Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Sv. Nikolajs - Ziemassvētku vecītis

Svētais Nikolajs. Krievu pareizticīgajā tradīcijā - Nikolajs Brīnumdarītājs (Николай Чудотворец). Daudzu Eiropas tautu priekšstatos un folklorā – Ziemassvētku vecītis (Santa Clauss). Mītisks tēls, kas, atbilstoši ticējumiem, Ziemassvētku vakarā vai naktī labiem bērniem atnes dāvanas.

Piedāvājam iepazīties ar pareizticīgo baznīcas sniegto svētā Nikolaja dzīves aprakstu un nelielu, ilustratīvu ieskatu Ziemassvētku vecīša tēla ģenēzē no didaktiska puritāniskās morāles simbola jauno laiku sākumā līdz XX gadsimta popkultūras klišejai.

Dzīvesstāsts

Svētais Nikolajs piedzima III gs. otrā pusē (apm. 270.gadā) Romas impērijas Pataras pilsētā, Līķijas apgabalā Mazāzijā (mūsdienu Turcijas Antaljas provincē - ilā) turīgu, augstdzimušu un ticīgu vecāku ģimenē. Tēvs Teofāns un māte Nonna līdz sirmam vecumam nebija tikuši pie mantinieka, tomēr Dievs uzklausīja viņu lūgšanas, kurās viņi bija solījuši dēlu veltīt kalpošanai Dievam. Svētajā Kristībā dēlu nosauca par Nikolaju, kas grieķu valodā nozīmē "tautu uzvarošs." Kristību laikā viņš, neviena nepieturēts, esot nostāvējis kristību traukā trīs stundas.

Vecāki mācīja dēlam kristietības patiesības un virzīja viņu uz taisnu dzīvi. Pusaudzis Nikolajs guva sekmes gan mācībās, gan lasīja Svētos Rakstus, pavadot Dieva namā dažreiz par veselas dienas un naktis. Jaunā Nikolaja dievbijigā dzīve drīz kļuva zināma visiem Pataras iedzīvotājiem. Vecāki viņu atdeva kalpošanai Dievam. Bīskaps viņu iesvētīja par priesteri un, dodoties uz Palestīnu, savas eparhijas pārvaldīšanu uzticēja Nikolajam. Daudz laba viņš darīja savam ganāmpulkam, vecāku atstāto mantojumu izlietoja labdarībai.

Pēc bīskapa atgriešanās no Palestīnas, Nikolajs pats posās uz turieni, ceļā un pašā Palestīnā dziedinot ļaužu kaites. Palestīnā viņš apmetās netālu no Jeruzālemes Beitžala ciemā (Bībelē Eifrata), kurš atradās pa ceļam uz Bētlemi. Bet Dievam bija tīkami, ka Nikolajs atgriežas Līķijas apgabalā, sākotnēji Sionas klosterī, tad Līkijas zemes galvaspilsētā un metrapolē Mirā, kur, neviena nepazīts, viņš varēja noslēpties no pasaules uzmanības. Viņš dzīvoja kā nabags, bet apmeklēja visus baznīcas dievkalpojumus.

Kad nomira Līkijas zemes arhibīskaps Jānis, sanāca kopā visi vietējie baznīcas tēvi, bet nespēja vienoties par jaunu arhibīskapu. Līdz vienam no vecākajiem bīskapiem redzējumā parādījās vīrs, ko ieskāva pārpasaulīga gaisma, un pavēlēja naktī nostāties baznīcas priekštelpā un iecelt par arhibīskapu pirmo, kas atnāks uz rīta dievkalpojumu, tika atklāts arī viņa vārds – Nikolajs. Stājoties Miras Līkijas bīskapijas pārvaldīšanas amatā, Svētais Nikolajs, neslēpa savus labos darbus ganāmpulka un Dieva vārda slavas labā, bet joprājām palika lēnprātīgs, pazemīgs un labsirdīgs.

Bet tuvojās pārbaudījumu dienas, kad Kristus Baznīca tika pakļauta imperatora Diokletiāna vajāšanām, tika grauti dievnami, dievkalpošanas grāmatas tika dedzinātas un bīskapi un svētkalpotāji tika mesti cietumos, arī Svētais Nikolajs tika ieslodzīts cietumā.

