Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Kebra Nagast jeb Ķēniņu godība

Izdevēja priekšvārds

Ir vairāki iemesli, kāpēc katram, kas interesējas vai nu par Rietumu civilizācijas un kristietības, vai par Tuvo Austrumu un melnās Āfrikas vēsturi un kultūru, varētu būt saistošs etiopu eposs Kebra Nagast jeb “Ķēniņu godība.”

Šo Etiopijas īpašās kultūras kvintesenci var lasīt, piemēram, lai gūtu priekšstatu par viduslaiku literatūras tradīciju kristīgās kultūrtelpas tālākajā dienvidu perifērijā, to skatot kontekstā ar īpaši kolorīto vietējo reliģiju un afroaziātu grupai piederīgo cilšu etnisko sinkrētismu, kurā savijušās pagāniskās tradīcijas ar jau senlaikos pieņemto jūdaismu un vēlāk, ap IV gadsimtu atnākušo agrīno kristietību – monofizītismu. Tāpat leģendārās Sābas ķēniņienes un viņas no ne mazāk leģendārā žīdu valdnieka Zālamana ieņemtā dēla kā Etiopijas ķēniņu dinastijas dibinātāja un to pēcteču slaveno darbu stāsta iepazīšana būtu lieti noderīga katram, kas dodas vai plāno doties ceļojumā uz šo Āfrikas vienīgo seno kristīgo valsti – nezinot tā saturu, nebūs, piemēram, saprotams, kāpēc katrā Etiopijas austrumu pareizticīgo baznīcā kā svētākais priekšmets atrodas Izraēla dieva un viņa izredzētās tautas derības šķirsta kopija, kamēr pats īstais šķirsts – kā apgalvo etiopi – nevienam, izņemot tā sargu, nepieejams tiek glabāts senās galvaspilsētas Aksūmas katedrāles baznīcā.

Lai arī šobrīd lasāma tikai digitālā formātā, vietnes Aliens.lv sadaļā “Bibliotēka,” tagad šī etiopu svētā grāmata Jāņa Elsberga tulkojumā ir pieejama arī latviešu lasītājam.

Vēl tikai pavisam īsi par tiem neparastajiem apstākļiem, kādos izdevniecības “Apvārsnis” redkolēģijas loceklis Vilnis Strods pieņēma lēmumu par “Kebra Nagast” tulkošanu latviešu valodā: “Šo tulkojumu es veltu tiem trim nēģeru puikām, kas neļāva man noslīkt, peldot pāri Omo upei 2006.gada 5.novembrī.”

Tulkotāja priekšvārds

Jūsu priekšā ir Etiopijas kristiešu, kā arī visas pasaules rastafariešu svētā grāmata Kebra Nagast jeb "Ķēniņu godība." Kebra Nagast (sastopams arī nosaukuma variants: Kebra Negast) ir sarakstīta geezā – seno etiopiešu valodā (no dienvidsemītu valodu grupas), kas pārstāja eksistēt kā sarunvaloda pirms apmēram tūkstoš gadiem un tagad pastāv tikai kā vietējās monofizītu baznīcas liturģijas valoda, kā arī rakstu pieminekļos. Tā kā, cik man zināms, Latvijā nav neviena šās valodas pratēja, tulkojums tapis no sera Vollesa Badža (E.Wallace Budge) 1922.gadā radītās angļu versijas, salīdzinājuma un precizējuma labad izmantojot Samuela Mālera (Samuel Mahler) franču tulkojumu.

Stāsta pamatā ir Šebas (jeb pierastākā variantā – Sābas) ķēniņienes vizīte pie ķēniņa Sālamana, kura īsumā aprakstīta Vecās derības 1.Ķēniņu grāmatas 10.nodaļā (1.–13.pants). Bībeles epizode noslēdzas ar to, ka uz atvadām „ķēniņš Sālamans deva Šebas ķēniņienei visu, ko viņa gribēja,” taču Kebra Nagast anonīmajiem autoriem tas ir tikai sākums. Sālamans iekāro viešņu. Tā liedzas. Sālamans ar viltu izspiež no viņas solījumu, kurā apvērsts Rakstu pantā minētais – viņai jādod viss, ko gribēs viņš, ja... Skaisto sižeta risinājumu seno austrumu pasakas garā ļaušu lasītājiem iepazīt pašiem, tak rezultātā ķēniņiene atgriežas mājās uz grūtām kājām un laiž pasaulē Dāvidu (nejaukt ar psalmu un Dziesmu dziesmas autoru Dāvidu, Sālamana tēvu!) – Sālamana pirmdzimto dēlu un pilntiesīgo mantinieku. Te nu jāpiemin, ka Šebas ķēniņvalsti pētnieki mēdz lokalizēt Arābijas dienvidos, bet pastāv arī argumenti par labu tās iztēlošanai ziemeļaustrumu Āfrikā, un etiopieši ir pilnīgi pārliecināti, ka tieši šajā ārlaulības sakarā meklējams sākums Etiopijas karaļu, tiešu Sālamana pēcteču, dinastijai, kurā pirmais ir Meneliks I – šāds ir iepriekšminētā Dāvida juniora etiopiskais vārds, bet pēdējais bija Haile Selasijs I, Etiopijas imperators no 1930. līdz 1974.gadam. Viņa vārds piedzimstot bija Tafari Makonens jeb Ras Tafari (princis Tafari) – no šejienes rastafariešu kulta nosaukums. Aizsācies Jamaikā (daudzu jamaikiešu etniskā pirmdzimtene ir Etiopija), tas, regeja ritmiem skanot un marihuānas dūmiem kūpot, ir izplatījies pa visu pasauli.

Dāvids izauga par skaistu jaunekli, devās apciemot Sālamanu, stādījās priekšā... Arī sekojošie sižeta pavērsieni ir aizraujoši un poētiski skaisti, ja vien lasītājam iet pie sirds senlaiku stāsti. Galvenais notikums ir tas, ka Dāvids, izciemojies pie tēva, ar Kunga eņģeļu un cilvēciska viltus palīdzību izzog Sālamana valsts vislielāko dārgumu un svētumu, Ciānu, Dieva likuma mājokli, un dodas projām, turklāt pasakainā kārtā pa gaisu, iekrāvis ratos pašu Derības šķirstu. Debesu Tēvs to pieļauj, jo Sālamana un viņa tautas grēku dēļ Israēlam tiek liegts izredzētās tautas statuss, un kopš tā laika līdz šai baltai dienai Derības šķirsta glabātāja un Kunga izredzētā ir Šebas ķēniņienes tauta, proti, etiopieši.

Šai sižeta pamatlīnijai tiek sniegts bībelisks un vēsturisks ietvars, proti, tas tiek pilnībā iekļauts Rakstu vēstījuma pārstāstā, ar neskaitāmām atsaucēm uz Veco un Jauno derību (tās centies konkrēti norādīt V.Badžs, kura piezīmes šeit saglabātas), kā arī uz kristietības pirmo gadsimtu vēstures personāžiem – sniedzot, autoruprāt, neapgāžamus šī stāsta patiesīguma pierādījumus. Tulkotājam, šo visu rakstot, gribas smaidīt, bet varbūt ironija, lai cik labdabīga, ir nevietā, jo šis teksts nudien ir viens no etiopiešu tautas identitātes un kultūras mantojuma stūrakmeņiem un daudzu miljonu cilvēku ieskatā svēta grāmata. Galu galā etiopieši ir kristīga tauta kopš IV gs., tās mantojums un tradīcijas ir senas un bagātas.

Kebra Nagast teksts tā pašlaik pazīstamajā formā ir vismaz septiņsimt gadus sens. Tas sastāv no 117 nodaļām un kolofona jeb izskaņas. Sākotnēji, kā vēstīts kolofonā, tas sacerēts koptu valodā, pēc tam tulkots arābiski (ap 1225.gadu) un visbeidzot geezā (ap 1320.gadu, kad geezs vairs nebija dzīva valoda, bet līdz pat XIX gs. saglabāja oficiālās valodas statusu un pildīja līdzīgu lomu kā latīņu valoda Eiropas vēsturē). Eiropā Kebra Nagast fragmenti pirmoreiz tulkoti vai atstāstīti XVI gs. Portugālē, atsevišķas nodaļas vēlāk tulkotas latīniski, bet pirmo pilno tulkojumu veicis vācu orientālists Karls Becolds (Carl Bezold) 1905.gadā. Cik man zināms, vācu, angļu un franču tulkojumi ir pagaidām vienīgie, kuros Kebra Nagast tulkots no oriģināla. Krievu tulkojumi (jā, tādi ir veseli divi!), tāpat kā šis, tulkoti no angļu valodas, taču, strādājot ar latviešu versiju, īpaši zemsvītras piezīmēm, lieti noderēja tīmeklī atrodamā Ivana Starikova tulkojuma bagātīgie komentāri.

Tā kā tulkotājam nav ne mazākā priekšstata par geeza valodas skanējumu, īpašvārdu pareiza atveide nebija iespējama. Pagaidu risinājums – tā kā lielākā daļa Kebra Nagast personāžu un vietvārdu ir atrodami arī Bībelē, viscaur izmantota Bībeles jaunajā latviešu tulkojumā lietotā īpašvārdu rakstība. Bībelē neminēto īpašvārdu rakstība ir tikai tulkotāja minējums, cenšoties balstīties uz V.Badža piedāvātajām transkripcijām. Ar semitologu palīdzību to noteikti var uzlabot, bet pagaidām iztiekam, kā ir.

Jānis Elsbergs

***

Kebra Nagast jeb Ķēniņu godība[1]

Slavinot Dievu Tēvu, Visuma uzturētāju, un Viņa Dēlu Jēzu Kristu, caur kuru viss ir radies un bez kura nekas nav radies, un Svēto Trīsvienīgo Garu, Paraklētu, kas nāk no Tēva un izriet no Dēla, mēs ticam Trīsvienībai un pielūdzam to, vienu Dievu, Tēvu un Dēlu, un Svēto Garu.

1. Par ķēniņu godību

Trīssimt astoņpadsmit ortodokso tēvu izklāsts un skaidrojums par krāšņumu, diženumu un cieņu, un kā Dievs tos deva Ādama bērniem, un īpaši par Ciānas, Dieva likuma mājokļa, diženumu un krāšņumu; Viņš pats to darināja un veidoja par savas svētības cietoksni visu radīto būtņu, gan eņģeļu, gan cilvēku, priekšā. Jo Dievs un Dēls, un Svētais Gars krietnā sadraudzībā un ar taisnu gribu, un sirsnīgā saskaņā kopīgi darīja debesu Ciānu par savas godības apmešanās vietu. Un tad Tēvs un Dēls, un Svētais Gars teica: „Taisīsim cilvēku pēc sava tēla un līdzības,”[2] un Viņiem visiem bija šāds viedoklis pilnīgā saskaņā un ar labu gribu. Un Dēls teica: „Es ietērpšos Ādama miesā,” un Svētais Gars teica: „Es mājošu praviešu un taisnajo sirdīs,” un šī kopīgā vienošanās un derība tika piepildīta Ciānā, viņu godības pilsētā. Un Dāvids teica: „Atceries savu vienošanos, kuru tu senlaikos slēdzi mūsu pestīšanas pēc, sava mantojuma rīksti, Ciānas kalnā, kurā tu mājo.”[3]

Un Viņš darīja Ādamu pēc sava tēla un līdzības, lai Viņš varētu satriekt sātanu tā lepnības dēļ un arī tā varzu, un varētu iedibināt Ādamu – sevis paša radītu – kopā ar taisnajiem, saviem bērniem, savai slavai. Jo Dieva nolūks tika nolemts un paziņots, Viņam sakot: „Es kļūšu cilvēks, un es būšu visā, ko esmu radījis, es mājošu miesā.” Un vēlākajās dienās ar Viņa vēlību otrās Ciānas miesā dzima otrais Ādams, kas bija mūsu Pestītājs Kristus. Tā ir mūsu godība un mūsu ticība, mūsu cerība un mūsu dzīve, otrā Ciāna.[4]

2. Par ķēniņu diženumu

Tad nāciet, atgriezīsimies un apdomāsim, un sāksim noteikt, kurus no zemes ķēniņiem, – no paša pirmā līdz pat pēdējam, cieņā pret likumu un ritiem, un godu, un dižumu, – kurus mums vajadzētu daudzināt un kurus pelt.

Gregorijs, brīnumdarītājs,[5] kas tika iemests alā savas mīlestības pret mocekli Kristu dēļ un cieta pārestības piecpadsmit gadus, teica: „Kad es biju alā, es pārdomāju šo lietu un Armēnijas ķēniņu muļķību, un es sacīju: „Ciktāl es spēju aptvert, no kā gan sastāv ķēniņu diženums? Vai tas ir karapulku lielumā vai pasaulīgās mantas spožumā, vai varā pār pilsētām un ciemiem?” Par to es domāju ik reizi savās lūgšanās, un šī doma aizvien no jauna jundīja mani apcerēt ķēniņu diženumu. Un tagad es sākšu.”

3. Par Ādama valsti

Un es eju līdz pat Ādamam un saku: Dievs ir ķēniņš patiesībā, jo Viņam pienākas slava, un Viņš zem sevis norīkoja Ādamu par valdnieku visam, ko Viņš radījis. Un Viņš izdzina to no dārza, jo viņš atkrita no Dieva caur čūskas grēku un velna viltību. Un tajā bēdīgajā brīdī piedzima Kains, un, kad Ādams redzēja, ka dēla vaigs ir negants un izskats ļaunīgs, viņš skuma. Un tad piedzima Ābels, un, kad Ādams redzēja, ka tā izskats ir labs un vaigs lādzīgs, viņš teica: „Šis ir mans dēls, manas valsts mantinieks.”

4. Par skaudību

Un, kad tie bija uzauguši kopā, sātans apskauda viņu un iededza šo skaudību Kaina sirdī, kas, pirmkārt, apskauda Ābelu viņa tēva Ādama sacīto vārdu dēļ: „Tas, kam ir lādzīgs vaigs, būs manas valsts mantinieks,” un, otrkārt, tāpēc ka viņa māsa ar skaisto vaigu, kas piedzima kopā ar viņu, bija atdota Ābelam, kaut arī Dievs viņiem pavēlēja vairoties un piepildīt zemi, – toties tai māsai, kas bija piedzimusi kopā ar Ābelu, bija Kainam līdzīga seja, un tēvs viņas, izdodot pie vīra, apmainīja; – un, treškārt, tāpēc ka, abiem brāļiem nesot upurus, Dievs pieņēma Ābela upuri un noraidīja Kaina upuri. Un šīs skaudības dēļ Kains nogalināja Ābelu. Tādējādi brāļa slepkavība sākotnēji bija radīta caur sātana skaudību pret Ādama bērniem. Un pēc brāļa nonāvēšanas Kainu pārņēma drebuļi un šausmīgas bailes, un viņu atgrūda paša tēvs un viņa Kungs. Un tad piedzima Šēts, un Ādams to uzlūkoja un teica: „Lūk, Dievs ir izrādījis man līdzjūtību, Viņš ir man devis mana vaiga gaišumu. Sērās atmiņās es mierināšu sevi ar viņu. Ja kāds nogalinās manu mantinieku, tā vārds tiks izdzēsts līdz pat devītajam augumam.”

5. Par Šēta valsti

Un Ādams nomira, un Šēts valdīja taisnīgi. Un Šēts nomira, un valdīja Enošs. Un Enošs nomira, un valdīja Kēnāns. Un Kēnāns nomira, un valdīja Mahalalēls. Un Mahalalēls nomira, un valdīja Jereds. Un Jereds nomira, un Hanohs valdīja taisnīgi, un viņš bijāja Dievu, un Dievs viņu noslēpa tā, lai viņš neredzētu nāvi. Un viņš kļuva par ķēniņu savā miesā Dzīvajo Zemē. Un pēc Hanoha pazušanas valdīja Metušelahs. Un Metušelahs nomira, un valdīja Lemehs. Un Lemehs nomira, un taisnīgi valdīja Noa, un viņš iepriecināja Dievu ar visiem saviem darbiem.

6. Par Kaina grēku

Un nolādētais vīrs Kains, sava brāļa slepkava, vairoja ļaunu, un viņa cilts darīja tāpat, un viņi izsauca Dieva dusmas ar savu negantību. Viņi nebijās Dieva savu acu priekšā un nekad neturēja prātā, ka Viņš tos ir radījis, un nekad nelūdzās Viņu un nepielūdza Viņu, un nekad nepiesauca Viņu, un nekad bijādami nekalpoja Viņam; nē, viņi ēda un dzēra, viņi dejoja un spēlēja stīgotas kokles, un dziedāja piedauzīgas dziesmas to pavadījumā, un viņi darīja neķītrības bez likuma, bez mēra un bez valdības. Un Kaina bērnu negantība vairojās, līdz beidzot savā milzīgajā nešķīstībā viņi ielaida ēzeļa sēklu ķēvē un tapa mūlis, ko Dievs nebija pavēlējis, – tāpat kā tie, kuri atdod savus ticīgos bērnus Dieva noliedzējiem, un viņu pēcteči kļūst par nešķīsto gomoriešu sēklu, puse no viņiem ir no labas un puse no ļaunas sēklas. Un viņiem, kas dara šādas negantības, tiesa ir gatava, un viņu maldi ir ilgi.

7. Par Nou

Toties Noa bija taisns vīrs. Viņš bijāja Dievu un turēja taisnīgumu un likumu, ko tēvi bija viņam noteikuši – Noa bija desmitais augums pēc Ādama – un viņš turēja piemiņā un darīja, kas bija labs, un sargāja savu miesu no kopošanās, un viņš piekodināja saviem bērniem, lai nesaietas ar Kaina bērniem, jo Kains bija nekaunīgs varmāka, valsts šķēlējs, kas staigāja Velna padomā un vairoja ļaunu. Un viņš mācīja tiem visu, ko Dievs ienīda, – lepnību, plātīgu runu, pašslavināšanos, apmelošanu, nepatiesas apsūdzības un nepatiesus zvērestus. Un vēl bez šīm lietām viņu nešķīstības negantībā, kas bija pret likumu un visām paražām, vīrs laida sēklu vīrā, un sieva darīja nekrietnības ar sievu.

8. Par plūdiem

Un šīs izdarības bija ļaunas Dieva priekšā, un Viņš tos iznīcināja ar plūdu ūdeņiem, kas bija aukstāki par ledu. Viņš atvēra debesu slūžas, un plūdu ūdenskritums gāzās lejup; un Viņš atvēra avotus, kas bija zem zemes, un plūdu avoti parādījās uz zemes. Un grēcinieki tika izdzēsti, jo viņi ievāca sava soda augļus. Un līdz ar viņiem gāja bojā visi zvēri un rāpuļi, jo tie visi bija radīti Ādama labumam un viņa godībai, daži, lai dotu viņam pārtiku, un daži priekam, un daži viņa Radītāja godināšanas vārdiem, tā ka viņš varētu tos pazīt, kā jau Dāvids teicis: „Visu Tu noliec viņam zem kājām,”[6] jo viņa dēļ viņi tika radīti un viņa dēļ tos iznīcina, izņemot Astoņas Dvēseles un pa septiņiem no katras šķīsto zvēru un rāpuļu sugas un pa diviem no katras nešķīsto zvēru un rāpuļu sugas.

9. Par Noas derību

Un tad taisnais vīrs Noa nomira, un Šēms valdīja gudri un taisnīgi, jo Noa bija viņu svētījis, sacīdams: „Esi Dievs savam brālim.” Un Hāmam viņš sacīja: „Esi kalps savam brālim.” Un Jafetam viņš sacīja: „Kalpo Šēmam, manam mantiniekam, un esi viņa pakļautībā.”[7] Un atkal, pēc Plūdiem, Velns, mūsu ienaidnieks, nepārtrauca savas ļaundarības pret Noas bērniem, viņš sakūdīja Kanaānu, Hāma dēlu, un tas kļuva par varmācīgu uzurpatoru un atņēma Šēma bērniem valsti. Tagad viņi bija sadalījuši zemi savā starpā, un Noa lika viņiem zvērēt Dieva vārdā, ka viņi nepārkāps cits cita robežas un ka neēdīs nobeigušos lopus, kā arī tādus, ko saplosījuši savvaļas zvēri, un ka viņi nepiekops nelikumīgu maucību, lai Dievs atkal nesadusmotos un nesodītu viņus ar plūdiem. Savukārt Noa pats dziļā pazemībā nesa Dievam upuri un izsaucās, vaimanāja un raudāja. Un Dievs sarunājās ar Nou, kas Viņam sacīja: „Ja Tu vēlreiz izpostīsi zemi ar plūdiem, tad noslīcini mani līdz ar tiem, kam jāiet bojā!” Un Dievs viņam sacīja: „Es slēgšu derību ar tevi, ka tu aizliegsi saviem bērniem ēst nobeigušos lopus, kā arī tādus, ko saplosījuši savvaļas zvēri, un teiksi, lai viņi nepiekopj nelikumīgu maucību; un es savukārt apsolu, ka neizpostīšu zemi otrreiz ar plūdiem un došu taviem bērniem ziemu un vasaru, sējas laiku un pļaujas laiku, rudeni un pavasari.”[8]

10. Par Ciānu

„Un es zvēru pie sevis un pie Ciānas, savas derības mājokļa, ko es esmu radījis cilvēku pestīšanai un par žēlastības mitekli; pastarās dienās es likšu tai nākt pie tava dzimuma, lai man būtu prieks par tavu bērnu upuriem uz zemes un lai manas derības mājoklis būtu ar viņiem mūžam. Un, kad debesīs parādīsies mākonis, tad, lai viņi nebaidītos un lai neiedomātos, ka nāk plūdi, es likšu no sava Ciānas mājokļa nolaisties savas derības lokam, proti, varavīksnei, kas būs mana likuma mājoklis. Un, kad notiks tā, ka viņu grēki vairosies un man gribēsies dusmoties uz viņiem, es atcerēšos savas derības mājokli un laidīšu varavīksni debesīs un likšu nost savas dusmas, un sūtīšu žēlastību. Un es neaizmirsīšu savu vārdu un nepārkāpšu to, kas nācis no manas mutes. Kaut vai debesis un zeme zustu, mans vārds nezudīs.”[9]

Un arhibīskapi, kas tur bija, atbildēja un sacīja svētītajam Gregorijam: „Raugi, mēs skaidri saprotam, ka pirms katras radītās lietas, pat pirms eņģeļiem un debesīm un zemes, un pirms debesu balstiem un jūras bezdibeņiem, Viņš radīja derības mājokli, un tas, kas ir debesīs, notiek šeit uz zemes.”

11. Trīssimt astoņpadsmit Ortodokso Tēvu vienbalsīgā deklarācija

Un tie atbildēja un sacīja viņam: „Jā, patiesi, derības mājoklis bija pirmā Viņa radītā lieta, un tavos vārdos nav melu; tie ir patiesi, pareizi, taisni un nemaināmi. Viņš radīja Ciānu pirms visa cita par savas godības mājokli, un Viņa derības iecere bija Viņa sacītajā: „Es uzvilkšu Ādama miesu, kas ir no pīšļiem, un parādīšos visiem tiem, ko esmu radījis ar savu roku un savu balsi.” Un, ja debesu Ciāna nebūtu nākusi lejā un ja Viņš nebūtu uzvilcis Ādama miesu, tad Dievs, Vārds, nebūtu parādījies un mūsu pestīšana nebūtu notikusi. Liecība ir līdzībā; debesu Ciāna ir uzskatāma par Pestītāja mātes, Marijas, līdzību. Jo Ciānā, kas ir uzcelta, glabājas desmit likuma vārdi, rakstīti ar Viņa rokām, un Viņš pats, Radītājs, mājoja Marijas klēpī, un caur Viņu viss ir radies.”

12. Par Kanaānu[10]

Tātad Kanaāns bija tas, kurš atņēma Šēma bērniem valsti, un viņš pārkāpa zvērestu, ko viņa tēvs Noa bija licis tam dot. Un Kanaāna dēli bija septiņi vareni vīri, un viņš paņēma septiņas varenas pilsētas no Šēma zemes un lika dēliem tajās valdīt; un tāpat viņš dubultoja arī savus valdījumus. Un vēlākos laikos Dievs atriebās Kanaāna dēliem un lika Šēma dēliem mantot to valsti. Lūk, kādas tautas tie mantoja: kanaāniešus, ferisiešus, hīviešus, hetus, amoriešus, jebusiešus un girgasiešus; tās bija tās, kuras Kanaāns ar varu atņēma Šēma dzimumam. Tā kā viņam nebija tiesību iebrukt Šēma valstī un pārkāpt zvērestu, kanaānieši tādēļ iznīka un viņu piemiņa zuda caur Dieva pavēles pārkāpšanu, elku pielūgšanu un klanīšanos tiem, kas nav dievi.

Un pēc Šēma nāves valdīja Arpahšads, un pēc Arpahšada nāves valdīja Kēnāns,[11] un pēc Kēnāna nāves valdīja Šelahs, un pēc viņa valdīja Ēbers, un pēc viņa valdīja Pelegs, un pēc viņa valdīja Reū, un pēc viņa valdīja Serūgs, un pēc viņa valdīja Nāhors, un pēc viņa valdīja Terahs. Un viņi bija tie, kas darināja burvju tēlus un gāja uz savu tēvu kapenēm, un darināja tēlu no zelta un sudraba, un misiņa, un velns runājās ar viņiem caur katru no viņu tēvu tēliem un sacīja viņiem: „Ak, mans dēls tāds-un-tāds, ziedo man par upuri to dēlu, kuru tu mīli.” Un viņi nogalināja savus dēlus un meitas par godu velniem, viņi lēja nevainīgas asinis par godu nešķīstiem velniem.

13. Par Ābramu

Un Terahs dzemdināja dēlu un nosauca to par Ābramu. Un, kad Ābramam bija divpadsmit gadu, viņa tēvs Terahs aizsūtīja to pārdot elku tēlus. Un Ābrams teica: „Šie dievi gan nebūs nekādi glābēji,” – un viņš aizveda tēlus uz pārdošanu, kā tēvs bija viņam pavēlējis. Un ļaudīm, kas varētu tēlus pirkt, viņš sacīja: „Vai jūs gribat pirkt dievus, kas nebūs nekādi glābēji; koka, akmens, dzelzs un misiņa gabalus, ko taisījis amatnieks?” Un tie atteicās pirkt no Ābrama, jo viņš pats bija nopēlis šos tēva dotos tēlus. Un atgriežoties viņš pagāja nost no ceļa, nolika tēlus zemē, uzlūkoja un sacīja tiem: „Man gribētos zināt, vai jūs spēsiet izdarīt to, ko es jums tagad lūgšu, – vai jūs spēsiet man iedot maizi, ko ēst, un ūdeni, ko dzert?” Un neviens tēls viņam neatbildēja, jo tie bija tikai akmens un koka gabali; un viņš ņirgājās par tiem un visādi nozākāja, un tie neteica ne vārda. Un viņš iecirta vienam pļauku un spārdīja ar kājām otru, bet trešo nogāza zemē un ar akmeņiem sadauzīja gabalos, un viņš sacīja tiem: „Ja jūs nespējat izglābt sevi no tā, kas jūs sit, un ja nespējat atdarīt tam, kas jums dara pāri, tad kā jūs var saukt par dieviem? Tie, kas jūs pielūdz, dara to velti, toties es jūs pilnīgi un galīgi nicinu, un jūs nebūsiet mani dievi.” Tad viņš pagriezās ar seju pret austrumiem, izstiepa rokas un sacīja: „Esi Tu mans Dievs, ak, Kungs, debesu un zemes Radītāj, saules un mēness Radītāj, jūras un sauszemes Radītāj, debesu un zemes diženuma un visa redzamā un neredzamā Veidotāj, ak, visuma Radītāj, esi Tu mans Dievs! Es paļaujos uz Tevi, un turpmāk no šīs dienas es nepaļaušos ne uz vienu citu, tikai Tevi.” Un tad viņa priekšā parādījās kvēlojoši uguns rati, un Ābrams nobijās un nokrita uz vaiga zemē; un Dievs viņam sacīja: „Nebaidies, celies kājās!”[12] Un Viņš atņēma Ābramam bailes.

14. Par Ābrahāma derību

Un Dievs runāja ar Ābramu un sacīja tam: „Nebaidies! No šīs dienas tu būsi mans kalps, un es slēgšu derību ar tevi un tavu dzimumu pēc tevis, un es vairošu tavu dzimumu un tālu jo tālu nesīšu tavu vārdu. Un septiņas paaudzes pēc tevis es nesīšu šeit uz zemes savas derības mājokli, un tas ies līdzi tavam dzimumam un būs tavas cilts glābiņš, un pēc tam es sūtīšu savu Vārdu Ādama un viņa dēlu mūžīgai pestīšanai. Un pašlaik tavas cilts ļaudis ir ļauni un manu dievišķību, kas ir patiesa, viņi ir nolieguši. Un par tevi – lai viņi diendienā nepavedinātu tevi, nāc, ej projām no šīs zemes, savu tēvu zemes, uz zemi, ko es tev parādīšu, un es to došu tavam dzimumam pēc tevis.”[13] Un Ābrams zemojās Dieva priekšā un pilnīgi pakļāvās Viņam. Un Dievs viņam sacīja: „Tavs vārds būs Ābrahāms,” un Viņš sveicināja to ar miera sveicienu un uzkāpa debesīs. Un Ābrahāms atgriezās savā miteklī un ņēma savu sievu Sāraju un gāja projām, un neatgriezās pie tēva un mātes, un sava nama un cilts; un viņš pameta tos visus Dieva dēļ. Un viņš ieradās Šālēmas pilsētā un dzīvoja tur, un valdīja taisnīgi, un nepārkāpa Dieva baušļus. Un Dievs viņu bagātīgi svētīja, un visbeidzot viņam piederēja astoņpadsmit uzticami kalpi, mācīti karavīri, kas stājās viņa priekšā un darīja, ko viņš lika. Un tiem mugurā bija bagātīgi ar zeltu izšūtas tunikas un ap kaklu bija zelta ķēdes, un ap gurniem zelta jostas, un galvā viņiem bija zelta kroņi; un ar šo vīru spēkiem Ābrahāms sakāva savus ienaidniekus. Un viņš nomira Dieva godībā, būdams cildenāks un izcilāks par saviem priekšgājējiem. Viņš bija cildens un godā turēts, un augstu novērtēts.

15. Par Īzaku un Jēkabu

Un Īzaks, viņa dēls, kļuva par ķēniņu, un viņš nepārkāpa Dieva pavēles; viņš bija šķīsts dvēselē un miesā un nomira ar godu. Un viņa dēls Jēkabs valdīja, un arī viņš nepārkāpa Dieva baušļus, un viņam bija daudz jo daudz īpašumu un pulks bērnu; un Dievs viņu svētīja, un viņš nomira ar godu.

16. Par Rūbenu

Un pēc Jēkaba tā pirmdzimtais dēls pārkāpa Dieva baušļus, un valsts novērsās no viņa un viņa dzimtas, jo viņš bija aptraipījis sava tēva sievu;[14] un nav pareizi pārkāpt likumu, ko Dievs licis. Un Rūbena tēvs nolādēja viņu, un Dieva dusmas nāca pār viņu, un viņš kļuva par mazāko starp saviem brāļiem, un viņa bērni kļuva spitālīgi un kraupaini; un, lai gan viņš bija Jēkaba pirmdzimtais dēls, valsts viņam tika atņemta.[15] Un viņa jaunākais brālis valdīja, un tāpēc tas tika saukts par Jūdu.[16] Un viņa dzimums tika svētīts, un viņa valsts plauka, un viņa dēli tika svētīti. Un pēc viņa valdīja viņa dēls Perecs. Un viņš nomira un valdīja viņa dēls Hecrons. Un pēc viņa valdīja viņa dēls Orens,[17] un pēc viņa valdīja viņa dēls Arāms,[18] un pēc viņa valdīja viņa dēls Ammīnādābs, un pēc viņa valdīja viņa dēls Nahšons, un pēc viņa valdīja viņa dēls Salmons, un pēc viņa valdīja viņa dēls Boazs, un pēc viņa valdīja viņa dēls Obēds, un pēc viņa valdīja viņa dēls Jišajs. Un, lūk, kas man ir sakāms par šo valsti: tēva svētība bija dēlam, lai valsts tiktu svētīta ar labklājību. Un, kas attiecas uz Israēla ķēniņiem, pēc Jišaja nāves taisnīgi, cienīgi un cildeni valdīja Dāvids.

17. Par Ciānas godību

Un par Ciānu, Dieva likuma mājokli: pašā sākumā, tiklīdz Dievs bija radījis debesis, viņš noteica, ka Ciānai būs jākļūst par Viņa godības mājokli virs zemes. Un ar šo savu gribu Viņš nonesa to uz zemes un atļāva Mozum darināt tās līdzību. Un Viņš tam sacīja: „Taisi šķirstu no koka, ko tārpi neēd, un pārklāj to ar tīru zeltu. Un tajā tev būs glabāt likuma vārdu, kas ir derība, ko es esmu rakstījis pats ar saviem pirkstiem, lai viņi turētos pie mana likuma, divas derības plāksnes.”[19] Dievišķais un garīgais tajā ir dažādu krāsu, un tā darbs ir brīnumains, un tas atgādina jašmu un dzirkstošo akmeni, un topāzu, un hiacintes akmeni, un kristālu, un gaismu, un tas ar spēku iekrīt acīs un satriec prātu un apstulbina to ar brīnumiem; to ir radījis Dieva prāts, nevis amatnieka, cilvēka, rokas; Viņš pats to radīja par savas godības mājokli. Un tā ir garīga manta, pilna līdzjūtības; un tā ir debešķīga manta, pilna gaismas; un tā ir brīvības manta un mājoklis dievišķīgumam, kas mīt debesīs un kura kustības vieta ir uz zemes, un tas mājo ar cilvēkiem un eņģeļiem, pestīšanas pilsēta cilvēkiem un mājoklis Svētajam Garam. Un tajā ir zelta omers – trauks ar vienu mēru mannas, kas nāca no debesīm; un Ārona zizlis, kas uzplauka pēc tam, kad bija sakaltis, lai gan neviens to nebija laistījis ar ūdeni, un kas bija pārlauzts divās vietās un kļuva par trim zižļiem, kur sākotnēji bija tikai viens.

Un Mozus pārklāja šķirstu ar tīru zeltu, un viņš darināja kārtis, ar kurām to nest, un gredzenus, kuros tās ievietot, un viņi nesa šķirstu ļaudīm pa priekšu, līdz aiznesa to uz savu mantojuma zemi, kas ir Jeruzāleme, Ciānas pilsēta. Un, kad viņi šķērsoja Jardānu un priesteri to nesa, ūdeņi sacēlās stāvus kā siena, līdz visi ļaudis bija pārgājuši, un, kad visi ļaudis bija pārgājuši, priesteri pārgāja pāri, nesdami šķirstu, un viņi to nolika Jūdas pilsētā, sava mantojuma zemē. Un pār Israēla bērniem liecības mājoklī tika norīkoti pravieši, un priesteri apvilkās efodus, lai varētu kalpot liecības mājoklim, un augstie priesteri ziedoja upurus, lai gūtu grēkatlaidi sev un arī ļaudīm.

Un Dievs pavēlēja Mozum un Āronam darināt svētus traukus liecības mājoklim, lai iekārtotu šo vissvētāko svētumu, proti, zelta traukus, bļodas un podus, krūkas un svētus galdus, tīkla audumus un balstu augšgalus, lampas un traukus to uzpildīšanai, lāpturus un degļa grieznes, knaibles, svečturus un gredzenus un kārtis to nešanai, lielas bļodas un mazgājamos traukus, izšūtus aizkarus un portjeras, kroņus un izrakstītus talārus, purpura drānas un ādas, paklājus un drapērijas, ziedes priesteru un ķēniņu svaidīšanai, hiacinškrāsas un purpura priekškarus, dubultbiezus paklājus un zīda priekškarus, kazlēnu ādas un sarkanas aunādas, un sardija akmeņus, un rubīnus, safīrus un smaragdus, un ievietot tos liecības mājoklī, kur mīt Ciāna, Viņa godības mītne. Un Dievs viņiem lika darināt „kuģa vēderu” ar divām plāksnēm, kas bija rakstītas ar Dieva pirkstu – Ciāna dusēs uz tām – un tev būs taisīt tai mājokli no koka, ko tārpi neēd, uz kā dusēs Ciāna, divarpus olektis būs tā garums, un pusotru olekti tā platums, un tev būs to pārklāt ar tīru zeltu, gan no ārpuses, gan no iekšas. Un tev būs taisīt tam stiprinājumus un vāku no smalka zelta, un pie tā būs gredzeni; un četros sānos tev būs taisīt četrus caurumus nesamajām kārtīm. Un tev būs to taisīt no koka, ko tārpi neēd, un pārklāt ar tīru zeltu, un tajā tev būs nest likuma mājokli.

Šādi, nudien, Dievs Sīnaja kalnā pavēlēja Mozum, un Viņš tam arī parādīja telts veidojumu, uzbūvi un paraugu, pēc kura viņam tā bija jātaisa. Un Ciāna tika Israēlā bijāta un ļoti augstā godā turēta, un tā bija Dieva atzīta par Viņa godības mājokli. Un Viņš pats nonāca uz sava svētuma kalna, un Viņš runāja ar saviem izredzētajiem, un Viņš atvēra tiem ceļu uz pestīšanu, un izglāba tos no ienaidnieku rokām. Un Viņš runāja ar tiem no mākoņu staba un pavēlēja turēties pie Viņa likuma un Viņa baušļiem un staigāt pēc Dieva priekšrakstiem.

18. Kā vienojās ortodoksie tēvi un bīskapi

Un atkal triju simtu un astoņpadsmit padome atbildēja, sacīdama: „Āmen. Šī ir Ādama bērnu pestīšana. Jo kopš Dieva likuma mājokļa nonākšanas uz zemes viņus būs saukt „Dieva nama bērni”, kā jau Dāvids ir teicis: „Viņa mājoklis ir Ciānā.”[20] Un atkal viņš saka ar Svētā Gara muti: „Un mana mājvieta ir šeit, jo es to esmu izraudzījies. Un es svētīšu viņas priesterus un darīšu prieku viņas nabagiem. Un Dāvida dzimumam es ļaušu plaukt viņā un virs zemes – tas kļūs par ķēniņu, un arī debesīs viens no viņa dzimuma valdīs miesā uz dievišķīguma troņa. Toties viņa ienaidnieki tiks savākti kopā viņam par kāju pameslu, un tie tiks aizzīmogoti ar viņa zīmogu.””

19. Kā atrada šo Grāmatu

Un Domīcijs, Romas arhibīskaps[21], sacīja: „Svētās Sofijas baznīcā starp grāmatām un karaļu dārgumiem es esmu atradis manuskriptu, kurā sacīts, ka visa šīs pasaules valsts pieder Romas imperatoram un Etiopijas imperatoram.”

20. Par Zemes sadalījumu

No Jeruzālemes vidus un no tās ziemeļiem uz dienvidaustrumiem ir Romas imperatora daļa; un no Jeruzālemes vidus un no tās ziemeļiem uz dienvidiem un uz Rietumindiju ir Etiopijas imperatora daļa. Jo tie abi ir no Šēma, Noas dēla, dzimuma, no Ābrahāma dzimuma, no Dāvida dzimuma, Sālamana bērni. Jo Dievs deva Šēma dzimumam godību viņu tēva Noas svētības dēļ. Romas imperators ir Sālamana dēls, un Etiopijas imperators ir Sālamana pirmdzimtais un vecākais dēls.

21. Par dienvidu ķēniņieni

Un par šīs ķēniņienes dzimšanas apstākļiem es esmu uzzinājis no tā manuskripta,[22] un tāpat arī evaņģēlists piemin šo sievieti. Un mūsu Kungs Jēzus Kristus, nolādēdams jūdu tautu, krustā sitējus, kas dzīvoja tajā laikā, runāja, sacīdams: „Dienvidu ķēniņiene celsies tiesas dienā un apstrīdēs, un nolādēs, un pazudinās šo paaudzi, kas neieklausās mana vārda mācībā, jo viņa nāca no zemes gala dzirdēt Sālamana gudrību.”[23] Un dienvidu ķēniņiene, par kuru viņš runāja, bija Etiopijas ķēniņiene. Un ar vārdiem „zemes gals” viņš atsaucas uz sieviešu auguma smalkumu un ceļojuma garumu, un saules dedzinošo svelmi, un ceļā pārciesto badu un ūdens slāpes. Un šīs dienvidu ķēniņienes seja bija ļoti skaista, un stāja lieliska, un viņas Dieva dāvātais prāts un sajēga bija tik augstas raudzes, ka viņa devās uz Jeruzālemi klausīties Sālamana gudrību; tas tika darīts pēc Dieva pavēles un ļoti iepriecināja Viņu. Turklāt viņa bija ārkārtīgi bagāta, jo Dievs bija devis viņai slavu un bagātības, un zeltu, un sudrabu, un brīnišķas drānas, un kamieļus, un vergus, un tirgotājus. Un tie veica viņas vārdā darījumus un veda mantas pa jūru un zemi, arī Indijā un Asuānā.

22. Par tirgotāju Tamrinu

Un tolaik dzīvoja kāds gudrs vīrs, tirgotāju karavānas vadonis, kuru sauca Tamrins, un viņa kravu veda pieci simti un divdesmit kamieļi, un viņam piederēja trīs un septiņdesmit kuģi.

Un tajā laikā ķēniņš Sālamans vēlējās uzcelt Dieva namu, un viņš izsūtīja vēstis visiem tirgotājiem austrumos un rietumos, ziemeļos un dienvidos, aicinādams tos nākt un ņemt viņa zeltu un sudrabu, lai viņš tad varētu ņemt no tiem it visu, kas nepieciešams darbam. Un daži vīri ziņoja viņam, ka esot kāds bagāts etiopiešu tirgotājs, un Sālamans aizsūtīja tam vēsti un aicināja vest itin visu, ko viņš vēlas no Arābijas zemes,[24] sarkanu zeltu un melnu koku, ko tārpi neēd, un safīrus. Un šis tirgotājs, kuru sauca Tamrins, Etiopijas ķēniņienes tirgotājs, devās pie ķēniņa Sālamana; un Sālamans ņēma no tā it visu, ko vēlējās, un viņš bagātīgi deva tirgotājam it visu, ko tas vēlējās. Un šis tirgotājs bija vīrs ar dziļu prātu, un viņš redzēja un izprata Sālamana gudrību un apbrīnoja to, un uzmanīgi vēroja, lai gūtu mācību, kā ķēniņš atbildot izvēlas vārdus, kā izprast viņa spriedumus un veiklo valodu, un neuzbāzīgo runu, un viņa dzīvesveidu, to, kā viņš apsēžas un pieceļas, un viņa nodarbošanos, un viņa mīlestību un valdīšanu, viņa galdu un likumus. Ar tiem, kurus Sālamanam vajadzēja izrīkot, viņš runāja pazemīgi un laipni, un, kad viņi bija pieļāvuši kādu misēkli, viņš tiem saudzīgi aizrādīja. Jo viņš izrīkoja savu namu gudri un bijādams Dievu un žēlīgi smaidīja par muļķiem, un atgrieza tos uz pareizā ceļa, un laipni izturējās pret kalponēm. Viņš vēra muti, runādams līdzībās, un viņa vārdi bija saldāki par vistīrāko medu; visa viņa izturēšanās bija apbrīnojama, un visa viņa būtne tīkama. Jo gudrību mīl vīri, kam ir prāts, bet muļķi to noliedz.

Un, kad tirgotājs bija to visu redzējis, viņš bija satriekts un brīnījās neizsakāmi. Jo tie, kas bieži redzēja Sālamanu, bija tam ļoti pieķērušies, un viņš kļuva par to skolotāju; un viņa gudrības un izcilības dēļ tie, kas reiz bija pie viņa ieradušies, negribēja viņu atstāt un iet projām. Un viņa vārdu jaukums bija kā ūdens izslāpušajam un maize izsalkušajam, kā dziedinājums slimajam un drēbes kailajam. Un bāreņiem viņš bija kā tēvs. Un viņš sprieda taisnu tiesu, un tiesādams nestājās neviena pusē. Viņam bija slava un bagātības, ko viņam lielā daudzumā bija devis Dievs, proti, zelts un sudrabs, un dārgi akmeņi, un krāšņas drānas, un lopi, un aitas, un neskaitāmas kazas. Un ķēniņa Sālamana laikā zelts bija tikpat parasts kā bronza, sudrabs tāpat kā svins, un bronzas, svina un dzelzs bija tik daudz kā zāles laukā un smilgu tuksnesī; un arī ciedru koka bija daudz. Un Dievs bija devis viņam slavu un bagātības, un gudrību, un žēlsirdību tik bagātīgi, ka starp viņa priekštečiem nebija neviena cita tāda kā viņš un arī starp tiem, kas nāca pēc viņa, nebija tāda neviena.

23. Kā tirgotājs atgriezās Etiopijā

Un notika tā, ka tirgotājs Tamrins vēlējās atgriezties savā zemē, un viņš gāja pie Sālamana un zemu paklanījās, un apskāva viņu, un sacīja: „Lai miers tavai augstībai! Sūti mani projām un ļauj man doties uz savu zemi pie manas valdnieces, jo esmu jau ilgi kavējies, uzlūkodams tavu godību un gudrību un baudīdams vismaigākās gaļas mielastus, ar kuriem tu mani esi bagātīgi lutinājis. Un tagad es gribētu doties pie savas valdnieces. Kaut es varētu mitināties pie tevis, kaut vai kā viszemākais no taviem kalpiem, jo ir svētīti tie, kas dzird tavu balsi un pilda tavas pavēles! Kaut es varētu dzīvot šeit un nekad tevi neatstāt! Taču tev ir jāsūta mani projām pie manas valdnieces man uzticētās atbildības dēļ, lai es varētu viņai atdot, kas viņai pieder. Jo es taču esmu viņas kalps.” Un Sālamans iegāja savā namā un deva Tamrinam daudzas dārgas mantas kā dāvanas Etiopijas zemei, un aizsūtīja Tamrinu projām mierā. Un Tamrins atvadījās no viņa un devās projām, un, veicis visu ceļu, nonāca pie savas valdnieces, un atdeva viņai visu mantību, ko bija atvedis. Un viņš stāstīja tai, kā bija ieradies Jūdas zemē un Jeruzālemē, un kā bija ticis pie ķēniņa Sālamana, un visu, ko bija dzirdējis un redzējis. Un viņš stāstīja ķēniņienei, kā Sālamans spriež taisnu tiesu un kāda vara ir viņa vārdiem, un kā viņš pareizi lemj visās lietās, ar kurām pie viņa vēršas, un kā viņš atbild laipni un žēlīgi, un kā viņā nav nekā neīsta, un kā viņš norīko vadītājus septiņiem simtiem mežstrādnieku, kas saved baļķus, un astoņiem simtiem akmeņkaļu, kas skalda akmeņus, un kā viņš cenšas mācīties no visiem tirgotājiem un veikalniekiem viņu amata un darba viltības, un kā, guvis zinības, viņš tās dubultīgi sniedz tālāk, un cik gudri darinātas visas viņa lietas un veikti visi darbi.

Un katru rītu Tamrins stāstīja ķēniņienei par Sālamana gudrību, kā viņš spriež tiesu un rīkojas taisni, un kā viņš liek klāt galdu un rīko dzīres, un kā māca gudrību, un cik prātīgā kārtībā viņš valda kalpus un vada visus darbus, un kā tie Sālamana vadībā dara savu darāmo, un kā neviens nekrāpj otru un nepiesavinās kaimiņa mantu, un ka pie Sālamana nav neviena zagļa, nedz laupītāja. Jo savā gudrībā viņš pazīst tos, kas rīkojušies aplam, un soda un iedveš tiem bailes, un tie vairs neatkārto savus ļaunos darbus, bet dzīvo ar mieru sirdī, kas tajā savienojas ar bailēm no ķēniņa.

Patiesi, Tamrins visu to stāstīja ķēniņienei, un katru rītu viņš atsauca atmiņā, ko bija redzējis pie ķēniņa, un izklāstīja to viņai. Un ķēniņiene bija kā valodu zaudējusi, klausoties tirgotāja, sava kalpa, stāstītajos brīnumos, un sirdī viņa nodomāja, ka dosies pie Sālamana; un viņa pat raudāja, tik liela bija viņas jūsma par visu Tamrina stāstīto. Un aizvien vairāk viņa vēlējās doties pie Sālamana, taču tad apsvēra, cik ilgs būs ceļojums, un nodomāja, ka ceļš būs pārāk tāls un grūts, lai tajā dotos. Un arvien no jauna viņa iztaujāja Tamrinu par Sālamanu, un arvien no jauna Tamrins stāstīja ķēniņienei par viņu, un ķēniņienei radās jo lielāka vēlēšanās un ilgas doties ceļā, lai dzirdētu Sālamana gudrību un redzētu tā seju, un apskautu viņu, un izlūgtos viņa labvēlību. Un viņas sirds sliecās doties ceļā, jo Dievs lika tai šādi nosliekties un lika viņai tā ilgoties.

24. Kā ķēniņiene sagatavojās ceļojumam

Un ķēniņiene viņiem sacīja: „Ak, ieklausieties jūs, kas esat mana tauta, atveriet ausis maniem vārdiem! Jo es ilgojos gudrības, un mana sirds meklē saprašanu. Mani ir satriekusi gudrības mīlestība un savalgojušas saprašanas saites; jo gudrība ir daudz labāka nekā zelta un sudraba krājumi, tā ir vislabākā no visa, kas radīts uz zemes. Ar ko gan zem debesīm lai gudrību salīdzina? Tā ir saldāka par medu un ielīksmo vairāk kā vīns, un tā spīd spožāk par sauli, un to jāmīl vairāk kā dārgus akmeņus. Un tā uzbaro vairāk kā eļļa un sniedz vairāk sāta kā mīksta gaļa, un tā dod cilvēkam vairāk slavas nekā zelta un sudraba tūkstoši. Tā ir prieka avots sirdij un spoža, mirdzoša gaisma acīm, un raituma devēja kājām, un vairogs krūtīm, un ķivere galvai, un ķēdīte kaklam, un josta gurniem. Tā liek ausīm dzirdēt un sirdīm saprast, tā ir skolotāja mācītiem un padomdevēja klusiem un tikumīgiem, un tā dod slavu tiem, kas gudrību meklē. Tāpat arī valsts nevar iztikt bez gudrības, un bagātības bez tās nevar saglabāt; kājas bez gudrības nevar paturēt vietu, kur nostājušās. Un nav pieņemams tas, ko mēle runā bez gudrības. Gudrība ir vislabākais no visiem dārgumiem. Tas, kurš krāj zeltu un sudrabu, bez gudrības negūs nekādu labumu, bet tam, kurš krāj gudrību, – tam viņa bagātību no sirds neviens nevarēs izzagt. Ko muļķis krāj, to gudrais lieto. Un ļauna darītāju negantības dēļ cildināti tiek taisnīgie; un muļķu aplamo darbu dēļ mīl gudros. Gudrība ir augsta un pilnestīga: es to mīlēšu kā māti, un tā apskaus mani kā savu bērnu. Es iešu gudrības pēdās, un viņa vienmēr mani pasargās; es meklēšu pēc gudrības, un viņa vienmēr būs ar mani; es iešu viņas pēdās, un viņa nepadzīs mani; es atbalstīšos pret viņu, un viņa man būs kā stingrs mūris; es meklēšu patvērumu viņā; un viņa dos man spēku un sīkstumu; es līksmošu viņā, un viņa būs ar mani bezgala žēlastībā. Jo ir pareizi, ka mēs ejam gudrības pēdās un ka mūsu kāju pēdas stāv uz gudrības vārtu sliekšņa. Meklēsim viņu, un mēs viņu atradīsim; mīlēsim viņu, un viņa nevairīsies no mums; sekosim, tad panāksim viņu; lūgsim, un mums taps dots; un pievērsīsim viņai savas sirdis, lai nekad neaizmirstu viņu. Ja atcerēsimies viņu, viņa atminēsies mūs; bet, saejoties ar muļķiem, tu neatcerēsies gudrību, jo tie netur viņu godā, un viņa nemīl muļķus. Turēt godā gudrību nozīmē turēt godā gudro, un mīlēt gudrību nozīmē mīlēt gudro. Mīli gudro un neatrauj sevi no viņa, un, redzot viņu, tu kļūsi gudrs; ieklausies viņa mutes vārdos, lai tu varētu kļūt tāds kā viņš; skaties, kur viņš sper kāju, un neatstāj viņu, lai varētu saņemt visu pārējo viņa gudrību. Un es mīlu viņu, jau dzirdot vien par viņu un neredzējusi viņu, un viss, kas man ir stāstīts par viņu, top man kā ilgas sirdī un kā ūdens izslāpušajam.”

Un viņas galminieki un vergi, un kalpones, un padomnieki atbildēja viņai, sacīdami: „Ak, mūsu kundze, neba tev gudrības trūkst, un tieši savas gudrības dēļ tu gudrību mīli. Savukārt mēs – ja tu iesi, mēs iesim tev līdzi, un, ja tu sēdīsies, mēs sēdīsimies kopā ar tevi; mēs mirsim līdz ar tevi un dzīvosim līdz ar tevi.” Tad ķēniņiene posās ceļojumam ar lielu krāšņumu un godību, ar lielu mantību un daudziem priekšdarbiem. Jo, ar Dieva gribu, viņas sirds ilgojās doties uz Jeruzālemi, lai viņa varētu dzirdēt Sālamana gudrību; jo viņa bija dedzīgi ieklausījusies Tamrina stāstos. Tātad viņa sagatavojās ceļam. Tika apkrauti septiņi simti un deviņdesmit septiņi kamieļi, kā arī neskaitāmi mūļi un ēzeļi, un viņa devās ceļā un mēroja to bez apstāšanās, un viņas sirds paļāvās uz Dievu.

25. Kā ķēniņiene atnāca pie ķēniņa Sālamana

Un viņa ieradās Jeruzālemē un atveda ķēniņam daudzas dārgas dāvanas, kuras tas ļoti labprāt pieņēma. Un viņš uzņēma ķēniņieni ar lielu cieņu un prieku un ierādīja tai mitekli karaliskajā pilī tuvu savējam. Un viņš sūtīja tai ēdienu gan rīta, gan vakara maltītei, katru reizi piecpadsmit koras[25] baltu, smalki maltu miltu, sātīgi pagatavotus ar eļļu, buljonu un mērci, un trīsdesmit koras balti maltu miltu, no kā tika izcepta maize trīssimt piecdesmit cilvēkiem, līdz ar vajadzīgajiem šķīvjiem un paplātēm, un desmit uzbarotus vēršus, un piecus buļļus, un piecdesmit aitas, un neskaitāmus kazlēnus, briežus, gazeles un treknus putnus, un sešdesmit gerata mērus lielu vīna trauku, un trīsdesmit mērus veca vīna, un divdesmit piecus dziedātājus, un divdesmit piecas dziedātājas, un vissmalkāko medu un lieliskus saldumus, un arī tādu ēdienu, ko viņš pats ēda, un tādu vīnu, ko pats dzēra. Un katru dienu viņš tērpa ķēniņieni vienpadsmit tērpos, kas apbūra acis. Un viņš apciemoja to un bija gandarīts, un viņa apciemoja to un bija gandarīta, un viņa redzēja Sālamana gudrību un taisnos spriedumus, un viņa skaistumu, un žēlsirdību, un dzirdēja viņa daiļrunīgo valodu. Un ķēniņiene sirdī brīnījās, un viņas prāts bija pilnīgi satriekts, un viņa ar prātu sajēdza un ar acīm ļoti skaidri saskatīja, cik brīnišķīgs bija Sālamans; un viņa ārkārtīgi brīnījās par to, ko redzēja un dzirdēja pie viņa – cik nevainojama bija viņa savaldība un cik gudra izpratne, un sirsnīga iejūtība, un valdonīga stāja. Un viņa dzirdēja Sālamana balss maigumu, un cik izsvērti runāja viņa lūpas, un ar kādu cieņu viņš deva pavēles, un kā atbildēja – klusi un bijādams Dievu. Viņa visu to redzēja un bija satriekta par Sālamana gudrības lielumu, un viņa vārdos un runā nebija nekādu trūkumu, viss, ko viņš runāja, bija nevainojams.

Un Sālamans strādāja Dieva nama būvniecībā, viņš cēlās un staigāja pa labi un pa kreisi, uz priekšu un atpakaļ. Un viņš rādīja strādniekiem mērus un svarus, un materiālu aizņemto vietu, un kalējiem viņš stāstīja, kā lietot veseri un urbi, un kaltu, un mūrniekiem viņš ierādīja leņķa mēru un cirkuli, un virsmas mēru. Un viss tika darināts pēc viņa pavēles, un neviens nerunāja pretī viņa vārdiem: jo viņa sirds gaišums bija kā lampa tumsā un viņa gudrība bija neizsmeļama kā smiltis. Un arī zvēru un putnu valodā viņam nebija nekā nesaprotama, un ar savu gudrību viņš pat velnus piespieda paklausīt. Un visu to viņš darīja ar Dieva dotajām iemaņām, kuras viņš tam bija izlūdzies; jo viņš nelūdza uzvaru pār ienaidnieku un nelūdza bagātību un slavu, toties viņš lūdza Dievu dot gudrību un saprašanu valdīt pār savu tautu un celt Dieva namu, un slavināt Dieva darbu un visu, ko viņš tam devis caur gudrību un saprašanu.

26. Kā ķēniņš sarunājās ar ķēniņieni

Un ķēniņiene Makeda runāja ar ķēniņu Sālamanu, sacīdama: „Tu esi svētīts, mans kungs, ja jau tev dota tāda gudrība un saprašana. Jo es pati vēlos, kaut varētu būt tikai viena no tavām viszemākajām kalponēm, lai varētu mazgāt tavas kājas un klausīties tavā gudrībā, un uztvert tavu saprašanu, un kalpot tavai godībai, un priecāties par tavu viedumu. Ai, cik ļoti mani ir iepriecinājušas tavas atbildes un tavas balss maigums, un tavas gaitas skaistums, un tavu vārdu cēlums un atjautība. Tavas balss mīļums liek sirdij līksmot un atmaigt kauliem, tas dod sirdij drosmi, un labo gribu un laipnību lūpām, un stingrību gaitai. Es lūkojos tevī un redzu, ka tava gudrība ir neizmērojama un izpratne neizsmeļama, tā ir kā gaismeklis tumsā un kā granātābols dārzā, un kā pērle jūrā, un kā rīta zvaigzne starp citām zvaigznēm, un kā mēness gaisma miglā, un tā uzaust kā brīnišķīgs rīts, kā saullēkts debesīs. Un es pateicos Viņam, kas atveda mani šurp un parādīja man tevi, un lika man nākt uz tavu vārtu sliekšņa un klausīties tavu balsi.”

Un ķēniņš Sālamans atbildēja viņai, sacīdams: „No tevis pašas plūst gudrība un saprašana. Man jau tās ir tikai tik, cik Israēla Dievs man tās devis, jo es tās lūgtin izlūdzos no viņa. Un tev, kaut arī tu nepazīsti Israēla Dievu, ir šī gudrība, kurai tu esi likusi izaugt savā sirdī, un tā ir likusi tev atnākt pie manis, mana Dieva vasaļa un verga, un uz viņa svētnīcu, kuru es ceļu un kurā kalpoju un staigāju ap savu valdnieci,[26] Israēla Dieva likuma mājokli, svēto un debešķīgo Ciānu. Jā, es esmu sava Dieva vergs un neesmu brīvs cilvēks; es kalpoju nevis saskaņā ar savu gribu, bet saskaņā ar viņa gribu. Un šī mana runa nenāk no manis, jo es tikai izsaku to, ko viņš liek man izteikt. It visu, ko viņš pavēl, es daru; it visur, kur viņš liek man iet, es eju; it visu, ko viņš man māca, es runāju; lietas, kurās viņš man ir devis gudrību, es saprotu. Jo no nieka pīšļiem viņš ir darījis manu miesu, un no plika ūdens viņš ir darījis mani par cietu vīru, un no vienas izlietas lāses, kas, nopilot zemē, būtu ātri izžuvusi, viņš ir radījis mani pēc sava tēla un savas līdzības.”

27. Par strādnieku

Un, kamēr Sālamans šādi runāja ar ķēniņieni, viņš ieraudzīja kādu strādnieku, kurš nesa uz galvas akmeni un uz kakla un pleciem ādas maisu ar ūdeni, un ēdiens un sandales bija uzsieti viņam pie gurniem, un rokās viņam bija malkas klēpis; viņa drēbes bija noplīsušas un skrandainas, sviedru lāses krita viņam no sejas, un ūdens no maisa pilēja viņam uz kājām. Un, kad strādnieks gāja garām Sālamanam, ķēniņš viņam sacīja: „Apstājies!” – un strādnieks apstājās. Un ķēniņš pagriezās pret ķēniņieni un sacīja tai: „Paskaties uz šo vīru! Kādā ziņā es esmu par viņu pārāks? Un kādā ziņā es esmu par viņu labāks? Vai mana godība ir lielāka par šī vīra godību? Es taču esmu cilvēks un pīšļi, un pelni, kas rītu sapūs un ko tārpi noēdīs, un tomēr šobrīd es izskatos tā, it kā nemūžam nemiršu. Kurš gan varētu sūdzēties Dievam, ja viņš apveltītu šo vīru tā, kā ir apveltījis mani, un ja viņš mani darītu tādu pašu kā šo vīru? Vai gan mēs abi neesam dzīvas dvašas, proti, cilvēki? Un tāda pati kā viņa nāve ir arī mana nāve, un tāda pati kā viņa dzīve ir arī manējā. Tomēr šis vīrs ir stiprāks strādnieks nekā es, jo Dievs dod spēku vājajiem kā viņam labpatīk.” Un Sālamans sacīja strādniekam: „Ej pie sava darba!”

Un viņš runāja tālāk ar ķēniņieni, sacīdams: „Kāds gan ir labums no mums, cilvēku bērniem, ja mēs nedzīvojam uz zemes sirsnībā un mīlestībā? Vai gan mēs visi neesam niecība, plika zāle uz lauka, kas novīst, kad pienāk tās laiks, un ko nodedzina ar uguni? Uz zemes mēs mielojamies ar mīkstu gaļu un valkājam dārgas drānas, taču, pat dzīvi būdami, mēs pūstin pūstam; mēs svaidām sevi ar saldām smaržām un smalkām ziedēm, taču pat dzīves laikā mēs esam miruši grēkā un pārkāpumos; mēs esam gudri, bet kļūstam par muļķiem, būdami nepaklausīgi un rīkodamies netaisni; mūs ciena, bet mēs kļūstam nicināmi, piekopjot maģiju, buršanos un elku pielūgšanu. Cilvēks, kas ir cienīts, kas radīts pēc Dieva līdzības, – ja viņš dara labu, tad kļūst kā Dievs; taču cilvēks, kas ir niecība, – ja viņš grēko, tad viņš kļūst līdzīgs velnam – nekaunīgajam velnam, kas atsakās pildīt sava Radītāja pavēles, – un visi nekaunīgie starp cilvēkiem iet viņa pēdās un tiks tiesāti kopā ar viņu. Un Dievs mīl pieticīgos un tos, kas pazemīgi iet viņa ceļu, un tie līksmos viņa valstībā. Svētīts tas cilvēks, kas pazīst gudrību, proti, līdzjūtību un Dieva bijāšanu.”

Un, kad ķēniņiene to dzirdēja, viņa teica: „Cik ļoti tava balss mani iepriecina! Un cik dziļi tavi vārdi un tavas mutes teiktais mani apmierina! Tagad saki man: kā man būtu pareizi pielūgt? Mēs pielūdzam sauli, tā, kā tēvi mums mācījuši, jo mēs sakām, ka saule ir dievu karalis.[27] Un starp mūsu pavalstniekiem ir citi, kas pielūdz citas lietas; daži pielūdz akmeņus un dažu pielūdz kokus, un daži – grieztus tēlus, un daži – zelta un sudraba tēlus. Un mēs pielūdzam sauli, jo tā gatavo mūsu ēdienu un, turklāt, izgaismo tumsu un izkliedē bailes; mēs to saucam par „mūsu karali” un arī par „mūsu radītāju”, un mēs pielūdzam viņu kā savu dievu; jo neviens nav mums teicis, ka bez viņa būtu vēl kāds dievs. Taču mēs esam dzirdējuši, ka šeit pie tevis, Israēlā, ir cits Dievs, kuru mēs nepazīstam, un ļaudis ir mums stāstījuši, ka viņš jums ir no debesīm atsūtījis likuma mājokli un ka viņš ar pravieša Mozus roku devis jums plāksni ar eņģeļu kārtību. Mēs esam arī dzirdējuši – ka viņš pats nākot pie jums un runājot ar jums, un paužot jums savus rīkojumus un baušļus.”

