Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Seno civilizāciju priekšstati par Saules aptumsumu: dēmons vai nezvērs mēģina apēst Sauli

Kopš seniem laikiem pilns Saules aptumsums izraisīja gan apbrīnu, gan bailes. Mūsdienas, pateicoties zinātnes progresam, cilvēki no Saules aptumšošanās vairs tik ļoti nebaidās, kaut gan, protams, ir izņēmumi. Nebaidās tāpēc, ka šodien, atšķirībā no tālās senatnes, kad zinātne vēl nemaz nebija radusies vai tikai sāka veidoties un cilvēks apkārtējo pasauli un tajā notiekošos procesus izskaidroja ar mītu palīdzību, zina šīs parādības cēloni.

Senajām tautām pilns Saules aptumsums iedvesa neiedomājami lielas bailes un šausmas. Priekš senajiem cilvēkiem Saules nozušana kaut uz dažām minūtēm bija vismaz kosmiskās kārtības traucējums, ja ne pasaules gals.

Priekšstats par Saules aptumsumu kā pārdabisku būtņu izraisītu kosmisku katastrofu īpaši bija spēcīgs primitīvas kultūrās, kuram arī Saule un Mēness bija pārdabiskas būtnes vai pat dievības.

Saprotams, ka mitoloģiskajā pasaules uzskatā, kāds bija raksturīgs pat pasaulē senākajām civilizācijām, debesis bija tas kosmosa apgabals, kas mirstīgam cilvēkam bija nesasniedzams, taču visiem redzams, un kuru apdzīvoja dažāda veida pārdabiskas būtnes un dievi.

Katru dienu Saule uzlēca austrumos, bet norietēja rietumos. Tāda bija ierastā kosmiskā kārtība seno kultūru kosmoloģiskajos uzskatos. Taču ja Saule aptumsa gaišas dienas laikā, tad, saskaņā ar šiem pašiem uzskatiem, kaut kas nebija kārtībā, – kāds ļauns spēks vai ļauna būtne mēģināja aprīt Sauli. Un tas, protams, cilvēkos izsauca paniku, viņiem šķita, ka Visumam draud bojāeja un atgriešanās pirmatnējā haosa.

Saules aptumsums

Saules aptumsumu izraisa Mēness, kurš šķērsojot telpu starp Zemi un Sauli, pilnīgi vai daļēji aizklāj centrālo spīdekli un aptumšo Zemes virsmu. Ir trīs veidu Saules aptumsumi:

  • pilns Saules aptumsums;
  • daļējs Saules aptumsums;
  • gredzenveida Saules aptumsums.

Atšķirībā no Mēness aptumsumiem, kuri novērojami visur, kur Mēness redzams virs horizonta, Saules aptumsumi redzami tikai šaurā Zemes apgabalā, kur krīt Mēness ēna. Pilnas Mēness ēnas diametrs ir 250 km – tās robežas tad arī ir iespējams novērot pilnu Saules aptumsumu.

Gadā notiek divi līdz trīs Saules aptumsumi, turklāt vienā un tajā pašā vietā pilni Saules aptumsumi atkārtojās ar 200–300 gadu intervālu. Saules aptumsumi notiek tikai jaunmēness fāzes laikā.

Ja Mēness orbītas plakne sakristu ar ekliptikas plakni, tad katrā jaunā Mēness fāzē notiktu Saules aptumsumi, bet pilnā Mēness fāzē – Mēness aptumsumi. Taču tā kā Mēness orbītas plakne ar ekliptikas plakni veido 5 grādus un 9 minūtes lielu leņķi, tad Mēness parasti ekliptikas plāksnei paiet garām pa ziemeļu vai dienvidu pusi un aptumsumi nenotiek. Aptumsumu periods ir divas reizes gadā, kad ik pēc pusgada pilnais un jaunais Mēness atrodas tuvu ekliptikai.

Senākie Saules aptumsuma novērojumi

Neolīts

Kā teikts NASA mājas lapā, vairāki apļa un spirāles formas petroglifi, kas iekalti uz trim megalītiskiem akmeņiem neolīta kapu kamerā Lokrūvā (Loughcrew) Mītas grāfistē, Īrijā, iespējams, simboliski attēlo pilnu Saules aptumsumu, kas šajā reģionā notika 3340.gada 30.novembrī pirms mūsu ēras. Saules aptumsuma datums aprēķināts, izmantojot astronomijas programmu “The Digital Universe.” Tas, iespējams, ir senākais, lai arī ar simboliskām zīmēm fiksēts ziņojums par pagātnē notikušu Saules aptumsumu.

“Pieminekļa iekšienē zem akmens atrasti apdeguši 48 seno cilvēku kauli, kas, iespējams, liecina par to, ka neolīta cilvēki, uzlūkojot Saules aptumsumu kā šausmīgu notikumu, upurējuši cilvēkus, lai “glābtu” debesu [Saules] dievu no nāves,” - 2002.gadā rakstīja īru arheoastronoms Pols Grifins (Paul Griffin).

