Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Nocirst galvu un sadedzināt – kā viduslaiku Anglijā cīnījās ar dzīvajiem miroņiem

Viduslaiku Eiropas, jo īpaši Britu salās tapušie vēstures avoti nereti vēstī par gadījumiem, kad grēcinieki, kristīgo sakramentu nesaņēmušas personas un dažāda veida “sliktā nāvē” mirušie neilgi pēc nāves, ļaunā apsēsti, atgriezušies pie dzīvajiem, lai tiem kaitētu – uzbruktu, nodarot miesas bojājumus, vai izplatītu sērgas. Visdrošākais, daudzkārt pārbaudītais līdzeklis, kā tikt vaļā no dzīvā miroņa, bija tā galvas un locekļu nociršana un sadedzināšana. Ar pētījuma rezultātiem, kas pirmo reizi sniedz pārliecinošas materiālas liecības par šāda veida fizisku cīņu pret ļaunajiem jeb dzīvajiem miroņiem viduslaiku Lielbritānijā, klajā nākuši pieminekļu aizsardzības aģentūras “Vēsturiskā Anglija” (Historical England) un Sauthemptonas universitātes arheologi. Raksts par pētījumu 2017.gada 2.aprīlī publicēts izdevumā “Journal of Archaeological Science.”

Publikācijā aplūkotajā pētījumā zinātnieki analizēja Jorkšīras grāfistes Pērsiju Varemas (Wharram Percy) viduslaiku ciema vietā, seklās bedrēs ārpus kapsētas uzietās cilvēka kaulu atliekas. Uz sajauktajiem 137 atsevišķajiem kauliem, kuri veidoja nepilnas 10 indivīdu atliekas, bija redzamas neilgi pēc mirušo nāves radušās lūzuma, griezuma un deguma pēdas. Pētījuma mērķis bija noskaidrot, ar kādu nolūku laikabiedri šādi rīkojušies ar mirušo ķermeņiem. Darba gaitā kauli tika datēti ar C14 metodi, tiem noteica stroncija izotopu sastāvu, kā arī izpētīja ar osteoloģiskām metodēm. Pētījuma sākumā tika izvirzītas divas darba hipotēzes kaulu bojājumu skaidrojumam – bada laika kanibālisms vai apotropiskas, ļaunumu atvairošas darbības tā saukto dzīvo miroņu neitralizēšanai.

Pērsiju Varema – Eiropas pazīstamākais viduslaiku ciems

Pamestais viduslaiku zemnieku ciems – Pērsiju Varema – atrodas Anglijā, Jorkšīras Voldu apgabala ziemeļos (Wolds – no senangļu Wald, mežs. Anglijā šo vārdu senāk lietoja, lai apzīmētu kalnāju mežus. Taču mežus laika gaitā izcirta un par “voldiem” sāka dēvē klajus apvidus, kas atrodas kalnainās vietās ar krīta vai kaļķakmens pamatslāni zem augsnes). Savas pastāvēšanas laikā Varema bijusi maznozīmīgs, periferiāls lauku centrs, kas sastāvēja no divām, gar ceļu novietotām māju rindām, nelielas muižas un baznīcas. Tagad ciema vietu ainavā iezīmē vairs tikai viena sena celtne – viduslaiku baznīcas drupas. Pārējās kādreiz pastāvējušās ciema ēkas – divas Pērsiju muižas celtnes un apmēram 40 zemnieku mājas vairs tikai nojaušamas nelielos, ar zāli apaugušos pacēlumos.

Ciems pastāvējis apmēram 600 gadus, taču vieta, tajā atrodoties vienai vai divām zemnieku sētām, bijusi apdzīvota vismaz jau no romiešu laikmeta. Dibināts IX vai X gadsimtā, Varemas ciems savu uzplaukumu piedzīvojis laikā starp XII un XIV gadsimtu, kad piederēja kādam mazāk nozīmīgam dižciltīgās normaņu baronu Pērsiju dzimtas atzaram. XV gadsimta II pusē, zemes īpašniekiem daudzviet Anglijā pārejot no graudkopības uz aitu audzēšanu, kas kļuva izdevīga pieaugošo vilnas cenu dēļ, vairāki Pērsiju Varemas zemnieki, lai atbrīvotu zemi ganībām, tika pārvietoti uz citām vietām. Process noslēdzās 1527.gadā, kad barons Viljams Hiltons, kura priekštecis 1400.gadā maiņas ceļā Varemu bija ieguvis no Pērsijiem, pārvērta par ganībām pēdējos pāris vēl apstrādātos ciema strejgabalus. Vēl pēc 15 gadiem bijušo ciema druvu vietā tikai divu ganu uzraudzībā zāli ēda kādam Torpam no Epltonas piederošas 1240 aitas.

