Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Pensilvānijas universitātes muzeja pagrabā atrod 85 gadus aizmirstībā nogulējuša, 6500 gadus veca pēcplūdu cilvēka skeletu

Bībeles plūdu stāstā galvenā varoņa vārdā nosauktais skelets, iesprostots zārkam līdzīgā koka kastē, Pensilvānijas universitātes Filadelfijā (ASV) muzeja pagrabstāva noliktavā bija nogulējis 85 gadus. Visa dokumentācija par skeletu bija zudusi.

Pensilvānijas universitātes muzeja (PUM) kolekcijā atrodas daudz artefaktu no Ūras izrakumiem, kurus slavenā angļu arheologa sera Leonarda Vūlija vadībā no 1922.gada veica apvienotā Britu muzeja un PUM arheologu komanda.

Vūlijs izrakumos dienasgaismā izcēla vērtīgus akmeņus un māla traukus, kā arī atklāja cilvēku upurus. Līdz šim pētnieki uzskatīja, ka 30 izraktie skeleti tika nosūtīti uz Londonu, bet PUM saņēmis tikai artefaktus.

Šī gada vasarā, digitalizējot Ūras izrakumu arheoloģisko dokumentāciju, muzeja zinātnieki pagrabstāva noliktavā no jauna atklāja Ūrā atrastu, 6500 gadus vecu skeletu.

Noslēpumainais skelets, kuru plūdu sanesu un nogulumu slānī pie šumeru pilsētas Ūras Irākas dienvidos 1929.-1930.gada izrakumu sezonā atrada Leonarda Vūlija komanda, ir 2000 gadus vecāks par Ūras ķēniņu kapenēs atrastajām cilvēku mirstīgajām atliekām.


Skatīt Tuvo Austrumu civilizācijas un kultūras lielākā kartē

Stāsts par plūdiem

Seno divupiešu plūdu stāsti ietverti eposos par Ziusudru, Gilgamešu un Atrahasi.

Šumeru ķēniņu sarakstā pasaules vēsture sadalīta pirmsplūdu un pēcplūdu periodā. Saskaņā ar šo sarakstu, pirmsplūdu laika ķēniņu mūžs bija ļoti garš, turpretī pēc plūdiem, kad ķēniņvalsts no jauna nonāca no debesīm, ķēniņu dzīves ilgums kļuvis daudz īsāks.

Šumeru stāsts par lieliem, visu pasauli pārņemošiem plūdiem aprakstīts eposa par Ziusudru tā sauktajā plūdu plāksnītē. Ziusudra, dzirdējis dievišķo balsi, kas pavēstīja par nodomu iznīcināt cilvēci, uzbūvēja lielu šķirstu, kurā kopā ar savu ģimeni un dzīvniekiem izglābies ūdens plūdos.

Bībeles versijai līdzīgs plūdu stāsts, kura pamatā ir šumeru mīts par pasaules plūdiem, atrodams eposa par Gilgamešu 11.plāksnītē. Tajā vēstīts kā Urūkas pilsētas valdnieks un varonis Gilgamešs no Utnapišta dzird stāstu par lieliem plūdiem un kāda veidā viņš izglābies un ieguvis nemirstību. Plūdu apraksts un paša Utnapišti raksturojums nav šumeru oriģināla tulkojums, jo tajā sniegtais plūdu tēlojums ir krāsaināks, detalizētāks un izteiksmīgāks, nekā šumeru mītā un Utnapišti loma un aktivitāte lielāka, nekā viņa priekšsteča Ziusudras loma.

