Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

'M-objekts' Hībekūses ielā jeb kā ekstrasensi Tallinā lidojošo šķīvīti meklēja (papildināts)

Lētticīgums un nekritiska iedomātā uzdošana par esošo mūsu sabiedrībā ir plaši izplatīta parādība. Taču jo īpaši šī cilvēkiem piemītošā vājība izpaužās gadījumos, kad ikdienas dzīvē sastopamies ar kaut ko šķietami neizprotamu. Interesanti, ka ažiotāžai nereti pakļaujas ne tikai tā dēvētie "parastie cilvēki," bet arī valdības ierēdņi un speciālisti ar augstāko izglītību. Uzskatāms piemērs ir gadījums ar Tallinas pievārtes "lidojošo šķīvīti," dēvētu arī par "citplanētiešu zondi" vai "raidītāju."

Tallinas pievārtē esošo Merivelju ar māju Hībekūses ielā Nr.34 šopavasar (2015.gada maijā) ziņkārības dzīti apciemojām arī mēs - aliens.lv veidotāji. Mājas pagalmā sastapām divus igauņu puišus - saimnieku un viņa ciemos atbraukušo draugu, jāatzīmē - tāda blēdīga paskata. Sarunā ar viņiem ļoti lauzītā krievu valodā noskaidrojām, ka tiešām tā ir tā pati "slavenā" māja un viss tālāk mūsu esejā aprakstītais patiesi būtu varējis tur notikt. Par savulaik lielajiem rakšanas darbiem ap māju varētu liecināt kaut vai tas, ka pagalmā un mājas tuvumā nav vecu koku, lai gan kaimiņu māju teritorijās tādu ir daudz. Daži tuvākie koki ir tikai Hībekūses ieliņas malā pie sētas. Tā pati aka, kas savulaik kalpoja par visu notikumu iemeslu,  vairs nepastāv - 1990.gadu sākumā tā ir aizbērta.

Nevarētu teikt, ka abi estiņi būtu priecīgi par mūsu ierašanos. Arī fotografēt neatļāva, lai gan pāris bildes mēs, protams, uzņēmām gan. Sarunas beigās piezīmēja, ka zināma interese par viņu māju esot saglabājusies vēl tagad. Gadoties, ka māja tiekot filmēta no garāmbraucošu mašīnu logiem. "M-objekts" vēl nav pavisam aizmirsts...

Atrašanās vieta.

Igaunijā, Tallinas Piritas (Pirita) rajona Meriveljas (Merivälja) piepilsētā, aptuveni 700 metru no Tallinas līča. Hibekūses (Hõbekuuse) ielā Nr.34, zem divstāvu privātmājas un piegulošā dārza.

2015.gada aprīlī arī Aliens.lv redakcijai radās izdevība apmeklēt šo bēdīgi slaveno māju un savām acīm pārliecināties par iepriekš izstāstītā atbilsību patiesībai. Mājas pagalmā rosījās divi igauņu vīri vecumā līdz 40. Viens no viņiem - mājas saimnieks, izturējās visai noraidoši un nevēlējās kontaktēties. Tikmēr otrs - viņa viesis, šo to pavēstija. Viņš apliecināja, ka tiešām mājas pagalmā savulaik vesti apjomīgi rakšanas darbi, tomēr pats gan viņš nekādiem "šķīvīšiem" neticot.

Par kādreiz notikušajiem sparīgajiem rakšanas darbiem liecināja kaut vai tas, ka visā pagalmā nebija atrodams kaut cik paaudzies koks, lai gan kaimiņu māju dārzos tādu bija cik uziet. Tāpat iemītnieki noliedzoši atbildēja arī uz to, vai pagalmā šobrīd ir aka - tā pati, no kuras visa tālāk aprakstītā jezga bija sākusies.

Pilnīgi aizmirsta šī "slavenā" māja neesot arī vēl šodien, lai gan tādi kā mēs nu jau ierodoties pavisam reti. Tomēr gadoties, ka māja tiek filmēta no garām braucošām mašīnām.

