Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Materiālistiskās domas uzplaiksnījumi Senajos Austrumos

Kembridžas universitātes profesors Tims Vaitmeršs savā 2016.gada 16.februārī iznākušajā grāmatā “Battling the Gods” apstrīd uzskatu, ka ateisms ir nesen izveidojies, modernās Rietumu civilizācijas radīts pasaules uzskats (Sk.: Kembridžas profesors: ateisms cilvēku sabiedrībā ir tikpat dabīgs kā reliģija, aliens.lv, 24.03.2016.).

Tiesa Kembridžas profesors aplūko antīko materiālismu, kas radies Senajā Grieķijā un Romā. Taču, ja parok dziļāk, izrādās, ka jau Senajā Ēģiptē un Divupē uzplaiksnī šaubas par tradicionālajiem reliģiskajiem ticējumiem. Materiālistiski un ateistiski filozofiski strāvojumi jau vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras rodas arī senajā Indijā un Ķīnā

Senā Ēģipte

Senie ēģiptieši ticēja, ka cilvēka dvēsele pēc nāves atdzimst jaunai dzīvei citā pasaulē – Duatā. Šo ticību dvēseles nemirstībai apliecina gan piramīdas un kapenes, gan seno ēģiptiešu svētie raksti – Piramīdu teksti, Sarkofāgu teksti, tā dēvētā Mirušo grāmata u.c.

Tomēr daži senēģiptiešu avoti pauž šaubas par cilvēka dvēseles nemirstību un tās svētlaimīgo dzīvi viņsaulē.

Piemēram, seno ēģiptiešu teksts “Artista dziesma,” kas sarakstīts Vidējās valsts laikā pirms 4000 gadiem, teikts: “No viņsaules neviens neatgriežas. Neviens nevar pastāstīt, kā izskatās mirušie un ko viņi vēlas.”

Poēmā izskan aicinājums baudīt dzīvi uz zemes, jo nekādas raudas un žēlabas neizglābs cilvēku no kapa: “Atceries, ka nevienam nav ļauts paņemt līdzi savu mantību! Bet, kas aiziet, tas neatgriežas.”

Arī Jaunās valsts Amona priestera Nebnetera (Neb-Neteru) kapenēs atrasts uzraksts pauž tādu pašu pesimismu par to, kas cilvēku sagaida pēc nāves: “Dzīvei ir bēdīgs gals. Tu pazaudēsi visu, kas tev piederējis. Tev nebūs vairs nekā. Tu vairs neapzināsies savu esamību. Sāksies jauna diena, bet tev tā neatausīs nekad. Uzlēks saule, bet tu būsi iegrimis miegā un nemaņā. Tu slāpsi, lai gan veldze šalkos turpat tev blakus.”

Neticību tradicionālajiem uzskatiem par pēcnāves dzīvi un rituāliem, kam tā jānodrošina, pauda arī papiruss “Pieviltā sarunas ar savu garu.”

Memfisas virspriestera Pšerenptaha (Pšereni-Ptah) 42.g.pmē. mirušās sievas Ta-Imhotepas kapa uzraksta otrajā daļā teikts: “…Rietzeme (mirušo zeme) – tā ir skumju un mūžīgas tumsas valsts; tās pavalstnieki iegrimuši mūžīga miegā. Viņi nepamodīsies, lai apraudzītu savus brāļus. Viņi neredzēs savu māti un tēvu. Viņu sirdis aizmirsušas sievu un bērnus.
…Neviens no viņas [nāves] nevar izbēgt – ne dievi, ne cilvēki…”

Senā Divupe

Seno babiloniešu darbā “Kunga un verga dialogs par dzīves jēgu” tiek kritizētas reliģiskās dogmas un pats galvenais, izteikta doma, ka ir bezjēdzīgi veikt rituālus par godu dieviem un cerēt uz atlīdzību pēcnāves dzīvē.