Leonards Vūlijs atrod pierādījumus "grēku plūdu" vēsturiskumam

Atracis Ūras seno ķēniņu kapenes, Vūlijs meklēja senākus slāņus dziļāk tranšejā, kas arheoloģijas literatūra apzīmēta kā „plūdu bedre,” jo tā, apmēram 15 metru dziļumā sasniedz ūdens sanesu slāni. Tomēr tajā tikai šķietami beidzās kultūrslāņi. Vūlijs, izmantojot triangulācijas metodi, noteica, ka dubļu slānis bija nogulsnējies augstāk par apkārtējo apvidu. Tas nepārprotami liecināja par kādreiz notikušu lokālu, taču katastrofisku, Divupes vai kādas tās daļas applūšanu. Rokoties vēl dziļāk sanesu dūņās, arheologs atrada apbedījumus un visbeidzot trīs metrus zem tā liecības par citu kultūru. Sasniedzis slāni, kas atrodas zemāk par jūras līmeni, Vūlijs secināja, ka Ūra sākotnēji bija neliela sala, kuru no visām pusēm apņēma purvi. Tad lieli plūdi, kā stāsta šumeru mīti, pārklāja zemi. Kad plūdu ūdeņi noskrēja, cilvēki atgriezās izpostītajā vietā un turpināja dzīvot. Pamazām Ūra tapa par lielu un plaukstošu šumeru pilsētu. Taču atmiņas par katastrofu, kas skāra ne tikai Ūru, bet, domājams, visu Divupi, nekad neizdzisa, bet laika gaitā apauga ar jaunām detaļām, līdz radās mīti par pasaules plūdiem. Šumeri atstājuši vissenāko rakstiski fiksēto plūdu stāstu, kas, domājams, ir apmēram tūkstoš gadus vēlāk uzrakstītā Bībeles stāsta par grēku plūdiem pirmavots.

Pirmsplūdu pasaule

Paši šumeri nekad nešaubījās par lielo plūdu vēsturiskumu. Viņu ķēniņu sarakstos ar pedantisku rūpību bija uzskaitīti gan pirms, gan pēc plūdiem valdījušie ķēniņi.

Izrakumi Urā kļuva par pagrieziena punktu gan ķēniņu sarakstu, gan plūdu stāstu izpratnē. Tie pierādīja, ka mītu un leģendu pamatā ir ne tikai fantāzijas izpušķojumi, bet arī reāli vēsturiski notikumi.

Trīs metrus zem ūdens plūdu radītā sanesu slāņa Vūlija komanda atrada cilvēku apmetnes drupas, ķieģeļus, gružus, sodrējus un māla trauku lauskas. Atšķirīgie ornamenti uz keramikas lauskām, no pulēta akmens izgatavotie darbarīki, un izdobti ķieģeļi, līdzīgi Ubeidas tellā atrastajiem, norādīja uz piederību citai, no šumeriem atšķirīgai kultūrai.

Pirmsplūdu kultūras radītājus arheologi nosaukuši par ubaīdiem. Nosaukums ir ņemts no Ubeidas pakalna (tella) starp Ūru un Eridu. Šie cilvēki, kuri nebija šumeri un nerunāja šumeru valodā, lika pamatus civilizētam dzīves veidam Divupes dienvidos un vēlāk viņu kultūra izplatījās uz ziemeļiem.

Šumeri Divupes auglīgajā līdzenumā parādījās apmēram 4000.g.pmē., ierodoties no dienvidaustrumiem. Šī noslēpumainā tauta, kuras valoda nav līdzīga nevienai no dzīvajām un mirušajām valodām, no ubaīdiem pārņēma un pievienoja savam dievu panteonam ūdeņu un gudrības dievu Enki, kas bija saistīts ar seno Eridas pilsētu, kura, beidzoties ubaīdu periodam, pamazām zaudēja savu ekonomisko un politisko nozīmi, saglabājot vienīgi reliģisko un sakrālo lomu.