Nākamajos gadsimtos Varema, tās laukus pamatā izmantojot aitu ganībām, gājusi no rokas rokā, līdz 1833.gadā to nopirka 6.Midltonas barons, kura pēcnācējiem ciems pieder vēl šodien.

Varemas Pērsija ir viens no lielākajiem un labāk saglabātajiem vairāk nekā 3000 pamestajiem viduslaiku ciemiem Lielbritānijā. Ciema kā vēstures un kultūras pieminekļa nozīmi nosaka virkne apstākļu.

Pirmkārt tas ir labi saglabājis vairāku laikmetu celtņu paliekas, kuras, izsekojot to attīstībai, var aplūkot un analizēt ne tikai atsevišķi, bet arī visa ciema un apkārtējās ainavas kontekstā.

Otrkārt tā nozīmi vairo plašie zinātniskie pētījumi, kas Varemā veikti, sākot no XIX gs. vidus, kad to uzmērīja “Ordnance Surwey” kartogrāfi. Modernā laika Varemas izpēte sākās 1948.gadā – pēc ciema apmeklējuma to uzsāka saimniecības vēstures pētnieks Moriss Bērsfords. Laikā no 1950. līdz 1990.gadiem izrakumi ciema teritorijā noritēja teju nepārtraukti.

Treškārt, kā norādīts “Vēsturiskās Anglijas” mājas lapā, Pērsiju Varemas ciema kultūrvēsturisko nozīmi vairo šādi, atsevišķi izdalāmi komponenti:

1) vēlā dzelzs laikmeta un Britu-romiešu laikmeta zemnieku apmetnes, – jo lielākā daļa šādu vietu ir postītas vēlāko laiku zemes apstrādes gaitā;
2) labi saglabājusies vidējā sakšu laikmeta (VII gs.) apmetne, – jo šis apmetņu paveids ir tikai nesen atklāts un to vairums izpostītas vēlāko laiku zemes apstrādes gaitā;
3) ciema Sv.Mārtiņa baznīca, – vairāk intensīvās un labi dokumentētās izpētes dēļ;
4) izrakumos iegūtais cilvēku kaulu materiāls, kas ir nepārvērtējams avots viduslaiku Anglijas populāciju demogrāfijas izpētē;
5) lielā, daudzajos izrakumos iegūtā mājsaimniecības priekšmetu kopa, kas ar lielu precizitāti ļauj skaidrot ciema iedzīvotāju sadzīves nianses un ikdienas aktivitātes.

Atraduma vieta

Pētījumā analizētās cilvēku atliekas tika atrastas apmēram 50 metrus uz austrumiem no Varemas baznīcas kapsētas ārējās robežas, ceļam pretējā pusē novietotās māju rindas dienvidu galā. Kaulus ieguva 1963.–1964.gada izrakumu sezonā, laukumā, kas tagad nosaukts par “vietu Nr.12.” Izrakumu mērķis vietā Nr.12 bija t.s. garo māju (long house) atgādinošas zemes konstrukcijas izpēte. Atsedzot vēlāk ar XV gadsimtu datētus ēkas pamatus, to dienvidrietumu pusē uzgāja trīs četrstūrainas bedres, kuras izsmeļot ieguva cilvēku skeleta atliekas. Viena no bedrēm bija 0,3 metrus dziļa, abu pārējo dziļums izrakumu dokumentācijā nav norādīts. Bedru platums variēja no 1 līdz 2,1 metram. Bedru komplekss bija senāks nekā blakus esošā māja – to noteica pēc jauktām romiešu un agro viduslaiku keramikas lauskām, kuras līdz ar kauliem atradās bedru saturā. Izrakumu pārskatā nav atrodams kaulu osteoloģiskais apraksts kā arī nav minētas uz tiem redzamās cilvēka darbību radītās pēdas. Apkopojot materiālus, tolaik tika secināts, ka kauli nākuši no britu-romiešu laika apbedījumiem, kurus viduslaiku ciemata iedzīvotāji celtniecības vai kādu citu saimniecisku darbu gaitā nevilšus izpostījuši un atsegtās atliekas atkal aprakuši. Šo versiju šķietami apstiprināja arī dažu kaulu C14 analīzes, kuras deva viduslaiku datējumu.

