Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Gramši – visbīstamākais komunists vēsturē

Varat aizmirst par Ļeņinu – labi audzināts Itālijas intelektuālis, kurš nomira pirms 79 gadiem, var izrādīties par visietekmīgāko marksistu kāds jelkad bijis.

Marksisti nepazīst sirdsapziņas pārmetumus. Viņi nogalina, zog, melo un tēlo nevainīgos – dara visu, kas vajadzīgs revolūcijai. "Kad nāks mūsu laiks," - Markss 1849.gadā rakstīja, "mēs netaisnosimies par teroru." To, ka tie nebija tikai tukši vārdi, pierāda viņa apustuļu – Ļeņina, Staļina, Če Gevaras, Mao, Pol Pota un Kastro darbības, un tas nozīmē teroru, masu slepkavības, gulagus, "pāraudzināšanas nometnes."

Ilgākā laika perspektīvā tomēr var izrādīties, ka visefektīvākais marksists ir bijis itāļu filozofs, žurnālists un komunistu funkcionārs, kurš savas dzīves norieta gadus pavadīja Musolīni cietumos. Atšķirībā no daudziem citiem tās paaudzes komunistiem, uz Antonio Gramši rokām nebija asinis. Viņš neparakstīja nekādus nāves spriedumus un viņu pat uzskatīja par nedaudz ķecerīgu, salīdzinājumā ar sava laika vadošajiem marksistiem. Taču Gramši teorētiskie darbi palīdz izskaidrot, kāpēc tik daudzas no Rietumu kultūras institūcijām kreiso ideju iespaidā mūsdienās ir garīgi satrūdējušas un erodējušās.

No ekonomikas līdz kultūrai

Markss uzskatīja, ka tikai divas lietas ir svarīgas: nauda un vara. Buržuāzija kontrolē kapitālistisko sabiedrību, kontrolējot rūpniecību un kapitālu. Lai "atbrīvotu proletariātu," komunistiem ir jākontrolē ražošanas līdzekļus. Tādējādi, proletariāta vārdā komunistiskie režīmi vienmēr pārvalda ekonomisko darbību un stingri ierobežo privātās īpašumtiesības uz kapitālu.

Šī vīzija nosaka, ka ekonomika ir galvenais virzītājspēks visam pārējam. Kaut arī Markss, Ļeņins un daudzi citi atzina tādu spēku, kā piemēram, reliģijas esamību, viņi šādus fenomenus uzskatīja par naudas un varas attiecību blakusefektiem. Saskaņā ar šo loģiku, kristietība ir "opijs tautai," kam jāmazina darbaļaužu šķiras apspiestības radītā posta sajūtas kapitālistiskajā ekonomikā un jākupē vēlme aktīvi pretoties apspiešanai. Kad proletariāts būs ieguvis dominanci pār ekonomiku, kristietība un citas reliģijas tiks atmaskotas krāpšanā un visbeidzot izzudīs.

Antonio Gramši tomēr bija atšķirīgs viedoklis. Viņš piedzima 1891.gadā Sardīnijā. Tāpat kā daudzi citi XX gadsimta sākuma Eiropas intelektuāļi, Gramši pieslējās sociālismam. Viņš kļuva par Itālijas Komunistiskās partijas centrālās komitejas ģenerālsekretāru, un Itālijas delegātu komunistu Internacionālē. Tādējādi viņš nokļuva Musolīni ienaidnieku saraksta priekšgalā. 1926.gada novembrī Gramši tika arestēts, un gandrīz visu savas dzīves atlikušo daļu pavadīja cietumā.

Tāpat kā daudzi citi politieslodzītie, Gramši izmanto savu laiku aiz restēm, lai attīstītu savas idejas. Viņš tur uzraksta savu pazīstamo darbu Cietuma Piezīmes (Prison Notebooks) Tās tiek publicētas pēc Otrā pasaules kara, un aptver daudzas tēmas, sākot no Makiavelli līdz jezuītiem. Gramši vissvarīgākais arguments, kas viņu atšķir no citiem marksistiem, kuri pievērsa uzmanību rūpnīcu strādnieku organizēšanai un zemnieku saimniecību konfiscēšanai, ir viņa pievēršanās kultūrai.

