Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Krišjāņa Barona pierakstītā teika par rūķīšu kāzām Dundagas pilī un Zaļo jumpravu

No 2017.gada augusta portāls Aliens.lv uzsācis vākt Latvijas (un ne tikai) spoku stāstus, galvenokārt par Liepājas Karostas Balto dāmu un Dundagas pils Zaļo jumpravu. Dudagas pils spoka sakarā radās jautājums kas un kad pirmais ir pierakstījis šo stāstu, pamatoti uzskatot, ka tas arī būs autentiskākais.

Nejauši mazā padomjlaika brošūriņā "Slītere" (A.Seile, I.Rēriha, Rīga, "Zinātne" 1983.g.) uzgājām pieminējumu, ka teiku pirmais ir pierakstījis mūsu pašu slavenība - Krišjānis Barons, un kā tādu 1862.gadā publicējis laikrakstā "Pēterburgas Avīzes," kas iznāca Pēterpilī laikā no 1862. līdz 1865.gadam - pats arī bija šī laikraksta redaktors. Palūkojot tīmekļa resursā Periodika.lv, visai ātri izdevās atrast ieskanētu attiecīgo laikraksta numuru, kurā patiesi bija publicēta šī teika.

Nu tās oriģinālo tekstu piedāvājam mūsu lasītājiem.

"Pēterburgas Avīzes," Nr.20., 1862.gads.
Autors - Krišjānis Barons.
Dundaga (Kurzemē).

Jau savās bērnu dienās dabūju daudz no Dundagas dzirdēt. Mana aukle un glabātāja no tā vidus būdama zināja daudz un dažādas jaukas teikas un stāstiņus no turien izteikt un ziņģēja dažu mīļu un patīkamu Dundsenieku ziņģīti. Daudz esmu aizmirsis, bet dažas teikas un pasakas man vēl vienumēr prātā stāv, it kā vecā Līze man tās vakar būtu stāstījuse.

„Viņos laimīgos vecos laikos (tā viņa mūžam mēdza iesākt) pasaule bija daudz jaukāka nekā šodien. Pilnība un svētība bija visur redzama un ļaudis dzīvoja bez bēdām lielos ciemos kopā, kā vēl tagad gar jūrmalu daži atrodami. Staltas pilis tāļu jo tāļu atspīdēja un bija bagātu ķēniņu māju vietas. Tā arī tur, kur tagad Dundaga stāv, bij viņos laikos stalta pils pie jaukas upmalas. Te reiz atskanēja kara troksnis no tālienes un visas pilis pagrima dziļi zemē iekšā. No dziļa zemes dobuma tik kalni vien tai vietā sacēlās. Šinīs pagrimušās pilīs nu iemājojās mazi mazi kalnu ļautiņi, kam visādas mantas, dārgi akmiņi, zelts un sudrabs bija kaudžu kaudzēm ar ko šie savas pilis vēl jo vairāk izgreznoja. Tāpēc vēl šo baltu dienu visas šādas dārgas lietas rok no kalniem, kur tās no šiem ļautiņiem uzglabātas. Nakts klusumā un vientulībā dažam laimējās tumšas skaņas no zemes dziļumiem izdzirdēt, kas no pagrimušām pilīm cēlās.

– Jau labs laiks bija pagājis, kamēr Dundagas pils bija pagrimuse. Tanī vietā bij uzaudzis liels biezs mežs un ļautiņi neviens vairs nezināja, ka tur citreiz stalta pils stāvējuse. Upes krasti bija iegruvuši un upe ar zālēm un doņiem aizauguse. Te vēlu vakarā kāds reiznieks (muižas klaušu strādnieks vai šķūtnieks - red.piez.) apmaldījies atnāca, un nevarēdams vairs cilvēku mājokļus aizsniegt, likās uz krasta malu gar zemi Dievam pavēlēdamies un drīz aizmiga. Nakti sapnī tas dzirdēja tumšu pulksteņu skaņu „bim-bam, dun-dang,” dzirdēja braucam un jājam un redzēja pēdīgi garā to dziļi pagrimušu greznu pili, kur daudz daudz mazi zemes-ļautiņi kā mudžēt mudžēja un naigi strādāja un darbojās, jo rītu bija viņu ķēniņam kāzas.

– Nakts bij pagājuse un reiznieks uzmodās. Bet prātā tam viss nāca no jauna priekšā, ko nakti bija redzējis. Sevišķi tā tumšā pulksteņu skaņa tam no ausīm nezuda un neviļot viņš teica „dundang.” Bet redzi, kas nu notika. Visa tā staltā pils, ko viņš nakti dzīļu apakšā redzēja, cēlās no zemes ārā; Dundaga bija tās pagrimušās pils īpašs vārds, ar ko to varēja gaismā celt.

Nabaga reiznieks nu palika par bagātu pilskungu. Otrā naktī, kad reiznieks gulēja pilī mīkstā gultā, tam rādījās mazais zemes-tautiņu ķēniņš ar noskumušu vaigu un teica: Reizniek, kas tu tagad priekus baudi, tu nezini, cik skumjas tu man esi uz sirdi krāvis. Mantas gan man netrūkst, bet tu man to lielāko prieku un mantu zaudējis – manu brūti, ko es patlaban pie altāra vedu. Zini, ka man atkal tik pēc 500 gadiem ir vēlēts kāzas taisīt. Jau piecas reizas tapu laulāts, un ikreiz jūs cilvēki, voi šādā voi tādā vīzē, man to prieku maitājat.

