Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Pirmie misionāri Baltijas zemēs

Līdz XII gadsimtam Eiropā ārpus kristīgās Baznīcas bija palikuši vairs tikai Pieelbas un Piejūras slāvi, baltu tautas, Baltijas somi un tagadējās Krievijas teritorijā mītošās somugru etniskās grupas. Tas tomēr nenozīmē, ka Baznīca nebūtu centusies arī šīs zemes pievērst kristietībai, izmantojot gan misionārus – kristīgās ticības sludinātājus, gan arī kristīgo valdnieku tīkojumus pakļaut savai varai kaimiņu zemes ar bruņotu spēku. Jau X gadsimta pirmajā pusē vācu karalis Indriķis (Heinrihs) I mēģināja pakļaut Pieelbas slāvus, tomēr spēja panākt tikai šo tautu meslu atkarību, citādākā ziņā slāvi saglabāja savu patstāvību, gan tikai uz neilgu laiku. Jau Indriķa I pēctecim Otonam I (936.–973.g.) pēc ilgstošām, nežēlīgām cīņām izdevās salauzt slāvu pretestību un iekļaut to zemes Vācijas impērijas sastāvā, vienlaikus veicot varmācīgu iekaroto tautu kristīšanu. Tā tomēr vēl bija īslaicīga uzvara, jo pakļautie slāvi te vienā, te citā reģionā sacēlās pret iekarotājiem, iznīcinot vācu garnizonus (karaspēka vienības, kas izvietotas kādā apdzīvotā vietā) un padzenot katoļu garīdzniekus. 983.gadā sākās vispārēja Pieelbas un Piejūras slāvu sacelšanās, un vāciešiem ar lielām grūtībām izdevās atvairīt to iebrukumu savās teritorijās. Šīs sacelšanās rezultātā katoļu Baznīca un vācu valdnieki uz ilgāku laiku zaudēja iekarotās slāvu zemes, izņemot dažus Lužicas serbu (arī sorbu) apdzīvotos apgabalus. 

Kristīgās ticības vārdā iekarot citu tautu teritorijas centās arī topošās Polijas valdnieki. Lai gan poļu kņazs Meško I tikai 966.gadā bija pieņēmis katoļticību un piespiedis kristīties savus pavalstniekus, viņa pēctecis, karalis Boleslavs I Drošsirdīgais uzskatīja par pienākumu nest kristīgo ticību arī citām tautām. Ar šādu nolūku poļu valdnieks 996.gadā sūtījis kā misionāru uz senprūšu zemēm čehu bīskapu Adalbertu (dzimtajā vārdā -Voicehu). Ieradies pie prūšiem (pēc dažām ziņām - Sembijas novadā), Adalberts sācis pulgot senās dievības, neraugoties uz brīdinājumiem pārtraukt tautas svētumu zaimošanu un atstāt šo zemi ar mieru. Rezultātā saniknotie prūši centīgo misionāru nogalinājuši (Boleslavs I it kā esot par lielu summu izpircis bīskapa mirstīgās atliekas). Līdzīgs liktenis 1008.gadā piemeklējis arī citu misionāru – Adalberta dzīves aprakstītāju, bīskapu Bruno, pazīstamu arī kā Bonifāciju (daži avoti norāda, ka Bruno-Bonifācijs gājis bojā 1009.gadā Lietuvas teritorijā). Senprūšu neuzticība un naids pret kristietības sludinātājiem varētu būt izskaidrojams ar to, ka, būdami Piejūras slāvu tuvākie kaimiņi, viņi labi zināja, cik smags liktenis piemeklēja šīs un Pieelbas slāvu tautas pēc kristietības ieviešanas. Ar to izskaidrojama arī prūšu drosme un varonība turpmākajās cīņās pret poļiem, vēlāk arī pret dāņiem, tad - vāciešiem par savas zemes patstāvību un sentēvu ticības saglabāšanu. Šīs cīņas sākās ap 1015.gadu, kad Boleslavs I Drošsirdīgais, pēc misionāru neveiksmēm, ar lielu karaspēku iebrucis prūšu zemēs, postīdams ne tikai ciemus, bet iznīcinādams arī senās svētvietas. Nemitīgi militārie konflikti starp kristīgajiem poļiem un “pagāniskajiem” prūšiem turpinājās apmēram līdz 1161.gadam, pie tam nereti prūšu karotāji nopietni apdraudēja pašu poļu valsti, tad, pēc kādas lielākas sakāves, poļu iebrukumi prūšu zemēs un mēģinājumi tās kristianizēt mitējušies.