Lai gan šāda tāda saruna mums jau sanāca (igauņu krievu valoda bija pagalam švaka, angļu vispār ne), tomēr promejot māju fotografēt neatļāva vis, un labi, ka biju to izdarījis jau pirms tam.

Atrašana un izpēte.

Hibekūses ielas "šķīvīša" epopeja, kuru detalizēti aprakstījis Pēterpils ufologs Mihails Geršteins, sākās 1964.gadā, kad 34.numura mājas īpašnieki - automehāniķis Virgo Mits (Virgo Mitt) un viņa sieva Vijvike - nolēma, ka laiks nodrošināt pašiem savu ūdensapgādi, izrokot dārzā aku. Aptuveni 6,5 m dziļumā racēji uzdūrās cietam slānim, ko nevarēja saskaldīt pat ar lauzni. V.Mits mēģināja šķērsli apiet, rokot sāniski, taču tas bija pārāk liels. Atlika pēdējā iespēja - ķerties pie pneimatiskā atskaldāmā āmura, ko saimnieks arī izmantoja. Šī instrumenta spēkam dīvainais slānis nespēja pretoties un tika uzlauzts. Izrādījās, ka tā bija 2,5-3 cm bieza metāliska plāksne. Atverei plāksnē palielinoties, pa izveidoto caurumu sāka sūkties ūdens, kas ātri vien to appludināja. V.Mits, sasniedzis gribēto, žigli rāpās no bedres laukā, līdzi paņemdams arī vairākus izlauztā metāla gabalus.

Pēc kāda laika, domājams pāris gadiem, V.Mits par savu neparasto atradumu pastāstīja igauņu ķīmiķim Heiki Karikam, kurš par to ieinteresējās. H.Kariks vienu izlauzto gabalu nodeva analīzēm Tallinas politehniskajā institūtā. Taču šīs iestādes speciālisti "nez no kurienes" nākušo iezi pētīt nesteidzās, tamdēļ H.Kariks nodeva to tālāk Igaunijas PSR Zinātņu akadēmijas Ģeoloģijas institūtā. Tā neparastais materiāls nonāca uz direktora vietnieka pētnieciskajā darbā Herberta A.Vīdinga galda.

H.Vīdings ļoti ieinteresējas par atradumu un pats personīgi devās uz Merivelju. Tolaik Mitu ģimene savu aku lietoja jau 5 gadus. Saimnnieciskais Virgo to bija nostiprinājis ar betona caurulēm un kaut ko no akas izvilkt, nenopumpējot ūdeni, vairs nebija iespējams. Tā nu Vīdingam nācās samierināties ar vēl vienu Mita paglabāto izlauztā metāla gabalu un saimnieka smalko stāstu par tā ieguves apstākļiem.

Pirmreizēja „M-objekta” (tādu nosaukumu tas bija ieguvis no vietvārda "Merivelja") izpēte Ģeoloģijas institūta laboratorijā neko, izņemot dzelzi, tajā neatrada. Spektrālā analīze parādīja, ka bez dzelzs paraugā vēl ir arī hroms, niķelis, kobalts u.c. elementi. Zinātnieki nonāca pie secinājuma, ka tas ir visparastākais čuguns. Taču cita (kura? - red. piez.) laboratorija deva slēdzienu, ka tas ir "ļoti sarežģīta sastāva sakausējums." Tika nolemts pētījumus turpināt.

1969.gadā Ģeoloģijas institūta darbinieki veica magnetometrisko izpēti. Tā it kā apstiprināja, ka zem zemes atrodas vesels metālisks plasts. "Lidojošie šķīvīši,” saprotams, netika pieminēti, taču nepievērst uzmanību iespējamajām metāla iegulām nebija ģeologu garā. Un tā, nākamājā - 1970.gadā, Igaunijas PSR Ģeoloģijas pārvalde V.Mita dārzā veica četrus pārbaudes urbumus, taču nekādi metāli tā arī vairs netika uzieti, neskatoties uz to, ka urbumi dziļumā divreiz pārsniedza igauņa aku.