28. Kā Sālamans deva ķēniņienei baušļus

Un ķēniņš atbildēja un sacīja viņai: „Patiesi, ir tā, ka cilvēkiem vajadzētu godāt Dievu, kas radījis visumu, debesis un zemi, jūru un sausumu, sauli un mēnesi, zvaigznes un mirdzošos debesu ķermeņus, kokus un akmeņus, lopus un dūnainus putnus, savvaļas zvērus un krokodilus, zivis un vaļus, nīlzirgus un ūdens ķirzakas, zibeņus un pērkona dārdus, mākoņus un pērkonus, un labo, un ļauno. Viņu vienu mums pienākas pielūgt ar bailēm un drebēšanu, ar prieku un labu prātu. Jo viņš ir visuma kungs, eņģeļu un cilvēku radītājs. Un tieši viņš nogalina un atdzīvina, viņš uzliek sodu un izrāda līdzjūtību, pieceļ no zemes to, kas ir postā, liek nabagam celties no putekļiem, liek bēdāt un līksmot, ceļ un gāž. Neviens nevar norāt viņu, jo viņš ir visuma kungs, un nav neviena, kas varētu viņam sacīt: „Ko tu esi izdarījis?” Un eņģeļiem un cilvēkiem pienākas slavināt viņu un pateikties viņam. Un attiecībā uz tevis teikto, ka „viņš jums ir no debesīm atsūtījis likuma mājokli” – patiesi, mums ir dota Israēla Dieva likuma mājoklis, ko viņš savas gudrības spozmē radīja, vēl pirms visa pasaule tika radīta. Un viņš ir atsūtījis mums savus baušļus, rakstos liktus, lai mēs zinātu viņa pavēli un spriedumu, ko viņš ir paudis savas svētības kalnā.”

Un ķēniņiene sacīja: „No šī brīža es nepielūgšu sauli, toties pielūgšu saules radītāju, Israēla Dievu. Un Israēla Dieva likuma mājoklim būs būt pavēlniekam man un arī visam manam dzimumam pēc manis, un visām valstīm, kas ir manā varā. Un tāpēc es esmu atradusi žēlastību tavās acīs un mana radītāja, Israēla Dieva, priekšā, kas ir atvedis mani pie tevis un licis man dzirdēt tavu balsi, un parādījis man tavu seju, un licis man saprast tavu mācību.” Tad viņa atgriezās savā miteklī.

Un ķēniņiene mēdza bieži iet pie Sālamana un atgriezties, un ieklausīties viņa gudrībā, un paturēt to savā sirdī. Un Sālamans mēdza apciemot viņu un atbildēt uz visiem jautājumiem, ko viņa uzdeva, un ķēniņiene bieži izjautāja viņu, un Sālamans stāstīja viņai par visiem jautājumiem, uz kuriem viņa gribēja zināt atbildi. Un, kad ķēniņiene bija tur nodzīvojusi sešus mēnešus, viņa vēlējās atgriezties savā zemē un aizsūtīja Sālamanam vēsti, sacīdama: „Es ļoti ilgojos dzīvot pie tevis, bet tagad, visas manas tautas dēļ, es vēlos atgriezties savā zemē. Un attiecībā uz to, ko esmu dzirdējusi, – kaut Dievs liktu tam nest augļus manā sirdī un visu to ļaužu sirdīs, kas klausījās kopā ar mani. Jo ausij nemūžam nebūs gana klausīties tavu gudrību, un acij nemūžam nebūs gana skatīties tajā.”

Jo ne tikai ķēniņiene nāca klausīties Sālamana gudrību, – ļoti daudzi nāca gan no tuvām, gan tālām pilsētām un zemēm; jo tajos laikos nebija atrodams neviens, kas gudrības ziņā līdzinātos Sālamanam (un pie viņa nāca ne tikai cilvēki, bet arī savvaļas dzīvnieki un putni, tie ieklausījās viņa balsī un sarunājās ar viņu), un tad viņi atgriezās savās zemēs, un itin visi bija pārsteigti par viņa gudrību un apbrīnoja redzēto un dzirdēto.

Un, kad ķēniņiene aizsūtīja Sālamanam vēsti, ka viņa grasās doties uz savu zemi, viņš apdomāja savā sirdī un sacīja: „Tik izcili skaista sieviete ir atnākusi pie manis no paša zemes gala! Kā lai es zinu? Vai Dievs ļaus man laist sēklu viņā?” Kā jau ir sacīts Ķēniņu grāmatā, Sālamans bija liels sieviešu mīlētājs.[28] Viņš precēja ebrejietes, kā arī ēģiptietes, kanaānietes, edomietes un moābietes, un sievas no Rifas[29] un Kuerges[30], un Damaskas, un Surestas (Sīrijas), – sievietes, kas bija izdaudzinātas skaistules. Un viņam četri simti ķēniņieņu un seši simti piegulētāju. Taču viņš tā rīkojās neba kopošanās dēļ, bet gan gudra Dieva nolūka vadīts un atceroties, ko Dievs bija teicis Ābrahāmam: „Es vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes, kā smiltis, kas jūras krastā.”[31] Un Sālamans savā sirdī sacīja: „Kā lai es zinu? Varbūt ar Dieva palīgu katra no šīm sievietēm dāvās man dēlus.” Tāpēc, šādi darīdams, viņš rīkojās gudri un sacīja: „Mani bērni iemantos naidnieku pilsētas un iznīdēs elku pielūdzējus.”

Proti, šīs senās tautas dzīvoja pēc miesas likuma, jo Svētā Gara žēlastība vēl nebija viņām sniegta. Un tiem, kas pēc Kristus, bija ar laulības likumu nolikts dzīvot ar vienu sievieti. Un apustuļi bija viņiem noteikuši: „Visi tie, kas ir saņēmuši viņa miesu un viņa asinis, ir brāļi. Viņu māte ir baznīca un viņu tēvs ir Dievs, un līdz ar Kristu, ko viņi ir saņēmuši, viņi izsaucas, sakot: „Mūsu Tēvs debesīs...”” Taču Sālamanam nebija nekāda noteikta likuma attiecībā uz sievietēm, un viņu nekādi nevar vainot par daudzu sievu precēšanu. Taču tiem, kuri tic, ka ir nolikts un pavēlēts, lai viņi neprec daudzas sievas, arī Pāvils saka: „Tie, kuri prec daudzas sievas, meklē paši sev sodu. Tas, kurš prec vienu sievu, ir bez grēka.”[32] Un likums attiecībā uz bērnu radīšanu attur mūs arī no svainēm.[33] Apustuļi par to runā Padomu grāmatā.[34]

29. Par trīssimt astoņpadsmit patriarhiem

Tātad mēs lemjam, tāpat kā viņi lēmuši. Mēs labi zinām, ko runāja apustuļi, kas bija pirms mums. Mēs, trīssimt astoņpadsmit, esam uzturējuši spēkā un iemūžinājuši pareizticību, mūsu Kungam Jēzum Kristum esot ar mums. Un viņš ir mums norādījis, kas mums jāmāca un kā mums pareizi jātic.

Turpinās stāstījums par Sālamanu un Šebas ķēniņieni

Un ķēniņš Sālamans aizsūtīja vēsti ķēniņienei, sacīdams: „Tagad, kad tu esi ieradusies šeit, kāpēc gan tu vēlies doties projām, neredzējusi, kā tiek valdīta valsts un kā taisnajie ēd valsts izredzētajiem domātās maltītes, un kā grēcinieki tiek aizdzīti. To redzēdama, tu iemantosi gudrību. Seko man tagad un sēdies teltī manā godībā, un es pabeigšu tavu apmācību, un tu izzināsi manas valsts pārvaldi; jo tu esi mīlējusi gudrību, un tā paliks ar tevi līdz tavam galam un mūžīgi mūžos.” Raugi, šajā runā parādās pravietojums.

Un ķēniņiene sūtīja otru vēsti, sacīdama: „Es biju muļķe, bet esmu kļuvusi gudra, sekojot tavai gudrībai, un no Israēla Dieva atraidītas radības es esmu kļuvusi par izredzētu sievieti manā sirdī mītošās ticības dēļ; un no šī brīža es nepielūgšu nevienu citu dievu, tikai Viņu. Un attiecībā uz tevis teikto, ka tu vēlies vairot manu gudrību un godu, – es nākšu saskaņā ar tavām vēlmēm.” Un Sālamans līksmoja par šo vēsti, un viņš ietērpa savus izredzētos krāšņās drānās un dubultoja ēdienu klāstu uz galda, un rūpīgi izrīkoja visu, kas saistīts ar mājas kārtību; un ķēniņa Sālamana nams ik dienas tika saposts viesu uzņemšanai. Un viņš visu gatavoja ārkārtīgi smalki, priekā un mierā, ar gudrību un maigumu, dziļā pazemībā un pieticībā; un tad viņš lika klāt karalisko galdu saskaņā ar savas valsts likumiem.

Un ķēniņiene atnāca un devās uz atsevišķi iekārtoto, krāšņo goda vietu, un viņa apsēdās tieši aiz Sālamana, kur varēja visu redzēt un izzināt, un mācīties. Un viņa ārkārtīgi apbrīnoja visu, ko redzēja un dzirdēja, un savā sirdī viņa slavināja Israēla Dievu un bija satriekta, redzot ķēniņa pils brīnumaino krāšņumu. Jo viņa visu redzēja, lai gan neviens nevarēja redzēt viņu, tieši kā Sālamans bija viņai gudri iekārtojis. Viņš bija izdaiļojis ķēniņienes sēdekli, pārsedzis to ar purpura pārsegiem, un bija izlicis paklājus, un izrotājis to ar marmoru un dārgakmeņiem, un viņš dedzināja aromātiskus pūderus un izsmidzināja visapkārt mirru un kanēļa eļļu, un uz visām pusēm izkūpināja vīraku un dārgus kvēpekļus. Un, kad ķēniņieni ieveda šajā telpā, smarža viņai ļoti patika, un vēl pirms viņa mielojās ar mīkstu gaļu, viņai patika tās smarža. Un Sālamans ar gudru ziņu sūtīja viņai tādu gaļu, no kuras viņai slāps, un dzērienus, kas bija sajaukti ar etiķi, un zivi un citus ēdienus ar pipariem. Tā viņš rīkojās un cienāja ar to visu ķēniņieni. Šajā karaliskajā maltītē tika notiesāti trīs un vēl septiņi ēdieni, un, kad pārvaldnieki, padomnieki, jaunekļi un kalpi bija aizgājuši, ķēniņš piecēlās un gāja pie ķēniņienes, un sacīja tai – tagad, kad viņi bija divi vien: „Mīlestības dēļ – atpūties šeit līdz rītausmai.” Un viņa Sālamanam sacīja: „Apzvēri man pie sava Dieva, Israēla Dieva, ka tu neņemsi mani ar varu. Jo, ja es, kas saskaņā ar cilvēku likumiem esmu jaunava, tikšu pavesta, man būs jādodas ceļā bēdās, postā un žēlabās.”

30. Par ķēniņa Sālamana zvērestu ķēniņienei

Un Sālamans atbildēja un sacīja viņai: „Es tev zvēru, ka neņemšu tevi ar varu, bet tev man jāzvēr, ka tu neņemsi ar varu neko, kas ir manā mājā.” Un ķēniņiene smējās un sacīja viņam: „Tāds gudrs vīrs – kāpēc tu runā kā muļķis? Vai tad es kaut ko zagšu? Vai es aiznesīšu no ķēniņa nama ko tādu, ko ķēniņš man nebūs devis? Ij nedomā, ka es te esmu nākusi bagātību kāres pēc. Turklāt manis pašas valsts ir tikpat bagāta kā tavējā, un man netrūkst nekā no tā, ko es vēlos. Tik tiešām, es esmu te ieradusies, tikai lai gūtu tavu gudrību.” Un Sālamans sacīja viņai: „Ja tu gribi, lai es tev zvēru, tad zvēri arī tu man, jo zvērēt pienākas mums abiem, lai neviens no mums nebūtu netaisni aizskarts. Un, ja tu neliksi man zvērēt, tad es nelikšu zvērēt tev.” Un ķēniņiene sacīja viņam: „Apzvēri man, ka neņemsi mani ar varu, un es no savas puses zvērēšu neņemt ar varu neko no tavas mantas.” Un Sālamans zvērēja ķēniņienei un lika arī viņai zvērēt.

Un ķēniņš aizgāja pie savas guļvietas vienā telpas pusē, un kalpi saklāja ķēniņienei vietu otrā pusē. Un kādam jaunam kalpam Sālamans sacīja: „Izmazgā bļodu un, ķēniņienei redzot, ielej tajā ūdeni, tad aizver durvis un ej gulēt.” Un Sālamans runāja ar šo kalpu ķēniņienei nesaprotamā valodā, un kalps izpildīja ķēniņa pavēli un aizgāja gulēt. Taču ķēniņš vēl nebija aizmidzis, viņš tikai izlikās, ka guļ un uzmanīgi vēroja ķēniņieni. Tolaik ķēniņa Sālamana namā bija gaišs kā dienā, jo viņš savā gudrībā bija licis mājas jumtā iestiprināt mirdzošas pērles, kas bija kā saule un mēness, un zvaigznes.

Un ķēniņiene mazliet pagulēja. Un, kad viņa pamodās, mute viņai bija sausa no slāpēm to ēdienu dēļ, ar ko Sālamans bija gudri viņu cienājis, un tiešām viņai ļoti slāpa, un mute bija izkaltusi; un viņa kustināja lūpas un ievilka vaigus, taču nekādu miklumu neguva. Un viņa nolēma padzerties ūdeni, ko bija redzējusi, un paskatījās uz ķēniņu Sālamanu, uzmanīgi pavēroja viņu un nodomāja, ka viņš guļ ciešā miegā. Taču viņš negulēja un gaidīja, līdz ķēniņiene piecelsies nozagt ūdeni un veldzēt slāpes. Un viņa piecēlās un bez trokšņa aizgāja pie ūdens trauka un cēla to pie lūpām. Un Sālamans satvēra viņas roku, pirms viņa paspēja padzerties, un sacīja viņai: „Kāpēc gan tu pārkāpi zvērestu, ko man devi, – ka tu neņemsi ar varu neko, kas ir manā mājā?” Un viņa izbijusies atbildēja un sacīja viņam: „Vai tad, dzerot ūdeni, ir pārkāpts zvērests?” Un ķēniņš viņai sacīja: „Vai tu esi šajā pasaulē redzējusi ko labāku par ūdeni?” Un ķēniņiene sacīja: „Es esmu grēkojusi pret sevi, un tu esi brīvs no sava zvēresta. Taču ļauj man padzerties un veldzēt slāpes.” Un Sālamans viņai sacīja: „Tātad es esmu brīvs no zvēresta, ko tu liki man dot?” Un ķēniņiene sacīja: „Esi brīvs no zvēresta, tikai ļauj man padzerties!” Un Sālamans atļāva viņai dzert ūdeni, un, kad ķēniņiene bija padzērusies, viņš darīja savu gribu pie tās, un viņi gulēja kopā.

Un, kad ķēniņš Sālamans bija aizmidzis, viņš sapnī redzēja mirdzošu sauli, un tā nāca no debesīm un meta ārkārtīgi krāšņu spožumu pār Israēlu. Un, kad šī saule bija tur kādu laiciņu pakavējusies, tā pēkšņi attālinājās un aizlidoja uz Etiopijas zemi, un spīdēja tur neizsakāmi dižā spozmē mūžīgi, jo vēlējās mitināties tur. Un ķēniņš sacīja: „Es gaidīju, kad tā atgriezīsies Israēlā, bet tā neatgriezās. Un atkal, kamēr es gaidīju, debesīs uzausa gaisma, un no tām nolaidās Saule Jūdas zemē, un tā izstaroja vēl daudz stiprāku gaismu nekā iepriekš.” Un[35] Israēls šīs Saules liesmu dēļ lūdzās to ļaunīgi un nestaigāja tās gaismā. Un šī Saule nepievērsa uzmanību Israēlam, un Israēlieši to ienīda, un miers starp viņiem un Sauli vairs nebija iespējams. Un viņi pacēla rokas pret to ar nūjām un nažiem, un viņi gribēja izdzēst šo Sauli. Un viņi iemeta tumsā visu pasauli ar zemestrīci un biezu melnumu, un viņi iztēlojās, ka šī Saule viņiem nekad vairs neausīs. Un viņi iznīcināja tās gaismu un viņi metās tai virsū, un viņi nolika sardzi pie tās kapa, kur bija to iemetuši. Un Saule parādījās, kur viņi to nemeklēja, un izgaismoja visu pasauli, it īpaši pirmo un pēdējo pāvesta valsti, Etiopiju un Romu. Un tā it nemaz nepievērsa uzmanību Israēlam un uzkāpa savā agrākajā tronī.

Un, kad ķēniņš Sālamans sapnī redzēja šo vīziju, viņa dvēselē viesās nemiers, un viņa saprašana bija satriekta kā ar zibeni, un viņš pamodās ar satrauktu prātu. Turklāt viņš brīnījās par ķēniņieni, jo tā kūsāja spēkā un auguma dailē, un savā jaunavībā bija neaptraipīta; un viņa bija sešus gadus valdījusi savā valstī, un, par spīti savai cēlajai pievilcībai un lieliskajam augumam, bija saglabājusi miesu šķīstu. Un ķēniņiene sacīja Sālamanam: „Atlaid mani un ļauj man doties uz savu valsti!” Un viņš iegāja savā mājā un deva tai it visu, ko tā vēlējās no krāšņajām mantām un bagātībām, un skaistajām drānām, kas apbūra acis, un visa pārējā, un liela krava tika salikta vešanai uz Etiopiju, – kamieļi un rati, seši tūkstoši skaitā, kas bija apkrauti ar visskaistākajām un iekārojamākajām mantām, un ratos krava tika vesta pāri tuksnesim, un kuģī varēja braukt pāri jūrai, un vēl viņai deva kuģi, ar kuru varēja lidot pa gaisu; to Sālamans bija iztaisījis savā Dieva dāvātajā gudrībā.

31. Par zīmi, ko Sālamans deva ķēniņienei

Un ķēniņiene priecājās un gāja, lai dotos projām, un ķēniņš izvadīja viņu ar lielu godu un ceremonijām. Un Sālamans paveda viņu sānis, lai viņi būtu divi vien, un novilka gredzenu no sava mazā pirkstiņa un deva to ķēniņienei, sacīdams: „Ņem šo, lai neaizmirsti mani. Un, ja gadīsies tā, ka mana sēkla vairosies tevī, lai šis gredzens ir par zīmi; un, ja piedzims zēns, lai viņš nāk pie manis; un lai Dieva miers ir ar tevi! Kad es gulēju ar tevi, es sapnī redzēju daudzus tēlus; izskatījās, ka saule bija uzlēkusi pār Israēlu, bet tā pati aizrāvās projām un aizlidoja, un iedegās pār Etiopijas zemi; varbūt šī zeme tiks svētīta caur tevi; Dievs zina. Un tu – ievēro, ko es tev teicu, – pielūdz Dievu no visas sirds un pildi Viņa gribu. Jo Viņš soda nekaunīgos, bet ir žēlsirdīgs pret pazemīgajiem, un Viņš gāž vareno troņus, bet ceļ godā trūcīgos. Jo nāve un dzīvība nāk no Viņa, un bagātība un nabadzība tiek pēc Viņa gribas. Jo viss ir Viņa, un neviens nevar pretoties Viņa pavēlēm un tiesai debesīs un uz zemes, jūrā un bezdibeņos. Un lai Dievs ir ar tevi! Ej ar mieru.” Un viņi šķīrās viens no otra.

32. Kā Ķēniņiene dzemdēja un atgriezās savā zemē

Un ķēniņiene devās projām un nonāca Bala Zadisarejas zemē deviņus mēnešus un piecas dienas pēc tam, kad bija šķīrusies no ķēniņa Sālamana. Un viņu pārņēma radību sāpes, un viņa laida pasaulē bērnu – zēnu –, un ar lielu lepnumu un prieku nodeva to auklei. Un viņa pakavējās, līdz beidzās viņas šķīstīšanās dienas, un tad ar lielu svinīgumu un ceremonijām atgriezās pati savā zemē. Un viņas kalpotāji, kas bija tur palikuši, nesa dāvanas savai kundzei un klanījās, un pagodināja viņu, un visos zemes novados priecājās par viņas pārnākšanu. Tos nācējus, kas bija dižciltīgi, viņa tērpa krāšņās drānās, un dažiem viņa deva zeltu un sudrabu, un gaiši violetus un purpura apmetņus; viņa tiem dāvāja dažnedažādas lietas, ko vien varēja vēlēties. Viņa valdīja savu valsti pareizi, un visi pildīja viņas pavēles, jo viņa mīlēja gudrību un Dievs stiprināja viņas valsti.

Un bērns auga, un viņa tam deva vārdu Baina-Lehkems.[36] Un bērns sasniedza divpadsmit gadu vecumu un jautāja saviem draugiem, citiem puikām, kuri mācījās kopā ar viņu, un sacīja tiem: „Kas ir mans tēvs?” Un viņi tam atbildēja: „Ķēniņš Sālamans.” Un viņš devās pie savas mātes, ķēniņienes, un sacīja tai: „Ak, ķēniņien, dari man zināmu, kas ir mans tēvs!” Un ķēniņiene runāja ar viņu dusmīgi, gribēdama zēnu iebiedēt, lai tam nerastos vēlēšanās iet pie sava tēva: „Kāpēc tu man jautā par savu tēvu? Es esmu tavs tēvs un tava māte; nemēģini uzzināt ko citu.” Un zēns aizgāja no viņas un apsēdās. Un viņš otru un trešo reizi jautāja mātei, un viņš lūgtin lūdzās tai, lai pasaka. Tad kādu dienu viņa tam sacīja: „Viņa zeme ir ļoti tālu, un ceļš uz turieni ir ļoti grūts; vai tad tev šeit nav labāk?” Un jaunais Baina-Lehkems bija izskatīgs, viss viņa augums un locekļi, un pleci atgādināja viņa tēvu ķēniņu Sālamanu, un arī viņa acis un kājas, un gaita atgādināja ķēniņu Sālamanu. Un, kad viņam bija divdesmit un divi gadi, viņš bija pilnībā apguvis kara mākslu un jāšanas prasmi, un savvaļas zvēru medības un slazdu likšanu, un arī visu citu, ko pienākas iemācīties jauniem vīriešiem. Un viņš sacīja ķēniņienei: „Es iešu un raudzīšos vaigā savam tēvam, un pēc Dieva, Israēla Kunga, gribas es atgriezīšos šeit.”

33. Kā ceļoja Etiopijas ķēniņš

Un ķēniņiene izsauca Tamrinu, savu karavānu un tirgoņu vadītāju, un sacīja tam: „Gatavojies ceļam un ņem līdzi šo jaunekli, jo viņš lūdzas mani dienu un nakti. Tev būs aizvest viņu pie ķēniņa un droši atvest viņu atpakaļ šurp, ja Dievam, Israēla kungam, labpatiks.” Un viņa norīkoja ceļinieku bagātībai un godājamam stāvoklim atbilstošu svītu un sagatavoja visu nepieciešamo mantību un veltes, ko dāvāt ķēniņam, un visu, kas būtu vajadzīgs vieglam un ērtam ceļam. Un viņa sagatavoja visu dēla sūtīšanai tālumā, un kalpotājiem, viņa pavadoņiem, iedeva tik daudz naudas, cik tiem ceļā vajadzēs viņas dēlam un pašiem. Un viņa tiem pavēlēja, lai neatstāj dēlu tur, bet tikai nogādā pie ķēniņa un pēc tam atved atpakaļ pie viņas, kad tam vajadzēs uzņemties viņas zemes valdīšanu.

Etiopijas zemē tolaik bija likums, ka tikai sieviete drīkst valdīt un ka viņai jābūt jaunavai, kas nekad nav pazinusi vīrieša, bet ķēniņiene sacīja Sālamanam[37]: „No šā brīža būs valdīt vīram no tavas sēklas, un sievietei nekad vairs nebūs valdīt; tikai no tevis dzimušam būs valdīt, un viņa dzimumam pēc tam no paaudzes paaudzē. Un to tev būs ar bronzas burtiem ierakstīt to praviešu grāmatas rullī, un nolikt to Dieva namā, kas tiks uzcelts kā piemiņa un kā pastaro dienu pravietojums. Un ļaudīm nebūs pielūgt sauli un debesu varenību, nedz arī kalnus un mežus vai akmeņus un lauka kokus, vai aizas un ūdens būtnes, vai gravētus tēlus un zelta tēlus, vai spalvainus putnus, kas lido; un viņiem nebūs tos izmantot pareģošanā, nedz arī pielūgt tos. Un šim likumam būs valdīt mūžam. Un, ja kāds pārkāps šo likumu, tad tavs dzimums to tiesās mūžīgi. Tikai dod mums svētās debesu Ciānas, Dieva likuma mājokļa, pārsega malas, un mēs tās skausim. Miers lai ir tavas valsts spēkam un tavai brīnišķai gudrībai, kuru Dievs, Israēla kungs, mūsu radītājs, tev ir devis.”

Un ķēniņiene paveda jaunekli sānis un, kad viņi bija vieni, iedeva tam zīmi, ko Sālamans bija iedevis viņai, proti, gredzenu no viņa pirksta, lai viņš pazītu savu dēlu un lai atcerētos viņas vārdu un derību, ko viņa ar Sālamanu slēgusi, ka viņa pielūgs Dievu visas sava mūža dienas, pati un viņas pavalstnieki, ar visu spēku, ko Dievs viņai devis. Un tad ķēniņiene aizsūtīja viņu ar mieru.

Un jauneklis ar savu svītu vairs nekavējās un devās ceļā, un nonāca Gazas apkaimes zemē. Tā ir tā Gaza, ko ķēniņš Sālamans uzdāvināja Etiopijas Ķēniņienei. Un Apustuļu darbos evaņģēlists Lūka rakstīja, sacīdams: „Viņš [?] bija visas Gazas zemes pārvaldnieks, ķēniņienes Kandakes einuhs, kas bija ticējis apustuļa Lūkas vārdiem.”[38]

34. Kā jauneklis ieradās savas mātes zemē

Un, kad jauneklis ieradās savas mātes zemē, viņš tur līksmoja par godu, ko viņam parādīja, un dāvanām, ko viņam uzdāvināja. Un, kad ļaudis viņu ieraudzīja, tiem likās, ka jauneklis ir kā izliets ķēniņš Sālamans. Un ļaudis klanījās viņam un sacīja: „Sveiks, lai dzīvo karaliskais tēvs!” Un viņi nesa tam dāvanas un upurus, taukus lopus un ēdienus, kā savam ķēniņam. Un visas Gazas valsts ļaudis, līdz pat Jūdas robežām, bija satraukti un runāja: „Tas ir ķēniņš Sālamans.” Un daži teica: „Ķēniņš ir Jeruzālemē un ceļ sev namu,” – tad jau viņš bija beidzis Dieva nama celtniecību, – un citi teica: „Šis ir ķēniņš Sālamans, Dāvida dēls.” Un viņi bija apjukuši un strīdējās cits ar citu, un tad aizsūtīja izlūkus zirgos, kam bija jāsameklē ķēniņš Sālamans un jānoskaidro, vai viņš tiešām ir Jeruzālemē vai arī pie viņiem, Gazā. Un izlūki aizjāja pie Jeruzālemes pilsētas sargiem, un viņi atrada tur ķēniņu Sālamanu un klanījās tam, un sacīja: „Sveiks, lai dzīvo karaliskais tēvs! Mūsu zeme ir nemierīga, jo tur ieradies kāds tirgotājs, kurš līdzinās tev pēc auguma un sejas, bez jelkādām pārmaiņām vai atšķirībām. Viņš līdzinās tev pēc cēlās stājas un krāšņā veidojuma, un auguma, un krietnā izskata; viņam netrūkst ne nieka šai ziņā, un viņš nekādi neatšķiras no tevis. Viņa acis ir tīksmīgas kā tādam, kas dzēris vīnu, viņa kājas ir vieglas un slaidas, un viņa kakla tornis ir tāds kā Dāvidam, tavam tēvam. Viņš ir tāds kā tu itin visādā ziņā, un it visas viņa ķermeņa daļas ir tādas kā tev.”

Un ķēniņš Sālamans atbildēja un sacīja viņiem: „Uz kurieni tad viņš vēlas doties?” Un viņi atbildēja un sacīja ķēniņam: „Mēs neesam viņam jautājuši, jo viņš iedveš bijību, tāpat kā tu. Taču viņa ļaudis, kad mēs tiem jautājām: „No kurienes nākdami; kurp dodamies?” atbildēja: „Mēs nākam no Kandakes valdījumiem un Etiopijas, un mēs ejam uz Jūdas zemi pie ķēniņa Sālamana.”” Un, kad ķēniņš Sālamans to dzirdēja, viņa sirds bija satraukta un dvēselē viņš priecājās, jo tajās dienās viņam nebija bērnu, tikai viens septiņus gadus vecs zēns, kuru sauca Rehabeāms. Tā notika ar Sālamanu, gluži kā Pāvils sacījis: „Vai Dievs nav vērtis šīs pasaules gudrību muļķībā?”[39] Jo Sālamans savā gudrībā bija šādi iecerējis un sacījis: „No viena tūkstoša sieviešu es dzemdināšu vienu tūkstoti zēnu, un es mantošu ienaidnieku zemes un gāzīšu viņu elkus.” Taču Dievs viņam deva tikai trīs bērnus. Viņa vecākais dēls bija Etiopijas ķēniņš, Etiopijas ķēniņienes dēls, pirmdzimtais, par kuru Dievs pravietiski runāja: „Kungs zvērējis Dāvidam pēc patiesības – Viņš no tās neatkāpsies: tavas miesas augli es iecelšu tavā tronī!””[40] Un Dievs dāvāja Dāvidam, savam kalpam, žēlastību savā priekšā un solīja viņam, ka reiz sēdēs Godības tronī kāds no viņa miesas sēklas, no Jaunavas dzimis, un tiesās dzīvos un mirušos, un atalgos katru pēc viņa darba, kāds, kuru piedien slavināt, mūsu Kungs Jēzus Kristus, mūžīgi mūžos, āmen. Un Viņš deva tam vienu uz zemes, kam jākļūst par ķēniņu pār svētās debesu Ciānas likuma mājokli, proti, Etiopijas ķēniņu. Un tie, kas valdījuši, nebūdami no Israēla, bija likuma un baušļu pārkāpēji, un Dievs ar tiem nebija apmierināts.

35. Kā ķēniņš Sālamans aizsūtīja pie sava dēla sava karapulka vadoni

Un ķēniņš Sālamans sūtīja sava karapulka vadoni, uz kura rokas viņš bija radis balstīties, ar dāvanām un gaļu, un dzērieniem, lai izklaidētu šo ceļotāju. Un vadonis devās ceļā ar daudziem ratiem, un viņš nonāca pie Baina-Lehkema un apskāva to, un deva tam visu, ko ķēniņš Sālamans bija sūtījis. Un vadonis sacīja viņam: „Steidzies un nāc man līdzi, jo ķēniņa sirds ir izdegusi ugunī no mīlas pret tevi. Iespējams, viņš grib noskaidrot, vai tu esi viņa paša dēls vai brālis; jo pēc sava izskata un izturēšanās tu it nekā no viņa neatšķiries. Un tagad celies ātri, jo mans kungs, ķēniņš, man sacīja: „Steidzies un ved viņu šurp ar godu un ērtībās, un ar pienācīgu apkalpošanu, un priekā, un apmierinājumā.”” Un jauneklis atbildēja un sacīja viņam: „Es pateicos Dievam, Israēla Kungam, ka esmu guvis sava kunga, ķēniņa, žēlastību, pat neredzējis viņa vaiga; viņa vārds ir ielīksmojis mani. Un tagad es uzticēšos Israēla Kungam, ka Viņš parādīs man ķēniņu un aizvedīs mani droši atpakaļ pie manas mātes, ķēniņienes, un uz manu zemi – Etiopiju.”

Un Joāšs(?), Jehojādas dēls,[41] ķēniņa Sālamana karapulka vadonis, atbildēja un sacīja Baina-Lehkemam: „Mans kungs, tā ir ļoti niecīga lieta, un tu daudz lielāku prieku un līksmību atradīsi pie mana kunga, ķēniņa. Un, kas attiecas uz tevis teikto, „mana māte” un „mana zeme”, ķēniņš Sālamans ir labāks par tavu māti, un mūsu zeme ir labāka par tavu zemi. Un par tavu zemi mēs esam dzirdējuši, ka tā esot sala un mākoņu zeme, tāda, kur briesmīga, dedzinoša svelme un viens apgabals, kur sniegs un ledus. Un, kad Noas dēli Šēms un Hāms, un Jafets sadalīja savā starpā pasauli, viņi gudri uzlūkoja tavu zemi un redzēja, ka tā ir gan liela un plaša, bet arī viesuļu un dedzinošas svelmes mocīta, un tāpēc atdeva to Kanaānam, Hāma dēlam, kā viņa un viņa dzimuma daļu uz mūžīgiem laikiem. Taču šī zeme, kas ir mūsu, ir mantojuma zeme, kuru Dievs ir devis mums kā bija zvērējis mūsu tēviem, zeme, kur piens un medus plūst, kur uzturs gūstams bez raizēm, zeme, kas dod augļus ikkatru pēc tā kārtas, neprasot grūta darba, zeme, ko Dievs uzrauga nemitīgi gadu no gada ik līdz nākamā apritēšanai. Viss šis ir tavs, un mēs esam tavi, un mēs būsim tavi mantinieki, un tev būs dzīvot mūsu zemē, jo tu esi dzimis no Dāvida, mana kunga kunga, un tev pieder šis Israēla tronis.”

Un tirgotāju vadonis Tamrins atbildēja un sacīja Benājāhu: „Mūsu zeme ir labākā. Gaiss mūsu zemē ir labs, jo tas ir bez dedzinošas svelmes un uguns, un ūdens mūsu zemē ir labs un salds un plūst upēs, turklāt arī no mūsu kalnu galotnēm tek ūdens. Un mēs nedarām tā kā jūs savā zemē, proti, nerokam ļoti dziļas akas ūdens meklējumos, un mēs nemirstam no saules karstuma; toties mēs pat pusdienlaikā medījam zvērus, proti, savvaļas bifeļus un gazeles, un putnus, un sīkākus zvērus. Un ziemā Dievs allaž rūpējas par mums gadu no gada ik līdz nākamā apritēšanai. Un pavasarī ļaudis ēd, ko viņi minuši ar kājām kā Ēģiptes zemē, un mūsu koki dod labas augļu ražas, un krietni un lieliski ir mūsu kvieši un mieži, un visi mūsu augļi un lopi. Taču ir viena lieta, kas jums ir labāka nekā mums, proti, gudrība, un tās dēļ mēs esam atceļojuši pie jums.”

Un Joāšs (lasi – Benājāhu), ķēniņa Sālamana karapulka vadonis, atbildēja sacīdams: „Kas ir labāks par gudrību? Jo gudrība ir zemei pamatus likusi un debesis stiprinājusi, un jūras viļņus sasaistījusi, lai tie nepārklāj zemi. Taču celies un iesim pie mana kunga, jo viņa sirdi ir ļoti aizkustinājusi mīla pret tevi, un viņš sūtīja mani, lai aizvedu tevi pie viņa, cik ātri vien iespējams.”

Un ķēniņienes dēls piecēlās un ietērpa Joāšu (Benājāhu), Jehojādas dēlu, un piecdesmit vīrus, kas bija tā svītā, krāšņās drānās, un viņi cēlās iet uz Jeruzālemi pie ķēniņa Sālamana. Un, kad viņi piegāja tuvu tai vietai, kur zirgus vingrina un māca, Joāšs, Jehojādas dēls, gāja pa priekšu un nonāca līdz vietai, kur bija Sālamans, un viņš sacīja tam, ka ķēniņienes dēls ir apveltīts ar labu izskatu un ka viņa balss ir tīkama, un ka viņš līdzinās Sālamanam pēc izskata, un ka visa viņa izturēšanās ir ārkārtīgi cildena. Un ķēniņš tam sacīja: „Kur viņš ir? Vai es tevi nesūtīju, lai tu viņu atved, cik ātri vien iespējams?” Un Joāšs sacīja ķēniņam: „Viņš ir šeit, es tūlīt viņu atvedīšu.” Un Joāšs gāja un sacīja jauneklim: „Celies, ak, mans kungs, un nāc!” – un, skubinādams Baina-Lehkemu iet ātri, viņš aizveda to pie ķēniņa vārtiem. Un, kad visi karavīri viņu ieraudzīja, tie klanījās un sacīja: „Raugiet, ķēniņš Sālamans ir izgājis no savas mītnes.” Un, kad vīri, kas bija iekšā, iznāca ārā, viņi brīnījās un atgriezās savās vietās, un tur atkal redzēja ķēniņu sēžam tronī; un neizpratnē viņi atkal izgāja ārā un skatījās uz jaunekli, un nespēja parunāt, pat ne vienu vārdu pateikt. Un, kad Joāšs, Jehojādas dēls, iegāja atkal iekšā paziņot ķēniņam par jaunekļa ierašanos, ķēniņa priekšā neviens nestāvēja, bet viss Israēls bija sapulcējies ārā, lai viņu redzētu.

36. Kā ķēniņš Sālamans sarunājās ar savu dēlu

Un Joāšs, Jehojādas dēls, izgāja ārā un ieveda Baina-Lehkemu. Un, kad ķēniņš Sālamans to ieraudzīja, viņš piecēlās un gāja uz priekšu sveicināt atnācēju, un viņš palaida vaļīgāk sava tērpa plecu lenti un apskāva jaunekli, un uzlika rokas tam uz krūtīm, un noskūpstīja uz lūpām un pieres, un acīm, un sacīja viņam: „Paskat, mans tēvs Dāvids ir atguvis jaunību un piecēlies no mirušiem.” Un ķēniņš Sālamans pagriezās pret tiem, kas bija paziņojuši par jaunekļa ierašanos, un viņš sacīja tiem: „Jūs man teicāt: „Viņš līdzinās tev,” bet šis nav mans augums, tas ir mana tēva Dāvida augums viņa agrīnos vīra gados, un viņš ir izskatīgāks par mani.” Un ķēniņš Sālamans stalti izslējās un iegāja savā istabā, un viņš ģērba jaunekli ar zeltu izšūtas drānas tērpā, aplika tam zelta jostu, un uzlika viņam galvā kroni, un uzvilka pirkstā gredzenu. Un saģērbis viņu šajā krāšņajā, acis žilbinošajā tērpā, viņš apsēdināja to savā tronī, lai viņš būtu vienādā godā ar ķēniņu. Un viņš sacīja Israēla augstmaņiem un virsniekiem: „Ai, jūs, kas savā starpā nekaunīgi aprunājat mani un sakāt, ka man nav dēlu, raugiet, šis ir mans dēls, auglis, kas nācis no manas miesas, dēls, ko Dievs, Israēla Kungs, man deva, kad es to negaidīju.”

Un augstmaņi atbildēja un sacīja viņam: „Svētīta lai ir māte, kas laidusi pasaulē šo jaunekli, un svētīta lai diena, kad tu savienojies ar šī jaunekļa māti. Jo no Jišaja saknes ir cēlies pār mums spīdošs vīrs, kas no savas sēklas būs ij mūsu turpmāko pēcnācēju ķēniņš. Par viņa tēvu nevienam nebūs jautāt un sacīt: „No kurienes viņš nāk?” Patiesi, viņš israēlietis no Dāvida sēklas, veidots nevainojami pēc sava tēva auguma un skata; mēs esam viņa kalpi, un viņš būs mūsu ķēniņš.” Un viņi nesa tam dāvanas, katrs pēc sava dižuma. Un jauneklis ņēma gredzenu, ko māte viņam deva, kad viņi bija vieni kopā, un viņš teica savam tēvam: „Ņem šo gredzenu un atceries vārdu, ko tu teici ķēniņienei, un dod mums gabaliņu no Dieva likuma mājokļa pārklāja malas, lai mēs to varētu pielūgt visas savas dienas un lai pielūgtu arī visi mūsu kalpotāji, un visi ķēniņienes pavalstnieki.” Un ķēniņš atbildēja viņam un sacīja: „Kāpēc tu dod man šo gredzenu kā zīmi? Arī bez tevis dotās zīmes es esmu ieraudzījis, ka tu esi man pēc izskata līdzīgs, jo tu patiesi esi mans dēls.”

Un tirgotājs Tamrins atkal uzrunāja ķēniņu Sālamanu, sacīdams: „Uzklausi, ak, ķēniņ, vēsti, ko ar mani sūta tava kalpone, ķēniņiene, mana kundze: „Ņem šo jaunekli, iesvaidi viņu, iesvētī viņu un pats svētī, un dari viņu par mūsu zemes ķēniņu, un dod viņam pavēli, lai sieviete nekad vairs nevaldītu šajā zemē, un sūti viņu atpakaļ mierā. Un lai miers ir ar tavas valsts spēku un ar tavu brīnišķo gudrību. Es pats nemaz negribēju, lai viņš nāktu pie tevis, bet viņš ārkārtīgi lūdzās mani, lai viņam atļauj pie tevis nākt. Un turklāt es baiļojos par viņu, ka nesaslimst ceļojuma laikā, vai nu no ūdens slāpēm vai saules svelmes, un ka man nebūtu bēdās jāiet kapā ar saviem sirmajiem matiem. Tad es paļāvos uz svēto debesu Ciānu, Dieva likuma mājokli, ka tu to savā gudrībā neliegsi. Jo tavi augstmaņi nevar atgriezties savās mājās un uzlūkot savus bērnus tevis dotās gudrības pārpilnības un ēdienu dēļ, ko tie dabū pēc savām vēlmēm, un viņi saka: Sālamana galds mums ir labāks nekā mūsu pašu mājās gūstamais prieks un gandarījums. Un tāpēc es, par to baiļodamies, meklēju nodrošinājumu, lai tu nevari piesaistīt viņu sev, bet aizsūti viņu atpakaļ pie manis mierā, bez slimībām un ciešanām, mīlestībā un mierā, lai mana sirds varētu līksmot par tevis satikšanu.””

Un ķēniņš atbildēja un sacīja viņam: „Pēc viņa dzemdēšanas un zīdīšanas, kas vēl sievietei darāms ar dēlu? Meita pieder mātei, bet zēns tēvam. Dievs nolādēja Ievu, sacīdams: „Sāpēs tev būs bērnus dzemdēt[42] un ar skumjām sirdī, un pēc dzemdībām notiks tava atgriešanās pie vīra”; zvērēdams Viņš sacīja: „Dzemdē!” – un pēc šī zvēresta tev būs atgriezties pie sava vīra. Tāpēc šo savu dēlu es neatdošu vis ķēniņienei, bet darīšu viņu par Israēla ķēniņu. Jo viņš ir mans pirmdzimtais, pirmais no manas cilts, ko Dievs man devis.”

Un tad Sālamans vakaros un rītos sūtīja jauneklim mīkstas gaļas mielastus un goda drānas, un zeltu, un sudrabu. Un viņš sacīja tam: „Tev labāk ir dzīvot šeit, mūsu zemē, kur ir Dieva nams un kur arī Dieva likuma mājoklis, un kur Dievs mīt.” Un jauneklis, viņa dēls, aizsūtīja viņam vēsti, sacīdams: „Zelta un sudraba, un dārgu drānu mūsu zemē netrūkst. Taču es nācu šurp dzirdēt tavu gudrību un skatīt tevi vaigā, un sveicināt tevi, un pagodināt tavu valsti, un klanīties tev, un tad es gribēju, lai tu sūti mani projām pie mātes un uz manis paša zemi. Jo neviens vīrs neienīst vietu, kur viņš dzimis, un ikviens mīl savas dzimtās zemes lietas. Un, lai gan tu dod man mīkstas gaļas mielastus, es tos nemīlu un tie nav piemēroti manai miesai, taču tie mielasti, ar kuriem es esmu izaudzis un kļuvis stiprs, ir tie, kas mani dara sātu. Un, lai gan tava zeme man patīk gluži kā dārzs, manu sirdi tā tomēr neiepriecina; kalni manas mātes zemē, kur esmu dzimis, ir daudz tīkamāki manam skatam. Un par Israēla Dieva mājokli teikšu: ja es pielūgšu to tur, kur būšu, tas dos man godību, un es uzlūkošu Dieva namu, ko tu esi uzcēlis, un es mājās nesīšu tam upurus un lūgšos par to. Un no Ciānas, Dieva likuma mājokļa, dod man pārsega malas gabaliņu, un es pielūgšu to kopā ar māti un visiem, kas būs mani pavalstnieki. Jo mana kundze, ķēniņiene, jau ir izskaudusi visus tos, kas dievināja elkus, un tos, kas pielūdza dīvainas lietas un akmeņus, un kokus, un viņa pārmācīja tos un atveda viņus uz Ciānu, Dieva likuma mājokli. Jo viņa bija dzirdējusi tevi un mācījusies, un rīkojās saskaņā ar taviem vārdiem, un mēs pielūdzam Dievu.” Un ķēniņš nespēja pierunāt savu dēlu palikt Jeruzālemē, lai kā viņš pūlējās.

37. Kā Sālamans uzdeva savam dēlam jautājumus

Un atkal, kad viņi bija vieni, Sālamans runājās ar savu dēlu un sacīja tam: „Kāpēc tu gribi doties projām no manis? Kā tev šeit trūkst, ka tev gribas iet uz pagānu zemi? Un kas gan tevi dzen pamest Israēla valsti?”

Un dēls atbildēja un sacīja viņam: „Man nav iespējams šeit dzīvot. Nē, man ir jāiet pie mātes, līdzi ņemot tavu svētību. Jo tev ir dēls, kas ir labāks par mani, proti, Rehabeāms, kas likumīgi dzimis no tavas sievas, kamēr mana māte pēc likuma nav tava sieva.”

Un ķēniņš atbildēja un sacīja viņam: „Tā kā tu ar mani runā šādi, pēc likuma es pats neesmu sava tēva Dāvida dēls, jo viņš ņēma sievu no cita vīra, kuru bija aizsūtījis nāvē kaujā, un viņš dzemdināja mani no viņas; taču Dievs ir žēlsirdīgs, un Viņš ir Dāvidam piedevis. Kas gan ir ļaunāks un muļķīgāks par cilvēku? Un kas ir tik līdzjūtīgs un tik gudrs kā Dievs? Dievs ir darījis mani no mana tēva, un tevi Viņš ir darījis no manis, pēc savas gribas. Un tāpēc, ak, mans dēls, bijā mūsu Kungu, Dievu, un nepretojies sava tēva priekšā, lai nākamos laikos tu nesaduries ar pretestību no tā, kas nāks no taviem gurniem, un lai tava sēkla plauktu uz šīs zemes. Mans dēls Rehabeāms ir sešgadīgs zēns, un tu esi mans pirmdzimtais dēls, un tu esi nācis valdīt un celt tā šķēpu, kas tevi dzemdinājis. Raugi, es esmu valdījis divdesmit un deviņus gadus, un tava māte nāca pie manis septītajā manas valdīšanas gadā; un, ja Dievam labpatiks, Viņš liks man sasniegt mana tēva dienu ilgumu. Un, kad es tikšu aizsaukts pie tēviem, tev būs sēsties manā tronī un valdīt manā vietā, un Israēla vecajie mīlēs tevi ārkārtīgi; un es nokārtošu tev precības, un došu tev tik daudz ķēniņienes un piegulētājas, cik vien tu iekārosi. Un šajā mantojuma zemē tu būsi svētīts ar to svētību, ko Dievs deva mūsu tēviem jau tad, kad viņš slēdza derību ar savu kalpu Nou un savu draugu Ābrahāmu, un taisnajiem vīriem, viņu pēctečiem līdz pat manam tēvam Dāvidam. Tu redzi mani, vāju vīru manu tēvu tronī, un tu būsi tāds kā es, pēc manis, un tu spriedīsi tiesu jo daudzām tautām un neskaitāmām ciltīm. Un Israēla Dieva mājoklis piederēs tev un tavam dzimumam, tajā tu nesīsi upurus un lūgsies uz debesīm. Un Dievs tajā mājos mūžīgi un dzirdēs tur tavas lūgšanas, un tu tur darīsi Dievam prieku, un tava piemiņa tur dzīvos paaudžu paaudzēs.”

Un viņa dēls atbildēja un sacīja viņam: „Ak, mans kungs, es nekādi nevaru pamest savu zemi un savu māti, jo māte lika man zvērēt pie savām krūtīm, ka es nepalikšu šeit, bet ātri atgriezīšos pie viņas, un arī ka es šeit neprecēšos. Un Israēla Dieva mājoklis svētīs mani, lai kur es būtu, un tava lūgšana pavadīs mani, lai kur es ietu. Es vēlējos redzēt tavu seju un dzirdēt tavu balsi, un saņemt tavu svētību, un tagad es vēlos droši doties pie savas mātes.”

38. Kā ķēniņš iecerēja sūtīt savam dēlam līdzi augstmaņu bērnus

Un tad ķēniņš Sālamans iegāja atpakaļ savā mājā un lika sapulcināt padomniekus un kalpotājus, un valsts vecajos, un viņš tiem sacīja: „Es nespēju pierunāt šo jauno cilvēku te dzīvot. Un tagad ieklausieties jel manī un tajā, ko es jums sacīšu. Darīsim viņu par Etiopijas zemes ķēniņu kopā ar jūsu bērniem; jūs sēžat man pie labās un pie kreisās rokas, un līdzīgā kārtā jūsu vecākajiem bērniem būs sēdēt pie viņa labās rokas un kreisās rokas. Tāpēc, ak, padomnieki un kalpotāji, dosim viņam jūsu pirmdzimtos bērnus, un mums būs divas valstis; es valdīšu šeit ar jums, un mūsu bērni valdīs tur. Un es paļaujos uz Dievu, ka Viņš trešo reizi dos man sēklu un ka man būs trešais ķēniņš. Jo Baltazars, Romas ķēniņš, vēlas, lai es dodu savu dēlu viņa meitai, un lai daru to, viņa meitas vīru, par visas Romas valsts ķēniņu. Jo bez šās meitas viņam nav citu bērnu un viņš ir zvērējis, ka darīs par ķēniņu tikai vīru, kas būs no Dāvida, mana tēva, dzimuma. Un, ja mēs valdīsim tur, tad mums būs trīs ķēniņi. Un Rehabeāms valdīs šeit pār Israēlu. Jo tā ir sacīts Dāvida, mana tēva, pravietojumā: „Sālamana sēkla kļūs par trīs valstu galvām uz zemes.” Un mēs sūtīsim viņiem priesterus un noteiksim viņiem likumus, un viņiem būs pielūgt Israēla Dievu un kalpot tam triju ķēniņu pakļautībā. Un Dievu slavinās Viņa tauta Israēls, un Viņu pagodinās it visur uz zemes, gluži kā mans tēvs rakstīja savā Grāmatā: „Pasakiet tautām, ka Dievs ir Ķēniņš,”[43] un vēl viņš teica: „Izstāstiet tautās Viņa darbu, teiciet Viņu un dziediet Viņam,” un vēl viņš saka: „Dziediet Dievam jaunu dziesmu. Viņa slava ir taisnajo pulkā, Israēls līksmosies savā Radītājā.”[44] Mums pieder valdīšanas godība, un mēs slavināsim savu Radītāju. Un tautas, kas kalpo elkiem, uzlūkos mūs, un tās baidīsies no mums un liks mums valdīt pār viņiem, un tās slavinās Dievu un bijās To. Un tagad nāciet, kronēsim šo jaunekli par ķēniņu un sūtīsim viņu projām līdz ar jūsu bērniem, jūsu, kam pieder bagātības un vara. Pēc šīs varas un bagātības, kas jums ir šeit, jūsu bērniem būs valdīt tur. Un viņi redzēs ķēniņvaras kārtību, un mēs iecelsim viņus saskaņā ar mūsu likumiem, un mēs vadīsim viņus un izrīkosim, un aizsūtīsim, lai valda tur.”

Un priesteri, kalpotāji un padomnieki atbildēja un sacīja viņam: „Nudien, tu sūti savu pirmdzimto, un mēs arī sūtīsim savus bērnus saskaņā ar tavu gribu. Kas gan var pretoties Dieva un ķēniņa pavēlei? Viņi ir tavi un tava dzimuma kalpi, kā tu esi pasludinājis. Ja tu vēlies, tu vari pārdot viņus un viņu mātes verdzībā; mūsu ziņā nav pārkāpt tavas pavēles, nedz Kunga, tava Dieva, pavēles.” Un tad tie gatavojās darīt savu bērnu labā, ko pienācās darīt, un sūtīt viņus uz Etiopijas zemi, lai viņi valdītu un dzīvotu tur mūžīgi, viņi un viņu sēkla no paaudzes paaudzē.

39. Kā Sālamana dēlu iecēla par ķēniņu

Un viņi sagatavoja kronēšanas svaidāmo eļļu, un gaisu pildīja lielā raga un mazā raga, un stabules, un dūdu, un arfas, un bungu skaņas; un pilsētā atbalsojās prieka un laimes saucieni. Un viņi ienesa jaunekli vissvētākajā svētnīcā, un viņš satvēra altāra ragus, un vara tika viņam dota no priestera Cādoka mutes un no priestera Joāša, ķēniņa Sālamana karapulka vadoņa, mutes, un tas svaidīja viņu ar svēto kronēšanas eļļu. Un viņš izgāja no Kunga nama, un viņam tika dots vārds Dāvids, jo šāds ķēniņa vārds viņam pienācās pēc likuma. Un viņam lika jāt uz ķēniņa Sālamana mūļa, un viņu veda pa pilsētu, un viņam sacīja: „No šā brīža mēs esam kronējuši tevi,” un tad ļaudis sauca viņam: „Lai dzīvo karaliskais tēvs!” Un daži no tiem sacīja: „Ir pareizi un pieklājas, ka tevis valdāmā Etiopija būs no Ēģiptes upes uz saules rietumiem; lai svētīta tava sēkla uz zemes! – un no Šoas līdz Indijas austrumiem, jo tu iepriecināsi šo zemju ļaudis. Un Kungs, Israēla Dievs, būs tavs vadonis, un Dieva likuma mājoklis būs ar visu, ko tu uzlūkosi. Un visi tavi ienaidnieki un skauģi tiks gāzti tavā priekšā, un pilnīgs un nevainojams būsi tu un tavs dzimums pēc tevis; tu spriedīsi tiesu daudzām tautām, un neviena nespriedīs tiesu tev.” Un atkal tēvs svētīja viņu un sacīja viņam: „Debess un zemes svētība būs tava svētība,” un viss sapulcējies Israēls teica: „Āmen.” Un viņa tēvs arī sacīja priesterim Cādokam: „Dari viņam zināmu un pasaki par Dieva spriedumu un lēmumu, ko viņam būs tur, Etiopijā, ievērot.”

40. Kā priesteris Cādoks mācīja ķēniņu Dāvidu

Un priesteris Cādoks atbildēja un sacīja jauneklim: „Ieklausies, ko es tev teikšu. Un, ja tu to izpildīsi, tu dzīvosi ar Dievu, un, ja ne, tad Dievs tevi sodīs un tu kļūsi par vismazāko no visām tautām, un tevi sakaus tavi ienaidnieki. Un Dievs novērsīs savu vaigu no tevis, un tu būsi vīlies un bēdīgs, un skumjas būs tavā sirdī, un tavs miegs nebūs ne atspirdzinošs, ne veselīgs. Ieklausies jel Dieva vārdā un pildi to, un nenovērsies ne pa labi, ne pa kreisi no tā, ko tev šodien mācīšu; un tev nebūs kalpot nevienam citam dievam. Un, ja tu negribēsi dzirdēt Dieva vārdu, ieklausies visos tajos lāstos, kas tad nāks pār tevi. Tu būsi nolādēts laukā, tu būsi nolādēts pilsētā. Nolādēti būs tavas zemes augļi, nolādēti būs tava vēdera augļi, un tavi govju un aitu ganāmi pulki. Un Dievs tev sūtīs badu un sērgas, un Viņš iznīdēs visu, kam tu pieliksi roku, līdz beidzot Viņš iznīdēs tevi, jo tu nebūsi klausījies Viņa vārdu. Un debess, kas ir virs tevis, kļūs par misiņu, un zeme, kas ir zem tevis, kļūs par dzelzi; un Dievs darīs lietu, kas līs tavā zemē, tikai par tumsu, un putekļi sēdīsies no debesīm uz tevis, līdz tie pārklās un iznīdēs tevi. Un kaujā tevi sakaus ienaidnieki. Tu iesi uzbrukumā viņiem pa vienu ceļu, un pa septiņiem ceļiem tev nāksies bēgt viņu vaiga priekšā, un tu tiksi nobendēts; un tavas mirušās miesas kļūs par barību debesu putniem, un neviens tevi neapglabās. Un Dievs sodīs tevi ar vātīm un nīkšanas kaiti, un postīgu drudzi, un Ēģiptes mēri, un aklumu, un šausmām sirdī; un tu dienā taustīsies kā neredzīgais pa tumsu un neatradīsi nevienu, kas tev nelaimē palīdzētu. Tu apprecēsi sievu, un cits vīrs aizvedīs viņu no tevis ar varu. Tu uzcelsi māju un tajā nedzīvosi. Un tu iestādīsi vīna dārzu un neievāksi tā augļus. Vīri kaus treknus vēršus tavu acu priekšā, un tu nedabūsi ēst to gaļu. Vīri aizvedīs projām tavu ēzeli un neatvedīs atpakaļ. Tavas aitas aizbēgs pie vergiem un ienaidniekiem, un tu neatradīsi neviena, kas tev palīdzētu. Un tavi dēli un meitas sekos citiem ļaudīm, un tu pats savām acīm redzēsi, kā viņus sakauj, un neko nevarēsi darīt. Ienaidnieks, kuru tu nepazīsti, aprīs tavas zemes un tava darba augļus, un tu nespēsi viņu aizkavēt; un tu kļūsi par ciešanu un posta vīru. Kad uzausīs diena, tu teiksi: „Kaut jel pienāktu vakars!” Un, kad pienāks vakars, tu teiksi: „Kaut drīzāk pienāktu rīts!” – tik lielas būs tavas bailes. – Tas viss notiks ar tevi, ja tu neieklausīsies Kunga vārdā. Bet, ja tu patiesi ieklausīsies Kunga vārdā – dzirdi jel! – Dieva svētība tevi atradīs, un tu valdīsi naidnieku zemes, un tu mantosi mūžīgu godību no Kunga, Israēla Dieva, kas valda visu. Jo Viņš godina to, kas godina Viņu, un Viņš mīl to, kas mīl Viņu, jo Viņš ir nāves un dzīvības Kungs, un Viņš vada un valda visu pasauli savā gudrībā un spēkā ar savu vareno roku.”

41. Par ķēniņu svētību

„Ieklausies nu, kāda svētība nāks pār tevi, ja tu darīsi Dieva gribu.[45] Tu tapsi svētīts visos savos ceļos, tu tapsi svētīts pilsētā un tapsi svētīts laukos, tu tapsi svētīts savā mājā un tapsi svētīts pagalmā, un svētīti būs tava vēdera augļi. Un tie, kas bija tur sapulcējušies, sacīja: Āmen. Svētīti būs tavas zemes augļi. Āmen. Svētīti būs tavu ūdeņu avoti. Āmen. Svētīti būs tevis stādīto koku augļi. Āmen. Svētīti būs tavi govju un aitu ganāmi pulki. Āmen. Svētītas būs tavas klētis un tavi šķūņi. Āmen. Tu tapsi svētīts ieiedams. Āmen. Un tu tapsi svētīts iziedams. Āmen.

Un Dievs vedīs pie tevis tavus ienaidniekus, kas būs sacēlušies pret tevi, un viņi taps satriekti pīšļos tev zem kājām. Āmen. Un Dievs sūtīs savu svētību tavām mājām un visam, kam tu pieliksi roku. Āmen. Un Dievs vairos tev visu labo, proti, tavas cilts bērnus, tavas zemes augļus un tavu putnu un ganāmu pulku mazuļus. Āmen. Un zemi, ko Viņš zvērēja dot taviem tēviem, Viņš dos tev saskaņā ar debesu dienām. Āmen. Un Dievs atvērs tev debesu svētības krātuvi, un Viņš dos tev svētītas lietavas, un Viņš svētīs tava darba augļus. Āmen. Tev būs aizdot daudzām tautām, bet tev nebūs aizņemties. Āmen. Tev būs valdīt pār daudzām valstīm, bet tām nebūs valdīt pār tevi. Āmen. Un Dievs liks tevi priekšā, nevis pakaļgalā, un tu būsi virspusē, nevis apakšā. Āmen. Un tev būs ievākt no visām zemes svētībām saviem lieliem un sīkiem lopiem, un tev būs nodevas ņemt no tautām savam karapulkam, un viņiem būs klanīties tavā priekšā līdz zemei tavas varas un diženās godības dēļ. Tavs gods sliesies kā ciedrs un celsies kā Rīta Zvaigzne, tavas slavas spožums būs visu zemes tautu priekšā un visu tavas tautas, Israēla, cilšu priekšā.

Jo Dievs būs ar tevi visos ceļos, un Viņš darīs tavu gribu visā, ko tu uzņemsies. Un tu iemantosi savu naidnieku zemes, un tavas tautas diženums taps cildināts, jo ļaudis bijās tevi un tavus lielos karapulkus. Un visi tie, kas nedara Dieva gribu, bīsies no tevis, jo tu dari Viņa gribu un kalpo Viņam, un tāpēc Viņš darīs tevi ļoti diženu to acīs, kas redzēs tevi. Viņu sirdis drebēs tavu zirgu iemauktu un tava loka bultu maka, un vairoga spīduma priekšā, un viņi klanīsies tev līdz zemei, jo viņu sirdis būs šausmās tava diženuma dēļ. Un, kad tie, kas mīt kalnos, redzēs tevi no tāluma, viņi nonāks lejā, un tie, kas mīt jūrā un ūdeņu dzelmēs, iznāks ārā, lai Kungs liktu viņus tavās rokās, jo viņi ir pārkāpuši Dieva pavēles. Un tu, kad darīsi Viņa gribu, saņemsi no Viņa visu, ko būsi lūdzis; jo, ja tu mīli Viņu tā, kā Viņš mīl tevi, un ja turēsies pie Viņa baušļiem, tad Viņš atbildēs tavas sirds lūgšanām un visu, ko vēlēsies, tu saņemsi no Viņa. Jo Viņš ir labais labajiem un līdzjūtīgais līdzjūtīgajiem, un Viņš dara to gribu, kas bijā Viņu, un Viņš gandarī tos, kas pacietīgi gaida Viņu. Esi pacietīgs, neļaujies dusmām, un galu galā Viņš liks tev līksmot; mīli taisnīgumu un Viņš liks tavai dzīvei uzziedēt. Esi labs pret labo un nosodi grēciniekus. Un noliec sānis ļaunā cilvēka negantību, nosodot un audzinot viņu, un to ļauno, kas ir varmācīgs pret savu kaimiņu, nolādi un atmasko pie tiesas. Un esi taisnīgs pret nabago un pret bāreņiem, un atbrīvo viņus no tā rokām, kas dara viņiem ļaunu. Un izglāb to, kas ir pamests, un to, kas ir nelaimē, un atbrīvo viņu no tā rokām, kas liek viņam ciest. Tiesā bez aizspriedumiem un, nevis cienot kādu īpaši, bet taisnīgi. Kad tu uzņemies tiesāt, nemīli dāvanas un nepieņem cilvēkus. Un piekodini savus tiesnešus, lai viņi, spriežot tiesu, ir brīvi no dāvanu ņemšanas un lai neuzlūko personīgi ne draugus, ne ienaidniekus, ne bagātos, ne nabagos; un viņiem katrā ziņā būs godam spriest taisnu tiesu pār saviem kaimiņiem.

42. Par desmit baušļiem

„Un ieklausies jel, Israēl, kādus Dieva baušļus tev būs turēt[46]; Viņš saka: „Es esmu Kungs, tavs Dievs, kurš ir izvedis tevi no Ēģiptes zemes un no klaušu nama. Nedrīkst būt nekādu citu dievu bez manis, un tev nebūs veidot nekādus dievu tēlus un nevienu dievu, kas līdzinātos kaut kam debesīs augšā vai uz zemes lejā, vai ūdenī, kas ir zem zemes. Tev nebūs klanīties viņiem un tev nebūs kalpot viņiem, jo es, Kungs, tavs Dievs, esmu greizsirdīgs Dievs. Es esmu tas, kurš tiem, kas mani ienīst, tēva grēkus piemeklēs pie viņu bērniem līdz trešajam un ceturtajam augumam, un tiem, kas mani mīl un tur manus baušļus, es būšu žēlsirdīgs tūkstoš paaudzēs.

