Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Feniķieši atklāj jūrasceļu apkārt Āfrikai

Pirmie rietumnieki, kas apbrauca apkārt Āfrikai bija XV gs. otrās puses portugāļu jūrasbraucēji, kuri meklēja īsāko un drošāko ceļu uz eksotisko un tolaik neiedomājami dārgo garšvielu zemi Indiju. Tomēr iespējams, ka ceļojumu apkārt Melnajam kontinentam jau 2000 gadu pirms viņiem bija veikuši feniķieši - sava laika dižākie kuģotāji.

Hērodota liecība.

Par feniķiešu ceļojumu apkārt Lībijai - kā grieķi sauca Āfriku - savā "Vēsturē" stāsta Hērodots (480.- 429. g.pmē.). Ceturtās grāmatas 42.paragrāfā teikts:

„Lībiju, acīm redzot, no visām pusēm, atskaitot to vietu, kur tā saskaras ar Āziju, apskalo jūra; to, cik man zināms, pirmais pierādīja Ēģiptes faraons Nēho. Pārtraucis (1) būvēt kanālu no Nīlas upes uz Arābijas jūras līci [Suecas jūras līcis], valdnieks nosūtīja feniķiešus ar kuģiem. Viņš pavēlēja jūrniekiem atgriezties caur Hērakla stabiem [Gibraltāru] un pa Ziemeļjūru [Vidusjūru] ierasties Ēģiptē.
Feniķieši šķērsoja Eritrejas
[Sarkano] jūru un tad ceļoja pa Dienvidjūru [Indijas okeānu]. Rudeņos viņi piestāja krastā un tai vietā Lībijā, kur viņi piestāja, apstrādāja zemi, sagaidīja pļaujas laiku un pēc ražas novākšanas turpināja ceļu. Pēc diviem gadiem - trešajā viņi izbrauca caur Hērakla stabiem un atgriezās Ēģiptē. Viņi stāstīja - es pats tam neticu, lai tic, kas vēlas -, ka ceļojot apkārt Lībijai, saule bijusi redzama labajā pusē.”

Tā kā Hērodots bija vienīgais antīkā laikmeta autors, kas vēstīja par šo braucienu, daļa vēlāko grieķu un romiešu ģeogrāfu bija skeptiski par tā iespējamību. Ietekmīgākais Hērodota kritiķis šajā jautājumā bija ģeogrāfs un astronoms Aleksandrijas Ptolemajs (85.-165.g.), kurš uzskatīja, ka Āfriku nav iespējams apbraukt, jo tā turpinās līdz pat Dienvidu zemei (terra australis). Šis Ptolemaja viedoklis bija noteicošais Eiropas zinātnē līdz pat 1488.gadam, kad tā kļūdainumu, sasniedzot Labās Cerības ragu, pierādīja Bartolomeo Diass.

Ekspedīcijas mērķis.

Līdz pat mūsu dienām nav izdevies atrast arī nevienu Senās Ēģiptes vēstures avotu, kas apstiprinātu, ka feniķiešu brauciens patiešām ir noticis. Tas, protams, nepierāda pretējo, taču, kā norāda Svansejas (Lielbritānija) universitātes profesors, ēģiptologs Alans Loids, liek uzdot jautājumu - kādu apstākļu kontekstā Neho II varēja sūtīt feniķiešus šādā ceļojumā? Loids polemizē: "Ja jelkāds ēģiptiešu valdnieks jelkad organizēja un nosūtīja ceļā kādu ekspedīciju, viņš to darīja praktisku mērķu un vajadzību sasniegšanai. Vienkāršas zinātkāres rosināti meklējumi ēģiptiešiem nekad nav bijuši raksturīgi. Kādu mērķi ēģiptiešu valdnieks gribēja sasniegt ar šāda pasākuma palīdzību? Katrs, kas pazīstams ar faraonu rīcības modeļiem, sniegs tūlītēju atbildi: "Nekādu!" Ēģiptiešu pasaulskata, saimniecības un militāro interešu kontekstā nav iespējams iedomāties, kāds varēja būt Nēho motīvs, nosūtot šo ekspedīciju. Savukārt, ja mēs nevaram sniegt ēģiptiešu atskaites sistēmā pamatotu iemeslu, mums ir jāšaubās par šīs epizodes vēsturiskumu."