15 gadus Herberts Vīdings sūtīja „M-objekta” paraugus analīzēm uz daudziem institūtiem un laboratorijām Maskavā, Ļeņingradā un Kijevā, taču bez rezultātiem. Neviens igauņu zinātniekiem pat lāga neatbildēja. Lieta sakustējas tikai 1983.gadā, kad Vīdings metāla paraugu iedeva izgudrotājam Ennu Parvem.

Sensācijas piedzimšana.

Parve aizbrauca uz Maskavu pie sava ilggadējā paziņas ģeologa un rīkstnieka Nikolaja Sočevanova (Н.Н.Сочеванов), kuru jau toreiz esot saukuši par "krievu biolokācijas tēvu." Parauga gabaliņu, (it kā) sabojājot divus dimanta zāģīšus, sagrieza plāksnītēs. Drīzumā plāksnītes tika nodotas neatkarīgām ekspertīzēm Maskavas pētniecības institūtos: Maskavas inženier-fiziskajā institūtā (MIFI - Московский инженерно-физический институт), Maskavas inženierceltniecības institūtā (MISI), Retmetālu zinātniski pētnieciskajā institūtā (Giredmet), Vissavienības minerālvielu institūtā (VMI), Vissavienības aviācijas materiālu institūtā (VAMI) un zinātniski pētnieciskajā ražošanas apvienībā Krasnaja zvezda.

Pētniecībai tika izmantoti tolaik vismodernākie skenējošie elektronu mikroskopi, augstas jūtības spektrometriskās iekārtas, lāzeranalīze, jaunākās ķīmiskās metodes un citi tābrīža zinātniskie sasniegumi. Jau 1983.gada februārī VAMI deva šādu slēdzienu: "(..) aviācijas tehnikā nav zināma līdzīga sastāva sakausējumu kā konstruktīva materiāla pielietošana. Šāda tipa sakausējumam piemīt augsta karstumizturība, liela izturība pret jebkuru koncentrāciju skābju maisījumiem. Kušanas temperatūrai nevajadzētu pārsniegt 1200 grādus pēc Celsija skalas."
Akadēmiķis I.Obrazcovs un profesors A.Jolkins (abi no MISI) bija nonākuši pie slēdziena, ka sakausējums ir ar kalcija-dzelzs-krama šķiedrām armēts kompozītmateriāls, kuram kā matrica kalpo metālisks stikls!

Pēc tik sensacionāla paziņojuma Sočevanovs pats nolēma apciemot Mitu ģimeni. Saimnieks Virgo šai laikā jau bija smagi slims un vairs necēlās no gultas. Sočevanovs kopā ar Vijviku Mitu pārstaigāja zemes gabalu ar biolokācijas rāmīšiem un nonāca pie vēl sensacionālāka secinājuma – zemē guļot „šķīvis,” diametrā lielāks par 15 m. Objekta atrašanās dziļums tika noteikts kā 3-7 m. "Šķīvja" centrālās daļas biezums it kā sasniedzot 4 m, bet svars – ne mazāk par 200 t. Vienā no viņa sarakstītajiem aprakstiem atradums tiek vērtēts tā:
a) atkrīt pieņēmums par pētītā materiāla meteorītisko izcelsmi;
b) zinātnieku slēdziena dēļ jāatmet arī versija par tāda tipa materiāla izstrādi uz Zemes;
c) ar lielāku ticamību tas varētu būt NLO materiāls.

