Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

"Dzīvību dodošais" Atons jeb cilvēces vēsturē pirmā meistarklase viendievībā

Atons, kas seno ēģiptiešu valodā nozīmē "Saules ripa," bija Saules diska personifikācija, sākotnēji viena no Saules dieva Ra hipostāzēm. Senās Ēģiptes Jaunās valsts XVIII dinastijas laikā Atons kļuva par Ehnatona vārdu vēlāk pieņēmušā faraona Amenhotepa IV dibinātās, monoteiska rakstura reliģijas centrālo figūru. Atonisms, kā nereti dēvē Ehnatona jauno reliģiju, nepastāvēja ilgāk par tā radītāju - drīz pēc faraona reformatora nāves seno dievu priesteri atjaunoja iepriekš pastāvējušo daudzdievīgo ēģiptiešu reliģiju, bet pašu Amenhotepu IV / Ehnatonu izdzēsa no vēstures annālēm, it kā viņš nemaz nebūtu pastāvējis. Tomēr iespējams, ka jaunā ideja par visai pasaulei un cilvēkiem vienu, universālu dievību - dzīvības radītāju un devēju - nepazuda reizē ar nojauktajiem tempļiem - vairāki zinātnieki domā, ka atonisms ir iespaidojis judaisma monoteiskā dieva, Jahves, tēla veidošanos.

Saturs:

Atonisms
Ikonogrāfija
Atons pirms Ehnatona
Ehnatona reforma
Nofretetes loma
Atonisma kontrasts ar tradicionālo seno ēģiptiešu reliģiju
Atonisms un vienkāršā tauta
Atonisma iespaids uz Ēģiptes ārpolitiku Ehnatona valdīšanas laikā
Atonisma noriets
Teoloģija
Aizkapa dzīve atonisma priekšstatos
Atona kulta prakse
Atona reliģija ievieš pārmaiņas ēģiptiešu mākslā
Atona tempļi
Saistība ar jūdaismu
Avoti
Noslēgums

Atonisms

Atonisms jeb "Amarnas ķecerība," kā to dažreiz dēvē, attiecināma uz reliģiskām pārmaiņām, kuras īstenoja XVIII dinastijas faraons Amenhoteps IV, kas vislabāk zināms pēc sava pieņemtā vārda Ehnatons. XIV gadsimtā pirms mūsu ēras atonisms bija Ēģiptes valsts reliģija apmēram divdesmit gadus, iekams Ehnatona pēcteči atjaunoja tradicionālos ēģiptiešu dievus un ar atonismu saistīto faraonu izdzēsa no ēģiptiešu rakstiem.

Ikonogrāfija

Sākotnējos ikonogrāfiskajos attēlojumos Atons redzams kā cilvēks ar piekūna galvu, uz kuras atrodas Saules disks. No šī antropomorfiskā attēlojuma vēlāk, "Amarnas ķecerības" laikā, palika tikai Saules disks ar stariem, kas noslēdzās ar plaukstām, kuras dāvā „dzīvību” Ehnatonam un Nofretetei. Šī grupa (Atons-Ehnatons-Nofretete) jaunajā reliģijā aizstāja Tēbu dievu triādi (Amonu-Mutu-Honsu). Jāatzīmē, ka Atona kā plaukststaru Saules attēlojums datējams jau ar laiku pirms Amenhotepa IV, minot vairākus piemērus no Amenhotepa II valdīšanas laika.

Atons pirms Ehnatona

Senākas liecības par Atonu nāk no Vidējās valsts laika. Pie tam „atons” sākotnēji nebija dieva īpašvārds. Par "Atonu" sauca Sauli debesīs. Kāds XII dinastijas laika uzraksts vēsta: „Tas pacēlās debesīs un tika savienots ar Atonu, dieva miesu, kas bija viņu radījis.” Pirmo reizi Atons kā dievs parādās Stāstā par Sinuhetu, kas arī datējams ar XII dinastiju (1991.-1778.g.pmē.). Stāstā aprakstīts kā faraons Amenemhets I paceļas debesīs un savienojas ar savu radītāju Atonu. Šajā laikā Atons kā Saules disks bija tikai viens no Saules dieva Ra aspektiem.

Tekstos, kas rakstīti XVIII dinastijas laikā, termins "Atons" bieži lietots Saules dieva „troņa” vai „vietas” nozīmē. Tā kā ēģiptiešiem bija raksturīgi personificēt dievību izpausmes, vārds "Atons" rakstīts, izmantojot dievu apzīmējoša hieroglifa zīmi.

Uz XVIII dinastijas pirmā faraona Jahmesa I (Ahmose) stēlas, kas tika uzieta Karnakas templī, astotā pilona priekšā, iekalts: „Viņš bija valdnieks pār visu, ko aptvēra Atons,” savukārt citā vietā rakstīts, ka faraons izskatoties „kā mirdzošais Atons.”

Inenni kapenes uzraksti par Amenhotepu I vēsta: „Viņš pacēlās debesīs un savienojās ar Atonu.”

Uz Tutmesa I laika klinšu stēlas pie Nīlas trešajām krācem rakstīts: „Viņš [Tutmoss] parādījās kā Abu zemju valdnieks, valdnieks par visu, ko aptvēra Atons.” Astronomisko Saules diska jēdzienu apzīmējošais Atona vārds lasāms arī uz Hatšepsutei veltīta obeliska Karnakas templī, bet tikai Amenhotepa II valdīšanas laikā uz kāda iekaluma pie Gīzas Atons parādās kā spārnots Saules disks, kas izstieptās rokās satver faraona kartušu.

Arī no Tutmesa IV (Amonhotepa IV vectēva) valdīšanas laika mēs atrodam uzrakstus, kuros pieminēts Atons. Tutmess IV lielu uzmanību pievērsis valdnieku simbolikas solārajiem aspektiem un pēc atsevišķu pētnieku domām arvien vairāk pats sevi identificējis ar Saules dieviem. Interesants ir Tutmesa IV izdotais piemiņas skarabejs, kurā Atons tam neraksturīgi funkcionē kā kara dievs, aizsargājot faraonu.

Jaunās valsts XVIII dinastijas faraona Amenhotepa III valdīšanas laikā (1455.-1419.g.pmē.) Atons tika pielūgts kā pastāvīgs Saules dievs. Amona-Ra priesteri bija uzkrājuši milzīgas bagātības un viņu rokās atradās faktiskā vara. Vēsturnieki uzskata, ka Amenhoteps III, viens no kura epitetiem bija „Starojošais Atons” (Tjekhen-Aten), ieviesa Saules dieva Atona kultu, lai mazinātu Amona-Ra priesteru ietekmi Ēģiptes politiskajā dzīvē.

Uz Amonhotepa III valdīšanas laiku attiecināma sera Flindera Pitrija uzietā stēla pie Lahunas. Tajā lasāms: „Tu redzi Atonu, kad dodies savās ikdienas gaitās.” Savu pili Malkatā Amenhoteps III nosauca par "Atona krāšņumu," bet kādu armijas vienību un pat karalisko barku par "Atona mirdzumu." Arī vairāki ierēdņi viņa valdīšanas laikā nēsāja ar Atona kultu saistītus titulus.

Tomēr, neskatoties uz Atona-Saules diska - dievišķošanu, Amonhoteps III paturēja politeisko panteonu un akcentēja dievību lielo skaitu. Piemēram, Mutas templī Karnakā viņš novietoja simtiem Sehmetas statuju.