Neparastais skelets

Skeleti no ubaīdu perioda (5500.-4000.g.pmē.) ir neparasti, taču nesen, pēdējo mēnešu laikā otrreiz atklātais Ūras skelets, kas arī datēts ar to pašu periodu, ir īpaši unikāls. Sera L.Vūlija komanda, veicot izrakumus šumeru pilsētā Ūrā, 15 metru dziļi zem augsnes virskārtas ūdens plūdu sanestā dūņu slāni, kas noslēdza ubaīdu periodu, atraka 48 kapus, bet tikai vienā atrada skeletu ļoti labā stāvoklī. Vūlijs noklāja kaulus un tos apņemošo augsni ar vasku, pēc tam skeletu nosūtīja uz Londonu, no kurienes tas aizceļoja uz Filadelfiju.

Skelets piederējis muskuļainam, apmēram 50 gadus vecam vīrietim. Apbedītā vīrieša, kurš kapā guldīts izstiepies visā augumā ar ieročiem pie sāniem un rokām uz vēdera, augums varēja būt 1,72 līdz 1,78 m, pastāstīja muzeja antropoloģijas sekcijas kuratore Dr.Žanete Monga (Janet Monge).

Ūras skelets ir salīdzinoši labi saglabājies, ja ņem vēra, ka tas vairāk nekā 6000 gadus nogulējis 15 metrus dziļi zem zemes un pēc tam, visu aizmirsts, vecā koka kastē pavadījis 85 gadus muzeja pagrabā. Lai gan uz "Noāsa" skeleta ir redzami ūdens un citu vides apstākļu radīti bojājumi, tas ir saspiests lielās zemes masas ietekmē, tomēr to joprojām var izpētīt un iegūt daudz vērtīgu ziņu.

„Noasa” skelets ir viens no 2000 veselajiem skeletiem, kas glabājās PUM fondos. Pavisam muzeja kolekcijā ir 150 000 cilvēku kaulu fragmentu no dažādiem cilvēces vēstures periodiem.

Šobrīd ar zinātniskām metodēm un tehnoloģijām, kādas nebija pieejamas Vūlija laikā, iespējams iegūt informāciju par uzturu, izcelsmi, traumām, stresu un slimībām, ar kurām slimoja ubaīdu perioda cilvēki.

Noslēpuma atrisināšana

2012.gadā PUM, sadarbībā ar Britu muzeju, sāka jaunu projektu, kura mērķis bija digitalizēt 1922.-1934.g. Ūras izrakumu sezonu atskaites. Projektu "Haldiešu Ūra: Vūlija izrakumu virtuāls redzējums" (Ur of the Chaldees: A Virtual Vision of Woolley Excavation) finansēja Leona Levija (Leon Levy) fonds. Digitalizācijas projekta vadītājs Dr.Viljams Hefords (Wiliam Hafford) un viņa komanda, izpētot muzeja arhīva dokumentus un tos digitalizējot, izdarīja pārsteidzošu atklājumu, proti, ka muzeja noliktavās vajadzētu atrasties diviem skeletiem no Ūras plūdu slāņa.

Dr.Hefords īpaši rūpīgi izpētīja sarakstu, kurā bija norādīts, kur tieši tika nosūtīti Ūras izrakumos atrastie priekšmeti. Puse no atradumiem palika Irākā, taču otra daļa tika sadalīta starp Britu muzeju un PUM. Taču sevišķi projekta vadītāju pārsteidza Leonarda Vūlija atskaite par izrakumu astoto sezonu 1929.-1930.gadā. Tajā bija minēts, ka daudzu citu materiālu vidū PUM saņēmis vienu kasti ar plūdu dūņām un divus skeletus. Sekojošie pētījumi par muzeja datubāzes reģistrētajiem atradumiem atklāja, ka viens no šiem skeletiem 31-17-404 attiecās uz „pirmsplūdu” laiku.

Izpētot Vūlija detalizētos ziņojumus, Dr.Hefordam izdevās iegūt papildus informāciju par šķietami zudušo Ūras skeletu, kā arī tā attēlus. Kad viņš par to pajautāja Dr.Mongai, viņa bija spiesta atzīt, ka skeletu iepriekš nav redzējusi, taču zina par koka kasti, kura, kopš saņemšanas brīža neatvērta, daudzus gadu desmitus nostāvējusi muzeja pagrabstāva noliktavā.