Tev nebūs nepatiesi zvērēt Kunga, tava Dieva, vārdā, jo Kungs neuzlūkos kā nevainīgu to, kurš nepatiesi zvērēs Viņa vārdā.

Un ievēro sabata dienu, to svētījot, gluži kā Kungs, tavs Dievs, pavēlējis. Sešas dienas tev būs savu darbu darīt un septītajā dienā, Kunga, tava Dieva, sabatā tev nebūs strādāt nekādu darbu, nedz tev pašam, nedz tavam dēlam, nedz tavai meitai, nedz tavam vai tavu ļaužu ēzelim, nedz citiem lopiem, nedz svešiniekam, kas mīt pie tevis. Jo sešās dienās Dievs radīja debesis un zemi, un jūru, un visu, kas tajos, un atpūtās septītajā dienā, un tāpēc Dievs svētīja septīto dienu un pasludināja to par brīvu no darba.

Godā savu tēvu un māti, lai labas tev būtu tās daudzās dienas, ko tu piedzīvosi zemē, kuru Kungs, tavs Dievs, tev devis.

Tev nebūs iet ar cita vīra sievu.
Tev nebūs dzīvību atņemt.
Tev nebūs laulību pārkāpt. Tev nebūs zagt.
Tev nebūs nepatiesi liecināt pret savu tuvāko.

Tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu, nedz viņa māju, nedz zemi, nedz viņa kalpu, nedz kalponi, nedz viņa vērsi, nedz liellopus, nedz viņa ēzeli, nedz jebkādu citu lopu, kas tavam tuvākajam pieder.”

Tāds ir Dieva runātais vārds, Viņa likums un pavēle. Un grēkotājus Viņš nosoda, lai tie nenocietinās maldos un lai atturas no apgānīšanās, kas Dievam nav tīkama. Un, lūk, kas Dievam nav tīkami un no kā cilvēkiem pienākas atturēties.

Nevienam nebūs atsegt kaunumu tam, ar kuru viņš rados; jo es esmu Kungs, tavs Dievs. Sava tēva kaunumu tev nebūs atsegt, un mātes kaunumu tev nebūs atsegt, jo viņa ir tava māte. Tev nebūs atsegt kaunumu savai māsai, kuru dzemdinājis tavs tēvs vai tava māte. Vienalga, vai viņa tēvam dzimusi ārpus saimes, vai arī viņa ir tavas saimes, tev nebūs atsegt viņas kaunumu. Tev nebūs atsegt sava dēla meitas kaunumu, nedz savas meitas meitas kaunumu, jo tas ir tavs paša kaunums. Tev nebūs atsegt sava tēva māsas kaunumu, jo viņa ir no tava tēva nama. Tev nebūs atsegt savas mātes māsas kaunumu, jo viņa ir no tavas mātes nama. Tev nebūs atsegt sava tēva brāļa sievas kaunumu, jo viņa ir no tavas saimes. Tev nebūs atsegt sava dēla sievas kaunumu, jo viņa ir tava dēla sieva. Tev nebūs atsegt savas meitas kaunumu, jo tas ir tavs paša kaunums, nedz sava brāļadēla sievas kaunumu. Tev nebūs atsegt sava brāļa sievas kaunumu, jo tas ir tava brāļa kaunums, kamēr vien tavs brālis ir dzīvs. Tev nebūs atsegt sievietes kaunumu un tāpat viņas meitas, nedz arī viņas dēla meitas un viņas meitas meitas kaunumu. Tev nebūs panākt, ka viņu kaunums tiek atsegts; tas ir tavs nams, un tas ir grēks.[47]

Un tev nebūs ņemt par sievu jaunavu un viņas māsu, lai padarītu tās greizsirdīgas vienu pret otru, un tev nebūs atsegt viņu kaunumu, nedz arī vienas vai otras kaunumu, kamēr pirmā māsa ir dzīva. Tev nebūs iet pie sievietes mēnešreižu laikā, kamēr viņa nav šķīstīta, lai atsegtu viņas kaunumu, kamēr viņa vēl ir nešķīsta. Un tev nebūs iet pie sava tuvākā sievas gulēt ar viņu, un tev nebūs ļaut savai sēklai ieiet viņā.

Un tev nebūs apsolīt savus bērnus Moleham, tā apgānot vissvētākā vārdu, Kunga vārdu.

Un tev nebūs gulēt ar vīrieti kā ar sievieti, jo tā ir nešķīstība.

Un tev nebūs iet pie lopa, un tev nebūs gulēt ar lopu tā, ka tava sēkla izietu uz tā, lai tu pats tādējādi neapgānītos. Un sievietei nebūs iet pie lopa gulēt ar to, jo tā ir nešķīstība. Un jums nebūs apgānīt sevi ne ar vienu no šīm lietām, jo tautas, kuras es esmu izdzinis pirms jums, bija ar tām apgānījušās, un jums nebūs ar tām apgānīt savus augumus.

Un svētījiet jel savu dvēseli un miesu Dievam, jo Viņš ir svēts, un Viņš mīl tos, kas svētī savu dvēseli un miesu Viņam. Jo Viņš ir svēts un bijājams, un Viņš ir augsts un žēlsirdīgs, un līdzjūtīgs. Un Viņu pienākas slavēt mūžīgi mūžos. Āmen.”

43. Kā Israēla karapulku vīri saņēma pavēles

Un pilsēta līksmojās, jo ķēniņš bija darījis savu dēlu par ķēniņu un norīkojis to no savām zemēm par citas zemes ķēniņu. Taču pilsēta arī bēdājās, jo ķēniņš bija pavēlējis tai atdot savus bērnus, ko dēvēja par „pirmdzimtajiem”. Un tiem, kuru tēvi sēdēja pie ķēniņa Sālamana labās rokas, bija pavēlēts sēdēt tāpat pie viņa dēla Dāvida, Etiopijas ķēniņa, labās rokas; un tiem, kuru tēvi sēdēja pie ķēniņa Sālamana kreisās rokas, bija pavēlēts sēdēt tāpat pie viņa dēla Dāvida, Etiopijas ķēniņa, kreisās rokas; un viņu kārtai bija jābūt tādai pašai kā viņu tēvu kārtai, un viņu vārdiem bija jābūt tādiem pašiem kā viņu tēvu vārdiem. Un katram vajadzēja būt pēc sava rita, un katram pēc viņa dižuma, un katram pēc viņa varas stāvokļa, un katram pēc viņa algas, un katram pēc viņa kārtas; lūk, šādi viņiem būs būt. Kā Sālamans izturējās pret saviem augstmaņiem, tā Dāvidam būs izturēties pret saviem augstmaņiem; un, kā Sālamans izrīkoja savus pārvaldniekus, tā arī Dāvidam būs izrīkot savu namu.

Un projām sūtīšanai norīkoto vārdi bija šādi:
Azarja, augstā priestera Cādoka dēls,
Eljass, arhidiakona Arni dēls; savukārt, Arni tēvs bija pravieša Nātāna arhidiakons,
Adrams, cilšu virsaiša Arderona dēls,
Fankera, vēršu uzskaitveža Sobas dēls,
Akonhels, jaunekļa Tofela dēls,
Samnejass, rakstveža Akitalama dēls,
Fikaross, bruņoto vīru komandiera, proti, karapulka pavēlnieka Neijas dēls,
Levandoss, rekrūšu virsnieka Akires dēls,
Fakutens, jūras pavēlnieka Adraja dēls,
Matāns, nama saimnieka Benjasa dēls,
Adarazs, rotu kalpotāja Kirema dēls,
Dalakems, jātnieku virsnieka Matrema dēls,
Adarjoss, kājnieku virsnieka Nedrosa dēls,
Avsterans, „godības” nesēja Jodada dēls,
Astarajons, pils ziņneša Asas dēls,
Imi, pulku pavēlnieka Matatjasa dēls,
Makri, pils tiesneša Abisas dēls,
Abiss, nodokļu ievācēja Karjosa dēls,
Liks Vendejoss, sapulces tiesneša Nelentejosa dēls,
Karmi, ķēniņa strādnieku priekšnieka Hadnejasa dēls,
Seranjass, ķēniņa nama pārvaldnieka Akazela dēls.[48]

Lūk, šie visi tika atdoti Dāvidam, Etiopijas ķēniņam, Sālamana, Israēla ķēniņa, dēlam. Un Sālamans deva viņam arī zirgus un ratus, un jājamus kamieļus, un mūļus, un vezumus kravu vešanai, un zeltu, un sudrabu, un krāšņas drānas, un audumus, un purpuru, un rotas, pērles un dārgus akmeņus; un viņš deva savam dēlam visu, kas būs vajadzīgs Etiopijas zemē.

Un tad viņi sagatavojās doties ceļā, un, lai gan Etiopijas ķēniņa augstmaņi juta lielu prieku, Israēla ķēniņa augstmaņi juta skumjas, jo līdz ar Sālamana, Israēla ķēniņa, pirmdzimto dēlu, proti, Etiopijas ķēniņu, Etiopijas zemes pārvaldīšanai tika doti arī Israēla augstmaņu pirmdzimtie dēli līdzi ķēniņa Sālamana dēlam. Tad viņi sapulcējās un raudāja kopā ar saviem tēviem un mātēm, un radiem, un saimi, un savām ciltīm, un novadniekiem. Un viņi slepus nolādēja un zākāja ķēniņu, jo tas bija sagrābis viņu dēlus pret viņu gribu. Taču ķēniņam viņi sacīja šādi: „Šo gan tu esi jo labi darījis. Tava gudrība ir tik liela, ka Israēla valsts, ar Dieva gribas un tavas gudrības palīgu, izplešas līdz pat Etiopijas zemei. Un Dievs sapulcinās arī citas pasaules valstis tavā rokā, jo tev ir pareizs prāts pret Dievu, un tu vēlies, lai viņi kalpo Israēla Dievam un lai elku tēli tiek iznīdēti visā pasaulē.”

Un viņi slavēja ķēniņu un sacīja tam: „Tagad mēs zinām, ka Dievs ar mūsu tēvu Ābrahāmu runāja par tevi, kad teica: „Ar tavu sēklu tiks visas zemes tautas svētītas.” Un viņi savieba laimīgas sejas un smaidīja ķēniņa priekšā, un slavināt slavināja viņu tā gudrības dēļ. Un, kad viņi to visu sacīja, ķēniņš savā gudrībā saprata viņus un pacietīgi samierinājās ar viņiem; tāpat Dievs pacietīgi samierinās ar mums, labi zinādams visus mūsu grēkus. Un visa zeme un debesis, un pasaules gali, un jūra, un sauszeme ir Dieva valstība. Viņš tiesā. Un Viņš ir nodevis zemi ķēniņa pārvaldībā, lai viņš tiesā tāpat kā Viņš; tiem, kas dara ļaunu, lai viņš atdara ar ļaunu, un tos, kas dara labu, lai viņš atalgo ar labo. Jo Dieva gars mīt ķēniņa sirdī, un Viņa rokas ir ķēniņa prātā, un Viņa zināšanas ir viņa saprašanā.

44. Par to, kāpēc nepieklājas zākāt ķēniņu

Ķēniņu zākāt nepieklājas, jo viņš ir Dieva svaidītais. Tā nepieklājas un nav labi. Ja viņš darīs to, kas ir labi, viņš necietīs zaudējumu trijās valstībās: PIRMKĀRT, Dievs viņa vietā gāzīs viņa ienaidnieku, un viņš nekritīs ienaidnieka rokās; OTRKĀRT, Dievs liks viņam valdīt kopā ar Viņu un ar Viņa taisnīgumu un liks viņam sēdēt pie savas labās rokas; TREŠKĀRT, Dievs liks viņam valdīt uz zemes godībā un priekā un virzīs viņa valsts vadību, un nosviedīs tautas viņam pie kājām. Un, ja viņš izturēsies pret Dievu vieglprātīgi un nedarīs to, kas ir labi, un pats neies pa taisnajo taku, tad Dievs pret viņu rīkosies, kā viņam tīk; uz zemes Viņš ātri liks beigties tā dienām, un debesīs[49] viņa mājvieta būs šeols, miteklis pie Velna. Un uz zemes viņš nebaudīs ne veselību, ne prieku un dzīvos bailēs un šausmās, bez miera un vienos satricinājumos.

Nevienam no tiem, kas ir ķēniņa pakļautībā, nav labi zākāt viņu, jo atmaksa pieder Dievam. Priesteri ir gluži kā pravieši, tikai labāki nekā pravieši, jo viņiem ir atklāti noslēpumi, lai viņi varētu tvert taisnīguma sauli, kamēr Serafimi, kas ir radīti no uguns, spēj tvert noslēpumus tikai ar knaiblēm. Toties priesterus Viņš nosauca par „sāli” un, turklāt, Viņš nosauca priesterus par „lukturi” un arī par „pasaules gaismu”, un arī par „sauli, kas izgaismo tumsu”, KRISTUM, taisnīguma saulei, esot viņu sirdīs. Un priesteris, kurā mīt saprašana, nosoda ķēniņu attiecībā uz to, ko viņš ir redzējis; un par to, ko viņš nav redzējis, izzinās Dievs, un nav neviena, kurš varētu apstrīdēt Viņu. Turklāt ļaudis nedrīkst zākāt bīskapus un priesterus, jo viņi ir Dieva bērni un Viņa nama vīri, un tāpēc viņu pienākums ir nosodīt cilvēkus par to grēkiem un maldiem. Un tu, ak, priesteri, ja tu redzi grēku slavenā vīrā, nekavējies viņu nosodīt; neļauj ne zobenam, ne trimdai tevi iebiedēt. Un ieklausies, cik dusmīgs bija Dievs pret Jesaju par to, ka tas nenosodīja ķēniņu Uzijāhu. Un uzklausies arī par to, kā pravietis Samuēls nosodīja ķēniņu Saulu[50], it nemaz no tā nebīdamies, un kā viņš ar saviem vārdiem atņēma tam valsti; un uzklausies arī, kā Elija nosodīja Ahābu[51]. Tāpēc nebīsties jel, un nosodi, un pamāci to, kas krīt grēkā.

Un senlaikos Israēls zākāja savus ķēniņus un uzkurināja savu praviešu naidu, un vēlākos laikos viņi sita krustā savu Pestītāju. Taču ticīgi kristīgi ļaudis mīt mierā, bez slimībām un ciešanām, bez naida un aizvainojumiem, ar mūsu ķēniņu...,[52] kas mīl Dievu un kas neizlaiž taisnīgumu no savas sirds, un paļaujas uz Baznīcām un ticīgajiem. Un viņa ienaidnieki taps izkaisīti ar JĒZUS KRISTUS Krusta spēku.

45. Kā aizsūtītie raudāja un kala plānus

Un Israēla augstmaņu bērni, kuriem pavēlēja doties līdzi ķēniņa dēlam, sanāca apspriesties un sacīja: „Ko lai mēs darām? Jo mēs esam pametuši savu zemi un dzimšanas vietu, un radus, un savas pilsētas ļaudis. Tad nāciet, noslēgsim derību tikai starp mums, par kuru mūsu radi neko nezinās, – ka mēs mīlēsim cits citu tajā zemē: nevienam šeit nebūs ne steigties, ne vilcināties, un mēs nedz baidīsimies, nedz šaubīsimies. Jo Dievs ir šeit, un Dievs ir tur, un Dieva griba lai notiek! Un Viņu lai slavējam mūžīgi mūžos! Āmen.” Un Azarja un Elmejass[53], priesteru dēli, atbildēja: „Lai tā otra lieta – ka radi mūs ienīst – mūs neapbēdina, taču skumsim mūsu Kundzes Ciānas dēļ, tāpēc ka viņi mums liek to atstāt. Jo viņā tie ir uzticējuši mūs Dievam, un mēs esam viņai kalpojuši līdz šai dienai; un skumsim, tāpēc ka viņi mūs ir piespieduši to atstāt. Viņas un šī apstākļa dēļ mēs tik ļoti raudam.” Un citi atbildēja un sacīja viņiem: „Patiesi, viņa ir mūsu Kundze un mūsu cerība, un mūsu lepnums, un mēs esam uzauguši viņas svētības paspārnē. Un kā gan mums ir iespējams atstāt Ciānu, mūsu Kundzi? Jo mēs esam uzticēti viņai. Un ko lai mēs darām? Ja mēs pretosimies ķēniņa pavēlei, viņš mūs nogalinās, un mēs nespējam pārkāpt mūsu tēvu vārdu vai ķēniņa pavēli. Un ko mēs darīsim attiecībā uz Ciānu, mūsu Kundzi?”

Un Azarja, priestera Cādoka dēls, atbildēja un sacīja: „Es jums pateikšu, ko mēs darīsim. Taču noslēdziet derību ar mani līdz pat sava mūža galam; un apzvēriet man, ka jūs to neatkārtosiet, vienalga, vai mēs dzīvojam vai mirstam, un vai mēs krītam gūstā vai ejam tālāk netraucēti.” Un viņi deva tam zvērestu Kunga, Israēla Dieva, vārdā, un zvērēja pie debesu Ciānas, Dieva likuma mājokļa, un pie tā, ko Dievs bija apsolījis Ābrahāmam, un pie Īzaka šķīstuma un līdzjūtības, un pie tā, ka Viņš lika Jēkabam atnākt un mantot zemi, kur viņš bija svešinieks, sev un savam dzimumam pēc viņa.

Un, kad tie bija šādi Azarjam zvērējuši, viņš atbildēja un tiem sacīja: „Nāciet nu, ņemsim mūsu Kundzi Ciānu sev līdzi... Kā lai mēs to ņemam? Es jums parādīšu. Un īstenojiet manu plānu, un, ja Dievam labpatiks, mēs varēsim paņemt savu Kundzi līdzi. Un, ja viņi uzzinās par mūsu nolūkiem un nogalinās mūs, tas mūs neuztrauks, jo mēs mirsim par savu Kundzi Ciānu.” Un viņi visi piecēlās un skūpstīja viņa galvu un vaigus, un acis un sacīja viņam: „Mēs darīsim visu, ko tu mums esi ieteicis darīt; vienalga, vai mirsim, vai dzīvosim, mēs būsim ar tevi mūsu Kundzes Ciānas dēļ. Ja mēs mirsim, tad mirsim bez bēdu, un, ja dzīvosim, tad – Dieva Griba lai notiek!” Un viens no viņiem, Joāša (Benājāhu) dēls, vārdā Zeharja, sacīja: „Es nevaru sēsties, tāpēc ka liels prieks ir manā sirdī. Taču saki man, vai tiešām tu vari aizvest viņu projām, vai tie nav meli? Tu vari ieiet Dieva namā sava tēva Cādoka vietā un atslēgas allaž ir tev rokā. Taču apdomā labi, ko tev ieteiksim, pirms viņi izņems tev atslēgas no rokām. Tu zini slepenās ejas, ko ķēniņš Sālamans ir taisījis; taču neviens no priesteriem nedrīkst tur ieiet, izņemot tavu tēvu vienreiz ik gadus, lai dāvātu upuri Vissvētākajam Svētumam savā un tautas vārdā. Apdomā, izsver un neguli šai lietā, tavā vēlmē aizvest projām Ciānu. Un mēs dosimies ceļā ar to, tiklīdz tā būs nodota mūsu gādībā, un mums būs prieks un mūsu tēviem bēdas, kad tā līdz ar mums ieradīsies Etiopijas zemē.”

Un Azarja sacīja viņiem: „Dariet, ko es jums teikšu, un mums izdosies. Katrs no jums dodiet man desmit didrahmas, un es tās došu galdniekam, lai tas man steidzīgi sagatavo kārtīgus koka dēļus – un, tā kā viņš mīl naudu, viņš tos ļoti ātri sagarumos, – pēc augstuma, platuma, garuma un lieluma atbilstoši mūsu Kundzei Ciānai. Un es pats iedošu viņam mērus un sacīšu viņam: „Sagatavo man šos kokus rāmim, lai es pats no tiem varu iztaisīt plostu; jo mēs ceļosim pāri jūrai, un, gadījumā, ja kuģis grims, es varēšu uzkāpt uz plosta, un mēs izglābsimies no jūras. Un es ņemšu rāmi, nesastiprinot kokus kopā, un es likšu tos sastiprināt Etiopijā. Un es nolikšu tos Ciānas mājvietā un apklāšu tos ar Ciānas pārsegiem, un es ņemšu Ciānu un izrakšu zemē bedri, un ielikšu Ciānu tur, līdz mūsu ceļojumam, un no turienes paņemšu to mums līdzi. Un es neatklāšu šo lietu ķēniņam, iekams mēs nebūsim aizceļojuši tālu.”

Un tie katrs deva viņam desmit didrahmas, un kopā šīs naudas iznāca viens simts un četrdesmit didrahmas, un viņš tās ņēma un iedeva galdniekam, kas uzreiz iztaisīja kārtīgu rāmi no svētnīcas celtniecībā atlikušajiem kokiem, un Azarja priecājās un rādīja to saviem brāļiem.

46. Kā viņi izdomāja plānu attiecībā uz Ciānu

Un, kamēr Azarja naktī gulēja, viņam parādījās Kunga eņģelis un sacīja: „Ņem pie sevis četrus pērnos kazlēnus – tie būs par jūsu grēkiem, taviem un Elmejasa, un Abisa, un Makri – un četras tīras avis, arī pērnās, un vērsi, kas vēl nav likts jūgā. Un tev būs ziedot vērsi par upuri Ciānas austrumu pusē un avis un kazlēnus pa labi un pa kreisi no tā, un arī rietumos, kas ir tuvāk pie izejas. Un jūsu kungs Dāvids lai runā ar ķēniņu Sālamanu un saka viņam: „Vienu es tev lūdzu, ak, tēvs, es gribu ziedot upuri svētajai pilsētai Jeruzālemei un manai Kundzei Ciānai, svētajam un debešķīgajam Dieva likuma mājoklim.” Un Sālamans viņam sacīs: „Dari tā.” Un Dāvids tad viņam sacīs: „Lai priestera dēls ziedo upuri manā vietā, kā viņam tas zināms,” un viņš dos tev pavēli, un tev būs ziedot upuri. Un pēc tam, kad tu būsi ziedojis upuri, tu nesīsi Dieva likuma mājokli projām, un es tev atkal parādīšu, ko tev būs darīt, to iznesot, jo tas ir no Dieva. Jo Israēls ir izsaucis Dieva dusmas, un tāpēc Viņš liks Dieva likuma mājoklim aizceļot no Israēla.”

Un, kad Azarja pamodās no sapņa, viņš ļoti līksmoja, un viņa sirds un prāts bija skaidri, un viņš atcerējās visu, ko Kunga eņģelis viņam naktī bija parādījis un kā tas bija apzīmogojis viņu ar krusta zīmi, un devis viņam spēku, un iedrošinājis. Un viņš devās pie saviem brāļiem un, kad tie bija sapulcējušies, izstāstīja tiem visu, ko Kunga eņģelis bija viņam parādījis: kā Dieva likuma mājoklis ir uzticēts viņiem un kā Dievs ir darījis aklu savu aci attiecībā uz Israēla valsti, un kā tās godība ir atdota citiem, un viņiem pašiem ir uzdots aizvest Dieva likuma mājokli projām, un kā viņiem jāsagrābj Sālamana valsts – izņemot divus „zižļus”[54], un kā to nebūs atstāt viņa dēlam Rehabeāmam, un kā būs sadalīt Israēla valsti. Un Azarja teica: „Līksmojiet ar mani! Es līksmoju tāpēc, ka man ir ticis tā parādīts; jo viņu priesterības un valsts žēlastība aizceļos kopā ar mums, un tas notiks pēc Dieva gribas. Tā eņģelis man teica. Un tagad nāciet, un iesim, un teiksim mūsu kungam Dāvidam, lai viņš var pateikt savam tēvam; „Es ziedošu upuri.””

Un viņi gāja un izstāstīja Dāvidam, Sālamana dēlam, un tas līksmoja un aizsūtīja pēc Joāša (Benājāhu), Jehojādas dēla, lai nāk pie viņa, ka viņš varētu to aizsūtīt pie sava tēva, un Joāšs atnāca. Un Dāvids aizsūtīja viņu pie sava tēva Sālamana, un viņš tam teica: „Sūti mani projām, jo es gribu doties pats uz savu zemi, līdzi ņemot visu, ko tu savā sirsnībā man esi devis; un lai tavas lūgšanas ir ar mani it visur, kur iešu. Taču man ir vēl viens lūgums pie tevis, ja vien es varētu būt izpelnījies tavu žēlastību un tu nenovērstu savu vaigu no manis. Jo es, tavs kalps, grasos doties projām, un es vēlos ziedot izpirkuma upuri par saviem grēkiem šai tavā svētajā pilsētā Jeruzālemē un Ciānā, Dieva likuma mājoklī. Un lai miers ir ar tavu godību.”

47. Par Azarjas un ķēniņa upuri

Un Joāšs (Benājāhu), Jehojādas dēls, gāja un sacīja to ķēniņam Sālamanam, un ķēniņš ļoti priecājās par to un pavēlēja sagatavot upuru altāri, lai viņa dēls varētu ziedot. Un viņš atveda un iedeva tam, ko bija solījis Dievam, vienu simtu buļļu, vienu simtu vēršu, desmit tūkstošus aitu, desmit tūkstošus kazu un desmit no katras ēdamu dzīvnieku sugas, un desmit no katras tīru putnu sugas, lai viņš varētu ziedot lejamus un citus upurus Israēla Dievam; un divdesmit sudraba krūzes smalku, baltu miltu, katru divpadsmit šeķeļu svarā, un četrdesmit grozus ar maizi. Visas šīs lietas ķēniņš Sālamans deva savam dēlam Dāvidam. Un Dāvids atkal aizsūtīja vēsti, sacīdams: „Lai priesteris Azarja ziedo upuri manā vietā,” un Sālamans viņam sacīja: „Dari, kā vien vēlies.” Un Azarja priecājās par to, un viņš gāja un atveda no sava tēva ganāmpulka vērsi, kas vēl nebija likts jūgā, kā arī četrus pērnos kazlēnus un četras tīras pērnās avis. Un ķēniņš devās ziedot upuri, un priesteri sagatavojās, un nabagie ļaudis tika sapulcināti, un debesu putni līksmoja, un visi šai dienā vienojās lielā priekā. Un Azarja salika savus upurus kopā ar ķēniņa upuriem, un viņš ziedoja no saviem traukiem, tieši kā Dieva eņģelis viņam naktī bija pavēlējis. Un pēc tam, kad viņi bija ziedojuši savus upurus, viņi atgriezās mājās un gulēja.

48. Kā viņi aiznesa Ciānu

Un, raugi, Kunga eņģelis atkal parādījās Azarjam, un viņš stāvēja virs tā kā uguns stabs un piepildīja māju ar savu gaismu. Un viņš piecēla Azarju un sacīja tam: „Celies, esi stiprs un modini savus brāļus Elmejasu un Abisu, un Makri, ņemiet kokus, un es atvēršu tev svētnīcas durvis. Un tu ņem Dieva likuma mājokli, un tu to panesīsi bez grūtībām un neērtībām. Un es, tā kā man Dievs ir pavēlējis mūžam būt ar to, būšu tavs pavadonis, kad tu to nesīsi projām.”

Un Azarja uzreiz piecēlās un pamodināja trīs vīrus, savus brāļus, un viņi ņēma kokus un iegāja Dieva namā – viņi atklāja, ka visas durvis bija vaļā, gan tās, kas ārpusē, gan tās, kas iekšā – līdz pat vietai, kur Azarja atrada Ciānu, Dieva likuma mājokli; un viņi to uzreiz, vienā acumirklī, aiznesa projām Kunga eņģeļa klātbūtnē un vadībā. Un viņi četratā aiznesa Ciānu projām un aizgādāja uz Azarjas namu, un tad viņi atgriezās Dieva namā un salika kokus vietā, kur bija Ciāna, un viņi tos apsedza ar Ciānas pārklāju, un aizvēra durvis, un atgriezās savās mājās. Un viņi ņēma lukturus un nolika tos vietā, kur Ciāna bija noslēpta, un viņi turklāt upurēja avi un arī dedzināja vīraku par kvēpināmu upuri, un viņi pārklāja to ar purpura drānu un nolika slepenā vietā uz septiņām dienām un septiņām naktīm.

49. Kā viņa tēvs svētīja savu dēlu

Un tad Etiopijas ķēniņš cēlās, lai dotos uz savu zemi, un viņš atnāca pie sava tēva, lai tas lūgtos par viņu, un viņš sacīja tam: „Dod man savu svētību, tēvs,” un viņš krita pie zemes tā priekšā. Un ķēniņš uzcēla viņu un svētīja, un apskāva viņa galvu, un sacīja: „Lai svētīts ir Kungs, mans Dievs, kas svētīja manu tēvu Dāvidu un kas svētīja mūsu tēvu Ābrahāmu. Lai Viņš vienmēr ir ar tevi un lai svētī tavu dzimumu tāpat, kā Viņš svētīja Jēkabu un vairoja tā dzimumu, lai tas ir kā zvaigznes debesīs un kā smiltis jūrā. Un kā Ābrahāms svētīja Īzaku, manu tēvu, tāda lai ir arī tava svētība – debesu rasa un zemes plašums – un visi lopi un visi debesu putni, un visi lauka zvēri, un zivis jūrā lai pakļaujas tev. Esi turīgs un lai tev nepietrūkst; esi pilnīgs un lai tev nav nepilnību; esi cildens, nevis ietiepīgs; lai tev laba veselība un nav jācieš; esi devīgs, nevis atriebīgs; esi šķīsts un neaptraipies; esi taisns, nevis grēcinieks; esi žēlsirdīgs, nevis varmāka; esi nopietns, nevis izlaidīgs; esi ļoti pacietīgs un neļaujies dusmām. Un ienaidnieks bīsies no tevis, un pretinieki paši metīsies tev zem kājām. Un mana Kundze Ciāna, svētā un debešķīgā, Dieva likuma mājoklis, būs tava ceļrāde vienmēr, tā pamācīs, kas tev jādomā sirdī un kas jādara pirkstiem, vienalga, vai tā būs tālu vai tuvu tev, vai tā būs augstāk vai zemāk par tevi, vai tā būs stingra vai maiga pret tevi, vai tā būs tev ārpusē vai iekšpusē, vai tā būs tev tīrumā vai mājā, redzama vai neredzama tev, vai tā būs tālu no tevis vai tuvu tev, vai apslēpta vai atklāta tev, vai tā būs mīklaina vai skaidri tev saprotama – mūsu Kundze Ciāna, svētā un debešķīgā, šķīstais Dieva likuma mājoklis, būs tava vadone.” Un Dāvids bija svētīts, un viņš zemu klanījās un aizgāja.

50. Kā viņi atvadījās no Dāvida tēva un kā pilsēta sēroja

Un viņi atvadījās no ķēniņa un devās projām. Un visupirms viņi naktī uzlika Ciānu uz vezuma līdz ar daudzām nevērtīgām mantām, netīrām drēbēm un visu ko citu. Un, kad visi rati bija piekrauti, karavānas vadoņi cēlās un pūta ragu, un pilsēta nonāca satraukumā, jaunekļi skaļi sauca, un Ciānu kronēja diženums un apklāja žēlastība. Un sirmgalvji gaudoja, un bērni brēca, un atraitnes raudāja, un jaunavas vaimanāja, jo viņu augstmaņu dēli, Israēla varenie vīri, bija cēlušies uz prombraukšanu. Taču pilsēta neraudāja par viņiem vien, jo viņiem līdzi tika aizvests pilsētas diženums. Un, kaut gan viņi nezināja, ka īstenībā tiek aizvesta Ciāna, viņu sirdis nemaldījās un viņi rūgti raudāja; un viņi jutās tāpat kā tad, kad Dievs nogalināja Ēģiptes pirmdzimtos. Tur nebija mājas, kurā nebūtu vaimanātāju, no cilvēkiem līdz pat lopiem; suņi gaudoja un ēzeļi brēca, un visi palikušie tur jauca kopā savas asaras. Bija tā, it kā spēcīga karapulka vadoņi būtu aplenkuši dižo pilsētu un uzbrukumā ieņēmuši to, un izlaupījuši, un saņēmuši gūstā tās ļaudis, un nogalinājuši tos ar zobena asmeni; lūk, tā bija šai Ciānas pilsētā – Jeruzālemē.

Un ķēniņš Sālamans bija vīlies par pilsētas raudām un vaimanām, un viņš noraudzījās no pils jumta, no ķēniņa cietokšņa, un redzēja visu pilsētu raudam un sekojam aizgājējiem. Un kā bērns, kura māte atšķīrusi to no krūts un aizgājusi, seko, kliegdams un raudādams, viņai pa pēdām, tāpat arī ļaudis kliedza un raudāja; un viņi bēra pīšļus sev uz galvas un lēja gaužas asaras. Un, kad Sālamans redzēja aizgājušo diženumu, viņš bija dziļi aizkustināts un drebēja, un viņa iekšas trīsēja, un asaras lāsi pa lāsei krita viņam uz drānām, un viņš teica: „Vai man! Jo mana godība ir aizgājusi, un mana krāšņuma kronis ir kritis, un man vēderā deg, jo šis mans dēls ir aizgājis, un manas pilsētas diženums, un brīvie vīri, un manas varenības bērni ir prom. No šī brīža mūsu godība ir aizgājusi, un mūsu valsts ir aiznesta pie svešas tautas, kas nepazīst Dievu, gluži kā pravietis teicis: „Mani atrada tie, kas mani nemeklēja.”[55] Kopš šī laika likums un gudrība, un saprašana tiks doti viņiem. Un mans tēvs par viņiem pareģoja, sacīdams: „Etiopija klanīsies Viņa priekšā, un Viņa naidnieki laizīs pīšļus.”[56] Un citreiz viņš saka: „Etiopija izstieps savas rokas pret Dievu, un Viņš saņems to ar godu, un zemes ķēniņi slavinās Dievu.” Un trešajā reizē viņš saka: „Raugiet, filistieši un tīrieši, un Etiopijas ļaudis, kas dzimuši bez likuma. Likums viņiem taps dots, un viņi sacīs Ciānai „mūsu māte, tāpēc ka cilvēkam būs dzimt.”[57] Vai šis cilvēks būs mans dēls, kas ir no manas sēklas?”

51. Kā Sālamans teica priesterim Cādokam: „Ej un atnes pārsegu, kas ir uz Ciānas.”

Un viņš sacīja priesterim Cādokam: „Ej, atnes pārsegu, kas ir uz Ciānas, un ņem šo pārsegu, kas ir labāks par to, un uzklāj pāri tiem diviem pārsegiem, kas ir zem tā, ko noņemsi.” (Jo šis pārsegs bija darināts no vissmalkākajiem zelta pavedieniem, kas bija savīti un sastiprināti rakstā, un tie nebija austi kā purpura pavedieni.) „Un piecas peles, kas tika dotas Ciānai, un desmit kauna veidojumus,[58] ko filistiešu augstmaņi taisīja par savu pestīšanu, – uz malām ir no Kādēšas zemes nākušas zelta figūras, ko Mozus Sīnajā pavēlēja iestrādāt sava brāļa Ārona tērpa malā, – savāc tās visas Ciānas pārklājā un dod manam dēlam Dāvidam. Jo viņa māte teica savā vēstī, ko sūtīja ar savu kalpu Tamrinu: „Dod mums Ciānas pārklāja malas gabaliņu, lai mēs varam to pielūgt, mēs un mūsu galms, un visi mūsu pavalstnieki.” Dodiet to viņam un sakiet: „Ņem un pielūdz šo Ciānas pārklāju, jo tava māte sūtīja vēsti par to un ir to tev teikusi pati: „Dod mums tās pārklāja gabaliņu, ko mēs varētu pielūgt, lai mēs nebūtu kā pagāni, kas pielūdz citu dievu.” Un Ciāna, Dieva likuma mājoklis, būs tava vadone, lai kur tu būtu. Taču tai jāpaliek pie mums nepārtraukti, kaut arī mēs neesam tai izrādījuši tik lielu godu, kā pienāktos; un tev, kaut arī tā nebūs pie tevis, tā ir jāgodā un jāciena tā kā pienākas un pieklājas. Jo Dievs ar pravieša Samuēla muti sacīja Ēlī: „Es gribēju, lai tu paliec, tu un tava tēva nams, lai ziedojat kvēpināmu upuri Dieva likuma mājoklim un lai mitināties manā priekšā mūžam, bet tagad es to nožēloju. Es novērsīšu savu vaigu no tevis, jo tu esi izturējies pret maniem upuriem ar nicināšanu un saviem dēliem esi devis priekšroku iepretī man. Toties to, kas mani godā, es godāšu, un to, kas nievā mani, es nievāšu; un es iznīcināšu visu tavu dzimumu.”[59] Tā Viņš teica, jo levīti bija nievīgi izturējušies pret Viņu. Un Dāvidam saki: „Ņem šo Ciānas pārklāju un šī pateicības velte paliks tā vietā, un noliec pārklāju savā svētnīcā. Un, kad tu apsolīsies un liksi otram apsolīties, apzvēri un liec otram pie tā zvērēt, ka lai tu nepieminētu citu, pagānu dievu vārdus. Un, kad tu upurēsi, lai tava seja ir pievērsta mums, upurē Jeruzālemei un svētajai Ciānai; un, kad tu lūgsies, lai tava seja ir pavērsta pret Jeruzālemi, un lūdzies uz mums.””

52. Kā priesteris Cādoks devās projām

Un priesteris Cādoks gāja un iedeva Dāvidam Ciānas pārklāju, un viņš darīja Dāvidam zināmas visas Sālamana pavēles. Un Dāvids, Sālamana dēls, līksmoja par to, un viņš brīnījās un uzskatīja sevi par ārkārtīgi svētītu, un sacīja, kad Dieva likuma mājokļa pārsegs bija nodots viņa pārziņā: „Šī drēbe man būs mana Kundze.” Un Azarja atbildēja un sacīja sava tēva Cādoka klātbūtnē: „Tu līksmo par pārsegu, bet cik daudz vairāk tu līksmosi par pārsega Kundzi!” Un viņa tēvs sacīja Azarjam: „Patiesi, viņš līksmo par pārsega Kundzi, un viņš varētu pakļaut mūs visus, ja viņš nedotos pats uz savu zemi.” Un viņš sacīja ķēniņam: „Slēdz tagad derību ar mani, ka tu nodosi šo Kundzes īpašumu mana dēla pārziņā un aizstāvībā, lai viņš to sargā visas sava mūža dienas, viņš pats un viņa dzimums pēc viņa; un ka tu dosi viņam desmito tiesu un dosi viņam arī patvēruma pilsētu savā valstī, un arī desmito daļu no visām tavas valsts pilsētām; un ka viņš būs tev priesteris un gaišreģis, un pravietis, un skolotājs tev un tavam dzimumam pēc tevis, un tavas valsts svaidītājs ar eļļu taviem bērniem un tavu bērnu bērniem.” Un Dāvids teica: „Es piekrītu.” Un viņi noslēdza derību, un Azarja saņēma no sava tēva pateicības velti un Ciānas pārsegu, un zelta ķēdi.

Un viņi piekrāva ratus, un apkrāva zirgus un mūļus, lai dotos projām, un veiksmīgi uzsāka savu ceļojumu un turpināja ceļu. Un erceņģelis Mihaēls soļoja priekšā, un viņš izplēta spārnus un lika tiem soļot cauri jūrai kā pa sausu zemi, un sausā zemē viņš izcirta tiem taku un, izplēties kā mākonis virs tiem, pasargāja ceļiniekus no ugunīgās saules svelmes. Un, attiecībā uz ratiem, – neviens vīrs nevadīja savus ratus, taču Mihaēls gāja ar ratiem, un ikkatrs, ij vīri, ij zirgi, ij mūļi, ij kamieļi bija pacelti virs zemes par elkoņa tiesu; un visi tie, kas jāja uz lopiem, bija pacelti virs to mugurām par sprīža tiesu, un visa dažnedažādā krava, ar ko lopi bija apkrauti, bija pacelta par sprīža tiesu, un lopi paši bija pacelti par sprīža tiesu. Un ikkatrs ratos ceļoja kā kuģis pa jūru, kad vējš pūš, vai kā sikspārnis pa gaisu, kad vēdera alkas skubina to aprīt savus biedrus, un kā ērglis, kad tā augums slīd pa vējam. Tā viņi ceļoja; nebija neviena priekšā un neviena aiz muguras; un nekas viņus netraucēja ne no labās, ne no kreisās puses.

53. Kā Etiopijai iedeva ratus

Un viņi apstājās pie Gazas, ķēniņa mātes pilsētas, kuru ķēniņš Sālamans bija iedevis Etiopijas ķēniņienei, kad tā pie viņa atnāca. Un no turienes viņi vienā dienā atnāca līdz Gebesas (Ēģiptes) robežai, ko sauca „Micraima”. Un, kad Israēla karotāju dēli redzēja, ka viņi vienā dienā veikuši trīspadsmit dienu pārgājiena atstatumu un ka viņi nav ne noguruši, ne izsalkuši, ne izslāpuši – ne cilvēki, ne lopi, – un ka viņi visi jutās tā, it kā būtu papilnam ēduši un dzēruši, šie Israēla karotāju dēli zināja un ticēja, ka tas ir no Dieva. Un viņi sacīja savam ķēniņam: „Laidīsim ratus lejā, jo mēs esam nonākuši pie Etiopijas ūdeņiem. Šī ir Takazi, kas plūst no Etiopijas un apūdeņo Ēģiptes ieleju.” Un viņi tur nolaida ratus un uzslēja teltis.

Un Israēla karotāju dēli gāja un padzina visus ļaudis, un viņi sacīja savam ķēniņam Dāvidam: „Vai varam tev ko pateikt? Vai tu proti glabāt noslēpumu?” Un ķēniņš atbildēja: „Jā, es protu glabāt noslēpumu. Un, ja jūs man to pateiksiet, es nekad neteikšu to tālāk un neatkārtošu līdz pat savai nāves dienai.” Un viņi tam sacīja: „Saule nolaidās no debesīm un Sīnajā tapa iedota Israēlam, un tā kļuva par Ādama cilts pestīšanu, no Mozus līdz pat Jišaja dzimumam, un, raugi, tā ir ar tevi pēc Dieva gribas. Ne caur mums šis ir tapis darīts, bet ar Dieva gribu; ne caur mums šis ir tapis darīts, bet ar Viņa, kas veidojis un radījis, gribu tas ir noticis. Mēs vēlējāmies, un Dievs ir piepildījis mūsu vēlēšanos; mēs vienojāmies par to, un Dievs to bagātīgi deva; mēs runājām par to, un Dievs izdarīja; mēs apcerējām to, un Dievs radīja plānu; mēs runājām, un Dievs bija iepriecināts; mēs raidījām skatienu, un Dievs to virzīja taisni; mēs apcerējām, un Dievs ir attaisnojis. Un tagad Dievs ir izredzējis tevi un visnotaļ apmierināts ar tavu pilsētu, lai tu būtu svētās un debešķīgās Ciānas, Dieva likuma mājokļa, kalps; un tā būs tava vadone mūžam, tev un tavam dzimumam pēc tevis, ja tu klausīsi Viņa pavēlēm un pildīsi Kunga, tava Dieva, gribu. Jo tu nespēsi vest to atpakaļ, pat ja gribēsi, un tavs tēvs nevar to atņemt, pat ja gribētu, jo tā iet pēc savas brīvas gribas, kur vien tā vēlas, un to nevar izkustināt no vietas, ja tā pati nevēlas. Un, raugi, tā ir mūsu Kundze, mūsu māte un pestīšana, mūsu cietoksnis un patvēruma vieta, mūsu godība un drošā osta, tiem, kas uz to balstās.”

Un Azarja deva zīmi Elmejasam un sacīja viņam: „Ej, sapos un saģērb mūsu Kundzi, lai mūsu Ķēniņš var to apskatīt.” Un, kad Azarja bija to pateicis, ķēniņš Dāvids bija satraukts, viņš saņēma rokas uz krūtīm un trīsreiz ievilka elpu, un teica: „Vai tu patiesi, ak, Kungs, atcerējies savā žēlastībā mūs, izraidītos, tautu, ko tu esi atstūmis, vai patiesi es drīkstēšu ieraudzīt tavu šķīsto mājokli, kas ir debesīs, svēto un debešķīgo Ciānu? Kā lai mēs atlīdzinām Kungam par visu labo, ko Viņš mums darījis, ja mums bez Viņa nav nekā tik slavināma un godājama? Viņš mūs ir kronējis ar savu žēlastību, lai mēs uz zemes zinātu Viņa slavu un visi kalpotu Viņam atbilstoši Viņa dižumam. Jo Viņš ir labais saviem izredzētajiem, un Viņam pieder gods mūžīgi mūžos.”

Un ķēniņš Dāvids cēlās un lēkāja apkārt kā jauniņš avens un kā kazlēns, kas bagātīgi atdzēries mātes pienu, gluži kā viņa vectēvs Dāvids savulaik līksmoja Dieva likuma mājokļa priekšā. Viņš sita kājas pret zemi un līksmoja savā sirdī, un izkliedza prieka saucienus ar muti. Un ko lai es saku par lielo prieku un laimi, kas bija Etiopijas ķēniņa nometnē? Kaimiņi runāja cits caur citu, un viņi spēra kājas pret zemi kā jauni vērši un sita plaukstas, un brīnījās, un izstiepa rokas pret debesīm, un viņi metās ar vaigu pie zemes, un savās sirdīs viņi pateicās Dievam.

54. Kā Dāvids, Etiopijas ķēniņš, pravietoja un sveicināja Ciānu

Un ķēniņš Dāvids nāca un nostājās Ciānas priekšā, un viņš sveicināja to un zemu klanījās tai, un sacīja: „Ai, Kungs, Israēla Dievs, tev lai ir slava, jo tu dari savu gribu un nevis cilvēku gribu. Tu liec gudrajam aizmirst viņa gudrību, un tu grauj padomnieka padomu, un tu izcel nabaga vīru no dūksts, un tu noliec viņa kājas pēdu uz stingra akmens. Jo pilns godības kauss tiek no tavas rokas tiem, kas tevi mīl, un pilns negoda kauss tiem, kas tevi ienīst. Savukārt mūsu pestīšana nāks no Ciānas, un Viņš noņems grēku no savas tautas, un labklājība un žēlastība tiks izlieti pār visu pasauli. Jo mēs esam Viņa roku darbs, un kas gan nosodīs mūs, ja Viņš mūs mīl kā Israēlu, savu tautu? Un kas gan pārmetīs Viņam, ja Viņš ceļ mūs debesīs pie sava troņa? Jo nāve un dzīvība ir no Viņa, un godība un negods ir Viņa rokā, Viņam ir vara sodīt un daudzkāršot savu līdzjūtību, un Viņš var dusmot un var savu žēlastību daudzkāršot, jo tas ir Viņš, kas pārbauda sirdi un grožus. Viņš dod un Viņš atņem, Viņš stāda un Viņš izrauj ar saknēm. Viņš uzceļ un Viņš sagrauj. Viņš izskaistina un Viņš sakropļo; jo viss pieder Viņam, un viss ir no Viņa, un viss pastāv Viņā. Un attiecībā uz tevi, ak, Dieva likuma mājokli, pestīšana lai ir tur, kur tu ej, un no vietas, no kuras tu ej; pestīšana lai ir mājā un laukā, pestīšana šeit un pestīšana tur, pestīšana lai ir pilī un trūcīgo namā, pestīšana lai ir jūrā un krastā, pestīšana lai ir kalnos un pakalnos, pestīšana lai ir debesīs un uz zemes, pestīšana lai ir uz stingras zemes un aizās, pestīšana lai ir nāvē un dzīvībā, pestīšana lai ir tavā atnākšanā un tavā aiziešanā, pestīšana lai ir mūsu bērniem un tavas tautas ciltij, pestīšana lai ir tavām zemēm un tavām pilsētām, pestīšana lai ir ķēniņiem un augstmaņiem, pestīšana lai ir stādiem un augļiem, pestīšana lai ir cilvēkiem un lopiem, pestīšana lai ir putniem un zemes rāpuļiem; esi pestīšana, Dieva likuma mājokli, esi aizbildnis un žēlotājs un rūpējies par savu tautu. Esi mums mūris, un mēs tev būsim žogs; jel esi mums ķēniņš, un mēs būsim tava tauta; jel esi vadonis mums, un mēs tev sekosim. Un neesi nepacietīgs, un netiesā bargi, un nedusmojies par mūsu daudzajiem grēkiem, jo mēs esam ļaudis, kam nav likuma un kas nav mācījušies tavu slavu. Un no šī laika turpmāk vadi mūs un māci mūs, un dari mūs saprotošus, un liec, lai mums ir gudrība, ka varam iemācīties tavu slavu. Un tavu vārdu mēs slavināsim visos laikos un visu dienu, un katru dienu, un katru nakti, un katru stundu, un itin visu laiku. Dod mums spēku, lai varam Tev kalpot. Celies, Ciāna, un saņemies savu spēku un pievārē savus ienaidniekus, un dod mums spēku, mūsu ķēniņiene, un liec kaunā tos, kas tevi ienīst, un liec līksmoties tiem, kas tevi mīl.”

Un tad viņš apgāja loku un sacīja: „Raugiet Ciānu, raugiet pestīšanu, raugiet to, kas līksmo, raugiet spožumu kā saulei, raugiet to, kas greznota ar slavu, raugiet to, kas rotāta kā līgava, ne ar gaisīgas godības tērpu, bet to, kas greznota ar godību un slavu, kas ir no Dieva, kurai pienākas, ka to uzlūko ar ilgām un neatstāj; kuru būs ilgot pār visām lietām un nebūs noraidīt; kuru būs dedzīgi mīlēt un nebūs ienīst; kurai labprāt tuvosies un neturēsies tālu nost. Mēs cieši pietuvosimies tev, un neatraujies jel no mums; mēs balstīsimies pret tevi, un neatļauj mums paslīdēt; mēs lūgsimies tevi un neesi jel kurla pret mums; mēs sauksim uz tevi; uzklausi jel mūsu saucienu visā, ko mēs tev lūgsim, un neilgojies atsvešināties no mums, līdz tavs Kungs nāks un valdīs pār tevi; jo tu esi debesu Dieva mājoklis.”

Tā runāja ķēniņš Dāvids, Sālamana, Israēla ķēniņa, dēls. Jo pravietības gars pār viņu nolaidās viņa prieka dēļ, un viņš nezināja, ko pats saka, un viņš bija kā Pēteris un Jānis Tābora kalna galotnē.[60] Un visi ļaudis brīnījās un sacīja: „Šis, pravieša dēls, vai viņš ir jāieskaita starp praviešiem?”

55. Kā līksmoja Etiopijas tauta

Un viņi ņēma stabules un pūta ragus, un sita bungas, un spēlēja dūdas, un Ēģiptes strauts bija aizkustināts un satriekts par viņu dziesmu un līksmības troksni; un ar to sajaucās saucieni un priecīgas klaigas. Un viņu elku tēli, ko viņi bija darinājuši savām rokām un kas bija cilvēku un suņu, un kaķu veidolā, nokrita, un augstie torņi sagāzās, un arī putnu figūras no zelta un sudraba nokrita zemē tāpat un sašķīda gabalos. Jo Ciāna spīdēja kā saule, un par šo diženumu tēli bija satriekti. Un viņi saposa Ciānu tās tērpā, un nesa veltes un lika tai priekšā, un viņi novietoja to uz ratiem un paklāja purpuru apakšā, un salika purpura drapērijas apkārt, un viņi dziedāja dziesmas tai priekšā un aiz tās.

Tad rati pacēlās kā iepriekš, un tie devās ceļā agri no rīta, un ļaudis dziedāja Ciānai dziesmas, un viņi visi bija pacēlušies par elkoņa tiesu, un, kad Ēģiptes zemes ļaudis māja tiem ardievas, viņi slīdēja tiem garām kā ēnas, un Ēģiptes zemes ļaudis pielūdza viņus, jo viņi redzēja Ciānu virzāmies debesīs kā sauli, un viņi visi skrēja līdzi Ciānas ratiem, daži priekšā un daži aiz muguras. Un viņi nonāca pie Al-Ahmaras jūras, kas ir Eritrejas jūra, kuru reiz pašķīra Mozus roka, un Israēla bērni iesoļoja tās dzelmē, iekšā un ārā. Taču tajā laikā Dieva likuma mājoklis nebija Mozum iedots, tāpēc ūdens tikai savācās, sienā pa labi un sienā pa kreisi, un atļāva Israēlam līdz ar tā lopiem, bērniem un sievām iziet cauri. Un, kad viņi bija šķērsojuši jūru, Dievs runāja ar Mozu un iedeva viņam derības šķirstu līdz ar likuma grāmatu. Taču, kad svētā Ciāna šķērsoja jūru ar tiem, kas to pavadīja un kas dziedāja dziesmas arfu un stabuļu pavadījumā, jūra sagaidīja viņus un tās viļņi lēca gaisā kā augsti kalni to dara, kad tos šķeļ pušu, un tā rēca gluži kā lauva dusmās rēc, un tā rībēja kā ziemas pērkons rīb Damaskā un Etiopijā, kad zibens sper mākoņus, un šīs skaņas sajaucās ar mūzikas instrumentu skaņu. Un jūra pielūdza Ciānu. Un, kamēr tās bangas svaidījās apkārt kā kalni, viņu rati bija pacelti virs viļņiem par triju elkoņu tiesu, un līdz ar dziesmu skaņām, jūras viļņu dārdi bija brīnišķīgi. Jūras viļņu dārdi bija diženi un apdullinoši bez gala, tie bija vareni un stipri. Un radības, kas bija jūrā, tās, kuras varēja samanīt, un tās, kas palika neredzamas, nāca un pielūdza Ciānu; un putni, kas bija virs jūras, vēzēja spārnus un apēnoja to. Un Eritrejas jūrai bija prieks, un arī Etiopijas ļaudīm, kas iznāca pie jūras un ārkārtīgi līksmoja, ar vēl lielāku prieku nekā Israēls, kad tas iznāca no Ēģiptes. Un viņi ieradās pretī Sīnaja kalnam un apmetās Kādēšā, un viņi palika tur, kamēr eņģeļi dziedāja slavu; un gara būtņu slavinājumi savijās ar zemes bērnu dziesmām, psalmiem un tamburīniem vienā priekā.

Un tad viņi piekrāva savus ratus un cēlās, un devās projām, un ceļoja tālāk uz Midjāna zemi, un tad nonāca Belontosas zemē, kas ir Etiopijas zeme. Un viņi līksmoja tur un apmetās tur, jo bija sasnieguši savas zemes robežu godībā un priekā, bez ceļa grūtībām, gara ratos, ar debesu un erceņģeļa Mihaēla spēku. Un visi Etiopijas novadi līksmoja, jo Ciāna spīdēja gluži kā saule tumsā it visur, kur tā nonāca.

56. Par priestera Cādoka atgriešanos un veltes došanu

Un, kad priesteris Cādoks atgriezās pie ķēniņa Sālamana, viņš atrada to noskumušu. Un ķēniņš atbildēja un sacīja priesterim Cādokam: „Kad ķēniņiene šeit ieradās, man naktī bija šāds redzējums: likās, it kā es stāvētu Jeruzālemes istabā, un saule nāca lejā no debesīm Jūdas zemē un izgaismoja to milzu spožumā. Un, pakavējusies kādu laiku, tā devās un izgaismoja Etiopijas zemi, un tā neatgriezās Jūdas zemē. Un atkal saule nāca lejā no debesīm uz Jūdas zemi un izgaismoja to vēl spožāk nekā pirmajā reizē; taču israēlieši nepievērsa tai uzmanību, un viņi gribēja nodzēst tās gaismu. Un tā uzlēca virs zemes vietā, kur to negaidīja, un tā apgaismoja Romas zemi[61] un Etiopijas zemi, un pēc tam visus, kas tai ticēja.”

Un priesteris Cādoks atbildēja un sacīja viņam: „Ak, mans kungs, kāpēc tu man agrāk neteici, ka esi redzējis šādu vīziju? Tu liec maniem ceļiem trīcēt. Bēdas mums, ja mūsu dēli būs aizveduši mūsu Kundzi, svēto, debešķīgo Ciānu, Dieva likuma mājokli!” Un ķēniņš atbildēja un sacīja viņam: „Mūsu gudrība ir aizmirsta, un mūsu saprašana apglabāta. Patiesi, saule, kas toreiz, sen, man parādījās, kad es gulēju ar Etiopijas ķēniņieni, bija svētās Ciānas zīme. Taču saki man: vakar, kad tu noņēmi krāšņo pārsegu, kas bija uz Ciānas, vai tu pārliecinājies, ka Ciāna tur bija?” Un priesteris Cādoks atbildēja un sacīja: „Es nepārliecinājos, kungs; tai bija trīs pārsegi pāri, un es noņēmu virsējo un uzsedzu Ciānai to, kuru tu man iedevi, un noņemto es atnesu tev.” Un ķēniņš sacīja Cādokam: „Ej ātri un lūko mūsu Kundzi, un rūpīgi pārbaudi to.” Un priesteris Cādoks paņēma atslēgas un gāja, un atvēra svētnīcas nama durvis, un viņš ātri pārbaudīja telpu un atklāja, ka tur ir tikai koka dēļi, ko Azarja bija sastiprinājis un darījis līdzīgus Ciānas pjedestāla veidolam.

57. Par priestera Cādoka krišanu

Un, kad Cādoks to ieraudzīja, viņš krita uz priekšu ar vaigu pie zemes un viņa dūša izlija no viņa, jo viņš bija šausmās; un viņš tapa mironim līdzīgs. Un, kad viņš kavējās atgriezties, Sālamans sūtīja viņam pakaļ Benājāhu, Jehojādas dēlu, un tas atrada Cādoku mironim līdzīgu. Un viņš piepacēla Cādoka galvu un taustīja sirdi, un raudzīja degunu, vai elpa vēl ir manāma viņā; un viņš vēdināja Cādoku un pacēla viņu, un berzēja, un noguldīja uz galda. Un Cādoks piecēlās un skatījās uz vietu, kur bija nolikta Ciāna, un neredzēja to, un atkal nokrita zemē. Un viņš kaisīja smiltis uz galvas, un tad piecēlās, un gāja ārā, un gaudoja Dieva nama durvīs; un viņa kliedzieni bija dzirdami līdz pat ķēniņa namam. Un ķēniņš piecēlās un lika saucējam apstaigāt visus un karakalpiem pūst taures, lai ļaudis ietu un mestos vajāt Etiopijas zemes vīrus, un, ja viņi tos panāktu, tad lai sagūstītu viņa dēlu un atvestu atpakaļ, līdz ar Ciānu, un pārējos lai nogalinātu ar zobenu. Jo ar savu muti viņš runāja un teica: „Kamēr Kungs, Israēla Dievs, dzīvo, viņi ir nāves, nevis dzīvības vīri; jo, patiesi, viņi pelnījuši nāvi, tāpēc ka izlaupījuši Dieva svētnīcas namu un gribējuši apgānīt Viņa Vārda mājokli zemē, kur nav Likuma.”

58. Kā Sālamans cēlās, lai nogalētu viņus

Tā runāja ķēniņš Sālamans. Un ķēniņš cēlās dusmās un metās vajāt Etiopijas vīrus. Un, kad ķēniņš un viņa augstmaņi, un viņa varenie karakalpi cēlās, Israēla vecajie un atraitnes, un jaunavas sapulcējās Dieva namā, un viņi raudāja par Ciānu, jo Dieva likuma mājoklis bija aizvests no viņiem. Kad Cādoks ilgi bija nogulējis bez samaņas, sirds atgriezās pie viņa. Un tad ķēniņš pavēlēja saviem karavīriem doties uz priekšu – pa labi un pa kreisi – gadījumam, ja kādi no bēgļiem būtu nogriezušies bailēs no laupītājiem. Un ķēniņš pats cēlās un devās ceļā Etiopijas vīriem pa pēdām, un viņš sūtīja jātniekus, lai tie jātu pa priekšu un noskaidrotu, kur ir bēgļi, un atgrieztos, un atnestu viņam šīs ziņas. Un jātnieki devās uz priekšu un nonāca Micraima zemē Ēģiptē, kur Etiopijas vīri bija pirmīt apmetušies ar savu ķēniņu un kur viņi bija guvuši sirdsmieru ar Ciānu un līksmojuši. Un ķēniņa Sālamana karavīri iztaujāja ļaudis, un Ēģiptes zemes vīri viņiem sacīja: „Pirms dažām dienām vairāki etiopieši te ceļoja garām; un viņi ātri brauca ratos kā eņģeļi, un viņi bija ātrāki nekā debesu ērgļi.” Un ķēniņa karavīri jautāja viņiem: „Pirms cik dienām viņi jūs atstāja?” Un Ēģiptes vīri viņiem atbildēja: „Šodien ir devītā diena, kopš viņi mūs atstājuši.” Un daži no ķēniņa jātniekiem, kas atgriezās, sacīja ķēniņam Sālamanam: „Deviņas dienas ir pagājušas, kopš viņi atstāja Ēģipti. Daži no mūsu biedriem devās meklēt viņus pie Eritrejas jūras, bet mēs atgriezāmies, lai ziņotu tev. Padomā pats, ak, ķēniņ, es tevi lūdzu! Otrajā dienā viņi devās projām no tevis, un trešajā dienā viņi ieradās pie Takazi upes Micraima zemē Ēģiptē. Un mēs, ko tu sūtīji no Jeruzālemes, ieradāmies sabata dienā. Un mēs atgriezāmies pie tevis šodien, kas ir ceturtā nedēļas diena. Apdomā savā gudrībā attālumu, ko šie vīri pievārējuši!” Un ķēniņš bija nikns un sacīja: „Sagūsti piecus no viņiem, kamēr mēs noskaidrojam viņu vārdu patiesumu.”

Un ķēniņš ar saviem karavīriem ātrā pārgājienā nonāca Gazā. Un ķēniņš jautāja ļaudīm, sacīdams: „Kad mans dēls jūs atstāja?” Un tie atbildēja un sacīja viņam: „Viņš mūs atstāja pirms trim dienām. Un, kad viņi bija piekrāvuši ratus, viņi visi ceļoja nevis pa zemi, bet ratos, kas karājās gaisā, un tie bija ātrāki nekā ērgļi debesīs, un visa viņu mantība ceļoja viņiem līdzi ratos vējā.” Un ķēniņš jautāja viņiem: „Vai Ciāna, Dieva likuma mājoklis, bija ar viņiem?” Un tie atbildēja viņam: „Mēs neko neredzējām.”

59. Kā ķēniņš iztaujāja ēģiptieti, faraona kalpu

Un Sālamans atstāja to vietu, un viņš sastapa kādu no Ēģiptes augstmaņiem, ko faraons bija sūtījis pie viņa ar dāvanām; un augstmanim bija līdzi daudz dārgumu, un viņš nāca un klanījās ķēniņam. Un ķēniņš Sālamans steidzīgi metās jautāt viņam, pat pirms tas bija pasniedzis dāvanas un sūtījumu, un viņš tam sacīja: „Vai tu esi redzējis Etiopijas vīrus bēgam pa šo ceļu?” Un faraona sūtnis atbildēja un sacīja ķēniņam: „Ai, ķēniņ, kaut tu dzīvotu mūžīgi! Mans kungs faraons sūtīja mani pie tevis no Aleksandrijas. Un, raugi, es izstāstīšu tev, pa kādu ceļu nācu. Devies ceļā no Aleksandrijas, es nonācu Kairā, faraona pilsētā,[62] un, kad es tur ierados, tur ieradās arī tie Etiopijas vīri, par kuriem tu runā. Viņi to sasniedza pēc trīs dienu ceļa gar Takazi, Ēģiptes upi, un viņi pūta stabules un ceļoja uz ratiem itin kā debesu būtņu pulks. Un tie, kas viņus redzēja, par viņiem sacīja: „Tie, kas reiz zemes radības bijuši, nu par debesu būtnēm kļuvuši.” Kurš gan ir gudrāks par Sālamanu, Jūdas ķēniņu? Taču viņš nekad nav šādi vēju ratos ceļojis. Un tie, kas bija pilsētās un miestos, bija liecinieki: kad šie vīri ieradās Ēģiptes zemē, mūsu dievi un ķēniņa dievi nokrita zemē un sašķīda gabalos, un mūsu elku stabi tāpat sašķīda gabalos. Un viņi jautāja dievu priesteriem, Ēģiptes gaišreģiem, kāpēc mūsu dievi tā krituši, un tie atbildēja: „Israēla Dieva mājoklis, kas nācis no debesīm, ir ar viņiem un mitināsies viņu zemē mūžīgi” Un šā iemesla dēļ, kad viņi ieradās Ēģiptes zemē, mūsu dievi sašķīda gabalos. Un tu, ai, ķēniņ, kura gudrībai nav līdzinieces zem debesīm, kāpēc gan tu esi atdevis Kunga, tava Dieva, likuma mājokli, kuru tavi tēvi tev saglabāja šķīstu? Jo, cik mēs esam dzirdējuši, mājoklis ir allaž glābis tevi no naidnieku rokām, un pravietības gars, kas tajā mīt, ir sarunājies ar tevi, un debesu Dievs ir mājojis tajā savā Svētajā Garā, un jūs esat dēvēti par Dieva nama vīriem. Kāpēc gan jūs esat atdevuši savu godību citam?” Un Sālamans gudrībā atbildēja un sacīja: „Kā gan viņš spēja aizvest mūsu Kundzi, ja viņai jābūt ar mums?”