Kaulu izpēte

Indivīdi

Izpētot bedrēs atrasto 137 atsevišķo kaulu kopu, zinātnieki noskaidroja, ka tie piederējuši ne mazāk kā 10 atsevišķiem indivīdiem: 6 pieaugušajiem (2 sievietes, 2 iespējami vīrieši, 2 nenoteikti), daļa no kuriem bija vecāki par 50 gadiem, vienai apmēram 20 gadus jaunai sievietei, vienam dzimuma piederības ziņā nenoteiktam padsmitniekam/-cei un diviem, 2–4 gadus un 3–4 gadus veciem bērniem. Paleopatoloģiski izpētot kaulus, netika konstatētas nekādas skeleta anomālijas, kas ļautu izdarīt pieļāvumu, ka bedrēs apraktie būtu bijuši anatomiski kropļi un tāpēc, saistot kroplību ar Sātana ietekmi, varētu tikt uzlūkoti par bīstamiem arī pēc nāves. Kopējais skeleta atlieku daudzums bija krietni mazāks nekā tam būtu jābūt 10 indivīdu apbedījumā. Iespējams, daļa kaulu iznīkusi, taču varētu arī būt, ka izpētītajās bedrēs nonākuši tikai fragmenti no sadalītajiem līķiem.

Datējums

C14 analīžu rezultātu (9 paraugi) statistiska apstrāde liecina, ka mirušie bedrē aiz mājas nav nonākuši vienlaikus, bet garākā laika posmā, sākot no XI un beidzot ar XIII gadsimtu.

Izcelsme

Lai noteiktu vai bedrēs iemestie cilvēki (to līķu atliekas) bijuši vietējie, Varemā dzimuši un auguši, vai arī ienācēji no citurienes, atrasto zobu emaljai (7 indivīdi) veica stroncija izotopu analīzes.

Dažādiem ģeoloģiski un biotopiski atšķirīgiem apvidiem ir raksturīgs savs īpašais stroncija līmenis. Pamatā stroncijs apkārtējā vidē – ūdenī un augos – nonāk no iežiem, bet dzīvnieku un cilvēka organismā tas akumulējas kaulos un zobu emaljā. Tādējādi, izmērot stroncija izotopu sastāvu dažādās zoba emaljas kārtās un salīdzinot ar apkopotiem datiem, kas pārklāj plašākas teritorijas, iespējams noteikt, kur cilvēks dzimis un audzis, kur dzīvojis.

Rezultāti, kas tika iegūti no bedrēs atrastajiem zobiem tika salīdzināti ar baznīcas kapsētā apbedīto varemiešu stroncija līmeņa rādītājiem un to starpā, izņemot vienu indivīdu no bedru paraugiem, nebija vērojama nekāda atšķirība. Tas liecina, ka Pērsiju Varemas iedzīvotāji dzīvoja savrupu dzīvi, populācijai gadu simtu gaitā saglabājoties ģenētiski viendabīgai. Raksta autori to skaidro ar Varemas kā zemnieku ciema periferiālo novietojumu un mazo sociālekonomisko nozīmi, kā piemēru pretējai situācijai minot tikai 12 km attālo Rietumheslertonu (West Heslerton), lielu (ap 200 mājas) V–VIII gs. anglosakšu ciemu, kurā, kā liecina kapsētā guldīto stroncija dati, gandrīz puse iedzīvotāju nākuši no ģeogrāfiski attālākām vietām. Šeit gan jāatzīmē, ka Rietumheslertonas pastāvēšanas laika sociālpolitiskie apstākļi (vēl nebija iedibināta dzimtbūšana) Anglijā ievērojami atšķīrās no tiem, kādi rakstā aplūkojamā periodā noteica Varemas zemnieku dzīvi.

Bojājumi

Uz 17 pieaugušajiem piederošiem ķermeņa augšdaļas kauliem, tika noteiktas 76 asu rīku griezuma un cirtuma atstātas pēdas. Vismaz uz 17 citiem kauliem (t.sk. 15 pieaugušo kauliem) bija konstatējamas salīdzinoši zemas temperatūras deguma liecības, bet 6 garie kauli (visi pieaugušo) bija salauzti pēc mirušo nāves. Ne uz viena kaula netika atrastas dzīvnieku vai cilvēku zobu pēdas.

Kopsavilkums

Izvērtējot kaulu analīžu datus, pētnieki secināja, ka mirušie bedrēs nonākuši pēc tam, kad tiem, nemākulīgi strādājot ar nazi un cirvi, atdalīta galva, ar trulu priekšmetu salauztas kājas un šādi apstrādātās atliekas vēl neilgu laiku tikušas dedzinātas salīdzinoši zemas temperatūras liesmā. Daudzi kauli bija apdeguši tikai no vienas puses, kas liecina, ka dedzināšana notikusi, mirušajiem noguldītiem uz zemes vai kāda paaugstinājuma.