Šādus savus slēdzienus Sočevanovs nosūtīja uz „pašu augšu” – PSRS Ministru padomes Militāri rūpnieciskajai komisijai. Tur pret ģeologa-ekstrasensa apgalvojumiem izturējās pavisam nopietni – aizliedza presē publicēt jebkādus datus par atradumu un palūdza izsmeļošāku atskaiti. Darba uzdevums, kā parasti, sāka virzīties birokrātiskajā riņķī. Iesākumā tas nonāca PSRS ZA. Tās viceprezidents A.Janšins deva rīkojumu precizēt objekta atrašanās vietu un iegūt papildu paraugus. Izejot vēl pāris birokrātijas līmeņus Sočevanova atskaite nonāca uz galda tam pašam Herbertam Vīdingam Igaunijas PSR Zinātņu akadēmijā.

Un tā – 1984.g. Hībekūsa ielā no jauna kūsāja darbi. No akas izsūknēja ūdeni un nolaida tajā cilvēku ar magnetometru. 6,5 m dziļumā tika iegūts signāls, kas liecināja par liela magnētiska materiāla klātesamību. Taču ūdens akā ieplūda straujāk nekā to spēja izsūknēt un arī sals vairs nebija tālu.

Tikai 1985.gada vasarā ģeologi beidzot atsedza blīvajā morēnā iegūlušo slāni. Pretēji Sočevanova paredzējumiem tas izrādījās parasts pirīts, ar metālisku mirdzumu lūzumu vietās. Pēc ķīmiskā sastāva pirīts ir dzelzs sulfīds (FeS2), tas ir plaši izplatīts minerāls, kas sastopams gan kā nelieli ieslēgumi, gan vienlaidus masā. Pirītu viegli atpazīt pēc krāsas, kristālu formas, skaldņu svītrojuma un lielās cietības. Stipri uzsitot ar āmuru, no pirīta izlec dzirksteles. Šī īpašība pamatā minerāla nosaukumam – piros grieķu valodā nozīmē "uguns." Pirīts ir zemes garozā visbiežāk sastopamais sulfīds, kas veidojies dažādos ģeoloģiskajos procesos un ir galvenā izejviela sērskābes ražošanā.

Šeit skaidrības labad jānorāda, ka Tallinas Piritas rajona nosaukuma cilme nebūt nav saistīta ar šajā vietā it kā izsenis zināmām pirīta iegulām, kā domā M.Geršteins, bet ar Sv.Brigitas ordeņa klostera kompleksu, kas 1417.-1436.g. tika uzcelts Rēveles (Tallinas) ZA daļā. Atbilstoši igauņu valodas īpatnībām, līdzskaņa "b" vietā tiek izrunāts "p," kā rezultātā "Brigita" pārtapa par "Prigitu-Piritu."

Ar to stāsts arī varētu beigties. Likās, ka nu visai mistērijai ir gals. Beidzot Vīdings saprata, ka noticis kāds grandiozs misēklis – Virgo Mits izskaldīja caurumu pirīta slānī, taču zinātnieku rokās nonāca kas pavisam cits! Vai nu pats Virgo nejauši (jeb tomēr ar nolūku izjokot zinātniekus?) samainīja parauga gabalus, vai tas bija noticis laboratorijā. Pie tāda paša slēdziena esot nonākuši arī igauņu „anomālisti,” kuri, ar Igoru Volki priekšgalā, pētījuši „M-objekta” problēmu Vissavienības zinātniski tehniskās biedrības Anomālo parādību komisijas uzdevumā.

Anomālais čuguns.

Atkārtota metāla parauga izpēte deva kādu citu satriecošu atklājumu – tas bija nevis citplanētu civilizācijas materiāls, bet vienkāršs čuguns. Kā varēja notikt tāda kļūda? Par to izsakās tehnisko zinātņu kandidāts Boriss Artamonovs: "N.Sočevanovs nolēma izpētīt paraugu ārkārtīgi detalizēti, nosakot visus, arī vismazākajā daudzumā metālā atrodamos elementus. Šādai pieejai tomēr nebija būtiskas nozīmes un tieši tā noveda pie nepareiziem secinājumiem." Ejot no vienkāršā uz sarežģīto, tika pārkāpts zinātnē plaši pielietotais Okama asmens likums. Tāds problēmas uzstādījums, raksta M.Geršteins, būtu analoģisks vēlmei izmērīt attālumu no Maskavas līdz Pēterpilij ar mikrona precizitāti.