Senā Divupe

Seno babiloniešu astronomijas zināšanas jau bija sasniegušas eksaktu līmeni. Jau pirms 3000 gadiem seno babiloniešu astronomi sastādīja zvaigžņu kartes un katalogus, fiksēja katru notikumu debesīs, to skaitā ar neapbruņotu aci redzamo planētu kustību. Babilonieši savus atklājumus astronomijā pierakstīja ķīļrakstā uz māla plāksnītēm, no kuram daudzas ir uzietas senās ostas pilsētas Ugaritas drupās, mūsdienu Sīrijā.

Babilonieši gan nebija pirmie, kas Divupes reģionā nodarbojas ar astronomiskiem novērojumiem, pirms viņiem tos šeit veica pasaules senākās civilizācijas radītāji – šumeri. Daudzi babiloniešu katalogos atrodamie zvaigžņu un zvaigznāju nosaukumi ir šumeru izcelsmes.

Seno babiloniešu astronomija vēl nebija atbrīvojusies no mitoloģiskās domāšanas. Tā laika astronomi vēl ticēja, ka Saules aptumsumi, komētas un citi astronomiski notikumi var ietekmēt notikumus uz Zemes, cilvēku dzīves, bet jo īpaši valdnieku un impēriju likteņus.

Tomēr astronomiskie novērojumi, kurus babiloniešu astronomi veica, lai sastādītu astroloģiskas prognozes, iezīmē pirmos cilvēka spertos soļus modernās zinātnes virzienā.

Babiloniešu astronomi jau bija sapratuši daudzu astronomisko notikumu cikliskumu un, balstoties 223 sinodisko mēnešu jeb tā saukto Sarosa ciklu, kas ilgst 18 gadus un 11,3 dienas, spēja prognozēt Saules un Mēness aptumsumus.

Senākais pilna Saules aptumsuma apraksts, kas pierakstīts ķīļrakstā uz māla plāksnītes, 1948.gadā uziets senās ostas pilsētas Ugaritas drupās. Sākotnējā teksta analīze liecināja, ka Ugaritas pilsētā novērotais Saules aptumsums noticis 1375.gada 3.maijā pirms mūsu ēras un ildzis 2 minūtes un 7 sekundes.

Saskaņā ar 1989.gadā žurnālā “Nature” publicēto pētījumu, attiecīgais Saules aptumsums patiesībā noticis 1223.gada 5.martā pirms mūsu ēras, kad Ugarita atradusies Asīrijas impērijas sastāvā.

Tekstā minēts arī tas, ka Saules aptumsuma laikā debesīs bija redzams Marss un zvaigznes.

Asīriešu astronomi atstājuši rakstiskas ziņas par Saules aptumsumu, kas notika 763.gada 15.jūnijā pirms mūsu ēras. Teksts vēstī, ka Saules aptumsuma laikā notika Ašūras iedzīvotāju sacelšanas.

Senā Ēģipte

Jau Vecās valsts pirmo dinastiju periodā senie ēģiptieši, pamatojoties uz Nīlas plūdiem, kas katru gadu regulāri sākas līdz ar ziemeļu puslodes spožākas zvaigznes – Sīriusa – pirmo parādīšanos rītausmā pēc zināma redzamības pārtraukuma (t.s. heliaktiskais lēkts), izveidoja 365 dienu kalendāru.

Visa eģiptologu rīcībā esošā informācija par seno ēģiptiešu zināšanām astronomijā, ir iegūta no viņu kapeņu gleznojumiem, dažādiem tempļu uzrakstiem un nedaudzajiem līdz mūsdienām nonākušajiem papirusiem, piemēram, Rinda papirusa.

Kā liecina pētījumi, visā Senās Ēģiptes vēsturē, laika periodā no 2837.–493.g.pmē. notikuši tikai 28 pilni Saules aptumsumi. Tas nav nekas pārsteidzošs, zinot, ka pilns Saules aptumsums vienā un tajā pašā reģionā atkārtojās reti.

Hieroglifu tekstos Saules aptumsumi aprakstīti tā: “debess aprij Saules disku.” Lūgšanu tekstos var lasīt “neļauj, lai Saules disks kļūst tumšs.” Šie teksti liecina, ka Saules aptumsuma fenomens senajiem ēģiptiešiem bija zināms, tikai viņiem nebija astronomiski pamatota izskaidrojuma.

Vīnes papirusā aprakstīti gan Saules aptumsumi, gan Mēness aptumsumi, taču tas, visticamāk, atspoguļo seno babiloniešu astronomijas zināšanas, nevis pašu senēģiptiešu zināšanu līmeni astronomijā.

No sengrieķu vēsturnieku sniegtās informācijas par ēģiptiešu zināšanām astronomijā izriet, ka senēģiptiešu astronomi spēja paredzēt gan Saules, gan Mēness aptumsumus, kaut gan trūkst pašu seno ēģiptiešu rakstītu astronomisko tekstu ar Saules aptumsumu notikšanas laiku aprēķiniem, lai varētu pilnīgi droši to apgalvot.