Ehnatona reformas

Atonismu, Atonu ieceļot augstākā dieva statusā, Amenhoteps IV ieviesa savas valdīšanas piektajā gadā, sākumā vēl gan atļaujot turpināt godāt tradicionālos ēģiptiešu dievus. Līdz tam jaunais faraons pats pielūdza vecos dievus un pat viņa vārds nozīmēja - „tas, kuru Amons ir izvēlējies no daudziem”! Par to, ka pāreja uz jaunu reliģiju nenotika pēkšņi, liecina tās nedaudzas liecības par Ehnatona pirmajiem valdīšanas gadiem, kas saglabājušās līdz mūsdienam.

Divi piemiņas uzraksti Augšēģiptes akmeņlauztuvēs vēsta par liela obeliska izgatavošanas priekšdarbiem, ko Amonhoteps iecerējis uzcelt Tēbās. Šajā piemiņas akmenī jaunais faraons attēlots sniedzam upuri Amonam-Ra. Otrajā, jaunākajā piemiņas akmenī Amonhoteps IV jau nodēvēts par „Ra-Hora abu gaismas vietu pirmo priesteri.” Dieva vārds, kuram tiks celts obelisks ir: "abu gaismas vietu Ra-Hors, kurš gaismas vietā gavilē savā Šu, kas ir Atons."

Lai uzsvērtu pārmaiņas, Atona vārds tagad tika rakstīts, to ietverot par kartušu sauktā ovālā aplocē, kurā parasti rakstīja faraona vārdu. Šī reliģijas reformēšana sakrita ar [Heb]Seda svētkiem, kas tradicionāli tika svinēti faraona trīsdesmitajā valdīšanas gadā un šīs, iespējams, bija svinības par godu Amenhotepam III, kurš, kā daži ēģiptologi domā, kopā ar savu dēlu valdīja divus vai pat desmit gadus.

Savas valdīšanas trešajā gadā Amonhoteps IV Karnakā, uz austrumiem no Lielā Amona-Ra tempļa uzcēla milzīgu, jaunajam dievam Atonam veltītu templi. Templis ietvēra pagalmus ar kolonnām, pārsteidzoši milzīgām ķēniņa statujām, un vismaz trīs svētnīcām, no kurām viena tika saukta Hwt-benben. Tā uzsvēra saistību starp Atonu un Heliopoles Saules dieva kultu. Benbens simbolizēja pirmatnējo pauguru, uz kura no Nūna (pirmatnējiem ūdeņiem) parādījās Saules dievs un radīja Visumu. Vienā tempļa sektorā īpaši izceļas Amonhotepa IV galvenās sievas Nofretetes darbības sfēra, un kādā ainā viņa redzama bez sava vīra, kopā ar divām meitām, pielūdzot virs viņām attēlotu Saules disku.

Atona templi Tēbās Ehnatona pēcteči nojauca un tā būvblokus izmantoja jaunu konstrukciju būvei Karnakā. Arheologi, tās izpētot, atrada ap 36 000 dekorētus blokus no sākotnējā Atona tempļa, kuros bija saglabājušies daudzi elementi ar reljefiem attēliem un uzrakstiem.

Mākslinieciski šis templis Karnakā tika izgreznots jaunā „ekspresionistiskā” stilā, kas salauza agrāko tradīciju un ietekmēja visu figūru attēlojumu. Vācu ēģiptologs H.A.Šlēgls, grāmatas "Echnaton, Tutanchamun" autors, paskaidro, ka izmaiņas mākslā notikušas vienā laikā ar izmaiņām reliģijā. Vislabāk jaunais stils redzams Amonhotepa III vezīra Ramosa kapenēs Tēbās. Ramoss savas kapenes sāka celt jau Amonhotepa III valdīšanas laikā, bet, kļuvis par vienu no pirmajiem jaunās reliģijas piekritējiem, nomira pēc Amonhotepa IV kāpšanas tronī. Viņa kapenēs uz diviem reljefiem abās pusēs durvju ailei lielās zāles rietumu zāles sienā redzams jaunais faraons. Pirmajā reljefā Amonhoteps IV attēlots kopā dievieti Mutu. Šis reljefs klasiskajā ēģiptiešu stilā tapis tūlīt pēc Amonhotepa III nāves. Reljefs durvju ailes otrā pusē tapis nedaudz vēlāk un diemžēl nav līdz galam pabeigts. Šajā reljefā ir jau redzams Atona disks ar cilvēka plaukstām staru galos un Amonhoteps IV, kā arī Nofretete tipiskajā jaunajā plastiskajā stilā.

Amonhotepa IV ceturtajā valdīšanas gadā dumpīgi noskaņoti augstmaņi un priesteri pret faraonu sarīkoja neizdevušos sazvērestību. Šo notikumu atspoguļo kāda freska un uzraksts policijas priekšnieka kapenēs. Freskā attēlots kā policijas priekšnieks lielvezīra priekšā atved trīs notvertus sazvērniekus. Uzrakstā lielvezīrs pateicas Atonam par palīdzību noziedznieku noķeršanā un svētī Ehnatonu. Arī uz kādas Amarnas robežstēlas, kā liecina saglabājušies hieroglifi, ir atspoguļots kaut kas „slikts.” Tā kā tālāk sekojošais teksts ir sabojāts, var tikai izteikt minējumus, kas tas bijis par notikumu. Kā raksta Filips Vandenbergs, ļoti iespējams, „ka „sliktais notikums” ir Amona priesteru sazvērestība, kuri redzēja, ka līdz ar seno dievu noliegšanu mazinās arī viņu vara.” Amona priesteri mēģinājuši dabūt savā pusē arī Nofreteti, bet cieta neveiksmi. Pēc sazvērestības atklāšanas faraons kļuva par niknu vecās ēģiptiešu reliģijas apkarotāju.

Piektais valdīšanas gads, kā tiek uzskatīts, iezīmē Amenhotepa IV jaunās galvaspilsētas Ahetatonas ("Atona apvārsnis/horizonts") celtniecības sākumu. Pilsēta, kā pierāda līdz šim atrastās trīs Ahetatonas robežas iezīmējošas stēlas, atradusies vietā, kas šodien zināma ar nosaukumu Amarna. Šai laikā (pēc F.Vandenberga „Nofretetes” tas bija sestais valdīšanas gads) Amenhoteps IV, lai apliecinātu savu tuvo saikni ar jauno augstāko dievu, mainīja savu vārdu uz Ehnatons ("Atonam patīkamais/derīgais"). Viņa valdīšanas septītajā gadā, kaut gan pilsētas celtniecība turpinājās vēl vairāk nekā divus gadus, galvaspilsēta no Tēbām tika pārcelta uz Ahetatonu. Pārvietojot savu galmu no tradicionālajiem ceremoniju centriem uz jauno tuksneša rezidenci, Ehnatons deva signālu par dramatiskām transformācijām politiskās un reliģiskā varas svaru kausos.

Pārcelšanās ne tikai atšķīra faraonu un viņa galmu no priesteru un tradicionālo kulta centru ietekmes, bet tai bija arī dziļa reliģiska nozīme - kopā ar vārda maiņu, tā, iespējams, bija iecerēta kā simboliska Ehnatona nāves un atdzimšanas zīme. Tas varēja arī sakrist (?!) ar viņa tēva nāvi un dubultvaldības beigām. Līdztekus jaunās, Atonam veltītās galvaspilsētas celtniecībai, Ehnatons pārraudzīja arī masīvu tempļu kompleksu būvi: viens tika uzcelts Karnakā, cits Tēbās netālu no vecā Amona tempļa.