Tieši tā arī cēlušās visādas ar atradumu saistītas baumas, piemēram, ka sakausējumā ir līdz pat 38 Mendeļējeva tabulas elementiem, daudzi no kuriem dabā kopā nav sastopami (F.Obrazcovs). Īstenībā būtu jāraugās uz tiem elementiem, kas sakausējumā ir pārsvarā. Un tie ir: dzelzs un 5% oglekļa, tādējādi tas nav nekas cits kā čuguns. Iespējams, ka šis čuguns ticis izkausēts 17.gs., kad Igaunijas teritorija ietilpa Zviedrijas karalistē, jebšu te bija notikusi kāda cita nejaušība...

Arī institūcijas, kur izdarīja analīzes tika izvēlētas tikai ar vienu mērķi – apliecināt parauga citplanētu cilmi. No pieaicinātajiem sešiem institūtiem tikai VAMI un MIFI varēja dot pareizu atbildi, un arī tikai tad, ja tos jau iesākumā orientētu uz standarta pētījumiem. Vislabāk, protams, būtu bijis griezties Melnās metalurģijas centrālajā zinātniski pētnieciskajā institūtā, Maskavas tērauda un sakausējumu institūtā vai PSRS ZA Metalurģijas institūtā.

Līdzīgas iebildes, norāda B.Artomonovs, ir attiecināmas arī uz konsultantu izvēli. Viens no tiem bija aviācijas un raķešbūves speciālists F.Obrazcovs (Ф.Образцов) – akadēmiķis un bijušais KPFSR izglītības ministrs. Lūk, viņam un vēl celtniecības institūta fiziķim A.Jolkinam (А.И.Елькин) lūdza veikt mikrofotogrāfijas analīzi. Obrazcovs kā aviācijas inženierzinātnieks bija labi pazīstams ar kompozītiem (sakausējumiem), taču, iespējams, nekad nebija redzējis zem mikroskopa domnu čugunu (lidmašīnas, kā zināms, no čuguna negatavo!). Tā nu viņš ekspertīzei nodotajā vielā tūdaļ pat uzgāja „kompozītu.” Abu pētnieku slēdzienā, atzīmē Geršteins, figurējot tāds jēdziens kā „titāna dzelzs,” ko šis ufologs uzskata par neiespējamu, tādejādi pastiprinot iespaidu par ekspertu neprofesionalitāti. Tomēr, Obrazcova un Jolkina atbalstam jāsaka, ka faktiski ir iespējams jebkādu metālu sakausējums. Cits jautājums par iegūtās vielas fizikāli ķīmiskajām īpašībām un lietderību.

Lūk, tādi slēdzieni N.Sočevanovu pamudināja uz pieņēmumu, ka "anomālajā objektā" ir arī dzinēji un mēraparāti.

Aleksandrs Dejevs - glābjas kas var!

"Šķīvja" trakums Piritā līdz ar to tomēr nebeidzās! Drīzumā smagi slimo Virgo Mitu un viņa sievu apsēda dažās ufologu publikācijās par "inženieri" dēvētais krievu padomju militārists-ekstrasenss Aleksandrs Dejevs (Александр Деев).

Dejeva slimīgi enerģiskā darbība jau vairākas reizes bija piesaistījusi padomju varas iestāžu uzmanību. Kādreizējo militāristu par "nelikumīgu ārstniecību," kā rezultātā iestājusies pacienta nāve, 1976.gadā tiesāja kara tribunāls, padzenot darboni no padomju armijas rindām. Šī „sīkā” neveiksme tomēr nebūt netraucēja Dejevam uzdoties par izcilu ekstrasensu un pat parādīties F.Zīgela (Ф.Ю.Зигел) grupā, kas pētīja iespējamās NLO nosēšanās vietas. Tieši tad arī viņa rokās nonāca dīvains priekšmets – „paleokosmonautu lode,” kuras iekšienē, atbilstoši kādu nezināmu zinātnieku slēdzieniem, atrodoties antimatērija!