Sicīlijas Diodors raksta, ka seno ēģiptiešu astronomi prata noteikt, kad notiks Saules un Mēness aptumsumi. Plūtarhs stāsta, ka seno ēģiptiešu astronomi Saules aptumsumu izskaidroja ar to, ka Mēness aizgāja priekšā Saulei.

Savukārt saskaņā ar Diogēnu Laertieti, senajiem ēģiptiešiem bija pierakstītas ziņas par 373 Saules aptumsumiem un 832 Mēness aptumsumiem.

Vecās derības Jozua grāmatā aprakstītais gredzenveida Saules aptumsums varētu palīdzēt precizēt senās Ēģiptes faraonu valdīšanas hronoloģiju

Izmantojot gan Bībeles tekstus, gan seno ēģiptiešu tekstus, ir iespējams precizēt senēģiptiešu faraonu, īpaši Ramzesa II Lielā valdīšanas laikus, teikts pētījumā, kas 2017.gada oktobrī publicēts Karaliskās astronomijas biedrības žurnālā “Astronomy&geophysic.”

Daudzus gadsimtus Bībeles pētniekiem neatminama mīkla bija Vecās derības Jozua grāmatas teksts, kurā vēstīts, ka pēc tam, kad Jozua bija novedis Izraēļa bērnus Kānaānā, viņš lūdzis Jahvi likt apstāties Saulei pār Gibeonu un Mēnesim pār Aijalonas ieleju, lai izredzētā tauta varētu atriebties saviem ienaidniekiem.

Visos mūsdienu Bībeles angļu tulkojumos, kuri sekoja 1611.gada karaļa Džeimsa Bībeles tulkojumam, parasti šo tekstu saprot tāda nozīmē, ka Saule un Mēness pārstāja kustēties, sacīja pētījuma līdzautors, Kembridžas universitātes profesors Kolins Hamprijs (Colin Humphreys). Tomēr, izanalizējuši žīdu oriģinālo tekstu, mēs secinājām, ka tas varētu arī nozīmēt, ka Saule un Mēness pārstāja spīdēt. Šādā kontekstā, Jozua grāmatas oriģinālais teksts apraksta, iespējams, Saules aptumsumu. Jaunajai teksta interpretācijai par labu liecina arī fakts, ka senžīdu vārdam “apstāties” sakne ir tāda pati, kā babiloniešu terminam, kuru senie astronomi lietoja, lai aprakstītu aptumsumus.

Jau pirms Hamprija un otra pētījuma līdzautora Grēma Vedingtona (Graeme Waddington) vēsturnieki bija izteikuši pieņēmumu, ka šajā Jozuā grāmatas vietā tiek runāts par Saules aptumsumu, taču atzina, ka šo versiju nav iespējams pētīt tālāk, jo vajadzīgi pārāk sarežģīti aprēķini.

Neatkarīgu liecību par izraēļu ienākšanu Kānaānā, kas notika laika periodā starp 1500.–1050.g.pmē., sniedz Ramzesa II Lielā dēla Merneptaha stēla. Faraona Merneptaha piektajā valdīšanas gadā no granīta izcirstā stēla tagad atrodas Kairas Ēģiptes muzejā un uz tas iekaltais teksts vēstī par faraona karagājienu uz Kānaānu, kur viņš sakāvis Izraēļa bērnus.

Līdz šīm vēsturnieku centieni pēc abiem senajiem tekstiem noteikt precīzu Saules aptumsuma datumu nebija sekmīgi. Tas neveicās tāpēc, ka pētnieki meklēja tikai pilnu Saules aptumsumu. Agrākie vēsturnieki nebija ņēmuši vēra, ka Jozua grāmatas tekstā aprakstīts gredzenveida Saules aptumsums, kura laikā Mēness aiziet priekša Saulei, taču tā ēnas konuss nesasniedz Zemes virsmu, un tāpēc Saule izskatās kā uguns gredzens. Senajā pasaulē gan pilna, gan gredzenveida Saules aptumsuma aprakstīšanai astronomi izmantoja vienu un to pašu vārdu.

Pētnieki attīstīja arī jaunu Saules aptumsuma noteikšanas metodi, kurā ņemtas vērā arī Zemes ass rotācijas svārstības gadu tūkstošu gaitā. Pētnieku veiktie aprēķini liecina, ka vienīgais gredzenveida Saules aptumsums, kas varēja notikt laika periodā starp 1500.–1050.g.pmē., bija redzams 1207.gada 30.oktobrī pirms mūsu ēras. Ja šie aprēķini tiks akceptēti, tad tas būs ne tikai vecākais rakstiski fiksētais Saules aptumsums, bet arī palīdzēs precīzāk noteikt Ramzesa Lielā un viņa dēla Merneptaha valdīšanas laikus, saka pētījuma autori, kuri acīmredzot nezina, ka vecākais rakstiskais ziņojums par Saules aptumsumu ir iemūžināts ķīļrakstā uz māla plāksnītes, kura uzieta Ugaritā (sk. iepriekš).