Devītajā gadā (1344. vai 1342.g.pmē.), pasludinot, ka Atons ir ne tikai augstākais, bet arī vienīgais universālais dievs, Ehnatons nostiprināja atonismu. Visu citu dievu pielūgšana, pat cilvēku mājokļos, tika aizliegta - nekad agrāk Ēģiptes valstī neviens šādi nebija aizskāris reliģiskus jautājumus.

Savās lūgšanās, tādās, kā, piemēram, „Lielā Atona himna” Ehnatons uzrunāja Atonu: „O, viens vienīgais Dievs blakus, kuram nav neviena.” Ēģiptiešu tauta pielūdza Ehnatonu un tikai Ehnatons ar Nofreteti pielūdza Atonu.

Ehnatons inscenēja rituālu vecā, augstākā dieva Amona nogalināšanu, un pavēlēja iznīcināt tā tempļus visā Ēģiptē. Vārds „dievi” (daudzskaitlī) tika aizliegts, ir atrasti uzraksti, kuros pat vārda „māte” hieroglifs ticis izgriezts, un pārrakstīts alfabētiskās zīmēs, tāpēc, ka senēģiptiešu valodā tas skaniski tika izrunāts tāpat kā Tēbu dievietes Mutas vārds. Tāpat no visiem sienu reljefiem un gleznojumiem tika izdzēsti Amona svēto putnu - zosu - attēli. Arī Atona vārds pēc devītā Ehnatona valdīšanas gada tika rakstīts savādāk. Tā rakstībā vairs netika izmantots starojoša Saules diska simbols, bet tā vietā tas tika rakstīts fonētiski.

Nofretetes loma

Atona tempļa Karnakā digitālā rekonstrukcija liecina, ka Nofretete bijusi pat daudz dedzīgāka Atona kulta piekritēja nekā viņas vīrs. Tas, kā arī fakts, ka Nofretete bija iesaistīta teju vai visos faraona rīkotajos valstiskajos pasākumos, ēģiptologiem liek pārskatīt agrāko uzskatu, ka Atona reliģiju radījis tikai Amonhoteps IV.

Kā zināms, pēc Amonhotepa III nāves dažus gadus Ēģiptē valdījusi viņa laulātā draudzene Tije un jaunais ķēniņš, kas vēl bija zēns, šajā laikā darīja visu, ko viņam teica māte. Amenhotepa IV sieva Nofretete, laikam bija cēlusies no Āzijas - Filips Vandenbergs savā grāmatā raksta, ka viņa bija Mitānijas princese. Jaunais faraons neapšaubāmi atradās šo divu varas virsotnē esošo sieviešu - Tijes un Nofretetes ietekmē. Par to liecina arī sienu gleznojumi Amarnā. Turklāt Amenhotepa IV aukles vīrs Eje bija Atona priesteris un savu agrīno gadu laikā no šīs personu grupas viņš uzsūca Atona kulta pamatprincipus un zināšanas par Mitānijas dāmu (ir izteikts viedoklis, ka Tijes tēvs Juje arī cēlies no Āzijas) reliģiskajiem uzskatiem. Šie priekšstati nosēdās viņa prātā un nesa augļus, kā rezultātā Amenhoteps IV sāka neieredzēt ne tikai Amonu, bet, izņemot Heliopoles Saules dievus, arī visus citus vecos ēģiptiešu dievus un dievietes.

Atonisma kontrasts ar seno ēģiptiešu tradicionālo reliģiju

Ehnatons realizēja radikālu reliģisko reformu programmu, kura, apmēram divdesmit gadus, lielā mērā aizstāja Ēģiptes daudzveidīgo seno reliģiju un gāza no varas pjedestāla tās hierarhiju ar Tēbu vareno Amona garīdzniecību priekšgalā. Piecpadsmit gadsimtus ēģiptieši bija pielūguši plašu dievu un dieviešu saimi, kurā katram no tiem bija sava, komplicēta priesteru, tempļu, svētnīcu un rituālu sistēma. Šo kultu atslēgas iezīme ir dievu attēlojumu un statuju cienība, kuri tika pielūgti aiz tempļu sienām.

Ēģiptes teokrātiskās hierarhijas virsotnē atradās faraons, kas bija gan ķēniņš, gan dzīvais dievs, bet valsts pārvaldi lielā mērā kontrolēja lielu ietekmi un varu ieguvušie priesteri. Ehnatona reformas satricināja priesteru varas filozofiskos un ekonomiskos pamatus, likvidējot visu pārējo dievu kultus, un līdz ar viņiem plašo un ienesīgo upurēšanas un nodevu industriju.

Tajā pašā laikā palielinājās faraona loma. Dominiks Monserata (Dominic Montserrat), analizējot dažādas „Lielās Atona himnas” versijas, pierādījis, ka visas himnas versijas fokusējās uz valdnieku un ierosina, ka patiesais jaunievedums ir dieva un valdnieka radniecības stāvokļa jauna definīcija. Kā apgalvojis ēģiptologs Džons Beine (John Baine), „Amarnas reliģija bija dieva un valdnieka reliģija, vai pat pirmkārt valdnieka un dieva pēc tam.”

Ņemot vērā augstāk teikto, jāsecina, ka faraona reliģiskās reformas būtība bija cīņa par varu ar aristokrātiju un priesteriem. Monoteisma ieviešana, kā Z.Kosidovskis norāda grāmatā „Kad saule bija dievs” atspoguļoja faraona centienus pēc vienvaldības.

Sākotnēji, mēģinot savas idejas pasniegt pazīstamā reliģiskā kontekstā, Ehnatons Atonu ēģiptiešiem piedāvāja kā labi zināma augstākā dieva Amuna-Ra variantu. Atons bija Saules diska nosaukums un, ievērojot to, Ehnatona dieva pilnais tituls bija "Ra-Hors, kurš gavilē apvārsnī savā gaismas vārdā, kas ir saules disks (Atons)."

Šis apzīmējums izmainīja visu Ēģiptes teoloģiju. Tradīcijas, kuras ēģiptieši bija pieņēmuši kopš senseniem laikiem, tika atmestas. Pēc Ehnatona, Ra, Hepri, Horakte ("Divu apvāršņu Hors") un Atums vairs netika atzīti par Saules dieva manifestācijām. Jaunā dieva jēdziens neapzīmēja tik daudz Saules disku, bet drīzāk tās dzīvību dodošo gaismu.

Pēc tam, kad Atons bija uzkāpis panteona virsotnē, daudzi no vecajiem dieviem paturēja savas pozīcijas, lai gan tikpat labi tās varēja mainīties. Mirušo dievi, tādi kā Ozīriss un Sokars bija no tiem, kas Ehnatona reformu rezultātā pirmie izzuda no ēģiptiešu reliģiskās fasādes.

Raksturīgas atonisma iezīmes bija citu dievu tēlu un, izņemot izstarojošo Saules disku, pat citu Atona attēlojumu aizliegums. Tika celti jauni tempļi, kuros Atonu, atšķirībā no vecajiem dieviem, kas tika pielūgti no tautas norobežotās svētnīcu vietās, pielūdza atklāti, Saules gaismā.

Seno dievību atveidi bija aizliegti, un pat cilvēku mājās tie simboliski tika aizstāti ar funkcionāli līdzvērtīgiem Ehnatona un viņa ģimenes attēlojumiem, kuros valdnieks bija redzams godājot Atonu, un saņemot no viņa cilpas krustu anku - dzīvības un auglības simbolu.