Smagas cīņas par savu patstāvību bija jāizcīna arī baltu etnosam jātvingiem, kuru zemes apdraudēja ne tikai poļi, bet arī Krievzemes kņazi (kā zināms, Krievzemē kristīgā ticība tika ieviesta ar 988.gadu), tādejādi tie pastāvīgi atradās it kā starp diviem dzirnakmeņiem. Neraugoties uz drosmīgo pretestību, jātvingi pakāpeniski zaudēja vienu novadu pēc otra, un līdz XIII gadsimtam lielākā daļa viņu teritorijas atradās krievu vai poļu varā, iedzīvotāji daļēji tika iznīcināti, dzīvajos palikušajiem varmācīgi uzspiesta kristīgā ticība, zemes kolonizētas. XIII gadsimta gaitā šī baltu tauta kā etniska vienība tika gandrīz pilnīgi iznīcināta (vēl XIX– XX gadsimtā tagadējās Baltkrievijas teritorijā, Grodņas apkaimē dzīvojuši daži tūkstoši seno jātvingu pēcteči, kuri saglabājuši savas tautas etnogrāfiskās iezīmes; arī Lietuvā vietām sastopama jātvingu etniskās grupas – dainuvju kultūra).

Arī senajām Latvijas tautām XI–XII gadsimtā negāja secen mēģinājumi ieviest kristīgo ticību. Tā, piemēram, hronists Brēmenes Ādams atzīmējis, ka ap 1048.gadu (pēc dažām ziņām - laika posmā starp 1047.–1078.gadu) Dānijas karalis aicinājis kādu tirgotāju uzcelt Kursā baznīcu. Nav zināms, kurā vietā šī celtne atradusies, bet, iespējams, ka tā varētu būt bijusi kaut kur Kolkas–Dundagas apkaimē (varētu būt, ka starp Vīdali un Melnsilu, kur atradies XIX gadsimtā nosusinātais Dieviņa ezers, kas bijis saistīts ar jūru, uz ko norāda atrastās seno kuģu atliekas; šeit atrodas arī Dūmeles ciems, kura nosaukumu varētu uzskatīt kā atvasinājumu no vārda doms – baznīca: "doms" – "domele" – "dūmele," - arī Kolkas rags senos rakstos dēvēts par domesnes – "baznīcas rags")1. Ja tas tā ir bijis, tad var secināt, ka šajā laikā Kursā – vai nu līvu, vai kuršu zemē - noteikti darbojies arī kāds misionārs, bet šādam uzskatam trūkst apstiprinājuma. Ja arī nostāsts par šo baznīcu Kursā ir patiess, tad tomēr var uzskatīt, ka misiones darbs bijis nesekmīgs. 1071.gadā vācu Brēmenes arhibīskaps Adalberts esot uzdevis sludināt kristīgo ticību Baltijas jūras krastos dzīvojošajiem “pagāniem,” tātad arī kuršiem, līviem un igauņiem, mūkam Johannesam Hiltinam, zviedru pilsētas Birkas bīskapam, bet pēc divu gadu neveiksmīga misiones darba Hiltins no sava amata atteicies, aizbildinoties ar vietējo tautu “mežonīgo dabu”, kuras dēļ šajās zemēs vēl esot par agru sludināt Kristus mācību. Dažas nepilnīgas ziņas norāda arī uz dāņu mēģinājumiem ap 1077.gadu ieviest kristietību Piltenes novadā (to it kā esot veicis karavadonis Pilters, no kā Piltene guvusi savu nosaukumu), bet arī nesekmīgi. Pilnīgi iespējams, ka visos šajos norādījumos runa ir par vienu un to pašu notikumu: uz to vedina domāt iepriekšminētais laika posms – no 1047.gada līdz 1078.gadam. Arī XII gadsimtā bijuši mēģinājumu pievērst kuršus kristīgajai ticībai. Tā, piemēram, 1164.gadā pāvests Pashals III pilnvarojis Dānijas karali Eriku Labsrangu organizēt misijas darbu Kursā. Dāņiem esot pat izdevies ar bruņotu spēku kādā vietā (iespējams – jau iepriekš minētajā Piltenes novadā) nodibināt savu koloniju un uzcelt vienu vai vairākas baznīcas, bet arī šoreiz kurši nelūgtos viesus padzinuši. Misionāri sūtīti arī uz igauņu zemēm: ap 1167.gadu Lundas (Dienvidzviedrijā) arhibīskaps esot iecēlis par visas Igaunijas bīskapu mūku Fulko, kura palīgs, kā vietējo valodu pratējs, bijis igauņu izcelsmes mūks Nikolauss, bet arī šī misija izrādījusies nesekmīga, tomēr minētais notikums rāda, ka atsevišķi igauņi bijuši kristieši (iespējams, ka minētais mūks Nikolauss savā laikā bijis zviedru gūsteknis un tur, nebrīvē, pieņēmis kristietību, - līdz ar to varētu secināt, ka arī kādi kuršu un citu Latvijas teritorijā dzīvojošo tautību pārstāvji, atrazdamies svešatnē, pieņēmuši kristietību, īpaši, ja viņi nokļuvuši gūstā, būdami vēl bērni vai pusaudži: nepilngadīgie gūstekņi bieži vien nodoti klosteriem audzināšanai un daži pat kļuvuši par garīdzniekiem). Jāpiezīmē, ka kuršu, tāpat arī igauņu noliedzošā attieksme pret kristīgās ticības sludināšanu izskaidrojama tāpat, kā prūšu un jātvingu pretestība: cilvēki zināja, ka saistīšanās ar katoļu Baznīcu neglābjami novedīs pie līdzšinējās patstāvības zaudēšanas un, iespējams, viņu tēvzemes okupācijas (no latīņu valodas occupatio – svešas teritorijas ieņemšana ar bruņotu spēku). Jāpiebilst, ka šeit minētie misionāru darbības piemēri nebūt nebija vienīgie laika gaitā līdz XII gadsimta beigām, bet noteikti bijuši arī citi, vēstures avotos, vismaz pagaidām zināmajos, neminēti.