Versijas

Tā kā stroncija izotopu rezultāti noraidīja hipotēzi par mirušajiem kā svešiniekiem, kas, vadoties pēc citviet Eiropā zināmajām analoģijām, būtu bijis iemels deviantajai rīcībai ar viņu ķermeņiem, pētniekiem bija jāmeklē citi skaidrojumi. Atkrita arī iespējamība, ka bedrē atrastos ar nāvi sodīto noziedznieku atliekas. Viduslaikos noziedzniekiem nebija vietas baznīcas svētītā kapsētā – tie tika aprakti blakus soda vietai, taču Pērsiju Varemā tāda nav zināma. Tāpat bedres atliekām nebija iespējams saskatīt līdzības ar atsevišķiem, ciema teritorijā ārpus kapsētas ieraktiem apbedījumiem – Varemā tādi uzieti 3, viens datēts ar VII gadsimtu, abi pārējie bez datējuma.

Pētnieki noraidīja arī versiju par kaujā kritušiem vai kādā sirojumā nogalinātiem cilvēkiem, kuri varētu būt sadeguši mājā. Šādos gadījumos uz kauliem pamatā redzamas zobenu vai cirvju cirtienu pēdas, bet to nelielais skaits bedru kaulu materiālā kā arī liecības par ķermeņu pēcnāves apstrādi ar nažiem un salauztie garie kauli runā pretī vardarbīgas nāves versijai.

Griezuma pēdas uz ribām varētu skaidrot ar viduslaikos piekoptu tradīciju izņemt un citviet, atsevišķi no ķermeņa apbedīt mirušā sirdi un citus orgānus. Tomēr tā rīkojās tikai ar augsta statusa personām un apbedījumi vienmēr veikti svētītā zemē.

Ņemot vērā kaulu datējumu, tos nevar saistīt arī ar XVI un XVII gadsimtā Anglijā notikušajām raganu prāvām, kurās notiesātos cilvēkus nereti sadedzināja uz sārta. Kauli ir senāki arī par ķeceru dedzināšanu, kas Anglijā iesākās jau XV gadsimtā.

Galu galā, izvērtējot visas iespējamības, savietojot uz kauliem redzamās pēdas ar rakstītajos avotos rodamajām liecībām par laikmeta reālijām, raksta autori izvirzīja divas ticamākās versijas par notikušo: bada laika kanibālisms vai centieni ar īpašu metožu palīdzību iznīcināt tā sauktos dzīvos miroņus.

Kanibālims

Bads viduslaiku Eiropā nebija reta parādība. Laikā starp 1066.gadu, kad Angliju hercoga Vilhelma vadībā iekaroja normaņi, un 1300.gadu, vēsturnieki uzskaita vismaz 12 lielus, atsevišķi izdalāmus bada posmus. Pērsiju Varema ģeogrāfiski atrodas augstienē, apvidū, ar samērā plānu, mazauglīgu, uz krīta iegulām izveidojušos augsni un jādomā, ka trūkums un bads šajos kariem, neražām un nežēlīgiem, vienkāršos iedzīvotājus ar nepanesamām nodevām aplaupošiem valdniekiem daudz piemeklētajos gadsimtos bija nelūgts, bet biežs viesis nelielā un nomaļā ciema iedzīvotāju mājokļos. Lai gan aplūkojamā pētījuma autori, runājot par bada kanibālisma hipotēzi, piemin vairāku mūsdienu vēsturnieku izteiktos uzskatus par cilvēkēšanas aprakstiem viduslaiku hronikās kā simboliskiem izteiksmes līdzekļiem, kas izmantoti kā stereotipiskas klišejas bada laika vispārējo grūtību raksturošanai, tomēr viņi norāda, ka ekstremāla pārtikas trūkuma situācijā tamlīdzīgi gadījumi, vadoties pēc analoģijām citās pasaules vietās, kultūrās un laikmetos (Sk. “Arheologi atrod pierādījumus kanibālismam pirmajā pastāvīgajā angļu apmetnē Amerikā”, aliens.lv, 03.05.2013.), līdzīgos apstākļos ļoti ticami varētu būt notikuši arī viduslaikos.

Viens no biežāk citētajiem avotiem, runājot par bada laika cilvēkēšanu viduslaiku Anglijā, ir XI gadsimta franču mūka un hronista Ralfa Plikpaura sarakstītais darbs “Vēsture piecās grāmatās laikā no tā kunga iemiesošanās 900. līdz 1044.gadam” (Historiarum libri quinque ab anno incarnationis DCCCC usque ad annum MXLIV). Tajā, stāstot par 1033.gada badu, viņš raksta:

“Šis atriebīgais bads sākās Austrumos un, pēc tam, kad bija iztukšojis Grieķiju, devās uz Itāliju, no turienes uz Galliju, nonākot visbeidzot arī līdz Anglijas iedzīvotājiem, kur netaupīja ne nabagu, ne bagātu. (..) Šausminošs ļaunums pārņēma cilvēkus, jo notika lietas, par kurām līdz tam maz kas bija dzirdēts – trakojošais bads piespieda cilvēkus ēst citu cilvēku miesu! Ceļiniekiem uzbruka, tos nogalināja, bet viņu sadalīto miesu gatavoja pavardos un ēda. Daudzi, kuri bija bēguši no bada, dodoties no vienas vietas uz citu, tika nogalināti un apēsti mājās, kur bija guvuši pajumti. Citi pievilināja bērnus, rādot tiem ābolu vai olu, tad ievilka tos nomaļās vietās, nogalināja un apēda. Daudzviet, lai remdētu izsalkumu, mirušo ķermeņus izraka no zemes. Neprāts tā pārņēma ļaudis, ka tie vairāk uzglūnēja citiem cilvēkiem nekā meža zvēriem. Cilvēku miesas ēšana kļuva tik izplatīta, ka kāds vīrs pārdeva pagatavotu cilvēka gaļu Tournus tirgus laukumā itkā tā būtu no dzīvnieka. Kad viņu arestēja, viņš savu kauna darbu nenoliedza. Par nodarījumu viņu notiesāja uz nāvi un sadedzināja. Taču, kad viņš bija apraksts, kāds cits to izraka un ēda viņa gaļu. Arī šo cilvēku sodīja ar nāvi, sadedzinot.”

Uz bedrēs atrastajiem kauliem var saskatīt virkni pazīmju, kas, iespējams, varētu liecināt par to apstrādi cilvēkēšanas laikā: asu rīku atstātas pēdas, kas var rasties sadalot ķermeni un atdalot no kauliem mīkstos audus; deguma pēdas, kas veidojas kanibāliem cepot vai sautējot ķermeņa daļas; garo kaulu lauzumi, kuri kanibālisma gadījumā liecina par taukvielām bagāto dzelteno kaulu smadzeņu (pēc sastāva atšķiras no asinsrades funkciju pilsošajām sarkanajām kaulu smadzenēm) izņemšanu. Tāpat, autori norāda, Pērsiju Varemas bedrēs atrasto kaulu vidū, līdzīgi kā dažās citās kanibālu atlieku kaulu kopās, vērojams mazs mugurkaula skriemeļu un citu trabekulāro kaulu īpatsvars. Šī parādība tiek skaidrota ar to, ka attiecīgie kauli, kuros to anatomiski morfoloģisko īpatnību dēļ (poraina uzbūve) ieslēgti tauki, tiek sadauzīti, lai tos iegūtu. Zināma līdzība bedrēs atrasto cilvēku kaulu apstrādē saskatāma arī ar pēdām, kādas paliek uz pārtikā patērēto dzīvnieku kauliem.

Kritiski izvērtējot bada laiku kanibālismu kā skaidrojumu bedrēs atrasto kaulu apstrādes pēdām, salīdzinot atsevišķās pazīmju grupas ar droši zināmiem, zinātniskajā literatūrā aprakstītiem kanibālisma gadījumiem, autori secina, ka šāds skaidrojums Varemas materiālam grūti piemērojams. Piemēram, salīdzinot Varemas bedru kaulos konstatēto griezuma pēdu procentuālo daudzumu un novietojumu uz ķermeņa ar izpētītajām Džona Franklina 1845.gada traģiskās polārekspedīcijas dalībnieku atliekām, redzams, ka tas būtiski atšķiras no Varemā redzamā – griezuma pēdas bija redzamas uz 23% no Franklina ekspedīcijas dalībnieku kauliem, tām pamatā atrodoties uz postkraniālajām (zemāk par kaklu esošajām) skeleta daļām, koncentrējoties locītavu kā arī roku un kāju apvidos, kamēr Varemā griezumi tika atrasti tikai uz 12% kaulu, tie bija koncentrēti galvas un kakla apvidū un nemaz netika atrasti uz ķermeņa daļām, zemākām par krūšukurvi.

Varemā netika konstatētas arī līdzības ar vietējām, kaulu atliekās vērojamām tradīcijām dzīvnieku izmantošanā pārtikā. Ja no Varemā atrastajiem dzīvnieku kauliem deguma pēdas bija redzamas uz 1–2% atlieku, tad cilvēku kauliem no bedrēm šis rādītājs bija 23%, nesaskanēja arī griezuma un cirtienu pēdu salīdzinājums – bedrēs atrastajos cilvēka kaulos šīs pēdas bija daudz vairāk nekā ciematā uzturā lietotās faunas pārstāvju atliekās. Noslēgumā pētnieki norāda, ka pilnībā izslēgt bada kanibālisma skaidrojumu Varemas bedru kaulu apstrādes pēdu izcelsmei nevar, taču, salīdzinot ar otru – dzīvo miroņu neitralizēšanas hipotēzi, tā šķiet mazāk iespējama.