Dejevs lodi iebūvēja pats savā vārdā nosauktā "D-viļņu ģeneratorā," kuram piedēvēja dažādas brīnumainas spējas.

Baumas par tādas elles mašīnas radīšanu neizbēgami nonāca Kur Vajag - līdz modrās VDK ausīm. „Taktiski” ekspropriējot šo Zelta laikmeta aparātu, čekisti bez īpašas piepūles izdibināja, ka tā iekšienē atrodas vien haotisks radiodetaļu sakopojums, bet pati stikla bumba patiesi ir – stikla bumba.

Pētījumu laikā stikla lode tika sazāģēta. Kad „aparātu” Dejevam atdeva, lodes vietā ievietoja kādu līdzīgu stikla veidojumu. "Ekstrasenss" šo "sīkumu" pat nepamanīja un kā agrāk turpināja apgalvot, ka aparāts izstaro "D-viļņus."

Atbraucis no Maskavas uz Ļeņingradu, Dejevs paziņoja, ka no sava "skolotāja," kas gājis bojā NLO lidojuma laikā, kad ķīnieši izmēģināja atombumbu, saņēmis informāciju, ka 1980.gada aprīlī pilsēta applūdīs līdz pašai Somu stacijai. Dažs tam pat noticēja un aizbrauca no pilsētas. Vēl lielāku šoku izsauca paziņojums, ka Dejevam „no augšas” esot paziņots paša Kosigina (toreizējais PSRS Ministru kabineta priekšsēdētājs) nāves datums. Kad tomēr neviens no viņa paredzējumiem nepiepildījās, Dejevs, acis nemirkšķinot, pavēstīja: „Bet mēs taču veicām attiecīgas darbības, lai tas nenotiktu.” Viņš paskaidroja, ka novirzījis "D-viļņu" enerģiju caur Ļeņingradas telecentra antenu un „noņēmis” draudošās plūdu briesmas. 1983.gadā Dejevs akal nonāca tiesas priekšā, jo nomira viņa kārtējais „pacients,” kura ģimenes samaksātie 12 000 rubļi nepalīdzēja un pietiekami neierosinaja "D-viļņus."

Reizēm Dejevs rīkojās gluži otrādi – par neglābjami slimiem pasludināja pavisam veselus cilvēkus. Kādai tallinietei viņš „konstatēja” vēzi pēdējā stadijā. Kad pēc vesela mēneša „kaulainās” gaidīšanas sieviete tomēr vērsas pēc padoma normālā diagnostikas centrā, no audzēja nebija ne vēsts.

Dejeva darbošanās ap "M objektu."

Un tā Aleksandrs Dejevs bija klāt pie Mitiem! Par notikušo stāstīts avīzes „Padomju Igaunija” (Советская Эстония) 1988.gada 28.februāra numurā. Pēc saimnieces, pensionāres Vivikas Mitas vārdiem 1987.gada februārī Hībekūses ielā nr.34 ieradies Dejevs ПО РЭТ (kāda elektrotehnikas ražošanas apvienība, bet būtu nepieciešams abreviatūras atšifrējums - red.) darbinieku un Tallinas Mehanizācijas pārvaldes ekskavatoru pavadībā. Dejevs parādījis kaut kādu papīru ar parakstiem un uzdevies par PSRS Aizsardzības ministrijas pārstāvi. Pārsteigtā saimniece Dejeva vēlmei rakt dārzā piekrita, taču prasīja kompensēt zaudējumus un pēc izrakumiem aizbērt bedres. Tas tā arī netika izdarīts, pie kam rakuma ietekmē ieplaisāja ēkas pamati un siena.