Lielāki panākumi senās Latvijas iedzīvotāju pievēršanai kristīgajai ticībai bijusi Austrumu jeb Bizantijas (grieķu katoļu) pareizticīgajai Baznīcai, kuras misionāri darbojušies Latvijas teritorijas austrumdaļā – latgaļu novados, domājams, ka jau no XI gadsimta. Samērā ticams ir uzskats, ka XII gadsimta beigās vairāki latgaļu zemju valdnieki – Jersikas Visvaldis, Kokneses Vetseke un Tālavas Tālivaldis (Tālibalds), kā arī viņu ģimenes locekļi un tuvākie līdzgaitnieki, varbūt, ka arī kādi zemāko slāņu pārstāvji, bijuši kristieši (uz to netieši norāda lielais skaits XI–XII gadsimta latgaļu apbedījumos atrastie krustiņi, lai gan jāņem vērā, ka lielākā daļa krustiņu nēsātāju tos, iespējams, uzskatījuši tikai par rotaslietām); Jersikā un, iespējams, arī Koknesē atradušās pareizticīgo baznīcas ar krievu, varbūt arī kādiem latgaļu tautības garīdzniekiem. Par kristīgās ticības ietekmi latgaļu zemēs varētu liecināt latviešu valodā ieviesusies Baznīcas terminoloģija (vārdi, kas apzīmē kādu noteiktu jēdzienu kultūrā, zinātnē un tamlīdzīgi), kā, piemēram, jēdzieni "baznīca," "gavēnis," "svece," "zvans" (божница, говень, свеча, звон) un citi, kas pārņemti no krievu valodas; ja senās Latvijas iedzīvotāji būtu plašāk iepazinušies ar kristietību tikai sākot ar XII gadsimta beigām, tad šiem un līdzīgiem jēdzieniem vajadzētu būt atvasinātiem no vācu valodas (minētie un citi atvasinājumi no krievu valodas tomēr nevarētu kalpot par neapgāžamiem pierādījumiem plašai kristietības izplatībai latgaļu zemēs). Austrumu Baznīcas panākumi varētu būt izskaidrojami ar vairākiem faktoriem. Vispirms jāņem vērā, ka latgaļu novadi atradās ciešā saskarē ar Krievzemi, tādēļ krievu kņaziem bija daudzkārt vieglāk, salīdzinot ar rietumzemju valdniekiem, iesūtīt senās Latvijas teritorijā gan kristīgās ticības sludinātājus, gan arī karapulkus. Otrkārt – Daugavas (arī Gaujas) ūdensceļu jau no senlaikiem izmantoja Krievzemes tirgotāji sakariem ar Rietumiem un svarīgākajos tirdzniecības centros, kā, piemēram, Jersikā, Koknesē un citviet, varēja atrasties vairāk vai mazāk kompaktas (no latīņu valodas compactus – "koncentrēts") tirgotāju apmetnes, kuru apsardzībai šeit varētu būt izmitināti arī karavīri, bet tirgotāju garīgajai aprūpei – garīdznieki. Abi šie minētie faktori cieši saistījās ar