Saules aptumsumi bieži vien izmantoti, lai datētu vēsturiski nozīmīgus notikumus senajā pasaulē, sacīja Hamprijs. Pēc jaunajiem aprēķiniem faraona Merneptaha valdīšana sākas 1210. vai 1209. gadā pmē. No seno ēģiptiešu tekstiem ir zināms, cik ilgi valdījis gan Merneptahs, gan viņa tēvs Ramzess Lielais. Jaunais pētījums ar viena gada precizitāti datē Ramzesa Lielā valdīšanas laiku no 1276.–1210.g.pmē.

Senā Ķīna

Seno ķīniešu dokumentu grāmatā Shu Ching izklāstīta leģenda par diviem galma astronomiem Hsi un Ho, kurus imperators sodījis ar nāvi par to, ka tie nav spējuši paredzēt Saules aptumsumu, kas notika 2134.gada 22.oktobrī pirms mūsu ēras. Līdz ar to aptumsums noticis negaidīti un ļaudis nebija sagatavojuši lokus un bultas, ar ko aizbaidīt drakonu, kurš kārtējo reizi bija sadomājis apēst Sauli. Turklāt šāda galma astronomu aizmāršība apdraudēja arī paša imperatora veselību un pat dzīvību.

Vēsturiski pārbaudāmi ķīniešu astronomu rakstīti ziņojumi par kopumā 938 novērotiem Saules aptumsumiem aptver laika posmu no Čungu (Chunqiu) perioda (771.–476.g.pmē.) līdz pat Minu dinastijas sākumam (1368.–1644.g.), un no kuriem tikai nedaudzi ir neprecīzi.

Jau IV gs.pmē. ķīniešu astronoms Šišens aprakstīja, kā paredzēt Saules aptumsumus, izmantojot aprēķinus par Saules un Mēness stāvokļiem. Ķīniešu astronomi, sākot ar VI gs.pmē., apgalvoja, ka Mēness atstaro Saules gaismu. To gan mūsu ēras sākumā apstrīdēja ķīniešu filozofs Vangčongs.

Senā Indija

Indiešu astronoms Arjabats no Kusumapuras (dz. 476.g.) savā 498.gadā sarakstītajā grāmatā “Aryabhatiya,” izdara pareizu secinājumu, ka Zeme griežas ap savu asi un ka tas arī ir redzamās zvaigžņu kustības cēlonis. Viņš aprēķināja, ka Saules gadā ir 365 dienas, 6 stundas, 12 minūtes un 30 sekundes. Arjabats arī konstatēja, ka Mēness un planētas spīd nevis ar savu gaismu, bet atstaro Saules gaismu. Darbā arī sniegts zinātnisks Saules un Mēness aptumsumu izskaidrojums; aptumsumus izraisa nevis dēmoni Rahu un Ketu, bet gan Mēness un Zemes ēnas, kad viens vai otrs ķermenis aiziet Saulei priekšā.

Senā Grieķija

Sengrieķu vēsturnieks Hērodots (V gs.pmē.) savā “Vēsturē,” stāstot par līdiešu karu ar mēdiešiem, raksta: “(..) sestajā kara gadā, ienaidniekiem sastopoties cīņā, dienas vidū piepeši iestājās nakts. Šo dienas pārvēršanos par nakti jau iepriekš bija paredzējis un joniešiem par to pastāstījis Milētas Taless. Viņš to bija paredzējis tajā gadā, kad aptumsums tiešām arī notika.”

Precīzs Talesa prognozētā Saules aptumsuma datums gan nav zināms, kaut arī šo jautājumu pētījušas gan senatnes, gan mūsdienu astronomijas autoritātes. Kā viens no iespējamajiem šī Saules aptumsuma datumiem tiek minēts 585.gada 28.maijs pirms mūsu ēras.

Nav arī zināms, kā pats Taless izskaidroja Saules aptumsumu, ja viņš to patiešām paredzēja. Tajā laikā vēl nebija zināms, ka Saules aptumsumu izraisa Mēness, kurš nonākot starp Sauli un Zemi, met ēnu uz Zemes virsmas.

Iespējams, Taless Saules aptumsuma laiku aprēķināja, izmantojot Sarosa ciklu.

Atēnās dzīvojošais sengrieķu filozofs Anaksagors (500.–428.g.pmē.) apgalvoja, ka Saule ir sakarsēts dzelzs gabals vai akmens, kas daudz lielāks par Peleponēsu. Viņš arī secināja, ka Mēness savu gaismu iegūst no Saules.

Anaksagors jau spēja zinātniski pareizi izskaidrot Saules aptumsumu. Tas notiek, kad Mēness nonāk starp Sauli un Zemi. Tāpat Anaksagoru var uzskatīt par panspermijas hipotēzes tēvu, jo viņš mācīja, ka dzīvo būtņu sēklas kopā ar lietu krīt uz Zemes. Dzīvo būtņu sēklas vienmēr pastāvējušas.

