Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Turcijā atrasti sengrieķu "elles vārti"

Itāļu arheologi, kas vairākus gadus veic izrakumus senajā grieķu-romiešu pilsētā Hierapolē, mūsdienu Turcijas dienvidrietumos, paziņojuši, ka tiem beidzot izdevies atrast īsto vietu, kur pie nāvīgiem izgarojumiem pildītas alas antīkajā laikmetā atradušies slavenie "elles vārti" - veļu valstības dievam Aīdam veltīts templis, Plutonions.


Skatīt Eiropas civilizācijas un kultūras lielākā kartē


Hierapoles (Ἱεράπολις), "svētās pilsētas" pirmsākumi attiecināmi uz IV-III gs.pmē., kad grieķi sāka labiekārtot vietu, kas bija slavena gan ar saviem karstajiem, dziednieciskajiem avotiem, gan arī alu, kuru, tās toksisko izgarojumu dēļ uzskatīja par ieeju pazemes valstībā.

"Šī vieta ir pilna ar tik blīviem tvaikiem, ka tur ieejot gandrīz nevar saskatīt zemi. Ikviens dzīvnieks, kas nokļūst alā, vienā mirklī nokrīt zemē beigts," - raksta grieķu ģeogrāfs Strabons (64./63.g.pmē.-24.g.), kurš pats personīgi apmeklējis Hieropoli. "Es ielaidu alā zvirbuļus un tie tūlīt izlaida garu," - viņš piebilst.

Cerībā izārstēties, vai vismaz gūt kādu atelpu no slimības veldzējoties baseinos ar silto avotu ūdeņiem, uz Hierapoli devās turīgi cilvēki no tuvienes un tālienes. Pilsēta kļuva par slavenu sava laika dziedniecisko kūrortu, tomēr pat minerāliem bagātie avoti visiem sirgstošajiem nespēja līdzēt un ar laiku pie tās izveidojās arī iespaidīga nekropole.

Savukārt, uz Plutonionu gāja svētceļnieki, kas no Plūtona (viens no Aīda vārdiem, "bagātais") orākula vēlējās saņemt atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem. Tie, kas gribēja paši, bez starpniekiem uzzināt Plūtona vēstījumus, vai, kuriem, varbūt, nepietika naudas, ko samaksāt orākulam, varēja, nomazgājušies baseinā, gulēt pa nakti pie tempļa un pamodušies censties atcerēties, ko redzējuši sapņos. Ļoti iespējams, ka "elles vārtu" izgarojumi gulētājiem varēja izsaukt arī dažādas halucinācijas.

Lai svētceļnieki un vienkārši ziņkārīgie varētu paši droši pārliecināties par alas garaiņu nāvīgumu, priesteri viņiem pārdeva putnus un dzīvniekus, kas, kopā ar atlīdzību par pareģošanu, tiem deva krietnus ienākumus.

Plutonionu uzskata par vecāko Hierapoles templi, kas pašos pirmsākumos saistījies ar frīģiešu dievieti Kibeli, kuras kultu vēlāk pārņēma grieķi. Strabons stāsta, ka tikai Kibeles priesteri - einuhi - varējuši ieet alā un iznākt atkal ārā dzīvi, tā radot pārliecību par dievišķu spēku izmantošanu. Kā viņiem tas izdevies - vai pamazām pieradinoties pie indīgajām gāzēm un ilgstoši aizturot elpu, jeb viņi pamanījušies slepeni izmantot kādus tīra gaisa avotus, to varam tikai minēt.

133.g.pmē. Hierapole, kopā ar pārējo Pergāmas karaļvalsti, kļuva par Romas Āzijas provinces sastāvdaļu. 60.gadā pilsētu stipri izpostīja zemestrīce, taču romieši to atjaunoja. Lielāko uzplaukumu tā sasniedza II un III gadsimtā.

Hierapoles tempļi tika slēgti IV gadsimtā, kad imperators Konstantīns pieņēma kristietību par valsts reliģiju un baznīca sāka cīņu pret iepriekšējo dievu kultiem. V gadsimtā pilsētā uzcēla vairākas kristiešu baznīcas, tomēr līdz pat VI gadsimtam tā bija viens no antīkās pasaules norieta laika pēdējo pagānu un filozofu svētceļojumu galamērķiem. Sākot ar VI gadsimtu, Hierapole pagrima, lēnām pārklājoties ar ūdeni un travertīna slāņiem, līdz cilvēki to pavisam pameta pēc 1334.gada zemestrīces. Izrakumi pilsētā sākās XIX gadsimtā.

Itāļu arheologi mūsdienu Turcijas pilsētas Pamukales pievārtē atrodošās Hierapoles izpēti uzsāka jau 1957.gada un kopš tā laika Plutoniona atrašanās vieta bijusi viens no saistošākajiem jautājumiem. Lai gan tūristiem kā Plutonions tika rādīta kāda līdz pusei aizmūrēta niša, aiz kuras atrodas neliela ala ar plaisu grīdā, no kuras izplūst indīgie garaiņi, ne visi pētnieki bija pārliecināti, ka tā ir īstā vieta.

Par atklājumu preses konferencē, kas 14.martā notika Stambulā, pastāstīja arheologu komandas vadītājs, Salento universitātes (Itālija) klasiskās arheoloģijas profesors Frančesko Dandrija. Profesors Hierapolē strādā jau vairākus gadus un kļuva plašāk pazīstams 2011.gadā, kad paziņoja, ka atradis kapu, kur savulaik atradušās svētā Filipa, viena no 12 Jēzus apustuļiem mirstīgās atliekas.

"Plutonionu mēs atradām, rekonstruējot karstā avota plūsmu," - Dandrija stāsta. "Patiešām, Pamukales karstie avoti, kas veido ikoniskās baltā travertīna terases, iztek no šīs alas."

Uzsākot atsegt vietu, kur jau tā bija daudz drupu no senajām ēkām, kas, domājams, sagāzušās zemestrīcē, arheologi zem tām uzgāja vēl citu celtņu paliekas. Viņi atrada joniešu tipa puskolonnas uz virs tām uzrakstus, kas liecina, ka tur atradies apakšzemes dievībām, Plūtonam un Korei (Persefonei), veltīts templis.

Tāpat Dandrija atrada antīko autoru aprakstīto Plutoniona baseinu, tempļa atliekas un akmens pakāpienus virs alas. "Cilvēki, no šiem pakāpieniem varēja vērot rituālus, drošā attāluma no alas atveres. Tās priekšā drīkstēja stāvēt tikai priesteri."

Dandrija pastāstīja, ka alas draudīgo spēku arheologi varējuši novērot arī izrakumu laikā. Vairāki putni, cenšoties pietuvoties siltumu izdalošajam atvērumam, nokrituši beigti, ieelpojot pa spraugām un plaisām izplūstošos nāvējošos tvaikus.

"Šis ir īpašs atklājums," - uzsver Palermas universitātes romiešu vēstures pētnieks Elisters Filipīni, "jo tas apstiprina informāciju, ko mums sniedz antīkā literatūra un vēstures avoti.

Augšējā attēlā: Plutoniona digitālā rekonstrukcija. Publicitātes attēls.

Avots:
ansamed.info