Būdams marksists, viņš caur duļķaino šķiru cīņas lēcu aplūko mākslu, literatūru, izglītību u.c. kultūras jomas. Bet viņš saprot, ka šīs lietas nav tikai vienkārši atkarīgas no politiskiem un ekonomiskiem spēkiem, bet tās ir to veidotājas. Tātad, ja kreisie grib uzvarēt, tās ir jāizmanto, pirmkārt, iegūstot kontroli pār "kultūras ražošanas līdzekļiem." Gramši uzstāja uz to, ka marksisti ir par zemu novērtējuši sabiedrības t.s. “superstruktūras” jeb “virsbūves” ietvaros esošās kultūras institūcijas, piemēram, ģimeni, skolas, augstskolas, baznīcas, mākslu, plašsaziņas līdzekļus u.c.

Hegemonija, “molekulārā agresija” un masu apziņas manipulācija

Gramši uzskatīja, ka kultūras un garīgās dzīves iestādījumi nav neitrāli, bet gan kalpo kā plaša propagandas mašīna kapitālismam, tā pamatos esošās ideoloģijas uzturēšanai, tādējādi nodrošinot sabiedrības brīvprātīgu piekrišanu varas noturēšanai buržuāzijas rokās, stāvokli, ko Gramši sauc par “hegemoniju.”

Gan hegemonijas sasniegšana, gan tās noārdīšana esot “molekulārs” process: notiek nevis kā šķiru sadursme klasisko marksistu redzējumā, bet kā gandrīz nemanāms un it kā niecīgas pakāpeniskas viedokļu un noskaņojuma pārmaiņas katra cilvēka apziņā. Hegemonija balstās uz sabiedrības “kultūras kodolu,” kurā ietilpst priekšstati par pasauli un cilvēku, labo un ļauno, skaisto un atbaidošo, tradīcijām un aizspriedumiem, simboliem un tēliem, zināšanām un pieredzi, kas sakrājusies vairākos gadsimtos - kamēr šis kodols ir stabils un noturīgs, sabiedrībā valda “noturīga kolektīvā griba,” kas vērsta uz esošās kārtības saglabāšanu. Lai panāktu revolūciju, nepieciešams sagraut “kultūras kodolu” un kolektīvo gribu. To var panākt ar “molekulāru agresiju” pašā kultūras kodolā, kas nenozīmē kādas patiesības vai atklāsmes pasludināšanu, kas var panākt apvērsumu sabiedrības apziņā, bet gan: “milzīgu daudzumu grāmatu, brošūru, žurnālu un avīžrakstu, sarunu un strīdu, kas bez gala atkārtojas un savā milzīgajā apjomā veido tos ilgstošos pūliņus, no kuriem dzimst zināmā mērā viendabīga kolektīvā griba, kas nepieciešama, lai rastos laikā un telpā koordinēta, vienota darbība.” Kad nobriedusi hegemonijas krīze un izveidojies “kara stāvoklis,” protams, nepieciešama ne tikai molekulāra iedarbība uz apziņu, bet arī ātras, mērķtiecīgas un enerģiskas operācijas, kas sabiedrības apziņā izsauc šoku un lielām ļaužu masām liek pāriet no pasivitātes uz aktīvu darbību. Gramši to raksturo kā ķēdes reakciju (“sintēžu ķēdi”) un nosauc par katarsi (jo tā atgādina publikas attīrošo reakciju pēc traģēdijas noskatīšanās teātrī). Lai ieviestu jaunu hegemoniju vai esošo sagrautu, nav vērts vērsties pret ideoloģisko pretinieku teorijām - tas velti. Jāiedarbojas uz ikdienas apziņu, uz parastām, “mazām” vidējā cilvēka domām. Vislielākais efekts var tikt sasniegts ar nenogurstošu vienu un to pašu apgalvojumu atkārtošanu, kamēr sabiedrība pie tiem pierod un sāk pieņemt nevis ar saprātu, bet ar ticību. “Masas,” - raksta Gramši, “nespēj pieņemt filozofiju savādāk kā tikai ar ticību.” Šai sakarā kā piemēru min Baznīcu, kas reliģisko pārliecību uzturot, nepārtraukti atkārtojot lūgšanas un rituālus. Par masu ikdienas apziņu ir jācīnās gan varas spēkiem, kas sargā savu hegemoniju, gan arī revolucionāriem, kas vēlas situāciju kardināli mainīt - abiem dota iespēja uzvarēt, jo kultūras kodols un ikdienas apziņa ir ne tikai konservatīva, bet spēj arī mainīties. Revolucionāriem spēkiem nav varas rīcībā esošo resursu, taču ir pieejama tā ikdienas apziņas daļa, ko Gramši nosauca par "veselo saprātu." Savukārt valdošajām aprindām, kas grib saglabāt savu hegemoniju, ir svarīgi šo veselo saprātu neitralizēt, ieviešot apziņā mītus. Līdz ar to, galvenais darbojošais spēks hegemonijas radīšanā vai sagraušanā pēc Gramši domām ir inteliģence, jo tikai šis sabiedrības slānis ir intelektuāli pietiekami spēcīgs, lai radītu jaunas konvencijas, un pietiekami apspiests, lai būtu gatavs nostāties opozīcijā varai.