III gs.pmē. grieķu astronomi spēja precīzi prognozēt Saules aptumsumus un zināja arī tā cēloņus. Kaut kad laika periodā starp III un I gs.pmē. izgatavotais, 1901.gadā no 60.g.pmē. nogrimušā romiešu kuģa vraka izceltais tā sauktais Antikitēras mehānisms (nosaukts pēc tuvākas salas Antikitēras, no kuras netālu jūras dzelmē sūkļu zvejnieki bija nejauši uzgājuši romiešu kuģa vraku), kā liecina jaunākie pētījumi, tika izmantots arī Saules un Mēness aptumsumu prognozēšanai (Sk.: “Zinātnieki: "pasaules pirmais dators" izmantots gan astronomijai, gan, iespējams, astroloģiskiem paredzējumiem”, aliens.lv, 20.06.2016.)

Jau 2005.gadā zinātnieki pētījumos noskaidroja, ka ar šīs ierīces palīdzību varēja noteikt ne tikai pašu aptumsumu norises laiku, bet arī to, kā novērotājam vizuāli izskatīsies šīs debesu parādības – viena no ierīces skalām ļāva prognozēt, kādas gaidāmo Saules un Mēness aptumsumu laikā būs šo debess ķermeņu redzamās krāsas.

Lai arī laika periodā, kurā tika uzbūvēts Antikitēras mehānisms, vairums izglītotās sabiedrības jau izprata, ka Saules un Mēness aptumsumi notiek cikliski un to cēlonis ir debess ķermeņu savstarpējā aizklāšanās, tomēr pastāvēja māņticīgi priekšstati par aptumsuma krāsu, respektīvi, atzīstot vienu krāsu par labu vēstošu zīmi, kamēr citas par ļaunu notikumu pareģojošām zīmēm.

Senie maiji

Ar neapbruņotu aci no augstiem torņiem un platformām novērojot debess ķermeņu kustību, seno maiju priesteri radīja senajā pasaulē precīzāko kalendāru. Uz šo novērojumu pamata maiju astronomi-priesteri sastādīja īpašas tabulas, pēc kurām varēja paredzēt Saules un Mēness aptumsumus. Maiji Saules un Mēness aptumsumus uzskatīja par īpaši apdraudošiem notikumiem, kas varēja izraisīt katastrofu visā pasaulē. Drēzdenes kodeksā Saules aptumsumu attēlo "dienas" (k'in) hieroglifu aprijoša čūska.

Saules aptumsums Jēzus Kristus nāves brīdi pie krusta

Kristiešu evaņģēliji vēstī, ka vairākas stundas pēc Jēzus Kristus piesišanas krustā debesis satumsa. Viduslaiku vēsturnieki šo parādību uzskatīja par brīnumu vai par pareģojumu, ka tuvojās tumši, grūti laiki. Vēlāk vēsturnieki, bruņojušies ar astronomijas zināšanām, mēģināja pēc šī notikuma apraksta evaņģēlijos aprēķināt precīzu Jēzus Kristus nāves laiku. Daži aplēsuši, ka Jēzus pie krusta miris 29.gadā, kad notika Saules aptumsums, kas ilga 1 minūti un 59 sekundes. Savukārt citi uzskata, ka Jēzus nāvi iezīmē 33.gadā noticis 4 minūtes un 6 sekundes ilgs Saules aptumsums.

Saules aptumsums, kurš pareģoja Muhameda dzimšanu

Musulmaņu svētajā grāmatā Korānā, aprakstīts Saules aptumsums, kas pareģojis islāma reliģijas dibinātāja, pravieša Muhameda piedzimšanu. Vēlāk vēsturnieki šo trīs minūtes un septiņpadsmit sekundes ilgušo Saules aptumsumu datēja ar 569.gadu. Saules aptumsums, kas ilga 1 minūti un 40 sekundes, noticis arī pēc Muhameda dēla Ibrahima nāves. Taču islāma pirmsākumos Saules aptumsums netika atzīts par zīmi no Dieva.

Seno tautu mitoloģiskie priekšstati par Saules aptumsuma cēloņiem

Daudzu kultūru tradīcijās Saules aptumsumus skaidroja ar izsalkušu dēmonu vai ar neremdināmu apetīti apveltītu dievu centieniem aprīt Sauli. Piemēram, seno maiju reljefos attēlotie motīvi dod mājienus par milzīgas čūskas mēģinājumu apēst Sauli. Savukārt ķīniešu un armēņu mīti vēsta, ka tas ir milzīgs drakons/pūķis, kas periodiski mēģina apēst Sauli.

Ungāru folklorā kā vainīgais Saules aptumsumu izraisīšanā minēts milzīgs putns. Sibīrijas dienvidos dzīvojošās burjatu tautas mītos Saules aptumsumu izraisa milzīgs lācis. Vjetnamiešu mīti stāsta par to, ka aptumsuma laikā Sauli mēģina aprīt ļauns gars, kurš pieņēmis vardes vai krupja veidolu.