Kādu iemeslu izpētes ekspedīcijas nosūtīšanai mēs varam atrast ziņās par Nēho II valdīšanu? XXVI dinastijas otrais (trešais - ?) valdnieks uz troņa uzkāpa 610.g.pmē. un līdzās savam paša vārdam Nekau, ko grieķi pārveidoja par Nēho, ieguva valdnieka vārdu Wah-em-ib-re, kas nozīmē "Ra gribas mūžīgais izpildītājs."

Nēho II valdīja līdz 595.g.pmē. un visu šo laiku turpināja vadīt Ēģiptes ekspansiju Tuvajos Austrumos. Īsu brīdi ēģiptieši ieguva priekšposteni pie Eifratas, nostiprinājās Sīrijā un uzlika meslus senžīdu valstīm Palestīnā. Tomēr ieguvumus tie ilgi nepaturēja, 605.g.pmē. pie Karkemišas Ziemeļsīrijā ciešot smagu sakāvi no Babilonijas valdnieka Nabopalasāra dēla Nabukadnēcara vadītās armijas, kas ēģiptiešu vienību paliekas vajāja līdz pat Gazai.

Iespējams, tieši militāriem nolūkiem - uzbrukumam babiloniešiem no dienvidiem pa jūru - Nēho II uzsāka Nīlas-Sarkanās jūras kanāla rakšanu, taču darbus pārtrauca, kad saprata, ka izveidoto ceļu, draudot ielauzties pašā Ēģiptes vidienē, tikpat labi varēs izmantot arī ienaidnieks. Daži autori pieļauj, ka arī Āfrikas apbraukšanai varētu būt kāda saistība ar Nēho II militārajiem plāniem. Tomēr tas ir vairāk nekā apšaubāmi, jo, lai uzbruktu pa jūru, piemēram, Sīrijai, ēģiptiešiem pietika placdarmu pašiem savā zemē - to darīt vispirms apbraucot apkārt Āfrikai būtu pilnīgi absurdi.

Daudz ticamāka ir tirdzniecības un resursu ieguves versija. Ēģiptieši jau kopš Senās valsts V dinastijas laikiem bija izveidojuši tirdzniecības ceļus gar Āfrikas austrumu krastu un tas bija vienīgais virziens, kurā Nēho laikā viņi varēja izvērsties - Vidusjūru jau kontrolēja grieķi un feniķieši, ar kuru spēcīgajām flotēm ēģiptieši - izsenis vāji jūrasbraucēji - nevarēja pat cerēt sacensties.

Par tirdzniecības attīstības centieniem runā arī fakts, ka Nēho II nolīga dienestā grieķu jūrniekus, ar to palīdzību izveidojot nelielu floti. Tāpēc nebūtu savādi, ja faraons noslēgtu vienošanos arī ar feniķiešiem, ar kuriem viņam turklāt bija kopīgs ienaidnieks - Babilona.

Pārliecinošākais pierādījums.

Joprojām pats pārliecinošākais pierādījums par feniķiešu ceļojuma vēsturiskumu ir paša Hērodota apšaubītā Saules parādīšanās "labajā pusē." Ziemeļu puslodes iedzīvotājs, nostājoties ar seju pret rietumiem, Sauli redz dienvidos, tas ir pa kreisi. Savukārt dienvidu puslodes iedzīvotājs, nostājoties ar seju pret rietumiem, Sauli redz ziemeļos, tas ir pa labi. Hērodots, ziemeļu puslodes iedzīvotājs, to nezināja, un tāpēc nespēja ticēt šai feniķiešu ziņai. Taču tieši šis fakts ir drošākā liecība, ka feniķiešu kuģi patiešām bija aizbraukuši ļoti tālu no Ēģiptes un atradās dienvidu puslodē, kur naktī spīd citas zvaigznes, bet dienā saule noiet savu ceļu ziemeļu pusē.

Ceļojuma maršruts.

Vairāki autori ir centušies rekonstruēt faraona sūtītās ekspedīcijas gaitu, atzīmējot būtiskākās straumes un pasātus, kuri ceļā gan palīdzēja virzīties uz priekšu, gan kavēja. Feniķieši, ja ceļojums patiešām notika, apbraucot apkārt Āfrikai, kopumā veica ap 25 000 kilometrus garu ceļu, visu laiku turoties tuvu kontinenta krastiem. Cietzemes pazaudēšana, bez navigācijas ierīcēm vagojot nepazīstamus ūdeņus, draudēja ar drošu nāvi.