Atonisms un vienkāršā tauta

Vienkāršā tauta Ehnatona reliģisko reformu sākumā uztvēra mierīgi. Taču tikai tik ilgi, kamēr Ehnatons nesāka vajāt vietējos dievus. Aizliedzot daudzdievību un elku (dievu atveidu pielūgšanu) kultu, faraons sastapās ar tautas masu pasīvu pretestību un neapmierinātību. Šie dievi bija vienkārši un labsirdīgi, kas bija saistīti ar zemnieku dzīvi un darbu. Reizēm tie gan mēdza sadusmoties un nereti bija atriebīgi, bet tiem piemita tīri cilvēciskas, zemniekam labi saprotamas īpašības. Turpretī Atons, neredzamais Saules diskā iemiesotais dievs, bija vienkāršai tautai nesaprotams un vienaldzīgs.

Ehnatons samierinājās gan ar to, ka tautas masas viņa jauno Atona reliģiju uztvēra ar kurnēšanu, gan arī ar veco dievu priesteru pretestību. Tauta bija pārāk tumsonīga, tāpēc faraons varēja nerēķināties ar tās viedokli, bet priesterus varēja nomainīt, tāpat kā ierēdņus.

Atonisma iespaids uz Ēģiptes ārpolitiku Ehnatona valdīšanas laikā

Ehnatons, atšķirībā no saviem priekštečiem nedevās militārās ekspedīcijās, lai iekarotu jaunas teritorijas Ēģiptes lielvalstij, taču tas nenozīmē, ka faraonam nebija jaunu zemju iekarošanas plānu. Gluži otrādi! Ieviešot atonismu, Ehnatons loloja lielus iekarošanas mērķus. Ehnatona priekšgājēji veiksmīgos karagājienos bija Ēģiptei pievienojuši Sīriju, Palestīnu un Nūbiju. Visās šajās zemēs cilvēki pielūdza Sauli, tāpēc Ehnatons cerēja, ka nebūs grūti šo iekaroto zemju tautas pievērst Atona kultam, kurš tādā kārtā kļūtu par kopīgu, universālu valsts dievību. Ehnatons, iespējams, sapņoja, ka jaunais Atona kults šīs zemes piesaistīs Ēģiptei ar ciešākām saitēm nekā ieroču spēks.

Tomēr tā nenotika. Ehnatons, nodevies ģimenes dzīves lietām un jaunās reliģijas nostiprināšanai, bija atstājis novārtā valsts lietas, īpaši ārpolitiku. Sīrijas valdnieki, redzēdami šādu faraona nevērību pret ārpolitiku un pat nespēku, dibināja slepenus kontaktus ar Ēģiptes valsts ienaidniekiem. Pamazām šie valdnieki cits pēc cita atkrita no Ēģiptes.

Arheologi Amarnā uzgājuši apjomīgu Ehnatona korespondenci. No tur atrastajām vēstulēm var uzzināt, ka ēģiptiešu pārvaldnieki un karaspēka pavēlnieki Sīrijā sūtījuši ziņnešus pie faraona ar vēstīm par katastrofālo stāvokli, vēstot, ka Ēģipte zaudēs šos novadus, ja netiks atsūtīti jauni papildspēki. Jeruzālemes komandants rakstīja: „Pasaki karalim bez aplinkiem: visu mana karaļa un pavēlnieka zemi sagaida posts.”

Ehnatons ne tikai neatbildēja uz šīm izmisuma pilnajām vēstulēm, tādējādi pamezdams garnizonus likteņa varā, bet pat atteicās pieņemt vēstnešus, kuri pēc garā un nogurdinošā ceļa cerēja, ka faraons viņus morāli uzmundrinās un, protams, sniegs palīdzību.

Taču Amarnas sarakste neļauj noskaidrot faraona apātijas iemeslu. Kā jau pierasts tamlīdzīgos gadījumos, arī šajā gadījumā nekas cits neatliek, kā izteikt minējumus un pieņēmumus. Iespējams, ka cēlonis jāmeklē Atona reliģijā. Ehnatons postulējis, ka Atons ir miera dievs. Ehnatons uzskatīja, ka pakļauto zemju paklausība Ēģiptei jānodrošina ar miermīlīgiem līdzekļiem, izplatot Atona kultu. Acīmredzot Sīrijas pārvaldnieku izmisuma pilnās vēstules ar lūgumiem pēc palīdzības nostādīja faraonu nepatīkamas izvēles priekšā: vai nu sūtīt palīgspēkus Sīrijā izvietotajiem ēģiptiešu garnizoniem, tā pārvelkot strīpu visai savai ideoloģijai, vai arī pieļaut sadumpojušos zemju atdalīšanos no Ēģiptes. Un Ehnatons izvēlējas nesūtīt palīgspēkus uz Sīriju.

Atonisma noriets

Līdz ar Ehnatona nāvi, Atona kults, kuru viņš bija radījis, gandrīz tūlīt izbeidzās un Amona priesteri atguva savas pozīcijas. Tutanahatons, kas sekoja pēc viņa, valdīja astoņus gadus (kopā ar Ehnatona vecāko vezīru Eiji kā reģentu) un savas valdīšanas trešajā gadā nomainīja savu vārdu uz Tutanhamons un pameta Ahetatonu. Tutanhatons kļuva par marionešu ķēniņu, kuru kontrolēja priesteri un tas arī bija cēlonis viņa vārda maiņai. Priesteri, domājams, draudēja vēl nenobriedušajam bērnam ķēniņam un piespieda viņu veikt radikālas darbības, kuras sabojāja rakstiskos Ēģiptes pēctecības un vēstures dokumentus, izdzēšot Amarnas revolūciju un atonismu. Ehnatona uzceltos tempļus, tai skaitā Tēbu svētnīcu nojauca un materiālus no jauna izmantoja veco dievu tempļu celtniecībā, bet uzrakstos izdzēsa Atona, Ehnatona un Nofertetes vārdus. Galu galā Ehnatons, Smenhkare, Tutanhamons un Eije tika izņemti no oficiālajiem faraonu sarakstiem, kuri tagad ziņoja, ka pēc Amonhotepa III tūlīt sekojis Horemhebs.

Teoloģija

Ehnatona mācība par Atonu bija revolucionāra, to var saukt par apvērsumu seno ēģiptiešu reliģijā. Pēc šis mācības Atons bija vienīgais dievs, visa radītājs un dzīvības avots. Viendievība, monoteisms bija pilnīgi jauna parādība ne vien Ēģiptes, bet visu seno Austrumu tautu reliģiskajos uzskatos. Atonu uztvēra kā prieka, līksmības un skaistuma nesēju. Ēģiptiešu monoteisms bija gaiša un optimistiska reliģija.

Atonu raksturo viņa nesavtīgā mīlestība uz paša radīto: cilvēkiem, dzīvniekiem, visu dabu. Jauna reliģija pauda ideju par visu cilvēku vienlīdzību dieva priekšā. Atons lēja dzīvinošo gaismu gan pār faraonu un augstmaņiem, gan pār zemniekiem un vergiem, gan pār ēģiptiešiem un svešzemniekiem - barbariem. Tas bija pilnīgi jauns domāšanas modelis. Līdz tam ēģiptieši, tāpat kā citas tālās pagātnes kultūrtautas, bija pārliecināti, ka Ēģipte ir pasaules centrs, ka viņi paši, lielās Hapi zemes dēli, ir vienīgās būtnes, uz kurām pilnībā attiecināms vārds „cilvēks,” ka viņu dievi - Amons, Ra, Ozīriss, Izīda u.c. - ir tikai Ēģiptes un ēģiptiešu radītāji, kuriem nav daļas gar citām zemēm un citiem cilvēkiem. Šo domāšanas modeli var raksturot kā etnocentrisku. Atonisms, iespējams, pirmo reizi cilvēces vēsturē pauda universālu pasaules uzskatu. Zemes un tautas, paražas un tikumi ir dažādi, bet pār visām zemēm spīd viena Saule un visās zemēs cilvēki ir cilvēki. Visi cilvēki ir Atona bērni.

