Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Ceļojums uz Butānu un Rietumbengāliju

Noslēpumainais Somersetas 'zvaigžņu receklis' izrādās žagatu vēmeklis

Tā saukto X-failu tēmu entuziastu vidū zināmu vilšanos izraisīja Londonas Dabas vēstures muzeja nesen publiskotie DNS analīžu rezultāti, saskaņā ar kuriem Hemvolas dabas rezervātā Somersetā, Anglijā regulāri atrastie nezināmas izcelsmes recekļi nav saistāmi ne ar kādām ārpuszemes dzīvības formām, ne arī zinātnei nepazīstamiem, mūsu planētu apdzīvojošiem radījumiem.

Zaļgani pelēkus, puscaurspīdīgus apmēram 10 cm diametrā lielus recekļus dabas pētnieki Hemvolas rezervātā atrada neilgi pēc tam, kad pagājušā gada 15.februārī uz Zemes nokrita Čeļabinskas meteorīts. Turklāt 16.februāra pēcpusdienā, netālu no Hemvolas novietotajā Avalonas mitrāja liegumā tur tobrīd esošā dabas fotogrāfe Enija Hendersone debesīs pamanīja un nofotografēja līdz šim neizskaidrotu spožu objektu, kas, attēlu datorā palielinot, atgādina kaut ko, atmosfērā sadegošu (attēlus sk. ŠEIT).

Hemvolas rezervāta darbinieks Stīvs Hags presei toreiz pastāstīja, ka recekļainos veidojumus viņš regulāri uzejot visā pārraugāmajā teritorijā. Vienmēr tie atrodoties krastmalā, taču nekad pie paša ūdens, bet augstāk nogāzē. 

Nepārprotamu atbildi, par to, kas tieši šie recekļi ir, nevarēja sniegt arī eksperti. Viens no populārākajiem viedokļiem, rakstīja BBC News, to izcelsmi skaidro ar kādu īpašu cianobaktēriju formu. Citi zinātnieki izteikuši domas, ka recekļi ir varžu un krupju atrītais kuņģa saturs, sajaukts ar neapaugļotiem ikriem, vēl citi domā, ka tās ir plēsīgo dzīvnieku vai putnu apēsto un vēlāk atrīto varžu paliekas.

Savukārt, 1969.gadā izdotās grāmatas "The British Amphibians and Reptiles" autors Malkolms Smits savā darbā norāda, ka zvaigžņu recekļi visdrīzāk veidojas no varžu un krupju olnīcu dziedzeriem. Putni un dzīvnieki, kas ēd vardes atstāj neapēstas to olnīcas, kuras pēc tam, nonākot kontaktā ar mitrumu, piebriest, izveidojot recekļus. Jautājums gan, cik reižu vienas vardes olnīcām jāpalielinās, lai izveidotu 10-15 cm lielu recekli? Kā arī - kāds tieši ir iemesls, kāpēc olnīcas netiek ēstas?

Vēršoties pie zinātniekiem, zvaigžņu recekļu izcelsmi 2009.gadā mēģināja noskaidrot radio "BBC Scotland" programmas "Scotland Outdoors" žurnālisti. Edinburgas Karaliskā botāniskā dārza eksperts aļģu jautājumos Hanss Slīmens pastāstīja, ka ļurīgā masa visdrīzāk nav ne augu, ne dzīvnieku valsts izcelsmes. Endijs Teilors no Aberdīnas Makolija Zemes izmantošanas izpētes institūta receklī atrada sēņu stiegrojumus, taču atzīmēja, ka tie acīmredzami ir masā ieauguši, nevis to izveidojuši. Viņš arī mēģināja izdarīt recekļa parauga DNS analīzes, taču piesārņojuma dēļ rezultāti bija nepārliecinoši.

Savu versiju par zvaigžņu recekļu izcelsmi piedāvājuši arī paranormālo parādību pētnieki. 1979.gadā žurnālā "Fate" tika publicēts raksts, kura autors paziņoja, ka zvaigžņu recekļiem, tos saucot par "organisku šūnu vielu," esot kosmiska cilme. Tie veidojoties no "protozvaigžņu molekulārajiem mākoņiem," kas pārvietojoties starpplanētu telpā.

Šie recekļi, kā liecina folkloras materiāli, Lielbritānijā pazīstami jau vismaz kopš XIV gs. un cilvēki to parādīšanos saistījuši ar asteroīdu lietiem. No šīs iedomātās saiknes arī atvasināti to nosaukumi: "zvaigžņu receklis," "nokritusi zvaigzne," "zvaigžņu siekalas," "zvaigžņu puvekļi" utml.

Recekļu krišana no gaisa vairākkārt aprakstīta presē. Šādi gadījumi minēti gan Eiropā, gan ASV, tos saistot ar meteorītiem.

Zvaigžņu recekļi atraduši savu vietu arī literatūrā. Tā, piemēram, Džons Drīdens tos piemin savā 1678.gadā uzrakstītajā lugā "Edips":

      "Krītošās zvaigznes visas kļūst par violetiem recekļiem,
       Un haoss tuvojas."

2013.gada pavasarī Karaliskās Putnu aizsardzības biedrības biedru Hemvolas rezervātā savāktos recekļa paraugus izpētīja Londonas Dabas muzeja zinātnieki. Viņiem beidzot izdevās arī noteikt želantīnveida masas piederību konkrētai sugai, pareizāk, divām sugām - paraugos bija gan žagatu, gan varžu DNS. Šis rezultāts, saka Stjuarts Hīns no muzeja Identifikācijas un konsultāciju nodaļas, liek domāt, ka vismaz Hemvolas gadījumā recekļi patiešām veidojas no putnu atvemtām, nesagremojamām varžu paliekām. Tomēr, pirms izdarām galīgo slēdzienu, mums vēl nepieciešami papildu pētījumi, Hīns piebilst.

Līdzīgi recekļi, dažādās krāsās un izmēros, sastopami arī citviet Eiropā un pasaulē. Domājams, ne visos gadījumos to izcelsme ir vienāda.

Avoti:
huffingtonpost.com
tvblogs.nationalgeographic.com

Pirmo reizi publicēts 23.01.2014.