Dzīvo miroņu atgriešanās

Ja daļai pētnieku šķiet apšaubāmi viduslaiku avotos atrodamie kanibālisma apraksti, tad ko gan viņi varētu teikt par tām hronikām, kuru autori, acīmredzami paši pārliecināti savu vēstījumu patiesīgumu, stāsta par daudziem Britu salās notikušiem gadījumiem, kad nesen miruši cilvēki fiziskā veidolā atgriezušies no kapsētas, izplatījuši sērgas un uzbrukuši vai mēģinājuši uzbrukt dzīvajiem? Tomēr, lai cik tas mums arī šodien nešķistu savādi, šādi uzskati viduslaikos bija plaši izplatīti, dzīvajiem miroņiem, tāpat kā spokiem, fejām un vilkačiem ticēja ne tikai neizglītoti zemnieki, bet pat karaļi un arhibīskapi.

Rakstiskas liecības par atdzīvojušos miroņu atgriešanos un to, kā cilvēki ar tiem cīnījušies, Anglijas vēstures avotos ienāk, sākot ar XII gadsimtu, taču Eiropā izplatīti folkloras materiāli liecina, ka priekšstats par dzīvo mironi ir daudz senākas, priekškristīgas cilmes. Vistuvākās paralēles viduslaiku Anglijas dzīvajiem miroņiem, kā žurnālā “Folklore” 2003.gadā publicētajā rakstā norāda pazīstamā britu folkloriste Žaklīna Simpsone, saskatāmas ar īslandiešu sāgās aprakstītajiem draugariem, - staigājošiem līķiem, kuri uzbrūk cilvēkiem un lopiem. Ar tiem var cīnīties laužoties, nocērtot galvu un sadedzinot. Par līdzīgām tradīcijām, kas pastāvējušas jau dzelzs laikmeta Anglijā, stāsta arheoloģiskie atradumi. Ir uzieti vairāki britu-romiešu, angļu-sakšu un arī normaņu perioda apbedījumi, kuros mirušajiem nocirsta galva (kas bieži novietota starp kājām), tie kapā guldīti ar seju uz leju, apkrauti ar akmeņiem, sasieti vai sadalīti gabalos. Šiem apbedījumiem, kuri tiek uzskatīti par noziedznieku kapiem, ir iespējami divi skaidrojumi: simboliska attiecīgās personas ķermeņa pēcnāves pazemošana vai arī apotropiskas, ļaunumu atvairošas mistiskas darbības, kas veiktas, lai novērstu miroņa iespējamo atgriešanos. Otro versiju (vienlaikus neizslēdzot arī pirmo) apstiprina neskaitāmās vēlāka laika (fiksētas līdz pat 20.gs. sākumam) folkloras liecības par darbībām, kuras jāveic, lai cīnītos pret ļaunajiem, sliktā vai kādā “nepareizā” nāvē aizgājušiem miroņiem. No tā, līdz ar Simpsoni varam secināt, ka ļaunā, staigājošā miroņa tēls, līdzīgi kā daudzi citi priekškristīgā laika eiropiešu mītiskā pasaulskata elementi, sinkrētiski turpināja pastāvēt vēl ilgi pēc šo tautu nominālās kristīšanas. Turklāt pirmajos gadsimtos pēc kristietības pieņemšanas vecie priekšstati bieži vien bija dominējoši, ko labi raksturo dzīvā miroņa fiziskā daba, kura sāk izplēnēt tikai aptuveni XIV gadsimtā, kad no kapiem arvien biežāk sāka atgriezties nemateriāli spoki. Tas pats sakāms arī par iedomātajiem spēkiem un iemesliem, kas mironi dzen laukā no kapa un liek darīt ļaunu dzīvajiem. Avotos atspoguļojas seno, pagānisko sliktās nāves priekšstatu papildināšanās un pārklāšanās ar kristietības morāles un teoloģijas (mitoloģijas) elementiem, kuru vidū īpaši izceļama doktrīna par miesas augšāmcelšanos, šķīstītavu un Dieva pretinieka Sātana loma kā dzīvīguma (kustīguma) iedvesēja attiecīgi dispozicionētiem miroņiem. Atbilstoši šai shēmai, viduslaikos saglabājas vecie veidi kā cīnīties ar dzīvajiem miroņiem, t.i. augstākminētā galvas nociršana un ķermeņa sadedzināšana (galvenais mērķis – iedarbīga ļauno spēku atdzīvinātā ķermeņa integritātes izjaukšana, lai atņemtu tam spēju pārvietoties), bet tiem klāt nāk un paralēli tiek lietotas jaunās metodes – kristiešu priestera aizlūgums, svēto rakstu fragmenti, svētais ūdens, utml. Kā likums, vecās metodes plašāk, dziļāk un ilgāk saglabājās dabīgi konservatīvākā vidē – lauku apvidos, perifērijā.