60. Kā Sālamans vaimanāja par Ciānu

Un Sālamans iegāja savā teltī un rūgti raudāja, un sacīja: „Ak, Dievs, vai tu gribi mums atņemt savas derības mājokli vēl manās dienās? Kaut jel tu būtu man atņēmis dzīvību, pirms tu to atņem vēl manā laikā! Jo tu nevari darīt savu vārdu melīgu, un tu nevari lauzt savu derību, ko tu slēdzi ar mūsu tēviem, ar Nou, tavu kalpu, kas turējās pie taisnības, un ar Ābrahāmu, kas nepārkāpa tavus baušļus, un ar Īzaku, tavu kalpu, kas turēja savu augumu šķīstu no apgānīšanās ar grēku, un ar Israēlu, tavu svēto, kuru tu darīji par pulku ar Svēto Garu un sauci par „savām pēdām”, ar Israēlu un ar Mozu un Āronu, taviem priesteriem, kuru laikā tu liki likuma mājoklim nākt no debesīm uz zemes pie Jēkaba bērniem, tava mantojuma, ar tavu likumu un taviem baušļiem, sekojot eņģeļiem noteiktajai kārtībai. Jo tu jau biji dibinājis Ciānu kā savas godības mājokli savas svētnīcas kalnā. Un tu atkal to devi Mozum, lai viņš tai cildeni kalpotu uz zemes un liktu tai mitināties „liecības teltī” un lai tu pats varētu doties turp no savas svētnīcas kalna un darīt ļaudīm dzirdamu savu balsi, lai tie savās gaitās nenovirzītos no taviem baušļiem.

Nu es zinu, ka tu savu mantojumu turi par vieglāku nekā savu tautu Israēlu.[63] Un līdz šim laikam tas bija ar mums, un mēs nekalpojām tam pareizi, un tāpēc tu esi dusmīgs uz mums un esi novērsis savu vaigu no mums. Ai, Kungs, neraugies uz mūsu ļaunajiem darbiem, bet atceries jel mūsu sentēvu krietnību. Mans tēvs Dāvids, tavs kalps, gribēja uzcelt namu tavam Vārdam, jo viņš bija dzirdējis tava pravieša vārdus, kas bija: „Kur ir mana mītnes vieta un kur es varu atpūsties? Vai gan manas rokas nav visu šo radījušas? – saka Kungs,[64] kas valda visu.” Un, kad viņš bija to pārdomājis, tu viņam sacīji: „Tu to nevari uzcelt, jo man namu uzcels tas, kas ir nācis no taviem gurniem.”[65] Un tagad, ak, Kungs, tavs vārds nav darīts par meliem, un es esmu uzcēlis tavu namu, ar tavu palīdzību. Un, kad es biju uzcēlis tavu namu, es ienesu tajā derības mājokli, un es ziedoju upurus tavam trīskārt svētajam Vārdam, un tu raudzījies uz tiem labvēlīgi. Un nams bija pilns ar tavu godību, visa pasaule pilna ar tavu dievišķību, un mēs, tava tauta, līksmojām, redzot tur tavu godību. Un šodien ir pagājuši trīs gadi kopš tā laika, un tu esi atrāvis savu gaismu no mums, lai varētu apgaismot tos, kas ir tumsā. Tu esi atņēmis mūsu godu, lai varētu godināt tos, kas ir goda necienīgi; tu esi izdzēsis mūsu dižumu, lai darītu dižu to, kas nav dižs; tu esi atņēmis mūsu dzīvību, lai uzceltu to, kura dzīvība ir tālu no tevis.

Bēdas man! Bēdas man! Es raudu par sevi. Celies, Dāvid, mans tēvs, un raudi ar mani par mūsu Kundzi, jo Dievs ir novērsies no mums un ir atņēmis mūsu Kundzi tavam dēlam. Bēdas man! Bēdas man! Bēdas man! Jo taisnīguma saule ir novērsusies no manis. Bēdas man! Jo mēs neesam ņēmuši vērā mūsu Dieva pavēles un esam uz zemes par atraidītajiem kļuvuši. Kā priesteri neesam rīkojušies krietni, un kā ķēniņi neesam rīkojušies taisnīgi attiecībā uz bāreņiem. Bēdas mums! Bēdas mums! Taisnais ir aizgājis no mums, un mēs esam nosodīti. Bēdas mums! Mūsu prieks ir aizgājis pie mūsu ienaidniekiem, un žēlastība, kas bija mūsu, ir mums atņemta. Bēdas mums! Bēdas mums! Mūsu mugura ir pagriezta pret ienaidnieku šķēpiem. Bēdas mums! Bēdas mums! Mūsu bērni ir kļuvuši par laupījumu un gūstekņiem tiem, ko mēs paši vēl nesen laupījām un ņēmām gūstā. Bēdas mums! Bēdas mums! Mūsu atraitnes raud, un mūsu jaunavas sēro. Bēdas mums! Bēdas mums! Mūsu sirmgalvji gaudo, un mūsu jaunekļi vaimanā. Bēdas mums! Bēdas mums! Mūsu sievietes asaras lej, un mūsu pilsēta ir izpostīta. Bēdas mums! Bēdas mums! No šīs dienas līdz mūsu dienu galam mums jāsēro un mūsu bērniem tāpat. Bēdas mums! Bēdas mums! Jo Ciānas cildenās meitas godība ir aizvesta, un Etiopijas meitas, nekrietnās, godība ir pieaugusi.

Dievs dusmo, un kas gan būs līdzjūtīgs? Dievs ir darījis nešķīstu, un kas gan šķīstīs? Dievs ir iecerējis, un kas gan noliegs Viņa plānu? Dievs ir gribējis, un kas gan pretosies Viņa nolūkam? Dievs runā, un visam būs notikt. Dievs ir pazeminājis, un nevienam nebūs celt godā. Dievs ir aizvedis, un nav neviena, kas vestu atpakaļ. Dievs ienīst, un nav neviena, kas Viņu piespiedīs mīlēt. Bēdas mums! Mūsu nams tika godāts, šodien tas nav nekas. Bēdas mums! No namturiem esam mēs par āra ļaudīm tapuši, un no iekštelpu ļaužu stāvokļa mēs esam izdzīti mūsu grēku dēļ. Jo Dievs mīl šķīsto, bet priesteri negribēja nekā šķīsta un ir mīlējuši nešķīstību. Un pravieši mūs nosodīja, bet mēs nepieņēmām nosodījumu, un viņi gribēja, lai mēs dzirdam, bet mēs neklausījāmies. Bēdas mums! Mūsu grēku dēļ mēs esam atraidīti, un mūsu novēršanās dēļ mēs tiksim sodīti. Vara bez šķīstības nedod neko, un tiesa bez taisnīguma nedod neko, un bagātība bez dievbijības nedod neko. Priesteri mīl pasaku vārdus vairāk nekā svētos Rakstus; un viņi mīl arfas skaņas vairāk nekā psalmu skaņas; un viņi mīl kalpošanu pasaulei vairāk nekā lūgšanu; un viņi mīl pasaules ķildas vairāk nekā Dieva balsi; un viņi mīl smieklus un kopošanos vairāk nekā dzīves sūrumu; un viņi mīl ēdienu, kas aiziet, vairāk nekā gavēšanu Dievam; un viņi mīl vīnu un saldu dzērienu vairāk nekā ziedošanu Dievam; un viņi mīl laiskumu vairāk nekā lūgšanu; un viņi mīl īpašumus vairāk nekā nodevu došanu; un viņi mīl gulēšanu vairāk nekā Dieva slavēšanu, un viņi mīl snaudu vairāk nekā modrību. Bēdas mums! Bēdas mums!

Ai, ķēniņien, mēs esam nevīžīgi bijuši pret Dieva baušļiem. Mēs esam pasaku stāstītāju vārdus mīlējuši vairāk nekā priesteru vārdus. Mēs vairāk esam gribējuši skatīties savām sievietēm sejā, nevis, grēkus nožēlojot, Dieva vaigā. Mēs esam labprātāk gribējuši skatīties savos bērnos, nevis klausīties Dieva vārdu. Mēs vairāk esam mierinājuši sevi ar sardija akmeni, nevis pieņēmuši taisnus lēmumus par bāreņiem. Mēs esam vairāk gribējuši redzēt savu godu, nevis klausīties Dieva balsi. Mēs esam vairāk mīlējuši muļķības vārdu, nevis gudro vārdus. Esam vairāk mīlējuši muļķu valodas, nevis klausīties praviešu vārdus. Bēdas mums! Pēc pašu brīvas gribas mēs esam piegānījuši savu dzīvi. Bēdas mums! Bēdas mums! Mēs neesam nožēlojuši grēkus, neesam žēlīgi bijuši, kā Dievam tīk. Bēdas mums! Viņš deva mums godību, un mēs to aizsviedām projām. Viņš darīja mūs ļoti gudrus, un mēs pēc pašu brīvas gribas darījām sevi stulbākus par lopiem. Viņš deva mums bagātības, un mēs esam nodzīvojušies līdz pat dāvanu prasīšanai. Mēs skatījāmies uz saviem zirgiem un aizmirsām par savu atgriešanos. Mēs esam mīlējuši gaisīgas lietas un neesam pazinuši tās, kuras paliek. Ar savām dienām mēs esam piesmējuši savu mūžu, mēs esam devuši priekšroku smalkiem ēdieniem, kas kļūst par mēsliem, nevis dzīvības ēdienam, kas paliek mūžīgi. Mēs esam ģērbuši tādas drānas, kas nedod labumu dvēselei, un esam atteikušies no godības drānām, kas paliek mūžīgi. Mūsu pārvaldnieki un ļaudis dara to, ko Dievs ienīst, un viņi nemīl to, ko Dievs mīl, un pazemību, un cildenumu, un līdzjūtību pret nabagiem, un pacietību grūtībās, un mīlestību pret Dieva namu, un Dēla pielūgsmi. Toties Dievs ienīst, raugi, pareģošanu pēc putniem un elku pielūgšanu, un raganu padomu, un zīlēšanu, un buršanos, un mušas, un levitāciju,[66] saplosītu dzīvnieku un sprāgušu lopu, un zādzību, un apspiešanu, un kopošanos, un skaudību, krāpšanu, dzeršanu un dzērumu, nepatiesus zvērestus un liecināšanu pret kaimiņiem.

Visas šīs lietas, ko Dievs ienīst, viņi dara. Un viņu dēļ Dievs ir aizvedis savas derības mājokli no mums un ir atdevis to cilvēkiem, kas rīkojas pēc Viņa gribas un Viņa likuma, un Viņa kārtības. Viņš ir novērsis savu vaigu no mums un ir pievērsis savu vaigu, lai spīd pār viņiem. Viņš ir nonicinājis mūs un mīlējis viņus. Viņš ir parādījis žēlastību viņiem un izdzēsis mūs, jo Viņš ir atņēmis mums savas derības mājokli. Jo Viņš ir pie sevis zvērējis, ka Viņš nemainīs ziemu un vasaru, sējas un ražas laiku, augļus un darbu, sauli un mēnesi, kamēr vien Ciāna ir uz zemes, un ka Viņš dusmās nesagraus debesis un zemi, ne ar plūdiem, ne uguni, un ka Viņš neiznīdēs cilvēkus, nedz lopus un rāpuļus, un tārpus, toties Viņš parādīs žēlastību savu roku darbam un vairos savu žēlastību pret tiem, ko pats radījis. Un, kad Dievs atņems savas derības mājokli, Viņš sagraus debesis un zemi, un visu savu darbu; un šajā dienā Dievs ir nonicinājis mūs un atņēmis mums sava likuma mājokli.” Un, kamēr Sālamans visu to sacīja, viņš nepārstāja raudāt, un asaras nemitīgi ritēja viņam pa vaigiem.

Un pravietības Gars atbildēja un sacīja viņam: „Kāpēc tu esi bēdīgs? Jo tas taču noticis ar Dieva gribu. Un Ciāna ir atdota nevis svešam, bet tavam pirmdzimtajam dēlam, kas sēdēs Dāvida, tava tēva, tronī. Jo Dievs zvērēja Dāvidam patiesībā, un Viņš neatkāpsies, ka no viņa miesas augļiem nākušiem Viņš liks sēdēt tronī mūžīgi, Viņa derības mājoklī, svētajā Ciānā. Un es likšu viņu pāri zemes ķēniņiem, un viņa tronis būs kā debesu dienas un kā mēness ritums mūžīgi.[67] Un Viņš, kas sēž dievības tronī debesīs, valdīs dzīvos un mirušos miesā mūžīgi. Un eņģeļi un cilvēki kalpos Viņam, un katra mēle slavinās Viņu, un visi ceļi locīsies Viņa priekšā gravās un upēs. Mierini sevi ar šo vārdu un atgriezies savā mājā, un neļauj savai sirdij tik ļoti bēdāt.”

Un ķēniņu mierināja šis vārds, un viņš sacīja: „Dieva, ne cilvēka, griba lai notiek.” Un atkal Dieva eņģelis parādījās viņam atklāti, un sacīja viņam: „Un tu pats – tev būs celt Dieva namu, un tas būs tev godība un atbalsts; un, ja tu turēsies pie Viņa baušļiem un nekalposi citiem dieviem, tad Dievs tevi mīlēs, tāpat kā Dāvidu, tavu tēvu.”

61. Kā Sālamans atgriezās Jeruzālemē

Un tad Sālamans atgriezās Jeruzālemes pilsētā, un viņš ar Jeruzālemes vecajiem raudāja tur gaužas asaras Dieva namā. Un pēc tam ķēniņš apskāvās ap priesteri Cādoku, un viņi rūgti raudāja Ciānas mājoklī un ilgi palika tur klusēdami. Un vecajie cēlās un uzrunāja ķēniņu, sacīdami: „Jel nesēro par to, ak, mūsu kungs, jo mēs zinām, visi kā viens, ka bez Dieva gribas Ciāna nepiemitīs nekur un bez Dieva gribas nenotiek itin nekas. Un attiecībā uz Ciānu senajos laikos, priestera Ēlī dienās, pirms mūsu tēvi bija izlūgušies sev ķēniņu, filistieši sagrāba Ciānu un aiznesa uz savu nometni – kad Dievs bija vērsies pret Israēlu kaujā un tā priesteri Hofni un Pinhāss bija krituši no zobena asmens. Un filistieši aiznesa Dieva likuma mājokli un aizveda to uz savu pilsētu, un ielika sava dieva Dāgona namā.[68] Un Dāgons tika salauzts un iznīcināts un tapa par pīšļiem, un viņu zeme kļuva par tuksnesi peļu dēļ, kas noēda visus viņu zemes augļus, un viņu vīrišķība pārklājās ar vātīm un trumiem. Un viņi sapulcināja savus priesterus, burvjus un zvaigžņu tulkus un lūdzās tos, un sacīja: „Kā gan lai mēs atbrīvojamies no šīm vātīm un mocībām, kas nākušas pār mums un mūsu zemi?” Un burvji noslīga apcerē un aizgāja, lai būtu vienatnē. Viņi paņēma savus burvju rīkus un apcerēja, domāja un prātoja, kā gan atbrīvot no mokām viņu pilsētu un tās vīru vīrišķību. Un viņi atklāja, ka sods nācis pār viņiem un viņu pilsētu Ciānas dēļ. Un viņi aizgāja pie saviem ķēniņiem un pārvaldniekiem un sacīja tiem: „Visas šīs nelaimes ir notikušas ar jums debešķīgās Ciānas, Dieva likuma mājokļa dēļ.” Un tagad protieties un vediet to atpakaļ uz tās pilsētu un tās zemi un namu. Un mēs nekādā gadījumā nedrīkstam sūtīt to projām tukšu, mums ir tai jāziedo, lai viņa piedotu jums jūsu grēkus un izbeigtu jūsu mocības, kad būs atgriezusies savā pilsētā. Un, ja jūs nesūtīsiet Ciānu uz tās pilsētu, no viņas atstāšanas dzīvot šeit pie jums nebūs nekāda labuma, jūs tikai turpināsiet saņemt sodu, līdz tapsiet iznīdēti pavisam.”

Un viņu ķēniņi un pārvaldnieki sacīja saviem priesteriem: „Kādu dāvanu, jūsuprāt, mums vajadzētu viņai dot un kā lai mēs sūtām viņu atpakaļ? Noskaidrojiet un izstāstiet mums, kas jādara!” Un filistiešu priesteri atkal apspriedās un tad sacīja saviem ķēniņiem un pārvaldniekiem: „Iztaisiet viņai pēc savu namu galvu skaita sešdesmit zelta peļu tēlus, jo peles ir izpostījušas jūsu zemi, un sešdesmit vīra locekļa tēlus, jo jūs paši esat cietuši no vātīm un trumiem uz jūsu locekļiem.”[69] Un filistieši darināja, kā viņiem bija teikts, simt divdesmit zelta veltes un deva tās Ciānai. Un viņi atkal uzrunāja priesterus: „Kā lai mēs viņu sūtām projām? Un kas, jel sakiet, nogādās viņu tās pilsētā?” Un filistiešu burvji atkal sacīja viņiem: „Lai atved šurp divas kamieļmātes, kas vienlaikus laidušas pasaulē savus pirmdzimtos, un lai viņas iejūdz ratos[70] – un viņu mazuļi jāpatur šķirti un jāieslēdz mājā – un tad lai sajūdz abas kamieļmātes kopā un lai atbrīvo un laiž, lai iet, kur grib. Un, ja viņas ies taisni uz Jeruzālemi, tad mēs zināsim, ka varbūt Dievs ir bijis žēlīgs pret mūsu zemi; bet, ja viņas klaiņos apkārt un staigās šurpu un turpu, un gribēs atgriezties vietā, no kurienes nākušas, tad zināsim, ka Dievs vēl ir dusmīgs uz mums un ka Viņš nenoņems mums savu sodu, līdz būs izdzēsis mūs un mūsu pilsētu pavisam.”

Un filistieši darīja, kā priesteri bija pavēlējuši viņu pārvaldniekiem, un viņi sūtīja Ciānu projām un metās zemē tās priekšā. Un šīs kamieļmātes devās ceļā taisni uz Jūdas zemi, un viņas nonāca līdz piedarbam, un tavas cilts nams pieņēma viņas. Toties Dieva dusmas ķēra Dāna namu un tas tapa izdeldēts, jo viņi nepieņēma nepagodināja Ciānu.[71] Un Jūdas nams sadalīja ratus koka gabalos un sagatavoja kamieļmātes upurēšanai, un Ciāna atgriezās savā vietā. Un, kad Ciāna bija savā namā, pravietis Samuēls kalpoja tai, un viņam tapa atklāts redzējums un pravietojums, un viņš priecēja Dievu ar visiem saviem darbiem un valdīja Israēlu četrdesmit astoņus gadus.

Un pēc viņa mūsu tauta izlūdzās Dievu, lai dod viņiem ķēniņu, tāpat kā kaimiņu valstīm. Un pravietis Samuēls svaidīja Saulu par ķēniņu, un tas valdīja četrdesmit gadus. Un viņš bija no Benjāmina cilts, kas bija Israēla tautu jaunākais atzars. Un pravietis Samuēls svaidīja arī tavu tēvu Dāvidu. Un tad filistieši karoja ar ķēniņu Saulu, Sauls tika sakauts un nomira kopā ar savu dēlu Jonatānu. Un tie viņa dēli, kas bija palikuši, kad uzzināja, ka viņu tēvs un brālis ir pagalam, gribēja aiznest Ciānu prom. Viņi to gribēja noslēpt un aizvest uz Gilboas ieleju, lai tavs tēvs Dāvids viņiem to neatņem, taču Ciāna neļāva sevi aizvest, līdz atnāca tavs tēvs un aizveda to projām no viņu pilsētas, turklāt bez ziedojumiem, bez vīraka kvēpināšanas un bez dedzināmiem upuriem. Jo nebija iespējams aizvest Ciānu, ja vien tā pati nevēlējās un ja Dievs to nevēlējās. Un atkal, kad tavs tēvs taisnīgi valdīja pār Israēlu, viņš paņēma Ciānu no Samarijas pilsētas un atveda šurp, uz Jeruzālemi, dejodams tās priekšā un sizdams plaukstas priekā par to; jo viņš bija to paņēmis, un tā varēja nākt uz Dāvida, tava tēva, pilsētu. Un attiecībā uz tevis teikto, ka Ciāna aizgājusi uz viņu pilsētu, uz Etiopijas zemi, – ja Dievs tā grib un ja viņa pati tā grib, tad neviens nevarēs viņu aizkavēt; jo pati pēc savas gribas viņa aizgājusi un pati pēc savas gribas atgriezīsies, ja Dievam labpatiks. Un, ja viņa neatgriezīsies, tad Dievam tā būs labi paticis. Un attiecībā uz mums – ja Dievs atvēlēs, tad mums paliks Jeruzāleme, kur tu mums esi uzcēlis Dieva namu. Un tagad neļauj sirdij noskumt, bet mierini sevi ar to, ko esam tev sacījuši. Un gudrība, ko Kungs, Israēla Dievs, tev ir devis, ir dzinusi asnus no tevis. Jo gudrība ir dīvaina parādība. Tāpat kā lampa nav saule un kā etiķis un alvejas nav nedz izdevīgas, nedz derīgas piedevas medum, tā muļķa vārdi nedod labumu gudram vīram. Un tāpat kā dūmi acīm un zaļi augļi zobiem, muļķa vārdi nav derīgi gudrajam.”

62. Par atbildi, ko viņiem deva Sālamans

Un ķēniņš Sālamans atbildēja viņiem un sacīja: „Uzklausiet mani un to, kas man jums sakāms. Ja nu Dievs būtu aizvedis mani, kamēr es nesu Ciānu, – jo kas gan Viņam ir neiespējams? Un ja nu Dievs būtu aizvedis jūs, kamēr jūs viņu nesāt, – jo kas gan Viņam ir neiespējams? Un ja nu Dievs liktu tiem mantot mūsu pilsētu un iznīcināt mūs, – jo kas gan Viņam ir neiespējams? Jo viss ir Viņa, un neviens nevar noliegt Viņa gribu, un nav neviena, kas varētu pārkāpt Viņa pavēles debesīs vai uz zemes. Viņš ir ķēniņš, kura valstība nekad, nemūžam nezudīs, āmen. Bet tagad iesim un zemosimies Dieva namā.”

Un Israēla vecajie kopā ar savu ķēniņu iegāja Dieva namā, un viņi iegāja vissvētākajā svētumā, un viņi nolūdzās un metās zemē, un godināja Dieva svētību. Un Sālamans raudāja debešķīgās Ciānas, Dieva likuma mājokļa, glabāšanas vietā, un viņi visi raudāja līdzi Sālamanam, bet pēc kāda laiciņa viņi nomierinājās. Un Sālamans atbildēja un sacīja viņiem: „Rimstieties, lai neapgraizītie nesāk dižoties pār mums un nesaka: „Viņu godība ir aizvesta projām, un Dievs viņus ir pametis.” Svešiem ļaudīm nesakiet itin neko! Saliksim šos dēļus, kas te guļ sanagloti, un pārklāsim tos ar zeltu, izrotāsim tos kā mūsu Kundzi Ciānu un ieliksim iekšā likuma grāmatu. Brīvā Jeruzāleme, kas ir debesīs virs mums un kuru ieraudzīja mūsu tēvs Jēkabs, ir ar mums, un zem tās ir debesu vārti, šī Jeruzāleme uz zemes. Ja mēs darīsim, kā Dievs grib un kā Viņam labi patīk, tad Dievs būs ar mums un izglābs mūs no naidnieka rokām un no to rokām, kas mūs neieredz; lai notiek Dieva griba, nevis mūsējā, un lai darīts tiek Dievam prieks, nevis mums. Ar šo Viņš ir licis mums sērot. Turpmāk Viņa dusmas uz mums atdzisīs, un Viņš nepametīs mūs ienaidnieku varā, un Viņš neatraus savu žēlastību tālu no mums, un Viņš atcerēsies derību ar mūsu tēviem Ābrahāmu, Īzaku un Jēkabu. Viņš nedarīs savu vārdu par meliem un nelauzīs savu derību, lai mūsu tēvu dzimums neiznīktu.”

63. Kā Israēla augstmaņi piekrita Ķēniņam

Un tad Israēla vecajie atbildēja un sacīja viņam: „Lai notiek pēc tava labā prāta un pēc Kunga, Dieva, labā prāta! Jo mēs – neviens no mums nepārkāps tavu vārdu, un mēs nevienam citam neteiksim, ka Ciāna ir aizvesta no mums.” Un viņi noslēdza šo derību Dieva namā – Israēla vecajie ar savu ķēniņu Sālamanu līdz pat šai dienai. Un Sālamans dzīvoja šādi vienpadsmit gadus pēc Ciānas aizvešanas no viņa, un tad viņa sirds novērsās no Dieva mīlestības, un viņš aizmirsa savu gudrību savas pārmērīgās sieviešu mīlēšanas dēļ. Un viņš ļoti stipri iemīlēja faraona, Ēģiptes ķēniņa, meitu, kuru sauca Makšara. Viņš atveda to uz māju, ko bija uzcēlis; un tur bija saules, mēness un zvaigžņu tēli uz jumta, un naktī tā bija izgaismota tikpat gaiši kā dienā. Sijas tur bija taisītas no misiņa un jumts no sudraba, un sienu apdare no svina un pašas sienas no akmens, sarkana ar melnu un brūna ar baltu un zaļu; un grīdas bija safīra akmens un sardija plāksnes. Un viņš gāja un dzīvoja tur mīlestībā pret savu māju un savu sievu Makšaru, faraona, Ēģiptes ķēniņa, meitu.

Taču ķēniņienei bija daži elku tēli, ko tēvs bija iedevis līdzi, lai viņa tiem klanītos, un, tā kā Sālamans, redzēdams viņu tiem upurējam un pielūdzam tos, nenosodīja un nepameta viņu, Dievs uz Sālamanu dusmojās un lika viņam aizmirst visu gudrību. Un Makšara daudzkāršoja savus upurus un pielūgsmi, un muļķību saskaņā ar ēģiptiešu negudrību, un visi viņas nama ļaudis pielūdza elkus un mācījās muļķīgo kalpošanu elkiem. Un, izbaudīdami savas muļķīgās kalpošanas prieku, viņi pielūdza kopā ar faraona meitu, un Israēla bērni piebiedrojās viņai, un saimnieces un to kalpones piebiedrojās Makšarai pielūgsmē un muļķīgajā kalpošanā elkiem. Un pašam Sālamanam šķitās tīkami dzirdēt viņu muļķīgo kalpošanu un ķēmošanos. Un, kad Makšara redzēja, ka viņš to mīl un ieklausās, un paliek mierā, un uzdod daudzus jautājumus par muļķīgo kalpošanu ēģiptiešu dieviem, viņa izturējās ārkārtīgi mīļi pret Sālamanu un runāja ar to medainiem vārdiem, maigas sievu runas ar saldu smaidu, kas mēdz pavadīt ļaundarības, un viņa piešķieba galvu un labvēlīgi uzlūkoja ķēniņu, un māja ar galvu. Ar šādu rīcību viņa lika Sālamana sirdij novērsties no tā labajiem nolūkiem, un viņa uzvedināja to uz sava darba ļaunumu, vēlēdamās caur bezrūpību ievilkt ķēniņu muļķīgās elkdievības neprātā. Un, kā dziļa jūra velk peldēt nepratēju dzelmē, līdz ūdens pārmāc un atņem viņam dzīvību, tāpat arī šī sieviete gribēja nogremdēt ķēniņu Sālamanu.

64. Kā faraona meita pavedināja Sālamanu

Un tad faraona meita parādījās Sālamana priekšā un sacīja viņam: „Ir labi pielūgt dievus tā, kā to dara mans tēvs un visi Ēģiptes ķēniņi, kas bija pirms mana tēva.” Un Sālamans atbildēja un sacīja viņai: „Viņi sauc par dieviem lietas, ko ar rokām ir iztaisījis metāla kalējs un ko darinājis galdnieks un podnieks, un apkrāsotājs, un akmeņkalis, un tēlnieks; tie ir nevis dievi, bet cilvēka roku darbs no zelta un sudraba, misiņa un svina, dzelzs un māla, un akmens, un jūs saucat par „mūsu dieviem” lietas, kas nav jūsu dievi. Taču mēs pielūdzam tikai un vienīgi svēto Israēla Dievu un mūsu Kundzi, svēto un debešķīgo Ciānu, Dieva likuma mājokli, ko Viņš devis pielūgsmei mums un mūsu dzimumam pēc mums.”

Un viņa atbildēja un sacīja Sālamanam: „Tavs dēls ir aizvedis projām tavu Kundzi Ciānu, tavs dēls, kuru tu esi dzemdinājis, kas cēlies no svešas tautas, kuru Dievs nav tevi pavēlējis precēt, proti, no etiopiešu sievietes, kas nav tavā krāsā un nav tavai zemei rada, un, turklāt, ir melna.” Un Sālamans atbildēja un sacīja viņai: „Kaut arī tu šādi runā, vai gan tu pati neesi no tās rases, no kuras Dievs mums nav vēlējis sievas ņemt? Un tavs dzimums ir viņas dzimums, jo jūs visi esat Hāma bērni. Un Dievs, iznīcinājis Hāma septiņu ķēniņu sēklu, ir darījis mūs par šīs pilsētas mantiniekiem, lai mēs un mūsu dzimums pēc mums dzīvojam šeit mūžīgi mūžos. Un attiecībā uz Ciānu ir izpildīta Dieva griba, un Viņš ir devis to viņiem, lai viņi to pielūgtu. Savukārt es neupurēšu taviem elkiem un nepielūgšu tos, un nepildīšu Tavu gribu.”

Un, lai gan Makšara šādi runāja ar Sālamanu un izrādīja viņam savu sirsnību no rīta un vakarā, naktī un dienā, viņš turpināja noraidīt tās lūgumu. Un kādu dienu viņa ar Sālamanu prātā saposās un iesmaržojās, un tad izturējās pret to augstprātīgi un ar nicinājumu. Un viņš tai sacīja: „Ko lai es daru? Tu esi vērsusi ļaunu vaigu pret mani un neuzlūko vairs mani kā agrāk, un tavs skaistais vaigs vairs nav tik kārdinošs kā agrāk. Prasi, un es tev došu, ko vien tu vēlies, un es to darīšu tevis dēļ, lai tu atkal varētu vērst savu vaigu pret mani tikpat mīļi kā agrāk.” Taču Makšara palika atturīga un neatbildēja ne vārda. Un Sālamans atkārtoja viņai savus vārdus, ka viņš darīs, ko vien tā vēlēsies, un viņa Sālamanam sacīja: „Apzvēri man pie Israēla Dieva, ka tu turēsi vārdu!” Un viņš zvērēja Makšarai, ka dos it visu, ko tā lūgs, un ka darīs it visu, ko tā liks viņam darīt. Un viņa iesēja sarkanu pavedienu savu dievu nama durvju vidū un atnesa trīs siseņus, un nolika tos savu dievu namā. Un viņa sacīja Sālamanam: „Nāc pie manis, nepārraujot sarkano pavedienu, noliecies un nosit šis siseņus manā priekšā un izvelc tiem kaklus!” Un viņš tā izdarīja. Un viņa sacīja Sālamanam: „Turpmāk es darīšu tavu gribu, jo tu esi upurējis maniem dieviem un esi tos pielūdzis.” Viņš tā bija rīkojies sava zvēresta dēļ, lai viņam nebūtu jāpārkāpj, ko Makšara bija likusi apzvērēt, lai gan viņš zināja, ka ieiet viņas dievu namā ir pārkāpums.

Jo Dievs bija pavēlējis Israēla bērniem, sacīdams: „Jums nebūs precēt svešas sievas, lai viņas jūs nesamaitātu ar saviem dieviem un ar savu nekrietnību un saldajām balsīm; jo ar savu jauko balsu mīļumu viņas dara vientiesīgos jaunekļus mīkstsirdīgus, un ar sava auguma skaistumu viņas sagrauj neprātīga vīra gudrību.” Kurš bija gudrāks par Sālamanu? Tomēr viņu pavedināja sieviete. Kurš bija taisnāks par Dāvidu? Tomēr viņu pavedināja sieviete. Kurš bija stiprāks par Simsonu? Tomēr viņu pavedināja sieviete. Kurš bija izskatīgāks par Amnonu? Tomēr viņu pavedināja Tamāra, viņa tēva Dāvida meita. Un Ādams bija pirmā Dieva radība, tomēr viņu pavedināja Ieva, viņa sieva. Un caur šo pavedināšanu tapa radīta nāve visām radītām būtnēm. Un to, ka sievas pavedina vīrus, izraisīja Ieva, jo mēs visi esam Ievas bērni.

65. Par Sālamana grēku

Sālamana grēks, elku pielūgšana, bija ārkārtīgi liels, un no gudra vīra viņš pārtapa par muļķi, un viņa grēks ir ierakstīts praviešu grāmatā. Un arhibīskapi, kas tur bija,[72] atbildēja un sacīja: „Vai Dievs ir apžēlojis Sālamanu par šo misēkli, kas ir ierakstīts kā viņa grēks?” Jā, Dievs ir bijis žēlīgs pret viņu, un viņa vārds ir debesīs ierakstīts dzīvības grāmatā līdz ar Ābrahāma, Īzaka, Jēkaba un viņa tēva Dāvida vārdiem. Jo Dievs piedod tiem, kas grēkojuši. Un tagad apdomājiet, kurš no diviem bija lielāks: Dāvida, viņa tēva, grēks vai arī Sālamana grēks? Dāvids ar nodevīgu nodomu panāca, lai Ūrija iet bojā kaujā un viņš pats varētu dabūt tā sievu Batšebu, Sālamana māti;[73] un viņš nožēloja, un Dievs bija žēlīgs pret viņu. Un mirdams viņš deva padomu savam dēlam Sālamanam, sacīdams: „Nogalini Joābu, kā viņš nogalināja Abnēru, un nogalini Šimī, jo viņš mani nolādēja.”[74] Un Sālamans izpildīja tēva gribu un nokāva tos pēc Dāvida, sava tēva, nāves. Un Sālamans nenogalināja vairs nevienu, izņemot savu brāli, kad tas gribēja apprecēt šūnēmieti, viņa tēva Dāvida sievu, kuru sauca Abīšaga.[75] Un Sālamana misēkli, kas ir pierakstīts, es tev atklāšu tāpat, kā Dievs to ir atklājis man.

66. Par Kristus pravietojumu

Jo saskaņā ar pravietojuma skaidrojumu vārds „Sālamans” slepenajā valodā nozīmē „Kristus”. Un, kā Sālamans uzcēla Dieva namu, tā Kristus augšāmcēla savu miesu un darīja to par Baznīcu. Un, kad Viņš jūdiem teica: „Noplēsiet šo namu, un es trijās dienās atkal to uzcelšu,” tad Viņš ar tiem runāja par savas miesas namu.[76] Un, tāpat kā Sālamans ņēma daudzas sievas no svešām tautām to skaistuma un pievilcības dēļ, un viņa neīsto mīlu pret tām piestrāvoja iekāre, tā Kristus sapulcēja no svešām tautām tos, kam nebija Likuma, bet kas ticēja Viņam. Un Viņš nevienu vīru neuzlūkoja kā neapgraizītu un nevienu kā pagānu, un neviens nebija ne vergs, ne jūds, ne kalps, ne brīvcilvēks; taču Viņš bija tos visus ar savu miesu un asinīm sapulcējis savā debesu valstībā.[77] Un Dziesmu dziesmā Sālamans pats dziedāja un sacīja: „Redzi, Sālamana nestuves – tām apkārt sešdesmit stipri vīri. Visi apjozti zobeniem, kaujās ievingrināti, katram zobens pie gurna.”[78] Skaitlis sešdesmit norāda, cik bija taisno patriarhu un praviešu, un apustuļu, un mocekļu, un ticīgo, un svēto, un mūku, kas pretojušies ļaunām domām un sātana karam. Un vārds „zobens” skaidrojumā nozīmē svēto Rakstu vārdu. Kunga vārds griež kā taisns zobena asmens, un tāpat svētie Raksti izgriež no vīru sirdīm briesmas, ko naktī izraisa melīgi sapņi. Un vārdi „Sālamana nestuves” skaidrojumā nozīmē Kristus Baznīcu.

Un Sālamans turklāt dziedāja, sacīdams: „Sev krēslu darinājis ķēniņš Sālamans,”[79] un šie vārdi ir skaidrojami tā, ka Kristus ir iemiesojies mūsu miesā. Vārds „Sālamans” ebreju valodā skaidrojumā nozīmē „Kristus”. Un muļķīgie jūdi iedomājas, ka Dāvids, kad teica: „Kungs sacīja man: tu esi mans dēls, šodien es tevi dzemdināju,”[80] runāja par savu dēlu Sālamanu. „Dod, Dievs, ķēniņam tavu tiesu un tavu taisnību ķēniņa dēlam, lai taisnīgi tiesā tavu tautu un tavus nabagus pēc patiesības.”[81] Un viņam būs dzīvot, un tiem būs dot viņam Arābijas zeltu un nemitīgi lūgties par viņu, un sekot viņam ar labiem vārdiem, un viņš būs visas zemes balsts kalnu galotnēs, un viņa augļi būs lielāki par ciedru, un viņš plauks pilsētā kā zāle uz zemes, un viņa vārds būs svētīts mūžīgi, un viņa vārds būs saules priekšā. Es esmu dzemdinājis tevi no klēpja pirms Rīta zvaigznes. „Dievs ir zvērējis un neatsacīsies: uz mūžiem tu priesteris pēc Melhisedeka!”[82]

Un, runājot par šo pravietojumu un arī citiem tādiem, kuros Dāvids pravietojis par Kristu, muļķa jūdi, sirdsakli būdami, saka, ka Dāvids savas grāmatas sākumā runājis par savu dēlu Sālamanu; lūk, to jūdi saka, un viņi padara Kristu par Sālamanu vārda līdzības dēļ un gudrības, un tāpēc, ka miesā Viņš bija Dāvida dēls. Un, lai gan tie, kas nāca pēc Dāvida un Sālamana, proti, Elija un Elīša, to zināja, viņi Ķēniņu grāmatā piedēvēja Sālamana grēku viņam, lai varētu nokaunināt jūdus, kas ir sirdī akli un taisnuma ienaidnieki. Un ķēniņš Sālamans, ķēniņa un pravieša Dāvida dēls, arī pats bija ķēniņš un pravietis, un viņš pravietoja daudzas līdzības par Kristu un par Baznīcu un sarakstīja četras pravietiskas grāmatas, un līdz ar Ābrahāmu, Īzaku, Jēkabu un Dāvidu tiek ierindots debesu valstībā.

67. Par Sālamana vaimanām

Un tagad es jums izstāstīšu, kā viņš nomira. Viņa dienas ritēja sešdesmit gadus, kad viņam uzbruka slimība. Un viņa dienas nebija kā viņa tēvam Dāvidam, bet gan divdesmit gadus īsākas, jo viņš bija sievu un pielūgtu elku varā. Un nāves eņģelis nāca un trieca viņa kāju, un viņš raudāja un sacīja: „Ai, Kungs, Israēla Dievs, zemes likums ir pievārējis mani, jo nav neviena brīva no vainas tavā priekšā, ak, Kungs, un nav neviena taisna un gudra tavā priekšā, ak, Kungs. Jo tu vētī un pārbaudi sirdi. Nekas tev nepaliek noslēpts. Tu uzlūko visu slēpto, it kā tas būtu atklāts, un tu pārmeklē sirdi. Apžēlojies par mani, Kungs. Tu pārbaudi vīra sirdi un pārbaudi grožus. Apžēlojies par mani, Kungs. Tu dzirdi gan čukstus, gan pērkondārdus. Apžēlojies par mani, Kungs. Un, ja tu esi žēlīgs pret taisno, kas nav pārkāpis tavus baušļus, tad kas gan ir apbrīnojams tavā žēlastībā? Apžēlojies par mani, Kungs. Taču, ja tu parādītu žēlastību man, grēciniekam, tad tava žēlastība būtu brīnumaina un cēla. Apžēlojies par mani, Kungs. Un, lai gan es esmu grēkojis, atceries Ābrahāmu un Īzaku, un Jēkabu, manus senčus, kas nepārkāpa tavus baušļus. Apžēlojies par mani, Kungs, jo tu esi žēlīgs un piedodošs; sava kalpa Dāvida dēļ apžēlojies par mani, Kungs. Ak, pasaules un ķēniņu, un valdnieku pavēlniek, apžēlojies par mani, Kungs. Tu, kas dari negudros gudrus un gudros par muļķiem, apžēlojies par mani, Kungs. Ai, grēcinieku atgriezēj un taisno atalgotāj, apžēlojies par mani, Kungs.” Un viņam, runājot šos vārdus, pa vaigiem ritēja asaras, un viņš lūkoja pēc drāniņas.

Un Dieva eņģelis nolaidās pie viņa un sacīja: „Ieklausies, ko es tev teikšu un kādēļ Dievs ir mani sūtījis. No gudra vīra tu esi pārvērtis sevi par muļķi, un no bagātnieka tu esi pārvērtis sevi par plukatu, un no ķēniņa tu esi pārvērtis sevi par vīru bez kāda svara – tas noticis, pārkāpjot Dieva baušļus. Un tava ļaunuma sākums bija daudzo sievu ņemšana, jo tādējādi tu pārkāpi Viņa likumu un Viņa lēmumu, un Dieva kārtību, kuru Mozus pierakstīja un deva tev, Israēlam, ka tev nebūs precēt sievas no svešām tautām, bet tikai no tavas cilts un tavu tēvu nama, lai tava sēkla paliktu tīra un svēta, un lai Dievs varētu dzīvot jūsu vidū. Taču tu vieglprātīgi izturējies pret Dieva likumu, iedomādamies, ka esi gudrāks par Dievu, un sagribēji ļoti daudzus dēlus. Taču pat Dieva muļķīgums ir gudrāks par cilvēku gudrību, un Viņš ir devis tev tikai trīs dēlus: vienu, kas aizveda tavu godību uz svešu zemi un panāca, lai Dieva mājoklis ir Etiopijā; vienu, kam ir kleina kāja un kas sēdēs tavā tronī pār Israēla tautu, dēls no tavas cilts, no Tarbanas, no Jūdas nama; un vienu, kurš ir grieķietes, kalpones, dēls, kurš pēdējās dienās iznīdēs Rehabeāmu un visu tavu Israēla cilti; un šī zeme taps viņa, jo viņš tic tam, kurš nāks, Glābējam. Un Rehabeāma cilts, un tie, kas atlikuši no Israēla, sitīs krustā to, kurš nāks, Pestītāju, un jūsu piemiņa tiks izdzēsta no zemes. Jo viņi izgudros plānu, ko nespēs īstenot, un Viņš būs dusmīgs un izdzēsīs atmiņas par tiem.

Savukārt tava zīme būs Jāzeps, Jēkaba dēls. Jo viņa brāļi pārdeva viņu no Sīrijas, Lābana zemes, uz Ēģiptes zemi, un, kad viņš nonāca Ēģiptes zemē, tad Sīrijā un visā pasaulē izcēlās bads. Un aiziedams viņš aicināja līdzi savu cilti un izglāba to no bada, un deva tai mājvietu Ēģiptes zemē, novadā, ko sauca Gošene. Jo viņš pats bija ķēniņš zem faraona, Ēģiptes ķēniņa. Līdzīgā kārtā Pestītājs, kurš nāks no tavas sēklas, atbrīvos tevi ar savu atnākšanu un izvedīs tevi no šeola, kur līdz Pestītāja atnākšanai tu cietīsi sāpes kopā ar saviem tēviem; un Viņš atdzemdinās tevi. Jo no tavas sēklas celsies Pestītājs, kurš tevi izglābs, tevi un tos, kuri bija pirms tevis, un tos, kuri nāks pēc tevis, no Ādama līdz Viņa atnākšanai ciltī no tavas cilts, un Viņš liks tev aiziet no šeola, tāpat kā Jāzeps aizveda savu cilti no bada, proti, pirmā šeola bada zemē, tāpat arī Pestītājs aizvedīs no šeola jūs, kas esat Viņa cilts. Un tāpat kā ēģiptieši pēc tam padarīja Jāzepa cilts ļaudis par vergiem, tā arī velni ir padarījuši jūs par vergiem elkdievības maldu dēļ.

Un, kā Mozus aizveda savu cilti no Ēģiptes kalpības, tā arī Pestītājs aizvedīs jūs no šeola kalpības. Un, kā Mozus darīja desmit brīnumus un laida desmit sērgas ķēniņa, faraona, priekšā, tā Pestītājs, kurš nāks no tavas sēklas, darīs desmit dzīvības brīnumus tavas tautas priekšā. Un, tāpat kā Mozus, kad bija paveicis brīnumus, pārcirta jūru un lika ļaudīm iet pāri pār to kā pa sausu zemi, tā arī Pestītājs, kurš nāks, sagāzīs šeola mūrus un izvedīs tevi laukā. Un, kā Mozus noslīcināja faraonu un ēģiptiešus Eritrejas jūrā, tā arī Pestītājs noslīcinās sātanu un viņa velnus šeolā; jo jūra ir skaidrojama kā šeols un faraons kā sātans, un viņa ēģiptiešu pulki kā velni. Un, kā Mozus tuksnesī bez pūlēm baroja ļaudis ar mannu, tā Pestītājs baros jūs ar Dārza augļiem mūžīgi, pēc tam, kad būs izvedis jūs no šeola. Un, kā Mozus lika viņiem četrdesmit gadus mitināties tuksnesī un tikmēr viņiem ne drānas nonēsājās, ne zoles noplīsa, tā arī Pestītājs pēc augšāmcelšanās liks jums dzīvot bez pūlēm. Un, kā Jozua aizveda viņus uz apsolīto zemi, tā Pestītājs aizvedīs jūs uz prieka dārzu. Un, kā Jozua nokāva septiņus Kanaānas ķēniņus, tā Pestītājs nocirtīs septiņas Iblīsa[83] galvas. Un, kā Jozua satrieca Kanaānas ļaudis, tā Pestītājs satrieks grēciniekus un ieslodzīs tos šeola cietoksnī. Un, kā tu esi uzcēlis Dieva namu, tā baznīcas tiks uzceltas kalnu virsotnēs.”

68. Par Mariju, mūsu Pestīšanas Kundzi

„Un atkal, tu saņemsi zīmi, ka Pestītājs nāks no tavas sēklas un ka Viņš ar savu atnākšanu izglābs tevi līdz ar taviem tēviem un tavu dzimumu pēc tevis. Tava pestīšana tika radīta Ādama klēpī pērles veidolā pirms Ievas. Un, kad Viņš radīja Ievu no ribas, Viņš atveda to pie Ādama un sacīja viņiem: „Vairojieties no Ādama klēpja.” Pērle iegāja nevis Kainā vai Ābelā, bet gan trešajā, kas nāca no Ādama klēpja, – tā iegāja Šēta klēpī. Un tad no viņa pērle iegāja pirmdzimtajos un nonāca līdz Ābrahāmam. Un no Ābrahāma tā iegāja nevis viņa pirmdzimtajā Ismaēlā, bet aizkavējās un iegāja šķīstajā Īzakā. Un tā neiegāja Īzaka pirmdzimtajā, lepnīgajā Ēsavā, toties iegāja pazemīgajā Jēkabā. Un no viņa tā iegāja nevis viņa pirmdzimtajā, maldu pārņemtajā Rūbenā, bet gan nevainīgajā Jūdā. Un no Jūdas tā neizgāja, iekams četri grēcinieki nebija piedzimuši, un izgāja pie pacietīgā Pereca. Un no viņa šī pērle gāja pie pirmdzimtā, līdz nonāca Jišaja, tava tēvatēva klēpī. Un tad tā gaidīja, kamēr piedzima seši neganti vīri, un pēc tam tā gāja pie septītā, Dāvida, tava nevainīgā un pazemīgā tēva;[84] jo Dievs ienīst nekaunīgos un lepnos un mīl nevainīgos un pazemīgos. Un tad tā gaidīja tava tēva gurnos, kamēr dzima pieci nomaldījušies muļķi, līdz iegāja tavos gurnos tavas gudrības un izpratnes dēļ. Un tad pērle gaidīja, un tā neiegāja tavā pirmdzimtajā.

Jo krietnie vīri no viņa zemes nedz noliedza Viņu, nedz sita Viņu krustā kā tava tauta Israēls; kad tie ieraudzīja Viņu, kas dara brīnumus, kam bija piedzimt no pērles, tie ticēja Viņam, kad dzirdēja vēsti par Viņu. Un pērle neiegāja tavā jaunākajā dēlā Adrami. Jo šie krietnie vīri nedz sita Viņu krustā, nedz noliedza Viņu, kad redzēja brīnumus notiekam un Viņa, kam bija piedzimt no pērles, darītos brīnumus, un pēc tam tie ticēja Viņam caur Viņa mācekļiem.[85]

Tad pērle, kas būs tava pestīšana, gāja no taviem gurniem un iegāja Rehabeāma, tava dēla, gurnos Israēla, tavas tautas, negantības dēļ, jo tie noliedza un savas negantības dēļ sita Viņu krustā. Bet, ja Viņš nebūtu sists krustā, Viņš nevarētu kļūt par jūsu pestīšanu. Jo Viņš tika sists krustā bez grēka, un Viņš augšāmcēlās bez nešķīstības. Un tāpēc Viņš nokāpa pie jums šeolā un sagrāva tā sienas – lai varētu izglābt jūs un izvest jūs laukā, un lai apžēlotos par jums visiem. Jūs, kuru gurnos pērle tiks nesta, tapsiet izglābti līdz ar jūsu sievām, un neviens no jums netaps pazudināts, no jūsu tēva Ādama līdz tam, kurš nāks, tavam ciltsbrālim Joahimam, un no Ievas, tavas mātes, Ādama sievas, līdz Noam un viņa sievai Tarmizai, līdz Teraham un viņa sievai Aminjai, un līdz Ābrahāmam un viņa sievai Sārajai, un līdz Īzakam un viņa sievai Rebekai, un līdz Jēkabam un viņa sievai Leai, un līdz Jūdam un viņa līgavai Tamārai, un līdz tavam tēvam un viņa sievai Batšebai, un līdz tevim un Tarbanai, tavai sievai, un līdz Rehabeāmam, tavam dēlam, un viņa sievai Amisai, un līdz Joahimam, tavam ciltsbrālim, kas vēl nāks, un viņa sievai Annai.

Neviens no jums, kas būs nesis pērli, netaps pazudināts, un, lai tie būtu jūsu vīri vai jūsu sievas, – tie, kas nesuši pērli, netaps pazudināti. Jo pērli būs nest vīriem, kas ir taisni, un sievas, kas nesušas pērli, netaps pazudinātas, jo viņas būs kļuvušas šķīstas caur pērli, kas ir svēta un šķīsta, un caur to sievas taps svētas un šķīstas; un tās dēļ un Ciānas dēļ Viņš ir radījis visu pasauli. Ciāna ir iemitinājusies pie tava pirmdzimtā, un viņa būs Etiopijas tautas pestīšana mūžīgi mūžos; un pērle tiks nesta Rehabeāma, tava dēla, gurnos, un tā būs visas pasaules glābēja. Un, kad noteiktais laiks būs klāt, pērle taps dzemdināta no tavas sēklas, jo tā ir ārkārtīgi šķīsta, septiņas reizes šķīstāka par sauli. Un Pestītājs nāks no Viņa dievišķā troņa un mitināsies pie viņas un pieņems viņas miesu, un tieši tu pats paziņosi viņai, ko mans Kungs un tavs Kungs runā uz mani.

Es esmu eņģelis Gabriels, es sargāju tos, kas nes pērli no Ādama auguma līdz pat Annas gurniem, lai es spētu pasargāt no verdzības un apgānīšanas jūs, kuros mitinās pērle. Un Mihaēlam ir pavēlēts vadīt un sargāt Ciānu, lai kur tā ietu, un Ariēls vadīs un sargās biezokņa koku,[86] kas būs Pestītāja krusts. Un, kad tava tauta savā skaudībā būs situsi Viņu krustā, tā skrietin skries pie Viņa krusta, jo milzums brīnumu notiks caur to, un viņi būs apkaunoti, kad redzēs šos brīnumus. Un pēdējos laikos tava dēla Adrami pēctecis ņems krusta koku, trešo pestīšanas līdzekli, kas būs sūtīts uz zemes. Eņģelis Mihaēls ir ar Ciānu, ar tavu pirmdzimto Dāvidu, kas ir ieņēmis tava tēva Dāvida troni. Un es esmu ar šķīsto pērli, Viņa, kas valdīs mūžīgi, dēļ, ar Rehabeāmu, tavu otro dēlu; un eņģelis Ariēls ir ar tavu jaunāko dēlu Adrami. To es tev esmu pateicis, un tev nebūs ļaut savai sirdij skumt tevis paša un tava dēla pestīšanas dēļ.”

Un, kad Sālamans dzirdēja šos vārdus, viņa spēks atgriezās pie viņa guļvietā un viņš zemojās Dieva eņģeļa priekšā, un teica: „Es pateicos Kungam, savam Kungam un tavam Kungam, ak, starojošā gara būtne, tāpēc ka tu esi likusi man dzirdēt vārdu, kas pilda mani ar prieku, un tāpēc ka Viņš neatgriež manu dvēseli no mana tēva mantojuma mana grēka dēļ, un tāpēc ka mana nožēla ir pieņemta pēc mana posta, un tāpēc ka Viņš ir uzlūkojis manas asaras un dzirdējis manu žēlabu saucienu, un redzējis manu postu, un nav ļāvis man nomirt bēdās, bet ir licis man līksmot, pirms dvēsele atstāj manu miesu. Turpmāk doma par nāvi vairs neskumdinās mani, un es mīlēšu nāvi tāpat kā mīlu dzīvi. Turpmāk es dzeršu no nāves rūgtā biķera tā, it kā tas būtu medus, un es mīlēšu kapu tā, it kā tā būtu dārgumu krātuve. Un, kad es būšu nokāpis lejā un būšu iegrūsts dziļi šeolā manu grēku dēļ, es nemocīšos un nebēdāšu, jo esmu dzirdējis vārdu, kas dara man prieku. Un, kad es būšu nokāpis šeola visdziļākajos dziļumos savu grēku dēļ, vai gan tas mani sāpinās? Un ja Viņš saberzīs mani pulverī savā delnā un izkaisīs mani visās zemes malās un visos vējos manu grēku dēļ, tas mani neskumdinās, jo es esmu dzirdējis vārdu, kas liek man līksmot, un Dievs nav atšķēlis manu dvēseli no manu tēvu mantojuma. Un mana dvēsele būs kopā ar Dāvida, mana tēva, dvēseli un ar manu senču Ābrahāma un Īzaka, un Jēkaba dvēselēm. Un Pestītājs nāks un izvedīs mūs no šeola līdz ar maniem senčiem un maniem ciltsbrāļiem, veciem un jauniem. Un manus bērnus uz zemes sargās trīs vareni eņģeļi. Es esmu atradis debesu valstību un zemes valstību. Kurš gan ir tāds kā Dievs, žēlīgais, kurš parāda žēlastību savām radībām un pagodina tās, Viņš, kas piedod grēcinieku grēkus un neizdzēš nožēlnieku piemiņu? Jo visa Viņa būtne ir piedošana, un visa Viņa būtne ir žēlastība, un Viņam pienākas slava.” Āmen.

69. Par Sālamana jautājumu

Un Sālamans pagriezās un uzlūkoja eņģeli, un izstiepa rokas, un sacīja: „Mans kungs, vai Pestītāja atnākšana, par kuru tu runā, ir tuvu vai tālu?” Un eņģelis atbildēja un sacīja viņam: „Viņš nāks pēc trīs un trīsdesmit paaudzēm no tavas cilts un no tavas sēklas un pestīs tevi. Bet Israēls ienīdīs savu Pestītāju un apskaudīs Viņu, jo Viņš rādīs zīmes un darīs brīnumus to priekšā. Un tie sitīs Viņu krustā un nogalinās, un Viņš atkal augšāmcelsies un pestīs tos, jo Viņš ir žēlīgs pret nožēlniekiem un labs pret tiem, kas ir Viņa izredzētie. Un, raugi, es tev skaidri pasaku, ka Viņš neatstās šeolā savus Israēla ciltsbrāļus, kas ir nesuši pērli.”

Un, kad Dieva eņģelis bija pateicis Sālamanam šos vārdus, viņš tam vēl sacīja: „Lai miers ar tevi!” Un Sālamans atbildēja un sacīja viņam: „Mans kungs, es tevi lūdzu, es gribu tev uzdot jautājumu, nenovērsies no mana sauciena!” Un eņģelis viņam sacīja: „Runā, uzdod man savu jautājumu, un es darīšu tev zināmu, ko esmu dzirdējis un redzējis.” Un Sālamans viņam sacīja: „Mani tagad māc bēdas par Israēlu, Viņa tautu, kuru Viņš ir izvēlējies kā savu pirmdzimto no visām senajām sava mantojuma ciltīm; saki man, vai tā tiks pazudināta pēc Pestītāja atnākšanas?” Un Dieva eņģelis atkal atbildēja viņam un sacīja: „Jā, es esmu tev teicis, ka viņi sitīs Pestītāju krustā. Un, kad viņi būs izlējuši Viņa asinis uz krusta koka, viņi tiks izkaisīti pa visu pasauli.” Un Sālamans teica: „Es raudu par savu tautu. Vai! manai tautai, kas vienmēr no pirmā līdz pēdējam ir izaicinājusi Radītāja dusmas. Es un tie, kas bija pirms manis, – mēs neesam cienīgi, lai mums rādītu žēlastību, – mūsu ļauno darbu dēļ, jo esam neticīga paaudze. Vai! tiem, kas izlies nevainīgas asinis un apmelos taisnu cilvēku, un sadalīs viņa mantu, un kas nedz tic Viņa vārdam, nedz staigā pēc Viņa baušļiem! Spriedums viņiem ir neizbēgams, un viņu maldi pastāvīgi, un liels ir viņu sods. Un viņu grēks vēl nāks un nekad netaps piedots, un viņu tēvu grēki taps pieminēti; jo viņu darbs bija grēcīgs, un viņus iznīcinās tas, ko viņi paši ir iedomājušies. Un vai! arī manai dvēselei, jo pret mani, ko savulaik godināja, uz nāves gultas izturēsies ar nicību; un es, kas biju slavens uz zemes ar savu gudrību, kļūšu par pīšļiem. Kā gan ir ķēniņš pārāks, ja viņš uz zemes nav darījis nabagiem labu? Viņa krišana kapā ir tāda pati, un viņa ceļš dziļumos ir tāds pats. Un kāds gan labums no mums, kas esam cilvēki? Mēs esam radīti velti un pēc maza laiciņa paliekam tādi, it kā vispār nekad nebūtu radīti. Savukārt, ja elpa, kuru mēs elpojam, pārtrūkst kaut uz mazu laiciņu, mūsu dvēsele aiziet, un, ja aiziet mūsu sirdspukstu dzirksts, kas kustas mūsu prātā, tad mēs kļūstam par pīšļiem, un draugi un paziņas uzlūko mūs ar riebumu. Un mūsu prāta sapratne, kas ir mūsu galvās, arī zūd, kad tiek izlieta dvēsele, un mēs kļūstam par tārpiem un nešķīstību; un, kad siltums atstāj mūsu miesu, mēs kļūstam par neko un izzūdam kā mākonis izšķīstot. Kas pēc tam? Daudz runāt ir lieki, cildenā stāja ļimst, un ķēniņu spēks ir dzēsts, un valdnieku vara ir grauta un nav vairs atrodama. Un mēs visi zūdam kā ēnas, un kad nāvē esam aizgājuši, mūsu vārds tiek aizmirsts un pēdas vairs neatrast; pēc trim mūsu bērnu paaudzēm, mūsu vārdu vairs neatminēsies neviens.”

Un viņš uzreiz vērsa savu vaigu pret Rehabeāmu, savu dēlu, un sacīja viņam: „Ak, mans dēls, atturies jel no ļauna un dari vien labu, lai ilgas būtu tavas dienas uz zemes. Un neklanies svešiem dieviem un nepielūdz tos, bet bijā un godini vienīgi Dievu, lai vari pievārēt pretiniekus un naidniekus un lai manto sava tēva mitekli debesīs un arī mūžīgu dzīvību.”

Un viņš tam sacīja: „Ieraksti mani grāmatas rullī un ieliec to šķirstā.” Un priesterim Cādokam viņš sacīja: „Iesvaidi manu dēlu par ķēniņu! Tāpat kā mans tēvs Dāvids, mans kungs, darīja mani par ķēniņu, kad pats vēl bija dzīvs, tā arī es daru savu dēlu Rehabeāmu par ķēniņu. Un viņa sēkla būs manis un manu tēvu pestīšana uz mūžiem, jo Kunga eņģelis tā man teica.”

70. Kā valdīja Rehabeāms

Tad priesteris Cādoks ņēma Rehabeāmu un darīja viņu par ķēniņu, un viņš svaidīja to un veica visus ritus, ko prasa likums. Un Rehabeāms lika koka plāksni uz likuma mājokļa un atklāja, ka uz tā ir viņa tēva Sālamana vārds, un tad viņu uzsēdināja uz ķēniņa mūļa un sacīja viņam: „Slava! Lai dzīvo ķēnišķīgais tēvs!” – un pilsētu pieskandināja klaigas un tauru skaņas. Un vēl iekams Rehabeāms atgriezās pie sava tēva, Sālamans nomira. Un viņi lika Sālamanu viņa tēva Dāvida kapā un sēroja pēc viņa dziļās sērās, jo gudrībā viņam tais dienās nebija līdzinieku.