Aizkapa dzīve atonisma priekšstatos

Jaunā reliģija, kuras centrā bija vienīgais dievs Atons, bija atstājusi novārtā ēģiptietim tik nozīmīgo mirušo piemiņas kultu. Kapenes Amarnā vairs nav tik greznas kā rietumu Tēbās. Ehnatons, runājot par savu kapeņu ierīkošanu, vairs eksaltēti neminēja „pacelšanos debesīs,” vienīgi apbedīšanu.

Taču Atona reliģijai ar veco reliģiju bija kopīgs priekšstats, ka mirušie dzīvo pazemes valstībā. Arī atonismā, tāpat kā tradicionālajā reliģijā, pēc nāves tika veikts mutes atvēršanas rituāls, lai dvēsele Ka varētu tikt laukā pa muti. Līdzīgi kā vecajā reliģijā arī Atona reliģijā mirušajiem kapenēs līdzi dotajiem priekšmetiem un ēdieniem vajadzēja viņsaulē īsināt laiku. Šajos punktos atonisms saskanēja ar tradicionālo ēģiptiešu reliģiju. Vienīgi jaunajā reliģijā vairs nebija priekšstata par pēdējo tiesu, kas lēma par mirušā dvēseles tālāko likteni aizkapa dzīvē.

Atona kulta prakse

Reliģiskās ceremonijas tempļos bija vienkāršas un pieticīgas - tajās galvenokārt dziedāja himnas un upurēja ziedus un augļus. Atona kulta piekritēji parasti sapulcējās rītausmā un mijkrēslī, griezdamies ar lūgšanām pie dzīvības radītāja un devēja Atona.

Atona reliģija ievieš pārmaiņas ēģiptiešu mākslā

Ehnatona valdīšanas laikā mākslā notika atkāpšanās no kanonizētajām formām un tradicionālās faraona tēla idealizācijas. Māksla kļuva brīvāka, dzīvāka, dabiskāka, tajā bija vairāk gaismas, krāsainības un dzīves prieka. Ehnatona mācība par Atonu kā vienīgo dievu sekmēja reālistisku tendenču attīstību. Vismazāk šīs pārmaiņas skāra arhitektūru, taču tēlotājmākslā (tēlniecībā, glezniecībā) tās bija dziļas. Šo posmu Ēģiptes mākslas vēsturē pēc atradumiem mēdz dēvēt par „Amarnas periodu.”’ Lai gan laika ziņā tas bija ļoti īss, taču atstāja paliekošas pēdas turpmākajā mākslas attīstībā.

Atona tempļi

Atona templis Karnakā. Par Atona tempļa eksistenci Karnakā ēģiptologi zināja jau no XIX gadsimta beigām. Taču tas bija kā zemē iegrimis - pat pamati un gruveši nebija pāri palikuši.

Priekšlikumu no jauna atklāt Atona templi izteica franču ēģiptologs Anrī Šervjē, kurš 1926.gadā no Senlietu pārvaldes saņēma uzdevumu restaurēt otro pilonu pie ieejas lielajā kolonnu zālē Amona-Ra svētnīcā Karnakā. Haremheba celto otro pilonu I gs.pmē. bija sašūpojusi zemestrīce un XX gadsimta sākumā Senlietu pārvalde saprata, ka celtnei draud bojāeja, ja netiks veikti rekonstrukcijas darbi.

Šervjē pilonu nolēma nojaukt un uzcelt no jauna. Viņam ne sapņos nerādījās, ka pilonā atklās vēl senākas un nozīmīgākas celtnes paliekas. Izpētot pilonā izmantoto pildmateriālu franču arheologs secināja, ka Haremhebs savā būvē izmantojis leģendārā Atona tempļa daļas. Atklājis divdesmit septiņu dažādu Ehnatona statuju fragmentus, Šervjē vairs nešaubījās, ka kaut kur turpat slējies Atona templis.

1965.gadā Karnakā, lai tuvāk apskatītu akmeņus, kas XIV gs.pmē. veidoja gigantisko Atona svētnīcu, kopā ar Bostonas ēģiptologu Viljamu Stīvensonu Smitu ieradās bijušais diplomāts no Pensilvānijas - amerikānis Rejs Vinfīlds Smits. Angārā rindās cits pie cita sakrauti gulēja aptuveni vienāda lieluma kaļķakmens bluķi. Gandrīz uz katra bija redzams reljefa zīmējums.

Rejs Vinfīlds Smits bija patiesi pārsteigts, ka līdz pat viņa vizītei nav veikti kaut cik vērā ņemami pētījumi. Tāpēc bijušais diplomāts pats nolēma veikt pētījumus un ar īpašas datorprogrammas palīdzību rekonstruēt Atona tempļa sākotnējo veidolu. Sadarbībā ar starptautisko datorkoncernu IBM, izmantojot Pensilvānijas universitātes finansiālo atbalstu, Reja Vinfīlda Smita vadītajai pētnieku komandai ar 1965.gadā ražota datora palīdzību veiksmīgi izdevās rekonstruēt aptuveni 1360.g.pmē. celto Atona templi Karnakā.

Atona templis bijis 1,6 km garš (pēc R.V.Smita). Tomēr pat ar IBM datora palīdzību līdz šim brīdim nav izdevies noteikt precīzus tempļa izmērus, jo senēģiptiešu arhitektūrā nepazina nekādus statistikas likumus vai pieturas punktus sakarībai starp augstumu un garumu. Sagrautās celtnes izmērus pētnieki noteica pēc apstrādāto un neapstrādāto bluķu attiecībām.

Reģistrējuši 40 000 apstrādātu akmeņu, pētnieki secināja, ka templis būvēts no 250 000 akmens bloku. Tomēr tās ir tikai spekulācijas, droši zināms ir tikai viens - tā bija viena no lielākajām jebkad uzceltajām celtnēm. Domājams, Atona tempļa komplekss sastāvējis no vairākām celtnēm.

Donalds B.Redfords divus no Atona tempļa monumentiem meklē „kaut kur Karnakas kompleksa ziemeļu-dienvidu ass dienvidu galā” un pārējos trīs - „austrumu-rietumu ass rietumu galā” (F.Vandenbergs „Nofretete”).

Atona svētnīcai bija simetrisks plānojums, par ko liecina sienu reljefi, kas kreisajā un labajā pusē atbilst cits citam. Turklāt Atona tempļa izpētē tika atklāts, ka Nofretetei Atona kā vienīgā dieva kulta izveidošanā un nostiprināšanā bija daudz lielāka loma nekā iepriekš uzskatīts. Kā Filips Vandenbergs raksta savā grāmatā, Atona tempļa arhitektūra atspoguļo cīņu par varu starp enerģisko Nofreteti un vājo Ehnatonu, kas galu galā zaudēja.

Kartušā ietverts Nofretetes vārds Atona templī attēlots 564 reizes, kamēr Ehnatons minēts tikai 320 reizes. No tā secināms, ka Nofretetes politiskā ietekme tempļa pabeigšanas laikā bijusi daudz lielāka nekā viņas vīram. Par lielo Nofretetes politisko (arī reliģisko) svaru liecina arī fakts, ka valdniece likusi sev iekārtot kolonnu zāli ar 28 milzīgam kolonām, kas no augšas līdz apakšai klāja tikai Nofretetes attēlojumi. Tādas zāles nebija pat Ehnatonam.