– Bet neba tu un tavi pēcnākami tādēļ te lielus priekus baudīsit! Ar tiem vārdiem tas pazuda. Un pēc tam Dundaga gan diezgan bēdu laikus redzējuse. Atkal 500 gadi bija pagājuši. Kādā vakarā vēlu, kad jau visi iedzīvotāji cietā miegā gulēja, pienāca pie pilskunga mazs zemes-ļautiņu ķēniņš un lūdza no viņa, lai tam atvēl nākošu nakti bruņenieku zālē savas kāzas noturēt. Par atmaksu viņš pilskungam rādīšot lielu apraktu mantas podu, pillu ar zelta naudu. Tik viena lieta esot, par ko pilskungam cieti jāgādā, proti, ka neviena cilvēka acs tās kāzas neredzot. Pilskungs visu apsolījās pa reizi izdarīt. Bet pils jumprava šo norunu bij noklausījusies. Un kā jau sievišķi mūžam grib visu redzēt un zināt, īpaši par kāzām un laulībām, tā arī šī jumprava nākošu nakti nevarēja ne rimt nedz aizmigt. Lai gan ar bailīgu, trīcēdamu sirdi, tā pusnaktī klusu un viegli pie zāles durīm aizslīda, un pa atslēgas caurumu ieraudzīja gaišumu un jaukumu, kādu savā mūžā nebija ne sapnī redzējuse. Mazi ļautiņi greznās ar pērlēm un dimantiem izrotātās drēbēs pa pāriem līgsmi apkārt cierāja (staigāja - red. piez.). Patlaban bija paša pusnakts un pulkstens turnī (tornī - red. piez.) sita 12. Ķēniņš un viņa skaistā brūte stājās pie laulāšanās. Jumprava gribēdama jo skaidri visu redzēt, piespieda aci it tuvu pie atslēgas cauruma. Te kāds no kāzeniekiem to pamanīja. Viss gaišums zālē acumirklī zuda un liels troksnis, kā pērkona spēriens, visus pils iedzīvotājus uztraucēja. Jumprava kā ārprātā palikuse tikko spēja izteikt, ko redzējuse. Pēc tam otrā rītā tā nomira. Bet arī kapā tai miera nav. Pa naktīm tā staigā apkārt pa pili, tai pašā zaļā apģērbā, kādu tā viņa briesmīgā naktī bij nesuse. Daudzreiz tā arī parādījusies ļaudīm, kas augšistabā guļ, kur citkārt bij jumpravas kambaris, un sūdz tiem savas bēdas un savu nemieru kapā. Turklāt tā sievišķiem pie sirds liek, no liekas viszināšanas sargāties (bet, kā rādās, visai velti!).

– Otrā naktī mazais ķēniņš ar bargu un bēdīgu vaigu pie pilskunga gultas piestājās un uz to tā runāja: Caur to ka ne-esi pilnīgi savu apsolīšanos turējis, un saviem ļaudīm ne-esi aizliedzis mūsu goda dienu skatīties, tu manas kāzas izputināji un man atkal ir jāgaida 500 gadi, līdz es no jauna varu precēties. Tādēļ tev ir par to strāpe jācieš. Virs maziem pils vārtiem, kur kāds akmins no mūra pa pusi ārā atstāts, uzaug uz šī plikā akmiņa bērziņš. Kamēr šis bērziņš vēl nebūs diezgan liels priekš bērna šūpļa uztaisīšanas, tamēr Dundagas valdniekiem nevienam dēls par mantinieku nebūs. Tā arī tas notika. Bērziņš auga un zaļoja uz plika akmiņa pāri desmit pēdas augstu pie pilsmūra, auga gadu simteņiem, bet nevarēja lielāks tapt; un Dundagas valdnieki mira bez dēliem mantiniekiem.”

Tik tāl man mana aukle stāstīja. Te vēl pielikšu pāri vārdus, kas pēdīgi ar šo bērziņu notikās.

Tagadējs Dundagas kungs, Th.V.Saken, gribēja kociņu kopt un ātrāk audzināt. Tādēļ lika uz akmiņa uzlikt zemi, lai kociņa saknēm jel būtu pienākama barība. Bet pa lielām bēdām bērziņš nu nokalta. Taču var cerēt, ka strāpes laiks gan būs beidzies, jo košā šūplī tappa no minētā bērziņa koka, ja ne vairāk, tad taču Sakena vārds izrotāts. Šinī šūplī arī jau ir gulējis jauns Dundagas mantnieks.

Vai zaļai jumpravai arī apkārtstaigāšanas laiks beidzies jeb ne, to īsti nezin neviens noteikt. Nesen vēl zaļā jumprava dažu labu esot izbaidījuse, kam citādi labprāt no jumpravām nemaz nebijis bail. Bet beidzamos pāri gados to neviens vairs nav redzējis.
(Uz priekšu vēl)

No gotiskā raksta pārcēlis Vilnis Strods.

Post scriptum. Interesanti, ka brošūras "Slītere" autores tomēr oriģinālo Kr.Barona stāstījumu tā arī nebija izlasījušas, lai gan tā publicēšanas vietu "Pēterburgas Avīzēs" itin pareizi atzīmējušas, jo tālāk tekstā atstāsta mūsdienās izplatīto sagrābstīto versiju - barons saticis rūķīšus Slīteres silos, Zaļā jumprava par sodu iemūrēta pils sienā u.c. Savukārt Aliens.lv visai pamatoti uzskata, ka par patiesāko būtu jāņem visvecākā uzietā leģendas versija - Kr.Barona publicētā. Visas pārējās mums zināmās ir jaunākas.

Avots.
Pēterburgas Avīzes, Nr. 20 (01.12.1862.)