Diokletiāna pēctecis Galērijs pārtrauca vajāšanas, un Svētais Nikolajs atgriezās Miras Līkijas baznīcā. Viņš tika izslavēts par īpašu centību pareizticības stiprināšanā. Svētais Nikolajs nodzīvoja līdz sirmam vecumam. Pēc neilgas slimības viņš mierā nomira 343.gada 6.decembrī, un tika apglabāts Mirā (Miras katedrālē) – mūsdienu Turcijas pilsētā Demrē. Pēc Bizantijas sakāves un sekojošas politiskās neskaidrības itāļu jūrnieki no Bari 1087.gadā, pretēji vietējo pareizticīgo mūku gribai, pārveda Svētā Nikolaja pīšļus uz Bari Dienviditālijā, kur tie atrodas joprojām. Šeit uzcēla baziliku Nikolaja mirstīgo atlieku glabāšanai, tā kļuvusi par svētceļojumu galamērķi.

Labdarība un brīnumdarbi

Svētais Nikolajs dzīves laikā tika veicis dažādus brīnumus, kā arī, būdams bīskaps, materiāli palīdzējis ļaudīm. Dažkārt to veicis slepeni, no kā radusies Ziemassvētku dāvināšanas tradīcija. Viņš bijis apveltīts ar dziedināšanas spējām, ar kuru palīdzību ārstējis slimos.

Patarā dzīvoja kāds nabadzīgs cilvēks, kuram bija trīs skaistas meitas, bet nebija naudas, par ko izdot meitas pie vīriem. Nelaimīgo tēvu vajadzība noveda pie briesmīgas domas – upurēt savu meitu godu un iegūt līdzekļus viņu pūram. Bet par laimi Svētais Nikolajs bija saņēmis no tā Kunga atklāsmi par tēva noziedzīgajiem nodomiem un nolēma izrādīt labdarību tā, lai neviens par to neuzzinātu. Paņēmis lielu zelta saini, naktī, kad visi gulēja, piegāja pie nelaimīgā tēva būdas un caur logu iemeta zeltu. Tēvs pateicās Dievam un izdeva vecāko meitu pie vīra. Kādā no nākošajām naktīm Nikolajs atkal slepeni iemeta zelta saini būdā, un tēvs drīz izprecināja otru meitu. Tēvs, cerēdams uz Dieva želastību arī trešai meitai, naktīs negulēja, lai varētu uzzināt, kas ir slepenais labdaris un varētu viņam pateikties. Viņam nenācās ilgi gaidīt, viņš atpazina Nikolaju un pateicās viņam par glābšanu no garīgās bojāejas.

Ceļā ar kuģi uz Palestīnu Svētais Nikolajs pavēstīja par briesmīgas vētras tuvošanos un ar savu lūgšanu spēku to nomierināja. Uz kuģa viņš veica brīnumu, augšāmceļot jaunu matrozi, kurš nokrita no masta uz klāja un sasitās līdz nāvei.

Palestīnas svēto vietu apciemošanas laikā Svētais Nikolajs kādu nakti vēlējies lūgties baznīcā, piegājis pie aizslēgtām durvīm, un durvis ar brīnumainu spēku pašas atvērušās.

Kad Līķijā bija liels bads, labais gans, lai glābtu izsalkušos, parādījās sapnī kādam tirgotājam, kas bija iekrāvis kuģī maizi, lai vestu kaut kur uz rietumiem, un lika viņam nogādāt maizi Līķijā, solot nopirkt visu kravu un dodot ķīlā trīs zelta monētas. Pamodies tirgotājs atrada savā rokā monētas un saprata, ka saņēmis pavēli no augšienes, un aizveda maizi uz Līķiju.

Vēl savas dzīves laikā Svētais Nikolajs tika izslavēts kā naidnieku samierinātājs, nevainīgi notiesāto aizstāvis un pasargātājs no veltīgas nāves.

Svētais Nikolajs par labdari un brīnumdari nepārstāja būt arī pēc savas nāves.

Svētā Nikolaja ikonas

Svēto Nikolaju atpazīst uzreiz. Ieejot pareizticīgajā baznīcā, parasti visvairāk svecīšu ir aizdegtas tieši pie Svētā Nikolaja ikonas. Bet viņš tiek attēlots vairākos variantos. Starp visiem kristīgās pasaules svētajiem Svētajam Nikolajam ir visattīstītākā ikonogrāfija: liels skaits dažādu svētā attēlojumu veidu izveidojās desmitiem simtgažu laikā gan Bizantijā, gan Krievijā.

Senākais un visvairāk izplatītākais Svētā Nikolaja ikonu veids ir viņa atveidi līdz jostas vietai. Tradicionāls ir atveids, kurā svētītājs svēta ar nedaudz paceltu labo roku, bet kreisajā tur aizvērtu evaņģēliju (XI -XIII gs.).