Hronoloģiski senākais un pazīstamākais, literatūrā biežāk citētais angļu avots, kas vēstī par dzīvajiem miroņiem ir Ņūboras augustīniešu klostera kanoniķa Viljama 1198.gadā pabeigtā Historia Rerum Anglicarum – “Anglijas lietu vēsture,” kas stāsta par notikumiem laikā no 1066. līdz 1198.gadam. Lai gan pamatā Viljams savu darbu sarakstījis uz citu, vecāku hroniku materiāla bāzes, tomēr, rakstot par paša dzīves laikā notikušo, viņš plaši izmantojis aculiecinieku un laikabiedru ziņas.

Historia... V grāmatas 22-24 nodaļā Viljams atstāsta četrus dzīvo miroņu atgriešanās gadījumus.

Pirmais stāsts ir par kādu Anglijā, Bekingemšīrā mirušu vīru, kurš kādā naktī esot atgriezies pie sievas, ko gultā gandrīz nospiedis ar savu svaru. Mironis vajājis arī savus radus un kaimiņus. To nomierināt izdevies, kad Linkolnas bīskaps Hags atsūtījis rakstisku grēku atlaišanu, kas tikusi uzlikta uz miroņa krūtīm.

Otrais gadījums noticis Bervikā pie Tvīdas (teritorija līdz XI gs. sākumam piederēja Nortamberlendei, bet tad nonāca Skotijas pārvaldībā), kur bagāta, bet samaitāta pilsoņa “sērgu izplatošais līķis” apsēdis pilsētu, pa kuras ielām staigājis, rejošu suņu bara pavadīts. Ļauno mironi sacirtuši gabalos un sadedzinājuši, bet Bervika tik un tā daudz vairāk nekā citas vietas cietusi no sērgas, kura tajā laikā plosījusies apkārtnē.

Trešais Viljama atstāstītais gadījums ir tāpat kā iepriekšējais norisinājies Skotijā, Melrouzas abatijā, kura arīdzan atrodas pie Tvīdas upes. Klosterī nomiris kāds garīdznieks, taču, apglabāts, tas nav gribējis mierīgi gulēt un gaidīt pastardienu, bet naktīs cēlies augšā un klīdis pa gaiteņiem “satraucošā veidā murmulēdams un vaidēdams.” Pēc vairākiem nemierīgā miroņa apmeklējumiem daži mūki un “uzticami jauni cilvēki,” nolēmuši doties uz kapsētu un mironi sargāt. Līdz pat pusnaktij nekas neesot noticis, taču laiks bijis vēss un tad trīs no viņiem izlēmuši doties uz tuvējo māju, iekurt uguni un sasildīties, atstājot postenī ceturto vienu pašu. Dēmons, kas staigājošā mironī iemiesojies, nolēmis izmantot radušos situāciju un, cerībā salauzt mūka ticību, rāpies no kapa laukā. Ieraugot vaidošo biesmoni tuvojamies, sargs vispirms izbijies, taču saņēmis drosmi, paķēris līdz paņemto kaujas cirvi un cirtis ar to mironim galvā. Saņēmis cirtienu, mironis devies atpakaļ uz savu kapu, bet mūks ar cirvi tam sekojis. Zeme atvērusies, viņš ieslīdējis kapā un tā atkal aizvērusies. Kad priestera draugi atgriezušies, tie, izdzirdējuši par notikušo, nolēmuši atgriezties dienā un atrakt “nolādētā miroņa” kapu. Kad tas nākamajā rītā ticis izdarīts, tiem atklājies, ka zeme visapkārt ķermenim bijusi pilna ar asinīm, kas plūdušas no mūka cirvja cirstās brūces. Lai lietai darītu galu, viņi izvilkuši mironi no kapa, sadedzinājuši un pelnus izkaisījuši vējā.

Pēdējais gadījums, ziņas par kuru Viljams ieguvis, norisinājies 1196.gadā (t.i. gadā, kad hronists, domājams, uzsāka Historia... rakstīšanu), kādā šodien nelokalizētā Anantes pilī (Anantis Castle – izvirzīts pieņēmums, ka tā varētu būt viduslaikos nozīmīgā tirgus pilsēta Alnvika, Nortamberlendes grāfistē).

