Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Arābi

Pašnosaukums - al arab.
Lielākā no semītu tautām, kas kļuvuši par daudzu Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas valstu pamatiedzīvotājiem.

Skaits. Ap 100 000 000, apdzīvo ap 10% visas pasaules apdzīvojamās sauszemes. (1970.g.)
Tagad arābi veido vairākumu (vairāk par 80%) 12 Āzijas valstīs - Libānā, Sīrijā, Irākā, Jordānijā, Saūda Arābijā, Jemenā, Katarā, Kuveitā, AAE, Bahreinā, Omānā, Palestīnā, un 7 Āfrikas valstīs - Ēģiptē, Lībijā, Tunisijā, Alžīrijā, Marokā, Sudānā, Mauritānijā.
Lielas arābu grupas dzīvo Čadā, Irānā, Turcijā, Francijā, ASV, Nigērā, Nigērijā, Indonēzijā u.c. 
PSRS - 8000.

Izcelsme. Senākā arābu dimtene ir Arābijas pussalas ziemeļu daļa, no kurienes to senči jau II g.tk.pmē. sāka izplatīties visā Arābijas pussalā, iespiesties Sīrijā, Irākā un Ziemeļāfrikā. Ieplūšna kaimiņzemēs sevišķi strauji notika līdz VII-VIII gs. arābu iekarojumu laikā, kad viņi radīja impēriju - Arābu kalifātu. Tas pletās no Indijas okeāna līdz Atlantijas okeānam un no Vidusāzijas līdz pat Centrālāfrikai.
Vairāku zemju iedzīvotāji, kas runāja semīthamītu valodās, arabizējās, pieņemdami islāmu un daudzus arābu kultūras elementus. Tai pat laikā arī arābi pieņēma daudzo vietējo pakļauto tautu kultūras. Tādejādi jau agrīnajos viduslaikos sāka veidoties jaunas tautības. 
Varētu uzskatīt, ka par nācijām veidojas: alžīrieši, ēģiptieši, irākieši, jemenieši, jordānieši, libānieši, lībieši, marokāņi, palestīnieši, sīrieši, sudānieši un tunisieši.

Vēsture.
Arābijas novietojums.
Arābu dzimtene ir Arābijas pussala Āzijas DR. Lielāko daļu pussalas aizņem stepes un pustuksneši, vietām – tuksneši. Arābijā ir sauss un karsts klimats, lietus līst ļoti reti.
Arābijas ziemeļu apgabals – saukts par Nedžu, akmeņains un tukšs līdzenums. Vidus apgabals – „tukšais kvartāls,” pilnīgs smilšains tuksnesis. Labi apstākļi civilizācijai un lauksaimniecībai eksistēja tikai pussalas DR – Jemenā, ko romieši sauca par „laimīgo Arābiju.”
Arābijas pussalas antīkie iekarotāji. Arābijas pussala bija tik nepievilcīga iekarotājiem, ka tā īsti neviens arī neieradās. Romieši par savām teritorijām uzskatīja dažus Arābijas rieteņu apgabalus.
Arābu pirmējā sabiedrība. Tie bija klejotāji beduīni („stepju iemītnieki”), kas audzēja kamieļus, aitas un zirgus. Viņi klejoja ar saviem ganāmpulkiem pa stepēm un pustuksnešiem, kuros auga cieta zāle un dzeloņaini krūmāji.
Beduīni ēda kamieļa gaļu, dzēra kamieļu pienu, tērpās kamieļvilnas drēbēs, dzīvoja kamieļvilnas voiloka teltīs. Pārceļoties uz jaunu vietu „tuksneša kuģis” – kamielis veda beduīna telti un tā iedzīvi.
Oāzēs Arābijas pussalas rietumos un dienvidos dzīvoja arābi – vietsēži. Tie nodarbojās ar lauksaimniecību – apstrādāja laukus, audzēja vīnogulājus un dateļu palmas. Bez tam bija arī arābu ciltis, kas tikai daļēji bija klejotāji.
Gar Sarkanās jūras piekrasti gāja sens tirdzniecības ceļš no Bizantijas uz Āfriku un Indiju. Pie šī ceļa izveidojās arābu tirdzniecības apmetnes, vislielākā no tām bija Meka. Tomēr lielas pilsētas Arābijā nebija, varbūt tikai izņemot Jemenu.
Klejotāji rosīgi tirgojās ar vietsēžiem. Viņi uz oāzēm dzina lopus un pret tiem ieguva vajadzīgās preces – labību, audumus, ieročus.
VII gs. sākumā arābiem vēl bija saglabājusies ģints iekārta. Klejotāji beduīni dalījās daudzās ciltīs un ģintīs. Ganības piederēja kopīgi visai ciltij, bet ganāmpulki jau bija atsevišķu ģimeņu īpašums. Veiksmīgākās ģimenes auga skaitliski, atdalījās un veidoja pašas savas kopienas.
Labāku ganību dēļ visai bieži notika sadursmes. Niknas cīņas izraisīja arī asinsatriebības likumi.
Katra cilts pielūdza savas dievības, dabas garus – džinus, un tamdēļ arī naidojās ar citiem.
Cilšu priekšgalā atradās vadoņi, kas vadīja karavīrus karu laikā.
Lai gan persieši un bizantieši uzskatīja Arābiju par „barbarisku,” tomēr tieši šeit izveidojās spēcīga un kareivīga tauta, kas visai drīz izmainīja Tuvo Austrumu politisko karti.
Arābu sociālā noslāņošanās. Pamazām sākās sociālā noslāņošanās pēc mantiskām pazīmēm. Dižciltīgie arābi gribēja pakļaut savai varai citus – gan arābus-klejotājus, gan arī kaimiņu zemes – Sīriju, Ēģipti un Irānu, kur varēja iegūt vērtīgus laupījumus.
Nabadzīgos arābus mēģināja iesaistīt karagājienos, vilinot ar brīnišķīgiem stāstiem par iegūstamām bagātībām. Dižciltīgie mēģināja apvienot arābu ciltis.
Iekarošanā bija ieinteresēti arī arābu tirgotāji, jo Bizantija bija nostiprinājusies Arābijas pussalas ziemeļos, bet Irāna – dienvidos. Tamdēļ arvien mazāk tirgotāju ieradās Sarkanās jūras krastos un tirdzniecība panīka. Tirgotāji gribēja atjaunot vecos tirdzniecības ceļus un sagrābt jaunus.
Bizantijas un Persijas cīņas. 527.gadā sākās karš starp Bizantiju un Sasanīdu Persiju un vilkās visai ilgi. Karadarbība norisinājās arī tiešā arābu cilšu tuvumā. 570.gadā persieši beidzot izspieda Bizantiju no Jemenas. Tomēr bizantiešu un persiešu ietekme še jūtama ilgi.
589.gadā cīņas starp Persiju un Bizantiju turpinājās, nu jau jaunā šaha – Hosrova II Parviza vadībā.
Persieši atņēma Bizantijai Sīriju.
611.gadā arābu bakra cilts sakāva skaitliski lielāko persiešu armiju.
Ap 580.gadu. Mekas kuraišīti sāka 5 gadu ilgu karu pret haizīniem dēļ kontroles pār Jemenas smaržvielu tirdzniecības ceļiem. Apvidū, kur tagad ir Saūda Arābijas ziemeļu robeža, notika kauja starp divām arābu ciltīm – hasanīdiem (kristieši un Bizantijas vasaļi) un lahmīdiem (Persijas vasaļi).
Tikmēr Arābijas pussalas dienvidos – Marībā, sabruka dambis, kas bija par vienu no iemesliem arābu dienvidu valsts sabrukšanai.
Arābu apvienošana ar islāmu. VII gs. Mekas tirgotājs Muhameds sāka izplatīt jaunu ticību – islāmu („paklausība"). Drīz viņam radās sekotāji – musulmaņi („dievam paklausīgie”), kas sāka godāt vienīgo DievuAllahu un Muhamedu sāk uzskatīt par pravieti.
Pats Muhameds bija analfabēts, bet viņa skolnieku uz māla plāksnītēm ar palmu lapām pierakstīja viņa teikto, ko apkopoja Korānā („lasīšana” – arābu val.). Musulmaņu centralizēta valsts izveidojās ar centru Medinā, kas pamazām pakļāva kaimiņu apgabalus, arī Meku. Par galveno svētvietu tika pasludināta Kābas svētnīca Mekā. Ap 630.gadu vairums arābu bija pieņēmuši islāmu un atradās vienotā arābu valstī.
Arābijas pussalas pakļaušana. To uzsāka jau pats Muhameds, bet turpināja viņa pēctecis Abu Bakrs, pēc Muhameda pēkšņās nāves. Arābu valsti pārvaldīja kalifi (Muhameda „vietnieki”).
Arābu galveno militāro spēku sastādīja viegli bruņoto jātnieku vienības uz kamieļiem un zirgiem, kā arī kājnieki.
Sadursme ar Bizantiju. Naidīgas attiecības ar Bizantiju musulmaņiem izveidojās ap 628.gadu, kad pēc Bizantijas imperatora Iraklija pavēles tika sists krustā Farvahs ibn Omārs al Džudami. Viņš bija Amānas (tagad Jordānijā) prefekts, kas bija pieņēmis islāmu un imperatoram atteica atgriezties kristietībā. Liecības par šo gadījumu saglabājušās tikai arābu tekstos. Tas ir pirmais notikums ķēdē, kas noveda pie musulmaņu agresijas pret Bizantiju.
Ap šo laiku Muhameds jau iesūtīja islāma popularizētājus bizantiešu Sīrijā.
Saskaņā ar islāma avotiem 629.gadā Muhameds sūtīja 15 cilvēku delegāciju uz Amānu, lai izplatītu islāmu un, visdrīzāk, lai vāktu arī informāciju pret Bizantiju, par kuras labvēlīgajiem nodomiem viņš nav pārliecināts. Netālu no Tallahas apdzīvotās vietas musulmaņiem tika uzbrukts un dzīvs palika tikai viens cilvēks.
Apmēram ap to laiku gāja bojā arī uz Sīriju sūtītais delegāts.
Tamdēļ 629.gada septembrī Muhameds sūta uz ziemeļiem pret bizantiešiem 3000 vīru lielu vienību ar Saīdu ibn Harisahu priekšgalā. Saīds gāja bojā kaujā pie Talibas (pie al Karakas). Turpmāko vienības komandēšanu uzņēmās Muhameda radinieks Džafars ibn Abu Talibs, taču arī tika ievainots. Nākamais, jau trešais karavadonis bija musulamanis Halids ibn al Vadids, kuram ar karaspēku izdevās atrauties no bizantiešiem un atgriezties Medīnā.
Līdz pat 629.gada beigām turpinājās sadursmes starp arābiem un bizantiešiem, jo pēdējie mēģināja pakļaut vasaļatkarībā Arābijas ziemeļu ciltis. Neviena no pusēm tā arī neguva pārsvaru.
Cīņa par varu pēc Muhameda nāves. Muhameda pēkšņā nāve 632.gadā radīja apjukumu un varas vakuumu jaunajā arābu musulmaņu sabiedrībā. Galvenais iemesls bija tas, ka pēc Muhameda nepalika vīriešu kārtas mantinieka. Dažās tikko islāmam un konfederācijai pievērstajās ciltīs brieda neapmierinātība, īpaši klejotāju-beduīnu ciltīs, kas uzskatīja slēguši vienošanos tieši ar Muhamedu personiski. Dienvidu un Austrumu Arābijā notika pat atklātas sacelšanās.
Varas sacensība izvērsās arī starp muhadžāriem (no Mekas uz Medīnu atnākušajiem musulmaņiem) un ansāriem (Medīnā pievērstajiem musulmaņiem). Katrs no šiem grupējumiem piesardzīgi izturējās pret otru un vēlējās dominēt.
Bez tam šur tur uzradās jauni pravieši -npiemēram, Musailiva, saukts par „slēpto pravieti” vai „Melno” – (al Asvad), kas sāka sludināt, balstoties uz viņu saņemtajām „atklāsmēm.” Visai reāla kļuva situācija, ka arābu sabiedrība atgriezīsies stāvoklī pirms Muhameda islāma ieviešanas (Korānā tas nosaukts par džahilija – „barbarisms”) un islāms varēja kļūt tikai par vēsturisku epizodi.