Demolanti ar Dejevu priekšgalā vēl izraka ap 6-7 m dziļu bedri šķūnī, kas arī netika aizbērta. Pēc paša Dejeva vārdiem zemes gabalā atrodas „lidojošā šķīvīša” karkass, kuru tomēr nav izdevies atrast, jo „kuģis aizgājis lielā dziļumā.” Tomēr esot izdevies sadabūt pāris citplanētu braucamrīka „lūkas gabalus.”

Kad par rakumiem Mitu dārzā uzzināja Herberts A.Vīdings, tas Dejevam pieprasīja ālēšanos izbeigt. Lai "ekstrasensu" nomierinātu, Vīdings tam atdeva pāris pirīta gabalus, kas pirms diviem gadiem tika uzieti akā. Dejevs tajos tūdaļ pat atpazina svešplanētu lidaparāta „spārna daļas.”

Kā gan Dejevs spēja atdzīt ekskavatorus uz Mitu zemi, jautā M.Geršteins. Tas izdevies, iegūstot viena Igaunijas PSR KP sekretāra atbalstu. Vēl vairāk – Dejevs bija devies uz Igaunijas PSR Ministru kabinetu un tur uzrādījis komandējuma apliecību no slepena militāra zinātniski-pētnieciskā uzņēmuma Волна. Tolaik vēl neviens nezināja, ka Dejevs no šīs iestādes ir atlaists...

Izrakņājis visu vecmāmiņas Vivikas dārzu, Dejevs apmetās vienā no mājas istabām. Tā tikusi pieblīvēta ar dīvainiem aparātiem: visi šie aparāti, 34 pēc skaita, bija šifrēti ar burtiem un cipariem. Zināms, ka starp tiem bijuši 8 „slavenie” D-viļņu ģeneratori un kaut kāda reģistrējoša aparatūra. Bez tam šī avantūrista rīcībā bija arī 14 darbinieki, no kuriem daži it kā pat bijuši militāristi. Pēc vienošanās saimniece istabā ar aparatūru nav nākusi, tikai nesusi tiem tēju. Neizturējis tādas krasas pārmaiņas, mierīgi un klusi nomira saimnieks Virgo Mits.

Vienā no Dejeva parakstītajiem dokumentiem minēti veseli divi anomāli objekti Mitu zemē – A01 un A02. Viņš rakstīja: „A01 – elipses formas metālisks priekšmets, izmēros 17x12x3,5 m. Izejošie A01 raksturlielumi pēc D-lauka: spēcīgs negatīvs D-lauks, nevienmērīgs objektā (4-34 rāmīša apgriezieni sagatavota operatora rokās). A02 – elipses formas metālisks objekts, izmēri 9x4x3,5 m... Izejošie A02 raksturlielumi pēc D-lauka: spēcīgi negatīvs D-lauks, būtiski nevienmērīgs objektā (6-12 ramīša apgriezieni).”

Lai ko arī neapgalvotu pats Dejevs, tomēr neko vairāk par dažiem desmitiem kilogramu pirīta viņa grupai iegūt neizdevās. Neskatoties uz to, Dejevs radīja koperatīvu „Ruslans" (Руслан) un noslēdza līgumu ar elektrotehnikas ražošanas apvienību (ПО РЭТ), lai sāktu ražot "D-ģeneratorus" Ruslan, kas pildīti ar „lidojošo šķīvīšu” pulveri, t.i. pirītu.

Saņēmis ietekmīga Igaunijas PSR KP CK darbinieka V.Juškina (В.Юшкин) atbalstu, Dejevs pilnībā pazaudēja realitātes sajūtu. Viņš visā nopietnībā publiski pavēstīja, ka "D-ģenerators" spēj ekonomēt 30-50 % degvielas iekšdedzes dzinējos, pārvērst varu zeltā, apstarojot slimnieka urīnu vai fotogrāfiju, ārstēt HIV-AIDS, vēzi, utt. Pie reizes viņš apsolīja ar "D-viļņiem" attīrīt no naftas produktu un industriālo notekūdeņu piesārņojuma Tallinas ostas akvatoriju, bet Marju Lauristīna vārdā nosauktajā tuvējā kolhozā 1,5 reizes palielināt ražību!