Anantē, dusmās un grēku piedošanu nesaņēmis, nomiris kāds vīrs. Pēc nāves tas katru nakti staigājis pa pilsētas ielām, bojājot gaisu ar savu elpu, kā rezultātā daudzi saslimuši un nomiruši. Lielākā pilsētnieku daļa aizbēgusi, bet mācītājs sasaucis “gudru un ticīgu vīru” sanāksmi, lai ar to palīdzību rastu atbildi uz jautājumu – ko darīt? Kamēr gudrie vīri sprieduši, divi jauni drošsirdīgi puiši izlēmuši izrakt un sadedzināt mironi. Atrakuši kapu, tie ieraudzīja, ka līķis ir nedabīgi uzpampis, bet, cērtot ar lāpstu, no tā izšāvusies asins strūkla. Tad tie izrāva mironim sirdi un ķermeni sadedzināja, tādējādi izbeidzot sērgu.

Īpaši nozīmīgs šo stāstu konteksta un sociālā fona izpratnei ir fakts, ka Viljamam par tiem vēstījuši uzticami, izglītoti cilvēki, sava laika inteliģence – Bekingemšīras virsdiakons, vecs, cienījams Anantes priesteris kā arī mūki, kas paši izrakuši Melrouzas mironi. Neatradis līdzīgus stāstus iepriekšējo gadsimtu hronikās, Viljams nosprieda, ka šie notikumi ir raksturīgi tieši viņa laikam. Es varētu stāstīt, ja vien gribētu, vēl par daudziem citiem, līdzīgiem gadījumiem, viņš piemetina. No tā secināms, ka XII gadsimta beigu Anglijas, Velsas un Skotijas sabiedrība, sākot no augstākajiem un, protams, beidzot ar zemākajiem slāņiem dzīvo miroņu atgriešanos uzlūkoja kā nepatīkamu, postošu, taču pavisam reālu parādību. Un, ja pēkšņu epidēmiju vai citas nelaimes pat augstākās baznīcas amatpersonas skaidroja ar kāda ļaunā miroņa vai to apsēduša dēmona darbību, turklāt piekrītot izmantot saciršanu gabalos un sadedzināšanu kā pretlīdzekli, tad ko gan citu, atgriežoties pie aplūkojamā pētījuma, sagaidīt no Varemas zemniekiem? Lai arī Ņūboras Viljama atstāstītajos gadījumos dzīvo miroņu neitralizēšanā netiek izmantota par apsēstu uzskatītā līķa kāju salaušana, kas vērojama Varemas bedru kaulu kopā, tomēr, kā norāda raksta autori, šādi gadījumi ir zināmi no citiem avotiem.

No avotiem nav gan īsti skaidrs, arheologi raksta, kā laikabiedri rīkojās ar sacirsto un sadedzināto dzīvo miroņu atliekām. Domājams, ne vienmēr ķermenis tika pilnībā sadedzināts un pārpelnots, lai to varētu “izkaisīt vējā”. Tad kur nonāca atliekas? Vai tās aprakt ciema robežās, kā Varemā, nebūtu bijis pārāk nedroši? Iespējams, ka nē, ja visas iznīcināšanas darbības bija izdarītas kā nākas.

Vēl viens neskaidrs aspekts ir kaulu kopas vecumu un dzimumu sadalījums. Atbilstoši avotiem, staigājošie miroņi gandrīz vienmēr bijuši vīrieši. Bet bedrēs atradās arī sieviešu un dažu bērnu kauli. Viena iespēja, ko izvirza pētnieki, ir tāda, ka hroniku teksti, kuru autori savos darbos iekļaujamos materiālus atlasīja atbilstoši savai gaumei un uzskatiem, nebūt nevēstī par visiem savulaik stāstītajiem staigājošo miroņu gadījumiem, bet tikpat labi varētu arī pieļaut, ka Varemas kaulu bedrēs nonāca dažādu nosacīti “anti-sociālu,” sabiedrību pēc nāves apdraudošu vai arī svētītā baznīcas kapsētas zemē, ar pārējiem cieminiekiem kopā gulēt necienīgu cilvēku mirstīgās atliekas...

Katrā ziņā šis pētījums liks daudz nopietnāk izvērtēt senajās hronikās stāstīto, apzinoties, ka aiz mītiski paranormālas vai simboliskas vēstījuma virsbūves var būt apslēptas pavisam konkrētas sava laika ikdienas dzīves reālijas.

Avoti:
Mays, Simon, Fryer, Robyn, Pike, A.W.G., Cooper, Matthew and Marshall, Peter. A multidisciplinary study of a burnt and mutilated assemblage of human remains from a deserted Mediaeval village in England. Journal of Archaeological Science: Reports, published online: 10.03.2017.
Oldridge, Darren. Strange Histories: The Trial of the Pig, the Walking Dead, and Other Matters of Fact from the Medieval and Renaissance Worlds.
Simpson, Jacqueline. Repentant soul or walking corpse? Debatable apparitions in medieval England. Folklore, Vol. 114, Iss. 3, 2003.
Blurton, Heather. Cannibalism in High Medieval English Literature.

english-heritage.org.uk
historic-uk.com

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.