632.gadā Medīnā sapulces laikā nolemts izvēlēt Muhameda pārmantotāju – kalifu.
Tā tomēr nenotika un turpmāko 20 gadu laikā Medīna kļuva par spēcīgu varas centru, - Arābu impēriju, pievienoja sev Sīriju, Ēģipti un Irāku. Liela nozīme varas saglabāšanai bija karagājieniem, kuru laikā varēja iegūt bagātīgu laupījumu (Korāns šādu praksi nenosodīja) un arābu iespējai apmesties daudz auglīgākās zemes nekā pašu tuksneši.
Varas jautājumu atrisināja tādējādi, ka izvirzīja ietekmīgu cilvēku no Muhameda klana – hašimītiem. Tāds cilvēks izrādījās Muhameda znots un brālēns Ali ibn Abu Talibs, kas bija iemantojis dievbijīga un kaujās drosmīga vīra reputāciju. Tomēr pret viņa kandidatūru uzstājās vecākais Abu Bakrs, kas arī tika izvēlēts par pirmo kalifu.
Abi pirmie divi kalifi (Abu Bakrs un Omārs ibn al Hatabs) nostādīja jauno arābu valsti uz stingrām kājām. Ar neparastiem militāriem panākumiem tie guva uzvaras pret Persiju un Bizantiju.
Divupes iekarošana. VII gs. arābu armijas iebruka Divupē, sakaujot Sasanīdu impērijas persiešu armijas. Senās Divupes iedzīvotāji gan pieņēma islāmu, bet konvertēja to saskaņā ar saviem senajiem reliģiskajiem priekšstatiem un izveidoja atsevišķu tā novirzienu – šiismu.
Karavadonis Halids ibn al Valids pēc bizantiešu sakāves 634.gadā pie Adžnadainas devās uz Irāku un atņēma persiešiem Hiras pilsētu. Tomēr 635.gadā arābu armija tika smagi sakauta no persiešiem kaujā pie Mostas (al Džizra) uz ziemeļiem no Hiras. Gāja bojā un noslīka pēc kaujas ap 4000 musulmaņu.
636.gadā arābi sniedza atbildi persiešiem un karavadonis al Musanna sagrāva tos kaujā pie Buvaibas. Pēc islāma vēsturnieku ziņām arābiem palīdzēja Banu Talibas cilts – nestoriāņu kristieši, kas tamdēļ tika atsvabināti no džizas nodokļa maksas.
Pateicoties karavadoņa Sada ibn Abi Vakasa pūliņiem, arābi turpināja nostiprināties Irākas teritorijā 636.gadā.
637.gadā sasanīdu persieši ķēniņa Jazdegirda III vadībā mēģināja veikt pretuzbrukumu Sada ibn Abu Vakasa arābiem, taču cieta sakāvi 3 dienu ilgā kaujā pie Al Kadisijas, bet vēlāk arī pie Ulalulas. Visu šo sakāvju rezultātā 637.gadā Sads spēja veikt karagājienu uz sasanīdu persiešu galvaspilsētu Ktēsefonu, kuru Jazdegirds III steigā atstāja iekarotājiem. Ktēsefonas sagrābšana bija zīme, ka Irāka galīgi nonākusi arābu kontrolē. Jazdegirds III ar armiju atkāpās uz austreņiem – uz Horasanu, bet arābi tam sekoja.
Pēc militārajām uzvarām Irākā arābu kalifs Omārs Eifratas krastos dibināja islāmistu kara pilsētiņas, no kurām vēlāk izveidojās tādas lielas pilsētas kā Kufa un Basra.
Ēģiptes iekarošana. Arābu-musulmaņu armija iebruka Ēģiptē 639.gadā, kas tolaik bija Bizantijas varā, un tika ieņemta Aleksandrija.
Leģenda stāsta, ka pēc Aleksandrijas ieņemšanas 639.g. (642.g.?) kalifs Omārs pavēlējis sadedzināt bibliotēku (tā cieta nu jau 3.reizi) ar senajiem rakstiem, paziņodams: „Ja grāmatās nav sacīts tas pats, kas rakstīts korānā, tad tās jāiznīcina, bet, ja sacīts tas pats, tad tās nav vajadzīgas.”
Arābiem Ēģiptes iekarošana padevās visai žigli, pa daļai aiz Ēģiptes kristiešu – koptu atbalsta. Kopti bija visai neapmierināti ar Konstantinopoles baznīcas mēģinājumiem te ieviest „grieķu tipa” pareizticību (koptiem bija raksturīgs Sīrijas monofizītu novirziens).
641.gadā Ēģiptes bizantiešu vietvaldis vienpersonīgi izlēma nodot visu varu arābu kalifātam. Arābu karavadonis Amrs ibn al Ass nodibināja Fustatas fortu, kur šodien izvietojas Kairas nomales.
Tomēr neilgi pēc Ēģiptes pakļaušanas 645.gadā Aleksandrijā izcēlās nemieri. Dumpiniekiem no Konstantinopoles palīgā atsteidzās bizantiešu flote. Musulmaņu valdītāji tika no Aleksandrijas padzīti pēc 6 gadu valdīšanas. 646.gadā Aleksandrijas sacelšanās tika apspiesta. Atkal arābiem palīdzēja Aleksandrijas kopti, kas organizēja pretošanos bizantiešu intervencei.
Kari ar Bizantiju. VII gs. Bizantijas zemēs no dienvidiem iebruka arābi. Tie visai viegli iekaroja Ēģipti un Sīriju, jo daudzas pilsētas padevās bez cīņas.
Arābu otrā kalifa Omāra pirmajā valdīšanas 634.gadā aktivizējās karš ar Bizantiju, jo tās imperators Iraklijs bija apjautis draudošās briesmas no arābiem-islāmistiem Sīrijā. Karavadonis Halids ibn al Valids sakāva galvenos bizantiešu spēkus 634.gadā pie Adžnadainas. Pēc Hiras pilsētas atņemšanas persiešiem Irākā Omāra karavadonis Halids ibn al Valīds straujā maršā devās uz ziemeļiem gar Eifratu, iespējams, pat līdz Mosulai, tad devās cauri Sīrijas tuksnesim uz rietumiem un nonāca pie Damaskas. Tās aizsardzībai imperators Iraklijs bija savācis jaunu armiju.
Valīds sakāva bizantiešu armiju lielā kaujā pie Mardž al Safāras un pēc tās Damaska kapitulēja arābu priekšā. Turpmāk Damaska tapa par nozīmīgu arābu atbalsta punktu Sīrijas tuksnesī.
Turpmāk Halids ibn al Valīds aplenca Sīrijas ziemeļu pilsētas – Alepu un Antiohiju, tās ieņemot 936.gadā. Dienvidu rajonos arābi karavadoņa Abu Ubaida vadībā izvietoja savus garnizonus teritorijās, kas šodien pazīstamas kā Libāna, Jordānija un Palestīna.
Arābi vairākas reizes aplenca Konstantinopoli, taču nespēja to ieņemt. Tādējādi Bizantijas zemes gāja mazumā – palika tikai Mazāzija un Balkānu pussalas dienvidi.
Domājams, 637.gadā arābu musulmaņu karotāji sakāva bizantiešus Jarmukas upes (Jordānas pieteka) krastos, kas nostiprināja Medīnas varu Palestīnas teritorijā.
638.gadā arābu karavadonis Abu Ubaida ieņēma Jeruzālemi. Uz turieni izbrauca pats kalifs Omārs un veica lūgšanu Allaham Tempļa kalnā (Al haram al Šarif) – jūdiem un musulmaņiem svētā vietā.
640.gads arābiem nebija labvēlīgs, jo Sīrijā no mēra mira liels daudzums kareivju (arī karavadonis Abu Ubaida) – šis gads vēsturē ieguvis „Pelnu gada” nosaukumu.
641.gadā Bizantija mēģināja atkarot arābiem Sīriju, taču neveiksmīgi. Tā rezultātā arābiem krita arī varenās ostas pilsētas Cēzareja un Tripole. Arābiem tomēr neizdevās šķērsot Taura kalnu un ieiet Anatolijā.
Ziemeļāfrikas pakļaušana. 644.gadā ielauzās Ziemeļāfrikas vidienē no Ēģiptes pilsētas Fustatas. Ieņēma bizantiešu Tripoli/Tarabulusu (tagadējā Lībijas galvaspilsēta). Nodibināta jauna kalifāta province – Ifrīķija, Ziemeļāfrikas centrālā daļa.
Iekarojumi Armēnijā. 639.gadā arābu musulmaņu iekarotāji sasniedza Armēniju un līdz 644.gadam bija to iekarojuši. 653.gadā arābi nostiprināja savus iekarojumus Armēnijā.
Persijas iekarošana. 642.gadā sasanīdu armijas atliekas tika sakautas kaujā pie Nehavandas un tas bija sasanīdu Persijas gals.
644.gadā ieņēma Horasanas pilsētu Irānas ZR un Heratas pilsētu. Arābu musulmaņi mēģināja savus valdījumus aizbīdīt līdz pat Oksas (Amudarjas) upei.
650.gadā Mervas pilsētā (Turkmēnijā) tika nogalināts pēdējais sasanīdu-persiešu ķēniņš Jazdegirds III un dažus gadus pēc tam visa milzīgā Sasanīdu valsts jau bija arābu varā.
670.gadā arābi pilnībā pārņēma Horasanas pilsētu ZA Irānā.
Iebrukums Indijā. 644.gadā arābi jau veica uzbrukumus dienvidos – Indijas subkontinenta Beludžistānā un Sindā.
Tālāka Ziemeļāfrikas iekarošana. Pēc nostiprināšanās Ēģiptē 647.gadā arābi iebruka Tunisijā, kur sakāva bizantiešus kaujā pie Subaitilas (Šeitles).
670.gadā arābu karavadoņa Ukbas ibn Nafī armija, kas izgāja no Fustatas (Ēģiptē), turpināja Ziemeļāfrikas iekarošanu. Tagadējās Tunisijas teritorijā Kairuanā nodibināja jaunu garnizonu kā placdarmu tālākajiem iekarojumiem. Jaunā pilsēta atradās pietiekami tālu no jūras, lai neciestu no Bizantijas flotes uzbrukumiem un bija domāts berberu cilšu pakļaušanai.
681.gadā arābu karavadonis Ukba ibn Nafī izveda savu bruņoto vienību cauri tagadējo Alžīrijas un Marokas teritorijām. Izgājis līdz Atlantijas okeānam arābs piesaucis lieciniekos pašu Allahu, ka tālāk vairs iet viņam nav kur. Ukbas iekarošanas rezultātā Magribas apgabals pamazām nonāca arābu kontrolē, lai gan berberu ciltis iekarotājiem izrādīja sīvu pretestību. Visai drīz pēc iziešanas pie okeāna Ukba gāja bojā no berberu vadoņa Kusailas rokas. Izmantojot to, ka izraisījušies nemieri arābu pārvaldītajās Arābijā, Sīrijā un Irākā, Kusaila un tā sekotāja priesteriene Kahina (par viņu zināms tikai vārds) pārņēma savā kontrolē atpakaļ dažus Magribas rajonus, taču ne uz ilgu laiku.
698.gadā atkal arābu karavadonis Hasans ibn al Nusairs sāka no jauna sāka atkarot berberiem teritorijas Magribā. 700.gadā tagadējās Alžīras teritorijas jau nonāca arābu kontrolē un Al Nusairs piedāvāja berberiem pieņemt islāmu.
Arābi to pakļāva VIII gs. sākumā.
702.gadā nomira berberu priesteriene Kahina, kas atviegloja arābiem Marokas iekarošanu.
705.gadā Ifrīķijas provinces (tagadējā Lībija un Tunisija) pārvaldnieks Musa ibn Nusairs pārņēma valdīšanā arī Magribu (Alžīru un Maroku) un pārliecināja berberus pieņemt islāmu.