Un, kad bija pagājušas septiņas dienas, Rehabeāms lika izbeigt sēras pēc viņa tēva. Un Israēla tauta sapulcējās pie Rehabeāma un sacīja viņam: „Atvieglo mūsu darbu nastu, jo tavs tēvs to ir ļoti smagu darījis gan pie koku ciršanas, gan pie akmeņu skaldīšanas, gan pie ratu darināšanas ciedra baļķu vezumiem.”[87] Un Rehabeāms apspriedās ar ķēniņa nama padomniekiem un vecajiem, un tie viņam sacīja: „Atbildi viņiem labvēlīgi. Jo pašlaik tu esi kā jauns dzīvnieks, un tavi kauli vēl nespēj šo jūgu vilkt. Tāpēc runā ar viņiem labvēlīgi un saki: „Es darīšu jūsu labā visu, ko vēlaties.” Un, kad tavā rokā būs nākusi vara pār viņiem, tu varēsi darīt ar savu tautu, ko vēlies.” Un Rehabeāms aizdzina vecajos un atsauca negudros jaunekļus, ar kuriem kopā bija uzaudzināts. Un viņš apspriedās ar tiem un izstāstīja, kādu vēsti viņam atsūtījis Israēla nams un kā ķēniņa nama vecajie ieteikuši viņam rīkoties. Un šie negudrie jaunekļi sacīja viņam: „Padzīvojis vīrs dod padzīvojuša vīra padomu, un vecajie dod vecajo padomu, un gadu nastas saliektam vīram ir gadu nastas saliekta vīra padoms, savukārt jauneklis, tāds kā tu, dod padomu, kas piederas jaunībai. Jo šiem gadu nastas saliektajiem vīriem kauli ir tik vārīgi kā jaundzimušam zvēram, kas vēl staigāt neprot. Un attiecībā uz lietu, par kuru tu runā: kas gan apstrīdēs mūsu Kunga, Ķēniņa, pavēli?” Un viens no viņiem lēca gaisā Rehabeāma priekšā, un otrs izvilka zobenu, un vēl kāds dižojās ar šķēpu, un ceturtais tvēra loku un bultu maku. Un, kad viņi bija beiguši savu rotaļu, viņi deva Rehabeāmam padomu, sacīdami: „Ak, mūsu kungs, kaut paliktu mēs ar tevi un tu ar mums! Tavs tēvs gudri deva mums, Israēla vīru dēliem, kas mācīti kara mākslā, iespēju uzaugt kopā ar tevi, lai tava valsts būtu stipra pēc viņa. Ak, mūsu kungs, nerādi biklu vaigu šiem vīriem, lai viņi neiedomājas, ka tu esi vājš un nespēj iet karā pret viņiem un pret saviem ienaidniekiem. Jo, ja viņi redzēs tevi parādām vājumu vārdos un darbos, tad viņi nicinās mūs un nedos mums nedz dāvanas, nedz ziedojumus, nedz vergus, nedz meslus, un tava valsts taps sagrauta. Nē, vērsies pie viņiem ar drošiem vārdiem un runā ar viņiem lepni, sacīdams: „Pieminot manu tēvu, jūs runājat par kokiem un akmeņiem, bet es jums likšu kalpot man ar dzelzs ķēdēm un skorpioniem. Jo mani slaidie sāni būs stiprāki nekā stingrākas daļas mana tēva miesā, un mans padoms būs diženāks nekā tēva, kas mani dzemdinājis, padoms. Neviens nemazinās jūsu darbu un kalpību, nē, tā jums tiks palielināta it visos sīkumos. Un, ja jūs nedarīsiet, kā pavēlu, es likšu darīt jūsu lopus par manu laupījumu, un jūsu bērni būs gūstekņi, un jūs ķers mans miesnieka dūcis. Un es sagrābšu jūsu pilsētas un jūsu laukus, un jūsu stādījumus, un jūsu akas, un jūsu dārzus, un jūsu zemes, un jūsu ražu, un es savažošu jūsu godājamos dzelzs ķēdēs, un jūsu bagātnieki pasniegs ēdienu maniem kalpiem, un jūsu sievietes būs par iepriecinājumu manu augstmaņu mājās. Un es nemainīšu savu lēmumu un nemīkstināšu to, un tāpat es nepieļaušu, ka tas kļūtu melīgs un netiktu īstenots; es to īstenošu ātri un pierakstīšu uz mūžu mūžiem. Jo visa šī zeme bija dota Dāvidam, manam vectēvam, par viņa valsti, un manam tēvam Sālamanam pēc viņa. Un man tā ir dota pēc maniem tēviem tāpat kā viņiem, un es likšu jums man kalpot tāpat kā jūs kalpojāt viņiem; un tagad apspriedieties un pakļaujieties.””

Un tieši tā arī Rehabeāms runāja uz Israēla vecajiem. Un ļaudis visi kā viens sacēlās un teica: „Ej atpakaļ uz savu namu, Israēl! Vai gan mums nav neviena cita, ko likt par ķēniņu, izņemot tos, kas Jūdas un kas Benjāmina namā? Mēs noraidīsim viņu namus un vīrus no abiem šiem namiem, un mēs darīsim par savu ķēniņu un valdnieku vīru, kuru vēlamies un kas ir tīkams mūsu dvēselei.” Un viņi paņēma savus kara ieročus un aizbēga visi kā viens un nonāca Samarijas pilsētā Efrātas namā, kur viņi apspriedās un bija sapulcējušies visi kopā. Un Israēla nams meta lozes savā starpā, lai tad varētu likt par ķēniņu vīru, kuru viņi izvēlēsies no tā nama, kura nama tēvam kritīs loze. Un loze krita uz Efraima namu, uz Nebāta dēlu, un viņi izvēlējās vīru no viņa tēva nama un darīja Jārobāmu par ķēniņu. Un tā valsts tika atdalīta no Rehabeāma, Sālamana dēla, un viņam palika tikai Benjāmina nams un Jūdas, viņa ciltstēva, nams.

Un vārds, ko Dievs runāja uz Dāvidu, savu kalpu, netapa par meliem: „no tavas miesas augļiem es uzcelšu tavu dzimumu tronī”;[88] un atkal Viņš teica: „un viņa tronis kā mēness uz mūžiem”;[89] un atkal Viņš teica: „Dievs patiesi zvērēja Dāvidam un nepārkāps savu derību.”[90] Viņš, kas valdīja Dāvida, viņa tēva, tronī, bija Jēzus Kristus, viņa radinieks miesā, dzimis no jaunavas, kas sēdēja Viņa dievišķā tronī; un uz zemes Viņš vēlēja valdīt pār savu troni Etiopijas ķēniņam, Sālamana pirmdzimtajam. Rehabeāmam Dievs deva tikai divus dzinumus; un Romas ķēniņš ir Sālamana jaunākais dēls. Un Dievs tā darīja, lai muļķīgi ļaudis nesauktu mūs par jūdiem Sālamana un viņa dēla Rehabeāma dēļ – jo Dievs pazīst sirdis – un Dievs tā darīja, lai viņi vispār tādu lietu neiedomātos. Viņi sauca Rehabeāmu par „Jūdas ķēniņu”, un viņi sauca Samarijas ķēniņu par „Israēla ķēniņu”. Un Rehabeāma dzimums, no Rehabeāma līdz Joahimam, bija četrdesmit viena paaudze. Un Malki piedzima divi bērni, Levī un Šēms, Honases dzemdinātājs. Un Honase dzemdināja Kalamjosu, un Kalamjoss dzemdināja Joahimu, un Joahims dzemdināja Mariju, Dāvida meitu. Un savukārt Ili dzemdināja Malki, Un Malki dzemdināja Mati, un Mati dzemdināja Ēlī un Jēkabu, un Annu, Joahima sievu. Un Ēlī apņēma sievu un nomira bez bērniem. Un Jēkabs ņēma par sievu Johādu, Ēlī sievu, un viņš dzemdināja ar to Jāzepu, galdnieku, kas bija saderinājies ar Mariju. Un Jāzeps bija Jēkaba dēls miesā un Ēlī dēls saskaņā ar likumu[91]; jo Dievs bija pavēlējis Mozum, ka israēliešiem jāprec savas cilts ļaudis, katram savu tēvu namā, un ka viņiem nav jāprec svešas sievas.

71. Par Mariju, Dāvida meitu

Un no tā ir redzams, ka Marija bija Dāvida meita un Jāzeps bija Dāvida dēls. Tāpēc Marija bija precējusies ar Jāzepu, savu ciltsbrāli, jo, kā evaņģēlijā sacīts: „Ak, Jāzep, Dāvida dēls, nebaidies ņemt par sievu Mariju, savu saderēto, jo tas, kas viņai dzims, ir no Svētā Gara, Dieva vārda.”[92] Un no viņas piedzima Dievs, Vārds, Gaismas Gaisma, Dieva Dievs, Tēva Dēls, kas nāca un pestīja savu radību; no šeola rokas un no sātana, un no nāves Viņš ir pestījis visus mūs, kas esam Viņam ticējuši, Viņš ir vedis mūs pie sava Tēva un ir pacēlis mūs debesīs, Viņa tronī, lai mēs kļūtu par Viņa mantiniekiem; jo Viņš mīl cilvēkus un Viņam pieder slava mūžīgi mūžos. Āmen.

72. Par Romas (Konstantinopoles) ķēniņu

Un mēs sāksim jums stāstīt, ko esam dzirdējuši un ko atraduši rakstos, un ko esam redzējuši saistībā ar Romas ķēniņu. Romas valsts bija Jafeta, Noas dēla, daļa un valdījums. Un savas valdīšanas laikā viņi dibināja divpadsmit dižas pilsētas, un Dārijs uzcēla viņu valsts dižākās pilsētas: Antiohiju, Tīru, Pārtiju un Romu, un tie, kas valdīja tur, turpat arī dzīvoja; un ķēniņš Konstantīns uzcēla Konstantinopoli, nosaucot to savā vārdā. Kaujas laikā zvaigznes viņam debesīs parādīja krusta zīmi, viņš tapa izglābts no naidnieku rokām, un kopš tā laika Konstantinopolē mīt Romas ķēniņi. Un Dārijam bija daudzi pēcnācēji, un no Dārija līdz Sālamana dienām bija astoņpadsmit paaudzes. Un no viņa sēklas dzima vīrs, kuru sauca Zanbaress – viņš savā gudrībā uzzīmēja astrolābiju un ievietoja tajā zvaigznes, un viņš radīja arī saules pulksteni.[93] Un viņš redzēja, kas gaidāms un ka valsts nepaliks Jafeta bērniem, bet aizies pie Dāvida sēklas no Šēma cilts. Un, kad viņš to noredzēja, viņš sūtīja vēsti ķēniņam Dāvidam, sacīdams: „Ņem manu meitu savam dēlam,” un ķēniņš Dāvids ņēma to un deva savam dēlam Sālamanam, un Sālamans dzemdināja dēlu no viņas un nosauca to Adrami. Un Zanbaress nomira jau iepriekš, un Bēltšacars, kas bija no viņa cilts, kļuva par ķēniņu. Un viņam nebija vīriešu kārtas pēcnācēja, kas kāptu tronī valdīt pēc viņa, un viņš bija skaudīgs, negribēdams, lai pēc viņa valdītu viņa tēva bērni. Un viņš sūtīja rakstītu vēsti ķēniņam Sālamanam, sacīdams: „Sveiciens tavas valsts diženumam un tavai godājamajai gudrībai! Dod man savu dēlu, un es viņu darīšu par Romas pilsētas ķēniņu. Jo man nav izdevies radīt vīriešu kārtas bērnus, tikai trīs meitas. Un es došu viņam savu meitu, kuru vien viņš vēlēsies, un arī savu troni, un viņš būs ķēniņš, viņš un viņa dzimums pēc viņa Romas pilsētā mūžīgi mūžos.”

Un, kad ķēniņš Sālamans bija izlasījis šo vēstuli, viņš pārdomāja un sacīja: „Ja es nedošu savu dēlu, viņš sūtīs vēsti austrumu ķēniņam, kas dos savu dēlu, un no tā, ko esmu iecerējis, nekas neiznāks. Tāpēc es došu viņam savu dēlu.” Un viņš apspriedās ar saviem padomniekiem no Israēla nama un sacīja tiem: „Mēs jau esam devuši savus dēlus un bērnus Etiopijas zemei, un Israēlam tur ir valsts. Un tagad, lai mums būtu arī trešā valsts, Romas zeme, es sūtīšu turp Adrami, savu jaunāko dēlu. Neturiet uz mani ļaunu prātu, ka es agrāk atņēmu jums dēlus, jo Dievam ir tīkami, ka Etiopijas ļaudis ir uzzinājuši Viņa Vārdu un kļuvuši par Viņa tautu. Līdzīgā kārtā, Romas ļaudis, ja mēs dosim tiem savus bērnus, kļūs par Dieva tautu, un mums vēl jo vairāk taps dots vārds „Dieva tauta”, tā par mums runās un sacīs: Israēla tauta ir pārņēmusi Etiopijas valsti un Romas valsti. Dodiet savus jaunākos dēlus tāpat kā agrāk jūs devāt vecākos, un atļaujiet vidējiem palikt mūsu pilsētā.”

Un viņi cēlās un apspriedās, un atgriezās, un sacīja viņam: "Mēs runāsim par šo lietu ar ķēniņu, un viņš darīs, kā vēlas." Un viņš sacīja tiem: „Tad sakiet man, kas jums sakāms!“ Un viņi tam sacīja: „Tu jau esi paņēmis vecākos dēlus no mūsu mājām, tad ņem tagad jaunākos bērnus.“ Un ķēniņš bija iepriecināts ar šo spriedumu, un viņš darīja, kā tie vēlējās. Viņš sūtīja Adrami, savu dēlu, kas ņēma dažus zemākas pakāpes augstmaņus no Israēla nama, un viņam krita loze viņa tēva Sālamana vārdā; un viņi deva tam priesteri no levītu cilts, kura vārds bija Akimihels, un viņi uzsēdināja Adrami uz ķēniņa mūļa un sauca tam: "Sveiks! Lai dzīvo tēvs un ķēniņš!" Un visi ļaudis teica: "Tas ir labi un pareizi." Un viņi svaidīja to ar ķēniņu eļļu un pavēlēja viņam ievērot visus valsts likumus, un lika zvērēt, ka viņš nepielūgs nevienu citu dievu izņemot Israēla Dievu. Un viņi svētīja to, tāpat kā bija svētījuši Dāvidu, viņa brāli, un nobrīdināja Adrami, tāpat kā bija nobrīdinājuši Dāvidu, un viņi pavadīja Adrami tā ceļā līdz pat jūras krastam.

Un ķēniņš Sālamans rakstīja un sūtīja vēstuli, vēstīdams: "Miers lai ir Bēltšacaram, Romas ķēniņam! Ņem manu dēlu Adrami un dod viņam savu meitu, un dari viņu par Romas pilsētas ķēniņu. Tu taču gribēji ķēniņu no Dāvida, mana tēva, sēklas, un es esmu darījis Tavu gribu. Un es esmu nosūtījis pie Tevis viņa augstmaņus, četrpadsmit pie viņa labās rokas un četrpadsmit pie kreisās, kas sargās likumu kopā ar viņu un būs pakļauti Tev saskaņā ar Tavu gribu."

Un viņi ieradās tur kopā ar Romas ķēniņa sūtņiem, lielā krāšņumā un ar mantību, kas bija vajadzīga Romas zemei. Un viņi nonāca pie Romas pilsētas, pie ķēniņa Bēltšacara, un atkārtoja visu, ko Sālamans bija licis viņiem sacīt, un nodeva Bēltšacaram Sālamana dēlu. Un Bēltšacars ārkārtīgi līksmoja un deva viņam savu vecāko meitu, ko sauca Adlonja; un viņš sarīkoja varenas kāzu dzīres atbilstoši viņa valsts dižumam un iecēla Adrami valdīt pār visu viņa Romas pilsētu. Un viņš svētīja to, jo viņa stāja bija cēla un gudrība brīnumaina, un viņa spēks bija ārkārtējs.

Un kādu dienu Bēltšacars vēlējās pārbaudīt viņa zināšanas tiesas spriešanā, kad kāds vīrs, vīna dārza īpašnieks, bija atnācis pie viņa un vērsies pie viņa, sacīdams: "Mans kungs, Arsani, Jodada dēls, ir pārkāpis tavu vārdu un izpostījis manu vīna dārzu ar savām aitām. Un, raugi, es esmu atņēmis viņa aitas, un tās ir manā mājā; kādu lēmumu tu pieņemsi attiecībā uz mani?" Un aitu īpašnieks atnāca pie ķēniņa un vērsās pie tā, sacīdams: "Atdod man manas aitas, jo viņš ir tās sadzinis pie sevis, tāpēc ka tās iegāja viņa vīna dārzā." Un ķēniņš sacīja viņiem: "Ejiet un izklāstiet savu lietu ķēniņam Adrami, un dariet visu, ko viņš jums sacīs." Un viņi gāja un izklāstīja savu lietu Adrami. Un Adrami jautāja viņiem, sacīdams: "Cik daudz no vīna dārza aitas ir noēdušas? Lapas vai stīgas, vai jaunās ogas, vai dzinumus pie saknēm?" Un vīna dārza īpašnieks atbildēja un sacīja viņam: "Viņas ir noēdušas stīgas un zarus, pie kuriem bija ogu ķekari, un no stādiem nav palicis nekā, izņemot zariņus pie saknēm." Un Adrami jautāja aitu īpašniekam, sacīdams: "Vai tas ir tiesa?" Un aitu īpašnieks atbildēja un sacīja viņam: "Mans kungs, viņas noēda tikai stīgas, pie kurām bija lapas." Un Adrami atbildēja un sacīja: "Šis vīrs saka, ka aitas ēdušas ogas: vai tas ir tiesa?" Un aitu īpašnieks atbildēja un sacīja: "Nē, mans kungs, bet viņas ēda ziedus, pirms tie bija izveidojušies par ogām."

73. Par Adrami, Romas ķēniņa, pirmo spriedumu

Un Adrami sacīja viņiem: "Klausieties spriedumu, ko es jums pasludināšu. Ja aitas ir iznīcinājušas visus dzinumus no vīnogulāja saknes, tad tās visas pieder tev. Bet, ja tās ir noēdušas lapas no zariem un ziedus no ķekariem, tad ņem aitas, nocērp to vilnu un ņem arī jauniņās, no tām, kas vēl nav atnesušās. Bet aitas, kas jau ir pirmoreiz atnesušās, atstāj aitu īpašniekam." Un visi, kas dzirdēja spriedumu, ko viņš pasludināja, brīnījās, un Bēltšacars sacīja: "Patiesi, šis spriedums ir īsts Israēla Dieva tautas spriedums. Turpmāk iztiesā, kas ir iztiesājams, karo pret to, kas iet karā pret tevi, valdi to, kas jāvalda, turi dzīvu to, kas ir jātur dzīvs, un taisi spriedumu, kas jātaisa atbilstoši taisnīgai tiesai, un ņem šo pilsētu sev un savam dzimumam pēc sevis. Un visi Romas pilsētas vīri bija ļoti apmierināti, un viņi darīja Adrami par savu ķēniņu un līksmoja par viņu lielā priekā; jo tas notika pēc viņu gribas un pēc Dieva gribas. Un tad Baltazaru pārņēma drudzis, un pēc tam viņš sūtīja Adrami karā un novēlēja tam visu, ko viņš vēlējās, kamēr pats palika pilsētā; un pēc tam Bēltšacars nomira, un valsti vadīja Adrami. Un Romas pilsēta kļuva par Adrami un viņa pēcnācēju paaudžu īpašumu, jo pēc Dieva gribas visa pasaules valstu valdīšana bija dota Šēma dzimumam, un verdzība Hāma dzimumam, un amati Jafeta dzimumam.

74. Par Midjānas ķēniņu

Midjānas ķēniņš bija no Šēma dzimuma. Jo no Īzaka dzimuma bija Ēsavs, kas nāca no savas mātes klēpja, un Jēkabs bija tam pieķēries pie papēža; un Jēkabs atņēma Ēsavam pirmdzimtā tiesības par lēcu viruma bļodas tiesu. Un Ēsava valsti nodēvēja pēc viņa iesaukas par Edomu, jo "Edoma" nozīmē "lēcas"[94]; un tāpēc Ēsava dzimumu dēvē par "edomiešiem". Jo caur sava vēdera alkatību viņš nodeva un zaudēja Šēma dzimuma pirmdzimtības tiesības. Jo, ja vien dvēseli neapvaldīs atturība, tā nogrims kārību tīklā caur vēderu, proti, miesu. Jo miesa ir alkatīga, bet atturība apvalda dvēseli, un tāpēc Pāvils teica: "To, ko dvēsele nekāro, miesa iekāro; un to, ko miesa nekāro, dvēsele kāro, un tie abi stāv viens otram pretī."[95] Ja cilvēks ko iekāro un viņa dvēsele vienojas ar miesas alkām, tad viņš top līdzīgs Velnam; toties, ja viņš apvalda savu miesu un viņa dvēsele vienojas ar viņa paša ilgām, tad viņš top līdzīgs Kristum. Jo apustuļi teic, ka Kristus ir galva ikvienam vīram, kas iet pa taisno ceļu. Un mūsu Kungs sacīja saviem mācekļiem: "Staigājiet Garā un savaldiet savas miesas kārības!"[96] Un, kad viņi to dzirdēja, viņi atteicās no visām miesas dziņām, un viņi sacīja mūsu Kungam: "Raugies nu, mēs esam atteikušies no visa un sekojam tev; kāda būs mūsu alga?" Un mūsu Pestītājs sacīja viņiem: "Jūs esat darījuši savas miesas līdzīgas eņģeļu miesām un veiksiet varenus darbus tāpat kā es. Un, raugiet, es esmu jums devis varu modināt mirušos un esmu jums devis spēku dziedināt slimos, un jūs sabradāsiet visus naidnieka spēkus. Un manā otrajā atnākšanā jūs tiesāsiet un liksiet kaunā divpadsmit Israēla ciltis, jo viņi nav man ticējuši un ir nicīgi izturējušies pret manu godību. Toties tos, kas man tic, jūs paaugstināsiet un liksiet viņiem līksmot līdz ar jums manā valstībā."[97]

75. Par Bābeles ķēniņu

Raugiet, Bābeles ķēniņš ir no Šēma dzimuma, un mēs skaidri jums parādīsim, ka Bābeles ķēniņš ir no Šēma dzimuma. Senlaiku dienās notika tā, ka Manases, Israēla ķēniņa, valstī dzīvoja kāds vīrs, kuru sauca Karmins; un viņš bijāja Dievu un deva daudz ziedojumu un dāvanu Israēla nabagiem. Un Dieva namā viņš upurēja no sirds, un desmito tiesu viņš maksāja dubultīgi; viņš bija krietns it visās savās gaitās, un nebija pie viņa it nekā ļauna. Un Sātanam, visa labā ienaidniekam, uznāca skaudība, kad viņš redzēja, ka Karmina dzīves ceļš ir labs. Un šim vīram bija ārkārtīgi daudz kamieļu un zirgu, aitu baru un liellopu ganāmpulku, un zelta, sudraba, smalku drānu, un viņš baroja ķēniņa mūli Armatemā, Israēla pilsētā. Viņa dzimtā vieta bija Jūdas zeme, viņa tēvu daļa, bet, tā kā viņš mīlēja pelnīt, viņš devās uz Armatemu dzīvot tur, un Israēls atļāva viņam tur apmesties viņa bagātību dēļ; jo viņš bija ārkārtīgi bagāts, un viņam bija daudz īpašumu, un Jūdas valdnieki no viņa baidījās.

76. Par melīgu liecību

Un tur dzīvoja kāds samaitāts vīrs no Benjāmina cilts, kuru sauca Benjass, un viņš strādāja par Israēla ķēniņa mūļa vedēju, un Karmins baroja viņu, līdz ar ķēniņa Manases mūli. Un starp Karmina kaimiņiem bija vīri, kas viņu skauda viņa ganību un aku, kā arī daudzo ganāmpulku un kalpu dēļ, jo novads, kur viņš bija apmeties, bija viņu tēvu mantojums, un šā iemesla pēc viņi gribēja padzīt Karminu no savas zemes. Un viņi nolūkoja Benjasu, ķēniņa mūļa vedēju, ar ļaunu nolūku, un viņi apmeloja Karminu un sacīja Benjasam: "Tas Karmins zaimo, un viņš ir zaimojis pret Israēla ķēniņu, Dieva svaidīto, sacīdams: "Šis ķēniņš ir nevis brīvas sievietes dēls, bet cēlies no vecas kalpones, kuru kāds vīrs nopirka par diviem korām labības darbam dzirnavās un ķieģeļu ceplī." Ej jel ar šo lietu pie ķēniņa un apsūdzi viņu, un mēs būsim tavi liecinieki ķēniņa priekšā un nepieļausim, ka tu kristu kaunā." Un viņi slēdza derību ar Benjasu un zvērēja tam, ka dos nepatiesu liecību pret Karminu, kura mēle nekad nebija zaimu vārdus izrunājusi un kam tādas domas nekad nebija ne prātā nākušas.

Un Benjass gāja pie sava kunga, ķēniņa, un izstāstīja tam visu šo lietu. Un ķēniņš jautāja viņam: "Vai ir kāds, kurš to ir dzirdējis līdz ar tevi?" Un Benjass atbildēja un sacīja viņam: "Jā, daži ir dzirdējuši – divi Israēla augstmaņi, kas piederīgi Armatemai." Un ķēniņš sacīja viņam: "Ej un slepus atved viņus šurp, lai varam noskaidrot, vai viņi piekrīt taviem vārdiem; un, ja viņi piekritīs, tad nocirtīsim Karminam galvu." Un Benjass devās projām un veda Zarjosu un Karmelosu no Manases cilts, jo viņi bija vienojušies, ka tie nepieļaus, lai Benjass kristu kaunā ķēniņa priekšā melīgas liecības dēļ. Un šie divi vīri vienojās un pa ceļam plānoja, sacīdami: "Pēc tam, kad būsim izstāstījuši ķēniņam, ja viņš mums (lai noskaidrotu mūsu vārdu patiesumu) atsevišķi jautās, sacīdams: "Kur tu dzirdēji šos vārdus?" Mēs katrs tad atbildēsim un sacīsim viņam: "Kad dzērām vīnu kopā ar viņu." Un, kad viņš mums jautās: "Kurā dienā tas notika?" Mēs sacīsim: "Piecas dienas pēc jauna mēness." Un, kad viņš mums jautās: "Kurā dienas laikā?" Mēs viņam sacīsim: "Devītajā stundā, kad viņš sēdēja ar mums un mēs kopā dzērām vīnu." Un, kad viņš mums vaicās, sacīdams: "No kā jūs dzērāt un kur jūs sēdējāt?" Mēs viņam atbildēsim: "No zelta kausiem dzērām, un mūsu sēdekļi bija viņa nama lielajā istabā, kur bija salikti spilveni par zviļņiem."" Un viņi pa ceļam vienojās šādā ļaunā norunā.

Un, kad viņi ieradās pie ķēniņa, Benjass stādīja viņus priekšā, un ķēniņš iztaujāja viņus, un viņi tam atbildēja viscaur kā bija melīgi vienojušies. Un ķēniņš viņiem jautāja – atbilstoši tam, kā viņi bija pa ceļam paredzējuši, – par notikumu, par viņu kopīgās vīna dzeršanas un sēdēšanas dienu un laiku, un viņi tam atbildēja. Raugi, Dievs ir pavēlējis ķēniņiem un valdniekiem, un visiem augstos amatos izmeklēt apsūdzības, tāpat kā Dievs to lika darīt Mozum.

Un, kad ķēniņš bija izmeklējis visu šo lietu, viņš izsauca sava karapulka kapteini, kas nostājās viņam priekšā, un sacīja tam: "Rīt, kad ausīs rīts, ej un aplenc Karmina namu un neļauj nevienam no viņa ļaudīm izbēgt, ne vīrietim, ne sievietei, un nokauj viņus visus ar zobenu. Un pašam Karminam nogriez galvu, un atgādā šurp visu viņa iedzīvi un visu mantu, un visus lopus un mājputnus, un viņa zeltu un sudrabu."

Un šie meļi līksmoja un atgriezās savā novadā, un viņi iegāja Karmina namā un veda ar viņu miermīlīgas sarunas un glaimoja viņam, un jokojās viņa priekšā, sirdī turēdami ļaunumu. Un tad pie viņiem piepildījās Dāvida pravietojums, kurā bija teikts: "Kas savu kaimiņu sveicina mīļi, bet sirdī glabā naidu, lai tiek atalgoti pēc viņu darbu ļaunuma un pēc viņu domu ļaunuma."[98] Un viņi piedzērās Karmina namā un gulēja kopā ar viņu. Un, raugi, kad viņi bija aizmiguši, Dieva eņģelis tika aizsūtīts pie Karmina, un tas pamodināja viņu un sacīja viņam: "Atstāj visu savu iedzīvi un glābies, jo ķēniņš Manase ir sūtījis vīrus nogriezt tev galvu. Paņem līdzi bagātības, cik spēj aiznest, un bēdz uz citu valsti, jo šis Manase ir praviešu slepkava un nevainīgu vīru asins tīkotājs."

Tad Karmins uzreiz piecēlās un salūkoja savus zelta krājumus un ņēma tos, un viņš pamodināja savu sievu un abus dēlus, un arī labākos kalpus pamodināja un lika tiem nest ļoti vērtīgas mantas, un naktī devās projām. Un viņš aizsūtīja savu sievu un dēlus kopā ar diviem kalpiem uz Jeruzālemi, un pats ar diviem kalpiem devās uz tālu zemi – trīs mēnešu ceļojuma attālumā – un viņš ieradās Bābelē. Un viņš aizgāja pie Balaona, Bābeles ķēniņa, un sniedza tam velti, un izstāstīja visu, kas ar viņu noticis. Un Balaons iemīlēja Karminu un atvēlēja tam mitekli pie sava tirgotāja nama, un šis tirgotājs bija uz trim gadiem aizbraucis uz tālām zemēm.

Un vīri, kas bija nepatiesu liecību devuši, tika nogalināti gultā Karmina namā.

Un tirgotāja sieva iemīlēja Karminu, un tas viņu paveda, un viņa kļuva grūta; raugi, sievu uzvedība ir nekrietna. Un šīs sievas vīrs bija aizbraucis, kad viņa bija grūta, un viņa dzemdēja un atdeva bērnu auklei, lai tā audzina. Un otrajā gadā viņa krita grēkā un tapa grūta no Karmina, jo Karmins bija ārkārtīgi izskatīgs israēlietis. Un šī sieva gribēja bērnu, ko bija ieņēmusi, iemest upē, kad tas piedzims, un sagaidīt tirgotāju, savu vīru, it kā nemaz nebūtu kritusi grēkā un neko sliktu nebūtu darījusi. Gluži kā gudrais Sālamans saka: "Treji izbrīnī mani un ceturto es neizprotu – ērgļa ceļu debesīs, čūskas ceļu pār klinti, kuģa ceļu jūras selgā."[99] Raugi, ceturtais, par ko viņš runā, ir blēdīga sieva, kas, piekrāpusi savu vīru un nomazgājusies, nosēžas gluži kā tāda, kas neko nav darījusi, un nepatiesi zvērē.

Un tolaik Balaona, Bābeles ķēniņa, sieva tapa grūta un dzemdēja ko tādu, kas līdzinājās ērglim, īstu putnu, tikai pavisam bez spārniem. Un viņa izsauca savu mīļāko kalponi un, ielikusi neradījumu klūgu grozā, pavēlēja tai iemest grozu jūrā, un piekodināja nevienam to neizpaust. Un, kad tirgotāja sievai pienāca radību laiks, viņa dzemdēja zēnu, glīti veidotu un mīlīgu. Un, vēl nepazīdījusi to, viņa izsauca savu mīļāko kalponi un, ielikusi zēnu kastē, pavēlēja tai iemest kasti jūrā, un piekodināja nevienam to neizpaust; jo viņa baidījās no sava vīra. Un abas sievas bija dzemdējušas vienā naktī, tirgotāja sieva un ķēniņa sieva, un rītausmā abas aizsūtīja savas kalpones iemest bērnus upē.

Un Dieva griba bija tāda, ka abas kalpones satikās, pirms bija iesviedušas bērnus upē, un viņas runājās. Un ķēniņa kalpone jautāja tirgotāja kalponei, sacīdama: "Kas ir tavā kastē?" Un tā parādīja viņai skaisto bērnu. Un ķēniņa kalpone jautāja viņai: "Kāpēc tu esi viņu šurp atnesusi?" Un tirgotāja kalpone atbildēja viņai: "Tāpēc ka mana kunga sieva ir kritusi kaunā ar kādu israēlieti, un viņa tapa grūta un dzemdēja bērnu, un viņa ir pavēlējusi man iemest to upē." Un ķēniņa kalpone jautāja viņai: "Kāpēc viņa negrib audzināt tik skaistu bērnu?" Un tirgotāja kalpone atbildēja viņai: "Viņas vīrs darīja viņu grūtu, un viņa dzemdēja bērnu un audzina to; kā gan viņa varēs audzināt šo bērnu, kas ir no citas un svešas sēklas?" Un tirgotāja kalpone jautāja ķēniņa kalponei, sacīdama: "Kas ir tavā kastē?" Un ķēniņa kalpone atbildēja viņai: "Mana kundze ir dzemdējusi bērnu, kas izskatās nevis pēc cilvēka, bet pēc bezspārnu ērgļa, un viņa ir man pavēlējusi iesviest to upē. Tāpēc – dod man to savu bērnu, lai es varu to atdot savai kundzei, un pati ņem šo putnu un iesvied upē!" Un viņas tā izdarīja. Un ķēniņa kalpone aiznesa Karmina bērnu savai kundzei, un ķēniņiene līksmoja, un ķēniņam tika paziņots, ka ķēniņiene ir dzemdējusi dēlu. Un ķēniņiene nodeva zēnu auklēm, un viņš uzauga ķēniņa namā, un viņa deva tam vārdu Nebūkadnecars, kas tulkojumā nozīmē "putna liktens nestais".

Un no tā ir labi zināms, ka Bābeles ķēniņš ir no Šēma dzimuma. Un viņš nāca un ar Dieva gribu gāza Jeruzālemi, un aizveda gūstā Israēla bērnus un lika tiem aiziet uz Bābeles pilsētu līdz ar Manases mazbērniem. Un viņš bija tik bagāts, ka uzcēla zelta stabu Bābeles līdzenumā, sešdesmit olektis augstu, un viņš bija ļoti nekaunīgs un mēdza sacīt: "Es lieku saulei spīdēt debesīs!" Un viņš pielūdza elkus. Un Dievs pazemināja viņu, lai tas pazītu Viņu, un Viņš iedalīja tam viņa daļu pie zvēriem laukā. Un, kad viņš iepazina Kunga Vārdu pēc septiņiem gadiem, Viņš apžēlojās par to un atgrieza viņu, nožēlnieku. Un Bābeles valsts bija viņa, un tā piederēja viņa dzimumam uz mūžiem.

77. Par Persijas ķēniņu

Un Persijas ķēniņš arī ir no Šēma dzimuma, un mēs jums izstāstīsim visu, kas ar viņu saistīts. Jūda dzemdināja divus dēlus, un viņš izprecināja savu vecāko dēlu Tamārai, un tas nomira. Un Jūda sūtīja savu jaunāko dēlu pie viņas, lai tas dotu sēklu savam brālim caur sava brāļa sievu. Un jaunākais darīja, ko Dievs ienīst, jo viņš negribēja dot sēklu savam brālim, kā viņa tēvs bija pavēlējis. Raugi, kad viņš gulēja ar Tamāru, viņš lika savai sēklai notecēt zemē, lai tā neapaugļotos viņas klēpī un netaptu saukta par viņa brāļa sēklu, jo viņš gribēja dot sēklu pats savai sievai pats ar savu vārdu. Un, kad Dievs redzēja viņa ļauno rīcību, Viņš novērsa savu vaigu no jaunākā brāļa un nogalināja viņu.[100] Un Jūda, Tamāras vīratēvs, aizveda Tamāru atpakaļ un iemitināja viņu tās tēva namā, un piekodināja viņas saimei: "Uzmaniet labi šo israēliešu sievu un neļaujiet viņai aptraipīties ar svešinieku! Jo man ir vēl viens dēls, mazs, un, ja Dievs ļaus viņam uzaugt, es došu Tamāru viņam." Un, raugi, kamēr Tamāra dzīvoja kā atraitne sava tēva namā, Jūda, viņas vīratēvs, apmierināts un priecīgs nāca uz vietu, kur viņa aitu baram bija cērpama vilna. Un, kad Tamāra izdzirdēja, ka ieradies viņas vīratēvs, viņa novilka savas atraitnes drānas un uzvilka košu tērpu un viscaur saposās, kā netikles dara, un sekoja Jūdam un nosēdās. Un viņš sūtīja Tamārai vēsti, sacīdams: "Es gribu pabūt kopā ar tevi." Un viņa tam sacīja: "Ko tu man dosi par pabūšanu ar tevi?" Un viņš tai sacīja: "Es tev no rīta aizsūtīšu jēriņu." Un viņa tam sacīja: "Dod man ķīlu, kamēr neesi iedevis jēru." Un viņš tai iedeva savu nūju un gredzenu, un mici, kas viņam bija zem galvassegas. Un viņš pabija kopā ar Tamāru, un tā paņēma šīs mantas un devās uz savu māju. Un agri no rīta viņš tai sūtīja jēru. Un viņa kalpi apjautājās un sacīja: "Kur ir netikles nams?" Un ļaudis tiem sacīja: "Mūsu pilsētā nav netikļu." Un kalpi atgriezās savā pilsētā un pateica Jūdam, ka tajā pilsētā neesot netikļu. Un Jūda teica: "Lai jau paliek; Dieva griba lai notiek."

Tad Tamāra tapa grūta, un ļaudis pateica viņas vīratēvam, ka viņa tapusi grūta. Un viņš gāja kopā ar Israēla vecajiem pie Tamāras tēva un sacīja tam: "Atved pie manis savu meitu, kas ir tapusi grūta, lai mēs varam nomētāt viņu ar akmeņiem, kā Mozus ir pavēlējis, jo viņa ir apkaunojusi Israēla namu." Un tēvs un Tamāras radi izstāstīja viņai, ko vīratēvs teicis. Un viņa atnesa gredzenu un nūju, un mici un iedeva tos savam tēvam un radiem un sacīja tiem: "Šo mantu īpašnieks ir mani pavedis; lai viņu nomētā ar akmeņiem kopā ar mani!" Un, kad Jūda ieraudzīja savas mantas, viņš pazina tās un sacīja: "Tamāra ir krietnāka par mani." Un viņš aizgāja no tās un pārnāca savās mājās. Un Tamāra dzemdēja dvīņus, divas tautas, Perecu un Zerahu. Un Persija tika dibināta pēc Pereca vārda, un viņš valdīja pār to un viņa dzimums pēc viņa, un viņi tika saukti par persiešiem. Tādējādi, raugi, ir pierādīts, ka Persijas ķēniņš ir no Šēma dzimuma.

78. Par Moābas ķēniņu

Un Moābas ķēniņš arī ir no Šēma dzimuma, un mēs jums izstāstīsim, kā tas ir noticis. Kad Dievs lika Ābrahāmam aiziet no viņa tēva zemes uz Hārāna zemi, Viņš lika Latam ieiet Sodomas un Gomoras zemē. Un, kad Dievs gribēja izdzēst Sodomas un Gomoras tautu, Viņš sūtīja savus eņģeļus Mihaēlu un Gabrielu, lai aizved Latu un nodedzina Sodomas un Gomoras pilsētas; un viņi iznīcināja tās un aizveda Latu ar tā bērniem. Un viņa sieva atskatījās, lai vēl redzētu sava tēva un mātes pilsētu. Dieva dusmas nāca pār Sodomas pilsētu kā uguns lietus no debesīm, kas sadedzināja kalnus un pakalnus, akmeņus un zemi. Un zibeņi, taisni un zaraini, un pērkondārdi triecās lejup Dieva dusmu virpulī, līdz ar uguns mākoni, karstu un kūpošu. Un, kad viss šis troksnis bija dzirdams, eņģeļi sacīja Latam: "Negriezieties atpakaļ, kad būsiet aizgājuši no pilsētas, negriezieties atpakaļ, lai jūs mirdami nemirtu." Un, kad Akmaba, Lata sieva, to dzirdēja, viņa pagriezās un kļuva par sālsstabu, un tāda viņa ir līdz šai dienai, līdz šai pašai dienai. Toties Latam Dievs lika apmesties Arārata kalnos. Viņš iestādīja jaunu vīna dārzu, un viņa meitas deva tēvam dzert vīnu. Un viņas izgudroja ļaunu plānu un sacīja: "Kāpēc lai mūsu tēva mantojums iet postā? Mūsu māte gāja bojā uz ceļa, un šeit mums nav neviena precinieka." Un viņas piedzirdīja savu tēvu, un vecākā meita gulēja pie viņa, kamēr viņa prāts bija vīna aizmiglots, un Lats, taisns vīrs, nezināja, ka meita gulējusi pie viņa un ka tā cēlusies no viņa gultas, jo viņa prāts bija stipra dzēriena aizmiglots. Arī Noa bija piedzēries un kails savas sievas un bērnu priekšā, un viņš nolādēja savu dēlu, kas smējās par viņu; un gulēšana ar paša meitu netika Latam ieskaitīta par grēku, jo viņš to darīja neapzinādamies. Un viņa vecākā meita tapa grūta un dzemdēja bērnu, un viņa to nosauca "Moābs", kas tulkojumā nozīmē "no mana tēva uz maniem ceļgaliem". Un viņš bija moābiešu un hāgariešu ciltstēvs. Tādējādi, raugi, ir skaidrs, ka Moāba zemes ķēniņš ir no Šēma dzimuma.

79. Par Amālēka zemes ķēniņu

Un notika tā, ka Lata vecākā meita, kad bija laidusi pasaulē dēlu, sacīja jaunākajai meitai: "Nāc, piedzirdīsim tēvu, lai tu arī vari pabūt ar viņu kopā, un varbūt tu arī tiksi pie pēcnācēja." Un viņas atkal sagatavoja vīnu un atkal runāja ar tēvu visādas blēņas, un sacīja viņam: "Ai, tēt, iedzer vīnu! Lai tava sirds gūst veldzi!" Un viņš, vienkāršs cilvēks, dzēra un piedzērās. Un atkal, kad viņš bija piedzēries un viņa prāts bija vīna aizmiglots, jaunākā meita nāca un gulēja pie viņa, un atkal viņš nezināja, ka meita gulējusi pie viņa, nedz ka tā cēlusies no viņa gultas. Un viņa arī tapa grūta un dzemdēja dēlu, un deva tam vārdu "Amons", un viņš ir amālēkiešu ciltstēvs. Tādējādi, raugi, ir skaidrs, ka Amālēka zemes ķēniņš ir no Šēma dzimuma.

80. Par filistiešu ķēniņu

Un, raugi, Simsona dzimums valdīja pār filistiešiem. Un Simsons bija cēlies no Dāna, viena no divpadsmit Jēkaba dēliem, un viņš bija Jēkaba kalpones dēls; un mēs jums izstāstīsim, kā šis Simsons nāca pasaulē. Kunga eņģelis parādījās Simsona mātei un sacīja tai: „Vairies no visas nešķīstības un nesaejies ne ar vienu vīrieti, izņemot savu vīru, jo tas, kurš dzims no tevis būs nācarietis, svēts Kungam, un viņš būs Israēla glābējs no filistiešu rokas.” Un tad viņa dzemdēja Simsonu. Un atkal viņai parādījās eņģelis un sacīja: „Tev nebūs ļaut skujamam nazim skart viņa galvu, un viņam nebūs ēst gaļu un dzert vīnu, un viņam būs precēt nevis svešinieci, bet gan sievu no paša cilts un sava tēva nama.” Un to, kā Dievs viņam deva spēku, jūs būsiet dzirdējuši Soģu grāmatā.[101] Taču viņš pārkāpa Dieva pavēli un nāca, un apprecēja neapgraizītās filistiešu cilts meitu. Un par to Dievs bija dusmīgs un nodeva viņu neapgraizīto filistiešu vīru rokās, un tie darīja aklas viņa acis un lika viņam tēlot ākstu viņu ķēniņa namā. Un viņš norāva jumtu tiem uz galvas un nokāva septiņsimt tūkstošus viņējo, savas dzīves laikā viņš nokāva septiņsimt tūkstošus viņējo ar dzelzi un akmeni, un vāli, un ēzeļa žokļa kaulu. Jo viņi bija bez skaita kā siseņi, līdz viņš atbrīvoja Israēlu no filistiešu kalpības.

Un tad Delīla tapa grūta no Simsona, un kamēr viņa bija gaidībās, Simsons nomira pie filistiešiem; un Delīla dzemdēja dēlu un nosauca to Menahems, kas tulkojumā nozīmē „stiprā vīra sēkla”. Raugi, Delīla bija Maksabas, filistiešu ķēniņa sievas, māsa, un, kad Simsons nokāva filistiešu ķēniņu tā mājā, līdz ar tā ļaudīm un kalpotājiem, un nomira līdz ar viņu, Delīla gāja pie savas māsas Maksabas, filistiešu ķēniņienes. Abas sievas bija skaistas, un viņām nebija bērnu, bet viņas abas bija tapušas grūtas; Maksaba bija gaidībās sešus mēnešus no Kvolasona, filistiešu ķēniņa, un Delīla bija gaidībās četrus mēnešus no Simsona; un abu vīri bija pagalam. Un šīs abas sievas ļoti mīlēja viena otru. Un viņu mīla vienai pret otru nebija tāda kā māsu mīlestība, bet kā mātes mīlestība pret bērnu, un bērna pret māti; tāda, lūk, bija viņu mīlestība. Un viņas dzīvoja kopā. Un valdīšana pār tiem, kas bija palikuši pēc Simsona slaktiņa ķēniņa namā, bija Maksabas rokās, jo nebija palicis neviens no filistiešu valsts stiprajiem karavīriem, un tāpēc Maksaba valdīja pār tiem, kas palikuši. Un tie runāja ar viņu rītā un vakarā, sacīdami: „Mums nav cita ķēniņa, izņemot tevi un izņemot to, kas nāks no tava vēdera. Ja mūsu kungs Dāgons būs mums žēlīgs, tad tas, kurš tev vēderā, būs zēns, kas godās mūsu dievu Dāgonu un valdīs pār mums. Un, ja tā būs meita, mēs liksim viņai valdīt pār mums, lai tavs vārds un mūsu kunga Kvolasona vārds būtu jūsu piemiņa pār mums.”

Un tad Maksaba dzemdēja zēnu, un visi filistiešu vīri līksmoja un zemojās Maksabas priekšā, un dziedāja, sacīdami: „Dāgons un Bels ir pagodinājuši viņu un mīlējuši Maksabu, un Kvolasona sēkla ir atkal nākusi no Maksabas.” Un Delīla arī dzemdēja dēlu, un abas sievas audzināja bērnus lielā greznībā un cieņā. Un, kad bērni bija piecus gadus veci, viņi ēda un spēlējās kopā to priekšā, un mātes darināja viņiem drēbes no dārgas drānas, un lika dunču makstis viņiem pie gurniem, un ķēdītes viņiem kaklā. Un ļaudis sēdināja Maksabas dēlu viņa tēva tronī un darīja viņu par filistiešu ķēniņu.

81. Kā Simsona dēls nokāva filistiešu Ķēniņa dēlu

Raugi, otrais zēns Akemehels, Simsona dēls, runāja ar savu māti Delīlu, sacīdams: „Kāpēc es nevaldu un nesēžu tajā tronī?” Un māte sacīja viņam: „Rimsties, dēls. Šis tronis nepiederēja tavam tēvam, un šī pilsēta nebija tava tēva pilsēta; kad tava tēva Dievs būs ļāvis tev uzaugt, tu iesi pie sava tēva troņa.” Un viņas dēls sacīja: „Nē, es nepametīšu tevi, savu māti, un Maksabu, savu māti, un es būšu šeit ķēniņš.”

Un kādu dienu abi jaunekļi pēc maltītes bija piedzērušies, un durvis bija aizvērtas. Un abas sievas sēdēja kopā, grasīdamās ēst gaļu, un abi jaunekļi draiskojās viņu priekšā un ēda kopā ar viņām, un kalpone turēja bļodu viņiem pa vidu. Un Akemehels, Delīlas dēls, paņēma no bļodas gaļas gabalu ar abām rokām un cēla mutes, un Tebreless, Maksabas, filistiešu valdnieces, dēls, izrāva viņam to gabalu, kurā viņš vēl nebija iekodies. Un Akemehels izvilka zobenu un nocirta viņam galvu, un tā iekrita bļodā, vēl pirms Tebreless bija paspējis norīt izrauto; un viņa ķermenis nokrita uz mājas grīdas; un rokas un kājas vēl noraustījās, un viņš uzreiz nomira. Un bailes un izmisums nolaidās pār abām mātēm, un viņas nevienam neko neteica, jo bija nobijušās, tomēr viņas norija ēdienu, kas viņām vēl bija mutē, un saskatījās, nezinādamas, ko darīt.

Un tad kalpone piecēlās, izņēma Tebrelesa galvu no bļodas un nolika to atpakaļ pie kakla, un pārklāja ar savu lakatu. Un Delīla cēlās, paķēra savas māsas mirušā dēla zobenu un metās nogalināt Akemelehu, bet tas izglābās, nostājoties aiz kolonnas. Un viņš grasījās nogalināt savu māti. Un Maksaba piecēlās un satvēra savu māsu, sacīdama: „Kāpēc mums jāaiziet postā viņu strīda dēļ? Šis jauneklis ir cēlies no nelāgas saknes un nevar nest labus augļus; nāc, māsiņ, neļauj viņam nogalināt arī tevi.” Un viņa izņēma zobenu no viņas rokas un izņēma no savas lādes102 krāšņas violetas drēbes, kādas ķēniņi valkā, un viņa deva tās Akemehelam un runāja laipni ar to, sacīdama: „Ņem šo tērpu, mans dēls, un tu sēdēsi uz filistiešu valsts ķēniņa troņa.” Un Akemehels plosījās kā mežonīgs lācis, jo viņam gribējās nokaut abas sievietes, līdz tās bija spiestas atstāt māju. Un viņas izgāja ārā, un, kad Akemehels bija viņas padzinis, viņš paņēma violeto tērpu un izgāja ārā. Un abas sievietes atgriezās un sagatavoja mirušo apbedīšanai, un viņas slepus to apbedīja.

Un, kad bija pienācis vakara maltītes laiks, jaunekļi un kalpotāji meklēja savu ķēniņu un neatrada, un taujāja pēc tā, un viņa māte sacīja: „Jūsu ķēniņš ir saslimis, un šis vīrs sēdēs viņa vietā.” Un viņi ņēma un sēdināja Akimehelu tronī, un sagatavoja dzīres, un līksmoja. Un kopš tā laika Simsona dēls valdīja pār viņiem, un neviens nepārkāpa viņa pavēles – raugi, šo slepkavību viņš izdarīja piecpadsmit ziemas pēc savas dzimšanas – un filistiešu valsts piederēja viņam un viņa dzimumam pēc viņa. Tādējādi, mīļie, ir skaidri zināms, ka filistiešu valsts pieder Šēma dzimumam.

82. Par Ābrahāma aiziešanu uz Ēģipti

Un mēs varam jums arī pavēstīt, ka tad, kad Dievs bija devis Ābrahāmam slavu un bagātības, viņam nebija dēla. Un Sāraja ar Ābrahāmu gultā runājās, un viņš tai sacīja: „Tu esi neauglīga,” un Sāraja viņam atbildēja: „Ne jau es esmu neauglīga, bet tu pats,” un viņi turpināja runāt un strīdēties par to. Un tad Kanaānas zemē uznāca bads, un Ābrahāms dzirdēja, ka Ēģiptē, faraona zemē, vēl esot atrodams ēdiens. Un, kad viņš bada dienās bija iztērējis visus savus īpašumus, palīdzot trūcīgajiem, bet neatlicinot rītdienai, bads Kanaānas zemē tapa briesmīgs, un viņam nebija, ko ēst. Un viņš teica: „Es pateicos Dievam, ka to, ko Viņš man devis, esmu varējis dot tālāk saviem kalpiem. Bet nu, mana māsa Sāraja,[103] nāc, iesim uz Ēģiptes zemi, lai glābtos no bada nāves!” Un viņa tam sacīja: „Tava griba lai notiek, ak, mans kungs, un, ja tu mirsi, es miršu ar tevi, un ja tu dzīvosi, es dzīvošu ar tevi; nemūžam es nenoliegšu tavu vārdu.” Un viņi cēlās un devās ceļā.

Un, kad viņi bija tuvu Ēģiptei, Ābrahāms sacīja Sārajai: „Vienu man tev ir jālūdz, un dari, kā es tevi lūgšu.” Un Sāraja sacīja: „Runā, mans kungs!” Un viņš tai sacīja: „Es esmu dzirdējis, ka ēģiptiešu ieražas ir bezdievīgas un ka viņi dzīvo elku pielūgsmē un izvirtībā. Un, kad viņi būs tevi ieraudzījuši, viņi perinās ļaunus nolūkus pret mani un nokaus mani tava izcilā skaistuma dēļ; jo starp viņiem nav nevienas, ko varētu salīdzināt ar tevi. Un tāpēc, lai tu izglābtu man dzīvību, ja viņi iztaujās tevi par mani, saki jel: „Es esmu viņa māsa,” – lai izglābtu manu dvēseli no nāves, ko nes svešinieka roka.” Un Sāraja teica: „Tava griba notiks. Vārdus, ko tu man saki, es runāšu, un, ko tu man teiksi, to es darīšu.” Un viņi raudāja un pielūdza Dievu, un tad viņi iegāja Ēģiptes ķēniņa dižajā pilsētā.

Un, kad ēģiptieši ieraudzīja Ābrahāmu un Sāraju, viņi brīnījās par to skaistumu un iedomājās, ka tos laidusi pasaulē viena māte. Un viņi jautāja Ābrahāmam: „Kas tev ir šī sieva?” Un Ābrahāms viņiem atbildēja: „Viņa ir mana māsa.” Un viņi arī Sārajai jautāja: „Kas tev ir šis vīrs?” Un tā viņiem atbildēja: „Viņš ir mans brālis.” Tāpēc ļaudis ziņoja faraonam, ka ir ieradušies divi skaistuļi, sieva un jauneklis, un ka viņiem līdzīgu nav visā zemē. Un faraons līksmoja un sūtīja vēsti Ābrahāmam, sacīdams: „Dod man savu māsu, un es viņu precēšu.” Un Ābrahāms apdomājās, pie sevis sacīdams: „Ja es viņu paturēšu, viņš nogalinās mani un tāpat paņems viņu,” un viņš teica: „Dari tā, tikai lai es arī būtu apmierināts.” Un faraons deva viņam vienu tūkstoti sudraba monētu un ņēma Sāraju, lai darītu to par savu sievu. Un viņš aizveda to uz savu māju un uz savu gultu, un faraons, Ēģiptes ķēniņš, grasījās būt kopā ar viņu. Taču Kunga eņģelis naktī parādījās viņam, nesdams uguns zobenu, un viņš pienāca tam klāt un izgaismoja visu telpu ar savu uguns liesmu, un dzīrās nokaut faraonu. Un faraons bēga no vienas istabas sienas pie otras, un no viena stūra otrā stūrī; lai kur viņš ietu, eņģelis sekoja; un nebija vairs palikusi neviena vieta, kurp viņš varētu aizbēgt un noslēpties. Tad faraons izstiepa rokas un sacīja eņģelim: „Ak, kungs, piedod man šo grēku!” Un eņģelis viņam sacīja: „Kāpēc tu uzmācies cita vīra sievai?” Un faraons atbildēja: „Ak, kungs, nenokauj nevainīgas asinis! Jo viņš man teica: „Viņa ir mana māsa,” un tāpēc es nevainīgi paņēmu viņu sev. Kas man jādara, lai glābtos no tavas rokas?” Un eņģelis viņam sacīja: „Atdod Ābrahāmam viņa sievu un dod viņam dāvanu, un sūti viņu atpakaļ uz viņa zemi.” Un faraons uzreiz atsauca Ābrahāmu un atdeva tam viņa sievu Sāraju, līdz ar kalponi, kuru sauca Hāgare, un viņš deva tam arī zeltu un sudrabu, un dārgas drānas, un aizsūtīja viņu projām mierā.

Un Ābrahāms ar sievu mierīgi atgriezās savā zemē. Un Sāraja teica Ābrahāmam: „Es zinu, ka esmu neauglīga. Ej nu pie šīs kalpones, kuru faraons man deva; varbūt Dievs pieņems tavu sēklu viņā. Es pati esmu sažuvusi un savītusi, un mana auguma zieds ir sakaltis.” Un viņa deva vīram Hāgari. Un Ābrahāms iegāja Hāgarē, un viņa tapa grūta un dzemdēja dēlu, un deva tam vārdu Ismaēls, kas tulkojumā nozīmē „Dievs ir mani uzklausījis”. Un pēc tam Dievs deva Ābrahāmam atvasi no viņa sievas Sārajas, un viņš dzemdināja Īzaku. Un pēc tam Sāraja kļuva greizsirdīga uz Ismaēlu, savas kalpones dēlu, par to, ka tas sasniegs vīra gadus pirms viņas dēla, un viņa sacīja: „Varbūt viņš nokaus manu dēlu un mantos sava tēva namu.” Un Ābrahāms upurēja Dievam un sacīja: „Kungs, ko lai es daru ar Ismaēlu, savu dēlu, savu pirmdzimto? Es gribu, lai viņš dzīvo manā un Tavā priekšā, bet Sāraja, mana māsa, ir greizsirdīga, jo Tu pieņēmi manu sēklu viņā, kad viņa jau bija veca.” Raugi, kad piedzima Īzaks, Ismaēlam jau bija četrpadsmit gadu. Un Dievs sacīja Ābrahāmam: „Sārajas teiktais ir tiesa; izraidi kalponi ar viņas dēlu Ismaēlu. Lai Ismaēls dzīvo manā priekšā, un es darīšu viņu par lielu tautu, un viņš dzemdinās divpadsmit tautas un valdīs pār tām. Un es noslēgšu derību ar Īzaku, sanu kalpu, Sārajas dēlu, un caur viņu es svētīšu visas zemes tautas un darīšu viņu par lielu valsti pār visām zemes tautām, un debesīs arī es viņu darīšu par ķēniņu.”[104]

83. Par ismaēliešu ķēniņu

Un tādējādi Ismaēla bērni kļuva par ķēniņiem pār Terebu un pār Kebetu, pār Nūbiju un Sobu, pār Kuergi, Kifi, Maku, Mornu, Finkanu, Arsibanu, Lību un Maseu, jo viņi bija no Šēma dzimuma. Un Īzaks valdīja pār Jūdu un pār Amorevonu, pār Ketevonu un Ijabusevonu, pār Ferzevonu, Ēvevonu, Kekedevonu, Romju, Antiohiju, Sīriju, Armēniju, Palestīnu, Etiopiju un Edomu, kā arī pār filistiešiem Joāba un Amālēka zemēs, Frīģiju, Babilonu, Jonanestu un Ebrajestu. Jo Dievs ar zvērestu deva visas valstis Šēma dzimumam, un Šēma dzimumu Viņš pacēla tronī un valdībā, jo jau Šēma tēvs Noa Dieva vārdā svētīja savu dēlu, sacīdams: „Esi kungs saviem brāļiem un valdi pār viņiem.” Un šiem viņa vārdiem bija sakars ar Pestītāju, mūsu visu ķēniņu, Jēzu Kristu, debesu un zemes ķēniņu, kas ceļ ķēniņus godā un kas, ja Viņam labpatīk, gāž tos no troņa; jo Viņam pieder spēks un vara pār visām radītām lietām mūžīgi mūžos. Āmen.

84. Par Etiopijas ķēniņu un to, kā viņš atgriezās savā zemē

Un Etiopijas ķēniņš atgriezās savā zemē ar lielu prieku un patiku; un, soļodami līdzi ar dziesmām un stabulēm, un ratiem, gluži kā debešķīgu būtņu karapulks, etiopieši vienā dienā aizgāja no Jeruzālemes līdz Vakeromas pilsētai. Un viņi ar kuģiem sūtīja sūtņus, lai paziņotu par savu ierašanos Makedai, Etiopijas ķēniņienei, un lai ziņotu viņai par visām labajām lietām, ko viņi dabūjuši, un ka viņas dēls kļuvis par ķēniņu, un kā viņi atveduši debešķīgo Ciānu. Un Makeda lika šo lielisko vēsti izplatīt tuvu un tālu, lika izziņot to visās viņai pakļautās zemes malās, pavēlot ļaudīm sagaidīt viņas dēlu un it īpaši debešķīgo Ciānu, Israēla Dieva mājokli. Un viņi pūta ragus tās priekšā, un visa Etiopijas tauta līksmoja, no vismazākā līdz vislielākajam, gan vīri, gan sievas; karavīri cēlās līdz ar viņu sagaidīt savu ķēniņu. Un viņa atnāca uz valdības pilsētu, kas ir galvenā Etiopijas valsts pilsēta; tagad, vēlākos laikos, tā ir kļuvusi par Etiopijas kristiešu galveno pilsētu. Un tajā viņa lika sagatavot neskaitāmas smaržas no Indijas, no Baltes līdz Galtetai, no Alsafu līdz Azazatai, un lika tās visas sanest tur. Un viņas dēls atnāca uz Vakeromu pa Azjabas ceļu, un viņš aizgāja uz Masasu un uzkāpa Būrā, un ieradās valdības pilsētā, Etiopijas galvaspilsētā, kuru ķēniņiene pati bija uzcēlusi un nosaukusi savā vārdā par Dabra Makedu.

85. Par ķēniņienes Makedas līksmību

Un ķēniņš Dāvids krāšņi un vareni ienāca savas mātes pilsētā, un tad viņš ieraudzīja augstumos, ka debešķīgā Ciāna izstaro gaismu gluži kā saule. Un, kad ķēniņiene to ieraudzīja, viņa pateicās Israēla Dievam un slavēja to. Viņa zemu klanījās un sita sev pa krūtīm, un atmeta galvu, raudzīdamās debesīs, un pateicās savam Radītājam. Viņa sita plaukstas, no viņas mutes nāca līksmas gaviles un kājas dejoja uz zemes; un viņa izrotāja visu savu augumu, darbodamās ar prieku un patiku, un visdziļāko sava iekšējā prāta vēlēšanos. Un ko gan lai es saku par līksmošanu, kas notika Etiopijas zemē, par to, kā priecājās tauta, gan ļaudis, gan lopi, no vismazākā līdz lielākajam, gan sievas, gan vīri? Un līdzenumā Dabra Makedas pakājē, vietā, kur bija labs ūdens, tika uzslietas nojumes un teltis, un viņi nokāva trīsdesmit divus tūkstošus vēršu un buļļu. Un viņi uznesa Ciānu Dabra Makedas cietoksnī un sagatavoja trīssimt sargus ar kailiem zobeniem Ciānas telts apsardzei, līdz ar viņas pašas karavīriem un augstmaņiem, varenajiem Israēla vīriem. Un viņas pašas sargi bija trīssimt vīri ar zobeniem, un turklāt arī viņas dēlam Dāvidam bija septiņsimt sargi. Un viņi neizmērojami līksmoja lielā godībā un priekā, būdami ietērpti krāšņās drānās, jo Makeda valdīja savu valsti no Alebas jūras līdz pat Osekas jūrai, un visi klausīja viņas pavēlēm. Un neizmērojama bija viņas godība un bagātība; nevienam pirms viņas tāda netika bijusi, un arī pēc viņas tādas nebūs nevienam. Tajos laikos Sālamans bija Jeruzālemes ķēniņš, un Makeda bija Etiopijas ķēniņiene. Viņiem abiem bija dota gudrība un slava, un bagātība, žēlsirdība un izpratne, daiļrunība un ass prāts. Un zelts un sudrabs bija lēti kā misiņš, un krāšņi tērpi ar ieaustu zeltu bija tikpat parasti kā linu drānas, un lopi un zirgi bija bez skaita.

86. Kā ķēniņiene Makeda darīja savu dēlu par Ķēniņu

Un trešajā dienā Makeda nogādāja savam dēlam septiņpadsmit tūkstošus un septiņus simtus izmeklētu zirgu, kam bija jāuzrauga ienaidnieka armija un kas atkal postīs ienaidnieka pilsētas, un septiņus tūkstošus septiņus simtus ķēvju, kas bija dzemdējušas kumeļus, un vienu tūkstoti sieviešu kārtas mūļu un septiņus simtus izmeklētu mūļu, un goda drānas, un zeltu un sudrabu, nomērītus pēc omera mēra un pēc koras mēra, sešus no viena un septiņus no otra, un viņa nogādāja savam dēlam visu, kas tam pienācās pēc likuma, un arī visu savas valsts troni.

87. Kā Etiopijas augstmaņi deva zvērestu

Un ķēniņiene sacīja saviem augstmaņiem: „Runājiet nu un apzvēriet pie debešķīgās Ciānas, ka jūs nedarīsiet sievas par ķēniņienēm un neliksiet viņas Etiopijas valsts tronī un ka neviens, izņemot vīrus no Dāvida, ķēniņa Sālamana dēla, dzimuma, nekad nevaldīs Etiopijā, un ka jūs nekad neliksiet sievu par ķēniņieni.” Un visi ķēniņa nama augstmaņi zvērēja, un tāpat arī pārvaldnieki, padomnieki un ierēdņi.