Atona tempļi Amarnā. Savā jaunajā galvaspilsētā Ahetatonā Ehnatons uzcēla divas svētnīcas: Lielo Atona templi un Mazo templi. Lielais Atona templis atradās pašā Ahetonas centrā. Tā izmēri bija: 275 m platumā un 800 m garumā. Svēto teritoriju apņēma vairāk nekā 2 km garš mūris.

Atona templis sastāvēja no vairākām būvēm, kas visas bija bez jumta. Tai, kā vienīgā Saules dieva kulta vietai, vajadzēja būt brīvi pieejamai.

Spekulatīvas teorijas

Ehnatons kā vadošais reliģiskais reformators parādās daudzās spekulācijās, sākot no patiesi zinātniskām hipotēzēm līdz neakadēmiskām, vāji argumentētām teorijām.

Daži ēģiptologi apgalvo, ka Amonhoteps IV Atonu pielīdzinājis paša tēvam Amonhotepam III.

Saistība ar judaismu

Atonisma monoteiskā rakstura dēļ vairāki autori izteikuši domu par tā ietekmi uz judaismu. Piemēram, psihoanalīzes tēvs Zigismunds Freids savā grāmatā „Mozus un Monoteisms” pieņēma, ka Ehnatons bija monoteitiskās reliģijas celmlauzis un Mozus bija viņa sekotājs, Atona priesteris, kurš pēc faraona reformatora nāves bija spiests kopā ar saviem sekotājiem pamest Ēģipti.

Ahmeds Osmans savā grāmatā „Mozus, Ēģiptes faraons” apgalvo, ka Ehnatons un Mozus ir viena un tā pati persona. Vēl Ahmeds Osmans apgalvo, ka Juja, Ehnatona vectēvs no mātes puses bija bībeliskais Jāzeps („Svešinieks Valdnieku ielejā"). Jujas meita Tije, kā jau minēts, bija faraona Amenhotepa III galvenā sieva. Juja kalpoja faraonam Amonhotepam II. Bībelē vēstīts, ka faraons iecēlis Jāzepu par kaujas ratu pavēlnieku, bet Jujas tituls bija „Mina zirgu pavēlnieks.” Tomēr fakts, ka Juja bija saistīts ar Augšēģiptes pilsētu Ipu (Akhmim) un piederēja pie tās aristokrātijas, padara mazticamu iespējamību, ka viņš bija ārzemnieks, jo aziātiskie ieceļotāji visbiežāk apmetās uz dzīvi Nīlas deltā, Lejasēģiptē. Lai nu kā, bet daži eģiptologi viņam piedēvē Mitānijas izcelsmi.

Arī angļu pētnieks Džeralds O.Farels piekrīt Ahmeda Osmāna teorijai un savā grāmatā „Tutanhamona noslēpums” atvēl vietu Ahmeda Osmana pieņēmuma izklāstam.

Vai senžīdi varēja nonākt saskarē ar Ehnatona radīto Atona reliģiju? Ehnatona uznāciens uz vēstures skatuves notika gandrīz divus gadsimtus pirms senākajām, līdz šim uzietajām arheoloģiskajām un dokumentālajām liecībām par judaisma izcelsmi.

Pēc Bībeles žīdu iziešanu no Ēģiptes (sauktu par Exodus) un Zālamana tempļa celtniecību šķir 480 gadi. Zālamana tempļa celtniecība notikusi ap 980.g.pmē. Ņemot vērā šo faktu, žīdu izceļošanai no Ēģiptes vajadzēja notikt ap 1460.g.pmē. Ehnatona reforma notikusi simts gadus vēlāk. Tas nozīmē, ka žīdi par Atona reliģiju neko nevarēja zināt. Tomēr kādā citā vietā Vecajā derībā stāstīts, ka pirms iziešanas žīdi pildījuši klaušas Pitomā un Ramzesā. Abas šīs pilsētas radušās Ramzesa II valdīšanas laikā (1290.-1224.g.pmē.). Saskaņā ar šo avotu, žīdi tomēr piedzīvojuši Ehnatona "Amarnas ķecerību."

Roberts Silverbergs savā Ehnatona biogrāfijā daudz vietas atvēlējis arī Atona reliģijas ietekmei uz senžīdu ticību. Viņš norādījis, ka Amenhoteps II, Ehnatona vectēvs, pēc kāda karagājiena uz Sīriju un Kanaānu mājas atgriezies ar tūkstošiem gūstekņu no apiru cilts, kuri Ēģiptē tika izmantoti kā vergi smagos darbos. Amarnas vēstulēs patiešām vairākas reizes pieminēti nomadi, kurus sauca apiru vai habiru. Viņi regulāri uzbrukuši Sīrijas un Kanaānas pilsētām. Visiem šiem vārdiem - apiri, habiri un ebreji - ir viena tā pati leksiskā sakne. Līdz ar to var pieņemt, ka senžīdi jeb senebreji bija nomadu tauta, ko veidoja vairākas ciltis. Tas arī būtu iespējamais izskaidrojums tam, ka žīdi izgāja no Ēģiptes ap 1460.g.pmē., bet no otras puses - tiem vēl Ramzesa II laikā vajadzēja pildīt smagas klaušas. Tādējādi runa šajā gadījumā varētu būt par dažādām žīdu ciltīm.

Pēc Vecās derības, jūdu monoteisma pamatlicējs bijis Mozus. Ņemot vērā faktu, ka Palestīna - judaisma un kristietības šūpulis - senatnē atradās Ēģiptes politiskās un kultūras ietekmes joslā, šķiet visai ticami, ka Ehnatona idejas tika pārņemtas gan judaismā, gan kristietībā.

Vecajā derībā uzzinām, ka Mozus Onā (Heliopolē) „tika apmācīts visās ēģiptiešu zinībās.” Tur viņš varēja iepazīties ar dažādām ēģiptiešu reliģiskajām doktrīnām. Tāpēc var pieļaut iespēju, ka Mozus dibinātā reliģija kaut kādā veidā bija saistīta ar atonismu.

Izrakumi rāda, ka Atona kults Ēģiptē slepeni pastāvējis līdz pat XIII gs.pmē. Pie tā piederēja tikai izglītoti cilvēki, kuriem bija tuva viena dieva, pasaules radītāja un labestīgā aizbildņa abstraktā koncepcija, tāpat kā kulta vienkāršība un morāles kodeksa cildenums. Līdz ar to Mozus varēja nonākt saskarē ar Atona kulta piekritējiem un pat piedalīties viņu slepenajās ceremonijās par godu Saulei. Tomēr, kā norāda Zenons Kosidovskis, visiem pieņēmumiem par Atona reliģijas ietekmi uz Mozus reliģiskajiem uzskatiem ir tikai minējumu raksturs.

Vecākie Vecās derības avoti radušies IX-VIII gs.pmē., kad Atona reliģija bija jau vairākus gadsimtus aizmirsta. Turklāt mūsu laikos ir skaidrs, ka Mozus nevarēja būt piecu Mozus grāmatu autors. Kaut vai tāpēc, ka nav nekādi iedomājams, ka autors varētu aprakstīt pats savu nāvi. Piecu Mozus grāmatu avoti ir trīs vai četri dažādos laikmetos un vidēs radīti sacerējumi: „Jahvists,” kas IX gs.pmē. radies Jūdejā; Jeruzālemes galma rakstvežu vidē, Izraēlā VIII gs.pmē. uzrakstītais „Elohists” un „Priesteru kodekss,” kas VI gs.pmē. sastādīts Babilonas trimdas apstākļos.