732.gadā izcēlās nemieri Ziemeļāfrikas berberu vidū un turpinājās līdz pat 742.gadam, kad arābi tos apspieda.
757.gadā berberu ciltis, harītu-ibadītu atbalstītas, ieņēma Tripoli (Lībijā).
Uzbrukums Kiprai un cīņa ar Bizantiju jūrā. Arābi radīja paši savu floti Ēģiptes un Palestīnas ostās ar kuru 648.gadā uzbruka Kiprai, kuru atņēma Bizantijai. No šejienes tie veica postošus uzbrukumus Bizantijas provincēm Anatolijai un Grieķijai.
654.gadā arābi ieņēma un izlaupīja Bizantijai piederošo Rodas salu.
655.gadā arābi sakāva bizantiešu floti pie Līkijas, ar to darot galu bizantiešu jūras hegemonijai austreņu Vidusjūrā.
Nestabilitāte kalifātā Taisnajo kalifu perioda beigās. To radīja 3.kalifa – Osmana ibn Afāna koruptīvā tipa valdīšana – amatos tika nozīmēti viņa radinieki un arābu kareivji, īpaši beduīni, arī uzskatīja, ka netaisnīgi tiek sadalīts milzīgais kara laupījums, kas vairumā nogūla pie Umaiju klana pārstāvjiem.
650.gadā dumpīgās noskaņas garnizonos (tostarp arī Kufā un Basrā) kļuva visai manāmas. Bez tam uzskatīja, ka kalifs Osmans cieši nepieturējās pie Muhameda iedibinātā islāma. Lielāku popularitāti sāka gūt Ali ibn Talibs, lai gan viņš pats turējāsno nemieriem sāņus un saglabāja uzticību Osmanam.
650.gadā nomira arī Abu Sufiāns – viens no agrākajiem nesamierināmiem Muhameda pretiniekiem. Tai laikā viņš ieņēma augstu amatu un bija Arābijas DR daļas pārvaldnieks (ietvēra tagadējo Jemenu).
655.gadā notika sacelšanās pret Osmana koruptīvo valdīšanu Ēģiptē un Irākā. 656.gadā bruņots grupējums no Fustatas (Ēģiptē) devās uz Medīnu ar prasībām kalifam Osmanam un aplenca tā rezidenci. Omārs atteicās pakļauties dumpiniekiem un tie sturmēja viņa pili, bet pašu kalifu nogalināja.
Dumpinieki pasludināja par jauno – ceturto kalifu – Ali ibn Talibu, kuru gan neatbalstīja visi. Radās spēcīga opozīcija.
Balstoties uz saviem vecākajiem dzimtas locekļiem – Tallahu un Zubairu, Aiša radīja varenu Ali opozīcijas partiju. Tamdēļ sacēlās 656.gadā musulmaņu garnizons Basrā pret Ali. Pretimstāvēšana pastiprinājās, kalifāts liesmoja pilsoņu karā, kas ieguva fitnas („kārdināšanas laiks”) nosaukumu. Tā dēļ Ali pārnesa galvaspilsētu no Medīnas uz Kufu, kur tam bija stiprāks atbalsts. Aiša un tās sabiedrotie sekoja Ali uz Irāku un ierīkoja nometni Basrā, kur atkal uzjundīja dumpi. Tā paša 656.gada beigās Ali nolēma tiem uzbrukt. Abas armijas satikās netālu no Basras tā saucamajā „kamieļa kaujā” (nosaukumu ieguva no tā, ka Aiša cīņu vēroja sēžot kamieļa mugurā). Ali šo kauju vinnēja, Tallahs un Zubairs tika nogalēti, Aiša saņemta gūstā un nometināta Medīnā mājas arestā. Pats Ali tā arī palika Kufā un Medīna vairs nebija kalifāta administratīvais centrs.
Invāzija Eiropā. 663.gadā arābu spēki pirmo reizi veica uzbrukumu Sicīlijai.
Nav zināmas detaļas, bet laikam jau 710.gadā arābi pirmoreiz pārcēlās no Magribas pāri Gibraltāra jūras šaurumam uz Andalūziju (Spāniju) un gatavojās nākamajiem iekarojumiem.
Pireneju pussalas iekarošana sākās ar to, ka 711.gadā Ziemeļāfrikas (Magribas un Ifrīķijas) pārvaldnieks Musa ibn Nusairs nosūtīja berberu Tariku ibn Zijādu ar 7000 cilvēku lielu vienību (arābi, sīrieši un berberi) pret Vestgotu karalisti Spānijā. Vestgotu karalis Rodrigo un vairums viņa augstmaņu gāja bojā kaujā pie Roderihas Gvadalkvivīras upes krastos. Daži avoti ziņo, ka arābus izsaukuši Rodrigo nedraugi, citi apgalvo, ka šī kampaņa bijusi parasts arābu iekarojumu turpinājums.
Pēc vestgotu sakāves Tariks devās uz Kordovu un vēl līdz tā paša gada beigām pilsētu arī ieņēma. Par godu viņa uzvarām klints Gibraltāra šauruma Spānijas pusē tika nosaukta par „Tarika kalnu” (Džebel Tarik).
712.gadā par Tarika panākumiem un ambīcijām bija satraucies tā sūtītājs – Musa ibn Nusairs, kas 18 000 karotāju armijas priekšgalā ieradās Spānijā un pārņēma no Tarika komandēšanu. Musa ieņēma citas vestgotu pilsētas – tai skaitā Sevilju un Toledo.
713.gadā Nusairs un Tariks iekarodami virzījās uz ziemeļiem pa Spānijas teritoriju. Kad līdz kalifa Al Valīda ausīm nonāca ziņas par viņu militārajiem panākumiem Musa ibn Nusairs tika atsaukts uz Damasku, bet karadarbību turpināja tā dēls Abd al Azīrs.
Musa kalifam uz Damasku atveda milzu daudzumu trofeju. Kalifs Nusairu atbrīvoja no amata, taču apstiprināja tajā viņa dēlu, kra darbība gan nebija ilga.
No 711.-715.g. Spāniju līdz pat ZR apgabaliem bija iekarojuši Omeijādi. Dažos gados arābi pakļāva gandrīz visu Spānijas teritoriju – neatkarību saglabāja tikai Spānijas ziemeļu kalnainās daļas iedzīvotāji.
Nākamajos 30 gados Al Andalūzā (tā arābi sauca Spāniju – savu provinci) tika nozīmēti 18 valdnieki. Atšķirībā no citām kalifāta provincēm te tika atļauts uzvarētājiem saņemt lietošanā iekarotās zemes.
715.gadā saracēņi pārgāja Pirenejus un sāka uzbrukt frankiem. Arābi pakļāva Narbonnu – vestgotu provinci Francijas DR.
716.gadā arābu un berberu iekarotāju priekšā kapitulēja Lisabona.
Tikmēr turpinājās arābu tīkojumi arī Itālijas virzienā – 720.gadā arābi sagrāba Sardīniju un sāka Sicīljas iekarošanu. Daudzi sicīlieši pieņēma islāmu. Arābi izcēlās arī Dienviditālijā un draudēja ar tālāku virzīšanos.
Arābus apstādināja tikai ar 732.gada kaujām pie Tūras un Puatjē, jau Francijā.
Daudz arābu kolonistu pārcēlās uz Pireneju pussalu 740.gadā dēļ berberu un harītu nemieriem Magribā.
Pašā Spānijā pēc asinspirts pie Zābas, Tigras pietekas, kad Mervana III musulmaņu karaspēks tika iznīcinoši sakauts, izbēgušais Abdarrahmāns 756.gadā nodibināja Kordovas Omeijādu emirātu. Kordova un Tolēdo kļuva par islāma centriem Spānijā. Abdarrahmāns III kļuva par šī emirāta nozīmīgāko valdnieku.
Kari Aizkaukāzā.
Kari Vidusāzijā. Šeit esošās tautas sīvi pretojās arābiem. 663.gadā austreņos arābi regulāri sāka šķērsot Oksas (Amudarjas) upi un sirot Transoksānijā, kas pamazām tika iekarota. Arābi šai apgabalā izveidoja pilsētu tīklu, kas gādā par Lielā zīda ceļa tirdzniecības ceļiem.
670.gadā arābi dibināja garnizonu Mervā (Turkmēnijā), kur apmetās arābi ar visām ģimenēm no Basras, Kufas u.c. vietām.
711.gadā arābu hegemonija iestājās Transoksānijā un lielākajā daļā Afganistānas. Arābu karavadonis Al Hadžadžs (Horasanas vietvaldis) sūtīja armiju ar Muhamedu ibn Kazimu priekšgalā uz Indas upes krastiem.
712.gadā kaujā ar hazāriem aiz Oksas (Amudarjas) upes Kutaibs ibn Muslims (Al Hadžadža vietnieks) ieņēma Buhāru – tolaik stratēģiski svarīgu tirdzniecības centru. 713.gadā Muslims jau ienēma Samarkandu – tālaika pašu lielāko tirdzniecības centru Vidusāzijā, un nodibināja arābu varu Fergānā (Transoksānijas ziemeļu daļā). Tomēr spīvā vietējo iedzīvotāju pretestība lika noprast, ka arābu kundzība šeit nebūs ilga. Arābiem nebija pietiekami daudz militārā spēka, lai turētu paklausībā apgabalu, labi aizsargātu ar Hindukuša un citām kalnu sistēmām.
Arābu kampaņas Vidusāzijā apsīka pēc tam, kad 714.gadā nomira Horasanas vietvaldis Al Hadžadžs.
730.gadā hazāri (kazahu priekšteči) veica sirojumus pret kalifāta ZA provincēm. Uz neilgu laiku hazāri atņēma arābiem Armēniju un iebruka kalifātā līdz pat Mosulai. Beigu beigās arābi klejotājus tomēr izdzina.
757.gadā Transoksānijā notika sacelšanās pret arābiem Ishāka al Turki vadībā.
Arābi Ziemeļindijā. 713.gadā arābi karavadoņa Muhameda ibn Kazima vadībā nonāca līdz Multanas pilsētai Pendžabā. Indijas subkontinentā arābi sastapa sīvu pretestību.
Arābu kalifāta izveidošanās. Tā VII gs. un VIII gs.pirmajā pusē. Izveidojās milzīga arābu valsts – Arābu kalifāts. Tā robežas sniedzās no Atlantijas okeāna piekrastes līdz Indijas un Ķīnas robežām. Par valsts galvaspilsētu kļuva Damaska.
Arābu rokās nonāca milzīgas bagātības, bet tas tikai vēl vairāk palielināja šķirisko noslāņošanos.
IX gs. kalifātā galīgi izveidojās feodālā sistēma, taču arābi saimniecībā nodarbināja arī vergus.
Omeijādu dinastija (662.-750.g.). Pirmo arābu kalifu dinastiju izveidoja Omeiju klana kalifs Muavija, kas varu nodeva dēlam Jazīdam 680.gadā. Daļā arābu sabiedrības (ummas) šādu lietu uztvēra kā atkāpšanos no islāma.
Dinastijai bija arī politiskā opozīcija – Ali atbalstītāji, kas uzskatīja, ka kalifa vara jānodod nevis Omeijādu klana robežās, bet gan Muhameda pēctečiem – pravieša meitas Fatimas un Ali dēliem. Ali sekotāji līdz pat šai dienai pazīstami kā šīīti (šiiat Ali – „Ali piekritēji”).
Omeijādiem pretojās arī harīti, kas sacēlās Kufā 671.gadā.
680.gadā Ali otrais dēls Huseins pieteica pretenzijas uz kalifa troni, bet pieņēma „mocekļa nāvi” Kerbelas ielejā. Līdz ar viņa nāvi iesākās otrā fitna – pilsoņu karš arābu vidū, kura laikā Ibn al Zubairs vēlējās izspiest Omeijādus no Arābijas pussalas. Pašā Omeijādu galvaspilsētā Damaskā notika sadursmes starp diviem konkurējošiem arābu klaniem – Keisiem un Kaļbiem. Harītu sacelšanās un karš ar „kamieļu kaujā” kritušā Zubaira dēlu Abdallahu ibn al Zubairu, kas sagrāba Meku un Medīnu.