Un viņa iecēla Elmejasu un Azarju par virspriesteri un par vecāko diakonu, un viņi dibināja valsti no jauna, un vareno Israēla vīru dēli kopā ar savu ķēniņu Dāvidu liecības mājoklī veica likuma ritus, un valsts tapa no jauna. Un ļaužu sirdis uzmirdzēja, redzot Ciānu, Dieva likuma mājokli, un Etiopijas ļaudis atmeta savus elkus, un viņi pielūdza Dievu, savu Radītāju. Un Etiopijas vīri pameta savus darbus un iemīlēja likumību un taisnību, ko Dievs mīl. Viņi atmeta savas agrākās neķītrības un izvēlējās šķīstību nometnē, no kuras varēja redzēt debešķīgo Ciānu. Viņi atmeta zīlēšanu un burvestības un izvēlējās nožēlu un asaras Dieva dēļ. Viņi atmeta pareģošanu pēc putniem un zīmēm un atgriezās, lai ieklausītos Dievā un ziedotu Viņam. Viņi atmeta priekus no dieviem, kas bija velni, un izvēlējās kalpot Dievam un slavināt to. Jeruzālemes meitas krita negodā, un Etiopijas meitas tika celtas godā; Jūdas meita bija bēdīga, kamēr Etiopijas meita līksmoja; Etiopijas kalni līksmoja, un Libānas kalni sēroja. Etiopijas tauta tapa izraudzīta starp elkiem un gravētiem tēliem, un Israēla tauta tika atraidīta. Ciānas meitas tika atraidītas, un Etiopijas meitas tika celtas godā; Israēla sirmgalvji tapa nicināmi, un Etiopijas sirmgalvji tika godāti. Jo Dievs pieņēma tautas, kas bija atstumtas, un atraidīja Israēlu, jo Ciāna bija aizvesta no viņiem un nonākusi Etiopijas zemē. Jo, lai kur Dievam labpatiktu izraudzīt Ciānas mājvietu, tur viņa arī mājos, un kur Viņam nelabpatiks, tur viņa nemājos; Viņš ir tās dibinātājs, darītājs un cēlājs, labais Dievs savas svētības templī, savas godības mājoklī ar savu Dēlu un Svēto Garu mūžīgi mūžos. Āmen.

Un Makeda, Etiopijas ķēniņiene, deva valsti savam dēlam Dāvidam, Israēla ķēniņa Sālamana dēlam, un viņa tam sacīja: „Ņem šo valsti. Es esmu to tev atdevusi. Esmu darījusi par ķēniņu to, kuru Dievs ir darījis par ķēniņu, un esmu izvēlējusies to, kuru Dievs ir izvēlējies kā savas telts glabātāju. Es esmu ļoti apmierināta ar to, kuru Dievam ir labpaticis darīt par Viņa derības un likuma mājokļa sūtni. Es esmu paaugstinājusi to, kuru Dievs ir paaugstinājis kā Viņa atraitņu valdītāju, un esmu pagodinājusi to, kuru Dievs ir pagodinājis kā ēdiena devēju bāreņiem.”

Un ķēniņš cēlās, apjozās un zemu noliecās savas mātes priekšā, un sacīja tai: „Tu esi ķēniņiene, ak, mana kundze, un es kalpošu tev visā, ko tu man pavēlēsi, vai tas būtu uz nāvi vai uz dzīvību. Lai kur tu mani sūtīsi, es tur iešu, un lai kur tu man liksi būt, es tur arī būšu, un lai ko tu man liksi darīt, es to darīšu. Jo tu esi galva un es esmu kāja, un tu esi kundze un es esmu tavs vergs; viss tiks izdarīts pēc tava rīkojuma, un neviens nepārkāps tavas pavēles, un es darīšu visu, ko tu vēlēsies. Taču lūdzies par mani, lai Israēla Dievs izglābtu mani no Viņa dusmām. Jo Viņš būs dusmīgs – saskaņā ar to, kas mums sacīts, – ja mēs neiztaisnosim savas sirdis, lai darītu Viņa gribu, un ja bez ierunām nepildīsim visas Viņa pavēles attiecībā uz Ciānu, Dieva godības mājokli. Jo ar mums ir Viņa pulka eņģelis, kas vadīja mūs un atveda mūs šurp, un viņš nedz aizies no mums, nedz pametīs mūs.

Un tagad ieklausies manī, ak, mana kundze! Ja es un tie, kas būs pēc manis, dzīvos taisni un darīs Viņa gribu, Dievs mitināsies ar mums un pasargās mūs no visa ļauna un naidnieka rokas. Bet, ja mūsu sirdis nebūs taisnas Viņa priekšā, Viņš dusmos un novērsīs savu vaigu no mums, un sodīs mūs, un ienaidnieki izpostīs mūs, un bailes un trīcēšana nāks pie mums no tādas puses, no kuras mēs negaidīsim, un viņi celsies pret mums un uzvarēs mūs karā, un sakaus. No otras puses, ja mēs darīsim Viņa gribu un rīkosimies taisni pret Ciānu, mēs kļūsim par izredzēto tautu, un nevienam nebūs varas darīt mums ļaunu Viņa svētības kalnā, kamēr Viņa mājoklis ir pie mums.

Un, raugi, mēs esam atveduši līdzi visu ķēniņvalsts likumu un Dieva pavēli, kuru augstais priesteris Cādoks mums pasludināja, kad viņš svaidīja mani ar valdniecības eļļu Dieva svētnīcas namā, turēdams rokā ragu ar eļļu, kas ir priesterības un ķēnišķības ziede. Un viņš darīja mums to, kas rakstīts likumā, un mēs tapām iesvaidīti; Azarja priesterībai un es ķēnišķībai, un Elmejass, Dieva mute, par likuma glabātāju, proti, Ciānas glabātāju un ķēniņa ausi ikkatrā taisnā ceļā. Un viņi pavēlēja man, ka man nebūs neko darīt bez viņu padoma, un viņi stādīja mūs ķēniņa un Israēla vecajo priekšā, un visa tauta dzirdēja, kā priesteris Cādoks deva mums šīs pavēles. Un tapa pūstas taures un stabules, skanēja arfas un citi instrumenti, un ļaužu klaigas tolaik Jeruzālemes vārtos. Bet kam gan man stāstīt to jums, kas bijāt tur klāt? Mums likās, ka zeme trīcēja līdz pašiem dziļumiem un ka debesis mums virs galvas piedārdināja pērkons, un sirds drebēja līdz ar ceļgaliem.”

88. Viņa paša stāsts mātei par to, kā viņš darīts par ķēniņu

„Un, kad viss noklusa, cēlās, bijādams Dievu, priesteris, kas deva mums baušļus, un viņš lēja asaras, kamēr mūsu miesas trīcēja un arī mums tecēja asaras. Dievs ir patiešām, bez viltus, mūsu sirdīs, un Viņš mājo savā bauslībā. Un Viņa bauslība ir izteikta, un tā neatraujas no tiem, kas Viņu mīl un kas tur Viņa bauslību, un Viņš ir ar tiem nepārtraukti. Un tagad uzklausi spriedumus un likumus, kurus vecajie un Israēla vareno dēli atveduši, – kurus viņi pierakstīja ķēniņa Sālamana priekšā un ir devuši mums, lai mēs nenovērstos ne pa labi, ne pa kreisi no tā, ko viņi mums pavēlējuši. Un viņi arīdzan izstāstīja mums un izskaidroja, ka mēs nesam nāvi un dzīvību un ka mēs esam kā vīrs, kam ir uguns kreisajā rokā un ūdens labajā un kas var ielikt savu roku, kur vien vēlas. Jo tur ir ierakstīts gan sods, gan dzīvība; ļaunu darījušiem sods, un labu darījušiem dzīvība.”

Tad Elmejass un Azarja iznesa rakstu, kas bija uzrakstīts Dieva priekšā un Israēla ķēniņa priekšā, un viņi nolasīja to Makedai un Israēla augstmaņiem. Un, izdzirdējuši šos vārdus, visi, kas bija apkārt, gan mazi, gan lieli, noliecās un zemojās, un slavināja Dievu, kas bija licis viņiem dzirdēt šos vārdus un devis viņiem šo bauslību, lai tie rīkotos pēc Dieva tiesas un taisnības. Turklāt Viņš darīja tos par sava nama locekļiem, jo Ciāna bija starp viņiem, un tā ir Dieva godības mājoklis un izglāba viņus no visa ļauna, un svētīja viņu zemju augļus, un vairoja viņu aitas un lielos lopus, un svētīja viņu akas ar ūdeni, un svētīja viņu pūles un dārzu augļus, un lika uzaugt viņu bērniem, un sargāja sirmgalvjus, un kļuva par viņu priekšpulku un aizmuguri, lai kur viņi apmestos, un sakāva viņu ienaidniekus, lai kur viņi ietu. Un visi Etiopijas ļaudis līksmoja.

Un ķēniņiene sacīja savam dēlam: „Dēls, Dievs tev ir devis taisnību, ej ar to un nenovērsies no tās ne pa labi, ne pa kreisi. Un mīli Kungu, savu Dievu, jo viņš ir žēlīgs pret lēnprātīgajiem. Jo Viņa ceļš ir zināms no Viņa bauslības, un Viņa labsirdība ir saprotama caur sekošanu Viņa vārdam.”

Tad viņa pievērsās Elmejasam un Azarjam, un visiem Israēla varenajiem sacīdama: „Sargājiet viņu un māciet viņam Dieva valstības un mūsu kundzes Ciānas goda ceļu. Un nedarīsim neko, kas mūsu kundzei netīk. Nesīsim šo vēsti patiesīgi un uzcītīgi mūžam, no paaudzes uz paaudzi, lai viņa nedusmotos uz mums, ka krietni nekalpojam viņai, un lai Dievs piemistu pie mums. Un tu, mans dēls, ieklausies savu tēvu vārdos un seko viņu padomam. Un lai tevi nepadara par muļķi ne dzērieni, ne sievietes, ne krāšņas drānas, nedz arī zirglietas brangas vai kaujas ieroči tādi, kas priekšpulkiem vai aizmugures spēkiem. Paļaujies turpretī uz Dievu un uz Ciānu, Dieva, tava Radītāja, likuma mājokli, lai tu varētu sakaut ienaidnieku un lai tava sēkla vairotos uz zemes, un lai tavi naidnieki un pretinieki tuvu un tālu tiktu pievārēti.”

Un Israēla vareno dēli atsaucās un vienā balsī sacīja: „Ak, mūsu kundze, mēs vienmēr būsim ar tevi un vienmēr atcerēsimies kungu, ķēniņu. Raugi, kas ir rakstīts, un tas taps izpildīts, ja Israēla Dievs nāks viņam palīgā un ja viņš ieklausīsies savas mātes vārdos; un mēs rādīsim viņam labo darbu ceļu. Jo šais dienās nav atrodams neviens tik gudrs kā tu – izņemot vien mūsu kungu, ķēniņu. Tu esi atvedusi mūs šurp kā savus kalpus ar mūsu kundzi, debešķīgo Ciānu, Kunga, mūsu Dieva, likuma mājokli, tāpat kā vīrs atved ar dārgām mantām apkrautu kamieli tikai ar īsu, tievu, bet stipru pavadu, kas piesieta tam pie purna. Un tagad neatraidi mūs un neizturies pret mums kā pret svešiniekiem, un dari mūs par saviem vergiem, kas mazgās tev kājas, jo, vai mēs mirsim, vai dzīvosim, mēs būsim ar tevi; mums vairs nav nekādu cerību uz mūsu dzimto zemi, tikai uz tevi un uz mūsu kundzi, debešķīgo Ciānu, Dieva godības mājokli.”

89. Kā ķēniņiene uzrunāja Israēla bērnus

Tad ķēniņiene atbildēja viņiem un sacīja: „Neba kalpi būsiet, kā sakāt, nē, kā tēvu un skolotāju mēs jūs turēsim. Jo jūs esat Dieva likuma sargi un Israēla Dieva bauslības ceļveži, un Dieva nama vīri, un Ciānas, Dieva likuma mājokļa, sargi, un mēs negribam pārkāpt jūsu baušļus, jo jūs vadīsiet mūs pa Dieva ceļu projām no visa ļauna. Pēc jūsu vārdiem mēs atrausimies no visa, kas Dievam netīk, un pēc jūsu pavēles tuvināsimies visam, kas Dievam tīk. Tikai paskolojiet gan visus šos ļaudis un māciet viņiem zinību vārdus, jo nekad agrāk viņi nav ko tādu dzirdējuši kā šodien. Gudrība un saprašana ir šodien kā saule uzspīdējusi tiem, kas to sajēdz. Es pati līdz šim laikam nebiju daudz dzērusi zinību ūdens, taču, raugi, tas saldāks kā medus un slāpes dzesē labāk kā vīns, tas atveldzē un liek gudrībai uzburbuļot, un veicina saprašanu, un liek cilvēkam izlīt vārdos kā piedzērušam, un grīļīgam vīram liek gluži vai lidot, un tas sakarsē cilvēku, itin kā tādu, kurš nes smagu nastu pa ciņainu ceļu izkaltušā zemē, kuru dedzina saules stari. Kad gudro sirdis atveras pravietībai un zinībām, tad tie nebaidās ķēniņa, lai cik tā godība diža, ja viņš ir novērsies no Dieva ceļa. Un iegaumējiet: likuma vārds, kas tapis izteikts, patiesi ir saprašana tiem, kas tās ilgo un kas dzer to, un piesūcinās ar to. Es lūdzu tev, Kungs, Israēla Dievs, tu, svētākais no svētiem, dodi, lai es varu gudrībai sekot un netopu atstumta, dodi man, lai es daru viņu sev par mūri un lai tas nebrūk nekad; dodi, lai es daru viņu sev par pamatu un lai tas neizļogās; dodi, lai stāvu uz tās stingri kā stabs un nesvārstos it nekad; dodi, lai varu noslēpties viņā un lai man to neatņem nekad; dodi, lai ceļos no viņas un negāžos; dodi, lai sparīga topu caur viņu un nepiekūstu nemaz; dodi, lai stāvu viņā un nekrītu; dodi, lai varu turēt viņu un lai neizšļūk; dodi, lai dzīvoju viņā viņas mierā; lai gūstu sātu pie viņas galda un neapvemjos, lai dzeru viņu un nepiedzeros, lai garšīgu viņu jūtu un neizspļauju.

Es esmu dzērusi viņu, bet neesmu streipuļojusi; es esmu streipuļojusi caur viņu, bet neesmu kritusi; es esmu kritusi viņas dēļ, bet neesmu samaņu zaudējusi. Caur viņu es esmu ienirusi lielā jūrā, un viņas dziļumos esmu dabūjusi pērli, kas darījusi mani bagātu. Es nogrimu kā liels dzelzs enkurs, ar kuru vīri jūrā noenkuro kuģi uz nakti, un es dabūju lukturi, kas mani apgaismo, un es uzpeldēju, turēdamās pie izpratnes kuģa tauvām. Es aizmigu jūras dibenā, bet ūdens nenospieda mani, un es redzēju sapni. Likās, it kā man klēpī būtu zvaigzne, un es brīnījos par to, un es satvēru to un turēju cieši saules spožumā; es satvēru to un nekad nelaidīšu vaļā. Es iegāju pa gudrības dārgumu krātuves durvīm un smēlu no saprašanas akas. Es iegāju saules liesmas kvēlē, un tā izgaismoja mani ar savu spozmi, un es darīju to sev par vairogu, un es izglābu sevi, paļaudamās uz to, un ne tikai sevi, bet visus tos, kas iet gudrības pēdās, ne tikai sevi, bet visus savas zemes, Etiopijas karaļvalsts, vīrus, un ne tikai viņus, bet arī tos, kas viņiem seko, apkārtējās tautas. Jo Kungs ir devis mums sēklu Ciānā un mājokli Jeruzālemē.[105] Turklāt pie mums ir atnācis pulks to, ko Viņš ir izredzējis, Jēkaba dzimums, jo Viņš ir licis savam mājoklim piemist pie mums. No šī laika un turpmāk viņi ir pazemināti, un no šī laika un turpmāk mēs esam paaugstināti. No šī laika un turpmāk viņi tiks nicināti un atraidīti, un no šī laika un turpmāk mēs tapsim godāti un mīlēti mūžīgi mūžos visās nākamās audzēs.

Ak, cildenie, ieklausieties un iegaumējiet vārdus, kas nāks no manas mutes. Mīliet taisnību un ienīstiet aplamību, no taisnība nozīmē taisnīgumu, bet aplamība nozīmē nekrietnību. Un jums nebūs krāpt vai apspiest citam citu, jo Dievs mājo jūsos un Viņa godības mājoklis ir starp jums: jo jūs esat kļuvuši par Viņa nama ļaudīm. Un no šī laika turpmāk pārstājiet ievērot agrākās ieražas, proti, zīlēšanu pēc putniem un zīmēm, atmetiet amuletus, buramvārdus, zīmes un burvestības. Un, ja pēc šīs dienas kāds tiks pieķerts ievērojam savas agrākās ieražas, viņa māja tiks izpostīta un viņa sieva un bērni tiks nolādēti.”

Un ķēniņiene sacīja Azarjam: „Runā un paud, cik ļoti tu mīli mūsu kundzi un viņas debesu Ķēniņu.”

90. Kā Azarja cildināja ķēniņieni un viņas pilsētu

Un Azarja cēlās un sacīja ķēniņienei: „Ak, mūsu kundze, nav neviena, patiešām, kas līdzinātos tev gudrībā un saprašanā – kuras tev devis Dievs –, izņemot vien manu kungu, ķēniņu, kas atveda mūs uz šo zemi līdz ar mūsu kundzi Ciānu, svēto un debešķīgo Dieva likuma mājokli. Mēs sakām un mūsu sentēvi ir sacījuši – Dievs nav izredzējis nevienu citu, izņemot Jēkaba namu, mūs Viņš ir izredzējis, mūs Viņš ir vairojis, mūs Viņš ir turējis savam priekam, un mūs Viņš ir darījis par ķēniņiem un par sava nama ļaudīm, un par savas godības un derības mājokļa piederīgajiem. Un, attiecībā uz zemi, mēs sakām, ka Viņš nav izredzējis nevienu citu zemi, izņemot mūsējo, taču tagad mēs redzam, ka Etiopijas zeme ir labāka nekā Jūdas zeme. Un, kopš mēs ieradāmies jūsu zemē, viss, ko esam redzējuši, mums ir licies labs. Jūsu ūdens ir labs, un to dod mums bez maksas, un gaisam nevajag vēdekļus, un savvaļas medus ir daudz kā putekļu tirgus laukumā, un lopu ir daudz kā smilšu jūrā. Un no visa, ko esam redzējuši, nekas nav bijis nelāgs, un dzirdējuši neesam nekā ļauna, un tāpat visur, kur ejam, ar visu, kam pieskaramies un ko pagaršojam. Taču viena lieta mums jāpiemin: jūs esat melni no vaiga – es to saku tikai tāpēc, ka es to redzu, – taču, ja Dieva gaisma ir jūsu sirdīs, tad nekas jums nevar kaitēt.

Un vairieties no maitas gaļas un no asinīm, no savvaļas zvēru plosītiem lopiem un kopošanās, un no visa, ko Dievs ienīst, lai mēs varētu līksmot par jums, redzēdami, kā jūs bijājat Dievu un trīcat no Viņa vārda; jo Dievs pavēlēja mūsu tēviem un sacīja Mozum: dod viņiem noteikumus par visu un liec, lai turas pie mana likuma un manām pavēlēm.”[106] Un nenovērsieties ne pa labi, ne pa kreisi no tā, ko mēs šodien jums pavēlam; un tagad mēs pavēlam jums pielūgt Dievu, Israēla svēto un vienīgo, un darīt Viņam pa prātam; jo viņš ir atraidījis mūsu tautu, gluži kā mūsu pravieši pareģoja, un ir izvēlējies jūs. Vai gan Dievs, jūsu Radītājs, nepieder jums visiem? Kas gan Dievam būs grūti, ja Viņš mīl mūs un ienīst viņus? Jo viss pieder Viņam, un viss ir Viņa radīts, un nav nekā neiespējama Kungam, Israēla Dievam.

Un ieklausieties Viņa pavēlē, ko es jums pasludināšu. Lai neviens nepārmāc savu biedru ar varu. Nepostiet savu kaimiņu īpašumus. Jums nebūs zākāt citam citu, un jums nebūs apspiest citam citu, un jums nebūs ķīvēties savā starpā. Un, ja jūsu kaimiņa lopam gadīsies ieklīst jūsu zemē, tad neizliecieties neredzam, bet dzeniet to atpakaļ kaimiņa zemē. Un, ja nezināt, kam tas lops pieder, rūpējieties par to, un, tiklīdz noskaidrosies, kam tas pieder, atdodiet īpašniekam. Un, ja jūsu kaimiņa lops ir iekritis bedrē vai akā, alā vai aizā, neejiet vis tālāk savās gaitās, kamēr neesiet pateikuši viņam un palīdzējuši izvilkt lopu ārā. Un, ja vīrs ir izracis aku vai uzcēlis torni, tad viņam nebūs atstāt aku bez vāka, nedz torni bez jumta. Un, ja kādam ir smaga nasta uz pleciem vai, ja tā nasta ir noslīdējusi viņam no pleciem, tad tev nebūs paiet garām, kamēr nebūsi palīdzējis uzcelt to atpakaļ vai atvieglojis šo nastu; jo viņš ir tavs brālis. Tev nebūs jaunlopu sutināt viņa mātes pienā. Tev nebūs noliegt nabago un bāreņu tiesības. Tev nebūs netaisnam būt sava tuvākā pēc, nedz kukuļus ņemt, lai atstumtu taisno un nepatiesi liecinātu.

Un, ja tu savā zemē atrodi putnu ar mazuļiem, tev būs tā dzīvību saudzēt un mazuļus tam neatņemt, lai tu ilgi dzīvotu uz zemes un lai tavs dzimums taptu svētīts nākamās dienās. Un, kad tu ievāksi savas pārtikas ražu, nesavāc rūpīgi pilnīgi visu. Necel to, kas tev izkrīt, un neatgriezies pēc kūlīšiem, ko esi piemirsis, un nesavāc tos, bet atstāj svešiniekam tavā pilsētā, lai Dievs varētu svētīt tavas zemes augļus. Un tev nebūs nešķīstības darīt, un tev nebūs netaisni tiesāt, un tev nebūs apspiest otru nekādā veidā, lai tu taptu svētīts un lai tavas zemes augļi vairotos, un lai tu taptu pasargāts no lāsta, ko Dievs ar likumu uzlicis, sacīdams: „Ļaundari lai tiek nolādēti.” Un Viņš rakstīja, sacīdams: „Tas, kurš aklo noved no ceļa, lai tiek nolādēts. Un tas, kurš ar ļauniem vārdiem vēršas pie kurlmēmā, lai tiek nolādēts. Un tas, kurš apgāna sava tēva gultu, lai tiek nolādēts. Un tas, kurš krāpj savu tuvāko, lai tiek nolādēts. Un tas, kurš ir netaisns pret svešinieku, lai varētu nevainīgo asinis liet, lai tiek nolādēts. Un tas, kurš negodā savu tēvu un māti, lai tiek nolādēts. Un tas, kurš darina nešķīstu tēlu no akmens vai kausēta metāla, cilvēka roku darinājumu, un uzslej to vai noslēpj savā mājā un pielūdz to kā dievu, neticēdams, ka Dievs ir debesu un zemes Radītājs, kas radīja Ādamu pēc sava tēla un līdzības un nolika to pāri visam, ko Viņš ir radījis; mēs visi esam Viņa darbs – cilvēks, kas tam netic, lai tiek nolādēts! Āmen. Un tas, kurš guļ ar lopu, lai tiek nolādēts. Un tas, kurš guļ ar vīrieti kā ar sievieti, lai tiek nolādēts. Un tas, kurš nokauj, nevainīgas asinis liedams, ar viltu un vardarbību, lai tiek nolādēts.”[107]

Un pāri visam – nepielūdziet citus dievus, jo Dievs ir greizsirdīgs uz tiem, kas nonicina Viņu un šādi rīkojas, un Viņš vērš savu vaigu pret tiem, līdz Viņš iznīdē to dzimumu no zemes un uz visiem laikiem izdzēš atmiņas par viņiem. Svētīti ir tie, kas ieklausās Dieva balsī un pilda un tur Viņa baušļus. Un svētīti ir tie, kas novēršas no ļauna darītājiem, tāpēc nevienam no sodiem, kas nāks pār grēciniekiem, nebūs krist uz viņiem. Un, ja ir tā, ka tu gribi turēties pie Dieva vārda, tad nogriezies no grēcinieku ceļa, lai nenotiek tā, ka tevi ķer tā rīkste, ar kuru viņi taps sisti. Gluži kā Dāvids, mūsu kunga Dāvida vecaistēvs, saka: „Dievs neļaus grēcinieku rīkstei krist taisno daļā,” lai taisnie neceltu vardarbīgi savu roku. Kad cilvēkam ir vara darīt labu un viņš uzrauga sevi un saka savam tuvākajam, tad viņš kļūst kā tas divu talantu[108] īpašnieks, kad tas dabū vēl divus, šādi saņemdams bagātīgu atlīdzību no Dieva.[109] Jo viņš ir darījis to pats un ir mācījis savu tuvāko tā darīt, tāpēc viņa alga būs ārkārtīgi liela. Un vēlreiz, svētīti jūs būsiet, ja atdosiet savus īpašumus bez augļošanas un ne kā aizdevumu.

91. Ko jums būs ēst: šķīstais un nešķīstais

Un, lūk, tas, ko jums būs ēst: šķīstais un tas, kas nav šķīsts.[ 110] Vērsi, aitu, kazu, aunu, briedi, gazeli, bifeli, antilopi, kalnu kazu, žirafi un ikkatru radību, kam ir šķelti nagi, – tos tu ēd – un radības, kas gremo gremokli. Bet no tiem, kas gremo gremokli, tev nebūs ēst kamieļus, zaķus un trušus, jo gremokli viņi gan gremo, bet viņu nagi nav šķelti. Vilku un cūku jums nebūs ēst, jo viņu nagi gan ir šķelti, bet viņi negremo gremokli: jums nebūs ēst to, kas ir nešķīsts. Visu, kas ūdenī ir ar spurām un zvīņām, varat ēst; neēdiet neko, kas tur ir nešķīsts. No putniem ēdiet visu, kas ir šķīsts; taču neēdiet šos: ērgli, maitu liju, zivju ērgli, vanagu un tamlīdzīgus, kraukli, strausu, pūci, kaiju, gārni, gulbi, ibisu, pelikānu, piekūnu, pupuķi, nakts gārni, degunragputnu, tilbīti, ūdensvistiņu un sikspārni: tie ir nešķīsti. Un jums nebūs ēst siseņus un neko tiem līdzīgu, nedz arī sienāžus, circeņus un tiem līdzīgus. Citas radības, kas lido un kam ir divas vai četras, vai sešas kājas, neēdiet, viņu gaļa ir nešķīsta. Un nepieskarieties tiem beigtiem, un, kas tiem pieskarsies, būs nešķīsts līdz vakaram.

Tas jums ir vēstīts, lai jūs turētos pie tā un pildītu to bailēs no Dieva, lai jūs taptu svētīti šai jūsu zemē, ko Dievs jums ir devis debešķīgās Ciānas, Dieva likuma mājokļa, dēļ, jo tikai tā dēļ jūs esat izredzēti. Un mūsu tēvi tika atstumti, jo Dievs atņēma viņiem Ciānu, Dieva likuma mājokli, lai mūžam glabātu jūs un jūsu dzimumu. Un Viņš svētīs jūsu zemes augļus, un Viņš vairos jūsu ganāmpulku, un viņš sargās jūsu bērnus visur, kur jūs meklēsiet aizsardzību.[111]

Un tu, ai, mana kundze, tava gudrība ir krietna un tā pārspēj vīriešu gudrību. Nav neviena, ko saprāta ziņā varētu ar tevi salīdzināt, un ne tikai tāpēc, ka tevī saplūst visu līdz šim radīto sieviešu nojautas spēja, bet arī tavas sirds saprašana ir dziļāka nekā vīriešiem, un nav neviena, ko varētu salīdzināt ar tevi izpratnes pilnības ziņā, izņemot manu kungu Sālamanu. Tomēr tava gudrība tik ļoti pārspēj Sālamana gudrību, ka tu spēji savas gudrības pavadā atvest šurp varenos Israēla vīrus un Dieva likuma mājokli, un tu esi gāzusi viņu dievekļu namu un satriekusi viņu elku tēlus, un tu esi šķīstījusi to, kas bija nešķīsts tavā tautā, jo tu esi aizdzinusi no viņiem to, ko Dievs ienīst.

Un Dievs tev ir sagatavojis īpašu vārdu, jo Viņš ir nosaucis tevi Makeda, kas tulkojumā ir „Ne šādi”. Iedomājies savas tautas ļaudis, ar kuriem Dievs nebija apmierināts, un tu sacīsi: „Ne šādi ir labi, toties pareizi būs, ka mēs pielūgsim Dievu”; „Ne šādi, pielūgt sauli, ir labi, toties pareizi ir pielūgt Dievu,” tu teiksi. „Ne šādi, jautāt pareģim, ir labi, jo labāk ir paļauties uz Dievu,” tu teiksi. „Ne šādi, ķerties pie burvestībām, ir labi, jo labāk ir atbalstu gūt Israēla Vissvētākajā Dievā,” tu teiksi. „Ne šādi, nest ziedojumus akmeņiem un kokiem, ir labi, toties pareizi ir upurēt Dievam,” tu teiksi. „Ne šādi, pareģot pēc putniem, ir labi, toties pareizi ir paļauties uz Radītāju,” tu teiksi.

Turklāt, tā kā tu esi izvēlējusies gudrību, tā tev ir kļuvusi kā māte; tu nudien meklēji to, un tā ir kļuvusi tev par dārgumu. Tu esi devusi tai sevī patvēruma vietu, un tā ir kļuvusi tev par sargmūri. Tu esi dedzīgi alkusi tās, un tā ir mīlējusi tevi pāri visam. Tu esi paļāvusies uz to, un tā ir piekļāvusi tevi pie savām krūtīm kā bērnu. Tu esi mīlējusi to, un tā ir kļuvusi tev tieši tāda, kādu tu alki. Tu esi ieguvusi to, un tā neatlaidīs tevi līdz pat tavas nāves dienai. Tu esi tās dēļ bijusi noskumusi, un tā liks tev līksmot mūžīgi mūžos. Tu esi tās dēļ grūti pūlējusies, un tā ir darījusi tevi spēkpilnu mūžīgi mūžos. Tu esi tās dēļ badojusies, un tā pildīs tevi ar ēdienu mūžīgi mūžos. Tu esi gudrības dēļ cietusi slāpes, un tā ir devusi tev papilnam atdzerties uz mūžu mūžiem. Tu esi gudrības dēļ daudz ko pārcietusi, un tā ir kļuvusi tev par veldzētāju uz mūžu mūžiem. Tu esi gudrības dēļ darījusi sevi kurlu, un tā ir darījusi tevi dzirdīgu uz mūžu mūžiem. Tu esi gudrības dēļ atņēmusi sev acu gaismu, un tā ir apgaismojusi tevi vairāk nekā saule uz mūžu mūžiem. Un tas viss ir noticis ar Dieva ziņu, jo tu esi iemīlējusi gudrību uz mūžu mūžiem. Jo gudrība un zināšanas, un saprašana ir no Kunga. Saprašanu un zināšanas, un gudrības sākumu, un bailes no Kunga, un labā izpratni, un iejūtību, un līdzcietību, kas pastāv mūžīgi mūžos, – visas tās tu esi atradusi, ai, mana kundze, Israēla Dievā, vissvētākajā no svētajiem, siržu pazinējā, kas pārbauda cilvēka sirdi; no Viņa ir viss. Un pēc Dieva gribas ir noticis tā, ka Ciāna ir nonākusi šai Etiopijas zemē, un tā būs ceļvede mūsu ķēniņam Dāvidam, Dieva mīlētājam, tās telts sargam un Viņa godības mājokļa pārvaldniekam.

92. Kā viņi atjaunoja Dāvida valsti

Un Azarja sacīja: „Nesiet šurp gaviļu taures un iesim uz Ciānu, un tur mēs atjaunosim mūsu kunga Dāvida valsti!” Un viņš ņēma kronēšanas svaidāmo eļļu un pildīja ragu ar to, un viņš svaidīja Dāvidu ar šo ziežļu, proti, ar kronēšanas svaidāmo eļļu. Un viņi pūta ragus un stabules, un taures, un sita bungas, un skandināja dažnedažādus mūzikas instrumentus, un tur bija dziedāšana un dejošana, un spēles, un zirgu un karavīru parādes, un visi Etiopijas zemes ļaudis tur bija klāt, vīri un sievas, mazi un lieli, un mazie Melnie, seši tūkstoši skaitā[112], un jaunavas – kuras Azarja bija pēc likuma izraudzījis par Ciānas sievām, kurām ķēniņš Dāvids bija nolicis kalpot pie galda un viesībās karaliskajā cietoksnī, kad viņš turp devās, tērpies smalki zeltītās drānās. Un šādi tika atjaunota Dāvida, Israēla ķēniņa Sālamana dēla, valsts, galvaspilsētā, Makedas kalnā, Ciānas namā, kad likumu pirmoreiz iedibināja Etiopijas ķēniņš.

Un tad, kad viņš bija pabeidzis likuma iedibināšanu, viņš noteica, saskaņā ar to, ko bija redzējis Jeruzālemē, likumu Ciānas namā attiecībā uz valsts augstmaņiem un tiem, kas tajā atradās, un tiem, kas ārā, un tautu, un salām, un pilsētām, un novadiem; un arī visiem iedzīvotājiem un visiem to cilšu ļaudīm viņi tādā pašā veidā noteica likumus. Un tādējādi Etiopijas ķēniņa valsts austrumu robeža ir Gazas pilsētas sākums Jūdas zemē, proti, Jeruzāleme; un tās robeža ir Jērikas ezers, un tā turpinās gar krastu līdz Lebai un Sabai; un tās robeža stiepjas līdz Bisisai un Asnetai; un tās robeža ir Melno un Kailo Vīru jūra, un stiepjas līdz Keberenejona kalnam un Tumsas jūrai, proti, vietai, kur saule riet; un tās robeža turpinās līdz Feneelai un Lasifalai; un tās robežas ir zemes pie Dārza, kur pārtikas ir daudz un lopu papilnam, un tuvu Fenekenai; un tās robeža aizsniedzas līdz pat Zavelai un iet līdz Indijas jūrai; un tās robeža ir tik tālu kā Tarsisas jūra, un tās attālā daļā atrodas Medjamas jūra, līdz tā nonāk līdz Gazas zemei, kas ir tā vieta, no kuras mūsu uzskaitījums sākās[113]. Un, turklāt, Etiopijas ķēniņa īpašumi pieder viņam un viņa dzimumam uz mūžu mūžiem.

93. Kā Romas vīri sagrāva ticību

Un, kad viņi bija gaidījuši trīs mēnešus, Ciāna nonāca Etiopijas zemē – pirmā mēneša sākumā ebreju valodā, un grieķiski tas ir tarmon, un geezā mijazja, sestajā dienā – viņi pierakstīja likumu un vārdus, un viņi novietoja rakstīto piemiņai vēlākām dienām, lai tādējādi Ciānas telts labad tiktu darīts tas, kas ir pareizi, un lai Etiopijas ķēniņu godība un Romas ķēniņu godība būtu labi zināma. Jo Etiopijas ķēniņi un Romas ķēniņi bija brāļi un turējās pie kristīgās ticības. Visupirms viņi pareizi ticēja apustuļu mācībai līdz pat laikam, kad nāca Konstantīns un ķēniņiene Helēna, kas atveda Krusta koku, un Romas ķēniņi turpināja ticēt simt trīsdesmit gadus.

Un pēc tam sātans, kas kopš senlaikiem bijis cilvēka ienaidnieks, cēlās un pavedināja Romas zemes ļaudis, un tie samaitāja ticību Kristum, un ar Nestora muti tie ieviesa Dieva baznīcā ķecerību. Un Nestors, un Ārijs, un Jabaso bija tie, kuru sirdīs viņš lika to pašu skaudību, ko viņš bija licis Kaina sirdī, lai tas nogalinātu savu brāli Ābelu. Un tāpat viņu tēvs Velns, taisnīguma ienaidnieks un labā nīdējs, lika skaudību, gluži kā Dāvids saka: „Viņi varmācīgi runā debesu augstumos, un viņu mute ir debesīs, bet mēle valkājas pa zemi.”[114] Un tie paši vīri, kas nezina, no kurienes viņi nākuši, un nezina, kurp viņi dodas, ar savām mēlēm nievā Radītāju un zaimo Viņa godību, kamēr Viņš ir Dievs, Kunga Vārds. Viņš nonāca no sava dievišķā troņa un pieņēma Ādama miesu, un Viņš ir Dievs, Vārds. Un šajā miesā Viņš tika sists krustā, lai Viņš varētu izpirkt Ādamu tā nekrietnībā, un Viņš uzkāpa debesīs un sēdās savā dievišķajā tronī šajā miesā, ko Viņš bija pieņēmis. Un Viņš atkal nāks godībā, lai tiesātu dzīvos un mirušos, un atalgos katru pēc viņa darba mūžīgi mūžos. Āmen.

Un mēs šādi ticam, un mēs pielūdzam Svēto Trīsvienību. Un tos, kuri šādi netic, izslēdz Dieva Vārds, debesu un zemes Ķēniņa gan šajā pasaulē, gan tajā pasaulē, kas vēl nāks. Un mēs esam stipri pareizajā ticībā, kuru tēvi apustuļi mums ir devuši, Baznīcas ticībā. Un šādi Etiopija turpināja dzīvot savā ticībā līdz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanai, lai Viņam gods mūžīgi mūžos. Āmen.

94. Etiopijas ķēniņa pirmais karš

Un pēc trīs mēnešiem Dāvids un viņa vīri cēlās, lai ietu karā no valdības pilsētas, līdz ar Makedu, viņa māti, un Ciānu, viņa Kundzi. Un levīti nesa likuma mājokli līdz ar lietām, kas piederējās pie viņu amata, un viņi soļoja ārkārtīgi svinīgi, un gluži kā senlaikos, kad Dievs Sīnaja kalnā lika Ciānai svēti nonākt pie Mozus un Ārona, tāpat arī Azarja un Elmejass nesa likuma mājokli. Un citi varenie Israēla karakalpi soļoja tam labajā pusē un kreisajā pusē, un cieši blakus tam, un priekšā, un aiz tā, un, lai gan viņi bija no pīšļiem radītas būtnes, viņi dziedāja psalmus un garīgas dziesmas gluži kā debespulku draudze. Un Dievs deva viņiem skaistas balsis un brīnišķas dziesmas, jo Viņš bija ļoti iepriecināts par šo cildinājumu.

Un viņi nāca no valdības pilsētas un ierīkoja apmetni pie Maija-Abavas, un nākamajā rītā viņi izpostīja Zavas novadu līdz ar Hadeju, jo starp viņiem bija naids kopš seniem laikiem; un viņi izdeldēja šo tautu un nogalēja ļaudis ar zobena asmeni. Un no šīs vietas viņi devās tālāk un ierīkoja apmetni pie Gerras, un arī šeit viņi izpostīja pilsētu, odžu midzeni, kuras iemītniekiem bija cilvēku galvas, bet pie gurniem ēzeļu astes.

Un ķēniņiene atgriezās un apmetās Ciānas pilsētā, un viņi palika tur trīs mēnešus. Tad viņu rati devās ceļā un nonāca valdības pilsētā. Un vienas dienas laikā viņi nonāca Sabas pilsētā un izpostīja Nobu; un pēc tam viņi apmetās visapkārt Sabai un izpostīja to līdz pat Ēģiptes robežai. Un Etiopijas ķēniņa varenība bija tik liela, ka Medjamas ķēniņš un Ēģiptes ķēniņš lika nest tam dāvanas; un viņi nonāca valdības pilsētā un pēc tam ierīkoja apmetni Abatā, un viņi gāja karā pret Indijas zemi, un Indijas ķēniņš nesa dāvanu un nodevu un pats apliecināja cieņu Etiopijas ķēniņam. Dāvids gāja karā, kur vien viņam labpatika; neviens viņu neuzvarēja, tieši otrādi, lai kas viņam uzbruka, tas tika sakauts. Savukārt tie, kas gribēja spiegot viņa nometnē, kaut ko noklausīties un izstāstīt savā pilsētā, skriešus nespēja tikt ratiem līdzi, jo Ciāna pati lika ienaidnieku spēkiem iet mazumā. Toties ķēniņš ar saviem karavīru pulkiem un visiem pārējiem, kas klausīja viņa vārdu, skrēja līdzi ratiem bez sāpēm un mokām, nejuzdami izsalkumu un slāpes, nesvīzdami un nepiekusdami, un vienā dienā viņi veica atstatumu, kuram parasti vajadzēja trīs mēnešus. Un viņiem netrūka nekā no lietām, ko viņi lūdza Dievam, lai tas dod viņiem ar Ciānas, Dieva likuma mājokļa, starpniecību, jo Viņš mita ar to, un Viņa eņģelis vadīja to, un tā bija Viņa mājoklis. Un ķēniņš, kas kalpoja Viņa teltī, – ja viņš kaut kur ceļoja un vēlējās, lai kaut kas tiek izdarīts, – viss, ko viņš vēlējās un savā sirdī iedomājās un uz ko viņš rādīja ar pirkstu, viss tika nekavējoties izpildīts; un visi bijās no viņa. Taču viņš nebijās ne no viena, jo Dieva roka bija ar viņu, un tā aizsargāja viņu dienu un nakti. Un viņš darīja Viņa gribu, un Dievs strādāja viņa labā un aizsargāja viņu no visa ļauna mūžīgi mūžos. Āmen.

Šo es atradu starp manuskriptiem Sofijas baznīcā Konstantinopolē. Un arhibīskapi, kas tur bija, sacīja viņam: „Lūk, tas ir rakstīts kopš ķēniņa Sālamana laikiem.” Un Antiohijas Domīcijs sacīja: „Jā, tas, kas ir pierakstīts līdz pat Sālamana nāves dienai, ir jāpieņem, un tas, ko mūsu pravieši ir pierakstījuši pēc viņa nāves, arī ir jāpieņem.”

95. Kā Etiopijas ķēniņa godājamais stāvoklis tika vispārīgi atzīts

Tā no „Kebra Nagast” mēs esam uzzinājuši un mācījušies, ka Etiopijas ķēniņa stāvoklis ir godājams un ka viņš ir Ciānas ķēniņš un pirmdzimtais no Šēma dzimuma, un ka Dieva mājoklis ir Ciāna, un ka Viņš tur salauž visu savu pretinieku un naidnieku spēku un varu. Un pēc viņa Romas ķēniņš tapa Kunga iesvaidīts Krusta koka dēļ. Un attiecībā uz Israēla valsti – pērle dzima no viņiem un no pērles savukārt taisnīguma saule, kas noslēpās tās augumā – jo, ja Viņš nebūtu noslēpies cilvēka augumā, mirstīgo acis nebūtu varējušas Viņu skatīt – un, pieņēmis mūsu augumu, Viņš kļuva tāds kā mēs, un Viņš staigāja starp cilvēkiem. Un Viņš darīja zīmes un brīnumus to vidū. Viņš modināja mirušos un dziedināja slimos, Viņš darīja aklo acis redzīgas un atvēra kurlo ausis, Viņš šķīstīja spitālīgos un remdēja salcēju badu, Viņš darīja daudzus brīnumus, daži no tiem ir pierakstīti, daži nav, jo, kā saka Jānis Evaņģēlists, Zebedeja dēls: „Ja visu, ko Jēzus ir darījis, pēc kārtas uzrakstītu, tad sarakstītās grāmatas pasaulē nemaz nevarētu satilpt.”[115]

Un, kad negantie Israēla bērni to visu redzēja, tie nodomāja, ka Viņš ir cilvēks, un tie apskauda Viņu redzētā un dzirdētā dēļ, un tie sita Viņu koka Krustā un nogalināja Viņu. Un trešajā dienā Viņš cēlās no miroņiem un uzkāpa debesu godībā, un sēdās Dieva tronī. Un Viņš saņēma no Tēva valsti, nezūdošu mūžīgi mūžos, pār gara būtnēm un zemes būtnēm, un pār visām radītām būtnēm, lai katra mēle pielūdz Viņa Vārdu un katrs celis lokās Viņa priekšā; un Viņš tiesās dzīvos un mirušos un atalgos katru pēc viņa darbiem. Tāpēc, kad jūdi Viņu ieraudzīs, tie tiks likti kaunā un nolādēti degt ugunī mūžīgi. Bet mēs, kas ticam pareizai ticībai, sēdēsim savā tronī un gavilēsim līdz ar saviem skolotājiem apustuļiem, ja vien būsim gājuši pa Kristus ceļu un sekojuši Viņa baušļiem. Un, kad jūdi bija situši krustā pasaules Pestītāju, viņi tika izklīdināti pasaulē un viņu valsts tika sagrauta, un viņiem tika darīts gals un viņus iznīdēja uz mūžu mūžiem.

Un visi svētie, kas bija sapulcējušies, sacīja: „Katrā ziņā, no visas tiesas, Etiopijas ķēniņš ir augstāks un godājamāks nekā jebkurš cits ķēniņš uz zemes debešķīgās Ciānas godības un dižuma dēļ. Un Dievs mīl Etiopijas ļaudis, jo, pat nezinādami Viņa likumu, viņi iznīcināja savus elku tēlus, kamēr tie, kuriem Dieva likums bija dots, darināja elku tēlus un pielūdza dievus, kurus Dievs ienīst. Un vēlākos laikos, kad Viņš bija dzimis, lai izpirktu Ādamu, Viņš darīja zīmes un brīnumus to priekšā, bet tie Viņam neticēja, ne Viņa mācībai, ne Viņa tēvu mācībai. Taču Etiopijas tauta ticēja vienam uzticamam māceklim, un šā iemesla pēc Dievs ir ārkārtīgi mīlējis Etiopijas tautu.”

Un bīskapi atbildēja un sacīja Gregorijam: „Labi tu esi runājis, un tavs vārds ir patiess, un tas, ko tu mums esi klāstījis un iztirzājis, ir skaidrs. Gluži kā Pāvils saka: „Vai gan Ābrahāma dzimums nav augstāks par Šēma dzimumu?” Viņi visi ir zemes ķēniņi, bet Kunga izredzētie ir Etiopijas tauta. Jo tur atrodas Dieva mājoklis, debešķīgā Ciāna, Viņa likuma telts un Viņa derības telts, kuru Viņš ir darījis par žēlsirdības sēdekli caur savu žēlsirdību pret cilvēku bērniem, pret debesu lietiem un ūdeņiem, pret augiem un augļiem, pret tautām un valstīm, pret ķēniņiem un augstmaņiem, pret ļaudīm un zvēriem, pret putniem un rāpuļiem.”

Un Gregorijs, bīskaps, brīnumdaris, atbildēja un sacīja viņiem: „Patiesi, pestīšana ir dota visiem mums, kristīgiem ļaudīm, tiem, kas ir ticējuši mūsu kundzei Marijai, debešķīgajai Ciānai līdzīgai, jo Kungs iemita Jaunavas klēpī un tapa no viņas dzemdēts bez miesiskas saskares. Un likuma desmit baušļus pierakstīja Dieva pirksts un lika tos Ciānā, Dieva likuma mājoklī. Un tagad, raugiet, mēs no Mozus likuma pasludināsim praviešu, mūsu tēvu, senlaiku svēto vīru, pravietojumus, kā arī pravietojumus par Kristu, mūsu Pestītāju, lai nākamās paaudzes dzird šā stāsta skaidrojumu, un mēs vēstīsim tām arī Rakstu vēstījuma skaidrojumu. Mēs sāksim ar grāmatas sākumu un liksim jums garīgi saprast, kā Dāvids saka, caur Svēto Garu: „Grāmatas sākumā ir rakstīts par mani.””[116]

Un viens atbildēja un sacīja: „Kāds ir grāmatas sākums?” Un viņi atbildēja un tam sacīja: „Tas ir likums, kas rakstīts par Kristu, Dieva Dēlu. Tur teikts: „Sākumā Dievs radīja debesis un zemi;” un tās pastāvēja kopš seniem laikiem. Zeme bija bezveidīga, un tajā bija sajaukti kopā tumsa un vēji, un ūdens, un migla, un putekļi; tas viss bija sajaukts kopā. Un Dieva gars lidinājās pār ūdeņiem. Tas nozīmē, ka debesis un zeme ir radīti ar Dieva Vārdu; un šie vārdi nozīmē, ka Dieva gars bija pāri it visam radītajam.”

96. Attiecībā uz pravietojumu par Kristu

Turklāt Mozus pasludināja likumu un sacīja: „Pravietis gluži kā es celsies jūsu pēc un no jūsu brāļu vidus, un ieklausieties jel viņā; un ikkatru dvēseli, kas neieklausīsies šajā pravietī, jums būs izdeldēt no tautas vidus.”[117] Un viņš to sacīja par Kristu, Dieva dēlu. Un viņš pravietoja arī par viņa krustā sišanu un sacīja: „Un, kad čūskas apsēda Israēla bērnus, tie sauca uz Mozu, un Mozus sauca uz Dievu, lai atpestī viņus no čūskām. Un Dievs viņam sacīja: „Darini no misiņa čūskas tēlu un piekar to vietā, kur tas būs redzams kā zīme, un lai katrs, kuru čūska sakodusi, uzlūko šo misiņa tēlu, un viņš dzīvos. Un tie, kas neskatīsies uz tēlu, nomirs, bet tie, kas skatīsies un ticēs, – dzīvos.””[118] Un līdzīgā kārtā bija ar Kristu; tie, kas par Viņu nelikās zinis un neticēja viņam, zuda šeolā, un tie, kas ticēja un klausīja Viņam, iemantoja mūžīgas dzīvības zemi, kur nekad nebūs ne sāpju, ne ciešanu.

Un tagad mēs darīsim jums zināmu, kā viņi nelikās zinis par Kristu, par Dieva Vārdu. Israēla bērni aprunāja Mozu, sacīdami: „Vai tad Dievs ir runājis tikai ar Mozu? Kāpēc gan mēs arī nedzirdam Dieva Vārdu, lai varētu Viņam ticēt?”[119] Un Dievs, kas pazīst cilvēku sirdis, dzirdēja Israēla bērnu kurnēšanu, un Viņš sacīja Mozum: „Tu lūdz piedošanu savai tautai, un tomēr viņi kurn pret tevi, sacīdami: „Kāpēc gan Dievs ar mums nerunā?”Tāpēc, ja viņi man tic, lai viņi nāk pie manis kopā ar tevi. Saki, lai viņi šķīstījas un lai mazgā savas drānas, un lai Israēla varenie nāk un klausās, kādus baušļus es tiem došu, un lai viņi dzird manu balsi un pilda baušļus, ko es tiem došu.” Un Mozus izstāstīja Israēla bērniem, kas viņam ticis pavēlēts, un ļaudis zemojās Dieva priekšā, un trešajā dienā viņi šķīstījās. Un septiņdesmit Israēla vecajie[120] devās pie Sīnaja kalna, un viņi atstāja nometni un kāpa Sīnaja kalnā. Un viņi bija atstatu cits no cita bultas lidojuma attālumā, un viņi stāvēja rāmi, katrs uzlūkodams savu kaimiņu. Taču, kaut arī viņu bija daudz un viņi pūlējās, viņi nespēja uzkāpt mākonī līdz ar Mozu, un bailes un drebuļi pārņēma, un nāves ēna ieskāva viņus; un viņi dzirdēja tauru un stabuļu skaņas, un sajuta tumsu un vējus. Un Mozus uzkāpa mākonī un sarunājās ar Dievu, un visi Israēla varenie dzirdēja Dieva balsi, un viņi baidījās un drebēja šausmās, un, tā kā viņu sirdīs bija pārvarīgas drausmas, viņi nespēja piecelties. Un, kad Mozus iznāca, viņi tam sacīja: „Mēs neklausīsimies šo Dieva vārdu, lai nenomirstam no šausmām. Un, raugi, mēs zinām, ka Dievs ar tevi sarunājās. Un, ja Viņš kaut ko grib mums sacīt, tad uzklausi to un paziņo to mums. Esi mums kā mute saistībā ar Dievu, un mēs Viņam būsim Viņa paša tauta.” Vai gan nav redzams, ka viņi noliedza Kristu un sacīja: „Mēs neklausīsimies tajā balsī, lai nenomirstam no šausmām”? Jo Kristus bija Dieva Vārds, un tātad, kad viņi sacīja: „Mēs neklausīsimies tajā balsī,” viņi ar to domāja: „Mēs neticam Kristum.”

Un Mozus atkal uzrunāja Dievu un sacīja: „Rādi man savu vaigu!”[121] Un Dievs sacīja Mozum: „Neviens nevar uzlūkot manu vaigu un palikt dzīvs, vien kā spogulī tas uzlūkojams. Pagriezies pret rietumiem, un tu redzēsi klintī mana vaiga atspulgu.” Un, kad Mozus ieraudzīja Dieva vaiga ēnu, viņa paša seja iezaigojās tādā spožumā, kas septiņreiz spožāks par sauli, un gaisma bija tik spilgta, ka Israēla bērni varēja uzlūkot viņa seju tikai caur plīvuru. Un tad viņš redzēja, ka tie nealkst uzlūkot Dieva vaigu, jo viņi tam sacīja: „Dod mums plīvuru, lai mēs neredzam tavu seju!”[122] Un, tā kā viņi teica šos vārdus, tapa skaidrs, ka viņiem netīk uzklausīt Viņa vārdus un uzlūkot Viņa vaigu.

Turklāt, kad Ābrahāms uzveda savu dēlu Īzaku Karmela kalnā, Dievs nosūtīja no debesīm aunu Īzakam par atpestīšanu. Un nokauts tapa nevis Īzaks, bet auns, kas bija nācis no debesīm. Tāpēc Ābrahāms ir jātulko kā Dievs, Tēvs, un Īzaks jātulko kā Kristus, Dēla, tēls. Un kad Viņš nāca no debesīm Ādamam un viņa dēliem par pestīšanu, Dievs, kas bija nācis no debesīm, netika nokauts, bet Viņa miesa, ko Viņš bija upurējis mūsu labā, šī pasaulīgā miesa, ko Viņš bija guvis no Marijas, tika nokauta. Vai jūs spējat saprast un apjēgt līdzību ar Īzaka, Ābrahāma dēla, pasaulīgo būtni, kas tika upurēta pēc viņa tēva gribas? Auns no debesīm kļuva par izpirkumu, un Ābrahāma dēls tika atpestīts. Savukārt Viņš, kas nāca, Dieva Dēls – Viņš kļuva par Dieva pestīšanu, Viņa miesa bija pasaulīga, un Viņš mira savā miesā, bet Dievs nekādi necieta un palika nemainīgs; un mirstīgais kļuva dzīvs līdz ar Dieva augšāmcelšanos. Un tas ir skaidri redzams: ka Kristus, Dieva Dēls, ir mūs pestījis, Viņš ir mūs, cilvēkus, paaugstinājis. Un mums ir īpaši jāgodā, gan uz zemes, gan debesīs, mūsu kundze, jaunava Marija, Dieva māte.

Un uzklausiet nu skaidrojumu par pirmo cilvēku, kas ir mūsu tēvs Ādams. Ieva tika radīta no vīrieša, no viņa sānu kaula, bez miesiskām skavām un savienošanās, un viņa kļuva par tā biedru. Un, izdzirdējusi viltības vārdus, viņa no Ādama palīga kļuva par slepkavu, likdama viņam pārkāpt pavēli. Un Dievs Tēvs savā žēlastībā radīja pērli Ādama miesā. Viņš šķīstīja Ievas miesu un svētīja to, un darīja tajā Ādama pestīšanas mājokli. Marija piedzima bez vainas, jo Viņš darīja to šķīstu, neaptraipītu, un viņa izpirka Ādama parādu bez miesiskas savienošanās un skavām. Viņa dzemdēja debešķīgā miesā Ķēniņu, un Viņš bija dzimis no viņas, un Viņš atjaunoja savu dzīvību savas miesas šķīstībā. Un Viņš nogalināja nāvi ar savu šķīsto miesu, un Viņš cēlās neaptraipīts, un Viņš ir cēlis mūs pie sevis, un mēs esam mainījuši savas mirstīgās miesas dzīvību un atraduši dzīvību, kas ir nemirstīga. Ādama pavedināšanas dēļ mēs smagi sirgām, bet ar Kristus pacietīgo izturību mēs esam dziedināti. Ievas pārkāpuma dēļ mēs mirām un tikām apglabāti, bet ar Marijas šķīstību mēs gūstam godu un tiekam celti augstībā.

Un Ecehiēls pravietoja arī par Mariju un sacīja: „Es redzēju durvis austrumos, kas bija aizzīmogotas ar dižu un brīnumainu zīmogu, un neviens pa tām negāja iekšā, izņemot Kungu; Viņš gāja pa tām iekšā un nāca ārā.”[123] Klausieties tagad šo skaidrojumu: kad viņš saka „es redzēju durvis”, tās bija debesu vārtu durvis, svēto ieeja debesu valstībā. Un, kad viņš saka, ka tās bijušas „austrumos”, viņš domā to šķīstumu un skaistumu. Ļaudis tos sauc par „Pestīšanas vārtiem”, un „austrumi” ir tie, kurp svētie lūkojas priekā un laimē. Un „slēgtums”, par ko viņš runā, attiecas uz viņas jaunavību un miesu. Un, kad viņš saka, ka viņa bija aizzīmogota ar „dižu, brīnumainu zīmogu”, tas skaidri rāda, ka viņu aizzīmogojis Dievs, dižais un brīnumainais, caur Svēto Garu. Un, kad viņš saka: „Neviens tur neiet iekšā, izņemot debespulku Kungu, Viņš iet iekšā un nāk ārā,” viņš ar to domā debesu un zemes radītāju, eņģeļu un ļaužu, un valdnieku radītājs. Debespulku Kungs ir Dievišķā auglis, kas pieņēmis mūsu miesu no viņas, Kristus. Viņš gāja iekšā un nāca ārā no viņas, neaptraipīdams viņu.

Un Mozus arī pravietoja par Mariju, sacīdams: „Es redzēju kazenāju Sīnaja kalnā, kas dega ugunī, bet nesadega.”[124] Un šīs uguns nozīme ir Dieva Dēla dievišķums; un kazenājs, kas dega, ij lapām nesačervelējoties, ir Marija.

97. Par Israēla kurnēšanu

Un jau atkal Israēla bērni kurnēja par priesteru kalpošanu Kunga priekšā, sacīdami: „Vai gan mēs neesam Israēls, mēs, Ābrahāma dzimums, un kāpēc gan mēs arī nevarētu upurēt tāpat kā viņi, liecības teltī, pie Dieva likuma mājokļa, svētās Ciānas, ar kvēpināmiem traukiem un vīraku, un svētrīkiem? Kāpēc tikai Mozum un viņa brālim Āronam, un viņu bērniem tas būtu jādara? Vai mēs neesam tauta, ko Dievs izredzējis tāpat kā viņus, un vai mēs nedarīsim Viņa gribu?” Un, kad Mozus to dzirdēja, viņš tiem sacīja: „Dariet, ko gribat.” Un Israēla vecajie gāja un darināja septiņdesmit kvēpināmos traukus, ar kuriem kvēpināt Ciānā un slavināt Dievu, un viņi salika ogles kvēpināmajos traukos, ņēma vīraku un iegāja vissvētākajā svētvietā, lai to upurētu. Un tiklīdz viņi meta vīraku kvēpināmajos traukos, līdz ar viņu pirmo kustību, uguns izbrāzās no kvēpināmajiem traukiem, un viņi uzreiz aizdegās un izkusa. Gluži kā vasks pie uguns izkūst, tā viņi izkusa; un kā zāle kalst un zūd, kad tai tuvojas liesmas, tā viņi tika aprīti, līdz ar saviem rīkiem, un nekas no viņiem nepalika pāri, izņemot viņu kvēpināmos traukus. Un Dievs sacīja: „Lai svētīti šie kvēpināmie trauki manai teltij un lai tie top lietoti maniem upuriem, jo šo vīru nāve tos ir svētījusi.”[125]

Raugi, šis kvēpināmais trauks ir Marija, un Kristus, Dieva dēls, Dievišķais, ir ogles, un vīraka smarža ir Kristus smarža, un caur Viņa smaržu apustuļi un pravieši, un mocekļi, un mūki ir atteikušies no pasaules un iemantojuši debesu valstību. Un kvēpināmo trauku ķēdes ir kāpnes, kuras ieraudzīja Jēkabs, kurās eņģeļi ieķērās, kāpdami augšā un lejā; un līdz ar vīraka smaržu sirdsšķīsto lūgšanas ceļas līdz pat Dieva tronim.

Un, kad liesmas bija sadedzinājušas grēciniekus, iznīcināto radinieki lādēja Mozu un Āronu un sacīja viņiem: „Jūsu dēļ mūsu vecajie gājuši bojā!” Un viņi ņēma akmeņus, lai nomētātu Mozu un Āronu.[126] Un Dievs bija ārkārtīgi nikns pret Israēlu, un Viņš atmeta kā netīru lupatu Dātāna un Abīrāma, Koraha dēlu, padomu. Un Dieva Vārds deva zemei zīmi, un zeme atvēra savu muti un aprija viņus, līdz ar visiem viņu biedriem un sievām, un bērniem un lopiem, un viņi dzīvi nogāja šeolā, un zeme aizvērās virs viņiem. Un ļaudīm, kas bija ar šiem saistīti un kas bija dzirdējuši, kā tie lādēja Mozu, Dievs uzsūtīja mēri, un viņi tūdaļ ņēma galu. Un Mozus un Ārons nāca ar vīraku un kvēpināmajiem traukiem, un viņi raudāja Dieva priekšā un lūdzās, lai Viņš piedod tautai, sacīdami: „Atceries, ak, Kungs, Ābrahāmu, savu draugu, un Īzaku, savu kalpu, un Israēlu, savu svētīto, jo mēs esam viņu dzimums un tavas tautas bērni. Atvēsini savas dusmas pret mums un steigšus uzklausi mūs, neiznīcini mūs un noņem sodu no savas tautas!” Un žēlsirdīgais Dievs redzēja Mozus dedzību un juta viņiem līdzi.

Un Dievs uzrunāja Mozu, sacīdams viņam: „Runā ar šiem ļaudīm un saki viņiem: „Svētieties un atnesiet katrs no savu tēvu nama spieķi,” un jūs uzrakstiet uz tiem vārdus, lai jūs pazītu savus spieķus, tu un tavs brālis Ārons. Bet no jūsu namiem, lai Ārons uzraksta uz sava spieķa, bet uz tava spieķa lai nav nekādas atzīmes, jo tas būs nevainojams brīnums tavas tautas bērniem, lai negantie redz, un tā būs dzīvības zīme visiem tiem, kas tic. Ja tu uzrakstīsi savu vārdu līdz ar viņiem, tad viņi tev sacīs: „Tu jau kopš senlaikiem ar Dieva vārdu brīnumus dari,” lai jau viņi tā saka, kad es būšu parādījis viņiem spieķa brīnumu. Taču sava tēva nama atzīmi raksti uz Ārona spieķa.”[127]

98. Par Mozus spieķi un Ārona spieķi

Un Mozus sacīja viņiem šos vārdus, un viņi ienesa savu tēvu namos pa spieķim, ko viņi bija izraudzījuši šķīstīšanai, un pavisam bija divpadsmit spieķi. Un Mozus uzrakstīja uz spieķiem viņu tēvu vārdus: uz Ārona spieķa viņš uzrakstīja Levī vārdu, un uz Karmina spieķa uzrakstīja Jūdas vārdu, un uz Adonijāhu spieķa uzrakstīja Rūbena vārdu, un tādā pašā kārtā uz ikkatra vīra spieķa no visiem Israēla namiem tika uzrakstīts tā ciltstēva vārds. Un Dievs sacīja Mozum: „Nes šos spieķus uz Ciānu, uz liecības telti, un ieslēdz tos tajā līdz rītam, un tad izņem laukā vīru priekšā, un dod katram tā spieķi, saskaņā ar tiem viņu tēvu namiem, kuru vārdi uzrakstīti uz spieķiem, un tas vīrs, uz kura spieķa tiks atrasta zīme, būs tas, kuru es esmu izraudzījis būt man par priesteri.” Un Mozus sacīja ļaudīm šos vārdus, un viņi darīja, kā Dievs tiem bija pavēlējis. Un, kad pienāca rīts, Mozus ņēma spieķus, un sanāca visi Israēla vecajie, kā arī Ārons. Un Mozus iznāca viņu priekšā, pacēla spieķus un iznesa tos visu ļaužu priekšā, un izrādījās, ka Ārona spieķim ir mandeļu augļi un ziedi, kas jauki smaržoja. Un Mozus viņiem sacīja: „Skatieties nu! Šis ir spieķis, ko Kungs, jūsu Dievs, ir izvēlējies. Bijājiet un pielūdziet Viņu!” Un visi ļaudis zemojās Dieva priekšā.