Visizdevīgākais laiks ekspedīcijas sākumam bija jūlijs. Dodoties ceļā pa ēģiptiešiem pazīstamiem ūdeņiem, feniķieši drīz vien sasniedza Āfrikas ragu. Aptuveni šeit, mūsdienu Eritrejas un Austrumetiopijas teritorijā varētu būt meklējama leģendārā Puntas zeme, uz kuru ēģiptieši devās ekspedīcijās pēc garšvielām, mirrēm, zvērādām, zelta un vergiem.

Atstājot aiz muguras kontinenta vistālāk uz austrumiem izvirzīto krastu, burās pūšot ziemeļaustrumu musonam, kas šajos platuma grādos sākas oktobrī, ceļotāji martā varēja sasniegt ekvatoru. Agūlas straume iznesa feniķiešu kuģus cauri Mozambikas šaurumam, kas atrodas starp Āfriku un Madagaskaru un palīdzēja nokļūt līdz Dienvidāfrikas piekrastei. Tieši šajā posmā, pagriežoties uz rietumiem, viņi varēja pamanīt, ka Saule atrodas kuģa borta labajā pusē. Lai gan Hērodots par to nestāsta, tomēr feniķiešus droši vien izbrīnēja un sajūsmināja arī vaļi, kuriem neredzētie peldošie objekti varēja izraisīt ne mazāku interesi kā pašiem jūrniekiem.

Pie Agūlas raga labvēlīgā, uz dienvidiem nesošā straume bija jāatstāj un nu jāstājas pretīm dienvidaustreņa vējiem. Tomēr nu kuģotāji bija pagriezušies pret ziemeļiem un apziņa, ka ceļš visdrīzāk ved atpakaļ uz māju pusi palīdzēja virzīties uz priekšu. Aptuveni kādus 150 km uz ziemeļiem no mūsdienu Keiptaunas, Sv.Helēnas līcī feniķieši jūnijā, domājams, pirmoreiz uz ilgāku laiku izkāpa krastā, lai iesētu kviešus un ķertos pie kuģu labošanas. Novembrī, pēc ražas novākšanas varēja atkal doties ceļā.

Bengvelas straume un tagad labvēlīgie dienvidaustrumu vēji feniķiešus aiznesa garām tuksnešainajai Namībijas piekrastei, ko portugāļi vēlāk nosauca par Elles vārtiem. Martā nonākuši ekvatoriālajos ūdeņos, kuģotāji bija spiesti, sekojot krasta līnijai, pagriezties uz rietumiem. Kādu brīdi viņus nesa uz priekšu Gvinejas straume, taču tas nebija ilgi, jo pavasarī tā maina virzienu. Cīnoties ar pretstraumi un pretvēju, jūlijā feniķieši sasniedza Āfrikas rietumu krastu, kur ceļš gan atkal pagriezās uz ziemeļiem, bet, lai turpinātu braucienu, bija jāpārvar Kanāriju straume un atpakaļ dzenošie ziemeļaustrumu vēji.

Novembrī nogurušie ceļotāji, nu jau nonākuši līdz mūsdienu Mauritānijai, otro reizi izcēlās krastā, lai iesētu labību. Varbūt tas nebija tālu no Arguīnas līča, kur viņu Kartāgas tautieši nedaudz vēlāk - V gs.pmē. pirmajā pusē - uzcēla tirgotāju apmetni. Šeit feniķieši varēja nodibināt sakarus ar vietējiem berberiem, kuri varbūt pastāstīja, ka, atgriežoties līdz Senegālas grīvai, var nokļūt ar zeltu bagātajā Bambukas apvidū.

Nākošā gada maijā feniķieši nolaida ūdenī kuģus un pēc salīdzinoši neilga brauciena, nonākuši līdz Mogadoras salai, kur toreiz jau atradās feniķiešu apmetne, saprata, ka ir atgriezušies pazīstamā pasaulē. Vēlākais vasaras beigās, ceļā kopā pavadījusi trīs gadus, ekspedīcija pietauvojās kādā Ēģiptes ostā un tās vadītāji devās pie faraona ar ziņojumu par atklāto jūras ceļu apkārt Āfrikai. 

Vēsturiskā rekonstrukcija.