Nestabilitāte turpinājās visu Omeijādu valdīšanas laiku, līdz beigās 750.gadā neatrodas neviena spēcīga līdera dinastijas rindās un varu pārņēma pirmais Abasīdu dinastijas kalifs – Abass al Safahs.
Omeijādu kari ar bizantiešiem (661.-678.g.). 663.gadā kalifs Muavija aktivizēja uzbrukumus bizantiešu Anatolijai. Bizantijas imperators Konstants II pārnesa galvaspilsētu no Konstantinopoles uz Romu un tā mēģināja saglabāt impērijas vienotību. Tikām 6 gadus arābu iekarotāji laupīja bizantiešu Anatoliju un imperators Konstantīns IV 668.gadā pārnesa galvaspilsētu atpakaļ uz Konstantinopoli.
669.gadā kalifs Muavija otro reizi sūtīja armiju Konstantinopoles ieņemšanai, taču atkal nesekmīgi. 670.gadā arābu armija trešo reizi aplenca Konstantinopoli. Šoreiz arābu flote cauri Dardaneļu jūras šaurumam nonāca Marmora jūrā un, iespējams, arābi pirmo reizi izsēdās Eiropas kontinentā. Tomēr aplenkums atkal nesekmējās un kalifs Muavija atkal atsauca karaspēku.
678.gadā bizantieši kaujā pie Sulajūmas sakāva arābu floti, kas bloķēja Konstantinopoli. Rezultātā starp impērijām tika noslēgts miers, kas turpinājās 30 gadus.
Otrā fitna. 683.gadā arābu-sīriešu armija no Damaskas atkaroja Medīnu Ibn al Zubairam. Pēc tam notika kauja pie Harras („Lavas lauks”) Medīnas tuvumā. Ir liecības, kas vēsta, ka Omeijādi ļāva trīs dienas laupīt pilsētu. Un pēc tam devās uz Meku. Mekas aplenkuma laikā pienāca ziņa par kalifa Jazīda nāvi un aplenkums tika noņemts.
Kamēr Damaskā par kalifu tika pasludināts Jazīda I mazgadīgais dēls Muavija II.
Tai pašā 692.gadā izdevās apspiest arī harītu novirziena nadždaītu kustību. Azrakīti gan bija vēl aktīvi dažos Irākas rajonos. Līdz ar to Otrā fitna bija beigusies. Abd el Malika vara darbojās visā plašajā kalifāta teritorijā. Kalifātam sākās ekspansijas un tirdzniecības ēra. Pieauga nearābu tautu ievēršanās islāmam.
701.gadā vēl pret Omeijādiem sacēlās Ibn al Ašarts, kuru atbalstīja kadirītu sekta (jaunie harīti), bet to apspieda pēc 4 gadiem.
Izplatīšanās uz austrumiem. 701.gadā (kalifa Abd el Malika valdīšana) arābu tirgotāji nonāca jau Moluku salās un nodibināja tirgotāju sabiedrības Ķīnā. Ar laiku tie iekārtoja arvien vairāk savu priekšposteņu DA Āzijā, kas noveda pie musulmaņu sultanātu rašanās tagadējo Malaizijas un Indonēzijas teritorijās.
Kari ar frankiem. Pēc Spānijas pakļaušanas 715.gadā arābu jātnieki devās pāri Pirenejiem un uzbruka Franku valstij.
718.gadā Spānijas ziemeļos arābu armija pirmo reizi tika sakauta no kristiešiem pie Kovadongas. Lai gan tā bija neiela sadursme un nevarēja ietekmēt vispārējo notikumu gaitu, vēsturē ar to tiek aizsākta rekonkista („atkarošana”), kas vainagosies tikai pēc 770 gadiem. Domājams, ka arābi nedz gribēja, nedz arī varēja pilnībā sakaut mazos kristiešu anklāvus Pireneju, Astūrijas un Kantabrijas kalnos.
Neskatoties uz kristiešu pieaugošo pretestību, arābu klātiene 719.gadā Francijas dienvidos pastiprinājās.
732.gadā Francijā arābi sakāva Akvitānijas hercoga Eūdo armiju un ieņēma Bordo. Taču neliela musulmaņu vienība, kas iebruka Francijas ziemeļos, tika sakauta kaujā pie Tūras no Kārļa Martela. Lai gan franku militārais panākums nebija nekāds lielais, tomēr tas spēlēja izšķirīgu lomu un arābu virzīšanās uz ziemeļiem bija apturēta.
Franku karalis Kārlis Lielais (768.–814.g.) ar arābiem Spānijā veda divus karus. Pirmajā viņam neveicās un arābi to sakāva. Kārļa atkāpšanos sedza neliela vienība Rolanda vadībā, kas Pirenejos tika ielenkta un pilnībā iznīcināta.
Otrajā karagājienā Kārlim Lielajam izdevās iekarot nelielu apgabalu uz dienvidiem no Pirenejiem līdz Ebro upei.
Faktiski, franki neļāva arābu iekarotājiem nonākt tālāk Eiropā.
801.gadā Kārļa Lielā karaspēks atbrīvoja no arābiem lielāko daļu Spānijas apgabalu.
Atkal kari ar Bizantiju. 732.gadā bizantiešu uzbrukumi arābiem pastiprinājās imperatpra Ļeva III izlēmības dēļ. Imperatora Leona III valdīšanas laikā bizantieši pastiprināja uzbrukumus arābiem. 740.gadā bizantieši Anatolijā sakāva arābu musulmaņus pie Akrazasas. Tālāk jau imperators Konstantīns V, zinot par kalifāta šābrīža vājumu, 745. un 746.gadā mēģināja arābiem atkarot Sīriju. Sīriju neizdevās, bet toties 746.gadā izdevās atgūt Kipru.
Omeijādu nomaiņa ar Abasīdiem. Kalifa Al Valīda II valdīšanas laikā abasīdu aģenti tika sūtīti uz Persiju un Irāku, lai iegūtu vietējo šiītu atbalstu. Tādējādi šiīti spēlēja svarīgu lomu Omeijādu dinastijas nomaiņā pret Abasīdu. 747.gadā abasīdu aģents Abu Muslims sacēla nemierus Mervā un Horasanā šiītu vidū., izmantodams šiītu „melno karogu.” Būtībā šiīti tika maldināti, jo Muslims pārstāvēja Abasīdu intereses, ne imāmu. Gada beigās dumpiniekiem izdevās nobīdīt no varas Horasanas Omeijādu vietvaldi.
Marvans II kā ķīlnieku sagrāba Abasīdu klana līderi Ibrahimu al Abāsu, kas vēlāk nomira cietumā, iespējams, no mēra.
748.gadā Abu Muslima vairāku tūkstošu karotāju vienība virzījās uz austreņiem un radīja draudus Eifratas ielejai. 749.gadā vienība sagrāba Kufu. 28.novembrī Kufas galvenajā mošejā par kalifu tika pasludināts pirmais Abasīds – Abu al Abāss al Safāhs. Nu šiīti saprata, ka tikuši apmānīti, bet viņus ņēmās pārliecināt, ka Abasīdi būs labāki par Omeijādiem.
750.gada janvārī Marvans II ar armiju devās pret Abu al Abāsu, bet tika sakauts Zābas upes (Tigras pieteka) augštecē, uz austreņiem no Mosulas.
Marvans II bēga uz Ēģipti, bet augustā viņu tur notvēra Abasīdu aģenti un nogalēja. Tas arī bija Omeijādu dinastijas gals.
Arābu Abasīdu periods. Abasīdi nāca pie varas dziļas vilšanās apstākļos, ko bija izraisījusi nejēdzīgā pēdējo Omeijādu valdīšana. Dinastiju dibināja Abu al Abāss al Safāhs un tā novaldīja 500 gadu. Visas dinastijas valdīšanas laikā kalifāts lēnām novājinājās un tuvojās savam sabrukumam. Līdz ar to sabruka arī ideja, ka musulmaņu umma var kļūt par ciešu un saliedētu sabiedrību.
Ilgu laiku kalifs bija tikai dekoratīva figūra. Kalifāts izrādīja sabrukšanas pazīmes.
Jau 756.gadā varu Andalūzijas (Spānijas) provincē sagrāba Omeijādu pārstāvis Abd ar Rahmans. Omeijādi tur nostiprinājās un 929.gadā paziņoja par atsevišķa kalifāta radīšanu, tādējādi pārtraucot formālās saites ar Bagdādi.
778.gadā Bizantijas atgūšanās turpinājās. Imperators Leons IV sakāva arābu musulmaņu armiju pie Ģermānikas, kā rezultātā arābi vairs neapdraudēja Anatoliju.
778.gadā kāds persietis vārdā Al Mukanns („aizplīvurotais” – jo bija nomaskējies ais šķidrauta) sacēla lielu pretestību Horasanā un sagrāba lielu provinces daļu. Tas bija ļiti harizmātisks līderis, kas pretendēja uz dievišķā iemiesojuma lomu. 780.gadā pēc vairākām sakāvēm viņš ar ģimeni un nedaudziem atbalstītājiem devās ieslodzījumā cietoksnī. Savu dzīvi beidza pašsadedzinoties.
Abasīdi turpmāk. 836.gadā, meklējot personisko drošību, šis kalifs bija spiests pamest Bagdādi un dibināja jaunu galvaspilsētu Samarrā.
Abasīdi Bagdādē kā galvaspilsētā atgriezās tikai 892.gadā.
Abasīdi tikām izmisīgi mēģināja attīstīt centralizētu varu kalifātā caur saviem provinču gubernatoriem – emīriem. Taču emīriem bija pašiem savas dinastiskās tieksmes. Tā piemēram Irākas un Persijas emirāti arvien mazāk reaģēja un centrālo Abasīdu prasībām, nesūtīja tiem nodokļu naudu uz Bagdādi. Tā pati tendence izpaudās arī tālāk austreņos, kur musulmaņu karavadoņi dibināja savas valstis Transoksānijā, Afganistānā un Indijas ziemeļos.
Provinču paklausībai Abasīdi sāka izmantot algotņu karaspēkus no tjurku tautības karotājiem. Taču arī tie sāka lūkoties pēc varas un ietekmes – sākumā buīdi, tad arī seldžuki, kas gan pieņēma islāmu, taču tos neatbalstīja arābi.
Pakļautās tautas smagi cieta arābu varā. Iekaroto zemju iedzīvotājiem nebija tiesības nēsāt ieročus, tiem vajadzēja atšķirties no arābiem arī apģērbā. Visiem, kas nebija musulmaņi, arābi uzlika ārkārtīgi lielus nodokļus, un viņiem bija jāapgādā karaspēks ar pārtiku. Lai zemnieki nevarētu izvairīties no nodokļu maksāšanas, viņiem kaklā uzkāra svina plāksnītes, uz kurām bija uzrakstīts, kur viņi dzīvo.
Tamdēļ VIII un IX gs. notika daudzas tautu sacelšanās pret arābiem un vietējiem feodāļiem, kas stipri novārdzināja kalifātu. Lielākā no tām bija Babeka vadītā sacelšanās Azerbaidžānā, kas turpinājās 20 gadus. Tā pārsviedās arī uz Armēniju un Irānu un tika apspiesta tikai ar lielām pūlēm.
Tikām lielie feodāļi nostiprināja paši savu varu un bagātību. Viņiem bija savas karaspēka vienības, tūkstošiem atkarīgo zemnieku un vergu. Viņi tiecās kļūt patstāvīgi un atteicās klausīt kalifam. Tā VIII gs. vidū Spānijā nodibinājās pastāvīga Arābu valsts. Arābu zemju austrumdaļa ietilpa Bagdādes kalifātā ar galvaspilsētu Bagdādi.
Arābu iekarojumi Eiropā Abasīdu laikā. 759.gadā neapmierinātība ar musulmaņu valdīšanu sabrieda Narbonā (Dienvidfrancijā). Franku valsts nostiprināšanās karaļa Pipina Īsā valdīšanas laikā sekmē arī kristiešu anklāvu valstiņu stiprināšanos Pireneju kalnos un saņem militāru palīdzību no frankiem.
