Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

 

Ušulas masu kaps atklāj, ka senie maiji karagūstekņus upurēja dieviem, sacērtot tos gabalos

2013.gadā starptautiska zinātnieku komanda Bonnas universitātes speciālistu vadībā pēc piecu gadu arheoloģiskajiem izrakumiem seno maiju pilsēta Ušulā atklāja masu kapu, kurā bija apbedīti 24 cilvēki. Upuriem bija nocirstas galvas un citas ķermeņa daļas. Arheologi uzskata, ka varmācīgā nāvē mirušie bija vai nu karā ar citām maiju pilsētām iegūti karagūstekņi, vai arī vietējie Ušulas augstmaņi.


Skatīt Centrālamerikas civilizācijas un kultūras lielākā kartē

Ušula

Ušulas - vidēja lieluma seno maiju pilsētas - drupas atrodas Kampečes pavalstī, Meksikā, netālu no Gvatemalas robežas. Ušula bija uzbūvēta biezi apdzīvotā rajonā starp divām lielākām maiju pilsētām: 33 kilometru attālumā no Ušulas uz ZA atradās Kalakmulas pilsēta, bet dienvidos - Miradora.

Šodien Ušula atrodas dziļi Kalakmulas Biosfēras rezervātā un vienīgais veids, kā uz to nokļūt ir džungļu takas, pa kurām līdz pamestajai pilsētai jāmēro apmēram 100 km. Turklāt izrakumu veikšanai gadā ir izmantojami tikai divi vai trīs sausā perioda mēneši.

Lai arī Ušula ir maiju vārds, tomēr tas nav pilsētas sākotnējais nosaukums. Pašreizējo nosaukumu pamestajai maiju pilsētai 1934.gadā deva tās atklājēji Karls Ruperts (Karl Ruppert) un Džons Denisons (John H. Denison).
Ušula uzplauka maiju vēstures klasiskajā periodā (250.-900.g.). Pilsētas tirdzniecības sakari sniedzās līdz pat Gvatemalai un Meksikas plakankalnei. Saskaņā ar drupās atrastajiem uzrakstiem, Ušulu 630.gadā iekaroja reģionālā lielvara - Kalakmulas pilsētvalsts, kur valdīja Kānu dinastija. Tomēr VIII gs. pilsētai izdevās atgūt pastāvību. Ap 800.gadiem Ušula, tāpat kā citas maiju piramīdu pilsētas, tika pamesta.

Arheoloģiskie izrakumi pēdējo piecu gadu laikā (2009.- 2013.g.)

Laikā no 2009.-2013.gadam arheoloģiskos izrakumus seno maiju pilsētā Ušulā izdarīja Bonnas universitātes arheologi. Projektu vadīja Bonnas universitātes Amerikas Antropoloģijas nodaļas zinātnieki profesors Dr.Nikolajs Grūbe (Nikolai Grube) un Dr.Kajs Delvenāls (Kai Delvendahl), kā arī Meksikas Valsts vēstures un antropoloģijas institūta pētnieks Dr.Antonio Benavides (Antonio Benavides). Izpētes darbus finansēja Vācu pētījumu fonds (Deutsche Forschungsgemeinschaft).

Arheologu komandai šajā laika posmā izdevās veikt vairākus nozīmīgus atklājumus:

  • 2010.gads. Izpētot un iezīmējot kartē pilsētas vecos mūrus, arheologi atklāja divus lielus ūdens baseinus, spāniski dēvētus par aguadas ("ūdens ņemšanas vieta"). Šo baseinu grīda bija izlikta ar keramikas plātnēm. Katrs baseins bija desmit mūsdienu olimpisko baseinu izmērā.
  • 2012.gads. Izdarot izrakumus Ušulas pilī, pētnieki atklāja jauna prinča kapenes. Slēptā ieeja nelielajā kapa kamerā atradās valdnieka pilī. Kapenēs apbedītais bija 25 gadus vecs vīrietis, līdzi viņam bija doti deviņi keramikas izstrādājumi. Viens no tiem bija kauss, uz kura ar hieroglifiem bija rakstīts - "[tas ir] prinča kauss." Vēl viens kauss ļāva noteikt laiku, kad princis dzīvoja - 711.gads.

  • 2013.gads. Mākslīgi veidotā alā, kas acīmredzot agrāk izmantota kā rezervuārs ūdens glabāšanai, arheologi uzgāja 24 cilvēku mirstīgās atliekas ar vardarbīgas nāves pazīmēm.

Šaušalīgais atklājums

Ar VII gs. datēto masu kapu mākslīgi veidotā 32 m2 lielā taisnstūrveida alā, pētot Ušulas pilsētas ūdens apgādes sistēmu, atklāja Bonnas universitātes arheologs Nikolass Sīfelds (Nikolaus Seefeld). Tajā, zem 2 metrus bieza smilšu un māla slāņa, gulēja aprakti 24 cilvēku skeleti. Pirms tam, Sīfelds ir pārliecināts, alu neapšaubāmi izmantoja kā rezervuāru dzeramā ūdens glabāšanai.

Tā kā upuru mirstīgās atliekas 1400 gadus bija klājis smilšu un māla slānis, kauli bija saglabājušies tik labā stāvoklī, ka pētnieki spēja noteikt dzimumu un vecumu vismaz 15 indivīdiem. 13 vīrieši un 2 sievietes bija vecumā no 18 līdz 42 gadiem.