Raugi, šis spieķis ir Marija. Un spieķis, kas uzzied bez ūdens, norāda uz Mariju, no kuras piedzima, bez vīra sēklas, Dieva Vārds. Un tas, ka Viņš saka: „Es esmu izvēlējies, es darīšu redzamu brīnumu, un viņš būs mans priesteris,” nozīmē, ka Dievs izvēlējās Mariju no visas Israēla draudzes, gluži kā Dāvids, viņas tēvs, pravietoja, sacīdams: „Kungs mīl Ciānas vārtus vairāk par visiem Jēkaba mājokļiem,” un tālāk viņš teica: „Dižas lietas Viņš saka par tevi, ak, Dieva pilsēta!”[128] Un, kad viņš saka „vairāk par visiem Israēla mājokļiem” un „viņas vārtus”, tad viņš ar to domā viņas mutes klusēšanu un viņas lūpu šķīstību, un slavinājumus, kas nāk no šīs mutes, itin kā medus plūzdami no viņas lūpām, un viņas jaunavības tīrību, kas bija bez traipiem, vainas vai nešķīstības, pirms viņa dzemdēja; un, kad viņa bija dzemdējusi, viņa bija šķīsta un svēta, un tāda paliks, kā allaž bijusi, uz mūžu mūžiem. Un debesīs viņa šķīsta staigās ar eņģeļiem; un viņa ir Ārona spieķis. Viņa dzīvo Ciānā ar krūku, kas pilna ar mannu, un divām plāksnēm, uz kurām rakstījis Dieva pirksts. Un debešķīgā, garīgā Ciāna ir pār viņiem, Ciāna, kuras tapšana un veidojums ir brīnišķīgi, jo Dievs pats ir savas godības mājokļa radītājs un veidotājs.

Un Dievs uzrunāja Mozu, sacīdams: „Darini šķirstu no koka, ko tārpi un puve nemaitā, un pārklāj to ar tīru zeltu, ikkatru tā daļu.”[129] Un zelts ir Dievišķā smalkums, kas nācis no debesīm, jo Dievišķais izprot visas debesis un zemi; un līdzīgā kārtā šķirsts, debešķīgās Ciānas mājoklis, ir klāts ar zeltu. Un šķirsts ir izprotams kā Marija, un nemaitājams koks ir izprotams kā Kristus, mūsu Pestītājs. Un Gomors,[130] kas ir zelta krūka šķirstā, ir izprotams kā Marija, un manna, kas ir krūkā, ir izprotama kā Kristus miesa, kas nākusi no debesīm, un Dieva vārds, kas ir rakstīts uz divām plāksnēm, ir izprotams kā Kristus, Dieva dēls. Un garīgā Ciāna ir izprotama kā Dievišķā gaisma. Un garīgā pērle, kas ir šķirstā, ir izprotama kā mirdzošs, ārkārtīgi dārgs akmens, un tas, kurš to ieguvis, cieši tur to rokā, satvēris un slēpdams delnā, un, kamēr akmens ir viņa rokā, tā īpašnieks ieiet šķirstā un ir tajā mājinieks. Un tas, kuram ir pērle, ir izprotams kā Dieva vārds, Kristus. Un garīgā pērle, kas ir satverta, ir izprotama kā Marija, gaismas māte, caur kuru „Akratoss”, „neatšķaidītais”[131], pieņēma miesu. Viņā, no viņas šķīstās miesas, Viņš darīja sev templi, un no viņas dzima Gaismas Gaisma, Dieva Dievs, tas, kurš dzimis pēc savas brīvas gribas un nav cita rokas veidots, taču Viņš darīja sev templi ar neaptveramu gudrību, kas pārsniedz cilvēka prātu.

Un citā reizē, kad Dievs izveda Israēlu no Ēģiptes, viņi slāpa pēc ūdens Kādēšā, un viņi kurnēja un raudāja Mozus priekšā; un Mozus gāja pie Dieva un darīja Viņam to zināmu. Un Dievs viņam sacīja: „Ņem savu spieķi un sit šo klinti!”[132] Un Mozus sita klinti gareniski un šķērseniski krusta formā, un no tās izplūda ūdens, divpadsmit straumes. Un viņi atdzērās ūdeni, ļaudis un viņu lopi, un, kad bija padzēruši gana, klints viņiem sekoja. Un šī klints ir izprotama kā Kristus, un ūdens straumes kā apustuļi, un tas, ko viņi dzēra, kā apustuļu mācība, un spieķis ir krusta koks. Un klints ir stipra, kā evaņģēlijā sacīts: „To, kas savu namu būvējis uz klints, dēmoni neizkustinās.”[133] Un atkal Viņš saka: „Es esmu vārdi,” un atkal Viņš saka: „Es esmu durvis.”[134] Un ievērojiet, ka runādams Viņš rādīja atšķirību starp saviem mācekļiem, tāpat kā starp tiem, kas nāca pēc viņiem, bīskapiem un kristīgo kopienu. „Tu esi klints,” Viņš sacīja Pēterim, „un uz tevis es būvēšu kristīgo tautu.”[135] Un atkal viņš sacīja: „Es esmu avju gans,”[136] un Viņš sacīja tam trīsreiz: „Baro manas avis.”[137] Un atkal viņš sacīja: „Es esmu vīnakoks,” un Viņš tiem sacīja: „Jūs esat tā zari un augļu ķekari.”[138]

Un Mozus spieķis, ar kuru viņš darīja brīnumu, ir izprotams kā krusta koks, ar kuru Viņš izglāba Ādamu un tā bērnus no velnu soda. Un, kā Mozus sita ar to upes ūdeni un pārvērta to asinīs, un nokāva viņu zivis, tāpat arī Kristus nokāva nāvi ar savu krustu un izveda viņus no šeola. Un, kā Mozus sita gaisā ar savu spieķi un visa Ēģiptes zeme satumsa uz trīs dienām un trīs naktīm,[139] ar tik sajūtamu tumsu, ka ēģiptieši nespēja piecelties no guļvietām, tāpat arī Kristus, būdams sists krustā, darīja gaišāku tumsu cilvēku sirdīs un piecēlās no miroņiem trešajā dienā un trešajā naktī. Un, kā Mozus spieķis pārvērtās un pārveidoja sevi[140] caur Dieva vārdu, būdams sauss, tomēr kļūdams dzīvs, un būdams dzīvs, tomēr kļūdams sauss, tāpat arī Kristus ar sava krusta koku deva dzīvību kristīgajiem ļaudīm, kas Viņam ticēja, un ar krusta zīmi lika tiem patriekt velnus. Jo dēmoni un kristieši kļuva citādi; gara būtnes tapa nekrietnas, un sava Kunga baušļu pārkāpšanas dēļ tās kļuva par izraidītajām caur Viņa krusta spēku. Un mēs, saņemot Viņa miesu un asinis, esam kļuvuši par gara būtnēm šo izraidīto gara būtņu vietā, un mēs esam kļuvuši par cildinājumu cienīgām būtnēm, jo esam ticējuši Viņa krustam un Viņa svētajai atdzimšanai. Un, kā Mozus satrieca kalnus, izstiepdams rokas ar savu spieķi, un kā viņš nesa sodu pēc Dieva pavēles, tāpat arī Kristus, izstiepdams rokas uz krusta koka, izdzina dēmonus no cilvēkiem ar sava krusta spēku. Kad Dievs sacīja Mozum: „Sit ar savu nūju,” Viņš ar to domāja: „Rādi Kristus krusta zīmi,” un, kad Dievs sacīja Mozum: „Izstiep roku!”[141] viņš ar to domāja, ka Kristus, izstiepdams roku, ir pestījis mūs no kalpošanas ienaidniekam un ir devis mums dzīvību – izstiepdams rokas uz krusta koka.

Un, kad Amālēks cīnījās ar Israēlu, Mozus uzkāpa kalnā un Ārons bija ar viņu; viņi tur uzkāpa, lai lūgtos, jo Amālēks guva virsroku. Un Dievs pavēlēja Mozum, sacīdams: „Izstiep roku, līdz Israēls gūs varu pār Amālēku.”[142] Un Torā ir sacīts, ka Mozus rokas bija izstieptas līdz saulrietam; taču tad Mozus rokas kļuva smagas, un, būdams noguris, viņš tās nolaida, un tad Israēls pārstāja gūt virsroku un ienaidnieki to pārmāca. Un, kad Mozus pacēla un atkal turēja roku izstieptu, Amālēks tika pārmākts, Israēls lika tam bēgt un satrieca savu ienaidnieku Amālēku. Un, kad Ārons un Hūrs to redzēja, viņi sakrāva akmeņus pa labi un pa kreisi no Mozus, un viņi lika Mozus rokas, lai tās balstās uz viņu sakrautajiem akmeņiem, un Ārons no labās un Hūrs no kreisās puses balstīja Mozu ar pleciem, lai viņa rokas nenošļuktu no izstieptā stāvokļa.

Un tagad es jums to izskaidrošu. Israēla karš ar Amālēku ir ticīgo karš ar dēmoniem, un, pirms Kristus bija sists krustā, dēmoni uzvarēja ticīgos. Taču, kad Viņš izstiepa rokas uz krusta koka Ādama un viņa bērnu grēku dēļ un kad viņa izstiepto roku delnas tika caurdurtas ar naglām, ar Kristus krusta zīmi iezīmētie uzvarēja dēmonus. Mozus roku izstiepšana norāda uz Kristus krustu; un Ārona un Hūra sakrautie akmeņi norāda uz krusta koku un naglām. Un Ārons norāda uz zagli pa labi, un Hūrs uz zagli pa kreisi; un Amālēka tauta norāda uz dēmoniem, un ķēniņš Amālēks norāda uz sātanu. Un tas, ka amālēkieši tika uzvarēti, norāda, ka mēs esam uzvarējuši dēmonus un sātanu ar Kristus augšāmcelšanos un ar viņa krustu.

Un vēl – kad Israēls izgāja no Ēģiptes, viņi nonāca pie rūgta ūdens, un viņiem nebija, ko dzert, jo ūdens bija rūgts; un visupirms viņi kurnēja par ūdens rūgtumu. Un Dievs sacīja Mozum: „Cel savu spieķi un liec to ūdenī, un pārmet ar to krustu pa labi un pa kreisi.”[143] Un raugiet, kas notika. Ja Dievs viņam būtu teicis: „Lai tas kļūst salds!” – vai gan ūdens nebūtu kļuvis salds? Taču Viņš parādīja, ka caur krusta zīmi viss kļūst labs un rūgts ūdens kļūst salds, un ar Jēzus Kristus krusta spēku ikkatra nešķīstā lieta kļūst laba un tīkama.

Un šeit es pasludināšu tev par Viņa krustā sišanu vēl citas lietas no pārējiem praviešiem. Dāvids saka: „Tie ir manas rokas un kājas caursituši.”[144] Raugi, tas skaidri norāda uz naglām Viņa rokās un Viņa kājās. Un vēl viņš saka: „Kad man slāpa, tie man deva dzert etiķi,”[145] un tas skaidri rāda, ka Viņš dzēra etiķi Ādama grēku dēļ. Un dzīvības dvaša, kas tika uzpūsta Ādamam, dzēra etiķi, un roka, kas radīja zemi, tika caursista ar naglu. Viņš, kas Ādama dēļ pazemojās, nāca pasaulē un pieņēma kalpa veidolu.

99. Par diviem kalpiem

Klausies, runā, ka kādam ķēniņam bijuši divi vergi: viens bijis lepns un stiprs, otrs pazemīgs un vājš. Un lepnais vergs pievārēja pazemīgo un sita viņu, un gandrīz nogalināja, un aplaupīja, un ķēniņš no sava troņa viņus redzēja. Un ķēniņš nokāpa, sagrāba lepno vergu, sita un dauzīja viņu, un saslēdza važās, un iemeta tumšā caurumā. Bet pazemīgo un vājo vergu viņš piecēla kājās un apskāva, notrausa putekļus no viņa, nomazgāja, lēja eļļu un vīnu uz viņa brūcēm, uzsēdināja uz sava ēzeļa, atveda uz pilsētu un savā tronī sēdināja viņu pie savas labās rokas. Raugi, šis ķēniņš patiesībā ir Kristus, un lepnais kalps, ko es minēju, ir sātans, un pazemīgais kalps ir Ādams. Un, kad Kristus redzēja, kā lepnais kalps pievārē pazemīgo un notriec to zemē, putekļos, Viņš nokāpa no sava troņa un pacēla Ādamu, savu kalpu, un saslēdza sātanu važās baisajā šeolā. Un Viņš sēdināja Ādama miesu savā dievišķajā tronī, cildināja, paaugstināja un godināja viņu; un viņam slavu teica visas būtnes, ko Viņš bija radījis, eņģeļi un erceņģeļi, tūkstošu tūkstoši, desmitiem tūkstošu gara radību. Jo Viņš pazemināja lepno un paaugstināja pazemīgo; lika kaunā lepno un cēla godā pazemīgo, atraidīja lepno un mīlēja pazemīgo, nicināja augstprātīgo un iežēlojās par zemo. Viņš gāza lepno no tā augstās vietas un pacēla nabago no putekļiem. Viņš atrāva varenajam tā godu un cēla nabago no nešķīstības, jo Viņa ziņā ir gods un negods. Ko vēlas, Viņš ceļ godā, un, ko vēlas, Viņš liek kaunā.

100. Par dumpīgajiem eņģeļiem

Un bija atsevišķi eņģeļi, uz kuriem Dievs bija dusmīgs, – jo Viņš, siržu pazinējs, pazina viņus, – un viņi nonievāja Ādamu, runādami: „Kopš Dievs ir izrādījis viņam mīlestību, Viņš ir licis mums tam kalpot, un arī lopiem un rāpuļiem, zivīm jūrā un putniem gaisā, visiem augļiem un kokiem laukā, un pat debesīm un zemei; Viņš ir licis debesīm sūtīt tam lietu un zemei dot viņam augļus. Un saule un mēness arī ir viņam atdoti, saule, lai dotu viņam gaismu dienā, un mēness, lai dotu viņam gaismu naktī. Viņš ir veidojis viņu ar saviem pirkstiem un radījis viņu pēc sava tēla, un Viņš ir skūpstījis to un iepūtis viņam dzīvības dvašu; un Viņš sacīja tam: „mans dēls, mans pirmdzimtais, mans mīļais.” Un Viņš ielika to dārzā, lai ēd un priecājas bez nelabuma vai ciešanām, bez pūlēm un darba, taču Viņš pavēlēja tam neēst no viena koka. Un tomēr, dabūjis to visu no Dieva, Ādams pārkāpa pavēli un ēda no tā koka, un viņš ir tapis ienīsts un atraidīts, un Dievs izdzina viņu no Dārza, un kopš tā laika Ādams ir atmetis cerības, jo viņš bija pārkāpis sava Radītāja pavēli.”

Un Dievs atbildēja eņģeļiem, kas šādi nonievāja Ādamu, un Viņš tiem sacīja: „Kāpēc jūs šādi nonievājat Ādamu? Viņš taču ir miesa un asinis, pīšļi un putekļi.” Un eņģeļi atbildēja un sacīja Viņam: „Vai drīkstam tev paziņot par Ādama grēku?” Un Dievs viņiem sacīja: „Ziņojiet, un es jūs noklausīšos, un pats atbildēšu jums par Ādamu, savu kalpu.” Jo Dievs bija strādājis Ādama labad. Un Dievs sacīja: „Es radīju viņu no zemes, un es neatmetīšu to, ko pats esmu veidojis. Es izvedu viņu no neesības un nelikšu savu roku darbu viņa ienaidniekiem par apsmieklu.” Un šie eņģeļi sacīja: „Lai esi slavēts, Kungs! Jo tu, siržu pazinēj, zini, ka mēs nonievājām Ādamu, tāpēc ka viņš pārkāpa tavu pavēli – ka viņam nebūs ēst no tā viena koka pēc tam, kad tu biji darījis viņu par kungu pār visu, ko tu esi radījis, un nostādījis viņu pāri ikkatram savu roku darbam. Un, ja tu nebūtu viņam teicis, ja tu nebūtu viņam pavēlējis neēst no tā viena koka, tad nebūtu bijis nekāda pārkāpuma; un, ja viņš būtu ēdis tāpēc, ka izsalcis, tad nebūtu nekāda pārkāpuma. Taču tavs vārds lika viņam apzināties, un tu viņam sacīji: „Kad tu no šī koka ēdīsi, tu mirtin mirsi.”[146] Un viņš, to dzirdējis, kļuva pārdrošs un ēda. Tu neliki viņam ciest no saldu, ēdamu augļu trūkuma dārzā, un tu neliki, lai viņam trūktu mierinātāja un biedra, tāda paša kā viņš. Un šīs lietas mēs sakām un darām tev zināmas, un mēs esam atklājuši tev, kā viņš ir pārkāpis tavu pavēli.”

Un Žēlsirdīgais un žēlastības mīlētājs atbildēja viņiem Ādama vārdā un sacīja: „Jūs es esmu radījis no uguns un gaisa ar vienu vienīgu nolūku – lai jūs mani slavinātu. Viņu es esmu radījis no divreiz vairāk elementiem kā jūs – no zemes un ūdens, no vēja un uguns; un viņš kļuva par būtni ar miesu un asinīm. Un viņā iemājo desmit domas, piecas labas un piecas ļaunas. Un, ja sirds viņu skubina uz labu, viņš iet ar labām domām; un, ja Velns viņu pavedina, viņš iet ar to pa ļaunuma taku. Toties jūsu prātos nav cita nekā, kā vien manis slavināšana, izņemot to lepno, kas radīja ļaunumu un kļuva par ļaunu būtni, un tika izdzīts no jūsu pulka. Un tagad – kāpēc gan jūs paaugstināt sevi pār Ādamu? Ja jūs būtu viņa vietā un es būtu jūs radījis no ūdens un zemes, tad jūs būtu no miesas un asinīm un jūs būtu pārkāpuši manu pavēli un nolieguši manu vārdu vēl vairāk nekā viņš.” Un eņģeļi viņam sacīja: „Lai esi slavēts, Kungs! Lai turamies tālu no tā! Mēs nepārkāpsim tavu pavēli un neiebildīsim tavam vārdam; jo mēs esam gara būtnes uz mūžu, un viņš ir zemes radība, kam nolemts maldīties. Un tagad pārbaudi mūs kā klājas, lai pēc šā pārbaudījuma tu zinātu, vai mēs spējam turēties pie tava vārda!”

Un, kad viņi bija šādi izlielījušies, Dievs, cilvēku mīlētājs, sacīja viņiem: „Ja jūs tā iesiet neceļā kā patlaban, pārkāpdami manu vārdu, tad pārkāpums nāks pār jūsu galvām, jo elle[147] un uguns, un sērs, un svelots karstums, un viesuļi būs jūsu mājvieta līdz pat Pastarai dienai: jūs tapsiet turēti važās, kuras nemūžam nevarēs ne palaist vaļīgāk, ne saraut. Taču, ja jūs patiesi turēsieties pie mana vārda un pildīsiet manas pavēles, jūs sēdēsiet pie manas labās un pie manas kreisās rokas. Jo katrs, kas ir uzvarējis, ir spēcīgs, un tas, kurš zaudējis, tiek pārmākts. Sātanam tagad nav nekādas varas, jo viņam ir tikai tas, kam viņš liek ieperināties prātā; un viņš nespēj stingri satvert, viņš neko nespēj veikt, – viņš nespēj sist, un viņš nespēj vilkt, un viņš nespēj saķert, un viņš nespēj cīnīties; viņš var tikai likt domām klusi perināties prātā. Un to, kas ir ļauna prāta notverts, viņš gatavo iznīcībai; un, ja cilvēks ir uzvarējis ļauno prātu, viņš atrod žēlastību un viņa atalgojums ir mūžīgs. Un jūs, kā paši vēlējāties, būsiet pāri cilvēka prātam un cilvēka miesai. Taču ļoti uzmanieties, lai nepārkāpjat manu vārdu un manu pavēli; un neaptraipieties ar ēšanu vai dzeršanu, vai kopošanos, vai jelkādu citu lietu; un nepārkāpiet manu vārdu!”

Un tūdaļ, līdz ar Viņa vārdu, viņiem tika dota miesa un asinis, un cilvēku bērnu sirdis. Un viņi labprāt atstāja augstās debesis un nonāca uz zemes pie Kaina bērnu neprātīgās dejošanas, pie visiem viņu amatnieku darinājumiem, kas bija taisīti kopošanās neprātā, un pie viņu dziedāšanas, ko viņi pavadīja ar tamburīnu, flautām un stabulēm un skaļu un priecīgu klaigāšanu. Un viņu meitas tur bija, un tās bez kauna nodevās orģijām, sasmaržojušās par prieku vīriešiem, kas tās apmierināja, un viņām bija zudis prāta līdzsvars. Un vīrieši neapvaldījās ne uz mirkli, viņi ņēma par sievu sievietes, ko bija izvēlējušies, un grēkoja ar tām. Jo Dievam nav atpūtas vietas lepno un zākātāju sirdīs, taču viņš mīt pazemīgo un dedzīgo sirdīs. Un evaņģēlijā Viņš runāja, sacīdams: „Vai tiem, kas izliekas taisni un nicina savus tuvākos.”[148] Un vēl Viņš saka: „Dievs mīl pazemīgos, bet Viņš neņem vērā tos, kas paši paaugstinās.”

Un uzreiz Dievs bija dusmīgs uz tiem, un Viņš raidīja tos šeola šausmās līdz pat pestīšanas dienai, kā apustulis teicis: „Viņš bija bargs pret saviem eņģeļiem. Viņš nesaudzēja tos, Viņš lika tiem mitināties soda vietā, un viņi palika važās līdz pat tiesas dienai.”[149] Dieva vārds uzvarēja, Viņš, kas bija veidojis Ādamu pēc savas līdzības, bet nievātāji, kas apsmēja Ādamu, tika uzvarēti. Un Kaina meitas, ar kurām eņģeļi bija izklaidējušies, tapa grūtas, taču viņas nespēja dzemdēt savus bērnus un nomira. Un no bērniem, kas bija viņu klēpjos, daži nomira un daži nāca pasaulē; atplēsuši savu māmiņu vēderus, viņi iznāca tām pa nabu. Un, kad viņi pieauga un sasniedza vīra gadus, viņi kļuva par milžiem, kuru augums slējās līdz pat mākoņiem; un viņu dēļ un grēcinieku dēļ Dieva dusmas tapa klusas, un Viņš sacīja: „Mans gars būs mierā ar viņiem tikai simt divdesmit gadus, un tad es iznīcināšu viņus ar plūdu ūdeņiem,”[150] viņus un visus grēciniekus, kas nav ticējuši Dieva vārdam. Un tiem, kas ir ticējuši savu tēvu vārdam un darījuši Viņa gribu, nekāds posts necēlās no plūdu ūdeņiem, un Viņš tos izglāba, sacīdams: „Ja tu tici manam vārdam, tu vari izglābties no plūdiem.” Un Noa sacīja: „Ak, Kungs, es ticu tavam vārdam, dari man zināmu, kā es varu izglābties!” Un Dievs viņam sacīja: „Koks tevi var izglābt no ūdeņiem.” Un Noa jautāja: „Kā gan, Kungs?” Un Dievs viņam sacīja: „Darini sev šķirstu ar četrām malām, kā namdaris būvē to, un taisi to ar trim klājiem iekšā, un ieej tajā ar visiem saviem mājiniekiem.”[151] Un Noa ticēja Dieva vārdam un taisīja šķirstu, un tika izglābts.

Tagad uzklausiet mani, un es jums izskaidrošu šo lietu. Kad Dievs deva pavēli, Viņš būtu varējis iedot Noam spārnus kā ērglim un aizvest viņu uz dzīvajo zemi, līdz ar visiem viņa mājiniekiem, līdz būs rimušās Viņa dusmas pret grēciniekiem, kas nebija ticējuši Dieva vārdam un savu tēvu vārdam, vai Viņš būtu varējis pacelt to gaisā, vai būtu varējis pavēlēt plūdu ūdeņiem – kas bija kā mūris – netuvoties tam kalnam, kuru Viņš būtu darījis Noam un viņa dēliem par mitekli, un neapslīcināt tos zvērus un lopus, kas viņam vajadzīgi. Bet saprotiet – Dievs bija iepriecināts, ka ar koku, kas ticis svētīts, notiks Viņa radītās pasaules glābšana, proti, ar šķirstu un ar krusta koku. Dievs sacīja Noam: „Darini to, lai tu tiktu glābts,” proti, Baznīcas mājokli; un, kad Viņš tam sacīja: „Taisi to ar četrām malām,” Viņš rādīja, ka krusta zīmei ir četri gali. Raugi, četri šķirsta stūri ir altāra ragi; un Viņš pavēlēja Mozum darināt šķirstu no koka, kas nemaitājas. Viņš sacīja: „Es svētīšu tevi ar šo savas rokas debešķīgo un garīgo darbu. Un tu pats svētījies no izvirtības, nešķīstības, kopošanās, atriebīguma un meliem – kopā ar savu brāli un savu namu. Un, tīrs būdams, upurē man tīru upuri, un es pieņemšu tevi, kad tu būsi šķīstījis sevi un savu namu; pavēli visiem ļaudīm svētīties, jo manus svētos upurus var upurēt tikai svētījušies. To tev būs meklēt – manas derības mājokli, ko esmu radījis sev par slavu. Un, ja jūs nāksiet ar tīru sirdi, ar mīlestību, ar mieru, bez izsmiekla un nievām, un, ja būsiet taisnojuši savas sirdis pret mani un saviem tuvākajiem, es dzirdēšu jūsu lūgšanas un uzklausīšu jūsu prasības par visu, ar ko pie manis vērsīsieties, un es nākšu un būšu ar jums, un staigāšu jūsu vidū, un mitināšos jūsu sirdīs, un jūs būsiet mana tauta, un es būšu jūsu Dievs, patiesi.”

101. Par Viņu, kas pastāv visā un visur

Un atkal Dievs sacīja Mozum: „Taisi man vietu mājokļa pagalma priekšā; lai neviens, kas nešķīsts un aptraipījies, tur nenāk, – neviens, kas nav tīrs. Jo es tur esmu, un ne tikai tur, bet katrā vietā, kur šķīsti tiek piesaukts mans vārds. Es biju ar Daniēlu lauvu bedrē, un es biju ar Jonu lielas zivs vēderā, un es biju ar Jāzepu bedrē, un es biju ar Jeremiju akā, ko baroja ezers.[152] Es stāvu zem visdziļākās dzīles, lai kalni nenogrimst zem ūdeņiem; un es esmu zem ūdeņiem, lai tie nenogrimst uz uguns un sēra; es stāvu zem uguns un sēra, lai tie nenogrimst uz vēja un rūsas. Es esmu zem vējiem un rūsainas miglas, lai tie nenogrimst zem tumsas. Un es stāvu zem vismelnākās tumsas un zem bezdibeņiem, un ikkatra radītā lieta balstās uz manis, un viss, ko es esmu radījis, nāk pie manis kā patvēruma.

Es esmu virs zemes, un es esmu pasaules galos, un es esmu it visa saimnieks. Es esmu gaisā, savā mājvietā, un es esmu virs ķerubu ratiem, un mani mūžam slavē visi eņģeļi un svētie. Un es esmu virs debesu augstumiem, un es piepildu visu. Es esmu virs septiņām debesīm. Es redzu visu un pārbaudu visu, un nekas man nav apslēpts. Es esmu ikkatrā vietā, un nav neviena cita dieva bez manis, ne debesīs augšā, ne uz zemes apakšā; nav neviena kā es, saka Dievs; mana roka ir likusi zemes pamatus, un mana labā roka ir darījusi debesis stipras; es un mans Dēls, un Svētais Gars.”

102. Par sākumu

Kad Dāvids pravietoja ar Svētā Gara muti, sacīdams: „Ar Tevi bija vadība spēka dienā.” [153] Ko gan šie vārdi „spēka diena” nozīmē? Vai tā nav diena, kad Kristus, Tēva Vārds, radīja debesis un zemi? Jo Mozus saka grāmatas iesākumā: „Sākumā Dievs radīja debesis un zemi.” Saprotiet, ka „sākumā” nozīmē „Kristū”; „sākums” ir jāsaprot kā Kristus. Apustulis Jānis, Zebedeja dēls, par Kristu saka: „Tas ir pirmais, ko mēs esam dzirdējuši un redzējuši, ko mēs esam zinājuši un ko mūsu rokas ir aptaustījušas.” Un mēs stāstīsim tev, kā mums ir Viņa daļa, un tev, kas tici mūsu vārdiem, būs daļa līdz ar mums. Un māceklis Lūka savos „Apustuļu darbos” saka: „Iesākumā mēs pasakām par visu,”[154] un, lūk, vēl viņš saka – Kristus bija pestīšana visiem, un mēs ticam Kristum. Un evaņģēlists Marks savas grāmatas iesākumā raksta, sacīdams: „Evaņģēlija iesākums ir Jēzus Kristus, Dieva dēls,”[155] un šie vārdi nozīmē, ka Kristus bija labā vēsts praviešiem un apustuļiem un ka mēs visi esam bijuši Viņa žēlastības daļa. Un atkal evaņģēlists Jānis rakstīja, sacīdams: „Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva,” un vēlreiz viņš to skaidri parāda un saka: „Un tāpat iesākumā Vārds bija Dievs.”[156] Un tagad raugiet, ka Tēva Vārds ir Kristus, un ar to Viņš radīja debesis un zemi, un visas radības. Viņš bija radītājs, un bez Viņa nekas nebūtu radies, itin nekas: „Viņš sacīja – un tapa, Viņš pavēlēja – un tur radās.”[157] Un trešā brīnumainā lieta, ieklausieties: „Caur Viņa mutes dvašu radās viss debesu pulks.”[158] Šādi izpaudās Svētais Gars, uz to ir skaidri norādīts.

Un ko lai mēs sakām? Raudāsim par viņiem. Vai! tiem jūdiem un pagāniem, kas aizklīduši no patiesības un liedzas padoties Dieva mīlestībai, ar kuru Viņš savā žēlastībā ir mīlējis cilvēku. Jo pēc tam, kad Ādams bija grēka dēļ izraidīts, Viņš to izglāba ar savas žēlastības dižumu, tikdams pats piesists pie krusta koka, un Viņa rokas caururba naglas. Ar pazemībā izstieptu delnu un galvu noliektu sānis Viņš mūsu dēļ, mūsu, kas nepanes ciešanas, mocījās sava dievišķīguma mūžīgā cildenumā. Viņš mira, lai varētu uzvarēt nāvi; Viņš pārguris cieta, lai dotu spēku gurdajai pīšļu radībai; slāpēs Viņš dzēra etiķi, Viņš tika kronēts ar ērkšķu kroni, Viņš nebaidījās un nejutās apkaunots no nešķīsto jūdu nekaunības un naida, un spļāvieniem. Viņš pārcieta piekaušanu, Viņu dauzīja ar dūrēm, Viņu dūra, Viņu pienagloja, par Viņu zākājās un ņirgājās, taču, būdams Dievs un nāves uzvarētājs, un godības devējs, Viņš pacietīgi izturēja visus apkaunojumus. Nogurušu un nomocījušos viņi to skumdināja noliegdami un ienīzdami; taču, stiprs un dižens būdams, vai gan Viņš varēja skumt, kad tie Viņu nepatiesi apvainoja? Jo Viņš zināja par savu dievišķīgumu un diženumu, Viņš pazina pats sevi. Un nebija neviena cita, kas Viņu pazītu, jo Viņš bija visa radītājs. Un, ja tie būtu Viņu pazinuši, viņi nebūtu situši krustā godības Kungu. Un Viņš sacīja savā žēlastībā: „Tēv, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara.”[159] Viņi pielīdzināja Radītāju kaut kam, kas ticis radīts, un viņi nokāva ceļinieku, kas nepiederēja mirstīgām radībām, un Viņš nebija ar rokām darināta lieta. Taču Viņš pats bija darinātājs, Viņš pats bija Radītājs, gaismas gaisma, Dieva Dievs, Tēva Dēls, Jēzus Kristus.

Viņš bija patvērums, Viņš bija barotājs, Viņš bija valdnieks; Viņš, kura valstība bija augstumos un pāri visam, pazemojās. Gluži kā Jesaja, vīrs ar trāpīgāko valodu starp praviešiem, sacīja: „Viņš bija pazemīgs vīrs, un Viņa parādīšanos noliedza, kā sakne Viņš noslēpās izkaltušā zemē, Viņš nāca miesā, kā zemes būtne, lai gan bija visuma turētājs un glābējs.”[160] Un Dāvids runāja par Viņa skaistumu, sacīdams: „Skaists tu esi, tavs veidols tīkams.” Un vēl viņš saka: „Viņa veidols ir tīkamāks nekā cilvēku bērniem.” Un vēl viņš saka: „Žēlastība plūst no tavām lūpām.” Un vēl viņš saka: „Vadi taisni tos pārticībā un valdi patiesībā un taisnīgumā, un godīgumā.” Un vēl viņš saka par jūdiem, patiesības ienaidniekiem: „Tavas bultas ir asas un stipras ķēniņa naidnieku sirdīs,”[161] „patiesi, vajag to sirdis caururbt,” viņš saka: „Tie, kas negrib mani par ķēniņu, lai tiek nesti manā priekšā un durti ar šķēpiem.” Un vēl Jesaja saka par jūdiem: „Es esmu tos meklējis un neesmu atradis; es esmu tos saucis, un viņi nav atsaukušies; es esmu tos mīlējis, un viņi mani ir ienīduši.” Un vēl Dāvids saka: „Tie atdara man labu ar ļaunu un manu mīlestību ar naidu!”[162] Un vēl Jesaja saka: „Ar lūpām viņi teicas mani mīlot, bet sirds tiem ir tālu no manis, un tukši ir viņu pielūgsmes vārdi.”[163] Un, kā Mozus saka: „Viņi ir sadusmojuši mani ar saviem dieviem, un es darīšu viņus greizsirdīgus ar tiem, kas nav pat tauta, jo viņi ir ļaudis, kam padoms ir zudis.”[164]

Un tiem, kas sacīja: „Mums nav likuma,” – tiem likums ir dots, jo Dievs ir likuma devējs ikvienam. Un Dievs atdarīja jūdiem par to negantību, un Viņš izturējās pret nejūdiem saskaņā ar to vientiesību. Jo Viņš ir žēlsirdīgs un līdzjūtīgs pret tiem, kas vēršas pie Viņa un kas baznīcā un Dieva likuma mājoklī attīra sevi no visas nešķīstības; un Viņš mīl tos, kas raud un nožēlo, gluži kā Stefans, viens no septiņdesmit mācekļiem, teicis.[165] Raugi, no septiņdesmit mācekļiem bija septiņi, kas tika izraudzīti kalpošanai kopā ar divpadsmit apustuļiem, lai kalpotu ar Sīlu, Barnabu, Marku, Lūku un Pāvilu. Un Stefans uzrunāja jūdus, kad viņš cēlās mocekļa gaitai un tie galēja viņu nost, un viņš sacīja jūdiem, parādīdams viņu muļķību, kad tie nebija ievērojuši Dieva baušļus: „Jūs neesat turējušies pie Toras, kā pavēlēja eņģeļi, kas jums to atnesa.” Un Apustuļu darbos ir sacīts: „Kad viņi to dzirdēja, viņi palika traki no dusmām un grieza zobus.”[166] Tagad uzklausiet mani. Šajos vārdos, „jūs neesat turējušies pie Toras, kā pavēlēja eņģeļi, kas jums to atnesa,” ir ietverts veids un priekšstats par to, kas ir debesīs, proti, debešķīgajā un brīvajā Jeruzālemē, Visaugstākā mājoklī, kura vieta un veidojums nav saprotami mirstīgai sirdij. Un tajā ir Visaugstākā tronis, kas ir uguns apņemts, un četri zvēri tur to no savas vietas, kas ir sestās debesis. Un tronis slejas līdz septītajām debesīm, kas ir Tēva mājoklis, un tur Viņš mīt, Tēvs un Svētais Gars, kas dod dzīvību visam. Un baznīcas mājoklis ir pēc Jeruzālemes, kas ir debesīs, līdzības, un nejūdu baznīca ir pēc Jeruzālemes, kas ir debesīs, līdzības.

103. Par altāra ragiem

Raugi, tabernākuls simbolizē altāra ragus, kur svētie priesteri ziedo upuri, uz kura tie novieto plāksni pēc līdzības ar kapu, kurā Viņš tika apglabāts Golgātā. Un uz plāksnes, proti, upura, ir pirmdzimušā simbols, proti, Immānū-Ēla miesa vai „Akratoss”, „šķīstais”, „neskartais”, kuru mūsu Pestītājs ņēma no Marijas, par kuru viņš teica saviem svētajiem apustuļiem: „Ēdiet manu miesu[167]; kas neēdīs manu miesu, tam nebūs sakara ar mani, nedz mūžīgas dzīves. Taču tas, kurš ir ēdis manu miesu, pat ja ir miris, dzīvos mūžīgi, jo viņš ir saistīts ar manu miesu un manām asinīm, un viņš ir kļuvis par manu mantinieku, un viņš sacīs manam Tēvam: „Tēvs mūsu, kas esi debesīs,” un Tēvs viņam atbildēs, sacīdams: „Tu esi mans Dēls,” un kronis, kas ir virs upura, ir pēc līdzības ar akmeni, ko jūdi uzvēla kapam. Un, kad priesteris saka: „Sūti Svēto Garu,” Svētais Gars tiks sūtīts, un mūsu Kunga miesa būs pilnīga. Un, kad mēs būsim to saņēmuši, mēs būsim līdzdalīgi mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus, dzīvā Dieva Dēla, miesā un asinīs, un Svētajā Garā, no šī brīža un mūžīgi mūžos. Runājiet viens ar otru, lai jūdi, kas ir sirdī akli un kas ir mūsu ienaidnieki un mūsu Kunga, Dieva, ienaidnieki, nedižotos pār mums. Un viņi saka: „Jums ir daudz dievu, un jūs pielūdzat koka gabalu,” un viņi saka, atklāti sludinot pravieša Jesajas vārdus: „Pusi jūs pielūdzat, un otru pusi jūs izcepat un ēdat.”[168] Raugi, Jesaja šādi runā par tiem, kas pielūdz veidotus tēlus un elkus. Un viņi apgalvo, ka mēs sakot: „Tie ir mūsu dievi, un tie mūs ir radījuši,” un ka mēs runājot ar tiem un pielūdzot tos kā Kungu, mūsu Dievu. Un viņi ir arī tie, kurus velni savā ļaunumā ievilina maldos, un Dāvids par viņiem saka: „Pagānu dievi ir velni, bet Dievs ir radījis debesis; patiesība un labums ir pie Viņa.”[169]

104. Vēl par šķirstu un nekrietno valodām

Un attiecībā uz šķirstu: Dievs izglāba Nou šķirstā. Un Dievs sarunājās ar Ābrahāmu Manbaras mežā,[170] proti, neiznīcināmā mežā; un viņš izglāba Īzaku ar aunu, kas bija aizķēries krūmos[171]; un viņš darīja Jēkabu bagātu ar trim zariem, ko tas iemērca tekošā ūdenī[172]; un caur viņa spieķa galu Jēkabs tapa svētīts.[173] Un viņš sacīja Mozum: „Darini koka mājokli, ko nevar iznīcināt, pēc Ciānas līdzības, derības šķirstu.” Un, kad Dāvids to aizveda no Samarijas pilsētas, viņš likuma mājokli ievietoja jaunā teltī un līksmoja tās priekšā.[174] Jo kopš iesākuma Dievs bija radījis šķirstu par pestīšanas līdzekli, un daudzas zīmes un brīnumi notika caur tā veidu un līdzību. Ieklausieties tagad manī, un es jums skaidri parādīšu, kā Dievs ir noteicis pestīšanu caur sava krusta koku, sava likuma mājokli, no sākuma līdz galam.

Ādamam pestīšana nāca caur koku. Jo Ādama pirmais pārkāpums nāca caur koku, un kopš iesākuma Dievs noteica viņam pestīšanu caur koku. Jo Dievs pats ir dzīvības un nāves radītājs un devējs, un viss notiek ar Viņa Vārdu, un Viņš ir radījis visu, un Viņš taisno to, kas šķīsti kalpo Viņam Viņa likuma šķīstajā mājoklī. Jo to dēvē par „žēlsirdības sēdekli”, un to dēvē arī par „patvēruma vietu” un arī par „altāri”, un par „grēku piedošanas vietu”, un par „pestīšanu”, un „dzīvības vārtiem”, un to dēvē arī par „slavinājumu” un par „patvēruma pilsētu”, un par „kuģi”, un par „pestīšanas ostu”, un to dēvē par „lūgšanas namu” un par „grēku piedošanas vietu tam, kurš tajā sirdsšķīsti lūdzas”, lai cilvēki šķīstībā tajā lūgtos un neapgānītu savas miesas. Dievs mīl šķīstos, jo Viņš ir šķīsto patvērums. Tos, kuri nāk viņa mājoklī un tiek pieņemti pie svētā šķirsta, un lūdzas Viņu no visas sirds, – tos Viņš dzirdēs un glābs viņu posta dienā, un piepildīs viņu vēlēšanos. Jo Viņš ir darinājis šo svēto šķirstu pēc sava troņa parauga. Taču starp tiem, kurus jūs esat veduši pie mums, ir daži tādi, kuri ir gan kā mēs, kristieši, tomēr nav atteikušies no grēka, kuru viņu tēvs velns ir viņos iedēstījis. Un viņš[175] teica: „Tātad ir pareizi, ka mums jālūdzas Ciānā, Dieva likuma mājoklī; viņa bija iesākumā un ir arī tagad. Pestītāja mātes Marijas līdzība un auglis; ir pareizi, ka mums viņa jāpielūdz, jo viņas vārdā tiek svētīts Dieva likuma mājoklis. Un ir pareizi, ka mums jāpielūdz Mihaēls un Gabriels.”

Un arhibīskaps Kirils atbildēja un sacīja viņiem[176]: Un, ja viņš ir teicis to viņiem, tad arī mēs to viņiem teiksim: Ko gan mūsu Kungs Jēzus Kristus sacīja, kad Viņš mācīja tos, kas Viņam ticēja? Viens ienāca no āra un sacīja Viņam: „Raugi, tavs tēvs un māte ārā tevi meklē.” Un Kristus, cilvēku mīlētājs, atbildēja un, izstiepis roku pret saviem mācekļiem, sacīja, nekādi neizšķirdams vīriešus vai sievietes: „Uzlūkojiet viņus, manu tēvu un manu māti, un manu brāli. Ikviens, kas ir dzirdējis manu vārdu un pildījis mana tēva gribu, ir mans tēvs un mana māte, un mana māsa.”[177] Ak, tu, aklsirdīgais jūds, vai gan tu neredzi Viņa žēlsirdību un Viņa mīlestību pret cilvēkiem, kad Viņš tā runāja? Viņš nenodalīja un neizšķīra, bet sacīja tiem: „Mans brāli.” Jo Viņš mīl tos, kas mīl Viņu un turas pie Viņa baušļiem, it īpaši mocekļus, kas Viņa dēļ ir gājuši nāvē, kaut arī viņi zināja nāves rūgtumu; un mūkus vientuļniekus, kas turas pie Dieva baušļiem un mīl Viņu no visas sirds, un Dievs mīl viņus. Un viņu kapenes, kas tiek celtas, proti, mauzolejus, un baznīcas, kas tiek celtas viņu vārdā, un tabernākulus, kurus bīskapi iesvēta viņu vārdā; ikkatrs ir svēts Dieva patvēruma namā. Un to, kurš lūdzas viņu vārdā, Dievs dzird. Un tie, kas šķīstībā, bez netīrības un vainas, pazemīgi un godīgi pielūdz tabernākulu, kas ticis iesvētīts – vienalga, vai kāda mocekļa vai eņģeļa vārdā, taisno vai jaunavas, vai svēto sievu vārdā, – ja tas ir iesvētīts, Svētais Gars nāks pie viņiem un pārvērtīs koku, tā ka tas kļūs par garīgu būtni. Šādi Dievs ar savu vārdu pārvērta Mozus spieķi, un tas tapa dzīvs un lika Mozum bijāt Kungu. Un tieši tāpat Jāzeps pielūdza Jēkaba spieķa galu, kad viņš bija tā priekšā; neviens viņu nespieda, bet caur sava tēva ticību viņš pielūdza tā spieķa galu. Un tas, ko Mozus rakstīja, ir pravietojums pēdējām dienām, lai mēs zinātu, ka tabernākuli mocekļu un taisno vīru vārdā ir svēti, proti, kad viņš to redzēja, viņš pielūdza tā spieķa galu.

Un es jums pasludināšu arīdzan, kas ir rakstīts par faraona lepnību. Mozus darīja, kā Dievs viņam pavēlēja, un pārvērta savu spieķi par čūsku; un faraons pavēlēja saviem magiem, burvjiem, izdarīt to pašu ar viņu spieķiem. Un viņi pārvērta savus spieķus par trim čūskām, kas, burvestības vadītas, locījās Mozus un Ārona, un faraona, un Ēģiptes augstmaņu priekšā. Un Mozus spieķis aprija magu spieķus, jo šie blēži bija darījuši burvestību cilvēku acu apmānīšanai. Raugi, tas, kas notiek ar Dieva vārdu, pārspēj ikkatru burvestību, kāda vien var būt. Un neviens to nevar turēt par ļaunu, jo Svētais Gars vada un drošina to, kas tic ar taisnu sirdi, bez nevīžības. Gluži kā Pāvils saka: „Ticībā mūsu senči ir tikuši glābti.”[178] Viņš gribēja katru darīt zināmu pēc viņa vārda – no Ādama un Noas, un Ābrahāma līdz Rāhābai, maukai, kas pieņēma izlūkus.[179] Un tu, ak, aklais jūds, vai gan tu nespēj saprast, ko pats lasi likumā, proti, Torā, kurai tu tici, ka – tā kā tu nespēj pildīt tās baušļus, tu esi nolādēts? Jo, kad Viņš saka: „Visi, kas tajā staigā, bet nepieturas pie tā, kas tajā rakstīts, tiks nolādēti,” Viņš to saka tev. Taču mūs, kas ticam Kristum, Dieva dēlam, Dieva žēlastība ir izraudzījusies, sacīdama: „Kas tic un tiks kristīts, tas tiks glābts.”[180]

105. Par Ābrahāma ticību

Un tu nesaproti, ka viņus attaisnoja ticība – Ābrahāmu un Dāvidu, un visus praviešus, citu pēc cita, kas pravietoja par Dieva Dēla atnākšanu. Un Ābrahāms sacīja: „Vai tu manas dzīves laikā, ak, Kungs, laidīsi savu vārdu uz zemes?” Un Dievs viņam atbildēja: „Nē. Viņa laiks vēl nav pienācis, bet es tev rādīšu līdzību par Viņa atnākšanu. Šķērso Jardānu un, pāri iedams, iegremdējies ūdenī, un ierodies Šālēmas pilsētā, kur tu satiksi Melhisedeku, un es pavēlēšu viņam parādīt tev Viņa zīmi un līdzību.” Un Ābrahāms tā darīja, viņš sameklēja Melhisedeku, un tas sniedza viņam maizes un vīna mistēriju,[181] to pašu, kas tiek svinēta mūsu Lieldienās – mūsu pestīšanai caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Tāds bija Ābrahāma ilgu piepildījums un prieks, kad viņš gāja apkārt altārim, kuru bija darinājis Melhisedeks, sabata dienā nesdams palmas zaru. Redzi, kā viņš līksmoja savā ticībā, redzi, kā ticība viņu attaisnoja, ak, aklais jūd, kas neredzi, kaut acis tev ir, un nedzirdi, kaut ausis tev ir, gluži kā pravietis Jesaja ir par tevi sacījis: „Viņu acis ir aklas, un viņu sirdis klāj tumsa, lai viņi nesaprastu un lai Dievs neizrādītu viņiem līdzjūtību.”[182]

106. Pravietojums par Kristus atnākšanu

Un tagad ieklausieties, kā ikkatrs no tiem ir pravietojis par Viņu, jo šo stāstu ir tīkami dzirdēt. Pravietis Jesaja pravietoja par Viņa atnākšanu un teica: „Dēls mums ir dzimis. Bērns mums ir dots. Vara ir rakstīta Viņam uz pleca. Viņš ir Dievs, stiprs savā valdīšanā, ķēniņš, brīnišķais padomdevējs ir Viņa vārds.”[183] Raugi, nozīme še ir skaidra: dzimis ir Dieva Dēls, kura varenība bija rakstīta vēl pirms pasaule tapa, un Viņš ir gudrāks par jebkuru citu: to pravietis tev saka. Un Jesaja atkal pravietoja un sacīja: „Skatiet manu kalpu, ko es esmu izredzējis, kas manai dvēselei tīk, – Viņam uzticēsies tautas.”[184] Un šie vārdi liek mums saprast, ka Kristus ir Dieva Gars, Tēva Vārds, kas pieņēmis mūsu miesu un ir dzimis mūsu labad: un Romas un Etiopijas ļaudis, un visas pārējās tautas ir Viņam ticējušas. Un viņš uzrunāja Israēla tautu, un atkal pravietoja, sacīdams: „Daudzi tev sekos ar apjoztiem gurniem, ar mugurām važās, un viņi lūgsies tevi un pielūgs tevi, jo tu esi Dievs, un mēs neesam atzinuši tevi.”[185] Un šādi viņš runāja par mocekļiem un tiem, kas kļuva par mūkiem tuksnesī, un mūkiem vientuļniekiem, kuru sirdis bija savažojusi Viņa bauslība un kas lūdzās Viņu, domādami, ka balva gaidāma gan mocekļiem, gan mūkiem vientuļniekiem. „Un mēs neatzinām tevi”: Israēls darīja sevi aklu un sita Viņu krustā, un atteicās staigāt Viņa taisnībā. Un atkal Jesaja pravietoja un sacīja: „Dievs nāks, un pagāni uzticēsies Viņam un iepazīs Viņu”;[186] tas nozīmē, ka Kristus nāks un jūdi atraidīs Viņu, bet pagāni ticēs Viņam. Un atkal viņš pravietoja un sacīja: „Esiet stipras, jūs, vājās rokas un gurdie ceļi, un līksmojiet, jūs, nomāktās sirdis, jo Dievs ir nācis, kas atmaksās mūsu parādus un izglābs mūs. Un Viņš atvērs aklo acis un darīs kurlo ausis dzirdīgas, un kleino kājas skries, un mēmo mēles runās.”[187] Šie vārdi tiek runāti par tiem, kas nomaldās, pielūgdami elkus, un tiem, kas ir miruši grēkā, un tiem, kuru sirdis ir aptumšotas, un par jums, kas nezināt, ka Dievs ir jūs radījis. Līksmojiet, jel, šodien: ir atnācis Viņš, kas izpirks Ādama grēku un darīs Ādama parādu par savējo. Viņu, bezgrēcīgo, sita krustā. Ar savu nāvi Viņš ir nogalinājis Nāvi, un aklie redz, un tizlie staigā, un kurlie dzird, un mēmie raiti runā, un vēl turklāt – mirušie augšāmceļas. Tāda ir šī pravietojuma nozīme.

Pravietis Dāvids šādi pravietoja un sacīja: „Dievs nāks redzamā veidolā, un mūsu Dievs neklusēs.”[188]

Jeremija šādi pravietoja un sacīja: „Dievs nāks uz zemes un staigās starp cilvēkiem kā mēs.”[189]

Pravietis Ecehiēls šādi pravietoja un sacīja: „Es, jūsu Dievs, nākšu, un es staigāšu starp viņiem, un viņi pazīs mani viņu Dievu esam.”[190]

Dāvids šādi pravietoja un sacīja: „Svētīts ir Viņš, kas nāks Dieva vārdā: mēs esam svētījuši jūs Kunga vārdā.”[191]

Habakuks šādi pravietoja un sacīja: „Dievs nāks no dienvidiem, un Svētais no Pārānas kalna un no Jūdas pilsētām.”[192]

Pravietis Elija šādi pravietoja un sacīja: „Ar jaunu derību Dievs nāks pie mums.”[193]

Pravietis Joēls šādi pravietoja un sacīja: „Debesu Immānū-Ēls nāks un izglābs darbu, ko Viņš bija darījis ar savām rokām, no Velna, apkrāpēja, un tā velniem, kas ved neceļos.”[194]

Pravietis Dāvids šādi pravietoja un sacīja: „Dievu Dievs pats parādīsies Ciānā.[195] Ļaudis no Ciānas saka: „Cilvēks tur ir dzimis, un Viņš, visaugstākais, ir to nodibinājis.””[196]

Sālamans, viņa dēls, šādi pravietoja un sacīja: „Tik tiešām Dievs būs ar cilvēkiem, un Viņš staigās pa zemes virsu.”[197]

Viņa tēvs Dāvids šādi pravietoja un sacīja: „Viņš nolaidīsies kā rasa uz vilnas un kā piliens, kas nokrīt uz zemes, un taisnība izdīgs viņa dienās.”[198]

Sālamans, viņa dēls, šādi pravietoja un sacīja: „No Ciānas celsies Pestītājs, un Viņš atbrīvos Jēkabu no grēka.”[199]

Pravietis Hozeja šādi pravietoja un sacīja: „Es nākšu pie tevis, ai, Ciāna, un es staigāšu tevī, Jeruzāleme, saka Dievs, Israēla svētais.”[200]

Pravietis Miha šādi pravietoja un sacīja: „Dieva Vārds parādīsies Jeruzālemē, un likums nāks no Ciānas.”[201]

Pravietis Hozeja šādi pravietoja un sacīja: „Dievs parādīsies uz zemes un dzīvos ar cilvēkiem kā mēs.”[202]

Pravietis Jeremija šādi pravietoja un sacīja: „Pestītājs tiks sūtīts no Ciānas, un Viņš atbrīvos Israēla tautu no grēka.”[203]

Pravietis Miha šādi pravietoja un sacīja: „Dievs nāks no debesīm un dzīvos savā templī.”[204]

Pravietis Zaharija šādi pravietoja un sacīja: „Līksmo, ai, Ciānas meita! Raugi, es esmu dzīvs, un es mitinos tevī, saka Dievs, Israēla svētais.”[205]

Pravietis Miha šādi pravietoja un sacīja: „Raugiet, Dievs nāks un spīdēs pār tiem, kas Viņu bijā; taisnības saule ir Viņa vārds.”[206]

Pravietis Hozeja šādi pravietoja un sacīja: „Dievs nāks pār tevi, Jeruzāleme, un parādīsies tev vidū.”[207]

Pravietis Dāvids šādi pravietoja un sacīja: „Un Viņš dzīvos, un tie dos Viņam Arābijas zeltu, un tie lūgsies par Viņu nemitīgi, un Viņš būs visas zemes balsts kalnu galotnēs.”[208]

Ījabs šādi pravietoja un sacīja: „Dievs staigās pa zemes virsu, un Viņš ceļos pār jūru tāpat kā pār sauszemi.”[209]

Pravietis Dāvids šādi pravietoja un sacīja: „Viņš atvāza debesis un nonāca lejā.”[210]

Pravietis Jesaja šādi pravietoja un sacīja: „Raugiet, jaunava taps grūta un dzemdēs Dēlu, un viņa sauks to vārdā Immānū-Ēls.”[211]

Pravietis Dāvids šādi pravietoja un sacīja: „Es tevi dzemdināšu no klēpja pirms rīta zvaigznes.”[212] Un vēl viņš teica: „Dievs man sacīja: tu esi mans dēls, un šodien es esmu tevi dzemdinājis.”[213]

Gideons šādi pravietoja un sacīja: „Raugiet, viņš nolaidīsies kā rasa uz zemes.”[214]

Pravietis Dāvids šādi pravietoja un sacīja: „Dievs noraudzījās no debesīm uz cilvēku bērniem un no sava patvēruma tempļa.”[215]

Pravietis Mozus šādi pravietoja un sacīja: „Un visiem Dieva bērniem būs sacīt: Viņš ir stiprs, jo Viņš atriebj savu dēlu asinis.”[216]

Dāvids šādi pravietoja un sacīja: „Un tur es likšu ragam uz Dāvidu pacelties, un es sagatavošu gaismekli savam svaidītajam, un es tērpšu Viņa ienaidniekus kaunā, un Viņā mans svētums plauks.”[217]

Pravietis Hozeja šādi pravietoja un sacīja: „Nebaidies, tu netapsi likts kaunā. Un Un nesarūgtinies, ja tiec slavēts.”[218] Un vēl viņš teica: „Uzklausi mani, uzklausi mani, mana tauta, jo mans spriedums ir taisns. Es nākšu un mitināšos pie jums, un tautas paļausies uz manu gaismu; jo šīs tautas būs Kristus mīlētas.”

Pravietis Dāvids šādi pravietoja un sacīja: „Ļaudis, kurus es nepazīstu, man kalpos; vien ar ausi padzirdējuši, tie man atbildēs.”[219] Un jūdiem viņš sacīja: „Svešinieka bērni ir bijuši man neuzticīgi, svešinieka bērni ir novecojuši un ir vilcinādamies gājuši savu ceļu. Dievs dzīvo, un svētīts ir mans Dievs.”[220] Kad viņš tev saka: „Dievs dzīvo,” viņš runā par savu dievišķību, un kad viņš tev saka: „svētīts ir mans Dievs,” viņš runā par sevi iemiesojušos. Un vēl viņš runā par savu iemiesošanos ar pravieša Jesajas vārdiem, sacīdams: „Kas ir tas brīnišķais, kas nāk no Edomas, Adonaī[221], kas nācis no debesīm un apvilcis Bocras drānas, brīnišķīgs savā diženumā?”[222] Kad viņš saka „brīnišķais”, viņš runā par savu saldo smaržu; un, kad viņš saka „Adonaī”, viņš ar to domā Tēva Vārdu, kas bija pirms pasaules, Dieva Dēlu; kad viņš saka „apvilcis Bocras drānas, brīnišķīgs savā diženumā,” viņš skaidri norāda uz Ādama miesu.

Pravietis Dāvids šādi pravietoja un sacīja par kristīgajiem ļaudīm: „Pasludiniet tautām, ka Dievs ir Ķēniņš un ka Viņš ir stingri nostiprinājis pasauli, lai tā nekad netiktu izkustināta.”[223] Un viņš arīdzan pravietoja tautām par Viņa atnākšanu, sacīdams: „Dieva vaiga priekšā Viņš nāks, Viņš nāks un tiesās zemi, un Viņš tiesās pasauli taisnībā un tautas taisnīgi.”[224]

Pravietis Jesaja šādi pravietoja un sacīja: „Pulku Kungs ir iecerējis satriekt tautu nekaunību, un Viņš satrieks pīšļos šīszemes augstos un varenos.”[225] Un, turpinādams savu pravietojumu, viņš teica: „Viņš nāks un cels savu namu, un Viņš izglābs savu tautu.”[226] Un viņš piebilda vēl citus vārdus, sacīdams: „Un tajā laikā celsies no Jišaja saknes viens, kurš tiks likts pār tautām, un tautas Viņam uzticēsies, un vieta, kur Viņš dzīvos, būs slavena mūžam.”[227]

Dāvids šādi pravietoja un sacīja: „Dziediet Dievam, kas mīt Ciānā, un pasludiniet tautai Viņa darbu.”[228]

Sālamans, viņa dēls, šādi pravietoja un runāja par Pestītāju Immānū-Ēlu, taisnības sauli: „Viņš dzemdināja mani pirms kalniem un pirms Viņš taisīja zemes un iekārtoja tās, un dibināja mani pirms pasaules; pirms Viņš radīja zemi un pirms Viņš radīja bezdibeņus, un pirms nāca ūdens plūdi un parādījās puķu skaistums, un pirms pūta vēji, Dievs radīja savu darbu sava vaiga priekšā, un es pastāvēju līdz ar savu Tēvu.”[229]

Viņa tēvs Dāvids šādi pravietoja un sacīja: „Viņa vārds bija pirms saules un pirms mēness, paaudžu paaudzēs.”[230]

Sālamans, viņa dēls, šādi pravietoja un sacīja: „Kad Viņš darīja stipru visumu pār mākoņiem un kad viņš nolika jūru tai paredzētajā vietā, un pirms Viņš dibināja savu troni virs vējiem, un kad Viņš lika zemei stingrus pamatus, es pastāvēju līdz ar Viņu. Es biju tā, kurā Viņš līksmoja nemitīgi, dienu pēc dienas, un es jūsmoju līdz ar Viņu allaž Viņa vaiga priekšā.”[231]

Pravietis Ījabs šādi pravietoja un sacīja: „Dieva vaigs ir austrumos, un Viņa gaisma ir pirms saules gaismas, un tautas uzticas Viņa vārdam.”[232]

Pravietis Jesaja šādi pravietoja un sacīja: „Neatminieties bijušās lietas un nedomājiet par senajiem laikiem; raugiet, es taisīšu jaunu lietu, kas celsies, lai jūs zinātu – ka taisīšu ceļu cauri tuksnesim un radīšu ūdens plūdus izkaltušā zemē; un lauka zvēri man sekos, un jaunie putni, un strausi. Jo es esmu devis ūdeni tuksnesim un licis ūdens straumēm plūst izkaltušā zemē, lai mana tauta varētu padzerties un tie izredzētie, kas man ir, – lai viņi varētu pasludināt manu slavu un pildīt manu bauslību.”[233]

Sālamans šādi pravietoja un sacīja: „Kas ir uzkāpis debesīs un nonācis atpakaļ? Un kas ir sapulcinājis vējus savās krūtīs? Un kas ir savācis ūdeņus savās drānās? Un kas ir izmērījis jūru ar roku un debesis uz savas plaukstas? Un kā viņu sauc un kā sauc viņa dēlu?”[234]

Pravietis Miha šādi pravietoja un sacīja jūdiem: „Man nav prieka par jums, saka Dievs, kas valda visas lietas. Un man nav prieka par jūsu ziedojumiem, un es nepieņemšu dāvanas no jūsu rokām. Jo no saules lēkta līdz rietam mans vārds tiks slavēts starp visām tautām, un visās zemēs kvēpināmi upuri tiks doti manam vārdam starp visām tautām, saka visvarenais Dievs.”[235]

Un vēl pravietis Miha sacīja: „Jauna derība parādīsies Dieva kalnā, un tā tiks sagatavota kalnu galotnēs, un tā tiks cildināta pār pakalniem, un ļaudis sacīs: „Nāciet, kāpsim Dieva kalnā!” Un daudzas tautas ies turp un sacīs: „Nāciet, kāpsim Dieva kalnā!”[236] Un tās pasludinās mums Viņa ceļu, un mēs pa to iesim.”

Pravietis Dāvids šādi pravietoja un sacīja: „Uzklausi mani, ak, mana tauta, un es uzrunāšu tevi, Israēl, un liecināšu tev; es esmu Dievs, tavs Dievs.”[237]

Pravietis Mozus šādi pravietoja un sacīja par Trīsvienību: „Klausies, ak, Israēl, Kungs, tavs Dievs, ir viens.”[238] Un tas ir skaidrojams šādi: Tēvs un Dēls, un Svētais Gars ir viens Dievs, kura valstība ir viena, kura valdīšana ir viena, un kā vienu ļaudīm būs tos pielūgt debesīs un uz zemes, jūrā un bezdibeņos. Un Viņš lai ir slavēts mūžīgi mūžos! Āmen.

107. Kā Viņš godībā ienāca Jeruzālemē

Un pravieši ir pravietojuši par Viņa brīnišķo ienākšanu Jeruzālemē, un pravietis Jesaja teica: „Staro jel, staro, Jeruzāleme, tava gaisma ir atnākusi, un Dieva godība ir cēlusies pār tevi!”[239]

Pravietis Zaharija šādi pravietoja un sacīja: „Līksmojies, līksmojies, Ciānas meita, un liec Jeruzālemei gavilēt priekā!”[240]

Dāvids šādi pravietoja un sacīja: „Ar mazuļu un zīdaiņu muti tu esi gatavojis slavu savu ienaidnieku dēļ, lai tu varētu gāzt ienaidniekus un atriebējus.”[241]

Sālamans šādi pravietoja un sacīja: „Bērnus māca Dievs, un tautas līksmojas tevī.”[242]

Dāvids, viņa tēvs, šādi pravietoja un sacīja: „Pūtiet ragu Ciānā jauna mēness dienā, mūsu svētku noliktajā dienā, jo tāds ir Israēla likums.”[243]

Rakstvedis Ezra šādi pravietoja un sacīja: „Ejiet laukā, priecīgi rīkojiet svētkus un sakiet Ciānas meitai: līksmojies, raugi, tavs Ķēniņš ir klāt!”[244]

Pravietis Jesaja šādi pravietoja un sacīja: „Līksmojies, Jeruzāleme, līksmojies! Raugi, tavs Ķēniņš ir atjājis uz ēzeļa. Atlīdzība ir Viņam līdzi, un Viņa darbs ir Viņa acu priekšā.”[245]

Pravietis Dāvids šādi pravietoja un sacīja: „Svētīts ir Viņš, kas nāk Kunga vārdā.”[246]

Jēkabs, Īzaka dēls, šādi pravietoja un sacīja: „Jūda, tavi brāļi ir slavējuši tevi. Tava roka ir uz naidnieka spranda, un tavas mātes bērni pielūgs tevi. Jūdas valdījumi nemazināsies. Valdīšana neaizies no viņa saimes, līdz viņš atradīs to, kurš gaidīts, un to, kas ir tautu cerība.” Un viņš arī pravietoja un sacīja: „Viņa zobi ir balti kā sniegs, un Viņa acis ir tīksmīgas kā vīnu dzērušam, un Viņš mazgās savu tērpu vīnā un savu tuniku vīnogu ķekaru asinīs.” Un vēl viņš pravietoja, sacīdams: „Jūda ir lauvas mazulis; tu esi nogūlies, un tu esi gulējis; neviens viņu nemodinās, izņemot to, kas medī, līdz atrod viņu; celies no sava cietokšņa!”[247] Un Jēkabs svētīja savu dēlu Jūdu un sacīja tam: „Ir tāds Ķēniņš, kas celsies no tevis un mazgās savas drānas vīnā, un godībā ir vieta, kur atdusas Mīļotais;” raugi, ar „Mīļoto” ir domāts Kristus, un ar „Mesiju” ir domāts Kristus, Jēzus nozīmē „ļaužu Pestītājs”. Tātad pravieši piemin Kristu ar slepenu vārdu, un viņi to sauc par „Mīļoto”.