Arābu kultūras uzplaukums Abasīdu laikā. Neskatoties uz visām negatīvajām Abasīdu laikmeta īpašībām, šais laikos uzplauka arābu kultūra un zinātne.
Abasīdu laika islāma ieguvumi – šariata tiesības, pirmā ulamu paaudze un sūfisma attīstība.
Agrīno Abasīdu valdīšana (750.-929.g.). Uz Abasīdiem liktās cerībs par musulmaņu ummas vienošanu, bija veltas. Pirmais Abasīdu kalifs Abu al Abāss al Safāhs centās likvidēt Omeijādu klanu – tika nogalināts daudz ļaužu.
Omeijādi Abdarahmāna vadībā izglābās un patvērās Andalūzijas provincē. Divi Abasīdu mēģinājumi 763. un 781.gadā pakļaut Andalūziju savai varai neizdevās.
Abasīdi centās apspiest arī šiītus.
752.gadā varena šiītu sacelšanās izcēlās Omānā.
Aglabīdi Abasīdiem noņēma varu Ifrīķijā, Idrisīdi – Marokā, Tahirīdi – Horasanā un vēlāk arī Samanīdi Centrālajā Persijā. No šī laika varas decentralizācija kļuva par normu kalifātā arī izsenis islāmiskās zemēs.
Harītu ietekme pamazām izplatījās uz rieteņiem, kā dēļ Abasīdi pamazām zaudēja kontroli pār Ifrīķijas provinci. Tā piemēram, 756.gadā harītu-ibadītu samusinātas, berberu ciltis ieņēma Tripoli (tagadējā Lībijā). 758.gadā šie paši harīti-berberi ieņēma Kairuānu (tagadējā Tunisijā). Tiem pretimstājās persu izcelsmes karavadonis ibadīts Rustams, kas dibināja savu dinastiju - Rustamīdus, kuri valdīja reģionā līdz 909.gadam.
781.gadā izgāzās otrs Abasīdu mēģinājums pakļaut Omeijādu Andalūzijas kalifātu.
782.gadā arābi vēlreiz aplenca Konstantinopoli, bet kā allažiņ – neveiksmīgi.
800.gadā Ifrīķijas provinci abasīdu uzdevumā atguva persiešu karavadonis Ibn al Ahlabs, kas te nodibināja pats savu dinastiju (Ahlabīdu dinastiju), un arvien vairāk attālinājās no Bagdādes.
826.gadā Omeijādu izcelsmes pirāti no Andalūzijas atņēma bizantiešiem Krētas salu.
827.gadā Ifrīķijā valdošie Abasīdi sāka Sicīlijas iekarošanu, kas turpinājās 50 gadu. Arābu iekarotāji un kolonisti veica uzbrukumus Ziemeļitālijai, kur radās nelielas musulmaņu kolonijas. Islāma spēki nostiprinājās tagadējās Lombardijas zemēs.
Regulārās sadursmes ar arābu kalifātu noveda pie tā, ka 829.gadā Teofīla II valdīšanas laikā Bizantijā aizliedza islāma mācības propagandu. Tikām tai pašā gadā arābi ieņēma Amorijas pilsētu (laikam taču Bizantijā?). Tā laika kristiešu avoti ziņoja, ka ar nāvi tikuši sodīti 30 000 pilsētas iedzīvotāji.
831.gadā Ahlabīdu arābu-berberu armija ieņēma Palermo pilsētu Sicīlijā.
858.gadā līdz arābu teritorijām Pireneju pussalas un Vidusjūras piekrastē nonāca Skandināvijas vikingi, kurus musulmaņi gan padzina.
870.gadā no Ifrīķijas nākošie arābi iekaroja Maltas salu.
Arābu kalifāta pakāpeniska sadalīšanās. Šai laikā arvien lielāku patstāvību sāka iegūt dažādas emīru dinastijas dažādos kalifāta rajonos.
IX gs. no Bagdādes kalifāta atdalījās Ēģipte, Vidusāzija, Irāna un Afganistāna.
886.gadā Abasīdu kalifāts oficiāli atzina tulunīdus kā Ēģiptes, Palestīnas un Sīrijas valdniekus.
898.gadā zaidītu („Piecinieka šiītu”) atzītais imāms Al Hali Jahja ibn al Husains al Rassi Arābijas pussalas DR nodibināja valsti, kas visai drīz kļus par neatkarīgu Jemenas valsti un atbalstīs Fatimīdu nākšanu pie varas Ziemeļāfrikā.
900.gadā Safarīdus Horasanā nomainīja Samanīdi, kas nomināli vēl plika zem Bagdādes varas.
900.gadā Persijas ziemeļos varu ieguva patstāvīga Zijarīdu dinastija.
10.gadsimtā kalifāta sadalīšanās procesi turpinājās.
902.gadā karamītu sekta nodibināja neatkarīgu valsti Bahreinā. Šī valsts draudēja izplesties, to atbalstīja arī Ēģiptes Tulunīdi.
904.gadā musulmaņu pirāti no Ifrīķijas aplenca un izlaupīja Salonikus (Grieķijā), sagrāba daudz bagātību un ap 20 000 pilsētnieku pārdeva verdzībā.
Kalifs Al Muktafi kā atbildi karamītu dumpim nosūtīja lielas armijas uz Sīriju, Palestīnu un Ēģipti, sagrāva Tulunīdu dinastiju un nodibināja šais teritorijās savu varu. Par Sīrijas un Ziemeļirākas pārvaldnieku iecēla Abu al Haidžu no Hamdanas klana, kā rezultātā radās kārtējā emīru Hamdanītu dinastija.
Fatimīdu uznāciens. Tikmēr šiītu-izmailītu sekta Fatimīdi 909.gadā paziņoja par cita atsevišķa kalifāta izveidošanu Ēģiptē ar galvaspilsētu Kairā. Viņu atšķirība no abasīdiem bija tā, ka fatimīdu kalifi bija cēlušies no Muhameda līdzbiedriem, kas šiītiem bija principiāli svarīgi. Kādu laiku viņi paturēja valdīšanā arī Palestīnu un Sīriju, un pat Arābijas lielāko daļu ar Meku un Medinu.
Šiītu–ismailītu („septiņnieka šiīti”) vadoņi, kas sevi sauca Muhameda meitas Fatimas vārdā, nodibināja 909.gadā savu autonomu Aglabīdu kalifātu Ifrīķijas provincē (Tunisijā). Abu Abdulla al Šija Fatimīdu pašā 10.gs. sākumā piesauca berberus kā palīgus varas sagrābšanai. Fatimīdu vārdā 909.gadā viņš atņēma varu Ifrīķijā Ahlabīdiem (tie atzina Abasīdu varu). Drīzumā Fatimīdi no rieteņu Alžīras izspieda arī Rustamīdus.
910.gadā tas pats Abu Abdulla al Šija Kairuānas un Ifrīķijas iedzīvotājiem stādīja priekšā Ubaidu Allahu kā fatimīdu imāmu. Pieņēma titulu „glābējs” (al-Mahdi) un „pareizticīgo karavadonis” (amir al-muminim), kādus iepriekš lietoja tikai kalifi. Pēc tam pasludināja abasīdiem alternatība otra kalifāta nodibināšanu.
Iesākumā fatimīdi vēlējās sagrābt Magribu, bet kad Kordovas omeijādi to neļāva, devās Ēģiptes virzienā un to iekaroja.
Koalīcijā ar karamītu sektu citos kalifāta apgabalos un ismailītiem Jemenā, Fatimīdi vēlējās izplatīt savu varu visā islāma pasaulē un pirmkārt vērsās pret Magribu. Lai gan tiem izdevās sagrābt tā laika Marokas galveno pilsētu Fesu. Tomēr Pireneju Omeijādi apturēja to virzību Andalūzijas virzienā.
Tā Bagdādes kalifātā palika tikai Mezopotāmija.
912.gadā Fatimīdi dibināja jaunu galvaspilsētu ifrīķijā – Al Mahdiju.
921.gadā fatimīdi ieņēma Fēsu Marokā, taču Kordovas emīrs Abdarrahmāns III tikai aktivizēja karadarbību pret tiem.
945.gadā fatimīdi nostiprināja savu varu centrālajā un ziemeļu Āfrikā, kā arī Sicīlijas salā.
969.gadā pēc ilgstoša kara fatimīdu karavadonis Džauhars beidzot abasīdiem atņēma Ēģipti, kas gan netika stipri aizsargāta. Fatimīdi nolēma savu galvaspilsētu pārnest no Ifrīķijas uz Ēģipti un sāka Kairas (Al Kahiri) celtniecību netālu no admin istratīvā centra Fustatas.
973.gadā fatimīdi bija jau tik stipri, ka iebruka Arābijā un iekaroja Meku un Medīnu, arī Sīriju.
978.gadā fatimīdi ieņēma Damasku un lielāko daļu Ziemeļsīrijas.
Vēlāk tie periodiski iekaroja Palestīnu un Sīriju, taču tā arī nespēja padzīt abasīdus no Bagdādes.
989.gadā fatimīdi aizpildīja vakuumu pēc hamanīdu sagraušanas un nostiprinājās Sīrijā.
990.gadā fatimīdi iebruka Irākā, ieņēma Mosulu, taču buīdi tos aši atvairīja.
1009.gadā fatimīdu kalifs Al Hakims, apspiezdams sacelšanos Palestīnā nopostīja Tā Kunga Kapa baznīcu Jeruzālemē.
1015.gadā fatimīdi sagrāba Alepas un izdzina no tās Lulu. Tomēr noturēt pilsētu nespēja.
1171.gadā fatimīdi paši pazaudēja varu Saladina priekšā.
Vidējo abasīdu valdīšana (930.-1099.g.). Abasīdu kalifāts cieta vienu neveiksmi pēc otras. Pēc Kordovas kalifāta atdalīšanās karamīti iedrošinājās aplenkt Meku un nolaupīt Melno akmeni. Arvien aktīvāk kalifu izvēlē un gāšanā darbojās tjurku karavīri-algotņi – tika gāzts kalifs Al Muktadīrs. 969.gadā fatimīdu rokās nonāca Ēģipte.
Tādējādi tai laikā kalifs sāka palikt jau par tīri dekoratīvu figūru. Turpmāk gāja vēl sliktāk, jo Bagdādi un Irākas, Irānas zemi sagrāba Buīdi – persiešu-tjurku militarizētā klana pārstāvji.
Buīdu uzmākšanās. Viņbiem patika sevi saukt vecum vecā persiešu titulā – par šahinšahiem („ķēniņu ķēniņiem”). 945.gadā tie sagrāba Bagdādi un paturēja tronī vājprātīgo kalifu Al Mustakfī. Lai gan viņi pārstāvēja „Divpadsmita šiītus,” palikdami nominālā abasīdu dinastijas pakļautībā, tie pārliecināja sunītus par savu darbību likumību.
Neskatoties uz savu visai apdomīgo darbību, buīdi noturējās pie varas mazāk par gadsimtu – drīz tie kontrolēja tikai nelielu teritoriju ārpus Irākas. Buīdu varas zaudējumu noteica nespēja iegrožot atkritušo emirātu patstāvība, starpdinastiskās cīņas, kuras noteica tjurku paradums, kad varu manto nevis vecākais, bet gan stiprākais dinastijas loceklis.
Bizantiešu spēki Nikifora Fokas vadībā 961.gadā atņēma musulmaņu pirātiem Kipru un tās iedzīvotāji atkal pievērsās pareizticībai.
Vēlāk bizantieši mēģināja atkarot arābiem Sīriju un 995.gadā ieņēma Alepu. 1004.gadā arābi bizantiešus no Alepas padzina. Bijušais vergs Lulu nodibināja kontroli pār Sīrijas ziemeļu apgabaliem, tā izspiežot fatimīdus.
Buīdus izspieda seldžuku turki XI gs. vidū.
1052.gadā Pizas pilsētas karaspēks izdzina arābu musulmaņus no Sardīnijas salas.