Dažreiz Saules ēdāji iegūst pat ļoti baismīgas formas. Dienvidslāvu tautu folklorā Saules aptumsumu saista ar vilkača tipu – vukodlaku. Turpretim Rietumsibīrijas tatāru mīti vēsta, ka Sauli periodiski cenšas aprīt vampīrs, bet vienmēr apdedzina mēli.

Korejiešu mitoloģijā ir sastopams sižets par “tumsas zemes valdnieku.” kurš pavēlējis saviem “uguns suņiem” nozagt Sauli, lai ar to kaut nedaudz izrotātu savu, citādi drūmo un nemājīgo mitekli.

Pats pazīstamākais mitoloģiskais sižets par Saules aptumsumiem atrodams ģermāņu un skandināvu mitoloģijā. Saskaņā ar “Eddas” stāstījumu, ļauns vilks Skolls katru dienu dzenas pakaļ Saulei, kura brauc divu zirgu vilktos ratos. Ikreiz, kad vilks bīstami pietuvojās Saulei, pasauli ietin tumsa. Tad cilvēki taisa lielu troksni, lai piespiestu vilku pamest nolūkoto maltīti. Tomēr pienākot Ragnarokam – dievu mijkrēslim, Skolls galu galā panāks Sauli un apēdis to. Citos variantos, tas ir viņa tēvs Fenrirs.

Arī latviešiem ir teika, kura vēsta, ka vilks gribējis aprīt Sauli un bija jau to norijis līdz pusei, kad Pērkons aiztriecis rijēju.

Spilgtu mitoloģisku Saules aptumsuma izskaidrojumu sniedz senindiešu eposā “Mahbahārata” iekļautais kosmogoniskais mīts par nemirstības dzēriena – amritas radīšanu.

Dievi nolēma radīt nemirstības eliksīru un tāpēc, palīdzot asūriem (dēmoniem), sāka kult kosmisko okeānu, kā kuļamo nūju izmantojot pasaules kalnu. Dievi, kuļot okeānu, rada ne tikai nemirstības eliksīru, sauktu par amritu, bet arī Sauli un Mēnesi. Pabeiguši kult kosmisko okeānu, dievi nevēlās pieļaut, ka kaut kas no šajā procesā radītājiem labumiem, jo īpaši amrita, tiktu arī asūrām. Tāpēc dievs Višna, pārvērties par sievieti, apmānījis asūras un noslēpis amritu.

Tomēr viens no dēmoniem, Rahs, slepus iezadzies dievu nometnē un nogaršojis amritu. To pamanījusi Saule un Mēness un ziņojuši Višnam, kurš atskrējis un nocirtis Raham galvu. Tā kā dēmons bija iedzēris malku nemirstības dzēriena, tad Višnam neizdevies viņu nogalināt. Asūras galva, lai arī nocirsta, saglabājusi dzīvību un kopš tā laika vajā Sauli un Mēnesi, vēloties atriebties. Taču ikreiz, kad Rahs mēģina aprīt vienu no nodevējiem, Saule un Mēness izslīd laukā pa atdalīto kaklu. Tā Rahs vēl arvien turpina vajāt Sauli un Mēnesi.

Turpretī, kā norāda Rietumraga universitātes fizikas profesore un grāmatas “Āfrikas astronomiskā kultūra” autore Jaritu Holbroku, citos mitoloģiskos sižetos par Saules aptumsumiem dienas spīdekļa pazušanā galveno lomu spēlē Mēness.

Centrālamerikas un jo sevišķi Āfrikas mītos attēlota Saules un Mēness cīņa, kas notiek aptumsuma laikā. Tad vēl dažos Ziemeļamerikas indiāņu mītos vēstīts par Saules un Mēness kāzām. Bieži vien mītos Saules un Mēness apprecēšanās ir radīšanas akts, portālam livescience stāsta Holbroka.

Pilna Saules aptumsuma laikā, kad diena uz dažām minūtēm pārvēršas par nakti, debesīs kļūst redzamas noteiktas planētas un zvaigznes, kas arī deva pamatu mītam, ka kosmiskajās Saules un Mēness laulībās dzimst zvaigžņu bērni, Holbroka skaidroja.

Bet, saskaņā ar tlingitu (Ziemeļamerika) un Austrālijas aborigēnu mutvārdu folkloras tradīcijām, Saule un Mēness ir vīrietis un sieviete, kuri viens otru mīl. Kad abiem ir intīms tuvības brīdis, tad pasauli ietin tumsa.

Surinamā (Dienvidamerikā) dzīvojoša kalinu cilts tic, ka Saule un Mēness ir brāļi, kuri sacenšas savā starpā. Aptumsumu šās cilts mīts skaidro ar to, abi brāļi, sacenšoties, ir sakāvušies.