Vēsturniekiem visbiežāk nav iespējams eksperimentāli pārbaudīt savu pētījumu rezultātu un secinājumu pareizību. Tas atšķir vēsturi no dabas zinātnēm. Tomēr, ja vien ir nepieciešamās ziņas, arī vēsturnieki, visbiežāk gan arheologi un antropologi, pielieto rekonstrukcijas metodi, ar senajiem rīkiem un tehnoloģijām cenšoties izgatavot kādus priekšmetus vai konstrukcijas, pārbaudīt tos darbībā. Nereti ar eksperimentālo arheoloģiju aizraujas arī pētnieki ar pamatizglītību kādā citā jomā. Neapšaubāmi pats pazīstamākais ir Tūrs Heijerdāls ar savām pasaules slavu un uzmanību guvušajām Kon-Tiki, Ra I, Ra II un Tigris ekspedīcijām XX gs. vidū un II pusē. 

Seno feniķiešu tirdzniecības kuģa spēju apbraukt apkārt Āfrikai pierādīja šobrīd 52 gadus vecais brits, bijušais finanšu ieguldījumu speciālists Filips Bīle (Philip Beale). Gatavošanās par "Feniķiju" (Phoenicia) vēlāk nosauktā kuģa būvei F.Bīles vadībā tika uzsākta 2004.gadā ar pamatīgu arheoloģiskā materiāla izpēti, pieaicinot pazīstamākos jūras arheoloģijas speciālistus, tai skaitā Provansas universitātes (Francija) profesoru Patrīciju Pomē (Patrice Pomey). "Feniķijas" būve sākās 2007.gadā un ilga 9 mēnešus. To paveica senā feniķiešu ostas pilsētā Arvadas salā, Sīrijā, darbus vadot meistaram no koka kuģu būvētāju dzimtas Halidam Hamodam (Khalid Hammoud).

Uzbūvētais kuģis bija 20 m garš, 50 tonnu tilpuma vienmasta burinieks ar vienu lielu buru. Kuģa būvē tika izmantoti tādi tradicionāli materiāli kā Alepas priede, olīvkoka tapas un dzelzs naglas.

2008.gadā "Feniķija" devās ceļā no Arvadas, izbrauca caur Suecas kanālu un nonāca Arābijas līcī, kur savu ceļojumu pirms aptuveni 2600 gadiem varēja uzsākt Nēho II nolīgtie feniķiešu jūrasbraucēji. Baidoties no somāliešu pirātiem Bīles komanda, kas pārmaiņus sastāvēja no 6 līdz 15 cilvēkiem, uzņēma kursu krietni uz austrumiem no Āfrikas krasta. Arī gar kontinenta rietumu krastu "Feniķija" nebrauca, no Keiptaunas dodoties taisnā virzienā uz Sv.Helēnas salu un Azoru salām. Tādējādi Bīles projekts gan pierādīja, ka feniķiešu kuģis var sekmīgi veikt 20 000 jūras jūdžu garu ceļojumu atklātā okeānā, taču Nēho II sūtītās ekspedīcijas maršruts, kā tas sākotnēji bija iecerēts (sk. karti augstāk ievietotajā videofragmentā) atkārtots netika.

Raksts sagatavots, izmantojot Andra Kraševska materiālus.
Pirmo reizi publicēts 13.09.2012.

Avoti:
Veinbergs, Joels, Kolumbi pirms Kolumba. Rīga: Liesma, 1973.
Teiksmainā senatne : izlase / [sastādījis un no grieķu valodas tulkojis G. Lukstiņš]. Rīga: Liesma, 1969-1970. 2 sēj.
livius.org
livius.org
touregypt.net
coastal.edu
touregypt.net
news.bbc.co.uk
telegraph.co.uk
phoenicia.org.uk

Piezīmes:
(1) J.Veinbergs sniedz kļūdainu tulkojumu, rakstot, ka Nēho II nevis "pārtrauca" jeb "pameta," bet "pabeidza" Nīlas-Arābijas līča kanāla būvi. Vairāki Ēģiptes valdnieki jau sen pirms Nēho II bija sākuši kanāla būvi, taču nevienam neizdevās to pabeigt. Arī mūsdienās nav īsti skaidrs, kurš bija pirmais, kas patiešām savienoja Vidusjūras un Indijas okeāna baseinus. Vēsturnieku domas dalās - vai nu tas bija Ēģiptes iekarotājs Persijas valdnieks Dārijs I Lielais (550.-486.g.pmē.) jeb Ptolemajs II (309.-246.g.pmē.).