1060.gadā normaņi veica pirmo uzbrukumu Sicīlijai. No šī brīža turpmākos 30 gadus viņi turpināja izspiest arābu musulmaņus no salas un galu galā tur nodibināja neatkarīgu karalisti. Sicīlijas zaudējums nozīmēja arābu ietekmes pazušanu Dienviditālijā.
Seldžuku turku valdīšana. 1048.gadā Bagdādē un citās Irākas dienvidu pilsētās izcēlās sadursmes starp šiītiem un sunītiem. Tad arī Togrulbeka seldžuki pārņēma kontroli pār šiem apgabaliem.
Izstūmuši buīdus, seldžuku turki arī atrada par derīgu saglabāt kalifa amatu, tādējādi šā perioda kalifi pārsvarā nodzīvoja līdz sirmam vecumam. Paši seldžuki (atšķirībā no buīdiem) bija sunnīti. Valsts pārvaldē tiem nācās paļauties uz persiešu cilmes administrāciju, kuru skaitā bija arī spīdošais reformators Nizama al Mulka.
Taču seldžuki bija gatavi realizēt visai niknu politiku, kas noveda tos pie konflikta ar Ēģiptes ismailītiem. Seldžuku uzticība sunnismam visai labi imponēja ulemiem, kas gadsimtiem ilgi bija vēlējušies iedibināt tieši tādu islāmu.
Pēc Bagdādes ieņemšanas jaunākais seldžuku atzars ieguva „Mazo seldžuku” nosaukumu. Šis atzars stājās uz kara ceļa ar Bizantiju, un pakļāva sev lielāko daļu Sīrijas un Anatolijas. Mazie seldžuki izrādījās militāri tik veiksmīgi, ka „Lielie seldžuki” nolēma tos apvaldīt un 1071.gadā nosūtīja uz Anatoliju savu armiju no Bagdādes. Taču Mazie ar lielajiem tā arī neizkarojās, jo ceļā stājās bizantiešu imperatora Romāna IV Diogēna armija, kas tika smagi sakauta pie Mancikertas. Šī sakāve izraisīja šausmas kristīgajā pasaulē.
Turpmākā vēstures gaitā seldžuki dabūja cīnīties ar krustnešiem.
Tikmēr Transoksānijā, Horasanā un Afganistānā pie varas tika jau citas dinastijas, no kurām svarīgākās bija Gaznevīdi (nosaukums no Gazni pilsētas Afganistānā) un Karahanīdi.
Arābi krusta karu laikos. Kordovas kalifs Al Mansūrs pasludināja džihādu pret Ziemeļpireneju kristiešu valstiņām, kas tomēr ļoti nikni aizsargājās. Uz šī fona radās ideja par Krusta karagājieniem. Savstarpējo nesaskaņu dēļ arābu umma sagaidīja Eiropas krustnešus sadalīta un vāja.
Pirmajam Krusta karam aicināja pāvests Urbāns II 1095.gadā Klermonā, un tas beidzās pēc 4 gadiem ar Jeruzālemes ieņemšanu. Paši seldžuki saskārās arī ar citu smagu problēmu – kareivīgu islāmistu sektu nizarītiem, kurus Eiropā vairāk pazina ar assasinu vārdu. Tie iekārtoja spēcīgi nocietinātu centru Alamutā (Irānas ziemeļos).
Pēc Pirmā Krusta kara, sagrābuši Palestīnu, lielu daļu Sīrijas un piekrastes joslu, kur tagad izvietojas Libāna, krustneši ar izbrīnu konstatēja, ka pret tiem netiek vērsta organizēta musulmaņu pretestība. Viņi bija ieņēmuši robežjoslu starp seldžuku un Ēģiptes fatimīdu valdījumiem, un abas no šīm savstarpēji naidīgajām musulmaņu valstīm baidījās savus galvenos spēkus virzīt pret krustnešiem, lai to nevarētu izmantot pretinieks.
Situācija mainījās tikai pēc tam, kad Ēģiptē fatimīdus gāza Saladins. Likteņa ironijas dēļ Saladins nebija ne arābs, ne persietis, ne tjurks, bet gan kurds. Tikia dažu gadu laikā Saladins likvidēja vairumu krustnešu iekarojumu, tā parādot Eiropas kristiešu militāro kampaņu bezjēdzīgumu.
Tomēr Saladina uzvaru rezultātā musulmaņu pasaule tā arī neapvienojās, bet palika sadrumstalota.
Rekonkista. 850.gadā Kordovā musulmaņi sodīja ar nāvi pirmos no vairāk nekā 50 kristiešiem par klaju necieņas izrādīšanu Muhamedam. Šāds gadījums drīzāk ir izņēmums toreizējai islāma varai, taču nonāvētie ieguva „Kordovas mocekļu” epitetu un notikums iegūla rekonkistas ideoloģijas pamatā.
920.gadā Abdarrahmāns III sakāva apvienotos Astūrijas Leona un Pamplonas-Navarras kristiešu karaļvalstu spēkus pie Valdehunkeras. Karaspēka vadoņi tika uzsēdināti uz mietiem Kordovā. Gūstekņus pārdeva verdzībā.
Ar 1031.gadu sākās arābu izspiešana no Pireneju pussalas.
1085.gadā Kastīlijas, Leonas un Galīsijas karalis Alfonso VI atkaroja arābu musulmaņiem Tolēdas pilsētu, svarīgu Spānijas centru. Šīs spāņu uzvaras dzīti, Andalūzijas mazie valdnieciņi (taīfi) lūdza Magribas berberu Almoravīdu palīdzību.
1085.gadā almoravīdi Jusufa ibn Tašufīna vadībā pārcēlās pāri Gibraltāram un sakāva Alfonso VI karaspēku pie Saragosas (Badahosas tuvumā). Tomēr atkarot Tolēdu tam neizdevās.
1087.gadā Pizas un Dženovas apvienotā flote ieņēma Mahdijas ostas pilsētu Ziemeļāfrikā, ko izmantoja par bāzi musulmaņu pirāti. Tā rezultātā vājinājās musulmaņu ietekme Vidusjūras austreņu daļā.
1118.gadā krita Saragosa.
1171.gadā Leonas karalis Ferdinands II izveidoja Sv.Jēkaba ordeni, kam bija iela nozīme Rekonkistā.
1212.gadā kristiešu valstiņu koalīcija, kuru vadīja Kastīlijas karalis Alfonso VIII, sakāva Andalūzijas kalifāta armiju.
1235.gadā Ferdinands III ieņēma Kordovu.
Taču tikai 1492.gadā atguva Granādu, pēdējo arābu atbalsta punktu Eiropā. Tur nasrīdi bija valdījuši vēl 280 gadu.
Turku-seldžuku uzbrukums. XI gs. lielāko daļu arābu īpašumu Āzijā sagrāba seldžuku turki. Iesākumā Abasīdu dinastijas kalifi ņēma šīs tjurku tautas kā algotus karotājus. Tie pieņēma islāmu un sāka pretendēt uz varu kalifātā.
Vēlīno abasīdu valdīšana (1100.-1258.g.). Lielo seldžuku ietekme bija mazinājusies, toties abasīdu kalifs Al Nasīrs (1180.-1225.g.) pakļāva savai varai Irāku. Tomēr zemes uz austrumiem vairs nebija viņa valdījumā, jo tur parādījās jauns spēlētājs – Horezmas valsts.
Mongoļu iebrukums (XIII.gs.). Pirmais mongoļu uzbrukumu vilnis Čingizhana vadībā sākās ar horezmšaha padzīšanu 1216.gadā.
Vadīja otro mongoļu uzbrukuma vilni. 1255.gadā viņa karaspēks šķērsoja Oksas (Amudarjas) upi un iebruka islāma zemēs.
1256.gadā viņš triecienā ieņēma nizarītu Alamutu un sodīja tās pēdējo „Kalna veco” – Ruhu ad Dinu.
1257.gadā Hulaghana karaspēks ar kaujām virzījās caur Persiju Bagdādes virzienā. Tomēr uzreiz sasniegt Bagdādi tam neizdevās, jo viņa radinieks Zelta Ordas hans Berke izraisīja nekārtības aizmugurē.
Tomēr 1258.gadā Hulaghans iebruka Irākā un apmetās netālu no Bagdādes. Bagdādes abasīdu kalifs atteicās padoties un Hulaghana armija ieņēma Bagdādi triecienā. Daudzas pilsētas ēkas tika sagrautas. Simtiem tūkstoši pilsētas iedzīvotāji tika nogalināti, tai skaitā kalifs ar ģimeni.
Tā beidza pastāvēt Arābu kalifāts.
Pēc Bagdādes ieņemšanas mongoļi Hulaghana vadībā ieņēma visu Irāku, kas tika iekļauta viņa ilhanāta (hanistes) sastāvā.
Osmaņu turku kundzība. XV gs. vidū strauji pieņēmās spēkā osmaņu turki un iekaroja vairumu arābu sagrābtās zemes - Sīriju, Mezopotāmiju, Arābijas pussalu ar svēto pilsētu Mekku, kā arī gandrīz visu Ziemeļāfriku izņemot Maroku, bet ieskaitot Ēģipti.
1686.gadā portugāļi zaudēja savas Austrumāfrikas kolonijas arābu musulmaņu uzbrukumos.
Arābi Pirmajā Pasaules karā. No 1916.gada maija līdz oktobrim Lielbritānija, Francija un Krievija veda slepenu saraksti, kas noslēdzās ar Saiksas-Pikotas līgumu, kas nostiprinaja arābu pasaules sadali „britu ietekmes sfērā” (dienvidos, ieskaitot Palestīnu) un „framču ietekmes sfērā” (ziemeļos).
Jūnijā Mekas valdnieks Huseins sāka arābu sacelšanos. Necilās arābu dumpinieku vienības vadīšana tika uzticēta Huseina dēlam princim Feisalam. Ar britu rezidenta T.E.Laurensa (saukts par „Arābijas Laurensu”) palīdzību Feisalam izdevās uzveikt turku garnizonus Mekā, Džidā un Taīfā.
1917.gada 2.novembrī Lielbritānijas valdība paziņoja par savu atbalstu „žīdu tautas nacionālās mājas” celšanai ar Balfūra deklarāciju, ko Lielbritānijas ārlietu ministrs Artūrs Džeimss Balfūrs nosūtīja lordam Rotšīldam. Deklarāciju pec Krievijas impērijas lūguma publicēja novembra beigās, un tā izsauca sašutuma vētru arābos.
Britu-arābu spēki ģenerāļa Alenbija vadībā atņēma turkiem Jeruzālemi 1917.gada 11.decembrī (oktobrī?).
1918.gada septembrī lielākajā kaujā ārpus Eiropas visa Pirmā Pasaules kara laikā sabiedrotie (briti un arābi) tā paša Alenbija vadībā sakāva Osmaņu impērijas armijas atliekas pie Megidas (patiess Armagedons osmaņu turkiem!) Palestīnā. Sabiedrotie iņēma Damasku, tad Beirūtu un Alepu.
1918.gada 5.oktobrī turki kapitulēja, tas nozīmēja kara beigas Tuvajos un Vidējos Austrumos. Pie viena tas nozīmēja arī Osmaņu impērijas galu. Francija asi protesteja pret prinča Feisala mēģinājumiem virs ieņemtajām pilsētām pacelt arābu karogus.
Arābu valstu nodibināšanās. Pirma Pasaules kara rezultata osmaņu turku kontrolētajās teritorijās arābu sacelšanās rezultātā nodibinājās daudz arābu valstu – 80% Arābijas pussalas aizņēma Ibn Saūda dibinātā valsts, ziemeļos – Transjordānija, Palestīna, Irāka un Sīrija.
1919.gada janvārī pēc Versaļas Miera konferences, kurā musulmaņu valstu pārstāvji bija mazā skaitā, tika noslēgtas starptautiskas vienošanās, kas Tuvo Austrumu karti izmainīja Lielbritānijai, Francijai un Nīderlandei tīkamā veidā. Saskaņā ar 1916.gada Saiksas-Pīkotas līgumu Sīrija un Libāna kļuva par Francijas mandātteritorijām, bet Palestīna – par britu. Bez tam Lielbritānijai tika piešķirtas arī Irākas teritorijas pārvaldes tiesības.