Šis piedāvājums darboties sev zināmā lauciņā bija kā debesmanna daudzajiem kreisā spārna Rietumu intelektuāļiem. Tā vietā, lai pievienoties rūpnīcu strādniekiem to streikos vai pagrabos taisītu bumbas, šāds kreisais profesors varētu palīdzēt atbrīvot sabiedrību no kapitālistiskās ekspluatācijas, savā birojā sacerot esejas vai apmācot studentus. Šādā scenārijā revolucionārais avangards tiek novirzīts no proletariāta uz vidusšķiras intelektuāļiem.

Sagrābjot sabiedrības "kultūras augstumus" šādiem kreisajiem (vai kā tos citādi sauc - leftistiem) ir jāizplata tas, ko franču reformātu teologs Pols Rikērs (Paul Ricœur) sauc par "aizdomu hermeneitiku." Vienkārši runājot, tas nozīmē, ka nekas nav tā, kā tas izskatās. Šķietami labdabīgas idejas (piemēram, "taisnīgums") patiesībā ir cinisks buržuāzisks triks, kas kalpo, lai slēptu sistemātiskas netaisnības.

Likuma vara, piemēram, vairs netiek saprasts, kā vienlīdzība likuma priekšā. Tā vietā, tas ir "atmaskots" kā līdzeklis, lai liegtu taisnīgumu dažādām "minoritātēm." Amerikas revolūcija vairs nav seno brīvību principiāla aizstāvēšana pret briestošo tirāniju, tā vietā, tie ir turīgo balto koloniālistu centieni saglabāt savas privilēģijas. Pieklājība tiek noraidīta, kā kaut kas tāds, kas ierobežo cilvēkus izteikt savu sašutumu pret netaisnību. Piemēram, pret balto cilvēku virskundzību (white supermacy). Un pat angļu valoda, izrādās, iemieso seno patriarhālo sieviešu apspiešanu.

Šodien veseli humanitāro un sociālo zinātņu departmenti (nemaz nerunājot par žurnālistikas skolām) Rietumeiropas, Ziemeļamerikas un Latīņamerikas universitātēs darbojas "slēpto apspiedēju" meklēšanā. Praksē Gramši stratēģija nozīmē to, ka kreisie spēlē smagsvara kategorijā daudzās, jo daudzās institūcijās.