Tātad laikā, kad tika pierakstītas piecas Mozus grāmatas, tajās attēlotie notikumi bija jau vairākus gadsimtus sena pagātne. Turklāt daudzi pētījumi arvien pārliecinošāk liecina, ka piecas Mozus grāmatas, kas ataino Izraēlas cilšu agrīnās vēstures periodu, ir milzīgs, fantastisks sadzejojums. Šajā gadījumā mūs interesē vai iziešana no Ēģiptes vispār notikusi? Ja nav notikusi, tad visi pieņēmumi par Atona ietekmi uz senžīdu reliģiju ir atmetami kā spekulatīvi. Ja nu tomēr senžīdu iziešana no Ēģiptes ir notikusi, tad šo hipotētisko saikni tomēr ir vērts papētīt tālāk.

Jautājumā par Mozus dzīves laiku un notikumu hronoloģisko saistību valda īsts sajukums. Pētnieku domas par to dalās. Turklāt nevar izslēgt varbūtību, ka Mozus bija nevis vēsturiska persona, bet mitoloģisks varonis. Vairāki pētnieki jūdu iziešanu datē ar Vidējas valsts XIII dinastijas valdnieku laiku (XVIII gs.pmē.), kad centralizēta valsts vara Ēģiptē bija vāja un valstī no Divupes ziemeļiem iebruka hiksi. Bailēs no hiksiem, kas tuvojās Nīlas deltai, Gošenē dzīvojošie senžīdi devās uz Sinaja tuksnesi, lai no turienes tālāk ietu uz Kanaānu, bet tur valdīja hiksiem draudzīgas vietējās ciltis un jūdu-izraēļu ciltīm Mozus vadībā nācās klīst pa tuksnesi 40 gadus. Savukārt, ja iziešana notikusi Vidējās valsts beigās, tad nav vajadzības spekulēt par hipotētisko atonisma un judaisma saikni, jo Ehnatona reliģiskās reformas norisinājās XIV gs.pmē. Jaunās valsts XVIII dinastijas laikā.

Daudz zināmāka versija ir tā, kas Mozus dzīves laiku saista ar Jauno valsti.

Vairāki zinātnieki, īpaši balstoties uz arheoloģiskajiem izrakumiem, sliecas domāt, ka iziešana no Ēģiptes nav notikusi:

  • eģiptologs Dr.E.Pušs no Hildsheimas, kurš 10 gadus veicis izrakumus divās Bībelē minētajās pilsētās - Pitomā un Ramzesā, kur senžīdi it kā veikuši smagas klaušas, nav uzgājis nekādas norādes par habiru klaušu strādniekiem;
  • bībeles Jozuas grāmatā dramatiski aprakstīta Izraēļa bērnu ieiešana apsolītajā zemē Jozuas vadībā. Senžīdi ar zobenu un uguni iekaroja Kanaānas zemi, ieņēma un izpostīja pilsētas Aju un Hebronu, kā arī slaveno Jēriku. Tomēr, neskatoties uz milzīgajām pūlēm, arheologi, tai skaitā izraēliešu pētnieki, nav atraduši liecības par Palestīnas militāru iekarošanu;
  • arheologs, profesors I.Finkelšteins no Telavivas universitātes iztēlojas apmēram šādu notikumu ainu: ap 1200.g.pmē. kanaāniešu cilšu apdzīvotajā teritorijā no Transjordānas ienāca no aitkopības pārtiekošas nomadu ciltis. Nomadi jaunajā zemē apmetās uz dzīvi, un tas noticis samērā miermīlīgi, bez nopietnām militārām aktivitātēm. Ienācēji būvēja nelielus ciemus un pakāpeniski radīja savas valstiski politiskās struktūras.

Ņemot to vērā, jāsecina, ka tēze par Atona reliģijas ietekmi uz judaismu prasa pārliecinošākus pierādījumus. Pat ja jūdu iziešana no Ēģiptes ir vēsturisks fakts, arī tad visi apgalvojumi par Ehnatona reliģijas saistību ar jūdaismu ir jāuztver kā hipotētiski un spekulatīvi pieņēmumi, nevis kā vēsturiski pierādīti fakti.

Filips Vandenbergs norāda uz vienu fundamentālu atšķirību starp Atonu un Mozus dievu. Proti, Atons ir mīlestības un harmonijas dievs, turpretī Mozus dievs ir kareivīgs, bieži vien dusmīgs dievs, kas parādās dūmu, uguns un pērkona dārdu pavadībā. Tikai vēlāk, Jesajas laikā, Jahve kļūst par mīlestības un prieka dievu. Tomēr viena kopīga iezīme vieno gan Atonu, gan Jahvi: abi sev līdzās necieš citus dievus. Abas dievības ir abstraktas un tikai simboli norāda uz viņu identitāti.

Vēl viena iezīme ir tāda, ka gan Atons, gan izraēļu dievs nelīdzinās cilvēkam, taču Jahvem  ir dažas antropomorfiskas iezīmes, kas rada iespaidu, ka viņam bijis ķermenis (viņš varēja „pastaigāties vēsajā dienā” un Ādams un Ieva no viņa noslēpās). Ir arī cita, būtiska atšķirība: Atons ir bijis universāls dievs, bet Jahve - izredzētas tautas dievs. Pats Filips Vanenbergs sliecas domāt, ka Atona reliģija kaut kādā veidā varēja ietekmēt Mozus reliģisko uzskatu veidošanos.

Vēl tiek norādīts uz „Lielās Atona himnas” līdzību ar Bībeles 104.psalmu. Taču vai šī līdzība nozīmē tiešu ietekmi vai vispārēju literāru tradīciju - par to var strīdēties.

Daži pētnieki pielīdzinājuši Ehnatona teoloģisko radniecību ar Atonu Jēzus Kristus radniecībai ar Dievu kristīgajā tradīcijā - īpaši interpretācijā, kas atonismu akcentē vairāk kā monoteisku, nekā henoteisku reliģiju. Donalds B.Redfords atzīmējis, ka atsevišķi autori Ehnatonā saskatījuši Jēzus vēstnesi. "Turpmāk Ehnatons nosauca sevi par viena vienīgā dieva dēlu: "Tavs vienīgais dēls, kas nācis no tava ķermeņa." Džeims Henrijs Bresteds viņu pielīdzināja Jēzum, Arturs Veigals viņu aplūkoja kā neizdevušos Kristus priekšgājēju.

Redfords polemizēja, ka, neskatoties uz to, ka Ehnatons sevi nodēvēja par „Saules diska” dēlu un darbojās kā vadonis-starpnieks starp Dievu un radību, ķēniņi jau tūkstošiem gadu pirms Ehnatona laika bija izteikuši pretenzijas uz tādu pašu radniecību un virspriestera lomu. Lai kā, Ehnatona gadījums varētu būt atšķirīgs, ar uzsvaru klasificējot debesu tēva un dēla radniecību. Ehnatons pats sevi aprakstījis kā „tavs dēls, kas nācis taviem locekļiem,” „tavs bērns,” „tavs mūžīgais dēls, kas nācis no Saules diska” un „tavs vienīgais dēls, kas nācis no tava ķermeņa.” Tuvas attiecības starp tēvu un dēlu ir tādas, ka vienīgi ķēniņš patiesi sirdī pazīst „savu tēvu,” un atbildot viņa tēvs uzklausa sava dēla lūgšanas. Viņš ir sava tēva attēls uz zemes un tāpat kā Ehnatons ir ķēniņš zemes virsū, tā viņa tēvs ir ķēniņš debesīs. Kā augstākais priesteris, pravietis, ķēniņš un dievība viņš pretendēja uz centrālo vietu jaunajā reliģiskajā sistēmā. Tā kā tikai viņš zināja sava tēva prātu un gribu, Ehnatons vienīgais varēja izskaidrot tā gribu kopā ar mācību, kas nākusi vienīgi no viņa, visai cilvēcei.