Divu tādu Eiropas lielvaru noteikšana noveda arī pie divu nemusulmaņu valstu nodibināšanas Tuvajos Austrumos – Libānas un Izraēlas.
Tikmēr 1919.gadā arābu neapmierinātība izpaudās jau kā bruņota pretestība žīdu kolonistiem: Palestīnas arābu grupējums „Melnā roka” (pēcāk – „Pašupurēšanās”) veica vardarbīgus uzbrukumus pret arvien lielākā skaitā ieradušamies žīdu pārceļotājiem.
Pēc Pirmā Pasaules kara. Kronēts par Sīrijas karali 1920.gada martā arābu asamblejā Damaskā. Sīrijas tai laika ietvēra pašu mūsdienu Sīriju, Palestīnu, Libānu un teritoriju ar nosaukumu Transjordānija (tagad Jordānija).
1920.gada aprīlī notika nesen dibinātās Nāciju līgas starptautiska konference Sanremo (Itālijā) piedaloties Francijai, Lielbritānijai, Itālijai, Grieķijai, Beļģijai un Japānai, kas apstiprināja Saiksas-Pīkotas līguma nosacījumus.
Jūnijā Irākā sākās sacelšanās pret britu varu.
Jūlijā Francija atteicās atzīt Feisala varu un tās karaspēks ieņēma Damasku.
Nākot pretī arābu nacionālajām jūtām 1922.gadā britu varas iestādes lika izvākties žīdu ieceļotājiem no Transjordānijas teritorijas.
Arābu pasaules noformēšanās pēc Pirmā Pasaules kara. Sīrijas sultāns Al Atrašs 1925.gadā paziņoja par republikas nodibināšanu. Libāna palika francu konttrolē, bet Palestīna – britu.
1925.gadā Ibn Saūds izdzina no Arābijas Hašimītu klanu, kas nobāzējas Transjordānas terirorijā (vēlakā Jordānija).
1926.gada janvārī Ibn Saūds ieņēma Medīnu un Džidu, līdz ar to pasludinaja sevi par Hidžazas karali un Svēto pilsētu aizstāvi.
1927.gadā saskaņā ar Džidas līgumu Lielbritānija atzina Ibn Saūdu par Nedždas, Hidžazas un pievienoto apgabalu karali.
1928.gadā Lielbritānija apstiprināja Transjordānijas teritorijas autonomiju, sniedzot garantijas tur valdošajam hašimītu emīram.
1929.gadā Arābijas beduīni, kas piederēja ihvaniem, sāka sacelsanos pret Ibn Saūdu. Ar britu armijas vienību palīdzību, kas bija dislocētas Irākā, Ibn Saūds „ar automātiem vērsās pret zobeniem,” un sagrava beduīnus kauja pie Sibillas. Sacelšanos apspieda un pedējie ihvani beidza eksistenci.Par savas valsts reliģiju Ibn Saūds ieviesa mērena varianta vahabismu.
1930.gadā Sīrija, kas vel joprojām atradās franču kontrolē, pieņēma konstitūciju arābu republikai, kas paredzēja parlamenta nodibināšanu.
1930.gada 30.jūnija britu-irākiešu līgums apstiprināja Irākas neatkarību, kurā kā valdnieks bija Feisals I. Tomēr arī pec tam britu militara klātbūtne saglabājās, kopīgi ar arābiem briti patrulēja Šātelarabas upi, pa kuru notika piekļuve Irākas iekšējām ostām.
1931.gadā Lielbritānijas premjerministrs Džeimss Ramsejs Makdonalds nosūtīja Haimam Veicmanam dokumentu, kas arābu pasaulē ieguvis „melnās vēstules” nosaukumu. Tajā premjers paziņo par bezierunu u atbalstu žīdu valsts radīšanai Palestīnā. Tai pat laikā Izs al Dins al Kassams pasludināja svēto karu (džihādu) pret žīdu pārceļotājiem.
1934.gadā Lielbritānija piešķīra neatkarību Jemenai, taču Adena vēl palika kā britu kolonija.
1937.gadā ar britu atbalstu Irāka saņēma papildus tiesības kontrolēt kuģošanu Šatelarabas upē, uz ko pretendēja arī Irāna.
1939.gadā britu valdība, paredzot drīzo karu ar nacistisko Vāciju, žīdu valsts ideju sāka aizstāvēt vairs ne tik dedzīgi, tā mēģinādama nostiprināt britu-arābu attiecības.
1939.gadā Irāka izteica atbalstu Lielbritānijai pēc kara sākšanās ar Vāciju.
Otrajā Pasaules karā. Ta kā Vācija 1940.gada okupēja Franciju, tad Sīrijas un Libānas parvaldes mandats arī pārgaja Vācijai.
1941.gadā vāciešiem simpatizējošais Rašīds Ali veica Irākā valsts apvērsumu, taču briti atņēma tam varu un atjaunoja tronī karali Feisalu II un premjerministru Nuri al Saīdu.
1941.gada jūnijā britu karaspēks iegāja Libānā un Sīrijā, līdz ar to likvidējot vaciešu spiedienu uz tām. Tika pasludināta Libānas neatkarība.
1943.gadā Libānas un Sīrijas neatkarību atzina Šarla de Golla „Karojošā Francija,” kuru atbalstīja ASV un Lielbritānija.
Pēc Otrā Pasaules kara. Francijas un Lielbritānijas mandātu valstis ieguva neatkarību. Beidzoties karam, Eiropas valstis apstiprināja Irākas, Irānas, Sīrijas, Libānas, Ēģiptes un Transjordānijas neatkarību. Ziemeļāfrikā neatkarību ieguva Maroka, Alžīrija, Tunisija, Lībija un arī Ēģipte. Tikai Ēģiptē Suecas kanala zonā Lielbritānija saglabāja militāro klātieni.
1945.gadāAbd al Rahmans Azams uzstajas ar iniciatīvu „Arābu valstu līgas izveidosanai” un pats kļuva par tās pirmo ģenerālsekretāru.
ASV un arābu attiecības pēc kara. Kad atklājas vēl bagātīgāki naftas krājumi Saūda Arābijā, arī Kuveitā un Bahreinā (pirmie tadi tika uzieti Irānā), par galveno ASV pēckara mērķi kļuva nodrosināšanās ar lētiem naftas resursiem. Tamdēļ amerikāņi bija gatavi atbalstīt koruptīvos un despotiskos Austrumu valdnieciņus.
1946.gada oktobrī, neilgi pirms prezidenta vēlēšanām, ASV prezidents Harijs Trumens ar savu autoritāti atbalstīja Palestīnas sadalīšanu žīdu un arābu sektoros.
Ar laiku tāda lietu kārtība izsauca stipru pretamerikānisku noskaņojumu Tuvo Austrumu arābu pasaulē. Šādu arābu attieksmi noveda līdz eskalācijai jaunas žīdu valsts dibināšana Palestīnā. Ta kļuva iespējama tiaki tad, kad 1947.gadā ASV valdība spēja pārliecināt ANO Ģenerālo asambleju balsot par šādu lēmumu.
Par Izraēlas Valsts nodibināšanu paziņoja Dāvids Ben Gurions 1948.gada 14.maijā. Gandrīz zibenīgi to atzina ASV prezidenta Harija Trumena personā.
Saspīlējums Palestīnā pirms Izraēlas Valsts nodibināšanas. Tomēr saspīlējums stap arābiem un žīdiem pieauga. 1947.gadā spriedze Palestīnā pieauga. Daži žīdu kaujinieki sāka saņemt palīdzību no Amerikas. Lielbritānija lika priekšā ANO jautājumu par žīdu valsts deklarēšanu. Tā paša gada augustā ANO apsprieda amerikāņu plānu par Palestīnas (tās daļas, kas nepieder Jordānijai) pārdalīšanu divās daļās – jūdu un arābu-musulmaņu. 29.novembrī ANO Ģenerālā asambleja nobalsoja par sadalīšanu pēc tam, kad žīdu delegācija bija nosolījusies, ka nežīdu iedzīvotāju tiesības žīdu teritorijās tiks ievērotas. Saskaņā ar nobalsoto lēmumu 55% Palestīnas teritorijas tika nodota žīdu pārvaldē, lai gan tie kontrolēja tikai ap 10% zemes un bija mazāk par 1/3 no Palestīnas iedzīvotājiem.
Par atbildi Jeruzālemes lielmuftijs izdeva fatvu pret cionismu. 1947.gada decembrī spriedze žīdu un arābu starpā pārauga atklātā karā. Žīdi, būdami izteiktā skaitliskā mazākumā, aizsargāja savas apmetnes ar ieročiem, kas slepus tika ievesti no PSRS. Lielbritānija uz reģionu nosūtīja miera nodrošināšanas spēkus, taču visai drīz tos izveda – briti nokļuva abu naidīgo pušu krustugunīs. Līdz ar to Lielbritānija bija anulējusi šīs teritorijas pārvaldes mandātu. Tālākais – pašu žīdu un arābu ziņā.
1948.gadā konflikts Palestīnā turpināja eskalēties. Aprīlī, pēc britu karaspēka izvešanas, žīdu militārie spēki ieņēma Haifu un Jafu. Tai pat aprīlī žīdu kaujinieki nogalināja 250 mierīgo arābu iedzīvotāju Deirjasinā. Arābi, savukārt, atriebās, un nogalināja 77 žīdu ārstus un medicīnas māsas Jeruzālemē (arī pēc britu karaspēka aiziešanas).
1948.gadā Ēģipte, Irāka, Jordānija, Sīrija, Saūda Arābija un Jemena izveidoja Arābu valstu līgu un iebruka Izraēla ar mērķi aizstāvēt Palestīnas arābus. Šis karš izvērtās arābiem neveiksmīgi.
Pirmais arābu-žīdu karš (1948.-1949.g.). Ben Guriona Izraēlas Valsts pasludināšanas iniciatīva kļuva par grūdienu Pirmā žīdu-arābu kara sākumam. Karā ņēma dalību jaunā Izeraēlas valsts un visas arābu kaimiņvalstis – Ēģipte, Jordānija un Sīrija.
1948.gadā Ēģipte, Irāka, Jordānija, Sīrija, Saūda Arābija un Jemena izveidoja Arābu valstu līgu un iebruka Izraēlā ar mērķi aizstāvēt Palestīnas arābus. Šis karš izvērtās arābiem neveiksmīgi. Kara rezultātā Izraēlas Valsts ieguva teritorijas, kādas sākotnēji nemaz netika plānotas jaunās valsts sastāvā (netika paredzējusi ANO). Tika saglabāti tikai divi patiesi arābiski anklāvi – Jordānas Rietumkrasts (Jordānijas kontrolē) un Gazas sektors.
1949.gada 24.februārī, miera līgumu noslēdza Izraēla un Ēģipte. Pēc tam to pašu izdarīja Jordānija, Irāka un Sīrija. Irāka pēc tam pārtrauca savienību ar Lielbritāniju. Sīrijas politiķu vidū valdīja pilnīgs apjukums sakarā ar kaunpilno sakāvi.
Kara rezultātā Palestīnu pameta ap 750 000 musulmaņu. Tā sākās lielā palestīniešu bēgļu problēma, kas nav atrisināta līdz pat šodienai. Liela daļa bēgļu ieradās Libānā un tādēļ kristieši-maronīti valstī vairs nav vairākumā.
Žīdu uzvara Pirmajā karā pastiprināja arī jūdu imigrācijas tendenci.
1949.gada 2.jūnijā Transjordānija tika pārdēvēta par Jordāniju.
1950.gadā ASV, Lielbritānija un Francija noslēdza trijpusēju vienošanos par to, ka puses atzīst nepieciešamību piegādāt ieročus gan Izraēlai, gan arī arābu valstīm, lai tām būtu iespēja „leģitīmi aizstāvēties.”
1954.gadā sekulārā Nacionālās atbrīvošanās fronte (NAF) sāka 8 gadu ilgo neatkarības karu pret franču koloniālismu.
Lielbritānijas novājināšanās rezultātā 1954.gadā Sudāna ieguva neatkarību no Ēģiptes.