Piemēram, nav svarīgi, cik labs žurnālists būtu kāds dievbijīgs kristietis, vai tāds, kam rūp savas tautas identitāte un tās nākotne. Tāpat nav svarīgi, ja kāds politiski konservatīvais ir veicis izcilus pētījumus savā akadēmiskajā jomā vai izveidojis lielisku filmu. Šādi cilvēki ir atstumjami savas pārliecības un ticības dēļ, jo tie apdraud kreiso "hegemoniju" pār "kultūras produkciju." Patiesība vairs nav svarīga, jo patiesība ir tikai valdošās šķiras konstrukcija. Svarīgi ir tas, lai miljoni mediju patērētāji un tūkstoši universitāšu studenti varētu turpināt būt apgaismoti par slēpto privilēģiju struktūrām.

Jāatzīmē viens no raksturīgākajiem kultūrmarksistu paradigmas, mūsdienās nereti dēvētas arī par “liberālo demokrātiju,” aspektiem – diskutēt ar kultūrmarksistiem, atspēkot to loģiku, paliekot viņu pašuzstādīto noteikumu (utopisku, no realitātes atrautu himērisku ideoloģisko konstrukciju) ietvaros, faktiski nav iespējami. Tieši tāpat kā “cietajā” totalitārismā (nacismā, komunismā, islāma fundamentālismā), arī “mīksto” kultūrmarksistu “noklusētajos iestatījumos,” ja jūsu jautājumi tiem ir netīkami, tad jums, neskatoties ne uz kādiem jūsu rīcībā esošiem argumentiem un/vai faktiem, ir jābūt daļai no valdošās šķiras aparāta jeb, situācijās, kad kultūrmarksisti, kā piemēram Zviedrijā, varu jau paši sagrābuši, atpakaļrāpulim-revanšistam, vai jūs to saprotat, vai nē. Sliktākajā gadījumā jūs esat ļaunums (“fašists,” “galēji labējais,” “islamofobs,” “ksenofobs,” “rasists,” “seksists,” labākajā – naivais (variants - “idiots,” “mentāli atpalicis”) un piekrāptais.

Dažādu kulturoloģisku un ģeopolitisku faktoru ietekmē Gramši mantojums mūsdienās jau ir sen pāraudzis savu marksistisko izcelsmi. Viņa uzskatus tagad truli pieņēmuši miljoniem skolotāju, pasniedzēju, rakstnieku, pat garīdznieku, kuriem, aizgrābtiem ar skanīgiem, bet saturiski, salīdzinot ar to vēsturisko izpratni, kardināli izmainītiem saukļiem par sociālo taisnīgumu, iekļaušanu, daudzveidību, toleranci un humānismu, pat nav ne jausmas par savu ciešo piesaisti kultūrmarksismam un tā totalitārajiem mērķiem.

Ja Ļeņina, vai Staļina domubiedriem komunisma paradīzes konstrukcijas pilnībā sabruka pirms vairāk nekā 25 gadiem (ar pēdējo bastionu Ziemeļkorejā), tad Gramši veidotā domāšana ir dzīva un plaukst gandrīz katrā Rietumu pasaules vietējā universitātē un pat vairākās liberālās baznīcās un sinagogās.

Milzīgās cinisma struktūras, kas būvētas uz Gramši idejām, un kas šodien ir šūnveidā cauraugušas Rietumu sabiedrību, izrādīsies, būs daudz grūtāk nojaukt, nekā rupjos cementa blokus vecajā Berlīnes mūrī.

Avoti:
stream.org
vesture.eu
en.wikipedia.org

Plašāk par kultūrmarksismu:
Kas nozaga mūsu kultūru?
Kultūrmarksisma definīcijas. + Kā izravēt kultūrmarksismu vienā paaudzē. Brandon Smith 10/23/2015

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.