Savukārt veiktās kaulu un zobu analīzes liecināja, ka neapšaubāmi vardarbīgā nāvē mirušie cilvēki savas dzīves laikā cietuši no nepietiekama uztura un zobu izkrišanas. Dažiem zobus greznoja nefrīta gabaliņi, kas, pēc arheologu domām, nepārprotami norādīja uz šo personu augsto sociālo stāvokli, respektīvi, piederību valdošajam slānim.

Upuriem nocirstas galvas un citas ķermeņa daļas

Vairumam alā mirušo konstatētas vardarbīgas nāves pazīmes. Galvaskausi alā gulēja izmētāti, tuvākā vai tālākā atstatumā no skeletiem. Uz kakla skriemeļiem atstātas akmens cirvju cirtienu pēdas skaidri un gaiši norādīja uz galvu nociršanu. Vairākiem upuriem apakšžoklis bija atdalīts no galvas. Dažiem galvaskausiem pieres daļā bija redzami akmens cirvja vai kaujas vāles radīti, nesadzijuši lūzumi.

Sīfelds šaušalīgajā masu apbedījumā uzgāja arī nocirstas kāju, pēdu, roku un plaukstu daļas, kā arī kaulus, kas joprojām bija savienoti ar locītavām. Tas viss liek domāt, ka upuri nogalināti vienlaicīgi, pēc tam sacirsti gabalos un galu galā apbedīti alā, kas iepriekš izmantota kā ūdenskrātuve.

Karagūstekņi vai vietējie Ušulas dižciltīgie?

Seno maiju masu slaktiņa upuri bija apglabāti bez karalisku vai dižciltīgu personu apbedījumiem raksturīgajiem ziedojumiem vai rotas lietām, izņemot nedaudzus keramikas izstrādājumus. Šie keramikas atradumi tad arī ļāva arheologiem aptuveni datēt masu slepkavības norises laiku. Masu kaps radies VII gs. - iespējams, laikā, kad Ušulā vēl valdīja vietējā valdnieku dinastija. Tomēr šī laika liecības nepārprotami vēsta, ka apmēram 630.gadā Ušula nonāca Kalakmulas Kānu dinastijas varā. Šis fakts netieši runā par labu versijai, ka masu slaktiņa upuri bija varu zaudējušie vietējie Ušulas augstmaņi.

Pats Sīfelds uzskata, ka vardarbīgās nāves upuri visticamāk bija karagūstekņi, ko Ušula ieguvusi, karojot ar citām maiju pilsētām.

Pētnieki plāno veikt kaulu ķīmisko izotopu analīzi, lai noteiktu vai vardarbīgās nāves upuri bija piederīgi vietējai augstmaņu kārtai, vai arī karagūstekņi no citām maiju pilsētām.

Cilvēku upurēšana Klasiskā perioda maiju kultūrā

Senie maiji, tāpat kā tolteki un acteki (sk.: Valters Grīviņš, "Pie acteku upurakmens atrod 50 cilvēku galvaskausus," aliens.lv, 22.10.2012.), saviem dieviem upurēja cilvēkus. Maiju kultūrā asinis tika uzskatītas par substanci, no kā barojās un gūst spēku dievi. Dieviem upurēja tikai un vienīgi dižciltīgus karagūstekņus, sagūstīts ienaidnieku ķēniņš tika uzskatīts par īpaši vērtīgu dāvanu dieviem. Savukārt karagūstekņus ar zemu sociālo statusu izmantoja kā darbaspēku.

Liecības par cilvēku upurēšanu maiju kultūrā ir vismaz no klasiskā perioda (III-X.gs.). Cilvēku upurēšana bieži attēlota maiju klasiskajā mākslā un pieminēta klasiskā perioda hieroglifu tekstos.

Saskaņā ar vikipēdijas ziņām, arheologi vēl līdz neseniem laikiem nebija uzgājuši arheoloģiskas liecības par masveida cilvēku upurēšanu klasiskajā periodā. Arheoloģiskajos izrakumos Palenkē, Kalakmulā un Belanā bija atrasti skeleti ar akmens naža atstātām pēdām uz skriemeļiem un ribām, kas liecina par sirds izņemšanu upurēšanas rituāla laikā.

Tādējādi Ušulā atklātais 24 cilvēku apbedījums varētu būt pirmā arheoloģiskā liecība par masveida upurēšanu klasiskajā periodā, karagūstekņiem nocērtot galvas. Līdzīgs masu kaps jau agrāk bija atklāts maiju pilsētas Kankenas drupās, kas atrodas mūsdienu Gvatemalas teritorijā.

Augšējais attēls: Mākslīgi veidotās alas - masu apbedījumu vietas fragments. Redzami daži galvaskausi, apakšžokļi un ribas kā arī viens māla trauks. N.Sīfelda publicitātes foto.

Avoti:
eurekalert.org
en.wikipedia.org/wiki/Uxul
livescience.com
dailymail.co.uk
news.nationalgeographic.com
en.wikipedia.org/wiki/Human_sacrifice_in_Maya_culture

Pirmo reizi publicēts 09.01.2014.