Peru ziemeļos Mēness pielūdzēji čimi Saules aptumsumu ar krāšņiem svētkiem svinēja kā Mēness uzvaru. Savukārt Mēness aptumsuma laikā visu čimu valsti pārņēma dziļas sēras un visi dejoja bēru dejas.

Varenajā Inku impērijā Saules aptumsumu skaidroja ar to, ka Saules dievs sadusmojies par cilvēku pastrādātiem noziegumiem un tāpēc satumsis. Inki aptumsumu uzskatīja par zīmi, kas vēstīja par lielas nelaimes tuvošanos.

Batamalibu cilts, kura dzīvo mūsdienu Āfrikas valstīs Beninā un Togā, leģendā stāsta par divām pirmajām sievietēm pasaulē, kuras sauca Kujekoka (Kuiyecoke) un Puka Puka. Abas sievietes kļuva par ciemata matronām. Ciematam augot, tā iedzīvotāji aizvien biežāk sāk ķildoties un savā starpā cīnīties. Kujekoka un Puka Puka cenšas nomierināt ciematā iedzīvotājus, taču neviens neklausās viņās. Tad sievietes aptumšo Sauli un Mēnesi. Ciema iedzīvotāji izbīstas un pārstāj plēsties. Cilvēki paklausa ciltsmātēm un izlīgst, viens otram dodot dāvanas. Vēl šobaltdien batammaliba cilts ļaudis Saules aptumsuma laikā salīgst mieru ar savām ģimenēm, draugiem un kaimiņiem, apmainoties ar dāvanām.

Dažas Austrālijas aborigēnu ciltis pieņem, ka Saules aptumsuma laikā Sauli kaut kas aizsedz, taču šis kaut kas ir nevis Mēness, bet gan oposums, citos variantos, liels melns putns vai burvja apmetnis.

Visā rakstītajā cilvēces vēstures gaitā Saules aptumsumi tika uzskatīts par zīmēm, kas pareģo karus, traģēdijas, slimības un ievērojamu cilvēku nāves.

Senajā Divupē Saules aptumsumus tulkoja kā zīmes, kas pareģoja valdnieka nāvi, plūdu tuvošanos un vētras, kas noposta labību laukus.

Arī Austrālijā daudzas ciltis, bet ne visas, Saules aptumsumā saskatīja ļaunu zīmi, kas vēstīja par slimībām un nāvi, bieži vien tā cēloni saistīja arī ar maģiju.

Pirms simts gadiem navahu indiāņi ticēja, ka Saules aptumsums, kas 1918.gadā notika Ziemeļamerikas dienvidrietumos, bija zīme, kas pareģoja spāņu gripas pandēmiju. Toreiz no šīs slimības visā pasaulē mira desmitiem miljoni cilvēku, to skaitā arī daudzi navahi.

Aptumsuma rituāli

Senajās kultūras Saules aptumsums nozīmēja:

  • pirmkārt, pasaules kārtība ir apdraudēta un tas ir slikti;
  • otrkārt, izskatās, ka kaut kas mēģina Sauli apēst vai nolaupīt;
  • treškārt, mums kaut kas ir jādara, lai atgūtu Sauli un atjaunotu pasaules kārtību, kāda bija pirms aptumsuma.

Dažādās pasaules daļās cilvēki veica īpašas rituālās darbības, lai veicinātu Saules aptumsuma ātrāku izbeigšanos. Šie rituāli atspoguļo universālu tradicionālo kultūru reakciju uz aptumsuma fenomenu (gan Saules, gan Mēness aptumsuma).

Piemēram, Ziemeļamerikas čipevas cilts ļaudis Saules aptumsuma laikā debesīs raidīja degošas bultas, lai no jauna iedegtu dziestošo Sauli. Turpretim senie maiji aptumsuma laikā ēda noteikta veida čūskas.

Indijā Saules aptumsuma laikā, lai uzmundrinātu Sauli cīnīties ar dēmonu vai briesmoni, hinduisti iegremdējās ūdeni – īpaši svētajā Gangas upē.

Tradīcijai aptumsuma laikā radīt stipru troksni ir vismaz 2000 gadi un tā tiek praktizēta vēl mūsdienās, sacīja Grifita observatorijas (Losandželosā) direktors, astronoms un grāmatas "Beyond the Blue Horizon: Myths and Legends of the Sun, Moon, Stars and Planets" autors E.Krups.

Saglabājušās rakstiskas liecības par šīs tradīcijas piekopšanu senajā Divupē, kur Saules aptumsuma izraisītājs bija dēmons; aptumsuma laikā priesteri devās procesijas gājienā, taisīdami lielu troksni, lai aizbiedētu briesmoni no Saules.

