Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Judaisms

Tradicionālā žīdu ticība. Lai gan ārēji tie izliekas, ka galvenie svētie raksti ir Tora (Mozus grāmatas), tomēr realitātē galveno praktisko lomu ieņem rabīnu sacerētie raksti - Talmūds, kas ir strikti diskriminatīvs pret citu ticību cilvēkiem.

Agrīnā forma. Iegājuši Apsolītajā zemē Kanaānā, žīdi no vietējiem kaanāniešu iedzīvotājiem pārņēma Svēto biržu stādīšanu un Dieva pielūgšanu tajās. Birzes parasti stādīja paaugstinātās vietās – bamot. Tajās bieži tika uzstādīti akmens stabi upurēšanas asinīm – massebot. Par birzīs veiktajiem rituāliem nav gandrīz nekādu ziņu, jo vēlākā priesteru elite iznīdēja šādus kultus, izcērtot un nodedzinot svētbirzes, sagraujot upurēšanas akmens stabus. 

Iesākumā jūdi lūdzoties vērsās ziemeļu virzienā (neolīta laika tradīciju palieka).

Iesākumā jūdu kulta centrs atradās nevis Jeruzālemē, bet gan Herizma kalnā, kas atrodas tieši 4 grādus uz austrumiem no „ēģiptiešu meridiāna.”
Sākumā jūdu svētā pilsēta bija Hebrona.
Jeruzāleme par kulta centru kļuva tikai no 980.g.pmē., kad to tā pasludināja ķēniņš Dāvids. Iespējams, ka viņš līdz ar to izkropļoja jūdu ticību un īstie ticības glabātāji – melhesidekieši, palika Hebronā un turpināja to uzturēt.

Jūdu reliģijas pētnieks Jūlijs Velhauzens devis šādu žīdu reliģijas vēstures izklāstu:

1. Pirmais periods – no senajiem laikiem līdz Josijas reformai 621.g.pmē. Šai laikā vēl neeksistē tie likumi, kas rakstīti Pentateuhā. Tādēļ viņš šos likumus pilnīgi neņem vērā, pamatojot tos ar faktu, ka daudzi izraēļi tolaik veikuši upurēšanu un citas reliģiskās ceremonijas savās „augstienēs” vai kalnu svētnīcās. Tai laikā tāda darbība nebija aizliegta, žīdu ciltis pielūdza elkus tāpat kā citas šī reģiona tautas tolaik. „J” un „E” dokumenti ir no šī perioda.
2. Otrais periods – no Josijas reformas līdz Babilonas trimdai (621.-586.g.pmē.). Šai laikā Jeruzālemes templis bija vienīgā vieta, kur Izraēļa reliģijā bija ļauts upurēt un noturēt reliģiskos rituālus. Tos veica levītu priesteri. Šī laika standarts bija Piektā Mozus grāmata.
3. Trešais periods – pēc atgriešanās no trimdas Babilonā pēc 536.g.pmē. Likumus, kas noteica levītu kalpošanu, kodificēja vai apkopoja grāmatā un padarīja par normatīviem. Vienīgi levītu priesteriem tika atļauts piedalīties kalpošanā svētajos rituālos, ko noteica „Priesteru kodekss.”

Judaisma novirzieni:
      - ortodoksālais judaisms;
      - reformatoriskais judaisms;
      -  liberālais judaisms:
      -  konservatīvais judaisms;
      -  sionistiskais judaisms u.c.

Judaisms un halucinogēni. Jeruzālemes universitātes psiholoģijas profesors Benijs Šenons (Benny Shanon) savā grāmatā The Biblical Merkava Vision and Ayahuasca Visions (2003.g.) izsaka hipotēzi, ka arī jūdu reliģija savu sākumu ņēmusi halucinogēni-pārdabiskajās vīzijās. Šeit viņš kā piemērus min pravieša Ecekiēla „debesu kuģi” (Ecekiēla grāmatas 1.nod.), Mozus „degošais krūms” u.c.
Profesors min arī šo vīziju izraisītājus – halucinogēnos augus. Tie ir: akācijas (Mimosa tortilis un Mimosa raddina) kopā ar Sīrijas rūtu (Peganum harmala). Šāds salikums „rada bioķīmisku konfigurāciju, kas identiska tai, ko rada ajauaskas pamatā esošie augi.” (Benny Shanon, The Biblical Merkava Vision and Ayahuasca Visions, 40.lpp.) Hipotēzei par labu liecina arī tas, ka akācijas un rūta ir plaši izplatītas Tuvo austrumu zemēs, ieskaitot tuksnešainās Sinajas un Izraēlas teritorijas.

Judaistu paradumi.
1. Apgraizīšana.
2. Aizliegums ēst gaļu, ja vispirms no kaujamā dzīvnieka nav nolaistas visas asinis.
3. Sestdienas svētīšana.
4. Nodevu sūtīšana Jaruzālemes templim.
5. Piena traukus un gaļas traukus mazgā atsevišķās izlietnēs.

Reliģiskie svētki.
Hanuka.
Purima.
Jomkipurs.
Rošhašana.

Jūdu viltusmesijas.
Šneiersons.
Šlomo Molho.
Dāvids Reubenis.

Ortodoksālie jūdi. Haredim. neatzīst Izraēlas valsti, jo tā dibināta ne tā, kā rakstīts Torā.

Abaddon. "Bojāeja." Jūdu mītos simbols visu aprijošai kapabedrei, elles bezdibenim. Tas spējīgs iemānīt, iesūkt sevī un apslēpt pavisam jebkkuru cilvēku. Saskaņā ar mūsdienu priekšstatiem Abadona tēls ir visai tuvs Melnajam caurumam.