Bieži sastopamas Svētā Nikolaja ikonas, kuru augšpusē debesu mākoņos attēlotas Kristus un Dievmātes figūras līdz jostasvietai (no XIII gs. beigām). Šīs ikonas atgādina par brīnumu Nīkejas koncilā 325.gadā, kurā tika izskatīts jautājums par Ārija mācību (Jēzum Kristum bija tikai Dievišķā daba, bet cilvēciskās nebija), kas tika pasludināta par ķecerību, viltus mācību. Strīdu laikā Svētais Nikolajs iesita Ārijam pa vaigu, un tādēļ tika ieslodzīts cietumā. Tomēr daudziem koncila locekļiem sapnī parādījās redzējums, kurā pats Kungs pasniedza Svētajam Nikolajam evaņģēliju, bet Vissvētā Dievmāte apklāja viņu ar apmetni.

Mazāk izplatītas ir ikonas ar atvērtu evaņģēliju (no XIII gs).

Cits sens Svētā Nikolaja ikonu tips ir viņa atveids pilnā augumā. Plaši izplatīts īpašs Svētā Nikolaja atveids ar uz sāniem izplestām rokām, kas atgādina lūdzēja veidu (oranta).

Zaraiskas Nikolas ikonogrāfiskais tips ar pie ķermeņa piespiestām rokām, kas tiek apveltīts ar īpašu aizsardzības spēku, ir iemīļotākais svētītāja dzīvesstāstu ikonās, kurās tiek attēloti svētītāja darbi dzīves laikā un pēc nāves (XIII-XIV gs.).

Par Zaraiskas tipa variantu kļūst Možaiskas Nikola. Tas pazīstams gan kā patstāvīgs atveids, gan kā kompozīcijas centrs Svētā Nikolaja dzīvesstāsta ikonās: vidū atveidots Svētais Nikolajs visā augumā ar zobenu un baznīcu rokās, augšpusē abpus viņa figūrai attēlots Jēzus Kristus ar evaņģēliju un Dievmāte ar apmetni rokās.

Pazīstami arī Svētā Nikolaja atveidi līdz pleciem (XVI gs. otrā puse).

Sv.Nikolajs ir izraudzīts gan par Amsterdamas, gan par Maskavas aizbildni.

Svinamās dienas

Pareizticīgo baznīcā Svētā Nikolaja piemiņa tiek svinēta divas reizes gadā: 6. (19.) decembrī un 9. (22.) maijā, t.i. – ziemā un vasarā. Tādēļ tautā šos svētkus vēl dēvē par ziemas un vasaras Nikolaju, attiecinot uz tiem arī svētītāja atveidu ar mitru vai bez tās.

Ziemassvētku vecītis - dāvanu nesējs

Daudzviet Eiropā (Vācijā, Austrijā, Šveicē) joprojām tieši 6.decembris ir slepenās apdāvināšanās svētki. 6.decembra īpašā tradīcija - Svētā Nikolaja (Nikolasa) dienas priekšvakarā bērni izliek aiz sliekšņa savus zābaciņus vai piekar zeķītes pie krāsns, kamīna vai gultiņas, cerot no rīta ieraudzīt tajās dāvaniņas no Svētā Nikolaja. Turpretim citviet pasaulē, sākot no XIV gadsimta, dāvanu gaidīšana pārcēlusies uz Ziemassvētku rītu vai arī — kā tas parasts Latvijā - dāvanas tiek dalītas 24.decembra vakarā.

XVI gadsimtā Beļģijā, Nīderlandē un Luksemburgā popularitāti iemantoja Labais Santa vai Melnais Pēteris (Francijā), kas 6.decembrī kopā ar palīgiem dalīja dāvanas ļaudīm.

XVII gadsimtā, sakarā ar protestantu vēršanos pret katoļu svētajiem, apdāvināšanas laiks no 6.decembra tika pārnests uz Ziemassvētkiem un kā dāvanu nesējs parādījās Kristus bērniņš, taču, piemēram, Anglijā vēl joprojām bija populārs Ziemassvētku tēva vai Ziemassvētku kunga tēls, kas iemiesoja Ziemassvētku prieku un labo garu, taču nebija saistīts ne ar dāvanām, ne bērniem. Folkloristi uzskata, ka Ziemassvētku kungs ir ģermāņu pagānu dieva Odina / Votana kulta atblāzma.

1840.gadā Dānijā fiksēts īpašs elfs/rūķis Tomte, kura pienākumos ir iznēsāt Ziemassvētku dāvanas. Viņš tika aprakstīts kā neliela auguma plecīgs vīrs ar garu bārdu, tērpts pelēkās drēbēs un sarkanā cepurē.

