums atbilda minimālajam vecumam.

Papildus tika paņemts vēl viens paraugs no kaļķakmens grīdas lielās apļveida struktūras vidū un trīs paraugi no uzslāņojumiem, kas klāja E kaudzē atrastos dedzinātos kaulus.

Apkopojot iegūtos datējumus, noskaidrojās, ka tie visi iekļaujas vienā laika logā, secīgi no 177,9 ± 3,7 ka līdz 175,2 ± 0,8 ka, vidēji kaļķakmens stalagmītu struktūras izveidi attiecinot uz 176,500 ± 2,100 gadiem pirms mūsdienām.

Rezultāts bija pārsteidzošs. "Žubērs man lika divas reizes atkārtot skaitli," - atcerās Ferheidena. Un patiešām - līdz šim nebija zināmas šāda mēroga un sarežģītības neandertāliešu būvētas konstrukcijas kā arī nebija liecību, ka tie jelkad būtu apguvuši un izmantojuši savām vajadzībām alu dziļākās daļas, kur nekad neiespiežas dienas gaisma.

Kādām vajadzībām?

Par to, kādiem tieši nolūkiem neandertālieši būvējuši Brunikas alas apļus, kā arī - kāpēc uguns dedzināta tieši uz konstrukcijām, nevis to vidū vai malās, kas šķietami būtu vienkāršāk un ērtāk, raksta autori runā vismazāk. Tas arī saprotams, jo, trūkstot plašākam kontekstam (nav otras līdzīgas vietas, nav kultūrslāņa, nav priekšmetu, nav zīmējumu vai iegrebumu uz alu sienām...), jebkuri secinājumi, kā pētnieki paši atzīst, būs tikai spekulācijas. Lai mēģinātu noskaidrot vismaz to, vai stalagmītu veidojumiem bijusi rituāla nozīme vai arī tie bijuši paredzēti kādām praktiskām vajadzībām, piemēram, izmantoti kā patvērums, teikts rakstā, nepieciešami papildu pētījumi.

Kur sākās ceļš uz modernitāti?

Tomēr, neskatoties uz to, ka šobrīd nevaram pārliecinoši atbildēt uz jautājumiem par funkcijām, kuras aizvēstures miglā tīto stalagmītu konstrukcijām bija paredzējuši to neandertāliešu celtnieki, paša veidojuma uzbūvēšanas fakts un līdz ar to Brunikas alas jaunā datējuma nozīme ir nepārvērtējama. Uz to balstoties, Ferheidenas komanda, pretēji plašāk pieņemtajam uzskatam par modernitāti kā tikai Homo sapiens grupas iekšienē radušos, ģenētiski nosacītu īpašību kopumu [1.], izvirzījusi hipotēzi par modernajam cilvēkam raksturīgo kognitīvi sociālo parādību agrīnu, pakāpenisku, mozaīkveida parādīšanos dažādās Homo grupās visā pasaulē, ieskaitot Eiropu un tās neandertāliešus.

Jāsaka gan, ka pati par sevi šī hipotēze nav nekas jauns - līdzīgas domas dažādās publikācijās jau iepriekš izteikuši arī vairāki citi pētnieki. Novitāte, izrietoša no jauniegūtā Brunikas datējuma, šajā gadījumā ir neandertāliešu modernizēšanās pirmsākumu atvirzīšana tālākā pagātnē kā arī tās būtiskāko izpausmju definēšana, norādot uz:
  1) kompleksu telpas organizēšanu (t.i. tādu būvju būvēšanu, kuru tapšanai nepieciešams iepriekš izstrādāts plāns un sekojošs kopdarbs ar zināmu darba dalīšanu, tā īstenošanai);
  2) uguns izmantošanu;
  3) dziļo karsta alu apgūšanu.

Piezīmes:

1. Sniedzot nelielu ieskatu modernitātes problemātikā, jāatzīmē, ka paleoantropoloģiskajā literatūrā, runājot par mūsdienu tipa cilvēku parādīšanos un to uzvaras gājienu pasaulē, galaiznākumā asimilējot vai iznīcinot visas citas grupas (neandertāliešus, deņisoviešus, u.c.), visbiežāk tiek minētas šādas modernajam Homo sapiens raksturīgas uzvedības/domāšanas izpausmes: abstraktā domāšana, uguns izmantošana, asmeņu tehnoloģiju apguve, sarežģītāku (vairākpakāpju un ilgtermiņa) darbību plānošana, mirušo apbedīšana, simbolisma lietošana (māksla, mūzika, reliģija...), lielo dzīvnieku medības, u.c. sociāli-kulturālas parādības, kuras, lai arī daļēji parādās neandertāliešu (sk.: "Kāpēc neandertāliešus interesēja putnu spalvas?", atklajumi.lv, 26.02.2016.) un vēl senāku Homo grupu uzvedībā (sk.: "Pusmiljonu gadu sens Homo erectus gravējums gliemežvākā liek pārvērtēt cilvēces kognitīvās evolūcijas vēsturi", atklajumi.lv, 14.01.2015.), tomēr kompleksā un attīstītā veidā vērojamas tikai Homo sapiens sabiedrībās, sākot no laika pirms apmēram 100 000 gadiem (sk.: "Dienvidāfrikā, Blombas alā atklāta 100 000 gadu sena okera ieguves darbnīca", atklajumi.lv, 28.11.2011.).

Svarīgākais jautājums un zinātnieku strīdus ābols ir ne vien "kad," bet vēl jo vairāk, "kā" radās modernā uzvedība? Vai tā bija ģenētiski noteikta, parādījās salīdzinoši pēkšņi un saistāma tikai ar Eiropā pirms apmēram 40 000 gadu ienākušajiem Homo sapiens vai arī modernitāte, kā, viedokli pamatojot ar Brunikas alas konstrukcijām, to uzskata arī Ferheidena, tomēr ir pakāpeniska, jau ļoti sen (domājams, jau Homo erectus izveidošanās laikā, ja ne senāk) iegūtu ģenētisku priekšrocību, tehnoloģiju un uzvedības modeļu sinerģētiska evolūcija - process, kurā kromaņjoniešiem (agrīnajiem modernajiem Homo sapiens), tikai pateicoties vairāku apstākļu sakritībai, izdevās izdarīt pārliecinoši apsteidzošu uzrāvienu?

Avoti:
Jaubert, J. and many others. 2016. Early Neanderthal constructions deep in Bruniquel Cave in southwestern France. Nature doi:10.1038/nature18291
bbc.com
theatlantic.com

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.