Avoti

Ehnatons nav atstājis svētos rakstus, kuros būtu sistemātiski izklāstīta mācība par Atonu. Daļēji Ehnatona teoloģiskā mācība par Atonu ir ietverta divos svarīgos, līdz mūsdienām saglabājušos tekstos - robežstēlā ‘M’ at Akhetaten un Eijes kapenēs iemūžinātajā „Lielajā Atona himnā.” Lai gan jāatzīst, ka šie teksti lielā mērā ir Ehnatona personīgā pasaules refleksija.

„Lielā Atona himna.” Himnai ir zināmi divi varianti - „Mazā Atona himna” un „Lielā Atona himna."

1. Mazā Atona himna. Ipi kapenēs un nedaudz variētā formā arī citās Amarnas kapenēs ir lasāma tā sauktā "mazā Atona himna." Himnas tekstu publicēja Bouriant, Daressy, Piehl un citi, bet korektākā ir tā, ko, norakstītu no Ipi kapenēm, publicēja N. de G.Davies.

2. Lielā Atona himna. Tā ir iemūžināta Eijes kapenēs. "Lielā Atona himna" pirmoreiz tika publicēta Bouriant darbā "Mission Archéologique," un vēlāk jau, izlabojis iepriekšējā izdevumā pieļautās kļūdas, viņš to iekļāva savā darbā "Monuments du Culte d'Atonou."
Latīņu tulkojumā himnu 1894.gadā savā "e Hymnis in Solem sub rege Amenophide IV conceptis" publicēja Bresteds, bet angļu tulkojumā tā tika iekļauta viņa monumentālajā darbā „Ēģiptes vēsture” ("History of Egypt").
Citus tulkojumus un izvilkumus grāmatā „Pasaules literatūra” ("World's Literature") publicējis Grifits (Griffith); Vīdemans (Wiedemann) grāmatā "Reliģija," Hols (Hall) „Senā vēsture”("Ancient History"), u.c.
Eģiptologs Tobijs Vikinsons (Toby Wilkinson) teicis, ka „tā tiek uzskatīta par vienu no nozīmīgākajiem un lieliskākajiem poēzijas darbiem pirmshomēra laika pasaulēm” bet viņa kolēģis Džons Darnels (John Darnell) apgalvo, ka himna tikusi dziedāta.

Ieskatam, citējot no Z.Kosidovska grāmatas “Kad saule bija dievs,” piedāvajam fragmentu no šīs himnas:

"Cik dižens tavs uzlēkts apvāršņa malā,
Ai dzīvīgo Aton, kas dzīvību dodi!
Debesu velvē tev augšup kāpjot,
Tavs košums lejas pār zemju zemēm.
Pār pasaules plašumiem dižs un varens tu zaigo,
Staru vainagā ieskāvis paša radīto zemi.
O Ra, kas tautas ņem savā varā,
Saistot visus ar laipnības valgiem,
Kauču pats debesīs tālu,
Pār zemi dāsni tavs spožums izliets,
Un mirklis jebkurš mūsu mūžā
Ir pēda, ko atstājis tu savā gaitā.
Bet kolīdz tu izgaisti rieta pusē,
Nodziest gaisma un zemi klāj tumsa.
Tinušies segās, atdusas vīri
Miegā tik ciešā, ka apzagt tos var.
Siro plēsīgie lauvas un ložņā čūskas,
Tumsā nodzisis pēdējais gaismas stars,
Jo dzīvības devējs pats devies pie miera.
Tikai tam uzlecot, atausīs diena,
Atkal pasaulei uzsmaida Atona seja,
Atkal gaist tumsa, kad staro tavs vaigs,
Atkal svin atmodu abas zemes,
Rausušies kājās, pieceļas cilvēki,
Uzpošas, mazgājas, ietērpjas drānās,
Lūgsnā ceļ rokas, cildinot tevi.
No jauna atsākas darbi un ikdienas gaitas.
Ganīklās dodas ganāmie pulki.
Zaļumā spirgtā plaukst koki un zāle.
Putni izspurdz no ligzdām slīkšņu biežņās,
Spārnu vēzieniem sveicinot tevi.
Mundrībā žirgtā draisko auni.
Lidoņi spārnotie paceļas gaisā,
Dzīvību gūstot siltumā tavā.
Kuģi pa upi peld augšup un lejup.
Ceļos atsākas rosme, kad gaismu tu devi.
Tavā spozmē zivis lēkaļā upēs,
Tavi stari visdziļākā jūrā tumsu vērš gaismā."

Marija Lihteima (Miriam Lichtheim) himnu raksturo kā „daiļu viena Dieva doktrīnas izklāstījumu.” Henrijs Hols (Henry Hall) turklāt pat apgalvoja, ka faraons bija „pirmais zinātniskās domas piemērs.”

Zinātnieki himnā ir pamanījuši paralēles ar Vecās derības 104.psalmu. Šīs paralēles ļauj runāt par "Atona Lielās himnas" poēzijas ietekmi uz 104.psalmu, par sakarību starp Atona kultu un Mozus ticību (Filips Vandenbergs „Nofretete”). Tikmēr M.Lihteima, komentējot apgalvojumus par šo līdzību, sacījusi, ka līdzība ir, taču runāt par kaut kādu specifisku literāru savstarpēju atkarību nav iespējams.

Noslēgums

Aprakstot Amarnas periodu plaši tiek lietots termins „revolūcija,” kaut gan daudz pamatotāk, šķiet, ir lietot terminu „evolūcija.” Šī „evolūcija” gan aptver mazāk nekā 30 gadu periodu, kas ir viens mīklainākajiem Ēģiptes vēstures posmiem. Par spīti nozīmīgiem arheoloģiskiem atklājumiem, kas izdarīti pēdējos simts gados un plašajiem zinātnieku pētījumiem, zināšanas par Ehnatona valdīšanas laiku un Atona reliģiju vēl arvien ir ierobežotas.

Izmantotā literatūra

Farels, O Džeralds. 2006. "Tutanhamona noslēpums : patiess stāsts par mūmijas lāstu." Rīga : Jumava.
Heringa, Elizabete. 1972. "Faraona tēlnieks." Rīga : Zinātne.
Klētnieks, Jānis. 2012. "Svētie noslēpumi." Rīga: Zvaigzne ABC.
Kosidovskis, Zenons. 1978. "Bībeles stāsti." Rīga: Zinātne.
Kosidovskis, Zenons. 1971. "Kad Saule bija dievs." Rīga: Zinātne.
Mitoloģijas enciklopēdija: [Pasaules tautu mitoloģiskās būtnes un priekšstati]. 1993. 1 sēj. Rīga : Latvijas Enciklopēdija.
Vandenbergs, Filips. 2008. "Nofretete: sensacionāli arheoloģiski jaunatklājumi." Rīga: Jumava.
Vandenbergs, Filips. 2009. "Faraonu lāsts: modernā zinātne atšifrē gadsimtiem senu mītu." Rīga: Jumava.
Veinbergs, Joels. 1973. "Kolumbi pirms Kolumba." Rīga: Liesma.
Vikipēdija u.c. tīmekļa resursi.  

Augšējā attēlā: Amarnā atrasts cilnis ar karalisko ģimeni, kuru svētī Atona stari. Šādi cilņi, aizvietojot iepriekš lietotos dievu atveidus, domājams, tika izmantoti arī mājas svētnīcās. Avots: wikimedia commons.

Pirmo reizi publicēts 26.06.2013.

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.