Saules aptumsuma laikā senie ķīnieši sita bungas un traukus, radot milzīgu troksni, kuram, kā viņi ticēja, vajadzēja nobiedēt drakonu, kurš grasījās apēst Sauli. Senajā Ķīnā valdīja pārliecība, ka Saules aptumsums ir savā ziņā tāds kā kosmisks referendums par imperatoru. Bailēs, ka Saules aptumsums var nest nāvi, imperatoram tā laikā bija jāuzturas ārpus savas pils, jāēd tikai veģetāra barība un jāizpilda rituāli, lai atjaunotu Sauli.

Austrālijā Saules aptumsuma laikā daudzu cilšu vecākie un dziednieki monotoni dziedot, meta priekšmetus Saules virzienā, lai novērstu nelaimes, ko it kā pareģo aptumsums.

Arī acteki Saules aptumsuma laikā, kā ziņo XVI gs. spāņu hronisti, tempļos pūta taures un rībināja bungas, bet cilvēki skaļi vaimanāja un plosīja sev lūpas.

Saules aptumsums bija ekstrēms notikums actekiem, kuri to centās novērst vai aizkavēt šaušalīgā veidā, sacīja Floridas Dabas vēstures muzeja Latīņamerikas mākslas un arheoloģijas pensionētā goda kuratore Sjūzena Milbreta. Acteki ticēja, ka noteiktā viņu kalendāra gada datumā – 4 Ollinzemestrīču pavadīts Saules aptumsums izraisīs pasaules galu. Ik pēc 260 dienām acteku priesteri upurēja cilvēkus, lai pabarotu un stiprinātu Sauli, un novērstu aptumsumu.

Acteku priesteri zināja, ka šis notikums (pasaules galu vēstošais Saules aptumsums ar zemestrīcēm) nenotiks ne viņu dzīves laikā, ne arī paredzamā nākotnē, taču pārējā tauta to nezināja, sacīja Milbreta.

Taču actekus satrauca arī Saules aptumsumi, kas notika citos datumos. XVI gs. spāņu hronisti apraksta kā acteki Saules aptumsuma izraisītā neprātā upurēja gūstekņus un “cilvēkus ar gaišiem matiem un baltu seju,” jo baidījās, ka Saule var aptumst uz visiem laikiem un uz Zemes nolaidīsies dēmoni, kuri ēd cilvēkus.
Acteki nebija vienīgie, kas uz Saules aptumsumu reaģēja ar asinsizliešanu. Arī senie grieķi, kaut arī spēja ne tikai paredzēt Saules aptumsumus, bet arī zināja tā iemeslu, šajā astronomiskajā notikumā saskatīja pārdabisku spēku sūtītas biedējošas zīmes.

Senie grieķi, tāpat kā seno ķīniešu astronomi, Saules aptumsumu tulkoja kā sliktu, nereti nāvi vēstošu zīmi tronī sēdošai personai. Dienu pirms Saules aptumsuma no vienkāršas tautas vidus vai no ieslodzītajiem tika izraudzīts cilvēks, kuram aptumsuma laikā bija jāpilda monarha loma. Šādi rīkojoties, grieķi cerēja apmānīt likteni, kuru it kā pareģoja aptumsums un izglābt no priekšlaicīgas nāves reālo valdnieku. Pēc aptumsuma valdnieka aizvietotājs parasti tika nogalināts. Maķedonijas Aleksandra valdīšanas laikā, 323.g.pmē. notika trīs daļēji Saules aptumsumi. Taču viltus Aleksandram neizdevās pasargāt reālo Aleksandru no nāves.

Līdzīga tradīcija pastāvēja senajā Divupē, kur arī valdnieks, lai izvairītos no ļauna likteņa, uz aptumsuma laiku atteicās no varas, nodot to nelaimīgajam, kuru pēc tam nogalināja.

Avoti:
livescience.com
livescience.com
space.com
washingtonpost.com
history.com
livescience.com
astronomy.ca
history.com
science.ksc.nasa.gov
cbsnews.com
nature.com
livescience.com
space.com
en.wikipedia.org
en.wikipedia.org
haaretz.com
livescience.com
en.wikipedia.org
newworldencyclopedia.org
thefamouspeople.com
history.stackexchange.com
crystalinks.com
newworldencyclopedia.org
plato.stanford.edu
vesture.eu
iep.utm.edu
sciencedaily.com
Klētnieks, Jānis. 2008. Mūžības Valdnieki. Rīgā: Tapals
Klētnieks, Jānis. Svētie noslēpumi. Rīgā: Zvaigzne ABC
Gorbovskis, Aleksandrs. 1992. Fakti, Minējumi un Hipotēzes. Rīga: Zvaigzne ABC
Lielais, Arturs. 1969. Konkistadori. Rīgā: Liesma
Lielais, Arturs. 1970. Inku zelts. Rīgā: Liesma
Stingls, M. 1986. Zvaigžņu pielūdzēji. Rīgā: Zinātne
Kosidovskis, Zenons. 1971. Kad Saule bija dievs. Rīgā: Zinātne
1971. Īss filozofijas vēstures apcerējums. Rīgā: Liesma
1994. Mitoloģijas enciklopēdija 2. Rīgā: Latvijas enciklopēdija 

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.