„D-viļņu ģeneratora” izmēģinājumi tika veikti uz Tallinas kuģniecības kuģa „Mehāniķis Kruls.” Kad kuģis atgriezās ostā, to jau gaidīja Igaunijas PSR Zinātņu akadēmijas pētnieki. Lūk ko viņi sacījuši: „Elektroniskais bloks izpildīts skolas radiopulciņa līmenī, zema lodējumu kvalitāte liecina par kvalifikācijas trūkumu radioaparatūras montāžā. Kopēja bloka cena nepārsniedz 5-10 rubļus.” Tā nu gan neies – Dejeva kooperatīvs par savu „brīnumu” grasījās plēst vismaz 500 rubļu! Lai nu paliek tā lodējumu kvalitāte – ģēnijiem nav jāmāk lodēt! Sliktāk bija tas, ka noskaidrots – nekādu efektu aparāts nerada un degvielu neekonomē. Pateicoties savlaicīgai Igaunijas PSR Tautas kontroles rīcībai, apsolītos 50 000 rubļu kooperatīvam izmaksāt nepaspēja. Paši koperatori kopā ar savu barvedi uzskatīja par labāku no Tallinas pazust. Dejevu glāba augsti stāvošie atbalstītāji, kuri savu interešu vārdā izlēma lietu līdz tiesām nelaist.

Folklorizācija.

Tikmēr notikums ap Mitu māju apauga nedzirdētām un fantastiskām detaļām: ēkā plosoties poltergeists, kāds no Dejeva darbiniekiem izraktajā šahtā saņēmis elektrisku triecienu, kas cietušajam uz krūtīm atstājis krusta attēlu, utml.

Nobeigums.

1988.gada septembrī nomira Herberts Vīdings. Apmēram pēc pusgada krievu ekstrasensu apmuļķotie igauņi gaidāmās brīvības vēsmās ņēmās aizbērt un apstādīt bedres zemes gabalā. Vēl pēc gada nomira cits epopejas dalībnieks – Enns Parve. Lai gan zinātnieks bija cienījama vecumā, fufeļologi tā nāvi piedēvēja baismīgajam „M-objektam.”

Visbeidzot, 1989.gada oktobrī Hibekūses ielā paspēja parādīties vēl ģeofiziķu un ģeologu vienība no Tomskas Politehniskā institūta. Izzondējuši zemi ar pašiem modernākajiem tā laika aparātiem, tie apstiprināja, ka nekā anomāla tur nav un nekad arī nav bijis.

Tomēr XX gs. 90.gados sākās jauns šarlatānisma vilnis. Cenšoties viens otru pārspēt, dažādi autori par „M objektu” sacerēja brīnumu lietas.

Vairākas reizes šo vietu apmeklējusi arī bijusī lidotāja-izmēģinātāja, vēlāk ufoloģe, publikāciju par "M-objektu" autore Marija Popoviča (kosmonauta Popoviča sieva).
Vēl objektu pētījuši Ens Vels (Enn Vels), Igors Volke (Igor Volke) un V.Kapčauks (W.Kaptchaukas). Par viņu veikumu nekādas tuvākas ziņas nav atrodamas.

Iespējams, XX gs. 90.gadu sākumā Mitu zemes gabalā paspējuši pastrādāt arī japāņu pētnieki, taču var gadīties, ka "japāņi" ir tie paši tomskieši, kurus kāds pasaku sacerētājs stāsta iespaidīguma labad pārcēlis "nedaudz" uz austrumiem.

Augšējais attēls: Mitu māja un dārzs Hibekūses ielā 34, Tallinā. V.Stroda foto.

Avoti:
vadim-andreev.narod.ru
silentcirlce.diary.ru
miger.ru
davidicke.com

et.wikipedia.org
estonica.org
dabasmuzejs.gov.lv
en.wikipedia.org

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.