Senā Indija

Jau pirms vairākiem tūkstošiem gadu senajā Indijā radās filozofiskas skolas ar materiālistisku pasaules uzskatu. Senās Indijas materiālisti vērsās pret tradicionālajiem vēdisma un brahmanisma priekšstatiem, noliedza dievu esamību. Saprotams, ka šādi ķecerīgi, turklāt ateistiski uzskati tika apkaroti un tāpēc pašu materiālistu rakstītie teksti līdz mūsu dienām nav saglabājušies. Taču brahmanisma, džainisma un budisma pārstāvji savos darbos apkopojuši materiālistu atziņas, kuras viņi atspēkojuši. Pateicoties tam, mēs vispār zinām par materiālistisku strāvojumu pastāvēšanu senās Indijas filozofijā.

Senās Indijas materiālistiskās filozofijas skola adživika, kura radās ap I g.tk.pmē.sākumu, atzina, ka vienīgā realitāte ir tikai ar maņu orgāniem uztveramā pasaule, kurai nav vienojoša pirmsākuma – ne garīga, ne materiāla. Pasaule ir mainīga un daudzveidīga. Šīs daudzveidības pamatā ir pieci elementi – zeme, ūdens, uguns, gaiss un vitālam dzīvības spēkam līdzīgs elements. Mācību par karmu jeb cēloņsakarību likumu, to saistot ar indivīda pārdzimšanu, adživika noraidīja.

Materiālistisku pasaules uzskatu sludināja arī lokajatas filozofijas skola, kura radās ap I g.tk.pmē.vidu Lokājatas (sanskritā – "šī pasaule") piekritēji, tapāt kā adživiki, par vienīgo reālo pasauli atzina tikai ar maņu orgāniem uztveramo realitāti. Lokājatas skola noliedza dieva un dvēseles esamību, kā arī jebkādas pārdabiskās realitātes izpausmes. Tāpat Lokājatas pārstāvji noraidīja brahmanisma koncepciju par Ātmanu-Brahmanu.

Lokājata aicināja cilvēkus cīnīties par labklājību šajā, vienīgajā reālajā pasaulē. Tas nozīmē, ka lokājata noraidīja ticību dzīvei pēc nāves.

Čārvaka, kas savā ziņā ir lokājatas vēlīnā forma, mācīja, ka pasauli veido četri elementi – zeme, ūdens, uguns un gaiss.

Par cilvēka dzīves augstāko mērķi čarvaka atzina baudu, pēc kuras ir jātiecas pat tad, ja tā ir saistīta ar ciešanām. Nav karmas, nav dievu, nav dzīves pēc nāves.

Senā Ķīna

Arī senās Ķīnas filozofijā konkurē divi strāvojumi – misticisms (ideālisms) un materiālisms.

Seno ķīniešu filozofs Sjuņczi (298.–238.g.pmē.), kurš pats bija konfūcietis, atšķirībā no citiem konfūciešiem, atzina, ka debesis ir dabas sastāvdaļa, ka tām nepiemīt kaut kāda mistiska griba, kas nosaka cilvēku likteņus. Patiesībā viss atkarīgs no cilvēkiem pašiem.

Sjunczi skolnieks Haņs Feijs (III gs.pmē.) noraidīja reliģisko mistiku, sakot, ka dēmonu un dievu esamība nav pierādāma. Cilvēki uz debesu gribu atsaucās tikai tāpēc, lai nebūtu jāievēro valsts izdoti likumi.

Ķīniešu filozofs Van Čuns (I.gs.pmē.) savā darbā “Kritiskas apceres” noraidīja mācību par debesīm kā augstāku dievišķu būtni un apzinīgu spēku, kas nosaka cilvēku dzīves, atalgo vai soda. Tikumīgi cilvēki nedzīvo ilgāk par ļauniem cilvēkiem. “Kāpēc tad debess nepiešķir tikumīgajiem ilggadību līdz simts gadiem, bet ļauniem – nāvi jaunībā,” - jautā Van Čuns.

Avoti:
Krauvčuks, A. 1979. Kleopatra. Rīga: Liesma.
1993. Mitoloģijas enciklopēdija I. Rīga: Latvijas valsts enciklopēdija.
Kūle, Maija, Kūlis, Rihards. 1998. Filozofija. Rīga: Zvaigzne ABC.
1971. Īss Filozofijas vēstures apcerējums. Rīga: Liesma.
Veinbergs, Joels. 1973. Kolumbi pirms Kolumba. Rīga: Liesma.

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.