Nākamajā dienā abi pētnieki uzmanīgi atvēra kasti un ieraudzīja tajā skeletu, kas atbilda Vūlija atskaitē sniegtajam aprakstam. „Nebija šaubu, ka mēs to esam atraduši,” - vēlāk stāstīja Dr.Hefords.

Ūras Noāss dzīvojis pēc Plūdiem

Kaps, kurā kopā ar desmit māla traukiem 6500 gadus nogulēja noslēpumainā pēcplūdu cilvēka skelets, ir viens no tiem, kas tika atrakts plūdu ūdeņu sanestā dubļu slānī. No tā izriet, ka arheologu par "Noāsu" nodēvētais vīrietis, varēja dzīvot tikai pēc šiem plūdiem, jo tika apglabāts 3 metru biezajos māla nogulumos, kur, šķiet, izņemot, jau Vūlija aprakstītos 48 kapus, nav atrodamas nekādas cilvēku darbības pēdas.

Turpmākie pētījumu plāni

Lai pēcplūdu cilvēka skeletu pasargātu no tālākiem, iespējamiem bojājumiem, muzejs to neplāno izlikt pastāvīgai aplūkošanai ekspozīcijā, kaut gan, pēc konservācijas to kādu laiku paredzēts izstādīt. Tomēr skelets noteikti būs atrodams virtuālajā pasaulē. Patlaban Hefords strādā pie Ūras izrakumu digitalizācijas projekta, lai visus Vūlija Ūrā atrastos artefaktus virtuāli savāktu vienā vietā.

Tikmēr Dr.Monga plāno izpētīt "Noāsa" kaulus. Galvenā prioritāte ir veikt datortomogrāfisko skanēšanu, lai noskaidrotu, vai vīrietis bija tik vesels, kā izskatās. Pētnieku nodomos ietilpst arī DNS iegūšana no samērā labā stāvoklī esošajiem zobiem, kā arī likt lietā izotopu ķīmisko analīzi, lai noskaidrotu, ko pēcplūdu cilvēks savas dzīves laikā ēdis.

Taču skelets varētu mums pastāstīt arī ko vairāk par vīrieša personīgajiem paradumiem dzīves laikā, vēl vienu pētījumu vadlīniju iezīmē Tuvo Austrumu sekcijas kurators Ričards Zetlers (Richard Zettler). „Šī cilvēka mirstīgās atliekas nāk no lielu pārmaiņu perioda, kad [Tuvo Austrumu sabiedrības] sāka organizēties dzīvei pilsētvalstīs,” - atraduma nozīmīgumu komentē Zetlers.

Atklājumiem vēl par agru pielikt punktu

Vūlija atskaitē minēti divi skeleti, kurus viņš nosūtījis uz Filadelfiju. Vienu PUM zinātnieki tagad ir veiksmīgi atraduši. Tagad viņiem priekšā stāv jauns uzdevums noskaidrot, kas noticis ar otru skeletu. Ļoti iespējams, tas atrodas nezināmas izcelsmes koka kastē, kuru pētnieki jau pamanījuši muzeja noliktavas telpā un tuvākajā laikā gatavojas atvērt.

Augšējais attēls: Dr.Monga un Dr.Hefords pie kastes ar "Noāsa" skeletu PUM pagrabā. PUM publicitātes foto.

Avoti:
penn.museum
news.sciencemag.org
Kosidovskis, Z. „Bībeles stāsti.” Rīgā. Zinātne.
Kosidovskis, Z. „Kad Saule bija dievs.” Rīgā. Zinātne.
Kondratovs, A. 1978. „Triju okeānu noslēpums.”
Vuds, Maikls. 2009. „Pirmo civilizāciju meklējumi." Rīgā. Avots. 

© Aliens.lv