to, ka, neskatoties uz seno latgaļu pretestību, Krievzemes kņazi bija tos pakļāvuši meslu atkarībai, kas gan, kā var secināt, bijusi samērā nosacīta, tomēr pietiekama, lai pareizticīgie sludinātāji varētu ar vietējo valdnieku un vadoņu piekrišanu šajos novados sludināt kristīgo mācību (jādomā, ka latgaļu valdnieki arī paši bija sapratuši, kāda nozīme savas varas stiprināšanai ir kristīgās Baznīcas atbalstam). Šajā sakarībā nepieciešams atzīmēt, ka Austrumu Baznīca, atšķirībā no Rietumu (Romas) katoļiem, nebija karojoša Baznīca, kas kristīgo ticību centās izplatīt varmācīgi, piespiedu kārtā veicot iekaroto tautu masveidīgu kristīšanu, savukārt Krievzemes kņazi netīkoja, vai arī, drīzāk iespējams, vienprātības trūkuma dēļ tiem nepietika spēka iekarot un kolonizēt senās Latvijas zemes, kā to darīja Rietumu, galvenokārt vācu valdnieki un ietekmīgākie feodāļi, bet tikai pakļaut meslu atkarībai, kā arī nodrošināt saviem tirgotājiem netraucētu izeju uz jūras tirdzniecības ceļiem. Šajā sakarībā jāpiebilst, ka minētajā laikā kādreiz varenā Kijevas Krievzeme bija sašķēlusies daudzās sīkās kņazistēs (mazvalstīs), kuras savā starpā pastāvīgi naidojās, bet katrai atsevišķi tām nebija pa spēkam liela mēroga karagājieni. Tādēļ arī seno latgaļu zemes netika pakļautas kādai vienai kņazistei, - Jersikas un Kokneses mazvalstis deva meslus Polockas valdniekam, bet Tālava – Pleskavai, bet, kā jau minēts, šī atkarība bijusi visai nosacīta. Jāpiebilst, ka Polockas kņazi centušies pakļaut savai ietekmei arī zemgaļus, galvenokārt tādēļ, lai varētu pārvaldīt pilnībā visu Daugavas tirdzniecības ceļu gan pa upi, gan sauszemi, bet, pēc neveiksmīga iebrukuma Zemgales teritorijā 1107.(pēc dažām ziņām 1106.)gadā, kad krievu karapulks kaujā pret zemgaļu spēkiem it kā esot, kā vēsta senkrievu hronika, zaudējis ap 9000 karavīru, no šāda nodoma turpmāk atteikušies (šī kauja, iespējams, notikusi pie Daugmales – liela zemgaļu tirdzniecības centra Daugavas kreisajā krastā, bet tieša apstiprinājuma tam nav).

Indulis Ķēniņš

Attēls: Prūši par savas svētvietas apgānīšanu soda ar nāvi bīskapu Adalbertu. Ap 1176.g veidots vara kalums uz Gnēzenes (Gņezno) katedrāles durvīm Polijā. Avots: en.wikipedia.org.

Etiķetes: {tortags,6069,1}

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.