Suecas krīze (1956.g.). Nasera valdīšanas laikā 1956.gadā izraisījās konflikts ar Franciju un Lielbritāniju, kas vēsturē iegāja ar nosaukumu "Suecas krīze." Jau 1954.gada oktobrī Lielbritānija piekrita 20 mēnešu laikā izvest savas aemijas daļas no Suecas kanāla zonas. Pēdējās britu armijas daļas patiei arī pameta kanāla zonu 1956.gada jūnijā. Jūlijā Nasers izprovocēja starptautisku krīzi, paziņodams par kanāla nacionalizāciju, lai gan līdz britu-franču koncesijas līguma beigām bija vēl 12 gadi.
Briti un franči sāka plānot militāru operāciju, bet ēģiptieši augustā boikotēja starptautisku konferenci, kuras mērķis bija mierīgs noregulējums. Nevēloties lielu militāru konfliktu, ASV aicināja uz savaldību. Kad pārrunas nonāca strupceļā, Francija vienojās ar Izraēlu par ēģiptiešu armijas neitralizāciju. 29.oktobrī Izraēla okupēja Sinaja pussalu, žīdu armija novietojās 45 km attālumā no Suecas kanāla. Divas dienas vēlāk britu-franču spēki uzbruka ēģiptiešu aerodromiem. Tomēr jau novembra sākumā šīs darbības nosodīja ASV un ANO.
4.novembrī Nasers pavēlēja bloķēt navigāciju kanālā nogremdējot tajā kuģus.
5.novembrī britu-franču desants izsēdās Portsaīdā. PSRS no savas puses arī draudēja ar intervenci, taču to vairāk nodarbināja pretkomunistiskā sacelšanās Ungārijā. Tikām ASV prezidents Eizenhauers pieņēma ekonomiskās sankcijas pret Lielbritāniju un Franciju, kas piespieda abas rietumvalstis paziņot par "uguns pārtraukšanu."
15.novembrī Ēģiptē sāka ierasties ANO miera uzturēšanas spēki.
3.decembrī Lielbritānija un Francija piekrita izvest savus militāros spēkus no Ēģiptes. ANO kareivji ieņēma pozīcijas kanāla joslā ar mērķi atvērt to starptautiskajai kuģošanai.
Ēģiptieši no tās izgāja kā uzvarētāji, jo rietumu sabiedrotos piebremzēja ASV. Nasera pozīcijas arābu pasaulē nostiprinājās. No amata atkāpās britu premjerministrs sers Antonijs Īdens. Žīdu armija palika Suecas pussalā, kā dēļ Ēģipte nespēja pastiprināt savas pozīcijas Gazas sektorā.
1957.gadā Jordānijas karalis Huseins sarāva vienošanos ar Lielbritāniju par protektoriātu, kas darbojās no 1946.gada, un iestājās arābu valstu savienībā kopā ar Sīriju, Ēģipti, Saūda Arābiju. Tai pat laikā ASV tomēr atturēja viņu no ciešāku sakaru dibināšanas ar PSRS.
1957.gadā Jordānijā, Irākā un Sīrijā radās pretizraēlas fedaji kustības šūniņas. Nasers Kairā atbalstīja arābu nacionālistus, kuru rindās bija arī Jasirs Arafats. Tie nodibināja kustību Fath – „Palestīnas Nacionālās atbrīvošanās kustību.”
1961.gadā Kuveita atteicās no Lielbritānijas protektoriāta un iestājās Arābu valstu līgā.
Alžīrijā kustības Fath jaunradušās šūniņas pasludināja bruņotas cīņas likumību Palestīnas atbrīvošanas sakarā.
1964.gadā Ahmads Šukairi Jeruzālemē nodibināja Palestīnas Atbrīvošanas organizāciju (PAO), kas vēlējās atbrīvoties no Izraēlas kundzības. Tās nodibināšanu atbalstīja ar’bu valstis, kas savācās uz konferenci septembrī Aleksandrijā. PAO organizācijā iekļāvās arī Palestīnas Atbrīvošanās armija, kas pakļāvās PAO augstākajam orgānam – Palestīnas Nacionālajai padomei.
1965.gadā Fath kustības kareivīgais spārns „Vētra” (Al Asifah), nevēloties atdot iniciatīvu Palestīnas Atbrīvošanās frontei (dibināta 1964.gada maijā Jeruzālemē), veica diversijas pret žīdu militārajiem objektiem.
Sešu dienu karš (1967.g. jūnijs) jeb „Jūnija karš.”
Kara nobriešana. Kara sākuma iemesli: palestīniešu kaujinieki pēc uzbrukuma žīdu karaspēkam un iedzīvotājiem regulāri atkāpjas uz Ēģiptes kontrolēto Gazas joslu un Jordānijas atbalstīto Rietumkrastu. Arābu valstis pasludināja, ka žīdu valsts nodibināta uz Palestīnas arābu zemes.
1967.gada aprīlī, pēc tam, kad no Golānas augstienēm apšaudīti Izraēlas ciemi, žīdu iznīcinātāji notrieca sešas Sīrijas kara lidmašīnas.
Pēc virknes robežkonfliktu starp sīriešu un žīdu militāristiem 1967.gada maijā Nasers pavēlēja slēgt Akabas līci (Tirānas šaurumu), kas bija ļoti svarīgs Izraēlai, jo savieno to ar Sarkano jūru. Izraēlas satraukumu palielināja arī tas, ka Jordānija ar Ēģipti noslēdza aizsardzības paktu, nolēma izveidot kopēju armijas vadības štābu.
1967.gada 26.maijā Arābu tirdzniecības savienības kongresā nolēma, ka arābu valstīm jāiznīcina Izraēla. Šai pozīcijai pievienojās arī citi arābu valstu līderi.
„Izraēlas eksistence – tā ir kļūda, ko nepieciešams izlabot,” – tā savā radiorunā 1967.gada 31.maijā teica Irākas prezidents Muhameds Arifs.
Kara gaita. Sešu dienu karš sākās 5.jūnijā un ilga 132 stundas (apmēram 6 dienas).
5.jūnijā Izraēlas kara aviācija (ASV ražojuma) negaidītā preventīvā uzbrukumā (pēc Izraēlas aizsardzības ministra Moišes Dajana iniciatīvas) iznīcināja 309 ēģiptiešu lidmašīnas (iepirktas no PSRS). Sauszemes karaspēks iebruka Sinaja pussalā un Gazas joslā, nodarot Ēģiptei lielus zaudējumus.
Tai pat dienā – 5.jūnijā, Jordānijas spēki uzbruka Jeruzālemes žīdu daļai. Izraēlas kara aviācija pievērsās cīņai pret Jordāniju un līdz vakaram iznīcināja tās aviāciju.
6.jūnijā Izraēla uzbruka Sīrijai un iznīcināja 2/3 tās aviācijas. Izraēlas aviācija gandrīz pilnībā kontrolēja gaisa telpu un palīdzēja sauszemes spēkiem pārņemt kontroli pār Raudu mūra apkārtni Jeruzālemes vecpilsētā. 7.jūnijā Jordānijas karaspēks tika padzīts no Rietumkrasta, stājās spēkā pamiers starp Jordāniju un Izraēlu.
8.jūnijā žīdu sauszemes spēki sasniedza Suecas kanālu.
9.jūnijā Izraēla nosūtīja savus spēkus uz Golānas augstienēm. 10.jūnijā Izraēla un Sīrija vienojas par pamieru, Izraēla kontrolēja visu Golānas augstieņu teritoriju.
Kara rezultāts. Kara rezultātā Izraēla Ēģiptei okupēja Gazas sektoru un Sinaja pussalu, Jordānijai atņēma Austrumjeruzālemi un Jordānas rietumkrastu, Sīrijai Golānas augstienes.
1967.gada 22.novembrī ANO Drošības padome pieņēma Rezolūciju Nr.242, kura nosodīja žīdu agresiju un pieprasīja izvest Izraēlas armiju no okupētajām teritorijām. Izraēla atteicās to pildīt.
Kara gaitā krita 11 000 ēģiptieši, 6000 jordāņi, 1000 sīrieši un 700 žīdi. 320 000 (citur teikts – 200 000) palestīniešu papildināja bēgļu rindas. Vairums no tiem nokļuva Jordānijā, daži arī Libānā.
Sešu dienu karš kļuva par vienu no slavenākajām lappaspusēm žīdu nacionālaja cīņā un pazemojošākajām arābu vēsturē. Tāda uzvara bija iespējama pateicoties jaunajam amerikāņu bruņojumam un ļoti labai armijas militāro operāciju plānošanai. Izraēlas uzvara bija pilnīga un neapstrīdama.
1967.gadā doktors Žoržs Habašs Damaskā nodibināja marksistiski-ļeņinisko Palestīnas Atbrīvošanās fronti (MĻPAF).1968.gada septembrī Rabatā (Maroka) pēc notikušās arābu valstu vadītāju tikšanās, tika nodibināta organizacija „Islāma konference” ar centrālo mītni Džidā (Saūda Arābija). Šis pastāvīgais forums tika dibināts ar mērķi risināt jautājumus starp musulmaņu valstīm. Konference regulāri izteica atbalstu palestīniesu atbrīvošanās kustībai.
1981.gada maijā Saūda Arābija, Kuveita, Omāna, Katara un AAE nodibināja „Persijas līča valstu sadarbības padomi,” kuras uzdevums bija nodrošināt pret Irānas uzbrukumiem. Tāpat arī padome pieņēma lēmumu par savu atbalstu džihādam pret PSRS iebrucējiem Afganistānā.
Islama fundamentālisma rašanās. Pazemojošā sakave Sešu dienu karā bija par vienu no iemesliem, lai musulmaņu, īpaši jau arābu vidū, rastos jauns strāvojums, ko nereti apzīmē kā „islāma fundamentālismu,” un kas pēc 1967.gada saka spelēt nozīmīgu lomu pasaulē.
Protams, ka kustība neradās mirklī. To atbalstīja „Musulmaņu brālība,” ko nodibināja Hasans al Banna Ēģiptē 1928.gadā.
Libānas Pilsoņu karš noslēdzās 1990.gadā ar trauslu mieru. Tā laikā radās kareivīgas musulmaņu organizācijas – Amal, „Islāma džihāds,” Hesbolla, kuru visu mērķis bija Izraēlas iznīcināšana.
1971.gadā Bahreina un Katara ieguva pilnīgu neatkarību no Lielbritānijas. Tā paša gada beigās pievienojas 6 citam kaimiņvalstiņām un izveidoja Apvienotos arābu emirātus (AAE).
2011.gada nemieri.
Maroka.
Lībijā.
Tunisijā.
Ēģiptē.
Jordānijā.
Sīrijā. Kopš 2000.gada jūlija valda prezidents Bašārs el Asads, kas apspieda nemierus Derā, Sanamainā, Himsā, Hamā, Bānijāsā, Latākijā un Džabalā.

Arābu valoda. Arābu valoda pieder pie semīthamītu saimes semītu grupas valodām.

Etnogrāfija. Pastāv spēcīgi kopīgi arābu kultūras elementi sadzīvē, tradīcijās, folklorā, tēlotājmākslā un lieteratūrā. Taču ir arī lielas atšķirības un īpatnības dažādu arābu tautu kultūrās.

Arābu etnogrāfiskās grupas. Pēc nodarbes un dzīvesveida izšķir nomadus lopkopjus - beduīnus, pusnomados zemkopjos un vietmaiņas lopkopjos, zemkopjos - fellahos. Arābu sabiedrībā saglabājušās arī feodālisma un pirmatnējās kopienas paliekas.

Reliģija. Islāms - galvenokārt sunnisms, šiīti tikai Irākas ziemeļos un austrumos, Irānā un Libānas pilsētās; zeidīti un ismailīti - galvenokārt Jemenā; drūzi - Sīrijā un Libānas kalnos; abadīti - Ziemeļāfrikā. 
Daļa arābu dažās vietās Sīrijā, Libānā, Ēģiptē un Jordānijā ir kristieši - maronīti, pareizticīgie, uniāti, kopti(?!). 

Saites.
Semīti.
Arābu kalifāts.