1842.gadā savā novelē "Ziemassvētku dziesma" Čārlzs Dikenss iedibināja labā Santa Klausa tēlu - jautru, labi paēdušu vīrieti ar garu bārdu, zaļā mētelī, izšūtā ar kažokādām, kurš Ziemassvētku rītā dara cilvēkus laimīgus.

1863.gadā amerikāņu karikatūrists Tomass Nests uzzīmēja Harper's weekly vāku, liekot pamatus mūsdienu Ziemassvētku vecīša tēlam. Nesta vecītis, lai gan ģērbts ASV karoga krāsās, sēdēja ziemeļbriežu vilktās kamanās un dalīja dāvanas. 1860.gadu beigās Nests ilustrēja Džordža Vebstera dzejoli, atklājot, ka Ziemassvētku vecītis dzīvo netālu no Ziemeļpola - mājā, kas būvēta no ledus un sniega. Vēlāk viņš Santam veltīja veselu stāstu, un jau XX gs. sākumā Santaklauss kļuva par neatņemamu Ziemassvētku sastāvdaļu.

Lai arī XX gadsimts Eiropā ienāca ar sociālistu lozungiem un zinātnes progresa karogiem, joprojām netrūka vecā, labā kaluma kristīgo fundamentālistu, kuriem viens no iecienītākajiem audzināšanas līdzekļiem bija Sātans. Lai bērni neaizmirstu, kas sagaida nepaklausīgos, tika izdotas īpašas pastkartes ar Sv.Nikolaju pavadošā dēmona Krampusa attēliem.

Sarkanbaltais Santaklauss

Plaši izplatītais priekšstats, ka sarkanbaltā tērpā ģērbtais, tuklais un omulīgais Santaklauss ir Coca Cola reklāmu mākslinieka Hadona Sandblūma radīts oriģināls tēls nav patiess. Tiesa, Sandblūma veiksmīgā, 1930.gadā radītā reklāmas zīmējumu sērija šim veidolam palīdzēja iekarot pasaules slavu un atpazīstamību, taču jau 1920.gados, vēl pirms Coca Cola mārketinga speciālistu prātos radās doma par Ziemassvētku tēla izmantošanu atspirdzinošo dzērienu noieta palielināšanai aukstajā ziemas laikā, sarkanbaltais Santaklauss bija kļuvis par neatņemamu Amerikas popkultūras sastāvdaļu.

Kad bērni sāka jautāt, kur Santaklauss dzīvo, tika stāstīts, ka viņa mājoklis ir Ziemeļpolā, taču apķērīgie bērni atskārta, ka Ziemeļpola dabas apstākļi nav piemēroti dzīvei. Tad tika teikts, ka Ziemassvētku vecītis apmeties Somijas Lapzemē.

Sākot ar 1950.gadu, par godu ASV pirmās lēdijas Eleonoras Rūzveltas apciemojumam, Santaklauss pārcēlās no Ziemeļpola uz Somiju un sāka pieņemt apmeklētājus Napapīras vai Rovaniemu pilsētā, kas atradās aiz Polārā loka.

1985.gadā Lapzemē atklāja īpašu Ziemassvētku vecīša biroju, uz kurieni viņam var sūtīt vēstules, kā arī doties apciemot. Šeit ik gadus ierodas ap pusmiljonu tūristu, kas vēlas paši savām acīm redzēt vecīti un viņa rūķu armiju pakojam dāvanas. Pilsētas pasta nodaļa saņem apmēram 1 miljonu bērnu vēstuļu gadā un rūpējas, lai vecāku atsūtītās dāvanas jau ar Santaklausa pastmarku un īpašo zīmogu nonākti pie adresātiem visā pasaulē tieši 25.decembrī.

Ziemassvētku vecīša biroji izveidoti daudzviet pasaulē, arī Latvijā - tas atrodas Liepājas rajona Ziemupē, un arī turp bērni var sūtīt vēstules un pieteikties ciemos.

Ziemassvētku vecīša brieži. Sākotnēji vecītis pārvietojās ar kamanām, kuras vilka 8 brieži - Žilbinošais, Dejotājs, Dižmanīgais, Ķildīgais, Komēta, Kupidons, Nejēga un Zibenīgais. 1939.gadā viņiem pievienojās vēl devītais - Rūdolfs.

Augšējā attēlā: fragments no žurnāla Puck 1902.gada 3.decembra numura vāka ilustrācijas. Autors: Frenks Nenkivels.

Attēlu galerija ŠEIT.

Raksts sagatavots, izmantojot tīmekļa brīvpieejas materiālus, pirmo reizi publicēts 24.12.2012.