Un Jesaja runāja par Viņa debesbraukšanu savā pravietojumā, sacīdams: „Tajā dienā Mīļotais nāks no debesīm un izraudzīsies sev divpadsmit apustuļus.”[248] Un vēl viņš teica: „Es esmu redzējis mīļotā Dēla debesbraukšanu uz septītajām debesīm, un kā eņģeļi un erceņģeļi Viņu uzņēma, Viņam esot daudz augstākam par tiem.”

Un Dāvids sacīja: „Mīļotais ir kā vienradža dēls;” un vēl viņš teica: „Un tavs vienīgais no vienradža ragiem.” Un vēl viņš teica: „Lai mans rags tiek paaugstināts kā vienradža rags.”[249] „Ragi” nozīmē pasaules ķēniņvalstis; un „vienradzis” nozīmē Viņu, kas ir pāri savai valstībai un kam neviens nevar pretoties, jo Viņš ir ķēniņu valdnieks; Viņš satriec, ko vēlas, un paaugstina, ko vēlas. Gluži kā Dāvids saka: „Es likšu tev līksmot vairāk nekā tiem, kas ir vareni savu ragu pēc,”[250] kas nozīmē: „Tu esi cildenāks par cildenajiem ķēniņiem, un tu līksmot līksmo.”

Un Habakuks pravietoja, sacīdams: „Ragi ir viņa rokās,[251] un viņš ir licis Mīļoto savas varas spēkā,” kas nozīmē: „Ķēniņu valstības turētāja rokas delna, kurā visu dzīvība tiek turēta, tiek caursista ar naglām, ko Kristus, Mīļotais, ir pārcietis Viņa varas spēkā.”

108. Par nekrietno jūdu negantību

Un pravieši pravietoja par jūdu negantību. Un Dāvids par to sacīja: „Varmācīgs cilvēks medī nekrietnību, lai iznīcinātu sevi.”[252] Un vēl viņš saka: „Viņa bēdas atkal nāks pār viņa galvu, un viņa negantība pret viņa pieri.”[253]

Sālamans, viņa dēls, šādi pravietoja un sacīja: „Dumjais un nekrietnais staigā pa takām, kas nav taisnas. Viņš miedz ar aci un piesit kāju, un rāda zīmes ar pirkstiem vai lūpas šķobīdams, un viņa nešķīstā sirds visu laiku perina ļaunu; tāds cilvēks izraisīs jukas un slaktiņu, un asins izliešanu caur blēdīšanos, un viņš neizbēgs no tiesas.”[254]

Un Dāvids, viņa tēvs, šādi pravietoja un sacīja: „Viņi cēla pret mani melīgu vārdu; vai gan gulētājs neatmodīsies? Vai gan mans līdzcilvēks, kam es uzticējos, kas ēda manu ēdienu, cels pret mani kāju?”[255]

Pravietis Jesaja šādi pravietoja un sacīja: „Vai! netaisnajam, kas izraisa dusmas!”[256] Un vēl viņš teica: „Lai top aizvākts grēcinieks un lai viņš neredz Dieva godību!”[257]

Pravietis Dāvids šādi pravietoja un sacīja: „Grēcinieka runātais viņu pašu nolādēs, un viņam acīs nav baiļu no Dieva.”[258]

Sālamans, viņa dēls, šādi pravietoja un sacīja: „Netaisnais izraisa jukas pilsētā; un viņš labprāt liek nākt grautiņiem un kautiņiem, un nedziedināmam postam, jo viņš līksmo par visu, ko Dievs ienīst.”[259]

Pravietis Mozus šādi pravietoja un sacīja: „Dievs vēlas nevis piedot viņam, bet drīzāk pastiprināt atriebību pret viņu; un Viņš liks sodiem nākt pār viņu, un nolādējums, kas ir ierakstīts šajā grāmatā, nāks pār viņu; un viņa vārds tiks izdzēsts zem debesīm.”[260]

Pravietis Dāvids šādi pravietoja un sacīja: „Viņa sirds ir gatava slaktēt; viņam labpatīk lādēties, un lāsti nāks pār viņu; viņš atraida svētību, un tā būs tālu no viņa.”[261]

Pravietis Jeremija šādi pravietoja par viņu un sacīja: „Nekrietnais tiks iznīcināts viņa mīlestības pret naudu dēļ, un viņam priekšā ir tumsa viņa blēdības dēļ.”[262]

Ījabs šādi pravietoja un sacīja par viņu: „Viņa Radītājs sagraus viņa krietno darbu, un viņa sakne izkaltīs zem viņa, un viņa zieds tiks notriekts viņam virsū, un viņa piemiņa tiks izdzēsta no zemes, un viņa vārds tiks aizsviests tālu projām, un vīri aizvāks viņu uz tumsu, lai viņš neredzētu gaismu, un netaisnā vīra dzimta tiks izdeldēta.”[263]

Pravietis Hozeja šādi pravietoja un sacīja par viņu: „Uzklausiet mani, ak, Israēla bērni, jo viņa sirdī nav taisnības un žēlastības, un baiļu no Dieva, bet ir melīgums un zagšana, un slepkavības, un kopošanās.”[264]

Un pravietis Dāvids šādi pravietoja un sacīja: „Sātans stāv pie viņa labās rokas;” un vēl viņš teica: „Lai cits nāk viņa amatā.”[265]

Un Mozus pēc likuma nolādēja un sacīja: „Nolādēts lai ir katrs, kurš ņem kukuļus, lai nokautu nevainīgas asinis; un visi ļaudis teica: „Āmen. Un āmen.””[266]

Pravietis Habakuks šādi pravietoja un sacīja: „Valdnieks spiež ļaudis blēdīties, kropļodams likumu, un taisnas tiesas vairs nav; jo grēcinieks uzpērk taisno, un tāpēc rodas sagrozīts spriedums.”[267]

Pravietis Dāvids šādi pravietoja un sacīja: „Grēcinieks redz un niknojas, un viņš griež zobus un iznīkst.”[268]

Sālamans, viņa dēls, šādi pravietoja un sacīja: „Sagrozīti svari Dievam derdzas.”[269]

Jeremija šādi pravietoja un sacīja par Jūdu: „Mana alga man ir sagatavota – trīsdesmit sudraba gabali.”[270]

109. Par Viņa krustā sišanu

Un pravieši pravietoja arī par Kristus krustā sišanu.

Mozus, Dieva kalps, šādi pravietoja un sacīja: „Jūs ieraudzīsies savu glābiņu piesistu pie koka krusta un neticēsiet.”[271]

Dāvids šādi pravietoja un sacīja: „Daudzi suņi ir sagrābuši mani; un viņi iztrieca naglas man caur rokām un kājām; un viņi saskaitīja visus manus kaulus; lai gan pazina mani, viņi nonicināja mani; un viņi sadalīja manas drēbes savā starpā; un viņi meta lozes par manu tērpu.”[272]

Jesaja šādi pravietoja par iemiesošanos un Kristus krustā sišanu un sacīja: „Kas tic mūsu vārdam un kam ir Kunga roka atklāta? Un mēs runājām kā bērns Viņa priekšā; un Viņš ir kā sakne izkaltušā zemē, Viņam nav daiļuma un veidola; un Viņa veidols ir vairāk noraidīts un pazemots nekā jebkurš cits. Viņš ir salauzts cilvēks un cietējs; jo Viņš ir novērsis savu vaigu, un tie izturas pret Viņu ar nicinājumu un uzskata Viņu par neko.”[273]

Sālamans šādi pravietoja un sacīja: „Nogalināsim taisnīgo, jo viņš mums ir slogs; viņš iestājas pret mūsu darbiem, viņš pastāvīgi pretojas mūsu nolūkiem, un mēs riebjamies viņam mūsu grēku dēļ.”[274] Un viņš turpināja sacīdams: „Dēls, neļauj ļaunajiem vest tevi neceļos; ja viņi tev teiks: „Nāc ar mums, darbosimies kopā, slēpsim nevainīgā asinis un aplaupīsim viņu; un lai mums visiem ir kopīgs zutenis,” tad atkāpies no viņu gaitām, lai ne tevis dēļ putni ieskrietu tīklā.”[275]

Dāvids šādi pravietoja un sacīja: „Viņi pielika žulti manai gaļai un slāpju remdēšanai deva man etiķi.”[276]

Pravietis Jesaja šādi pravietoja un sacīja: „Viņš ir uzņēmies mūsu kaiti un nesis mūsu slimību, un caur Viņa brūci mēs tiekam dziedināti; un mēs redzējām Viņu ciešam, savainotu, sāpēs; un Viņš neatvēra muti sāpēs un tika nokauts; kā jērs pie cirpēja Viņš neatvēra muti ciešanās, līdz tie atņēma Viņam dzīvību; un tie nezināja par Viņa izcelšanos; savas tautas grēka dēļ es esmu gājis nāvē.”[277]

Pravietis Jeremija šādi pravietoja un sacīja: „Un viņi ņēma godājamā cenu, trīsdesmit sudraba gabalus, – kuru viņi bija godājuši starp Israēla bērniem. Un Dievs man sacīja: „Iemet tos kausējamā katlā un pārbaudi, vai ir tīri; un viņi atdeva tos par podnieka tīrumu; kā Dievs man pavēlējis, tā es runāšu.””[278]

Pravietis Jesaja šādi pravietoja un sacīja: „Tie pieskaitīja Viņu grēciniekiem un veda Viņu nāvē.”[279]

Pravietis Dāvids šādi pravietoja un sacīja: „To, kas mani aplami ienīst, ir daudz, un viņi ir atmaksājuši man labu ar ļaunu.”[280]

Pravietis Zaharija šādi pravietoja un sacīja: „Un tie uzlūkos Viņu, ko ir situši krustā un caururbuši.”[281]

Ir vēl daudzas vietas, kur par to rakstīts, un varētu pieminēt vēl daudzus pravietojumus par Viņa atnākšanu un krustā sišanu, Viņa nāvi un augšāmcelšanos, un otro atnākšanu godībā. Taču mēs esam pieminējuši tikai dažus praviešu pravietojumus – pa vienam no katra veida – lai jūs dzirdētu un ticētu, un saprastu, gluži kā Apustuļu darbos sacīts: „Ar evaņģēliju Tu esi mūs vadījis, un ar praviešiem Tu esi mūs mierinājis; jo praviešu vārdi stiprina ticību tiem, kas šaubās.”[282]

110. Par Viņa augšāmcelšanos

Un pravietis Dāvids arī pravietoja par Viņa augšāmcelšanos un sacīja: „Es celšos, saka Kungs, un es pestīšu un rādīšu to atklāti.”[283] Un vēl viņš saka: „Celies, ak, Kungs, un tiesā zemi, jo tavs mantojums būs starp tautām.”[284] Un viņš arī pravietoja un sacīja: „Celies, ak, Kungs, palīdzi mums un glāb mūs sava vārda dēļ!”[285] Un vēl viņš teica: „Lai Dievs ceļas un lai Viņa ienaidnieki tiek izklīdināti, un lai Viņa ienaidnieki bēg Viņa vaiga priekšā.”[286] Un viņš arī pravietoja un sacīja: „Dievs ir cēlies kā tāds, kurš ir modies no miega, un kā varens vīrs, kas nolicis vīna kausu.”[287]

Pravietis Jesaja šādi pravietoja un sacīja: „Viņš noņems slimību savai dvēselei, jo viņš nav grēkojis un meli nav bijuši viņa mutē. Un tam, kas ir kalpojis taisnībai un labajam, viņš parādīs gaismu un attaisnos to, un viņš daudzus atbrīvos no grēkiem, jo viņš pats nav grēkojis un meli nav bijuši viņa mutē.”[288]

Pravietis Dāvids šādi pravietoja un sacīja: „Jo mana dvēsele netiks atstāta ellē.”[289]

Sālamans, viņa dēls, šādi pravietoja un sacīja: „Taisnības Saule ausīs un virzīsies pa labi, un atgriezīsies Viņa vietā.”[290]

111. Par Viņa debesbraukšanu un otro atnākšanu

Tā visi pravieši un daudzi no agrīnajiem baznīcas tēviem pravietoja par Viņa debesbraukšanu un otro atnākšanu, lai tiesātu dzīvos un mirušos.

Un par Viņa augšāmcelšanos Dāvids sacīja: „Viņš ir uzkāpis augstumos. Viņš ir sagūstījis pašu gūstu un sniedzis žēlastību cilvēku bērniem.”[291] Un vēl viņš teica: „Gājis uz priekšu, es nākšu atpakaļ, un es atgriezīšos no jūras dzelmes.”[292] Un vēl viņš teica: „Dziediet Dievam, kas ir uzbraucis debesīs, tajās debesīs, kas iepretī rītam.”[293]

Pravietis Amoss šādi pravietoja un sacīja: „Mesija, kas ir radījis rīta laiku, ir nācis un pacēlies no zemes augstumos: un Viņa vārds ir Dievs, kas valda visas lietas.”[294]

Pravietis Dāvids šādi pravietoja un sacīja: „Ak, Kungs, tu esi sevis paša varenības paaugstināts, un mēs slavējam un apdziedam tavu spēku.”[295]

Pravietis Zaharija šādi pravietoja un sacīja: „Viņa kāja stāvēja Olīvkalnā uz austrumiem no Jeruzālemes. Un viņš ķerubā jāšus jāj un laižas ar vēja spārniem.”[296]

Dāvids šādi sacīja: „Atveriet prinču vārtus, un lai durvis, kuras bija kopš radīšanas, top atvērtas, un godības Ķēniņš tad nāks! Kas ir šis godības Ķēniņš? Dievs, varenais un spēcīgais, Dievs, kaujā varenais.” Un vēl viņš pasludināja un sacīja: „Atveriet prinču vārtus, un lai durvis, kuras bija kopš radīšanas, top atvērtas, un godības Ķēniņš tad nāks! Kas ir šis godības Ķēniņš? Pulku Kungs, Dievs, ir šis Ķēniņš.”[297]

Un vēl par Viņa atnākšanu – Viņš tiesās dzīvos un mirušos – Viņš, kuram pieder godība mūžīgi mūžos. Āmen.

Pravietis Zaharija šādi pravietoja un sacīja: „Tai dienā nāks Kungs, mans Dievs, un visi Viņa svētie ar Viņu.”[298]

Pravietis Dāvids šādi pravietoja un sacīja: „Vienu reizi runāja Dievs, un, lūk, ko es dzirdēju: līdzjūtība pieder Dievam. Un tava, ak, Kungs, ir vara, jo tu atalgosi katru pēc viņa darba.”[299]

Pravietis Daniēls šādi pravietoja un sacīja: „Es redzēju parādību naktī, un, raugi, nāca itin kā cilvēka Dēls no senajām dienām, un Viņam tapa dota valstība un godība, un vara, un visām valstīm un tautām, un zemēm būs kalpot Viņam, un Viņa valstībai nemūžam nebūs gala. Āmen.”[300]

Un visi pravieši pravietoja, un nekas no notikušā nav noticis bez praviešu pravietojuma. Un viņi ir pasludinājuši visu, kas ir noticis un kas notiks, kas ir tapis darīts un ko darīs, un to, kas piederīgs vecajiem laikiem, un to, kas jaunlaiku dienām līdz pat Viņa otrajai atnākšanai. Un to viņi ir darījuši, ne tikai pravietodami un pasludinādami, bet, līdz ar saviem pravietojumiem, viņi ir arī izpauduši Viņu savā miesā. Kanaāna zemē bija bads, un mūsu tēvs Ābrahāms devās uz Ēģipti un atgriezās ar lielām bagātībām un godu bez jelkāda aptraipījuma. Un līdzīgi mūsu Pestītājs nonāca un atveda Baznīcu, tautu vienotāju, un Viņš devās atkal augšā, saņēmis godu un slavu.

112. Kā pravieši caur sevi deva zīmi par Viņu

Īzaks pavēlēja savam tēvam, sacīdams: „Sasien mani;” un viņš tika ziedots kā upuris, tomēr nenomira, jo viņu izglāba auns, kas nāca no debesīm. Un līdzīgā kārtā Dieva Dēls bija paklausīgs savam Tēvam līdz pat nāvei. Un Viņu bija sasaistījusi mīlestība pret cilvēkiem, un Viņš tika piesists pie krusta un caururbts, un Dieva Dēls kļuva par mūsu izpirkumu, un Viņa dievišķīgums necieta.

Lūk, Jēkabs, viņa dēls, devās uz savas mātes brāļa Lābana zemi tikai ar savu nūju, un tur viņš tika pie liela ganāmpulka un dabūja lopus, gan šķīstus, gan nešķīstus, un viņš dzemdināja divpadsmit dēlus, un atklāja kristības un atgriezās pats savā zemē, kur saņēma svētību no sava tēva Īzaka. Un līdzīgā kārtā mūsu Kungs Kristus nonāca no debesīm, pats būdams Dieva Vārds; un Jēkaba nūja, ar kuru tas ganīja savas aitas, ir mūsu kundze Marija, mūsu glābiņš. Turklāt nūja apzīmē pašu krusta koku, un, tapis sists pie tā, Viņš izpirka savu ganāmpulku un paņēma mūs no jūdu un pagānu, un nejūdu vidus. Un Viņš izvēlējās sev divpadsmit apustuļus, un tie darīja ļaudis ticīgus visā pasaulē un katrā valstī, un Viņš devās atkal uz debesīm pie sava Tēva.

Lūk, Mozus devās uz Midjāna zemi, un tur viņš runāja ar Dievu, kas lika viņam mācīties un izzināt ticību, ka viņa tēvi Ābrahāms, Īzaks un Jēkabs augšāmcelsies no mirušajiem. Un ar tā spieķi Dievs apveltīja Mozu ar spēju darīt brīnumus; un viņš dzemdināja divus dēlus. Un tas skaidri rāda, ka mūs izglābs Trīsvienība. Kā Dieva mute pasludinājusi: „Es esmu Ābrahāma Dievs,” – tas ir par Tēvu – „un Īzaka Dievs,” – tas ir par Dēlu – „un Jēkaba Dievs,” – to sacīdams, Viņš runā par Svēto Garu, skaidri un gaiši norādīdams uz Trīsvienību. „Es esmu nevis mirušo, bet dzīvo Dievs,”[301] jo mēs visi esam dzīvi ar Dievu; un ar to ir jāsaprot mirušo augšāmcelšanās.

Jona tika aprīts un iesviests lielas zivs vēderā; un mūsu Pestītājs nogāja zemes dziļumos un trešajā dienā atkal cēlās. Un Daniēls bija iemests lauvu bedrē, un ķēniņš un tā augstmaņi aizzīmogoja to ar saviem zīmogiem; un viņš cēlās no tās, un lauvas nebija viņu aprijušas. Un līdzīgi mūsu Kungs bija iesviests kapā, un jūdi bija aizzīmogojuši to ar saviem zīmogiem, iedomādamies, ka var aizzīmogot austošu sauli, un tad tā nespīdēs. Ak, jūs, muļķīgie, ļaunie zaimotāji, aklie, plānprātīgie ļautiņi, vai jūs gribat apgalvot, ka dzīvības Garam nav jāparādās un jānāk pasaulē? Un jūdi tika apkaunoti, un Viņš devās apgaismot mūs, kas esam Viņam ticējuši.

Jāzeps tika pārdots ar viņa brāļu roku, un mūsu Kungs tika pārdots ar Jūdas roku. Un Jāzeps vietā, uz kurieni tika pārdots, izglāba savus brāļus no bada, un Kristus ir izglābis mūs, kas ticējām Viņam, un ir darījis mūs par saviem mantiniekiem un saviem brāļiem. Un, kā Jāzeps deva mantojumu savai dzimtai Gošenes zemē, tā arī Kristus dos saviem taisnajiem mājokli, mūžīgu mantojumu.

Un turklāt, lai jūs zinātu un saprastu, un būtu pārliecināti par mirušo augšāmcelšanos, es došu jums zīmi, kuru jūs sapratīsiet, Viņa vārda vadīti. Kad Ābrahāms bija nonācis savā mantojuma zemē, viņš visupirms nopirka kapavietu, kur savākt savas dzimtas pīšļus un savus bērnus, un sievu, lai varētu savienoties ar tiem augšāmcelšanās dienā; un tur viņš apglabāja savu sievu Sāru un pats tika tur apglabāts. Jo viņš bija pravietis un zināja, ka tiks augšāmcelts kopā ar savu dzimtu. Un Īzaks un viņa sieva Rebeka arī tika tur apglabāti. Un tā palika viņu īpašumā no laika, kad Jēkabs aizgāja uz Ēģiptes zemi ar septiņdesmit septiņām dvēselēm, tāpēc ka bija bads un tāpēc ka Jāzeps, viņa dēls, tur bija, līdz viņu skaits tapa seši simti tūkstoši karavīru, kas bija bruņojušies kaujām, neskaitot sievietes un bērnus. Un Jēkabs nomira Ēģiptē, lielā vecumā, un viņš sacīja savam dēlam Jāzepam: „Es nozvērinu tevi pie sava tēva dzīvības un pie sava Dieva, kas ir manas dzīvības atjaunotājs, lai apglabā mani nevis šajā zemē, bet manu tēvu kapā, lai mana nāve būtu ar viņiem un mana dzīvība reiz atkal būtu ar viņiem.”[302] Tad nu pēc šīs līdzības mācies par vārdu. Un Jāzeps, viņa dēls, aizveda Israēlu un apglabāja viņa tēvu kapā, jo viņš cienīja zvērestu, kuru Jēkabs bija licis viņam dot.

Un vēl – kad Jēkabs[303] Ēģiptē sasirga, viņš sasauca savus brāļus un to bērnus un lika tiem zvērēt, ka tie neatstās viņa pīšļus Ēģiptes zemē, un sacīja: „Kad Dievs liks jums atgriezties, ņemiet manus pīšļus līdzi un iejauciet manu tēvu kapā!”

113. Par kaujas ratiem un ienaidnieka sakāvējiem

Un arhibīskapi atbildēja un sacīja Gregorijam Brīnumdarim: „Raugi, mēs labi zinām, un tu esi mums izskaidrojis, ka Etiopijas ķēniņi ir tapuši lieli un diženi caur Ciānu. Un Romas ķēniņi arī ir kļuvuši lieli Krusta naglu dēļ, kuras Helēna iestrādāja iemauktos, kas kļuva par Romas ķēniņa ienaidnieka sakāvējiem. Un šie kaujas rati pieder Etiopijas ķēniņam, un tie ir sakāvuši ienaidnieku. Un stāsti mums arī, cik ilgi ienaidnieka sakāvēji paliks pie Romas ķēniņa un kaujas rati ar Ciānu pie Etiopijas ķēniņa. Stāsti mums, jo Dievs ir atklājis tev, kas ir bijis un kas būs, redzējumu un pravietojumu, kā Mozum un Elijam.”

Un Gregorijs atbildēja un sacīja viņiem: „Es atklāšu jums par Romas ķēniņu, kas noziegsies un izaicinās Dieva dusmas ticībā. Šo ticību, ko mēs esam likuši un iedibinājuši, pārkāps kāds ķēniņš, kas nāks pie varas Romā, un ar viņu būs saistīts zināms arhibīskaps, un viņi mainīs un izkropļos divpadsmit apustuļu vārdu, un viņi atmetīs to pēc savas sirds iegribas, un viņi mācīs, ko paši grib, un pārtaisīs Rakstus pēc savas patikas, gluži kā apustulis sacījis: „Viņi ir uzvedušies kā sodomieši un gomorieši.”[304] Un mūsu Kungs evaņģēlijā sacīja saviem mācekļiem: „Uzmanieties no tiem, kas nāks pie jums avju drānās, bet no iekšpuses būs plēsīgi vilki.”[305] Un, kad viņi būs iznīcinājuši ticību, ienaidnieku sakāvēji tiks aizvesti no viņiem, un neviens no tiem, kas būs pārvērtuši mūsu ticību, nesēdēs Pētera tronī, un šiem arhibīskapiem tiks izgāztas iekšas, ja viņi būs apsēdušies uz tā izkropļotā ticībā. Jo Dieva eņģeļiem ir pavēlēts aizsargāt Pētera troni Romā. Un Dievs aizvedīs ienaidnieka sakāvējus no tā ķēniņa, kas nesargās ticību, un persieši ies karā pret viņu un sakaus viņu, un man šķiet, ka viņa vārds ir Markions Atkritējs. Un Persijas ķēniņš, kura vārds ir Irēnijs, uzvarēs viņu[306], un šis ķēniņš aizvedīs viņu projām, līdz ar viņa zirgu, un pēc Dieva gribas zirgs, uz kura būs ienaidnieka sakāvēji, tiks satracināts un tas ieskries jūrā un ies bojā. Taču naglas turpat jūrā staros, līdz Kristus atkal nāks lielā godībā uz debess mākoņa, milzīgā spēkā.

Lūk, to Dievs man bedrē pauda. Un attiecībā uz Etiopijas ķēniņiem un Ciānu, debesu līgavu, un ratiem, ar kuriem tā pārvietojas, es paziņošu jums, ko Dievs man ir atklājis un licis man saprast. Etiopija turpināsies pareizticībā līdz pat mūsu Kunga atnākšanai, un tā nekādā veidā nenovērsīsies no apustuļu vārda, un tā vienmēr būs tāda, kā mēs likuši, līdz pat pasaules galam.

Un viens atbildēja un sacīja Gregorijam Brīnumdarim: „Bet kad nāks, Samaljals, kas ir Antikrists, vai gan Etiopijas tautas ticību nesagraus šis uzbrukums?” Un Gregorijs atbildēja un sacīja: „Nekādā ziņā. Vai gan Dāvids nav pravietojis, sacīdams: „Etiopija stieps rokas pret Dievu?”[307] Un šie viņa vārdi nozīmē, ka etiopieši nedz izkropļos, nedz mainīs šo mūsu ticību un mūsu pavēles, un to, kā ticējuši, kas bija pirms mums, apustuļu likuma skolotāji.”

114. Par Ciānas atgriešanos

Un Dieva likuma mājoklis, svētā Ciāna, paliks šeit līdz pat dienai, kad mūsu Kungs apmetīsies Ciānas kalnā; un Ciāna nāks un parādīsies visiem sagatavotajiem ar trim zīmogiem – gluži kā Mozus tai devis – kā sacīts vecajā likumā un jaunajā: „Viss notiks pēc divu vai triju liecinieku liecības.”[308] Un tad pravietis Jesaja saka: „Miroņi celsies, un tie, kas ir kapos, dzīvos, jo rasa, kas nāk no tevis, ir viņu dzīvība.”[309] Un, kad miroņi būs cēlušies, Viņa žēlastība, ar kuru viņš apraso zemi, beigsies; tie stāsies Viņa priekšā ar saviem darītajiem darbiem. Un Enošs un Elija nāks, dzīvi būdami, lai varētu liecināt, un miroņi Mozus un Ārons dzīvos kopā ar visiem. Un viņi atklās lietas, kas savažo Ciānu, un viņi darīs redzamus jūdus, krustā sitējus, un viņi sodīs tos un nosodīs viņus par visu, ko tie darījuši, izkropļojot Dieva Vārdu. Un jūdi ieraudzīs, ko Viņš tiem rakstījis ar savu roku – Viņa bauslības vārdus, un mannu, ar kuru Viņš baroja tos, pašiem nepūloties, un tās mēru omeru un garīgo Ciānu, kas nākusi viņu glābšanai, un Ārona spieķi, kas uzziedēja pēc Marijas parauga.

115. Par Israēla sodīšanu

Un Viņš atbildēja un sacīja tiem: „Kāpēc gan jūs noliedzāt mani un slikti mani lūdzāties, un sitāt mani krustā, kamēr es taču darīju visu to jūsu dēļ un, nonākdams no debesīm, es izglābu jūs no sātana un vergošanas sātanam, un es nācu jūsu dēļ? Skatieties un redziet, kā jūs esat triekuši man cauri naglas un caurdūruši mani ar šķēpu.” Un divpadsmit apustuļi tiks augšāmcelti, un viņi tos tiesās un sacīs tiem: „Mēs likām jums klausīties, bet jūs negribējāt dzirdēt ne praviešu pravietojumu, ne mūsu, apustuļu, sludināšanu.” Un jūdi raudās un nožēlos, kad vairs nebūs jēgas to darīt, un viņi nonāks mūžīgā sodā un tiks ieslēgti kopā ar Velnu, viņu tēvu, kurš bija viņus vadījis, un viņa dēmoniem, kas tos veda neceļos, un ar ļaunajiem.

Un tie, kas ir ticējuši un ir kristīti Svētajā Trīsvienībā, un saņēmuši Viņa miesu un asinis, kļūs par Viņa kalpiem ar visu savu sirdi, jo „nav neviena, kas spētu ienīst Viņa miesu.” Kristus miesa kliedz mūsu miesā, un Viņam ir līdzjūtība Viņa miesas un asiņu dēļ, jo tie ir kļuvuši par Viņa dēliem un Viņa brāļiem. Un, ja kādi būs grēkojuši, tie tiks tiesāti ugunī pēc to grēku daudzuma; tam, kuram grēku nasta ir viegla, arī sods būs viegls, un tam, kuram grēku nasta ir smaga, sods būs ārkārtīgi liels. Viena diena ar Dievu ir kā desmit tūkstoši gadu; dažiem sods būs uz vienu dienu, un dažiem uz pusi dienas, un dažiem uz trim vienas dienas stundām, un dažiem uz vienu dienas stundu; un daži tiks pārbaudīti un viņu pārkāpumi tiks piedoti.

116. Par Etiopijas kaujas ratiem

Un arhibīskapi atbildēja un sacīja Gregorijam Brīnumdarim: „Raugi, tu esi mums stāstījis par Romas ienaidnieka sakāvējiem, un tagad stāsti mums par Etiopijas kaujas ratiem un vai tie paliks ij turpmāk, līdz Kristus atnākšanai, kā tu mums esi teicis par Ciānu un par Etiopijas tautas ticību, – vai arī viņu kaujas rati paliks tāpat?” Un Gregorijs viņiem sacīja: „Tie nekādā ziņā nepazudīs. Un vēlreiz, uzklausiet mani un es jums pasludināšu, lūk, ko: daži jūdi pacels galvas pret mūsu ticību Nagrānā un Armēnijā dienās pēc šīs, un Dievs darīs savu gribu, lai Viņš varētu tos sakaut, jo Armēnija ir Romas zeme, un Nagrāna ir Etiopijas zeme.

117. Par Romas ķēniņu un Etiopijas ķēniņu

Un Romas ķēniņam un Etiopijas ķēniņam, un Aleksandrijas arhibīskapam – jo Romas vīri bija pareizticīgi – tika paziņots, ka viņiem tie jāsakauj. Un viņiem bija jāceļas kaujai un jāiet karā pret Dieva ienaidniekiem, jūdiem, un jāiznīcina tie, Romas ķēniņam Enjam un Etiopijas ķēniņam Pinhāsam; un viņiem bija jāizposta to zemes un jāuzceļ tur baznīcas, un viņiem bija jāsagriež jūdi gabalos šī divpadsmit mēness loku Loka galā. Tad jūdu valstij būs jādara gals un jānodibina Kristus valsts līdz pat viltus mesijas atnākšanai. Un šie divi ķēniņi, Justīns, Romas ķēniņš, un Kālebs, Etiopijas ķēniņš, satikās Jeruzālemē. Un viņu arhibīskapam bija jāsagatavo upuri, un viņiem bija jāupurē, un viņiem bija jāiedibina ticība mīlestībā, un viņiem bija vienam otru jāapdāvina un jādod miera sveicienu, un viņiem bija jāsadala savā starpā zeme, sākot no Jeruzālemes puses, kā jau esam sacījuši šīs grāmatas sākumā[310]. Un mīlestības vārdā viņiem bija kopīgi jānes Etiopijas ķēniņa karaliskais tituls. Viņiem bija jāsavienojas ar Dāvidu un Sālamanu, viņu tēviem. Tas, kuru viņi ticībā noskaidrotu ar izlozi, taptu dēvēts pēc Romas ķēniņu vārdiem, būtu jāsauc par Etiopijas ķēniņu, un attiecīgi Romas ķēniņam būtu jānes „Etiopijas ķēniņa” vārds, un viņam būtu jāpiedalās izlozē, ar kuru viņš būtu jānosauc līdz ar Dāvidu un Sālamanu, viņu tēviem, pēc četru evaņģēlistu parauga. Un ceturtais, tas, kuru viņi izvēlētos katrs savā valstī...[311]

Un šādi, kad viņi bija kļuvuši vienoti ar kopīgu saiti un bija iedibinājuši pareizo ticību, viņiem bija jānosaka, ka jūdiem vairs nav jādzīvo un katram no tiem jāatstāj savs dēls tur; un Etiopijas ķēniņam bija jāatstāj tur savs pirmdzimtais dēls, kura vārds bija Israēls, un bija priecīgi jāatgriežas savā zemē. Un, kad viņš atnāca pie sava karaliskā nama, viņam bija neizmērojami jāpateicas Dievam un jāupurē sava miesa kā slavinājuma upuris viņa Dievam. Un Dievs labprāt viņu pieņems, jo viņš pēc atgriešanās nebūs apgānījis savu miesu, toties būs sirds šķīstībā devies klosterī. Un viņš darīs par ķēniņu savu jaunāko dēlu, kura vārds ir Gabra Maskals[312], un viņš pats noslēgsies klosterī. Un, kad tas būs izstāstīts Nagrānas ķēniņam, Kāleba dēlam, viņš nāks, lai valdītu pār Ciānu, un Gabra Maskals liks saviem karapulkiem celties, un viņš ceļos kaujas ratos, un viņi satiksies Lības jūras šaurajā galā[313] un cīnīsies kopā. Un tajā pašā naktī viņi abi lūgsies no saulrieta līdz pat ausmai, kad bija gaidāma sīva kauja. Un, kad viņi raudādami vērsīsies pie Dieva, tas uzlūkos viņu abu lūgšanu un viņu tēva nožēlas pilno lūgšanu un sacīs: „Šis ir vecākais un ir cēlies izpildīt sava tēva gribu, un tas, jaunākais, ir mīlējis savu tēvu un ir lūdzis par viņu Dievu.” Un Dievs sacīs Gabra Maskalam: „Izvēlies starp kaujas ratiem un Ciānu!” Un Viņš darīs tā, lai tas izvēlas Ciānu, un viņš atklāti valdīs sava tēva tronī. Un Dievs liks Israēlam izvēlēties kaujas ratus, un viņš valdīs slepeni un nebūs redzams, un Dievs sūtīs viņu pie visiem tiem, kas būs pārkāpuši Dieva pavēles. Un neviens necels mājas, un viņi dzīvos teltīs, un neviens necietīs pārgurumu no darba, un neviens ceļojumā necietīs no slāpēm. Un viņu dienas būs divkārt ilgas nekā parastiem cilvēkiem, un viņi liks lietā lokus un bultas un šaus un caururbs tos, ko Dievs ienīst.

Šādi Dievs ir sagatavojis Etiopijas ķēniņam vairāk slavas un žēlastības, un cēluma nekā visiem citiem zemes ķēniņiem Ciānas dižuma dēļ, debesu Ciānas, Dieva likuma mājokļa dēļ. Un kaut Dievs liktu mums visu izpildīt, kā Viņa garam labpatīk, un izglābtu mūs no savām dusmām, un pieņemtu mūs savā valstībā. Āmen.

Un viņi atbildēja un sacīja tam: „Nudien, tu esi labi runājis, jo šādi tas bija tev atklāts caur Svēto Garu. Tu esi mums izstāstījis visu, kas noticis, un tu esi saskaņā ar Romas Domīcija grāmatu. Un tu esi arī pravietojis, kas notiks ar divām pilsētām, Kristus līgavām, Nestasjas un Arkādijas, un Marenas, un Etiopijas baznīcām, dižajām Dieva pilsētām, kur šķīsti upuri un dāvanas tiks ziedoti ikkatrā laikā.

Lai Dievs parāda mums savu žēlastību! Lai visu svēto un mocekļu svētība ir ar mums mūžīgi mūžos! Āmen. Kristus ir mūsu ķēniņš, un Kristū ir mūsu dzīve mūžīgi mūžos. Āmen. Un āmen.”

Kolofons

Arābu tekstā ir sacīts: „Mēs esam uzrakstījuši šo grāmatu arābiski no koptu manuskripta, kas pieder Marka evaņģēlista tronim, skolotājam, mūsu visu Tēvam. Mēs esam pārtulkojuši to četri simti un devītajā žēlastības gadā, Etiopijas valstī, ķēniņa Gabra Maskalas, saukta Lalibalas, dienās, abata Georgija, krietnā bīskapa, dienās. Un Dievam nelikās vajadzīgi likt to tulkot un skaidrot Abesīnijas mēlē. Un, kad es biju to pārdomājis – kāpēc gan Abalēzs un Abalfarogs, kas pārbaudīja šo grāmatu, nepārtulkoja to? Es sacīju šādi: tas notika Zaguas dienās, un viņi to nepārtulkoja tāpēc, ka šajā grāmatā sacīts: tie, kas valda, nebūdami israēlieši, ir likuma pārkāpēji. Ja viņi būtu bijuši no Israēla valsts, viņi būtu to pārtulkojuši. Un tā tika atrasta Nācaretē.”

„Un lūdzieties par mani, jūsu kalpu Īzaku, nabaga vīru. Un nerājiet mani manas valodas izloksnes nepareizības dēļ. Jo es esmu daudz pūlējies Etiopijas valsts godības labad, un debesu Ciānas slavas labad, un Etiopijas ķēniņu godībai. Un es vērsos pie taisnā un Dievu mīlošā gubernatora Jaebikas Egzie, un viņš bija atzinīgs un sacīja man: „Strādā.” Un es strādāju, ar Dieva palīgu, un Viņš neatriebās man par maniem grēkiem. Un lūdzieties par savu kalpu Īzaku un par tiem, kas pūlējušies kopā ar mani šīs grāmatas sagatavošanā, jo mēs bijām gaužās grūtībās, es un Jamharanābs, un Hezba-Krestoss, un Andrejs, un Filips, un Mahariābs. Lai Dievs ir viņiem žēlīgs un lai Viņš ieraksta to vārdus debesu valstības Dzīvības Grāmatā līdz ar visu svēto un mocekļu vārdiem uz mūžu mūžiem! Āmen.”

Šeit beidzas angļu izdevuma teksts. Franču izdevumā seko vēl divas rindkopas:

Un pēc Kristus piedzimšanas bija ķēniņi:
Bazens, Senfa-Asgeds, Bahra-Asgeds, Girma-Sefers, Sarada, Kuelo-Lesions, Sargaī, Zaraī, Bagamaī, Zan-Asgeds, Sion-Hesg, Malbagads, Safarads, Agdars, Abreha, Ašbeha, mīļie brāļi, Asfeha, Arfeds un Amsi, viņa brālis, Ardada, Saladoba, Alamida, Tazena, Kālebs, Gabra Maskals, Konstantīns, Bazagars, Asfahs, Armahs, Zan-Asfehs, Zan-Segeds, Feresenaī, Adreazs, Aīzurs, Madaī, Kalavoudioss, Germa-Asfa, Zemass, Degna-Mikaēls, Badagezs, Armahs, Hezba-Anani, Degnazans, Anbesa-Vadems, Delnads.

Pēc tam tauta, kas nebija no Dāvida cilts un no Israēla tautas, sagrāba ķēniņa varu, kā jau Kungs sacījis: „Es esmu greizsirdīgs pret viņiem, jo viņi nav mana tauta.” Un Viņš teica par šiem: Jekuno Amlaku, Jagba Sionu, Baher-Segedu, Hezba-Aradu, Kedma-Segedu, Zan-Segedu, Vedem-Aradu, Amda-Sionu.

Piezīmes un atsauces

1 Tulkots no Vollesa Badža (E.Wallace Budge) tulkojuma angļu valodā, salīdzinājumam un precizējumam vietām izmantojot Samuela Mālera (Samuel Mahler) tulkojumu franču valodā. Tulkojis Jānis Elsbergs.
2 1.Mozus 1:26. Šeit un turpmāk, kur nav citas norādes, angļu tulkotāja piezīmes, dažviet precizētas vai papildinātas.
Tulkotāja piezīmes apzīmētas ar J.E.
3 Psalmi 74:2
4 Proti, Jaunava Marija, kas vēlāk ir identificēta ar „Dieva likuma mājokli, debešķīgo un garīgo Ciānu.”
5 Šeit ir runa nevis par Sv. Gregoriju Taumaturgu (dzīvojis ap 213-270), bet par sv. Gregoriju Apgaismotāju (ap 257-337), proti, Grigoru Lusavoriču, Armēņu apustuliskās baznīcas dibinātāju.
6 Salīdz. Psalmi 8:6
7 Salīdz. 1.Mozus 9:25-27
8 1.Mozus 8:21; un salīdz. 1.Mozus 9:4
9 Mateja 24:35
10 Hāma dēlu (1.Mozus 10:6)
11 Te kaut kas ir sajaukts; Kēnāns bija Enoša dēls (1.Mozus 5:9).
12 Salīdz. 1.Mozus 15:1
13 Salīdz. 1.Mozus 12 un 13:14-17
14 1.Mozus 35:22; 49:5
15 1.Laiku 5:1
16 Šeit vārds Jūda tiek uzlūkots kā atvasinājums no etiopiešu saknes hêd – „aiznest ar varu.”
17 Skat. 1.Laiku 2:25
18 Mateja 1:4; Lūkas 3:33
19 Skat. 2.Mozus, sākot ar 25:10
20 Psalmi 9:12
21 Šķiet, domāts Timotejs, Konstantinopoles, resp. Jaunās Romas, patriarhs 511.–517. g.
22 Skat. 19.nodaļā (Tulk.)
23 Mateja 12:42; Lūkas 11:31
24 Atsevišķos gadījumos saglabāta angļu versijā vietumis sastopamā sintaktiskā divdomība: kā šajā teikumā, kad nav skaidrs, uz ko attiecas viņš, – Sālamanu vai Tamrinu. – J.E.
25 Kora – apmēram 45 litri.
26 Proti, Mariju – skat. 11.nodaļu. – J.E.
27 Saule angliski ir vīriešu dzimtē, pieļauju, ka arī geēzā – valodā, no kuras tulkota angļu versija. – J.E.
28 1.Ķēniņu 11:1
29 Ēģiptes dienvidos.
30 Skat. Yâḳût, IV, 250. lpp. – Šķiet, ar šo V.Badža norādi domāts Yāqūt ibn-'Abdullah al-Rūmī al-Hamawī (1179.–1229.g.), grieķu izcelsmes arābu enciklopēdists. –J.E.
31 1.Mozus 22:17
32 Salīdz. 1.Korintiešiem 7.
33 Salīdz 3.Mozus 18:18
34 Gvidi (pēc Becolda) salīdzina ar Nr. 19 apokrifiskajos Canones Apostolorum. [Ignacio Gvidi (1844.-1935.g.) – itāliešu
orientālists.]
35 Šīs rindkopas turpinājums ir šī darba autora komentārs. (Šī V.Badža piezīme nav gluži saprotama. – J.E.)
36 Pazīstams arī kā Meneliks I.
37 Šis sižeta pārlēciens tulkotājam pieejamajos komentāros nav izskaidrots. – J.E.
38 Salīdz. Apustuļu darbi 8:27.
39 1.Korintiešiem 1:20.
40 Psalmi 132:11; salīdz. 1.Samuēla 7:16.
41 Šeit ir kļūda. Autors domājis Joābu, Dāvida karapulka virsnieku. Vairākos manuskriptos ir lasījums „Benyas”, proti, Benājāhu, Jehojādas dēls (skat. 1.Ķēniņu 2:35), kas tika ielikts Joāba vietā.
42 Skat. 1.Mozus 3:16.
43 Salīdz. Psalmi 95.
44 Salīdz. Psalmi 96.
45 Šās nodaļas teksts salīdzināms ar 5. Mozus grām. 28. nod. – J.E.
46 Šās nodaļas tekstu savukārt var salīdzināt ar 2. Mozus grām. 20. nod. un 3. Mozus grām. 18. nod. – J.E.
47 Autors šķiet nedaudz sapinies šajos daudzajos kaunos/kaunumos (angliski tulkots: shame), bet šķetināt laikam nav īpašas vajadzības. – J.E.
48 Atskaitot nepārprotamos Bībeles personāžus Azarju, Cādoku un Nātānu, tulkotājs nav noskaidrojis pārējo minēto personu cilmi un viņu vārdu optimālo pareizrakstību. Tā kā to nekomentē arī V. Badžs, ļoti iespējams, ka tas nav diez cik viegli noskaidrojams. – J.E.
49 V. Badžs te norāda: sic! Tiešām interesants šeola novietojums. – J.E.
50 Skat. 1. Samuēla 15. nod.
51 1. Ķēniņu 17. nod.
52 Šeit pārrakstītājam jāievieto attiecīgajā laikā valdošā ķēniņa vārds.
53 V. Badža tekstā šī persona dēvēta gan Elmeyas, gan Elmiyas, biežāk Elmeyas, tāpēc šeit vienādots kā Elmejass. – J.E.
54 Franču versijā šeit – ciltis. – J.E.
55 Jesajas 65:1
56 Psalmi 72:9
57 Salīdz. ar 87. Psalmu un Jesajas 51:16
58 1. Samuēla 6:4 minētas 5 peles un 5 augoņi (jeb trumi), kamēr Bībeles angļu tulkojumā tie dēvēti emerods, kas ir sens hemoroīdu apzīmējums (un arī V. Badžs šeit paskaidro: „ten figures of their shame (i.e. the emerods)”). „Kunga roka smagi gūlās pār ašdodiešiem un deldēja tos. Viņš sita ar augoņiem (emerods) gan Ašdodu, gan tās apkārtni.” (1.Samuēla 5:6) Salīdz. še ar 61. nodaļu, kur reālistiskāks tēlniecības objekts. – J.E.
59 1. Samuēla 2:29-34.
60 Mateja 17:4; Lūkas 9:33.
61 Krievu tulkojuma autors I. Starikovs skaidro, ka ar to domāta Bizantija. – J.E.
62 Nepārprotami anahronismi. Aleksandrija un Kaira dibinātas krietni pēc aprakstītā Ķēniņu laikmeta.
63 Mīklaina vieta. Krievu tulkotājs I. Starikovs skaidro šādi: „Sālamans uzskata etiopiešus par vieglāku tautu nekā Israēlu, ja kādos hipotētiskos svaros sver to labās īpašības. Attiecīgi iznāk, ka derības šķirsta svars/vērtība, pārejot pie etiopiešiem, arī mazinās. ” – J.E.
64 Jesajas 66:1-2.
65 1. Laiku 22:8-10.
66 Šādu variantu piedāvā franču versija. Angļu versijā: akarino – ar piezīmi, ka tas droši vien kropļots Ekronas (dieva Belcebula pilsētas) vārds. (2. Ķēniņu 1:2) – J.E.
67 Psalmi 72:11; 89:3-5, 28- 30; 132:11-13.
68 Par šiem notikumiem sk. arī 1. Samuēla 4-7.
69 Salīdz. ar 1. Samuēla 6:4 un šeit ar 51. nodaļu.
70 Salīdz. 1. Samuēla 6:7 („iejūdziet ratos divas pirmpiena govis”).
71 Šis teikums tulkots no franču versijas, kur šī vieta salīdzinoši skaidrāka un loģiskāka. – J.E.
72 I. Starikovs skaidro, ka ar šiem arhibīskapiem (tie paši 318 ortodoksie tēvi, kas 1. nodaļā) domāts Pirmais vispasaules koncils Nīkajā 325. gadā. – J.E.
73 Skat. 2. Samuēla 11.
74 1. Ķēniņu 2:5-9.
75 Sālamana brālis – Adonijāhu (1. Ķēniņu 2:17-25).
76 Jāņa 2:19-21.
77 Salīdz. Galatiešiem 3:28.
78 Dziesmu Dziesma 3:7-8.
79 Dziesmu Dziesma 3:9.
80 Psalmi 2:7.
81 Psalmi 72:1-2.
82 Psalmi 110:4.
83 Iblīss – Sātans Korāna leksikā.
84 Bībelē Dāvids ir astotais Jišaja dēls. Skat. 1. Samuēla 16:10-12.
85 Ne no angļu, ne krievu, ne franču versijām netieku gudrs, kas ir šai rindkopā minētie „krietnie vīri”. – J.E.
86 Sal. 1. Mozus 22:13
87 Sekojošā epizode arī Vecās Derības 1. Ķēniņu grāmatas 12. nodaļā.
88 Sal. 2. Samuēla 7:12; Psalmi 132:12
89 Psalmi 89:37-38
90 Sal. Psalmi 89: 35-36.
91 Visai mīklaina ģenealoģija. I. Starikovs uzskata, ka te apvienoti Jāzepa, Marijas vīra, raduraksti, kas rodami Mateja 1. un Lūkas 3. nodaļā, tomēr šis skaidrojums nešķiet gana izsmeļošs. – J.E.
92 Mateja 1:20
93 Te Kebras senie autori vienā rindkopā radījuši vēsturisku un mītisku faktu kokteili ar vismaz 2000 gadu amplitūdu. I.Starikovs komentē, ka Konstantīna vīzija notikusi AD 321.gadā, savukārt, ja vienu paaudzi rēķina kā 25 gadus, tad 18 paaudzes iznāk 450 gadi, kas aptuveni atbilst laikam starp Sālamana un persiešu ķēniņa Dārija valdīšanām (tiesa, ņemot vērā, ka Sālamans bija pirms Dārija, nevis otrādi, attiecīgi ap 970.-520.g.p.Kr.). Var piebilst, ka astrolābiju esot izgudrojuši grieķi ap 150.g.p.Kr., bet Tīra dibināta vismaz 450 gadus pirms Sālamana. – J.E.
94 Patiesībā ēdom ebreju valodā ir „sarkans,” un apzīmējums būtu saistāms ar sarkanajām lēcām. – J.E.
95 Galatiešiem 5:17
96 Galatiešiem 5:16
97 Salīdz. Mateja 10:8.; 19:28.; Lūkas 10:19.
98 Psalmi 28:3, 4
99 Sakāmvārdi 30:18-19
100 Salīdz. 1. Mozus 38. Otrā dēla vārds ir Onāns, – J.E.
101 Skat. Soģu grām. 15. un 16.nodaļu.
102 Te vados no franču tulkojuma, kas šeit šķiet loģiskāks par angļu versiju, kurā te lādes vietā spilvens. – J.E.
103 I.Starikovs te citē speciālista komentāru (no Г.В.Синило "Древние литературы Ближнего Востока и мир
ТаНаХа" Поэтика Песни Песней
), ka senās Ēģiptes dzejā mīlētāji viens otru tradicionāli uzrunā kā brāli un māsu. – J.E.
104 1. Mozus 15.-18. nod.
105 Salīdz. Jesajas 31:9 – „Kungs, kam Ciānā liesmu kvēle un kam Jeruzālemē krāsns.” Brentona Septuagintas tulkojumā: „Svētīts ir tas, kam sēkla Ciānā un mājas draugi Jeruzālemē.” –J.E.
106 Salīdz. 5.Mozus 4:1 (arī 2.Mozus 21:1).
107 Salīdz. 5. Mozus 27:15-26.
108 Talants (var. talents) – sena naudas vienība. – J.E.
109 Salīdz. Mateja 25:22.
110 Šajā rindkopā V. Badžs virkni problemātisku sugu nosaukumu atstājis netulkotus geeza transkripcijā. Franču versija stipri atšķiras, bet arī jūtams, ka tulkotājs nav bijis pilnīgā skaidrībā. Šeit mēģināts rast kompromisu starp abām versijām, un problemātiskie dzīvnieki izlaisti vieglākas lasāmības pēc. – J.E.
111 Šajā teikumā vados no franču versijas. – J.E.
112 Nav skaidrs, kas ir šie intriģējošie little Blacks. Franču versijā ir 6000 jaunavas, kas nešķiet īpaši loģiski. – J.E.
113 Kā daudzviet Kebra Nagast ar īpašvārdu identificējamu atveidi problēmas bijušas gan angļu, gan franču tulkotājiem, un tās paliek arī šeit. – J.E.
114 Psalmi 73:8-9
115 Jāņa 21:25.
116 Salīdz. Psalmi 40:8.
117 Salīdz. 5.Mozus 18:15.
118 4.Mozus 21:6-9.
119 4.Mozus 12:2.
120 4.Mozus 11:16-24; 2.Mozus 19.
121 2.Mozus 33:18-23.
122 2.Mozus 34:33.
123 Ecehiēla 43:1.
124 2.Mozus 3:2.
125 Skat. 4.Mozus 16.
126 Salīdz. 2.Mozus 17:4; 4.Mozus 17:6.
127 4.Mozus 17:23.
128 Psalmi 87:2-3.
129 Salīdz. 2.Mozus 25:10-11.
130 Gomors (vai gomers, vai omers) faktiski ir mērvienība. Salīdz. 2.Mozus 16:33 – „Ņem krūku un ieber tajā pilnu omeru mannas.” – J.E.
131 Šis grieķu vārds ἄκρατος tiešām nozīmē „neatšķaidīts”. – J.E.
132 2.Mozus 17:6.
133 Mateja 7:24-25.
134 Jāņa 10:7,9.
135 Mateja 16:18.
136 Jāņa 10:11,14.
137 Jāņa 21:17.
138 Jāņa 15:5,16.
139 2.Mozus 10:21-22.
140 Salīdz. 2.Mozus 7:10.
141 Salīdz. 2.Mozus 7:19; 2.Mozus 8.
142 2.Mozus 17:11-13.
143 Salīdz. 2.Mozus 15:25.
144 Psalmi 22:17.
145 Psalmi 69:22.
146 1.Mozus 2:17.
147 Angļu tulkotājs te uzsvērti atstāj terminu „Jahannam”, kas ir elles arābu apzīmējums Korānā. Acīmredzot, tā ir oriģinālā, kamēr citviet – bibliskais „šeols”. – J.E.
148 Salīdz. Mateja 23:13 un Lūkas 18:9.
149 2.Pētera 2:4.
150 1.Mozus 6:2-4.
151 1.Mozus 6: 14-18.
152 „Kebra nagast” franču tulkojumā šī vieta tulkota kā „vircas bedre”, kamēr Jeremijas 38:6 tā ir gan aka, taču tāda, kur nevis ūdens, bet mēsli. – J.E.
153 „On the day of might”. Salīdz. Psalmi 110:3. Bībeles angļu tulkojumā (KJV) te tiešām ir „the day of thy power”.
Latviski ar to sabalsojas vien vecais Bībeles tulkojums: „Tawas uswarreschanas deenā...” – J.E.
154 Apustuļu 1:1.
155 Marka 1:1.
156 Jāņa 1:1.
157 Psalmi 33:9.
158 Psalmi 33:6.
159 Lūkas 23:34.
160 Salīdz Jesajas 53:1-5
161 Psalmi 45:6.
162 Psalmi 109:5.
163 Jesajas 29:13.
164 Salīdz. 5.Mozus 32:21,28.
165 Salīdz. Apustuļu 6:3.
166 Apustuļu 7: 53-54.
167 Mateja 26:26.
168 Jesajas 44:16-17.
169 Psalmi 96:5.
170 Salīdz. 1.Mozus 18:1.
171 1.Mozus 22:13.
172 1.Mozus 30:37-38.
173 Ebrejiem 11:21.
174 2.Samuēla 6:5.
175 Nav gluži skaidrs, kas šajā vietā ir šis „viņš”. – J.E.
176 V. Badžs te nelieto pēdiņas un netop skaidrs, kurā vietā beidzas Kirila teiktais un atsākas Kebra Nagast galvenā „teicēja” Gregorija stāstījums. – J.E.
177 Salīdz. Mateja 12:49; Marka 3:32-35.
178 Ebrejiem 11.
179 Jozuas 2:1.
180 Marka 16:16.
181 1.Mozus 14:18.
182 Salīdz. Jesajas 6: 10; 44:18.
183 Jesajas 9:5.
184 Salīdz. Jesajas 42:1.
185 Salīdz. Jeremijas 30:6-9.
186 Salīdz. Jesajas 60:2-3.
187 Jesajas 35: 3-6.
188 Psalmi 50:3.
189 Salīdz. Baruha 3:38.
190 Salīdz. Jeremijas 32:38; Ecehiēla 11:20; 2.Korintiešiem 6:16.
191 Psalmi 118:26, 129:8.
192 Habakuka 3:3.
193 Salīdz. Jeremijas 31:31.
194 Salīdz. 1.Jāņa 3:5,8.
195 Psalmi 48:2,3.
196 Psalmi 87:5,6.
197 Salīdz. 2.Korintiešiem 6:16.
198 Psalmi 72:6,7.
199Jesajas 59:20.
200 Salīdz. Zaharijas 2:14.
201 Mihas 4:2.
202 Salīdz. Zaharijas 8:3.
203 Salīdz. Jeremijas 31:11, 12.
204 Maleahija 3:1.
205 Zaharijas 9:9.
206 Maleahija 3:20.
207 Zaharijas 1:16.
208 Psalmi 72:15.
209 Ījaba 9:8.
210 Psalmi 18:10.
211 Jesajas 7:14.
212 Psalmi 110:3.
213 Psalmi 2:7.
214 Soģu 6:37; Psalmi 72:6.
215 Psalmi 33:13.
216 5.Mozus 32:43.
217 Psalmi 132: 17-18.
218 Jesajas 54:4.
219 Psalmi 18:45.
220 Psalmi 18:46-47.
221 Adonaī – viens no Dieva apzīmējumiem Vecajā derībā, senebreju val. ar nozīmi Kungs. Noprotams, ka tas netulkots lietots Kebra nagast oriģinālā. – J.E.
222 Jesajas 63:1.
223 Psalmi 96:10.
224 Psalmi 96:13; 98:9.
225 Jesajas 10:33; Hagaja 2:7.
226 Jesajas 45:13; Hagaja 2:9.
227 Jesajas 11:10.
228 Psalmi 105:1-2.
229 Sakāmvārdi 8:22-30.
230 Psalmi 72:5,17.
231 Sakāmvārdi 8:30-31.
232 Ecehiēla 43:2.
233 Jesajas 35; 43:20.
234 Sakāmvārdi 30; Jesajas 40:12.
235 Maleahija 1:10–11.
236 Salīdz. Jesajas 2:3; Mihas 4:2.
237 Psalmi 50:7.
238 5.Mozus 6:4.
239 Jesajas 60:1.
240 Zaharijas 9:9.
241 Psalmi 8:3.
242 Jesajas 54:13.
243 Psalmi 81:4.
244 Zaharijas 9:9.
245 Jesajas 62:11.
246 Psalmi 118:26.
247 1.Mozus 49:8-12.
248 Salīdz. Ascensio Isaiae, ed. Dillmann, pp. 13 & 57.
249 V. Badžs še sniedz norādi uz Psalmiem 22:22 un 92:11, un angļu kanoniskajā King James Bībeles izdevumā šais vietās tiešām minēts mītiskais vienradzis, kamēr jaunajā latviešu tulkojumā figurē sumbrs vai meža vērsis. Vecajā gan: „Ispesti mann no ta lauva rihkles un no to weenradschu rageem...” un „Bet tu pa=augstinasi mannu raggu, kà weena weenradscha...” – J.E.
250 Salīdz. Psalmi 75:11.
251 Šeit norāde uz Habakuka 3:4, kur „Gaiši mirdzēja stari no viņa rokas,” kamēr King James versijā staru vietā ir ragi. Vecais latvju tulkojums: „Un spihdumi itt kà raggi mettahs no wiņņa rohkas...” – J.E.
252 Psalmi 9:16.
253 Psalmi 7:17.
254 Sakāmvārdi 6:12-15.
255 Psalmi 41:8-10.
256 Jesajas 10:1-2.
257 Psalmi 104:35.
258 Psalmi 36:2.
259 Sakāmvārdi 11:11.
260 5.Mozus 29:19.
261 Psalmi 109:17.
262 Salīdz. Ecehiēla 18:12-13.
263 Ījaba 18:16-19.
264 Hozejas 4:1-2.
265 Psalmi 109:6-8.
266 2.Mozus 23:8; 5.Mozus 27:25.
267 Habakuka 1:4.
268 Psalmi 112:10.
269 Sakāmvārdi 11:1.
270 Zaharijas 11:12.
271 Citēts no LXX (5.Mozus 28:66). Skat. The Times Lit. Suppl., June 1, 1921. – Šī V. Badža atsauce var samulsināt, bet, lai vai kā, LXX ir Septuagint – Bībeles sengrieķu tulkojums, bet, kas rakstīts minētajā 1921. g. laikraksta numurā, paliek noskaidrojams. – J.E.
272 Psalmi 22:17-19.
273 Jesajas 53:1-3.
274 Sālamana gudrības grāmata 2:12.
275 Sakāmvārdi 1:10-17.
276 Psalmi 69:22.
277 Jesajas 53:4-7.
278 Zaharijas 11:13; [arī Mateja 27:7 – J.E.].
279 Jesajas 53:12.
280 Psalmi 35:12.
281 Zaharijas 12:10.
282 Apustuļu 3:20; [kā norāda arī krievu tulkotājs, tieša atbilsme šeit nav manāma – J.E.].
283 Psalmi 12:6.
284 Psalmi 82:8.
285 Psalmi 44:27.
286 Psalmi 68:2.
287 Psalmi 78:65.
288 Salīdz. Jesajas 53:4 utt.
289 Psalmi 16:10.
290 Salīdz. Maleahija 3:20.
291 Psalmi 68:19.
292 Psalmi 68:23.
293 Psalmi 68: 33, 34.
294 Amosa 4:13.
295 Psalmi 21:14.
296 Zaharijas 14:4; Psalmi 18:11.
297 Psalmi 24:7-10.
298 Zaharijas 14:5.
299 Psalmi 62:12-13.
300 Daniēla 7:13-14.
301 2.Mozus 3:6; Mateja 22:32.
302 1.Mozus 47:29-30.
303 No konteksta un sekojošā aptuvenā citāta (1.Mozus 50:24-25) izriet, ka šeit vajadzētu būt Jāzepam, ne Jēkabam. – J.E.
304 Mateja 10:15.
305 Mateja 7:15.
306 Poētiski heroizēta teksta vieta. Patiesībā minētie Markions un Irēnijs bija agrīnās kristietības perioda teologi (kuriem nudien bija domstarpības). – J.E.
307 Psalmi 68:32.
308 5.Mozus 19:15; Mateja 18:16; Jāņa 8:17; 2.Korintiešiem 13:1.
309 Jesajas 26:19.
310 Skat. 20. nodaļu.
311 Šķiet, uz kursīvā iezīmēto fragmentu attiecināma angļu versijas radītāja V. Badža piebilde 1932. g. izdevuma ievadā: „Atsevišķas šīs nodaļas teksta vietas ir grūti saprast.” Franču versija mazliet skaidrāk norāda, ka notikusi savveida titulu apmaiņa starp Romas un Etiopijas ķēniņiem, tomēr pilnīgas skaidrības nav arī tajā. – J.E.
312 Šis Israēls, Aksumas valsts karalis, un viņa jaunākais brālis Gabra Maskals – reālas vēsturiskas personas VI gs.
beigās. – J.E.
313 Domāta, šķiet, Sarkanā jūra. – J.E. 

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.